punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

„Labs gabals, ko pirst!”

Jūlija Dibovska

19/12/2019

 

Par festivālu Prozas lasījumi 2019

 

Ik gadu Prozas lasījumi pārsteidz lasītājus it kā no jauna, mazsagatavotus: jā, iznāk grāmatas, notiek prozas publikācijas, LALIGABA sniedz vielu pārdomām un strīdiem par to, kas ir labs un kas kādam nepatīk, bet lielākais nezināmais, plašākais un laikietilpīgākais, fizisku sagatavotību nereti prasošākais ir tieši decembra festivāls Prozas lasījumi. Kā jau dabiskos motīvos balstīts kultūras pasākums, Prozas lasījumi ir nedaudz stihisks, salikts organisms, kas pats prot atmest visu lieko un kura satura procesus grūti kontrolēt pat rīkotājiem. Šīgada japāniskie motīvi lasījumu intermēdijās (buto dejas un samuraju zobenu kaujas māksla – ja to varēja redzēt arī tālajās sēdvietās) bija atsvaidzinoši, nereti mulsinoši, bet droši vien derīgi kaut vai kā rotājums, kas uzsver satura autonomiju. Lai šo prozas ainu redzētu plaši un daudzmaz pilnīgi, tad, kā reiz izteicās nu jau atceltās lasījumu žūrijas dalībniece LU profesore Ieva Kalniņa, visus festivāla pasākumus sanāk baudīt kā tādu otro darbu, bērniem nedēļas garumā paliekot nebarotiem, vīriem nesatiktiem un veļai nemazgātai.

Cik noprotams, Prozas lasījumu potenciālie autori joprojām var mēģināt festivālam pieteikties paši, taču pārsvarā lasītāji tiek aicināti uzstāties – vai arī pastāv kādā rakstnieka vai medija kūrētā lokā (tā veidojas, piemēram, Literārās akadēmijas, Aicinājuma, kā arī Satori un Konteksta lasījumi). Zinot aktīvi rakstošo autoru nelielo proporciju sabiedrībā, tas laikam jāpieņem par labāko variantu, tomēr šī nianse ir pārvērtusi Prozas lasījumus par „ā, atkal tie paši” vai „o, tie ir labākie” festivālu. Kā nu kuram. Kopumā to var uzskatīt par iespēju izvēlēties – iet vai neiet –, turklāt šī ilggadējā situācija liek ar īpašu interesi vērot jebkuru klasiķu starpā ienākušo autoru.

Ja reiz autoru klāsts īpaši nemainās, tad Prozas lasījumiem katru gadu var piemērot vienus un tos pašus kritērijus: skatīt, kā uzplaukst vai novīst vēsturiskais stāsts, kādi sociālkritiskie motīvi izpelnās retās vietas mediju prozas lapaspusēs, vai aktīvi ir fantasti un cik daudz ir romānu fragmentu (tas gan ir samērā nežēlīgs veids, kā iekārdināt lasītāju). Visbeidzot, ar laiku var sākt analizēt ne tikai tēmas, ko katru gadu piedāvā Prozas lasījumi, bet arī autoru lasīšanas manieri – kādam tā ir stiprā puse, taču pārsvarā latviešu stāsts paļaujas uz savu iekšējo intonāciju, nereti pašpārliecināti pārstāvot visu zinošo vēstītāju, kurā autors ir iegrimis līdz ausīm un cenšas ievilkt līdzi arī klausītāju, kas varbūt priecātos par dramaturģiski raitāku stāstu.

Tomēr jācer, ka pārmaiņas latviešu literatūrā notiek. Un tas pats darās arī klausītājā, kurš, pakļauts vētrām un dziņām, kritērijus izvirza subjektīvi, pēc sajūtām.

 

Vēsture, kas neatlaiž

Joprojām aktuāla tēma, kas turklāt rada pārsteidzoši labus prozas darbus, ir vēstures komplicētība per se un Latvijas vēstures emocionalitāte jo īpaši, ko uztur stāsti par indivīda lomu tajā. Protams, pēc Dienas Grāmatas romānu sērijas un citu spilgtu darbu celšanas īpašā mārketinga gaismā (ko tie pārsvarā arī ir pelnījuši) šīs tendences ir nedaudz pagurušas. Pēc šī vispārīgā skata uz vēstures dramatiskākajiem posmiem nāk jauns vilnis – ieskatīšanās konkrētos kultūrvēsturiskos personāžos (Dienas Grāmatas jaunā romānu sērija un citu apgādu izsludinātie konkursi). Kas atliek Prozas lasījumiem? Literāru personāžu vai literarizētu tēlu personiskie atmiņu stāsti, kuriem noticam vai nenoticam.

Lielisks ir Andra Akmentiņa stāsts Laika mašīna, kurā mūsdienas ir savienotas ar Latvijas 1. Jātnieku pulka kara gaitām. Tā centrā – pieklājīga gadu gājuma vīrs, kuram sajaukušas laiktelpas. „Sniegam vienalga, un tev vienalga,” Akmentiņš savā liriskajā, bet spilgtajā manierē raksta par karavīra izjūtām Latvijas Brīvības cīņās.

Vēl šeit minama Inga Gaile ar drīz gaidāmo romānu par sievietes pieredzi koncentrācijas nometnē – elles tumšākajos stūros. Raksturīgi, ka galvenie varoņi atklāj savus stāstus caur bērniem – nu jau pieaugušiem, bet zinātkāriem indivīdiem, kam vajadzētu kalpot par vēsturiskās objektivitātes un mākslinieciskas patiesības mērauklām.

Daudz mazāk es pagaidām noticu Daces Rukšānes sievietei no 50.–60. gadu Latvijas kolhoza, kas runā mūsdienu valodā, „jūt ar muguras smadzenēm” un gaida „ņēmēju, kas izvilks no kolhoza purva” (romāns Krieva āda).

Spēles ar atmiņu, atmiņas atklāšana un, visbeidzot, atkailināšana līdz nelieliem pārspīlējumiem – tādas ir šīgada Prozas lasījumu vēsturiskā stāsta iezīmes.

 

Portreti

Šīgada Prozas lasījumu klasika ir stāsti par neparasto, neikdienišķo cilvēku, kas tomēr visdrīzāk ir tuvs un pazīstams ar saviem darbiem vai vismaz vienkārši zināms tipāžs. Kopumā tos varētu dēvēt kā stāstus par inteliģentu. Pat ja šim inteliģentam vai inteliģentei ir jāsaskaras ar kanalizācijas trubu problēmu un santehniķiem kā Helgas Tormanes Brīžiem ir grūti kaut kā un Aivara Eipura minimās. Inteliģents saskaras ar reālo pasauli, nereti ar dzīvi vai nāvi, un sanāk stāsts, kura iedarbību var salīdzināt ar blūzu vai dzejprozu, gleznu vai grēksūdzi, reibumu un/vai garlaicību.

Inteliģentu inteliģents ir Arno Jundzes tēlotais Eduards Veidenbaums, kas smok no diloņa un saka droši, bet laikam jau ticami un sava rakstura izpratnei noderīgi: „Māt, es, tavs dēls, nenomiršu nekad!” Autors sniedz izziņas par gadsimtu un ikdienu, raksta poētiski, sev raksturīgi skeptiskajā viena elpas vilciena monologā un, visbeidzot, (par ko gan ir nedaudz bail) arī iemiesojas Veidenbauma ādā, kuru gan neviens īsti nav pazinis.

Pragmatiskāka ir Ineses Paklones bibliotekāre un topošā rakstniece, kura sešpadsmit gados vēsta interesantu dzīvesstāstu, bet dara to traki analītiski un laikam jau nekad nebūs radoša personība.

Par savu inteliģentu pasmejas Kristīne Želve – viņas Rainītis ir piedzimis filoloģijas doktorei un pēta Linardu Laicenu, kura rindas ik pa laikam aptin šo prozu.

Lilija Berzinska cenšas rakstīt prozu pieaugušajiem, taču dara to, iespējams, pārlieku bezrūpīgi – sanāk puika „nekrofils un kapeņu izlaupītājs” un mazāk saprotama māte „koku glāstītāja”.

Šīgada Prozas lasījumi izceļas ar mātes tēla dominanci – mātē ir vēsture, atmiņa, miers un skaidrība par izcelšanos un pasaules kārtību, īstais ceļš un sāpju ceļš. Gan tad, kad inteliģents iekļaujas sabiedrībā, gan tad, kad viņš ir inteliģenti audzināts „garīgi nepilnīgais” – kā Kristīnes Ilziņas meitene Rita, kas ar mammu apmeklē operu.

Un tad ir savdabīgie iekapsulēšanās teksti: dzejprozai līdzīgu stāstu Dzeltens par gleznotāju Hugo un viņa māti raksta Ieva Melgalve (glezna, glezna, glezna); vēja pūķa dejai vai nekrologam līdzīgu stāstu par kustību teātra režisoru Ansi Rūtentālu raksta Kristīne Ulberga (skatuve-dzīvnieks, cilvēki-dejotāji-dzīvnieks, dejotāji, kas zaudē savu meistaru, bet nāve neko neaptur); slims ar dzīvi vai nāvi ir Ilzes Jansones stāsta varonis spēcīgajā, pašpietiekamajā un pašcentrētajā vēstījumā Ģirts aizmirsa šalli, laikam īsākajā no monologstāstiem, kas izskanēja Dubultu stacijas aukstajās sienās.

Iespējams, daži stāsti nav tik daudz viena cilvēka portrets kā visas sabiedrības portretējums. Tātad – sociālkritiski? Svena Kuzmina tekstā tik pazīstamajā reklāmas rakstu valodā tiek pausts, ka „nāve nav vienvirziena iela, tā ir vienreizējs notikums”, ko var pirkt un pārdot gluži kā eitanāziju. Kuzmina „aiziešanas humors” un 21. gadsimta sabiedrības attēlojums nāves reklāmas perspektīvā uzrāda diezgan pamatīgi nobrieduša rakstnieka pazīmes, kuras īsā stāsta formā gribētos dzirdēt arī turpmāk.

Arvis Viguls briesmīgi izsmējīgi parāda vecāko referentu Modri Bērziņu, kas sievas (un veselīgā dzīvesveida propagandas) iespaidā paņēmis atvaļinājumu, lai skrietu parkā un uzlabotu savu veselību (?). Tēma un pasniegšanas veids nav svaigi, bet dramaturģija ir meistarīga un Prozas lasījumu sociālkritisko stāstu klāstā ironija ir svarīga.

Par 21. gadsimta televīzijas cilvēku, iespējams, gribējis pavēstīt arī Rihards Bargais, kurš pareizticīgo dievnamā reiz saticis dziedātāju un šovu dalībnieci Annu Dribas. „Es uz šiem mūžam trešajiem esmu kā uzburts,” atklāj stāsta varonis, ļaujot mums atkal sajust to sirdsšķīsto un decentralizēto, tautai tuvo rakstnieku, kuru esam Bargajā iemīlējuši.

Kāda veida portrets ir Sergeja Moreino, iespējams, burvīgais stāsts, kuru bija grūti sadzirdēt un uztvert autora pusčukstus manierē? Ko darīt tad, ja šķiet, ka autoram labāk būtu lasīt dzimtajā valodā? Neparastais, neikdienišķais, taču uzmanības vērtais un ne vienmēr ērtais – tāds ir plašais sajūtu spektrs Prozas lasījumos.

 

Spridzekļi

Bija arī autori, kas spridzināja un kurus labāk neklasificēt. Te bija gan par sievietēm, gan nedaudz par mātēm un kaķēniem.

Gunta Bereļa zombiju manifests Mēs uzvarēsim ir visizteiksmīgāk nolasītais un provokatīvākais stāsts šogad. Vēstījumu kāpina vienkārša un absurda argumentācija – zombijs vēlas, lai sabiedrība viņu atzīst par upuri, nevis ļaundari, jo viņam negaršo cilvēku gaļa, viņš ir spiests to lietot kā zāles. Rodas dīvainas un paradoksālas asociācijas ar cilvēktiesību aizstāvjiem, jo Bereļa pazemotais zombijs ir arī seksists, rasists un fatšeimeris.

Runājot par cilvēktiesībām – nez kas ir uznācis Edmundam Frīdvaldam, kas, solīdams ļoti sliktu stāstu, uzraksta diezgan programmatisku feminisma ļaunāko murgu: „viņš” atnāca piedzēries un pielāčoja virtuvi, bet „viņa” tāpat bija laimīga, jo viņa taču ir tikai sieviete. Diemžēl autoram nedrīkst likt saprast, ka stāsts patiesībā ir spēcīgs (ne labs, bet spēcīgs), jo tad viņa tēlotā sieviete vērsīs ieroci pret vīrieti, nevis sevi.

Par laimi, mums ir Pētera Pūrīša mākslīgās, digitālās anime tipa pasaules modelis, milzīga acs debesīs un kaķēni krūzītes Jūlijas Tveices, Martas Vētras, Maijas Rasas un citu dīvainu meiteņu rokās. Tas šogad ir absurdākais un laikam gan prātā paliekošākais stāsts – jau tāpēc vien, ka Pūrītis, tāpat kā Berelis, ķeras pie likumdošanas un sludina labturības pārkāpumus pret digitālajām dvēselēm.

Visbeidzot, zemūdens provokāciju meistars Haralds Matulis, kura mājieni vēl ir jāsaprot, lai apvainotos. Viņa Sižeti jeb „kā es nokļuvu pie stāsta” ir daudz anekdotiskākas afēras nekā Vidusšķiras problēmas, un guļošā māte literatūrzinātniece, pie kuras atnācis pēc sižetiem alkstošs autors, nav nekāds erotisks piedzīvojums, bet gan vecas postpostmodernisma dziesmas vārdi ar piedziedājumu.

Īpatnējā vēlme uz esošās pasaules pamatiem radīt ko jaunu, pārdomātu vai pilnīgi absurdu, vai vēršanās pie stabilā, lai to apgāztu, ir diezgan likumsakarīga provokatīvo Prozas lasījumu iezīme.

 

Mīla stiprāka par nāvi

Ar attiecībām saistītie stāsti iepriekšējos gados Prozas lasījumiem, iespējams, bija paslīdējuši garām, jo tos aizēnoja citi motīvi un temati. Iespējams, tāpēc šogad relatīvi svaiga tendence ir attiecību stāsts – turklāt pārsvarā tās nav gados jaunu cilvēku attiecības –, ar kuru latviešu literatūrā atgriežas lirisms un atslodze. Ap ko tā latviešu literatūra tik ļoti mīlinās? Galvenokārt ap attiecībām, kurās svarīga ir sapratne (pat ne uzticība, ģeogrāfiskie attālumi, intīma tuvība vai kas cits).

Gundega Repše veido pasmagu, bet sarunām bagātu vēsti par tēmu „varbūt nav vērts kopā mocīties?”. Kad iestrēgsti mežā vienā mašīnā ar vīru, tad ārā nāk tādi teksti kā „tu esi mans rezerves ritenis” un maza meitenīte atceras savu vīrieša ideālu.

Ingas Ābeles kārtējais stāsts par Alisi – šoreiz varone raud, jo „sīkumu saēstam ir tik viegli nodot lielumu”, savukārt uz jautājumu „Kas ar tevi notiek?” varone var atbildēt „Kāds ir aizdzinis putnus”, un Ingas Ābeles pasaulē tā ir skaisti pilnīga argumentācija.

Aivara Kļavja gados vecu cilvēku neticamajai mīlestībai jo īpaši un pārlieku dramatiski netic tieši varoņu bērni. Steidzīgs un lietišķs stāstījums, kas ne vienmēr liek līdzpārdzīvot, iejusties un izgaršot, tēlo, ka arī pensijas vecumā var pārdot visu un doties uz svešām zemēm.

Ir patīkami, kad autors cenšas izveidot īpaši kolorītu kontekstu arī banālam dzīves vai mīlas stāstam, kas, protams, nekad nav tikai „par to”. Liriski nostalģisks ir Osvalds Zebris – viņa Arsēnija Tarkovska dzejoļa iespaidā radītajā stāstā nāve smird un attiecības (ar sievieti, ar laiku) visdrīzāk pārspēj visu laicīgo. „Mana Mirdza, mana Mirdza,” ik pa laikam noteic Zebra varonis, savākdams klausītāju sirdis mazā, kompaktā kaudzītē un tēlodams dažāda veida ciemošanos, gluži kā Dostojevska viesībās, piemēram, Idiotā.

Piecdesmit piecus gadus vecais autosacīkšu dalībnieks ar „gulbja dziesmu” un viņa Karīna – tāds ir Daces Vīgantes cieņu raisošais mēģinājums ielauzties autožargona un sacīkšu karstumā, bet ir sanācis varbūt ne tas pārliecinošākais pārlieku inteliģentas balss autobraucēja tipāžs. Zinātniskās konferences dalībnieks Zero un viņam acīmredzami zināmā Henelija, fetišistu konferences un kanibālisma sekcijas neskaidrās aprises Egila Ventera izpildījumā bija vienīgais stāsts ar zinātniskās fantastikas elementiem. Arvis Kolmanis atkal dīvaini izturas pret sava stāstu cikla Annu, liekot viņai priekšā pārgulēšanu ar vecīti tuksnesī un vīru, kas aiziet pie citas. Man nav ne jausmas, ko es jūtu pret šiem stāstiem, taču fascinē, ka autori operē ar sev interesantu materiālu, noved to līdz labam līmenim, nepaliekot banāli.

Jānis Joņevs atgriežas ar ironisku stāstu – šīgada romantiskāko tekstu – par jauniešu mīlu, kas tiek rakstīta kases čekos no produktu pirmajiem burtiem. Patīkami, ka tas ir par šķietami zināmo, banālo, tomēr šajos Prozas lasījumos reto izņēmumu.

Kas neļauj šiem mīlas un attiecību stāstu varoņiem kļūt nedaudz kaislīgākiem? Nevar taču būt, ka vecāka gadagājuma varoņiem lielākais pārdzīvojums ir ceļojums, bet zinātniskās konferences dalībnieks domā tikai par Visuma čukstu. Kur ir latviešu erotiskais stāsts? Kur ir sāpes? Kur nodevība?

 

Kurzemnieku šarms

Kurzemes prozas lasījumu laureāti nāk no citas literārās vides, taču šoreiz to atšķirība ir tīri kvalitatīva – nu nevar neko pasākt ar Guntas Šnipkes divdimensiju stāstu Antante un citi zvēri, kurš bija vajājis autori 50 gadu, būdams dzejas rakstīšanas sānsolis. Antante tiek gaidīta teātrī, noskan pirmais zvans, otrais zvans, trešais, tikmēr notiek atmiņu ainas un klausītāja priekšā vienkārša, varbūt pat prasta, bet dzīvelīga humora dzirkstīs atplaukst Antantes lauku un dzīvesstāsta pasaule. Stāstīšanas labākās tradīcijas nav svešas arī Rūtai Holenderei, kuras stāsta sirmgalvis rāpjas pāri Latvijas Nacionālās bibliotēkas stikla margai. Suicidālā aura, apakšā sukulenti un dīvāns, kamēr bibliotēkā viesojas ārzemju diplomāti un 300 eiro pensijas vecītim asistē apkopēja minimālās algas vērtībā, un es saprotu, ka tieši šis ir sociālkritiskākais šīgada stāsts ar visu, ko tik ļoti gribējās – aizvainojumu un melno humoru, bet vienlaikus arī aizkustinošām saknēm sarkastiskajā frāzē par citādo: „Svarīgi ir atklāt procentu, pie kura esi piederīgs.” Divi stāsti – divas dažādas noskaņas no Kurzemes: siltais un humorīgais, skarbais un asredzīgais.

 

Neiespējamie

Diemžēl Prozas lasījumu vēstījumi gluži fiziski ir sasniedzami tikai vienu ausu komplektam. Tāpēc ārpus uzmanības lai paliek autori, kuri vēl tikai sāk savus ceļus prozā (Satori, Aicinājums un Literārā akadēmija) vai kuru konteksts mums nav īsti aizsniedzams (Japānas, Igaunijas un Lietuvas autori), kā arī bērnu literatūras lasījumi. Pārlieku saturisku un kontekstuālu sajūsmu neraisa Ineses Zanderes, Paula Bankovska un Andra Kupriša stāsti, kas sarakstīti izrādei Heterotopija Rīgā par godu japāņu militārā atašeja Makoto Onoderas un viņa dzīvesbiedres Juriko Onoderas Rīgā pavadītajiem gadiem 20. gadsimta 30. gados. Šie un citi teksti veidos savu prozas laukumu, kas ar laiku, iespējams, neglābjami aizsniegs visus.

 

Šie bija mierīgi un gaiši Prozas lasījumi. Maz pārsteigumu, ļoti retas vilšanās – iespējams, rīkotāju rūpīgi īstenotās autoru atlases dēļ. Īsais stāsts uzplaukst arī te, par ko liecina arī romānu fragmentu nelielais skaits – vai vismaz fragmentu pašpietiekamība. Latviešu proza joprojām gan šķiet tāda kā iekšupvērsta, nerunā par politiku, neuztver nopietni cilvēktiesību pārkāpumus, ekoloģijas problēmas, minoritātes un zemās algas. Raksta tā, it kā parīt varētu arī mirt, tāpēc jāpagūst radīt prozu mūžībai, jāieliek vairāk sevis. Bet tas nav slikti. Pavadot laiku šīgada lasījumos, galvenokārt var just vieglu melanholiju, var atcerēties par vecvecākiem un vecākiem, aizmirst par darbu un plānot ēdienkarti viesībām ar draugiem, kuri nereti jautā: vai tu tiešām biji uz visiem lasījumiem?

(Raksta nosaukums ir frāze no Guntas Šnipkes stāsta, kas klausītājos izraisīja patiesu prieku.)

Dalies ar šo rakstu