punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Balles nakts

Pauls Bankovskis

09/12/2019

 

Trīs latviešu rakstnieki Inese Zandere, Pauls Bankovskis un Andris Kuprišs uzrakstījuši stāstus šīgada teātra festivāla Homo Novus izrādei Heterotopija Rīgā (organizatori Latvijas Jaunā teātra institūts, režisors Akira Takajama) par japāņu militārā atašeja Makoto Onoderas un viņa dzīvesbiedres Juriko Onoderas Rīgā pavadītajiem gadiem 20. gadsimta 30. gados. Stāsti nupat lasīti festivāla Prozas lasījumi 2019 pasākumā Japāņu stāstu vēstnieki 7. decembrī. Punctum piedāvā visu trīs autoru stāstu publikācijas.

 

Tajā vakarā no mājas Elizabetes ielā izgājām vēlu – vispirms Onodera uzņēma dažus kungus no Amerikas Savienoto Valstu vēstniecības, bet pēc vakariņām viņi centās spēlēt madžongu. Šenks no pagraba sanesa malku un saskaldīja skaliņus, lai mūsu prombūtnes laikā Zelma varētu iekurināt krāsnis un kamīnus. Ārā bija auksts. Bērni jau bija paēduši un nolikti gulēt. Pēc tam Šenks gandrīz divas stundas dirnēja virtuvē un vienā laidā ēda, gaidot, vai vēlēsimies vakarā vēl kur izbraukt ar auto, lai gan, iespējams, virtuvē viņam bija arī citas intereses, no kurām ēdiens nebūt nebija tā mazākā. Kad Onodera atbrīvojās, viņš izlēma, ka labāk dosimies ārā kājām, un Šenku viņš palaida uz mājām. Attālums nebija liels, vīram patīk pastaigāties, jo īpaši pa šejienes parkiem un alejām.

Onodera kā allaž pēdējā laikā bija ģērbies pēc eiropiešu modes – pēc viņa mēra labi šūtos vizītsvārkos ar kravati, pāri lakādas kurpēm kungs ar gudru apdomu slikto ceļu dēļ uzvilka tos dīvainos gumijas apavus, ko visi šeit sauc par galošām vai kalašām, bet plecos uzmeta mēteli ar zvērādas apkakli (viņš gan nekad to neaizdarīja, kā spītēdams vējam un spelgonim). Es drošāk jutos tērpta kimono, un vīram pret to nekas nebija iebilstams, taču kājās es pēc Jamavaki kundzes saprātīgā ieteikuma āvu grūti uzvelkamus, vēl grūtāk aizsaitējamus un pavisam sarežģīti novelkamus eiropiešu apavus. Siltumam virs kimono es ģērbu bebrādas apmetni. Bebrs ir dzīvnieks, kas dzīvo aukstā ūdenī, ziemā vispār guļ, nirst dūņās, pārtiek no rūgtas koku mizas un tomēr nenosalst. Es domāju, ka ziemas salā tā bija apdomīga izvēle, turklāt ļoti reti sastopamais šejienes bebrs ir mūsu paša godātā bebra attāls radinieks.

Kad kļuva pavisam auksts, Onodera mani mudināja izmantot kairo jeb „uguni kabatā”, bet tas man nepavisam negāja pie sirds, jo no gruzdošajām oglītēm drēbes pievilkās ar dūmu smārdu.

Kad izgājām no mājas, izrādījās, ka sācis snigt. No melnajām debesīm laternu gaismā garām greznajiem namu izrotājumiem slīdēja lielas putna spalvas viegluma pārslas. Tās nosēdās uz mūsu ģērba un sniega kārtas, ko kāds jau bija centies uzcītīgi novākt, taču ietves vienalga klāja cieši nomīdīts baltums. Lai gājēju kājas neslīdētu, apsviedīgi ļaudis pēc katras no snigšanas un tīrīšanas reizēm ietves mēdza nokaisīt ar koši dzeltenām smiltiņām. Tas bija ļoti skaisti.

Uz Elizabetes un Antonijas ielas stūra kāds sētnieks jau steidza sasnigušo sniegu sagrūst kaudzītēs. Onodera, izmantojot īso brīdi, kamēr mūsu ceļš bija aizšķērsots, kabatā sameklēja smēķējamās lietas, aizdedza cigareti, un es sajutu pazīstamo tabakas dūmu smaržu.

Un tajā pašā acumirklī man piepeši tapa skaidrs, ka tieši šajā reizē mēs varētu būt pamanīti, atklāti, mūs novēro un jau pēc mirkļa notvers.

Uz ielas stūra pretējā pusē mirdzēja spoži logi un uzraksts Vīna studija, lai ko arī tas nozīmētu, jo iekšā, kā pirmajā acumirklī izskatījās, skanēja priecīga eiropeiska mūzika, cilvēki vienkārši risināja saviesīgas sarunas un dzēra vīnu.

Sētnieks mūs pavadīja ar aizdomu pilnu skatienu, un, kā man likās, arī no Vīna studijas logiem visi mūs nopētīja, it kā mēs būtu kaut kādi šajā pilsētā nonākuši rēgi no citiem laikiem, ne tādas pašas dzīvas būtnes kā viņi.

„Vai jums nešķiet, ka mums kāds seko? Man rādās, ka mums kāds iet pa pēdām” es vaicāju Onoderam. „Nieki,” viņš noteica un aizsvieda izsmēķi. Mani pārmeklēt neviens neuzdrošināsies. Un kur nu vēl tevi.”

Tomēr brīdī, kad Onodera iemeta sniega kupenā smēķi, turpat līdzās uzplaiksnīja tāds kā spožs zibens kā fotoaparāta zibspuldzes uguns. Vīrs nepievērsa tam pārāk lielu vērību, taču es tapu vēl uzmanīgāka. Tie droši vien ir krievi, pie sevis klusībā prātoju, taču Onoderam neko nesacīju, jo nevēlējos viņu lieki un, iespējams, maldīgi satraukt.

Parkā pie virsnieku kluba sniegs vēl nebija tīrīts, un mēs pa balto līdzenumu starp kailajiem kokiem bridām uz labu laimi, par orientieri izmantojot nelielo rotondu turpat līdzās. Labi tomēr, ka Onodera bija apāvis kalošas jeb galošas, manas kājas gan kļuva slapjas. Ievēroju, ka rotondā kāds stāv un smēķē, bet, pamanījis mūsu tuvošanos, vai nu paslēpjas aiz kolonnas, vai smēķi nodzēš. Kāds varbūt domātu, ka man tikai rēgojās, lai gan zinu, ka ne, pa šiem gadiem jau biju kļuvusi vērīga.

Kad nonācām balles vietā, ierastais viesu polonēzes gājiens armijas pūtēju orķestra muzikālajā pavadījumā jau bija beidzies. Bija sākušās man tik grūti panesamās pāru dejas. Vēl jo neērtāk jutos tāpēc, ka nu jau man bija droša pārliecība, ka mūs pat šajā brīdī kāds uzstājīgi novēro, fotografē, mēģina pierakstīt tuvākai un tālākai nākotnei.

Baltijas jūras krastos dzimušajā un starp Krieviju un citām Rietumeiropas valstīm iespiestajā valstī Latvijā nu jau daudzus gadus šī balle tika uzskatīta par pašu nozīmīgāko sabiedriskās dzīves notikumu gadā. Un Onodera, būdams vēstniecības militārais atašejs, neapšaubāmi, vēlējās allaž būt klāt. Lai varētu šādos izrīkojumos pilnvērtīgi piedalīties, dažus mēnešus pat mācījos pie paša labākā dejas skolotāja Kauliņa. Taču, atskanot mūzikai, es bieži vien vēl aizvien mēdzu sastingt, jo šķita, ka pārējie dejotāji katrs savu deju sāk pēc sev vien izprotamas zināšanas, nevis visiem zināmas kārtības.

Šādās reizēs milzīgā zāle bija ļaužu pilna ar vīriešiem frakās ar visiem ordeņiem. Militārās personas spīdīgi tresainās, ordeņiem izrotātās uniformās, bet sievietes garās dekoltētās kleitās, kakli, krūtis un rokas greznotas ar senču novēlētiem dārgakmeņiem. Dāmas dejojot iebāza vidējo pirkstu kleitas apakšmalā iešūtā cilpiņā, tādēļ kleitas izpletās un plivinājās kā milzīgi vēdekļi. Tā bija brīnišķīga aina. Sākumā vēstnieka kundze centās pierunāt mani, lai es neceļu kimono malu uz augšu, bet ļauju tai krist līdz grīdai. Viņa labi izprata kimono skaistumu, bet es tādā gadījumā nemaz nespētu padejot un vienkārši noveltos zemē. Mūzika no valša tikpat pēkšņi pārgāja uz mazurku, balles dalībnieki, sastājušies zāles malās, vēroja tikai dažu zāles centrā palikušo pāru dejošanu. Smalkums, ar kādu Latvijas armijas virsnieki, kā arī Polijas militārais atašejs un viņu dzīvesbiedres griezās dejā, neļāva nemākuļiem turēties pat blakus, jo viņi jau Krievijas cara gados nebija apgrozījušies smalku ļaužu aprindās.

Lai gan ar Onoderu ballē bijām ieradušies vēlu, nekas vēl ilgi nebeidzās. Kādā blakustelpā visu nakti atradās ar dažādiem tradicionāliem un īpatnējiem latviešu cienastiem un dzērieniem bagātīgi klāti galdi, kur viesi varēja atpūsties, spirdzināties un tad atkal nodoties dejas priekam.

Lai gan reizēm Onodera vienas nedēļas laikā mēdza piedalīties kādos divos desmitos oficiālu vakariņu un vēl pamanīties izklaidēt savus viesus ar kādu galda spēli, šie mums bija īsti svētki. Onodera uzstāja, ka mājās gan latviešu, gan citvalstu viesus ir jāmēģina radināt pie mūsu tikumiem un ēšanas ieradumiem. Taču, kolīdz mēs bijām laukā no sava ierastā mājokļa, viņš apvilka vizītsvārkus un bija gatavs ziņkārīgi pētīt visu, kas notiek šajā tālajā un eksotiskajā zemē.

*

Mēs iznācām no balles nama, jau ausa rīts. Oglītes manā kabatas sildītājā sen bija izdzisušas, dūmu gaisma izklīdusi, uz ietvēm izkaisītās zeltainās smiltiņas sniegpārslu klātas. Bet turpināja snigt. Nekas neliecināja par to, ka jau pēc diviem gadiem būs sācies Otrais pasaules karš.

*

Turpat pavisam netālu no mūsu mājas rītausmas gaismā stāvēja bariņš ar cilvēkiem. Kāds viņiem kaut ko nesaprotamā valodā stāstīja, taču neviens pārāk uzmanīgi neklausījies, jo viņi jau dzīvoja 21. gadsimtā.

*

Viņi centās nofotografēt paši sevi uz mūsu ēkas skulpturālo rotājumu tēlu fona.

It kā mūsu tur vispār nekad nebūtu bijis. Viņi mēģināja pozēt uz mūsu fona.

*

„Iesim mājās,” Onodera man teica. Mūsu pēdējās Rīgas balles vietā nu jau bija uzbūvēta pavisam cita ēka – Kongresu nams –, dažas stikla piramīdas un piemineklis latviešu rakstniekam Andrejam Upītim.

Palikusi bija tikai rotonda, pēc kuras vadījāmies tajā naktī, kā arī māja un dzīvoklis piektajā stāvā, uz kuru Šenks mēdza nest malku. Dzeltenās smiltiņas jau bija aizslaucītas, bet sniegs, kas bija tik skaists, jau bija izkusis.

Dalies ar šo rakstu