punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Par savu un visu

Ilva Skulte

03/12/2019

 

Par Kikōnes dzejoļu grāmatu Jūs kavējaties (Orbīta, 2019)

 

Vietniekvārdi starp visiem valodas vārdiem izceļas ar to, ka to nozīme ir nosacīta – atkarīga no situācijas, kurā vārds tiek lietots, sarunas partneriem un pozīcijas tekstā vai pat īpašas darbības, piemēram, norādes. Ekonomējot laiku un vietu, tie vienlaikus atsakās arī no daļas nozīmes, kas saistās ar konkrētā atsauces objekta atpazīšanu, toties akcentē un saliedē (un ļauj neiesaistītajiem tikai minēt) runas kopienu – sava veida tīklu, kurā visi ir kopā un viens ar otru – cits ar citu, katrs ar kaut ko – attiecībās. Šis tīkls balstās saziņas darbībā, ir mainīgs un mānīgs attiecībā uz tajā iepinušamies nozīmēm un identitātēm, tas var būt visai nosacīts un aptuvens, un tomēr tam ir teju vai ekskluzīva spēja identificēt, atrast vietu, iezīmēt teritoriju un jēgu. Apmēram tā varētu raksturot arī Kikōnes literāro mantojumu, kas šogad Orbītas apgādā iznācis vienkopus, iekļaujot kā atsevišķus liriskus dzejoļus, tā plašākus ciklus, veltījumus, tēlojumus, pārspriedumus, dzejiskos manifestus un vēstuli dzejā (tā mēģinot ne tikai ieskicēt žanrisko dažādību, bet arī ievirzi, kas raksturīga Kikōnes pasaules uzskatam un izteiksmes stilam). Teksti latviski, krieviski un latgaliski aptver rakstīto laika posmā no 2001. gada līdz 2006. gadam, un tos papildina Svena Kuzmina izsmeļošais pēcvārdu Mēs nokavējām.

Spēles ar vietniekvārdiem nav tikai sastādītāju Aleksanda Zapoļa un Svena Kuzmina akcentētas. Vietniekvārdi spēlē zīmīgu lomu arī Kikōnes dzejas tekstā: liela daļa dzejoļu skan vai nu kā (paš)identitātes meklējums, vai arī kā paaudzes deklarācija – sava veida patiesības pateikšanas mēģinājums, tādēļ rakstīts daudzskaitļa pirmajā personā. Lieki pieminēt, ka šis „mēs” liecina par jaunību un atgādina par sacelšanos, mūžīgo dumpi, mītu apvīto revolūciju, ko dzejnieks nevairās saukt vārdā, un tieši revolūcijai veltīts pirmais plašākais tekstu kopums. Klasiski – varbūt klasiski tieši gadu tūkstošu mijas jaunajiem, par kuru pasaules skatījuma un domāšanas modeļa īpatnību Kikōnes grāmata netīši atgādina ne mazāk kā Massive Attack mūzika vai Matrix un postapokaliptiskās estētikas filmas. Tas ir „mēs”, kas lingvistiski tuvojas iepriekšējo pāris gadsimtu revolucionārajam diskursam (Kikōne ir viens no retajiem 21. gadsimta latviešu autoriem, kas par revolūciju runā tieši tekstā), tai pašā laikā estētiski atgādina bītņiku programmu un ir arī dziļi personisks un laikmetīgs. Revolūcija ir kā intoksikācija: sociāli kritisks un reizē socializēts „es” šķiet saindēts ar atsvešinātību, neiejūtību, mākslīgumu, cilvēcības trūkumu sabiedrībā sev apkārt. Tie ir dzejoļi, kas rakstīti pret sistēmu, kas dialoga dinamiskajai iekšējai sistēmai atklājas kā trešās (objektivizētās, lai arī ne pilnībā dehumanizētās) personas – viņi. Ne velti dzejolī ar programmātisku nosaukumu dzeja Kikōne ar lielajiem sākuma burtiem atkārto formulu JO VIŅAS/VIŅI… utt.: „uz šīs netīrās ielas kanalizācijas vākiem sauļojas ceļu / policisti / elektrība sprakšķ un cilvēkiem rauj nost rokas, / kas gan ir rokas, ja norauj veselu ķekaru siržu / dāmas elegantiem suņukiem pastaigājas / JO VIŅAS IR INTELIĢENCE / jo viņas ir elite / JO VIŅĀM NERŪP ROKU PASTIEPUŠAIS IZSALKUŠAIS” (19. lpp.).

Pjērs Burdjē, analizējot Flobēru un literatūras lauku,1 kas kļūst par tādu kā intelektuāļu geto kapitālisma attīstības vispārējā straumē (Flobērs bija Marksa paaudzes biedrs), iezīmē šīs īpašās, varētu teikt, literatūrai paredzētās lomas izcelsmi, kas tik daudzkārt vēlāk atkārtojas dažādās modernisma laikmeta stilistiskajās variācijās – simbolisti, dadaisti, ekspresionisti, bītņiki, repa un hiphopa runātā vārda meistari (no pēdējiem Kikōne varētu būt arī mācījies).2)

Tātad, ja „mēs” ir nekonkretizēti „es” pavadoņi, „viņi” – sabiedrības nospiedošā nehumānā (vai posthumānā) sistēma, tad Kikōnes otrās personas tekstos izceļas ļoti daudz individuālu tēlu, kas atbalsta sazaroto un dinamisko starppersonu komunikācijas tīklu, kas papildināts ar dzīviem un mirušiem sarunu partneriem, kuru tekstu citāti epigrāfos likti daudzu dzejoļu sākumā, – šis tīkls varētu tikt uzskatīts par Kikōnes dzejas rašanās virtuālo vietu.

Tā gan jau ir cita liela dzejoļu kopa – zināmā mērā intīmāka –, kura veidojas no dzejoļiem, kas izbūvēti es–tu komunikācijas modelī. Ar skaidru ideju vai emociju dzejnieks vērsies pie kāda sava laikabiedra. Varētu teikt arī, ka šis laikabiedrs – viņa pozīcija iepretim dzejnieka liriskajam varonim – formē mūsu priekšstatu par dzejnieku pašu, vai arī uzruna, izteikums, izteiksmes veids un izteikšanās fakts veido cilvēku Edgaru Medni kā dzejnieku Kikōni – sev un visiem.

Liekas, ka šī darbība – ar valodu piefiksēt parādības, objektus, bet pirmām kārtām cilvēkus to krāsainībā, zīmīgumā, ķēmīgumā un mirklī, kad it kā bezjēdzīgajā atklājas jēga, – arī ir galvenais Kikōnes dzejas virzītājspēks. Tas ir arī iemesls, kādēļ viņš ņem vārdu, – lai šos „gadījumus” piefiksētu, pietuvinātu, saprastu. Daudzi dzejoļi ir kā pieminekļi – neatrauti no vietām, kur tie ieraudzīti, nesvarīgi kādā noteiktā vēsturiskā kontekstā, tādēļ tos atpazīstami identificēt bieži vien nav bijis galvenais uzdevums (lai gan nereti tomēr tas ir arī darīts). Te bijis no svara iemūžināt kaut ko nekonkretizējamu, bet būtisku. Šie dzejoļi veido tādu kā dzejnieka dumpīgi (tāpēc ka pret sistēmu) zīmētās dzīves pasaules ainavu galeriju, kur fonā ir pilsēta, kas liek atcerēties Čaku un viņa pēckara un depresijas laika Rīgu, kur „uz stūra naudu lūdz ubags”…

Bet līdzās ir arī pavisam cita šķautne: Kikōne nāk no Rēzeknes, tādēļ atšķirīga un gandrīz vēl interesantāka ir tā dzejas daļa, kas savu tēlainību un spēku smeļas no dabas, lauku ainavas, varbūt pat precīzāk – Latgales lauku ainavas. Tāds ir, piemēram, latgaliskais cikls kū syrsynoj tāvzemis sīnōžy?: „pārkiuņs pylns kai prūds / aiz kolna / mekļej kur acavāsynōt / iudiņs porīt por molu / izšaun mieļeiti / aj pa ceļi, nūgrand / pārkiuņa alpa, aj pa / ceļi” (199. lpp.).

Dzejnieka rokraksts, kas pilsētas dzejoļos izpaužas visai brīvā vārdu, tēlu un iespaidu skicēšanā, šādos dzejoļos izmainās – kļūst grodāks, smagnējāks, it kā pašrefleksīvāks. Daba – citādi organizēta – šķiet pretnostatīta sociālajam tā sistēmiskajā, instrumentalizējamajā skaidrībā – dod dzejai skanējumu zemākā reģistrā, maģisko dimensiju.

Īpatns rekursīvs tēls dabas kontekstā ir ūdens. Dzejolī sāga starp gliemežvākiem un gadsimtiem, kas veltīts abiem dzejnieka vectētiņiem, tas atkārtojas vairāk nekā 500 reizes, liekas, atkārtojas nebeidzami, pārmērīgi. Monotonais atkārtojuma ritms iemidzina, atstājot vietu iztēles un asociācijas rotaļām, tomēr svarīgi, ka, pirmkārt, sākumā dots pamatuzstādījums (galvenais motīvs) un, otrkārt, tīri formālie elementi dāvā iespēju virzīt tās, apejot tradicionālo valodas tēlainību, kas balstās vārdu nozīmēs, – konkrētajā dzejolī, piemēram, izspēlēt grafisko plānu kā poētiskā vēstījuma izpausmes vietu. Vispār (uz ko norāda arī Svens Kuzmins grāmatas pēcvārdā) Kikōne dzejā apzināti izmanto multimodālās izteiksmes iespējas – ne tikai dažādas grafiskās (panta vizuālā forma, īpatnēji skaņu pieraksti, lielo burtu lietojums u. tml.) un skaniskās (ritms un atkārtojumi, skaņu blīvējumi utt.), bet arī gramatiskās formas un kopumā valodas materiālu bez nozīmes.

Kikōnes teksti tādējādi apliecina dziļumu un plašumu, ar kādu dzejnieks eksperimentējis uz sociālā un estētiskā kritiskajām robežām, un tajā pašā laikā arī vieglumu, ar kādu tiek pateikts tas, kas jaunībā jāpasaka, bet vēlāk tiek noklusēts vai notušēts. Ja jautājums ir par māksliniecisko vērtību, tad te, protams, Kikōnes dzejai var vēlēties vairāk brieduma vai slīpējuma. Ja jautājums ir par liecības precizitāti un vēstījuma tīrību, tad Kikōnes dzeja piedāvā savas paaudzes neskaidri apzināto pasaules sāpi iespaidīgi neskartu. Un pateiktais vārds paliek vietā, no kurienes bijis jāaiziet: „diez kādēļ es bēgu no vietas / kur sākas idille ar svaigi ceptu / ābolmaizi tikko izņemtu no krāsns / rudu kaķi kas guļ uz krēsla pie loga / gaismu uz koka grīdas / un mazajām meitenēm / kas tīra kartupeļus” (64. lpp.).

  1. Bourdieu P. The Rules of Art: Genesis and Structure of the Literary Field. Stanford: Stanford University Press, 1996.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Ķirķis R. Kāpēc tu gribi drāzt manu tekstu? Satori. 2019. 5. marts. Pieejams tiešsaistē: https://www.satori.lv/article/kapec-tu-gribi-drazt-manu-tekstu (skatīts 29.08.2019.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu