punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Harolds Blūms – kritiķis kā mīlētājs

Ieva Lešinska

17/12/2019

 

Šā zaudējumiem pārpilnajā annus horribilis 14. oktobrī nomira arī Harolds Blūms. Dzimis Bronksā jau 1930. gadā, viņš tātad sasniedza ievērojamu vecumu, bet tāpēc vien zaudējums nav mazāks. Nāk prātā afrikāņu sakāmvārds, kuru, runājot par sava tēva nāvi, pārfrazējusi arī Lorija Andersone: „Kad nomirst vecs vīrs, līdz pamatiem nodeg vesela bibliotēka.”

Attiecībā uz Haroldu Blūmu tā gandrīz vai nav metafora, jo viņš patiešām bija cilvēks bibliotēka. Blūma vecāki bija trūcīgi, dievbijīgi ieceļotāji no Austrumeiropas, mājās sarunu valoda bija jidišs, vēlāk Harolds patstāvīgi apguva literāro ivritu, bet angliski sāka runāt tikai sešu gadu vecumā, kad nokļuva skolā, – ap to pašu laiku aizsākās arī viņa lasītāja karjera – un, jā, „karjera” šajā gadījumā ir visai precīzs apzīmējums. Kā literatūras pētnieks un kritiķis Blūms ir sarakstījis un izdevis četrdesmit grāmatas, simtiem grāmatu viņš bijis redaktors, taču nenākas viegli aptvert, cik grāmatu viņš 83 gadu laikā varētu būt paspējis izlasīt, ja, pēc paša teiktā un aculiecinieku apliecinātā, stundā spējis izlasīt 400–500 lappušu, pie tam ne tikai izlasīt, bet arī paturēt prātā to, kas šajās lappusēs bijis galvenais. Sevišķi daudz Blūms iegaumējis no dzejas – piemēram, Džona Miltona Zaudēto paradīzi ar tās desmitarpus tūkstošiem rindu, kuru uzskatīja par vienu no angliski rakstītās dzejas virsotnēm, viņš zināja no galvas;1 tāpat viņš esot zinājis arī „visu Gēti”, „visu Šekspīru” un vēl daudz ko „visu” citu. Sarunājoties2 viņam nebija jāmeklē vārdi, nekas nebija pazudis vai daudzo gadu desmitu gaitā noklīdis. „Atmiņa vienmēr ir māksla, pat ja tā ir neapzināta,” Blūms uzskatīja. Lasīja viņš daudzas stundas dienā – bieži vien līdz diviem trijiem naktī – un savu lasīšanas „māniju” skaidroja ar vēlēšanos uzzināt par citu cilvēku dzīvi, domām un pasaules uztveri, bet dzīves laikā neesot iespējams „satikt pietiekami daudz cilvēku un iepazīt viņus pietiekami dziļi”. Vēl viņš sacīja, ka lasīšana gan glābj no vientulības, taču vientulība – divatne ar grāmatu – nepieciešama, lai varētu izvairīties no sāpēm, ko sagādā dzīve, citi cilvēki, pat mīlestība.

Ikviens, kurš ieskatījies kaut vienā no Blūma grāmatām, zina, ka šādi apgalvojumi ir mazliet koķetērija. Lasīšana kā process un ko nozīmē lasīt “labi” ir viena no viņa darbu centrālajām tēmām. Grāmatā How to Read and Why (Kā un kāpēc lasīt) Blūms citē vienu no saviem guru (par ideāliem lasītājiem un literatūras kritiķiem viņš uzskatīja arī angli Samjuelu Džonsonu un amerikāni Ralfu Valdo Emersonu) Frānsisu Bēkonu: „Lasiet, nevis lai iebilstu un apgāztu, nevis lai kaut kam ticētu vai pieņemtu to par pašsaprotamu, nevis lai rastu sarunu vai diskursu, bet gan lai spētu pārdomāt un izsvērt.” Par nemirstīgi autoritatīviem, „neapejamiem” – kanoniskiem – viņš uzskatīja rakstniekus, kas ir tik oriģināli, tik „dīvaini” (strange), ka nespējam tos „asimilēt” vai arī tie „asimilē” mūs līdz tādai pakāpei, ka mēs šo dīvainību pat vairs neapzināmies; tādus, kuriem piemīt spēja mums sajusties „svešādi mājās”.

Kas tad ir Blūma kanons un kāpēc viņam tas šķita nepieciešams? Viņam šķita, ka mūsdienu pasaulē gadsimtiem koptās vērtības sabrūk, estētiku nomaina politika un tās aktualitātes nedrīkstētu būt literatūras vērtēšanas kritēriji. Galvenos ienaidniekus savai literatūras un „mācītās kultūras” izpratnei Blūms saskatīja t. s. „aizvainojuma skolā” (school of resentment), kurā (bez slavenā angļu literatūras kritiķa („nožēlojamā”) Terija Īgltona un vēl slavenākā francūža Mišela Fuko) ietilpst „multikulturālisti, pseidofeministes, marksisti, vecie materiālisti un citi komisāri, neokonservatīvie, genderisti, visi tie, kuri inficējušies ar franču kaitēm un noziedzas pret literatūras pamatuzdevumu”. Un kas ir šis pamatuzdevums jeb mērķis jeb nolūks? Nu, īsi sakot, nokļūt „vienatnē ar sevi”, izzināt sevi caur „dziļu lasīšanu”. Jo literatūra nav un nevar būt sabiedrisku pārmaiņu vai sociālu reformu instruments. „Tas ir drīzāk cilvēka sajūtu un iespaidu režīms (mode), kas ne sevišķi padodas reducēšanai uz sabiedrības noteikumiem vai formām.” Tā ir mums dāvātā iespēja izbēgt dzīves ciešanām un traģēdijām, no kurām citādi nevaram izvairīties, jo „nevar sasniegt augstu apziņas stāvokli, neapzinoties savu mirstīgumu, neapzinoties, cik veltīgi ir vairums cilvēka centienu, neapzinoties, cik veltīga ir mīlestība un cik veltīgas jebkuras cilvēku attiecības”.

Vai tas ir patriarhāli un vecmodīgi? Nu, protams. Gluži tāpat kā Blūma paradums saukt pieaugušas sievietes par child un my dear un bučot viņas uz pieres. Jāatzīmē, ka vīriešu dzimuma intervētājus viņš reizēm uzrunāja ar „dēls” vai „manu zēn”. Mūsu divās tikšanās reizēs buča, „mīļais bērns” un glāstošs apkampiens mani aizkustināja un nekādu slēptu erotisku agresiju es tur nesaskatīju, taču par lielākiem pārkāpumiem pret sievietes personīgo telpu Blūms dabūja ciest vēl daudzus gadu desmitus pēc paša notikuma.3 Lai nu kā, diez vai viņš pat savu daudzo studentu atmiņā paliks kā liels MeToo noziedznieks. Pieeja dzīvei un literatūrai ir katra personīgā darīšana, taču cilvēka kaislība un degsme par vai uz kaut ko mēdz aizraut – vismaz ar mani tā notiek, un Blūma gadījumā ir noticis pavisam noteikti. Nav ne mazāko šaubu, ka Blūma lielā kaislība un degsme, azarts un apsēstība nebija vis sekss un sieviešu dzimums, bet literatūra, laba literatūra (kaut gan, „ja fanātiskam lasītājam tiešām nekas labāks nav pieejams, viņš var lasīt pat Roulingu”). Lai gan varētu pārmest, ka Blūma rakstnieku kanonā (piemēram, grāmatā The Western Canon: The Books and School of the Ages (Rietumu kanons: laikmetu grāmatas un mācība, 1994)) ir relatīvi maz sieviešu (varbūt kāda piektā daļa no visiem minētajiem), viņš to „kompensējis” ar daudzus cienījamus teologus un literatūrzinātniekus tracinošo pieļāvumu, kas izvērsts Deivida Rozenberga tulkojumu pavadošā interpretācijā (The Book of J (J grāmata), 1990): ka Bībeles Pentateuha autore varētu būt bijusi sieviete – izglītota un vieda Zālamana pēctece, kas nav nedz bijājusi, nedz mīlējusi Jahvi – šo kaprīzo, neaprēķināmo dievību, kas labākajā gadījumā ar cilvēkiem rotaļājas, bet sliktākajā tos aukstasinīgi slaktē –, bet gan bijusi vienlīdz ar skepsi un izcilām stāstnieces dotībām apveltīta personība. No kurienes ideja, ka tā bijusi sieviete? Nekādās izsmalcinātās diskusijās Blūms par to neielaidās, viņam vienkārši liekoties uzkrītoši, ar kādu empātiju J izturas pret sieviešu dzimuma Bībeles personāžiem. Nu labi, tā ir fikcija, Blūms šķelmīgi attrauca, kad viņam aizrādīja, ka, lietojot šāda veida loģiku, varam viegli nonākt pie secinājuma, ka arī Bovarī kundzi sarakstījusi sieviete.

Bez Bībeles pirmo piecu grāmatu autora/-es Blūma literāro kosmosu apdzīvo arī Homērs, Dante, Borhess, Bekets un vēl citi, piemēram, literatūrkritiķi Džonsons, Empsons, Hazlits. Taču pašā šī kosmosa centrā ir Šekspīrs, „lielākais rakstnieks, kādu mēs jebkad pazīsim”, jo: „Šekspīrs ne tikai izgudroja angļu valodu, bet radīja cilvēka dabu. [..] Šekspīrs turpinās [mums] izskaidrot mūs pašus, jo viņš ir mūs izgudrojis.” Nu, un to pašu var pateikt vēl skaļāk un skaidrāk – protams, citēju: „Ja Šekspīrs nav Dievs, tad es nezinu, kas Dievs ir.” Šekspīra lugām veltīts apjomīgais sējums Shakespeare: The Invention of the Human (Šekspīrs: cilvēciskuma izgudrošana, 1998), kas ir patiesi aizraujoša lasāmviela neatkarīgi no tā, vai lasītājs piekrīt Blūmam vai ne, taču man īpaši tuva ir viņa nelielā, 2003. izdotā grāmatiņa Hamlet: Poem Unlimited (Hamlets: bezgalīgā poēma), kurā Blūms it kā attīra Šekspīra tekstu no visiem freidiskajiem un poppsiholoģiskajiem uzslāņojumiem (dēla problēma ar mātes seksualitāti, dēla problēmas ar sievietēm, dažādie mīlas trijstūri u. tml.), tiecoties atklāt, kas tad ir patiesais lugas kodols. Kaut gan apgalvot, ka Hamlets ir „par” kaut ko, būtu pretrunā ar milzīgo bezrobežu teritoriju, ko luga apdzīvo, tās būtiskā tēma ir Hamleta apziņa, kas, „būdama bezgalīga, tomēr apkaro pati sevi” – Hamlets, sev par nelaimi, ir „aizdomājies līdz domas galam”.Tikai tad, ja izprotam, cik neaptverami sarežģīts ir Šekspīra uzstādījums – izzināt sevis apzināšanās apziņu –, mēs spējam novērtēt, cik ģeniāls ir Hamleta tēls („viņš ir gudrāks par mums – un arī bīstamāks”) un cik dziļa un varena ir visa šī „kosmoloģiskā drāma”.

Hamlets Blūmam ir varonis, kuru pamatā nodarbina viņa „ilgas beigt tēlot” un kurš ar tām – visai bezcerīgi – cīnās. Kā jebkura atraktīva personība, arī Blūms mēdza „tēlot” – gan savos kolorītajos uzbrukumos īstiem un iedomātiem ienaidniekiem, gan sev tīkamu sarunbiedru cildinājumos, gan piebārstot sarunas un rakstītos tekstus ar angļu senvārdiem, gan, teiksim, rečitējot Hārta Kreina Tiltu no otra gala vai apgalvojot: „Es arī esmu marksists. No Graučo Marksa skolas.” Taču ir kāds Šekspīra varonis, kuru viņš ne tikai atgādināja fiziski (vismaz pirmspēdējo smagās slimošanas gadu), bet par kuru runāja ar patiesu mīlestību, – tas ir Falstafs. Blūma teikto par Falstafu kādā 2011. gada žurnāla Vanity Fair numurā gribētos attiecināt uz viņu pašu: „Viņam ir vispožākais prāts, visspožākās asprātības, visskaistākā smejošā valoda. [..] mans nelaiķa draugs, brīnišķīgais kritiķis Džordžs Vilsons Naits par Hamletu teica, ka viņš esot nāves vēstniecība. Bet Falstafs ir dzīvība! Falstafs ir pati dzīvība!”

Harolds Blūms tik tiešām bija pati dzīvība, dziļas, spraigas, vitālas lasīšanas paraugs. Kaut arī viņam derdzās T. S. Eliots un bija rezervētas jūtas arī pret Ezru Paundu un citiem modernistiem, kuri atšķirībā no daža laba Blūma cildināta romantiskā angļu-amerikāņu dzejnieka man vienmēr bijuši un droši vien būs tuvi, Blūma grāmatās es allaž ieskatos ar lielu prieku un patiku. Jo rakstītājs viņš bija tāds pats kā lasītājs – kaislīgi mīlošs. Mīlošs pret to, par kuru raksta un arī pret to, kurš lasa. Un iedomājieties – viņš, viens no pēdējiem romantiskajiem dinozauriem, taču uzskatīja, ka dzejnieka iztēle spēj pārveidot pasauli!

  1. Cik man zināms, pārbaudījis to neviens nav, taču nesen lasīju par kādu aktieri, kurš šo pašu dzejas darbu sācis mācīties no galvas 58 gadu vecumā, deviņu gadu laikā mērķi sasniedzis un tad trīs dienu garumā to „atrādījis” publikai.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Prieks sarunāties ar Haroldu Blūmu man tika gandrīz precīzi pirms 15 gadiem, 2004. gada 26. oktobrī. Dažas dienas vēlāk mēs tikāmies vēlreiz viņa grāmatas Where Shall Wisdom Be Found? prezentācijā.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Kādreizējā studente feministe Naomi Vulfa ne vien rakstīja iesniegumus Jeila Universitātes administrācijai, bet dažādos diennakts laikos zvanīja Blūma sievai un viņam pašam, izsekoja viņu un, pēc pašas teiktā, pēc notikuma vairs nav spējusi rakstīt dzeju. Blūms bija uzlicis viņai roku uz ceļgala.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu