punctum

Literatūra un kultūra

Skaidrā naudā

Debora Vilisa

26/12/2019

 

Debora Vilisa (Deborah Willis) ir kanādiešu rakstniece, kuras pirmais īsprozas krājums Izgaišana un citi stāsti (Vanishing and Other Stories) 2009. gadā tika nominēts vienai no Kanādas nozīmīgākajām literatūras balvām – Ģenerālgubernatora literārajai balvai. Stāsts Skaidā naudā ir no Vilisas otrās grāmatas, Tumsa un citi mīlestības stāsti (The Dark and Other Love Stories), kas 2017. gadā tika iekļauts Gillera balvas – otras nozīmīgās Kanādas literāras balvas – nominantu garajā sarakstā. 29. novembrī viņa kopā ar Krisu Dimīnoru un Kristu Annu Belševicu piedalījās Raiņa un Aspazijas mājas organizētās pasākumu sērijas Pasaules literatūras vakari Kanādas literatūrai veltītajā pasākumā.

 

Aleksejam bija astoņpadsmit, kad viņš pēdējoreiz maksāja par seksu. Bija viņa dzimšanas diena. Tikai pirms dažām nedēļām viņš ar vecākiem bija aizbraucis uz ASV. Un tagad, divdesmit astoņus gadus vēlāk, viss ir mainījies – pilsētu sauc par Sanktpēterburgu, un tās drūpošās fasādes tiek atjaunotas un pārkrāsotas. Taču pusnaktī ejot pa ielu, ziemeļu saulei iekrāsojot kanālu sārtu, viņš it kā atkal ir pusaudzis, it kā nekad nebūtu aizbraucis. Lai arī viņš vairs neuztur kontaktu ar draugiem, ar kuriem kopā uzauga, viņam ir sajūta, ka tie ir blakus, piedzērušies un dziedādami ved Alekseju pa Ļeņingradas gaišajām ielām. Viņa dzimšanas dienā draugi smiedamies krita cits pār citu un vēlēja veiksmi, bet vienlaikus stūma viņu pretī kādai blokmājai ar skatu uz Ņevu. Pat ja tās dzīvokļi bija mazi, pati ēka bija milzīga. Zvanot pie durvīm, Aleksejs jutās silts un apreibis.

Sieviete, kas atvēra durvis, bija vismaz divdesmit gadus par viņu vecāka un nēsāja matus zirgastē. Tas nebija gluži tas, ko viņš bija iztēlojies. Tas ir joks, viņš iedomājās un gaidīja, kad atkal parādīsies draugi, smiedamies un divkāršojušies skaitā. Taču viņi bija prom, un viņš bija atstāts viens pretim šai sievietei ar platajiem gurniem un nogurušo skatienu. Viņa teica, ka viņas vārds ir Oksana. „Lūdzu, ienāciet,” viņas balss bija maigāka kā varētu likties.

Kad viņa veda Alekseju uz istabu, viņš dzirdēja citiem dzīvokļa īrniekiem piederošas balsis. Koridors bija piemētāts ar zābakiem un mēteļiem un smaržoja pēc viņa paša vecāku dzīvokļa – tējas un putekļiem, un sviedriem. Sekojot viņai, Aleksejam vajadzēja atbalstīties pret sienu, lai noturētu līdzsvaru. Viņš vēroja sievietes muguru. Viņas melnā adītā jaka bija raupja un savēlusies, svārki skaļi glaudās pret viņas kājām. Būtu viņš mazāk piedzēries vai varbūt mazāk neveikls, viņš būtu aizgājis prom.

„Atvainojiet, es neesmu pārliecināts…” Aleksejs teikumu nepabeidza, bet Oksana nelikās manām viņa ierunāšanos. Viņa aizveda viņu uz guļamistabu, klusi aizvēra durvis. Pie sienas bija bērnu gultiņa, tai blakus – lampa. Viņa stāvēja, rokas nolaidusi gar sāniem, un šķietami ievēroja viņa vilšanos. „Lūdzu,” viņa norādīja uz gultu, „jūtieties ērti.”

Tad viņa novilka kurpes, atpogāja jaku un, visbeidzot, atvilka svārku rāvējslēdzēju un pārslidināja tos pāri gurniem. Viņa salocīja gan svārkus, gan jaku, nolika tos uz krēsla un pasniedzās aiz muguras, lai atāķētu krūšturi, tad pāri kājām noslidināja zeķubikses un apakšveļu. Viņš bija redzējis savu kaimiņieni Jadvigu iznākam no vannasistabas vienā dvielī ietinušos. Bet nekad viņš nebija redzējis šo – pilnīgi kailu sievieti.

Oksanas ķermenis bija pievilcīgāks, nekā viņš bija gaidījis: pilnas krūtis, bāla āda, mazs, apaļš vēderiņš. Viņa izskatījās nosvērta un prasmīga, taču vienlaikus arī trausla. Bez drēbēm viņa izskatījās nosalusi. Zosāda uz rokām, krūtsgali saslējušies gaisā.

Viņa apsēdās vienguļamajā gultā, un atsperu radītais troksni viņam atgādināja par vientulību. „Nekautrējies,” viņa teica.

Viņš nometās viņas priekšā uz ceļiem un uzlika savu muti uz viņas krūts.

 

Šodien ir viņa četrdesmit trešā dzimšanas diena, un iela gar Fontankas upi, tā pati, gar kuru viņš toreiz streipuļoja ar saviem dziedošajiem draugiem, ir pilna ar jaunuzņēmējiem, kas tūristiem reklamē izbraucienus ar kuģīti. Viņa draugi, studiju biedri, šie jaunie cilvēki, kas par lojalitāti zināja vairāk nekā jebkurš cits, kuru viņam vēlāk dzīvē gadījies satikt, noteikti vēl aizvien dzīvo tepat pilsētā, bet Aleksejs viņus visdrīzāk neatpazītu, pat ja viņi paietu garām tepat uz Ņevskas prospekta.

Un prostitūta, ko viņš ir nolīdzis šoreiz, it nemaz nelīdzinās Oksanai. Viņa ir jauna, tieva, violetā kleitā no bieza, spīguļojoša materiāla. Kleitai ir tievas siksniņas, un tā atstāj muguru kailu, ļaujot redzami izspiesties viņas kauliem. Viņa tekoši runā angliski, saka, ka viņas vārds ir Svetlana un viņa ir no Novogrodas.

„Jauka pilsēta,” viņš saka, „tev tās nepietrūkst?”

„Nē,” viņa atbild.

Viņi atrodas bāra tukšajā pagalmā, kur uz bruģa izbērtajām smiltīm ir jāliek tam izskatīties pēc pludmales. Viņi sēž zem liela lietussarga pie plastmasas galdiņa un dzer glāzēm slikta vīna. No šejienes Aleksejs var redzēt Kristus augšāmcelšanās baznīcas baltos kupolus.

Viņš cenšas piedzerties pēc iespējas ātrāk, lai nebūtu jādomā par faktu, ka viņš tikko nopircis sievieti. Viņš nebija to plānojis, un viņa draugi un bijusī sieva būtu sašutuši, ja to uzzinātu. Ziemeļamerikāņi, īpaši to izglītotā, liberālā daļa (ar kuru arī viņš ir saistīts), ne visai labvēlīgi lūkojas uz vīriešiem, kas maksā par seksu. Viņi ir ideālisti. Šķiet, viņi nesaprot, ka gandrīz ikviens pieskāriens, ar kuru apmainās vīrietis un sieviete, ir daļa no vispostošākā melnā tirgus, kāds vispār eksistē. 

Turklāt Aleksejs Krievijā ir jau otro nedēļu, un Sanktpēterburgas sievietes, šīs izsmalcinātās radības smailajās augstpapēžu kurpēs, ir viņu savaldzinājušas. Viņu sejas ir aukstas kā ziemīgie laikapstākļi un acis – ziemeļu debesu zilpelēkajā krāsā. Viņas ir vēl biedējošākas par Ņujorkas sievietēm, un viņš zina, ka vienīgais veids, kā pārvarēt šīs bailes, ir vienu no viņām nopirkt.

Un vēl – viņš ir vientuļš. Viņš to atzīst. Savā dzimšanas dienā viņš ir valstī, kas vairs nav viņa, un viņš ir viens.

„Novgorodā mums ir burvīgs klosteris, kurā vēl aizvien dzīvo mūki,” saka Svetlana. Viņas balss skan tajā īpašajā mākslīgajā, gidam līdzīgajā ritmā. „Man šķiet, ka tev varētu patikt.”

„Esmu tur bijis,” viņš krieviski saka, „pirms gadiem, kad baznīca tika izmantota, lai glabātu graudus.”

„Tagad tev tā patiktu labāk,” viņa atbild angliski, „tā ir ļoti skaista, gluži tāda pati kā divpadsmitajā gadsimtā.”

Šo tikšanos organizēja kāds Alekseja paziņa, vecāka gadagājuma profesors universitātē. Viņš apgalvoja, ka Svetlana ir augstākā labuma un „tīra”, nav Aleksejam par dārgu, ir skaista. Par to pēdējo viņam īsti nebija taisnība. Viņai ir brīnišķīgi vaigu kauli, bet pašā sejā vīd kaut kas savāds. Acis ir pārāk tālu viena no otras, zods – pārāk ass. Tādas sejas ir tiem savvaļas kaķiem, kas naktīs pārņem ielas. Tāpat Aleksejs ir atradis no sievietēm, kas lieto tik daudz kosmētikas, – viņas acis ir apvilktas, viņas vaigi mirdz. Viņas mākslīgais skaistums atgādina necaurredzamo arhitektūru, tās viltus fasādes.

„Cik ilgi jau tu dzīvo Sanktpēterburgā?” viņš jautā.

„Gadus trīs. Mēs atbraucām kopā ar māsu.”

Aleksejs bija nervozējis un uz tikšanos bārā atnācis par ātru. Ierodoties Svetlanai, viņš dzirdēja klikšķam viņas kurpes, violetos, kleitai pieskaņotos papēžus. Viņas gaita bija mērķtiecīga, rokās viņa nesa zelta somiņu ar neskaitāmām bezjēdzīgām sprādzēm.

Alekseju viņa atpazina uzreiz. Lai arī šajā valstī viņš ir pavadījis gandrīz pusi dzīves, vietējie uzreiz viņu atpazīst kā ārzemnieku. Iespējams, vainīgas ir viņa drēbes: linu krekls, no gulēšanas koferī saburzītās bikses, mīkstās ādas kurpes. Svetlana piegāja pie viņa galda un sniedza anēmisku roku.

„Tu esi Vladimirs,” viņa teica, jo pa telefonu viņš bija nosaucis izdomātu vārdu, no Nabokova aizgūtu segvārdu, ko pats sev bija piešķīris. Tas šķita viņam piederīgs, ne mazākajā mērā ekstravagants. Jau daudzi kritiķi bija izdarījuši šo salīdzinājumu.

Svetlana apsēdās viņam pretim, aizdedzināja tievu cigareti, un viņš nopirka abiem pa dzērienam. Kopš tā brīža viņa ir šķitusi nemierīgi gaidām, kad varēs beigt darbu, kad beidzot tiks prom. Divas reizes viņa pārbaudīja telefonu. Ir acīmredzami, ka Aleksejs viņai nepatīk, un viņš nav pārliecināts, kādēļ uzstāj uz sarunu.

Viņš norij pēdējo malku vīna. „Man šķiet, mums jāiet”.

„Protams,” viņa uzspēlēti un nievājoši smaida, izstiepjot savas prasmīgi uzkrāsotās lūpas.

Aleksejs ienīstu šo smaidu, ja ne viņas nelīdzenie, dūmu nodzeltinātie zobi. Lielākā daļa Amerikas jauno sieviešu tos būtu iztaisnojušas un izbalinājušas. Tik mīlīgu nepilnību Aleksejs nav redzējis jau sen.

 

Kopš viņa ierašanās nekas nav noticis, kā plānots. Pirmkārt, viņš bija cerējis palikt Astorijas viesnīcā. Tas būtu triumfa brīdis – atgriezties šajā vietā un tapt uzņemtam kā zvaigznei valstī, kuras atzinību viņš alkst visvairāk. Bet ar naudu pašlaik nav viegli. Viņa tēriņi nav tie apdomīgākie, viņa grāmatas vairs nepērk kā agrāk, šķiršanās izrādījusies dārgāka, nekā viņš bija paredzējis.

Tā vietā Aleksejs ir noīrējis dzīvokli no sievietes, vārdā Gaļina. Sludinājums internetā bija daudzsološs – viņa dzīvo netālu no Fontankas upes, staltā mājā, kur kādreiz dzīvojis Tolstojs. Taču izrādījās, ka Gaļina dzīvo mājas otrā pusē, aiz iekšpagalma, tik šaura un tumša, ka iet pa to bija kā līst cauri akai. Gar durvju priekšu siroja badīgu kaķu bars, un iekšā pavērās Dostojevska cienīgs skats – mikli akmens pakāpieni, odi, nolupusi krāsa.

Istabā uz grīdas viņš atrada ar puķainu gultasveļu apsegtu matraci. Logiem priekšā nokarājās biezi, putekļaini aizkari. Dušā bija tikai aukstais ūdens, un flīzes smirdēja tā, it kā slēptu kaut ko pūstošu. Un visbriesmīgākais – Gaļina nebija aiz sevis savākusi neko no savām mantām. Skapis bija pilns ar viņas drēbēm. Ledusskapis bija pilns ar viņas pārtiku, jogurtu, biezpienu un diētisko kolu. Uz vannasistabas plauktiem mētājās viņas kosmētika, uz poda skalojamās kastes bija nolikta paka ar tamponiem. Tieši tāpēc viņš nekad vairs nedzīvotu kopā ar sievieti. Viņas ieņēma un samaitāja kopīgo telpu, tāpat kā alus un suvenīrkioski sabojā skatu uz Kazaņas katedrāli.

Viņš nometa koferi uz matrača un apskatīja dzīvokli. Viņš bija pametis Manhetenu un pavadījis divdesmit stundas ceļā tikai tādēļ, lai attaptos šeit. Manhetenā viņam piederēja mazs, bet brīnišķīgs mansarda dzīvoklītis. Mājās viņš bija svarīgs – viens no labākajiem dzīvajiem rakstniekiem, kā rakstīja New York Times. Viņa modernais, tīrais dzīvoklis šo faktu nemitīgi apstiprināja, glaudīdams viņa ego kā skaista un atdevīga mīļākā.

Aplūkodams Gaļinas dzīvokli, šo tarakānu paradīzi, viņš gandrīz būtu varējis sākt šņukstēt. Bet tā vietā viņš atpogāja un novilka kreklu, salocīja to un nolika uz gultas malas. Uz brīdi viņš apsvēra, cik tīra patiesībā ir šī gultasveļa, tad izlēma, ka labāk par to nemaz nedomāt. Viņš iegāja vannasistabā, kuras durvis turējās vienā eņģē, atgrieza krānu un pieliecies pabāza galvu zem aukstās ūdens strūklas. Tikai pirms dažām nedēļām viņa matus bija mazgājusi viņa friziere Silvija. Viņa bija noliekusies pār Alekseju tā, ka viņš varēja redzēt cauri viņas mākslinieciski saplēstajam T kreklam. Viņa runāja, iespējams, par kādu klubu vai restorānu, vai savu mazbudžeta ceļojumu uz Taizemi, bet viņš neklausījās. Cauri tekošajam ūdenim viņas vārdi izklausījās apslāpēti un sveši. Viņš bija aizvēris acis un ļāvis vārdiem tecēt sev pāri.

Te viņš juta tekam sev pāri tikai aukstu ūdeni, šeit nebija ne miņas no Silvijas roku maiguma. Šis vairāk atgādināja to, kā Alekseja matus viņa bērnībā bija mazgājusi vecāmāte. Viņa to darīja pirms gulētiešanas. Novilcis kreklu, viņš noliecās pār virtuves izlietni – izlietni, no kuras krāna nemitējās krist mīksti pilieni, kas iezīmēja katru dienu un nakti, ko viņš pavadīja savas vecāsmātes mājās. Krāna ūdens bija tik auksts, ka tas dzēla ausīs un no tā sāpēja galva, taču viņam ļoti patika šī iknedēļas tradīcija. Vecāmāte berza viņa galvu ar ziepēm, kas smaržoja pēc skaidām, un viņš bija spējīgs aizmirst visas savas bērnības raizes – skaļos kaimiņus, dzērāju tēvu, kluso un rūpju sagrauzto māti.

Un te nu viņš tagad bija, daudzus gadus pēc tam, kad pēdējoreiz bija redzējis savu vecomāti, daudzus gadus pēc tam, kad viņa tēvs bija saņēmis vēstuli, kas vēstīja, ka māte ir nomirusi piecdesmit piecu gadu vecumā. Te nu viņš bija ar galvu zem ūdens, gaidot pazīstamās, mierinošās sāpes. Un, jā, te arī viņš tās juta – sāpes deniņos. Laipni lūgts Krievijā, viņš sev teica. Ar atgriešanos mājās.

 

Pašlaik gan viņš iemēģina roku dokumentālajā prozā. Šajā ceļojumā viņš ir braucis, lai veiktu izpēti savai jaunākajai grāmatai, vecāsmātes biogrāfijai. Viņa piedzima 1929. gadā Ļeņingradā, pārdzīvoja karu un Staļinu. Viņa organizēja un apmaksāja ģimenei vīzu, kas ļāva viņiem pamest PSRS, bet pati palika un arī nomira tur, vēl pirms Aleksejam radās iespēja viņu apciemot. Viņa pieredzēja visu, apprecējās piecpadsmit gadu vecumā, dāvāja dzīvību Alekseja tēvam, kad pašai bija sešpadsmit. „Man viss notiek ātri,” viņai patika teikt, un tā izrādījās taisnība līdz pat viņas nāvei. Vienu brīdi viņa vārīja kartupeļus, jau nākamajā – gulēja uz virtuves grīdas mirusi no sirdstriekas.

Kad Aleksejs to dzirdēja no sava tēva, viņš tam pat nenoticēja. Vecāmāte vienkārši nevarēja būt mirusi. Viņa vienmēr bija izdzīvojusi. Viņa bija pārcietusi blokādi, vārot zupu no liellopu ragu pogām un savām mazajām ādas kurpēm. 1941. gada ziemā viņa piedzīvoja tik smagus apsaldējumus, ka zaudēja divus labās rokas pirkstus, un tomēr lika slazdus, ķēra tajos klaiņojošus kaķus un pabaroja sevi un māsas. Vienreiz viņa pat bija izrāvusi savas mirušās vecāsmātes zelta zobu un iemainījusi to pret pārtiku.

Šis ir tas materiāls, ar ko viņš strādā, – vēstures personīgais un dārgais ritums. Tas, ko laiks paņem līdzi. Laiks pats par sevi. Viņš ir gandrīz pabeidzis manuskriptu, palicis tikai epilogs, kurā viņš, autors, atgriežas bērnības mājās. Ne komunālajā dzīvoklī, kurā viņš dzīvoja kopā ar vecākiem, kurā viņš uzauga. Tas tika nojaukts jau pirms vairākiem gadiem, tā vietā uzbūvējot Pizza Hut. Nē, viņa īstajās mājās ārpus centra, viņa vecāsmātes bijušajās mājās.

Viņš jau visu ir iztēlojies – nobriedis vīrietis, rakstnieks, pēc divdesmit astoņu gadu prombūtnes atgriežas Moskovskajā. Tās iedzīvotāji perfekti iemieso mūsdienu Krieviju – viņi ir jauni inženieri vai programmētāji, iespējams, svaigi apprecējušies. Viņi pretīmnākoši uzklausīs viņa ierašanās iemeslus. Iespējams, viņi atpazīs Alekseja vārdu un pavisam noteikti atpazīs viņa atgriešanās tieksmi. Viņi atpazīs šo vienlaicīgo vilkmi un bailes no pagātnes.

Viņi ļaus viņam izstaigāt dzīvokli. Viņš atkal redzēs virtuvi, kurā ēdis plānās pankūkas kopā ar vecomāti, un skapja lieluma istabiņu, kurā tika gulējis. Viņš saodīs to pašu putekļaino smaržu, kas vienmēr vēdījusi istabās. Viņam piedāvās tēju. Šis nobeigums, kuru viņš tagad iztēlojas tik skaidri, ierāmēs pagātni un pavērs ceļu nākotnei.

Ir tikai viena problēma – viņš nevar to izdarīt. Viņš ir lidojis divdesmit stundas caur Parīzi, Frankfurti un Maskavu (jo izmantojis AirMiles) un tagad nevar saņemties iekāpt metro un nobraukt septiņas pieturas līdz Moskovskajai. Viņš šeit ir jau otro nedēļu un katru dienu mēģina no jauna. Viņš ierodas Ņevskas stacijā. Nopērk biļeti, stāv uz eskalatora, kas šķiet bezgalīgs, vedot viņu pavisam iekšā pilsētas vēderā. Te arī sākas problēmas. Tik dziļi pazemē gaiss smaržo pēc sēra, viņam ir grūti elpot. Kirilicā viņš lasa bez problēmām, bet mazās, zilās norādes viņu mulsina. Cilvēki grūžas viņam garām un spiežas vilcienos, un viņam paliek nelabi no domas vien par tik daudziem cilvēkiem apkārt. Pagājušonedēļ viņš vienreiz pat iztēlojās sevi Ņujorkā, braucot metro pie sava aģenta vai friziera, bet nelīdzēja arī tas.

Varbūt viņam ir depresija. Tam būtu pamats. Viņa laulība nesen sabruka līdzīgi Sanktpēterburgas sienu apmetumam – laulība, kas tika ignorēta un slikti kopta, atstāta novārtā līdz pēdējam un tikai retumis pārklāta ar jaunu krāsas kārtu. Saprotams, ka viņš nejūtas savā ādā, pat viņa metaforas ir mirušas. Varbūt viņš par maz guļ. Nepārtrauktā saules gaisma un odi viņu šeit caurām naktīm tur nomodā. Kopš ierašanās viņš neko nav spējis izdarīt. Viņš izvairījās mazgāties Gaļinas aukstajā dušā, līdz sāka smirdēt kā viens no dzērājiem, kas aizmiguši guļ uz ietves. Viņam kārojas uzbeku jēra šķiņķis un gruzīnu maize, bet doma par restorānu apmeklēšanu vienatnē – ēdienkaršu izpēti, ņemšanos ar lēnu apkalpošanu, pārspīlētajām cenām – liekas pārāk nogurdinoša. Un tā jau divas nedēļas viņš pārtiek no ātrajām uzkodām – plānajām pankūkām ar zapti, saldējuma sendvičiem un fantas. Savu ēdienkarti viņš papildina ar Russkij Standart šņabi, ko dzer vienatnē savā īrētajā dzīvoklī.

Iespējams, pie vainas ir šī nenoteiktība. Viņš nezina, ko atradīs vecāsmātes dzīvoklī. Ja nu saimnieki nav mājās, ir piedzērušies vai muļķi? Un ja nu dzīvokļu māja ir nojaukta vai pilnībā transformēta, teiksim, luksusapartamentos un viņš to nemaz neatpazīst? Lai kāds būtu iemesls, viņš tā arī nav ticis līdz vecāsmātes dzīvoklim, un tagad jau ir par vēlu – viņa lidmašīna paceļas rīt no rīta.

 

Gājienā gar Ņevas prospektu Svetlana ieķeras viņam elkonī. Aleksejs saprot, ka tas nozīmē tikai to, ka viņai ir nepieciešams atbalsts, ejot augstpapēžu kurpēs, bet tomēr. „Vai tu nevēlētos aiziet vakariņās?” viņš jautā. „Sen neesmu ēdis neko garšīgu.”

Viņa parausta kalsnos plecus: „Jā, labi.”

Viņš aizved Svetlanu uz gruzīnu restorānu un, tā kā viņš jau divas nedēļas nav ēdis neko jēdzīgu un šis ir viņa pēdējais vakars Krievijā, pasūta ar vērienu. Krāsnī cepts, ar mandelēm pildīts baklažāns, zandarta zupa, aitas šašliks, ar sieru un olām sacepta maize, divsimt gramu šņabja. Alkoholu atnes pirmo. Aleksejs ielej Svetlanai no mazās, aukstās karafes un vēro, kā viņas vaigi un kakls sasārst jau no pirmā šota.

Restorāns ir nevainojams – tik skaļš, ka viņiem nav vajadzības uzsākt sarunu. Elektriskā ģitāra, sintezators, balss mikrofonā maigi dzied tautasdziesmas. Kompānija pie blakus galdiņa svin dzimšanas dienu apaļīgai blondīnei, vārdā Taņa. Solists visas dziesmas velta viņai. Taņa grīļīgi dejo viņa priekšā.

Atnes ēdienu, un tas ir nevainojams. No jēru iesmiņiem pil tauki, uz maizes mirdz jēla ola. Svetlana un Aleksejs ēd klusēdami. Viņa sev ņem mazas porcijas, visticamāk, skaita kalorijas, un viņš vēlas Svetlanai pastāstīt par savu vecmāmiņu, sievieti, kas pārdzīvoja Ļeņingradas blokādi, cepot pankūkas no skaidām un kokvilnas sēklām. Taču viņš apspiež šo didaktisko tieksmi, kas ir viens no viņa galvenajiem trūkumiem, kā teica bijusī sieva. Tā vietā viņš vēro, kā Taņa dejo. Gavilniece aizvērtām acīm šūpo gaisā savas maigās rokas. Ik pa brīdim kāds no viņas draugiem atved sievieti atpakaļ pie galdiņa, kur viņi ielej vēl pa tostam uz viņas veselību.

„Šie ir laimīgākie cilvēki, kurus esmu redzējis kopš ierašanās,” Aleksejs bļauj pāri mūzikai.

„Viņa nav laimīga,” prostitūta noraidoši krata dakšiņu. „Viņa ir pārbijusies no tā, cik veca paliek. Skaties. Viņa nav uzvilkusi laulības gredzenu.”

„Nav nemaz tik spoži tie laulības gredzeni.”

„Spoži?”

„Tas nozīmē, ka kaut kas nav tik vērtīgs, kā sākumā šķiet.” Aleksejs vēro, kā paveras viņas violetās kleitas izgriezums, atsedzot kārnās krūtis. „Cik veca tu esi?”

„Vecāka, nekā izskatos,” viņas smaids, šis mākslīgais smaids, ko viņa pazibina kā dārgmetālu, rāda, ka viņa melo.

„Šodien ir mana dzimšanas diena,” viņš saka, „man paliek četrdesmit seši.”

„Ko?” Viņa rāda uz solistu. „Es tevi nedzirdu.”

„Mana dzimšanas diena,” viņš kliedz. „Šodien!”

Svetlana pirmoreiz smejas. „Tev un Taņai,” viņa saka.

Šņabja, prostitūtas smieklu un ēdiena – tik bagātīga viņa mutē – kombinācija padara Alekseju drosmīgāku. „Vai varu tev ko lūgt? Aizbrauksi ar mani uz vienu vietu?” Viņš runā krieviski un skaļi, lai būtu pārliecināts, ka viņa saprot. „Es gribu apskatīt vietu, kur pirms nāves dzīvoja mana vecāmāte.”

„Tu gribi drāzties vecāsmātes mājā?” viņa mierīgi jautā.

„Nē.” Viņš ielej vēl pa šotam katram. Tas var tikai palīdzēt. „Es tikai gribu to redzēt. Neesmu tur bijis ilgāku laiku. Un negribu braukt viens.”

Viņa noliek dakšiņu. „Tas izmaksās dārgāk.”

„Es saprotu.”

Viņa pieliec galvu, skatās uz viņu gandrīz ziņkārīgi. Viņa iesmejas, un tie ir smiekli, kas viņam pat varētu iepatikties.

„Lai būtu.” Viņa paceļ glāzi. „Apsveicu dzimšanas dienā.”

 

Vēl viens noslēpums – viņš ciest nevar Krieviju. Viņa grāmatas ir tikušas slavētas kā „pilnas ar patiesu pieķeršanos” šai valstij un tās ļaudīm, bet viņā nav ne mazākās mīlestības pret dzimteni. Viņš nekad nebūs no tiem emigrantiem, kas ar nostalģiju atskatās uz padomju laikiem. Šo biogrāfiju viņš raksta nevis zaudējuma vai nožēlas vadīts, bet lai tiktu vaļā no šīs vietas. Viņa vecāsmātes piemiņa ir vienīgais, kas viņu vēl saista pie Krievijas, un, tiklīdz viņš atdos tai pēdējo godu, viņš nekad vairs neatgriezīsies. Pēc tam viņš rakstīs grāmatas par Ņujorku, Kaliforniju, Bostonu. Par visu, tikai ne valsti, kas lēnām iznīcināja viņa vecākus un atļāva viņa vecaimātei nomirt vienai.

Visvairāk viņš ienīst to, kā šī vieta viņu ignorē. Ņujorka var tevi apcelt, to viņš pieredzēja jau amerikāņu vidusskolā un savas otrās grāmatas recenzijās. Tomēr vismaz uz brīdi Ņujorka tevi ievēro. Dažreiz Ņujorka tevi slavē, ļauj domāt, ka ir tavās rokās. Viņš ir uzrakstījis sešas grāmatas, kas saņēmušas prestižas balvas, bet krievu prese, tulkotāji, kritiķi un izdevēji, kas tik vērīgi seko līdzi daudziem mazāk atzītiem autoriem, Alekseju nav pat pamanījuši. Šeit viņš atceras, kā bija būt savu vecāku un citu dzīvokļa iemītnieku ignorētam bērnam.

Viņš ienīst šo vietu, bet kā alkatīgs mīlnieks ir darījis visu, lai taptu tās ievērots. Viņš ir sekojis līdzi šīs valsts politiskajām pārmaiņām. Ir radījis tēlus, kas klejo pa Maskavas nomācošajām ielām. Ir aizņēmies ļaužu akcentus, viņu sāpes un jokus, pārvērtis tos stāstos, kas viņam gandrīz pat pieder. Viņa centieni ir atnesuši viņam balvas Amerikā. Un tas ir pilnīgi normāli. Tas ir pat labāk par to, ko dara šie naivuļi ar maģistra grādu mākslās, kas pavada mēnesi vienā vietā un pasludina sevi par ekspertiem, iedomājas, ka viņiem kaut kas pieder. Viņš jūt viņiem līdzi, šiem nabadziņiem, kas vienmēr pazuduši paši savos stāstos. Viņam iet labāk nekā viņiem un ne sliktāk kā politiķiem, oligarhiem, policistiem, trofejsievām, vīriem, kas pārdod zagtus lietussargus, burbuļu pūtējiem un mehāniskajiem trusīšiem uz ielām. Viņš tikai darīja savu darbu. Paņēma to, kas viņam pienācās, un vēl mazliet. Izmantoja šo vietu kā skumju un krāšņu mauku.

 

Metro līnijas ir ieraktas tik dziļi zem purvainās pilsētas, ka brauciens lejup ar eskalatoru prasa vismaz četras minūtes. Stacija, kas atrodas dziļi zem Sanktpēterburgas iepirkšanās ielu burzmas, veido pati savu pilsētu, elektrisko gaismu un slikta gaisa pazemes valstību, kas šķiet pat īstāka par virszemes pilsētu. Ilgais ceļš lejup Aleksejam atgādina iemigšanu, lēnu iegrimšanu sapnī.

Četras minūtes ir ilgs laiks, ja tev nav nekā, ko teikt savam kompanjonam. Tādēļ Aleksejs ir pateicīgs, ka viņi kādā Ņevas veikalā ir nopirkuši vēl vienu šņabja pudeli. Svetlana norādīja uz gribēto dzērienu, ielika roku Alekseja kabatā un izvilka no tās simts dolāru banknoti. Viņa noteikti bija piefiksējusi, kur viņš tur savu maku.

Nonākusi uz eskalatora, viņa ieliek pudeli savā somiņā. Tad izņem to ārā un zagšus iemalko, uzmanīgi, lai viņu nepamanītu policija. Viņa apbrīnojami labi panes alkoholu, ņemot vērā, ka nesver vairāk par saviem četrdesmit pieciem kilogramiem. Viņa ir pavisam citāda nekā tās jaunās sievietes, kuras viņš ir saticis Savienotajās Valstīs, sievietes, kuras viņa bijusī sieva sauca par „grūpijām”. Tās, kas lenc viņu grāmatu prezentācijās, spiežot pie krūtīm viņa grāmatas. Šīs sievietes ir patīkami pārsteigtas brīžos, kad viņš ieklausās viņu jauneklīgajos pārspriedumos par literatūru, kad viņš izmaksā tām glāzi vai divas vīna. Esot blakus Aleksejam, viņas jūtas gandrīz tā, it kā elpotu citādu gaisu, un sarkst un pateicas par to.

Svetlana nav pateicīga. Kad viņš tai atklāj, ka ir rakstnieks, viņa nomēra Alekseju ar skatienu no augšas uz leju, gluži kā noteikdama viņa vērtību. „Slavens rakstnieks?” viņa jautā. „Vai vienkārši rakstnieks?”

„Esmu izsities,” viņš saka. „Esmu smagi strādājis.”

„Tev ir veicies,” viņa izlabo, iemalkodama nedaudz šņabja.

„Esmu ieguvis Nacionālo grāmatu balvu,” viņš nober, pirms paspēj sevi apturēt, „un Pulicera balvu.”

Tikmēr Svetlana norāda uz čigānu, kurš stāv eskalatora galā un pārdod dzīvus kaķēnus diegu pavadām ap kaklu. „Ak,” viņa saka, „cik piemīlīgi.”

„Neskaries klāt. Visticamāk, tiem ir kāda sērga.”

Nešķiet, ka viņa to dzird. Viņa nokāpj no eskalatora un noliecas pār kaķēniem. Daži bezrūpīgi paceļ purniņus, lai apostītu viņas roku.

„Laba cena,” pārdevējs aiz čupra paceļ baltu kaķēnu.

„Šis,” Svetlana rāda uz tievu, melnu kaķēnu, kura acis ir līdzīgas viņas pašas acīm, „man patīk šis.”

„Izskatās slims,” Aleksejs saka, „viņš būs beigts pēc dienām divām.”

„Viņš ir vājš.” Svetlana pastiepj roku un pabužina kaķēna galvu, „es viņu barošu ar pienu un cīsiņiem.”

„Tas izaugs par pievilcīgu zvērēnu,” pārdevējs noņem kaķēnam pavadu un uzrunā Alekseju: „Gluži kā jūsu draudzene.”

Svetlana paveras Aleksejā ar skatienu, ko viņš atpazīst. Viņš atceras, ka tāpat ir skatījies uz vecomāti, tas ir skatiens, ko viņš atzinīgi novērtē sava aģenta sejā. Svetlana ir diplomāte. „Ja tu man viņu nopirksi, es to nosaukšu tavā vārdā.”

„Mans ego nav tik trausls. Man nav vajadzīgs manā vārdā nosaukts klaidonis.”

Viņa pieskaras Alekseja apkaklei: „Bet kā sauc tevi?”

„Tu neatceries?”

„Es domāju tavu īsto vārdu.”

Viņas vieglā apjauta par šo mānīšanos liek viņam justies tā, it kā starp viņiem būtu sava veida tuvība. Kaut kas tik smalks un spējš, ka viņš to līdz šim nav pat pamanījis. „Alekss,” viņš saka, nespēdams sevi apturēt, „Aleksejs.”

„Ā.” Viņa izskatās vīlusies. „Tas nav labs vārds.” Viņa paceļ kaķēnu, lai apskatītu tā pavēderi. „Lai nu kā, tā ir meitene.”

„Lai būtu,” Aleksejs izvelk maku. „Es tev to nopirkšu.” Blakus amerikāņu dolāriem viņš makā atrod tikai piecsimt rubļu banknoti. Pārdevējs uzstāj, ka viņam nav, ko izmainīt, un beigās Aleksejs pasniedz viņam piecsimtnieku. Strīdēties nav laika, Svetlana jau ir devusies prom ar visu kaķēnu.

Aleksejs steidzas viņai pakaļ un vilcienā ielec aizelsies. Realitāte – viņš noveco, ķermenis ir trūkumu pilns, pārdevējs viņu ir apšmaucis – viņu ir nokaitinājusi. Un kaķēns šķiet slims, tas ir pārāk pakļāvīgs, tam krīt ciet acis.

„Tev vajadzētu pateikties,” Aleksejs saka.

Svetlana paskatās uz viņu un samirkšķina acis, skropstām nolaižoties un paceļoties kā teātra aizkariem. „Šķiet, tu esi labs cilvēks,” viņa saka, neizklausoties īpaši iedvesmota.

Tas galīgi nav tas, ko viņš gribēja. Viņš bija gaidījis mīļu meiteni, kādu, kas vēlētos tikt apburta vai vismaz izliktos, ka to vēlas. Un viņš nesaprot, kādēļ viņa uzstāj uz angļu valodu. It kā viņa gribētu, lai viņš jūtas vēl svešāks. Viņi klusēdami stāv viens otram blakus, bet, kad vilciens iebrauc līkumā, viņa paliecas uz Alekseja pusi. Gurni saskaras, bet viņš nepastiepj roku, lai palīdzētu viņai atgūt līdzsvaru.

„Un tevi?” viņš jautā, metro tuvojoties Fruzenskajas stacijai. „Kāds ir tavs īstais vārds?”

„Vīriešiem es to neatklāju.”

„Tagad tas būtu tikai godīgi.”

„Nē. Tas nav tas pats, kas man zināt tavu vārdu. Es satieku tik daudz cilvēku, ka jau rīt tavu vārdu būšu aizmirsusi.”

„Kāds mierinājums.”

„Ja vēlies, vari saukt mani par Lanu. Tā man patīk vislabāk.”

„Protams.” Vilciens paātrina gaitu, gaiss svelpdams spiežas iekšā pa logu starpām. „Lana.”

Viņa neklausās. Viņa iebužina seju bezvārda kaķēna skaustā un čukstus uzrunā to krieviski.

„Es tevi mīlu,” viņa tam saka, „es tevi mīlu, manu dārgumiņ.”

 

Kad viņi sasniedz galamērķi, pulkstenis rāda viens, un Maskavas laukums ir gandrīz tukšs. Te ir tikai daži pusaudži, kas dzer alu un rāda trikus uz skeitbordiem, un sieviete, kas no plastmasas spainīša tirgo dālijas. Viņa mudina Alekseju nopirkt ziedu savai „princesei”, bet viņš izgrūž apņēmīgu ņet un iet Ļeņina virzienā.

Piemineklis nav tik liels kā viņa atmiņās, tomēr tas aizsedz rietošo sauli. Savā trīsdaļīgajā uzvalkā Ļeņins izskatās vīrišķīgs un galants, kā darbam gatavs uzņēmējs. Viņš vēl aizvien ir saglabājis savu cienīgumu, pat par spīti pusaudžiem, kas viņa pavēnī dzer alu. Par spīti Aleksejam, prostitūtai viņam blakus un kaķēnam, ko viņa tur savās rokās.

„Reiz man ļoti patika šī vieta,” Aleksejs saka, „mēdzu te spēlēties.”

„Tas ir tas, ko tu gribēji redzēt?” Lana piesit šņabja pudelei ar spīguļainu nagu laku noklātu nagu. „Varēji nopirkt pastkarti.”

Viņš ievēro – jo vairāk viņa dzer, jo vairāk viņu ienīst.

„Vai tu tad jau biji piedzimusi?” viņš norāda uz padomju māju. „Tu atceries kaut ko no tā?”

„Es neesmu bērns.”

„Tā neizskatās.”

„Man nepatīk tavi izteicieni.”

„Še.” Viņš izvelk maku un sniedz viņai piecsimt dolāru banknoti. Daudz par daudz. „Nauda taksim.”

Viņa blenž uz naudaszīmi tā, it kā pirmo reizi dzīvē redzētu skaidru naudu.

„Kam?”

„Tā bija kļūda.”

„Tu gribi, lai es eju?”

„Tavai zināšanai – es vēl aizvien esmu oficiāli precējies.”

„Tu nopietni vai joko? Nekad nesaprotu ar jums, amerikāņiem.“

„Lūdzu, ej prom.”

„Es tev nepatīku?”

„Ne tur tā lieta.”

„Tu man esi pārāk slavens?” Viņas balsī ir jūtams aizvainojošs lišķīgums. „Pārāk slavens savā Amerikā?”

„Ej mājās,” viņš saka. „Ej mājās pie mātes, sutenera vai kurš nu tev pērk tās smieklīgās smaržas.”

Viņa paķer naudu, viņš pagriežas un dodas ceļā, kuru zina no galvas.

„Es tās pērku!” viņa kliedz nopakaļ. „Es pati sev pērku tās smieklīgās smaržas!”

 

Puikas gados viņš brauca ar metro ik sestdienas. Skaitīja uz pirkstiem septiņas pieturas, tad izkāpa no vilciena, grūzdamies garām svešinieku kājām. Viņš uzkāpa pa stacijas kāpnēm, izgāja saulē un pārgāja Maskavas laukumu. Apstājās, lai salutētu Ļeņinam, tad devās pa Demonstrācijas ielu, dungodams un iztēlodamies sevi par kāda liela gājiena vadoni. 

Sasniedzis vecāsmātes pagalmu, viņš sāka skriet. Uzjozis pa kāpnēm, pieklauvēja pie durvīm. Viņa vienmēr atvēra durvis ar smaidu uz sejas un sakrustotām rokām. „Kas tas?” viņa jautāja, ieraudzījusi mazdēlu. „Kas ir šis dārgumiņš uz mana sliekšņa?”

Toreiz viņš mīlēja viņu tik stipri, ka likās, sirds pārsprāgs. Tajos brīžos viņš metās pie viņas kājām, ieķerties svārkos.

Tieši tādēļ viņam jāatgriežas vecāsmātes mājās. Jo neko tādu viņš nekad vairs nav sajutis. Viņš tik ļoti mīlēja savu vecomāti. Mīlēja pankūkas, kuras viņa lika galdā, pārlietas ar iebiezināto pienu. To, kā viņa vārīja ūdeni uz gāzes plīts un pasniedza tēju porcelāna krūzītēs – krūzītēs, kuras viņa tina avīzēs un slēpa zem gultas, lai kaimiņi neredzētu, ka viņai pieder kaut kas tik skaists. Mīlēja to, kā viņa lej krūzītēs pienu un piens saputo tēju, veidojot mazus mākonīšus, tādus pašus, kādi skrien pāri Pils laukumam. Mīlēja porcelānu, kas šķita pagalam karsts viņa rokās, un to, kā vecāmāte iespieda savā krūzītē pusi citrona.

Viņš tā arī nesaprata, kā vecāmāte bija dabūjusi pati savu dzīvokli, kur nu vēl tēju, citronus un smalkos miltus, no kuriem cept pankūkas. Viņa vienmēr zināja, kurā veikalā un dienā ko var dabūt, un vienmēr rindā bija pirmā. Viņš nekad nejautāja. Tikai zināja, ka savas vecāsmātes dzīvoklī nekad nejūtas viens un vienmēr jūtas droši. Divdesmit astoņus gadus viņš bija dzīvojis ASV un ceļojis ar vērienu – uz Amsterdamu, Parīzi, Prāgu –, bet nekad nebija atradis vecāsmātes dzīvoklim līdzīgu vietu.

Visvairāk viņš mīlēja savas vecāsmātes stāstus. Pēc pusdienām, karstajam ūdenim fonā pilot radiatoros, viņa stāstīja par runājošiem vilkiem, sievietēm, kas pārvērtās kraukļos, par ziemu, kas parādījās bārdaina, garu vilnas kažoku apvilkuša vīrieša izskatā. Viņš bija iemīlējies šajos stāstos. Vai tas ir iespējams? Vai zēns var būt tā iemīlējies savas vecāsmātes vārdos? Ja mēs izplešam šo mazo, trauslo vārdiņu – mīlestība –, ja iepūšam tajā gaisu, izstiepjam kā balonu, piepildām kā plaušu, tad jā. Jā, tas ir iespējams. Zēns var būt iemīlējies savas vecāsmātes stāstos, pašā vecāmātē, viņas Moskovskajas dzīvoklī astotajā stāvā. Jo, kad vecāmāte runāja, tad parādījās spoki, raganām bija dzels zobi un zosis varēja knābī pacelt un aiznest mazus puikas. 

 

Viņš bija satraucies, ka neatcerēsies ceļu, tomēr atrada to viegli. Viņš iet pa Demonstrācijas ielu, nogriežas pa labi, tad pa kreisi. Pēc viena gara kvartāla ir sasniedzis vecāsmātes māju. Viņš paiet garām mazai rozā baznīciņai, kura tagad, pēc Amerikas konditorejas iepazīšanas, viņam atgādina apaļu kēksiņu. Viss ir mainījies. Šis nu ir pieklājīgs rajons. Koki, kas bērnībā bijuši tievi, tagad ir gari un ar kārtīgu lapotni. Pagalmi ir apzaļumoti, izskatās pat, ka zāli kāds laista un pļauj. Uz ielas noparkoti pāris BMW. Netālu kauc mašīnas signalizācija.

Tikai pašas dzīvokļu mājas nav palikušas pieklājīgākas, tās ir veidotas no tiem pašiem plēnes blokiem, ar dzelzs režģiem pie logiem un balkoniņiem. Tās visas ir vienādas, tomēr viņš atšķir to, kas piederējusi vecaimātei. Viņš ieiet pagalmā, kurā tagad atrodas arī dažādu veidu šūpoles.

Aleksejs nerīkojas, kā bija plānojis. Viņš neapstājas, lai paskatītos augšup uz vecāsmātes astotā stāva logiem. Viņš pat neapstājas, lai novērtētu laimīgo sakritību, ka kāpņutelpas smagās metāla durvis ir atstātas vaļā. Viņš nedodas augšup lēnām, piefiksēdams ēdiena smaržu, kas plūst no dzīvokļiem. Viņš kāpj pa diviem pakāpieniem reizēm, tāpat kā bērnībā. Piebremzējot viņš būtu sadusmojies uz sevi, sadusmojies par to, ka ieradies šeit dzēris, atbraucis vilcienā ar prostitūtu pie rokas, bez cieņas. Bez cieņas, kas viņam tik dārga. Bez cieņas, ko viņš visu mūžu ir tiecies iegūt, līdzīgi kā citi cilvēki tiecas pēc mājas vai mašīnas.

Sasniedzis astoto stāvu, viņš neapstājas atvilkt elpu. Viņš dodas taisnā ceļā uz vecāsmātes dzīvokli, trīsdesmit pirmo numuru. Pat neapstājies, lai izbaudītu šo brīdi, nepiebremzējis, lai paskatītos pulkstenī, viņš pieklauvē pie durvīm.

Aleksejs nav tik piedzēries, lai cerētu, ka atbildēs vecāmāte. Tādēļ, kad tas notiek, kad durvis atver viņa vecāmāte un nočukst „Kas te?” viņš knapi spēj paelpot.

„Babuška,” viņš čukst, „manu vecmāmiņ.”

Koridors ir tumšs, tajā iespīd vienīgi blāva gaisma no dzīvokļa aiz sievietes muguras. Viņa ir pavērusi durvis tikai par pāris centimetriem, bet Aleksejs zina, ka tā ir viņa vecāmāte. Viņai mugurā ir tas pats naktskrekls, kas sniedzas līdz zemei. Viņas skatiens vēl aizvien ir tiešs un gudrs. Viņa neizskatās pārsteigta, redzot viņu.

„Tas esmu es.” Viņš pasniedzas, lai satvertu viņas roku. „Aleksejs.”

Viņai blakus parādās vīrietis un atver durvis līdz galam vaļā. „Kas te notiek?” Viņam kājās ir trenuškas, zaļš flaneļa halāts un čības. Halāts ir vaļā, var redzēt viņa iedegušo krūtežu. Viņa mati ir plāni, seju klāj pelēki rugāji. Viņš izskatās kā Aleksejs, kurš nav pametis Krieviju. „Kas tu tāds?” viņš jautā.

Alekseja vecāmāte ierunājas savādā balsī. „Kaut kāds muļķis,” viņa saka. „Viņš ir piedzēries.”

„Es atvainojos,” saka Aleksejs. „Esmu pieļāvis kļūdu.”

„Tā gan,” saka vīrietis. „Tu iztraucēji manu ģimeni.”

„Es atvainojos.” Pēkšņi Aleksejs atkal ir skaidrā. „Nepiefiksēju laiku. Es biju apjucis.”

„Tu pamodināji manu māti.”

„Kuru tas interesē?” saka sieviete. „Es tāpat biju augšā.”

Kā gan viņš varēja šo sievieti sajaukt ar savu vecomāti? Jā, viņas baltais naktskrekls ēnainajā gaismā liek viņai izskatīties pēc spoka. Bet šai sievietei ir asa, nopīpēta balss, izsmējīga sejas izteiksme, salīkusi mugura.

„Un tu nobiedēji manu sievu,” saka vīrietis ar sarkani apdegušajām krūtīm. Kā viņš šajā klimatā ir pamanījies tā nodegt? Laikam ik dienu strādā uz stalažām bez krekla zem klajas debess.

„Tu paliec dusmīgs,” saka sieviete, kas nav Alekseja vecāmāte. „Es eju gulēt.”

„Tu mani pamodināji.” vīrietis blenž uz Alekseju. „Man no rīta jāceļas un jāiet uz darbu.”

„Esmu krievu-amerikāņu rakstnieks,” Aleksejs iesāk uzrunu, ko sagatavojis šim brīdim. „Esmu šeit dzimis, 1963. gadā. Esmu atgriezies, lai rakstītu par pagātni.”

„Es arī atceros pagātni,” saka vīrietis, pāriedams uz angļu valodu ar biezu akcentu. „Bet es nakts vidū neceļu augšā cilvēkus, lai viņiem par to pastāstītu.”

„Jūsu dzīvoklī dzīvoja mana vecāmāte.” Aleksejs mēģina runāt mierīgi. „Tādēļ es esmu šeit. Man tas ir ļoti svarīgi.”

Durvīs parādās jaunāka sieviete, visticamāk, sieva. Viņa uzliek plaukstu vīra plecam. „Kas tas, Miša?”

Vīrietis nenolaiž skatienu no Alekseja sejas: „Saka, esot šeit dzīvojis.”

„Laimīgais,” viņa nožāvājas, piesegdama muti ar plaukstas aizmuguri.

„Piedodiet, ka pamodināju.” Tas nav tikai šņabis, kas sagriež Aleksejam vēderu. Kaut kas šajā ainā ir pazīstams: vīrietis – līdzīgs viņam, apmēram viņa vecumā – nakts vidū ierodas dzīvoklī. Tas ir noticis jau agrāk, viņš par to ir pārliecināts. „Es atvainojos,” viņš saka. „Atvainojos.”

„Viņš raksta grāmatu,” Miša saka bez ironijas pieskaņas. Varbūt viņš ir cilvēks, kuram patīk grāmatas. Lasītājs. Tas padara Alekseju cerīgu.

„Es tikai gribēju brītiņu apskatīt dzīvokli,” Aleksejs saka. „Vai tas būtu iespējams? Būtu atnācis vēlāk, bet pēc sešām stundām es lidoju atpakaļ uz Ameriku.”

Miša ir novērsis no viņa skatienu. Viņš uzmanīgi sien ciet halātu, lai piesegtu krūtežu. „Tu gribi ekskursiju?”

„Man ir nauda.” Aleksejs izvelk savu maku. „Es samaksāšu.”

Miša paskatās uz maku. „Manas mājas,” viņš saka, „nav nekāds muzejs.” Viņa balsī ieskanas ilgi aizturēts niknums. Viņš pastiepjas un lēni, bet pārliecināti satver Alekseja kaklu, saspiežot cīpslas gana cieši, lai atstātu zilumu. „Kāpēc tu nevarētu aiziet uz Ermitāžu?” Tagad viņa seja ir tuvu, un Aleksejs izelpā sajūt sīpolus un tabaku. „Viņi paņems tavu naudu.”

„Nedari tā,” Aleksejs saka tajā pašā bezcerīgajā balsī, kuru izmantoja pirmajās dienās amerikāņu vidusskolā. Kad viņš ieradās uz stundām ar savu krievu akcentu, savās nepareizajās drēbēs un tika par to piespiests pie zemes. „Lūdzu,” viņš saka, lai arī zina, ka tas nelīdzēs. Viņš jau zina šī stāsta beigas. Ir pagājuši gadi, bet viņš vēl atceras, kāda ir sajūta, dabūjot pa seju. Viņš atceras asiņu garšu un aizver acis, gaidot tās parādīšanos.

Tā nenāk. Tālākais ir vēl apkaunojošāks. Viņš dzird papēžu klaudzēšanu uz kāpnēm un šņabja skalināšanos pudelē. Un te nu viņa ir. Savā violetajā kleitā ar kaķēnu padusē. Viņa paskatās uz Mišu, viņa sievu un, visbeidzot, Alekseju. Pasmaida, atklādama zobus. Tad iesmejas.

„Zināju, ka viņš iekulsies nepatikšanās,” viņa saka.

„Kas tu tāda?” Miša vēl aizvien tur Alekseju pie kakla. Tas traucē elpot. „Tu esi viņa draudzene?”

„Viņš apgalvo, ka ir slavens Amerikā,” saka Lana, „bet es nekad par viņu neesmu dzirdējusi.” Miša atlaiž Alekseja kaklu un paskatās uz viņu tā, it kā viņš būtu tieši tas, par ko viņu bija nosaukusi māte, – muļķis, traucēklis, trakais. Aleksejs atbalstās pret sienu, lai atgūtu līdzsvaru un to, kas ir palicis pāri no viņa pašcieņas.

„Tu man sekoji?” viņš pačukst Lanai. Vai viņa bija noklausījusies, kāpnēs stāvēdama? Vai bija dzirdējusi, kā viņš sevi apkauno?

„Es tevi glābju,” viņa saka. „Tev derētu pateikties.”

Tad Mišam ar sievu: „Negribat iedzert?” Viņa paceļ gaisā pustukšo pudeli. „Un jūs nevarētu manai kaķenītei iedot drusku piena? Viņa ir izsalkusi.”

Koridorā atkal parādās vecā sieviete, klusa un basa savā spokainajā naktskreklā. Viņa izņem kaķēnu no Lanas rokām. „Paskat tik,” viņa saka, „šitāds dārgumiņš.”

 

Viss ir mainījies. Ir nojaukta starpsiena, un dzīvoklis ir kļuvis divreiz lielāks. Guļamistaba, kurā gulēja Alekseja vecāmāte, tagad pieder Mišas mātei, un viņa to ir piepildījusi ar pareizticīgo ikonām. Virtuve ir modernizēta – blakus veļasmašīnai stāv trauku mazgājamā mašīna. Sienas ir nokrāsotas zaļas, uz grīdas ir uzlikts linolejs, taču krāns joprojām tek. Miša nosēdina Alekseju un Lanu pie galda, izvelk trīs šotu glāzītes, un Lana tās piepilda. Virtuves gaisma ir spilgta un sīc kā odu mākonis.

Sieva izvelk burciņu sēņu, ko piekost pie alkohola, un trīs no viņiem – Aleksejs, Lana, Miša – bez liekām ceremonijām un tosta izmet pirmo šotu. Nevilcinoties Lana glāzītes piepilda vēlreiz.

„Dzer,” viņa saka Aleksejam, gandrīz kā piedāvājot zāles. „Ir tava dzimšanas diena.” Tad viņa pamāj Mišam ar otro glāzīti: „Par tavām mājām.”

Kaķēns lok pienu no šķīvja, Lana runā ar saimniekpāri un smejas. Miša ir iedzēris un priecīgs. Tomēr Aleksejs dzird viņus tā, it kā viņi būtu tālu projām: gan laika, gan attāluma ziņā. Viņš klausās virtuves krāna lēnajā pilēšanā, viņš atkal ir zēns, sešus gadus vecs. Vecāmāte stāv tepat līdzās kopā ar vīrieti, kas ieradies nakts vidū. Vīrieti, kas šķiet vecāks, nekā Aleksejs ir šobrīd. Viņš ir tērpies gludā uzvalkā un vilnas mētelī. Tas vienmēr ir viens un tas pats vīrietis. Viņš izskatās kā cilvēks no augstākās kārtas, un Aleksejs viņu nicina.

„Amerikā viņš ir zvaigzne,” Lana saka, un Aleksejs dzird viņas ļaunos smieklus, sajūt viņas roku uz savas ciskas. „Ļoti svarīgs cilvēks.”

Aleksejs atceras sevi vērojam vīrieti un vecomāti. Viņi Alekseju neredz, jo ir izslēguši gaismas un domā, ka viņš ir aizmidzis. Viņš izkāpj no gultas, nesaceldams ne mazāko troksni. Klusi pieslīd pie durvīm un stāv pie tām ar aizturētu elpu. Viņš vēro, kā šis vīrietis sačukstas ar viņa vecomāti tā, it kā viņi būtu draugi. Saņemot samaksu, viņa pat iesmejas par viņa vārdiem. Viņš, protams, maksā skaidrā naudā, un pasniedz arī vairākas brīnišķīgas lietas, ko viņa rīt no rīta sadalīs ar Alekseju – svaigu ananasu, mandarīnus, konfekšu kārbu.

„Viņš ir aizmidzis.” Lana pieskaras Alekseja kaklam, kas pēc Mišas grābiena joprojām ir jūtīgs. „Mosties,” viņa saka bez maiguma balsī, „mosties.”

Aleksejs atver acis un izdzer to, kas nolikts viņa priekšā. „Uz ilgu mūžu,” viņš dzird tos sakām. „Uz atkalsatikšanos.” Aleksejs domā par pagātnes vīrieti, par seju, kuru viņš nezināja, ka atceras, šo ēnu savā prātā, un sajūt nelabumu, saļogās krēslā. Viņš ir izvairījies no šīs vietas gadiem ilgi. Tagad viņš atceras, kāpēc .

Kad Aleksejs un Lana pamet dzīvokli, metro jau ir pārstājis kursēt. Viņi pārķer kādu šoferi, kurš dodas uz agro maiņu darbā, un sarunā ar viņu, ka tas par divsimt rubļiem aizvedīs viņus līdz pašai Zagorodņai. Viņš brauc ātri, pilnā skaļumā uzgriezis Abbas Mamma mia. Aizmugures sēdeklī Lana pieglaužas Aleksejam, piespiedusi seju viņa krūtīm tā, it kā ieklausītos viņa sirdspukstos. Viņas acis ir aizvērtas, mute ir vaļā, un Aleksejam šķiet, ka viņa ir aizmigusi, līdz Lana ierunājas krieviski: „Es vemšu.” Šoferis piestāj netālu no Obvodnaja kanāla un liek viņiem izkāpt. Viņš nevēlas, lai viņa fordā kādam ir nelabi. Aleksejs izceļ Lanu no aizmugurējā sēdekļa un vēro, kā viņa ceļmalā vemj. Tad apsēžas viņai blakus uz pamales. Viņa atbalsta galvu rokās, ceļus piespiedusi krūtīm. Kaķēns glaužas viņai pie kājām un sāniem, šķietami nojauzdams, ka kaut kas nav kārtībā, un atstāj spalvas uz viņas kleitas stīvajām krokām. Aleksejs cenšas nostopēt citu mašīnu, bet garāmbraucošie auto nestājas. Lana paceļ acis un samiedz tās rīta saulē.

„Labi.” Viņas acu ēnas ir izplūdušas un lūpu krāsa izbalējusi. „Mums būs jāiet kājām.”

Viņa novelk kurpes un tālāk dodas basām kājām, pieskatīdama, vai uz ceļa nemētājas stikli. Aleksejs nes viņas violetās kurpes un zelta somiņu, viņa nes kaķēnu. Neviens nerunā, iešana abus padara skaidrākus. Uz ielas gandrīz neviena nav, ceļā viņi sastop tikai vīrieti, kurš vāc atkritumus, un bariņu meiteņu, kuras iereibušas iet mājās no bāra. Šajā stundā un apgaismojumā platajām, tukšajām avēnijām piemīt kaut kas iespaidīgs un reizē skumjš. Ēkas šķiet nolietotas, bet lepnas, paslēptas aiz režģiem, anticelulīta reklāmām un sastatnēm.

Viņa iet lēnām, un Aleksejam pietiek laika izlasīt uzrakstus uz sienām. Īpaši viņu piesaista teksts I love you eternally, kas uzpūsts uz nodrupušās ietves. Viņš redz no sienām nodauzītu apmetumu, vietām ir saskatāmi sarkani ķieģeli, kas izskatās pēc uzplēstām krevelēm. Bez cilvēkiem un mašīnām pilsēta liekas izģērbusies viņa priekšā. Tā šķietami rāda viņam savu patieso dabu, pastāsta savu lielāko noslēpumu – tā ienīst kā viņu, tā visus citus. Šī pilsēta nav domāta dzīvošanai, tikai apbrīnošanai.

Viņi iet garām Aņičkova tiltam, tad cirkam, kura jumta lelles vējā plivinās un lokās. Viņi noiet visu ceļu līdz pat Vasaras dārzam, iet cauri laima koku audzei līdz upes krastam. Te viņi piestāj pie kāda kioska, lai nopirktu brokastis – divas plastmasas glāzītes kvasa un divus batoniņus. Twix viņam un Bounty viņai.

Beigas būtu skaistākas, ja viņi būtu kur citur. Šajā upes pusē nav nekā romantiska. Skats paveras uz Samsung un MegaFon ēkām un lielu Baltika alus reklāmu. Ņevas upe atspoguļo neona uzrakstu gaismu.

Pirmo reizi Aleksejs viņu grib. Grib aizvest viņu uz savu īrēto dzīvokli, atvilkt violetās kleitas rāvējslēdzēju un noguldīt uz puķainā pārvalka. Sekss gan šobrīd šķiet kaut kas neticams, un viņam vēl jāpaspēj uz lidmašīnu. „Kur tu dzīvo?” viņš prasa.

„Tālu. Pie Graždanskas.”

Aleksejs nevar iztēloties viņu mazpilsētā. Dzīvojam vienā no tām ģeometriskajām ieliņām, mājā, kas atgādina visas pārējās. Viņas uzkrāsotās skropstas un spīdīgā kleita iederas vien šeit, starp Sanktpēterburgas centra izsmalcinātajām fasādēm.

„Man nav laika iet mājās,” viņa saka, „pēc stundas jābūt darbā.”

„Vai tad tu jau neesi darbā?”

„Esmu arī gide. Man jāizrāda Valsts Krievu muzejs vienai kanādiešu grupai.” Viņa paskatās uz leju, kaķēns ir piespiedies viņas potītēm. „Varbūt kāda no babuškām to pieskatīs, kamēr es vadu ekskursiju.”

„Kanādieši?”

„Briesmīgāki par amerikāņiem. Tik garlaicīgi un pieklājīgi.” Lana atspiežas pret cementa barjeru, vienīgo robežu starp viņu un upes stāvo krastu. „Kā sauca tavu vecomāti?”

Aleksejs tāpat atspiežas pret barjeru, sajuzdams tās auksto pieskārienu rokām. „Aņa.”

„Skaisti.”

„Tev tā vajadzētu nosaukt kaķi.”

„Iespējams,” Lana izlīdzina kleitu. „Ir labi? Kanādieši domās, ka izskatos labi?”

„Kanādiešiem tu liksies burvīga,” viņš saka. „Pirms iesi pie viņiem, nopirkšu tev kafiju.”

„Viss kārtībā. Esmu pieradusi.”

Lanas acis lēni aizveras, un viņa piespiežas pie viņa sāna. Viņš jūt Lanas kaulaino gurnu piespiežamies savējam. Viņa vairs nesmaržo pēc parfīma, bet gan pati pēc saviem sviedriem.

„Lana,” viņš izrunā šo vārdu klusi – tā, it kā tas tiešām būtu viņas vārds.

Viņa neatver acis, un Aleksejs nesaprot, vai viņa ir aizmigusi. Viņam tas netraucē. Un viņš neiebilst arī tad, kad viņa pastiepjas, lai izvilktu no viņa kabatas maku. Viņa izvelk no maka pāris naudaszīmes un iebāž to atpakaļ viņa bikšu kabatā.

„Ņem vēl,” viņš saka, „paņem visu. Tu izglābi man dzīvību.”

Viņa smejas. „Tas vīrietis nebūtu tevi piebeidzis. Un mēs pat nemīlējāmies.”

Šo vārdu – mīlēties – viņa pasaka bez ironijas drusciņas, un tas gandrīz nones Alekseju gar zemi. Kad bija pēdējā reize, kad Aleksejs dzirdēja kādu sakām šo brīnišķīgo, seno vārdu? Vārdu, kas izklausās aizraujoši un maģiski, tā, it kā drīzāk piederētu pasakai. Viņš grib to atkārtot vēl un vēlreiz. Viņš grib teikt to kopā ar vēl citu vārdu – mīlestība. Jā, mīlestība. Ļubovj. Vārds, kuru viņš lieto tik reti.

Vai tas ir iespējams? Vai viņš ir iemīlējies? Cik stulbi – viņš taču nav tāds muļķis. Tai meitenei viņš pat nepatīk, jau rīt viņa būs aizmirsusi viņa vārdu. Viņš arī zina, ka šāda sajūta – tik tīra un dāsna – var pārņemt tikai ļoti tālu no mājām, kad nedēļām nav gulēts. Tiklīdz viņš atgriezīsies Ņujorkā, pie saviem termiņiem un bijušās sievas, viņš tiks tam pāri. Un viņš par to nerakstīs. Viņa grāmatās šī vecā klišeja neiederas. Tādas grāmatas viņš neļauj sev lasīt. Pat lidojumos ne. Ne šādas grāmatas, kas pilnas ar viltus solījumiem un bezcerīgu, maldinošu loģiku.

Viņš atminas savu vecomāti ar to vīrieti virtuvē. Tas notika klusi, lietišķi, vienā elpas vilcienā – viņi nenovilka drēbes, neskūpstījās. Aleksejs bija par jaunu, lai līdz galam saprastu, ar ko viņi nodarbojās. Bet vienreiz, brīdi vēlāk, viņš redzēja abus saspiežamies kopā tā, it kā šeit nebūtu iesaistīta ne nauda, ne pakalpojumi. Bija vasara, un gaisma spiedās cauri virtuves biezajiem aizkariem, lai arī bija nakts.

Aleksejs pieliecas tuvāk Lanai un pasmaržo viņas netīros matus. Viņš ļauj viņai pastiepties un pieskarties viņa sejai. Viņa to dara maigi – gandrīz kā no sirds. Un šeit, pie tumšajiem, izmantotajiem Ņevas ūdeņiem, viņš tam notic.

 

No angļu valodas tulkojusi Krista Anna Belševica

 

Dalies ar šo rakstu