punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Es jums iemācīšu mīlēt Jāni Tomašu

Krista Anna Belševica

18/12/2019

 

Par Jāņa Tomaša dzejoļu krājumu Smagatlētika (Pētergailis, 2019)

 

Pilns kontrastu, skarbs un cinisks – līdzīgi kā Jāņa Tomaša pirmais krājums Melnie darba cimdi, tāds ir arī krājums Smagatlētika. Tāpat kā pirmajā krājumā, otrajā lielāks uzsvars likts uz satura, nevis formas daudzveidību, un autors galvenokārt pievēršas sociāli ekonomiskām tēmām. Vienlaikus šajā krājumā manāms arī autoram neraksturīgs abstraktums un reflektivitāte, kas kontrastē ar Tomaša ierasti naturālistisko skatījumu uz 21. gadsimtu.

Laikam Tomaša dzejas gadījumā pateikt, lai autors neraksta par dzeršanu vai dāmām, būtu tas pats, kas pateikt – dzīvo oriģinālāku dzīvi. Tomašs kā autors ir ļoti atkarīgs no realitātes, kuru viņš apdzīvo. Īpaši svarīga autoram ir sociālā un ekonomiskā realitāte. Tā, protams, nav autora subjektīvi psiholoģiskā realitāte (ko savā daiļradē īpaši akcentē, piemēram, Dainis Deigelis), bet gandrīz vai statistiski precīzs realitātes atainojums. Varētu pat teikt, ka Tomaša dzīvi dzīvo ļoti daudzi, kas izskaidro arī viņa popularitāti lasītāju vidū, taču Tomašs ir izlēmis to uzlikt uz papīra.

Smagatlētika noskaņas ziņā turpina pirmā krājuma tematiku un stilu. Tas pats tematiskais trio: šķiršanās – mīlestība – seksualitāte. Tā pati nemainīgā forma, kas šķietami lieki neapgrūtina lasītāju. Atsevišķi tēli (alkohols, pilsēta, pirksti) atkārtojas ne tikai no dzejoļa uz dzejoli, bet arī no pirmā krājuma uz otro. Varētu teikt, ka Smagatlētika ir saglabājusi visas galvenās Tomaša dzejai raksturīgās iezīmes (lasīt – Tomašs nav pazaudējis sevi), bet tas nav arī apnicīgs pirmā krājuma turpinājums un piedāvā jaunus poētiskus un sociālus eksperimentus.

Lai gan grāmatas sākumā Aivars Eipurs Tomašam raksturīgo fragmentārismu drīzāk min kā mīnusu, jāatzīmē, ka šis fragmentārisms autoram visnotaļ piestāv un piestāv arī tam, ko viņš ar savu dzeju grib pateikt. Jau pirmajā krājumā dzejoļi bieži bija salīmēti no tādiem kā maziem dzejolīšiem, nozīmi veidojot gan katram fragmentam atsevišķi, gan visam „lielajam” dzejolim kopā. Jau pirmā krājuma kontekstā es to uztvēru vairāk kā paņēmienu, kas parāda autora iemīļotos kontrastus (mīlestība un šķiršanās, nabadzība un bagātība, sieviete un vīrietis u. c.) un realitātes fragmentētību, bieži vien arī apmulsumu vai dusmas par nesaprotamo un nekontrolējamo realitāti. Tiesa, šajā krājumā fragmentētība izmantota meistarīgāk, radot nevis nejaušības, bet apzinātas stratēģijas efektu. Ja visādi citādi autora izvēlētā forma nav nekas unikāls, tad šī iezīme ir interesanta. It sevišķi tādēļ, ka atšķirībā no pirmā krājuma atsevišķie fragmenti daudz stingrāk turas kopā. No vienas puses, izmantoti tēli no dažādiem semantiskajiem laukiem, gluži kā autoram plēšot dzejoli uz pusēm; no otras puses, dzejolis lielākoties turas kopā, kādai asociācijai savienojot fragmentus.

Interesants ir Tomaša metaforu veidošanas mehānisms. Tomašs plaši izmanto psihofizioloģiskās metaforas. Tās, manuprāt, ir galvenais Tomaša meistarstiķis un atpazīstamības zīme, kas padara viņu nesajaucamu ar citiem dzejniekiem, lai gan dažkārt viņa metaforas liekas vairāk samākslotas nekā izdevušās. Tomašs visbiežāk savieno divus tēlus vai divas asociācijas (parasti priekšmetisko un cilvēcisko), radot savdabīgus, neierastus nojēgumus, piemēram, „no daudzstāvu pagalmiem / vieglās automašīnas izbāž / savus kautrīgos metāla purnus” (7. lpp.) vai „tavas acis kāds atkorķē kā pudeles / un padzeras samtaino gaismu” (53. lpp.). Bieži vien priekšmetisko un cilvēcisko tēlu savienojums rada īpaša tipa naturālismu – reizē mazliet fantastisku, tveramu un īstu. Tiesa, atsevišķos gadījumos asociatīvais savienojums starp metaforu un dzejoli kopumā pārtrūkst vai nenostrādā, piemēram, „peļķes jaunavības plēve” (9. lpp.) vai „virtuves krāns, kuram mūžīgi asiņo deguns” (37. lpp.). Metaforas pašas par sevi ir poētiski izdevušās, bet asociatīvi „krīt” ārā no dzejoļa. Pirmajā gadījumā sieviete ar mašīnu ir atņēmusi peļķei nevainību, bet šī asociācija nav saistīta ar neko citu, kas notiek dzejolī. Otrajā gadījumā krāns tiek personificēts, piešķirot tam spēju just sāpes, bet arī šī asociācija pārējam dzejolim, šķiet, nekādu papildu nozīmi nepiešķir.

Protams, ir iespējams, ka šo asociatīvo saiti vienkārši neredzu, lai arī tā tur ir. Turklāt es zinu lasītājus, kuri nemaz nemeklē katram dzejoļa tēlam asociatīvas saites ar pārējo dzejoli, bet ir spējīgi labas metaforas vienkārši baudīt. Tomaša dzeju ir grūti analizēt, nepiesaucot arī Tomaša lasītāju (gan ideālo, gan statistisko). Šajos prozas lasījumos Japānas autors Dans Osano, kad Ilmārs Šlāpins viņam jautāja par atšķirību starp amatieru un profesionālo rakstību, izvērsa interesantu nošķīrumu starp lasītāju un rakstnieku, sakot, ka viņš ir gan viens, gan otrs, tādēļ sevi redz gan kā amatieri, gan kā profesionāli. Šādā perspektīvā interesanta ir arī Tomaša darbība. No vienas puses, viņš ir profesionālis, kas ietekmē un vēsta; no otras puses, viņš ieņem arī lasītāja pozīciju – uztver, vēro, ietekmējas, ir savu stāstu varā. Ne velti kāds lasītājs par Tomašu saka: „[..] ja būtu dzejnieks, mans krājums būtu diezgan līdzīgs šim” (Goodreads atsauksme, 2016 gada 20. decembris). Tomašs ne obligāti raksta par sevi, tādas tēmas kā alkoholisms (vai, maigāk sakot, alkohols), vardarbība, striktas dzimumlomas raksturo ļoti daudzu latviešu ikdienas realitāti. Kā teica mana māte, izlasījusi autora pirmo krājumu: „Tomašs vienkārši IR Tomašs. Tur nav ko recenzēt. Vienkārši pa malciņam jābauda.” Mūsdienu latviešu dzejā grūti atrast autoru, uz kuru šāda prasība no lasītāja – gūtu baudu no viņa tekstiem – būtu attiecināma vairāk. Autors stāsta stāstus, ar kuriem var identificēties daudzi, Tomašam izmantojot tādas reālijas, ar kurām var identificēties ne viens vien Latvijas sabiedrības loceklis. Pēdējos gados pētot lasītājus Latvijā, esmu novērojusi, ka šāda literatūra bieži tiek klasificēta kā nevēlama vai nekvalitatīva. Tādējādi kāds varētu arī teikt, ka autors ir amatieris un līdz augstajai mākslai viņam vēl jāpaaugas, ka Tomaša dzeja ir „nolaišanās līdz lasītāja līmenim”. Jautājums, protams, vai pašam Tomašam un viņa lasītājam tas vispār ir svarīgi.

Dalies ar šo rakstu