punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

TI-TI-TI-TĀ

Inese Zandere

09/12/2019

 

Trīs latviešu rakstnieki Inese Zandere, Pauls Bankovskis un Andris Kuprišs uzrakstījuši stāstus šīgada teātra festivāla Homo Novus izrādei Heterotopija Rīgā (organizatori Latvijas Jaunā teātra institūts, režisors Akira Takajama) par japāņu militārā atašeja Makoto Onoderas un viņa dzīvesbiedres Juriko Onoderas Rīgā pavadītajiem gadiem 20. gadsimta 30. gados. Stāsti nupat lasīti festivāla Prozas lasījumi 2019 pasākumā Japāņu stāstu vēstnieki 7. decembrī. Punctum piedāvā visu trīs autoru stāstu publikācijas.

 

Dzeltenais putniņš dzīvo arī te. Vīnes Prāterī tas mani allaž pavadīja ierastajos klejojumos – un tieši tādēļ mani dārgie kolēģi tic, ka esmu no mazā, dzeltenā putniņa noklausījies lielās piektās simfonijas liktenīgo klauvējienu: ti-ti-ti-tā. Precīzāk, ti-ti-ti-ti-ti-tā, ieklausieties paši – tā mazais Vīnes goldammers atsaucas savam liktenim un tad kā šaubīdamies groza galvu ar spožām, tumšām actiņām. Piesnigušajā parkā pie Rīgas pilsētas kanāla starp operu un universitāti tādi ziemīgi sabozušies putniņi barā pārlido no viena koka citā, latvieši tos sauc par dzeltenajām stērstēm.

Operas galvenais diriģents Reiters, nākdams pār tiltiņu, svilpo līdzi, un arī manu piekto viņš nosvilpotu, visas četras daļas, jo Rīgā to atskaņo bieži – gan operas, gan radiofona simfoniskais orķestris, gan abu krustojums. Ti-ti-ti-tā, koķetēt ar likteni – to viņi mīl, diriģē paši un aicina Oto Klempereru un jebkuru citu diriģentu; var bez mēģinājuma, jo Rīgā laikam nav mūziķa, kura repertuārā nebūtu Bēthovena piektās.

Ir pirmdiena, tradicionālā simfonisko koncertu diena, kad operā nav izrādes. Orķestrantu brīvdiena, kuru tie zaudējuši, lai tautai sniegtu simfonisko mūziku, un operas Lielā zāle, mans Rīgas mājoklis, ir pieklājīgākā un piemērotākā vieta, kur valstij manifestēties savā piederībā Rietumeiropas standartiem. Ar koncertzālēm Rīgā nav veicies, toties simfoniskie orķestri ir divi, un kopš Latvija, tāpat kā mana dzimtā Vācija, jūsmīgi klausa vienam vadonim, un līdzi Vācijai – ticiet man, esmu miris jau simt deviņus gadus un nākotne no pagātnes man vairs neatšķiras! – drīz vien klanīsies arī mana otrā dzimtene Austrija, jā, tātad kopš 1934. gada abiem Rīgas orķestriem ir stingri un valstiski noteikts sadarboties. Protams, nauda joprojām ir radiofona, nevis operas pusē, bet, Bēthovenu atskaņojot, ir jāapvieno labākie spēki, un vai man būtu kas iebilstams pret šādu politiku?

Šajā zemē gan tirgus tantiņas, gan bārdaini važoņi prot tekoši, bez stomīšanās runāt trijās etimoloģiski gluži atšķirīgās valodās: krievu, vācu un latviešu. Reiters lūkojas uz dzeltenajiem putniņiem baltajā sniegā un svilpo ti-ti-ti-tā, bet viņa vāciski krieviskajā latvieša aizapziņā rosās vēl kāda melodija, kuras garu izsauc putniņu krāsa. Tas ir militārs maršs; aizsalušajā kanālā kā zem kapteiņtiltiņa atveras melns ūdens, kuģis varonīgi grimst, matrožu koris uz klāja salutē liktenim: „За Родину в море открытом умрем, где ждут желтолицые черти!” Krievu-japāņu kara varoņiem, Varjaga jūrniekiem par godu šo dzejoli sacerēja kāds austriešu dzejnieks skaidrā vācu valodā: „Dort lauern die gelben Teufel auf uns,”bet vai tad Reiters to zina? Viņš dungo krievu atdzejojumu, to brašo dziesmu, kuras pantu par dzeltensejainajiem velniem krievi pārstāja dziedāt jau Pirmā pasaules kara laikā, jo nu jau japāņi bija Krievijas sabiedrotie. Un vāciski sacerētais oriģināls nekad vairs netika pieminēts, jo vācieši bija ienaidnieki. Ak, dzeja un mūzika, ak, kari, valdnieki un politika! Latviešu operā dzied un spēlē vīri, kas pabijuši visos tajos karos un karojuši visās pusēs. Nāks jauni kari – būs arī tajos jākaro, kurā pusē kuram iegadīsies maršus spēlēt, tas viņiem vēl nav zināms, „Duldet mutig, Millionen! Duldet für die beßre Welt!”.

Vai Reiters tagad, vērdams sava kabineta durvis, domā par šāvakara koncertu un pieklājīgi atgaina nejauko dzeltensejaino velnu tēlu, jo pat domās negrib būt slikti audzināts un nekorekts pret godājamiem viesiem? Ne jau viņš šovakar operā diriģēs manu piekto, bet gan augstdzimušais viesis, Hidemaro Konoe, kuru latviešu prese dēvē par grāfu, pielāgojot japāņu dievišķās izcelsmes dzimtu titulus Eiropas izpratnei. Un viņa notis savukārt pielāgo eiropiešu izpratnei japāņu mūziku, Reiters jau ir iedziļinājies lēzeni slīdošajā tūkstošgadīgajā dejā, etenraki, kuru viņa latviešu orķestranti nospēlēs ne sliktāk par imperatora galma ansambli – nekādu bambusa stabuļu, koto un bivas strinkšķināšanas, bet absolūti japānisks skanējums, mūzika no debesīm, protams, ja viss labi izdosies; bet, ja var Stokovskis ar savu amerikāņu orķestri, tad jau sanāks arī latviešiem. Japānas vēstnieks, militārais atašejs un viņu kundzes varēs aizsapņoties, sadzirdot debesu gaismā lidojošo pūķi un domās improvizēt dzejas rindas.

Bet, iespējams, Reitera dzelteni ievirzītā iztēle tagad ir pavērsusies uz citu pusi, jo viņš, Lielajā zālē ienācis, domīgi noskatās augšup, uz mums. Mēs abi ar bižaino Mocartu, Šillers un Gēte, kas pavērsuši viens pret otru cildenos profilus, kādreizējais Rīgas kapelmeistars Vāgners un nezin kāpēc šajā vācu gara citadelē iemitinātais kārnais Šekspīrs, jā, mēs visi tiešām daudz vairāk izskatāmies pēc dzeltensejainiem velniem, jo mūsu ģīmjus ciļņos virs skatuves apjož dāsns zeltījums. Un slavenais japānis, visīstākais eiropietis starp visiem aziātiem, galu galā te diriģēs Bēthovenu. Vecajā un Jaunajā pasaulē kulturāli ierakstīties grib ne tikai latvieši, kas pie savas valsts tikuši pirms nieka astoņpadsmit gadiem, bet arī dievišķie japāņi. Hidemaro ir nodibinājis Japānā pirmo simfonisko orķestri, kurā pagaidām nav neviena mūziķa, kas būtu vecāks par 20 gadiem, un līdz šim maksājis par to no savas kabatas.

Bet tagad viņš augstsirdīgi ļaus par to parūpēties kabatai, kuru drīzumā sāks pārvaldīt viņa pusbrālis – princis Fumimaro Konoe, kas pavisam drīz kļūs par Japānas valdības galvu. Būt premjerministram ir piedienīgi; būt diriģentam, kas turklāt vēl publiski diriģē ne tikai – atvainojiet, bet tagad jau es to zinu, – nemirstīgo klasiķi Bēthovenu, bet arī Ravēlu un Stravinski – ir nepiedienīgi, ja esi cēlies, kā to māca katrā japāņu skolā, no dieva Konoe-no-Mikoto, kas savukārt cēlies no tāda dieva, kurš pavadījis saules dievietes krustdēlu uz japāņu salām, lai piejauktu cilvēku rasei dievišķīgas asinis un radītu japāņus. Ja esi no ģimenes, kurā ķeizars drīkst meklēt sev dzīvesbiedreni, un tādas ģimenes ir tikai piecas. Vecākais brālis Fumimaro skandalozo ideālistu vienmēr atbalstījis, un nu viņš diriģē Berlīnē, Vīnē un Filadelfijā.

Bet kāpēc Rīgā? Protams, visu cieņu, simfonisko orķestru te ir vairāk nekā Tokijā, un tomēr mazais disciplinēti dievišķais diriģents ir tik aizņemts, jau rīt viņš uzstāsies Romā, bet tūlīt pēc tam kuģos uz Ameriku, kāpēc viņam ir tik būtiski vēl paspēt ar manu piekto uz īsu brīdi iegriezties tieši šeit? Neapsūdziet mani sazvērestības teorijās! Kopš esmu miris, neesmu vairs nedz kurls, nedz nīgrs un aizdomīgs. Es tikai zinu, ko no mūzikas grib politika.

Spiegu Rīgā ir ne mazāk kā mūziķu, no tiem varētu izveidot veselu orķestri. Lai pūš katrs savā stabulē, lai taurē, ko māk, lai dancina cits citu pēc savu interešu vijoles! Amerikāņu, poļu, čehu, zviedru, igauņu, lietuviešu, krievu, angļu, franču spiegi ar visām kundzēm, savām slaidajām flautām un čellu svarīguma matronām, čalojoši un smaidīgi, pirms pieklauvē liktenis, kura klauvējienus viņi sadzirdēs pirmie un steigs par to vēstīt savām valdībām, bet ne vienmēr tiks saklausīti. Poļu militārā atašeja Brudžeskvinska kundze, gatava savā labvēlībā katru apskaut maigi kā arfu – un par timpānu rībinātāju varētu nolikt padomju atašeju, kas neveic nevienu lieku kustību, ja nav dota attiecīga pavēle. Aiz viņa kā ēna vienmēr vīd kundze, kas nemaz nav kundze, bet biedrene no drošības orgāniem, kura viņu pieskata šeit, kamēr viņa sievu kā ķīlnieci uzrauga biedri Maskavā.

Diriģents, sekojot notikuma loģikai, lai tad arī būtu japānis. Augumā mazākais no Rīgas diplomātiem, izlūks Onodera, kuru šurp atsūtījusi Japānas armijas ģenerālštāba Krievijas nodaļa, nekad nav piederējis tam aristokrātu lokam, kura senči ļāva, pāri aizplūstot etenraki debesu gaismas skaņām, no sevis plūst dzejai, bet viņš pieder mazajiem cinīšiem, uz kuriem pakāpjoties tiek gāzti lielie vezumi. Ja nu gadījumā topošais premjerministrs, par kura ietekmi neviens Japānā vairs nešaubās, gribētu iegūt armijas ģenerāļu nekontrolētu avotu, kurā smelties eiropiešu militāro aprindu atklātos padomju noslēpumus, viņam būtu jānodibina ar Onoderu īpašas attiecības. Un kas gan varētu būt piemērotāks nekā visas Eiropas dievinātais brālis, kurš īsu mirkli starp koncertu un pieņemšanu vēstniecībā parunātu ar vērtīgo spiegu zem četrām acīm?

Decembra debesis jau agri satumsušas. Nerimstošie Rīgas sētnieki notīrījuši sniegu no tramvaja sliežu ceļiem un operas skvēra celiņiem, Latvijas ģenerālštāba izlūkošanas profesionāļi, pulkveži Ķikulis un Pētersons pie Baltā nama durvīm sarokojas ar igauņu militāro atašeju Sārsenu, publika pamazām ieņem vietas zem mirdzošā kroņluktura, kurš reizi mēnesī, arī tieši pirmdienā, nolaižas no debesīm tāpat kā etenraki gaismas mūzika un mans allegro con brio, liktenis ar dzeltenās stērstes balsi – nolaižas, lai tajā tiktu nomainītas spuldzītes. Esmu aiz gara laika saskaitījis un pārskaitījis: simt divdesmit četras! Mākslas spožums nav mūžīgs: divdesmit no tām katru reizi izrādās izdegušas. Lejā lustras zaros kā putni sametas apkopējas ar maigām lupatiņām, tad, atkal ceļot pusotru tonnu smago krāšņumu augšup, četri vīri pusstundu tin vinču.

Gaisma, zelts, mūzika, politika – visi ir savās vietās. Pirmajā rindā, līdzās vēstniekam Sakumam, sēž pāris, kuru jostās, uz pusēm sadalīta, paslēpta slepeno šifru grāmatiņa, – Makoto Onodera un viņa sieva Juriko, kura nekad nevelk mugurā eiropiešu vakarkleitu, bet svinīgu pasākumu laikā tērpjas japāņu kimono. Tā jostā, obi, pietiek vietas valsts noslēpumam, kuru nedrīkst atstāt, pat ieslēgtu seifā. Makoto Onoderas formastērpa treses apņem viņu tāpat kā zeltītie rotājumi skatuves portālu un mūsu ģeniālās galvas. Viņš gaida diriģentu Konoi un domā par politiķi Konoi, kuram ārsts aizliedzis smēķēt un sieva, kurai esot dzelzs dūre, pat tēju neļaujot iedzert starp ēdienreizēm; ak, šī tirānija, princis sūdzas Rietumu žurnālistiem. Onodera domā par ģenerāli Arakī, par kura veselību viņam nav zināms nekas daudz, taču apetīte noteikti ir laba, un par citiem ģenerāļiem.

Vai jaunais premjers no senās dzimtas gribēs citu, diētiskāku ēdienkarti, kurā nebūs ne Ķīnas, ne Krievijas? Vai Onodera domā par 70 miljoniem japāņu, kas tic savai dievišķajai misijai – ka ir izredzēti valdīt pasauli –, un par izredzēto vācu nāciju, kas tiks galā ar zemcilvēkiem, un par izredzēto padomju cilvēku, kas uz durkļiem aiznesīs savu skrandaino komunismu līdz pat manam kapam, līdz Vīnei? Es kliedzu, it kā viņi visi mani beidzot dzirdētu: Napoleons, Hitlers, Staļins, jūsu dievišķais princis un pats imperators – arī viņš ir tikai parasts mirstīgais! Nu arī viņš mīdīs kājām visas cilvēku tiesības, kalpos tikai savai godkārei; tagad viņš uzskatīs sevi par pārāku par visiem, kļūs par tirānu!

Tikai zelta puteklītis pārlido zāli, kas sastingusi klusumā, pirms diriģents iznāk priekšā un paklanās, raugoties tieši uz spiegu pirmajā rindā; viņu abu tumšās acis iemirdzas aiz zeltītajiem briļlu rāmjiem; ti-ti-ti-tā; nav palicis daudz laika, līdz karš būs sācies un līdz tas beigsies.

Debesu gaismas pūķis ir pacēlies gaisā no lidlauka starp Nevadu un Jūtu, un lido pāri okeānam uz Japānas pusi.

Dalies ar šo rakstu