punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Fantastikas pasaulē

Vilis Kasims

30/12/2019

 

Punctum turpina eseju sēriju par dažādiem aspektiem zinātniskās fantastikas žanrā. Šai tēmai ir veltīta Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotā izstāde Nenorunātās tikšanās, kas līdz 23. februārim ir skatāma izstāžu zālē Arsenāls.

 

Ja viss notiktu, kā iecerēts, mana otrā grāmata būtu iznākusi jau pirms gadiem trim. Tā bija – ir – fantastikas minitriloģija par trīs dažādu paaudžu mēģinājumiem aizbēgt no tādas kā pazemes republikas, kuru nodibinājuši derīgo izrakteņu mūža medībās nosūtīti strādnieki. Katru no daļām veidoja savstarpēji saistītu stāstu mudžeklis, kas iezīmēja katrreiz cita varoņa trajektoriju no bēgšanas sapņa iegūšanas līdz cerību sabrukumam. Jo, redziet, no apkārtējās pasaules aizbēgt ir iespējams tikai tad, ja sanāk pamest arī sevi – bet tas var beigties tikai ar traģēdiju. Kaut kā tā.

Kad grāmatu (darba nosaukums bija Lejup) uz neatgriešanos ieliku virtuālajā atvilktnē, es jau vairāk nekā gadu biju strādājis pie darba slīpēšanas. Tiesa, vairāk darbojos ar struktūru nekā valodu un citām smalkajām matērijām, jo kaut kas tur īsti nestrādāja, bet tomēr. Gals šķita redzams. Vienu versiju pat biju nosūtījis draugam palasīšanai. Taču tas drīzāk bija izmisuma gājiens cerībā, ka visi stāsti paslepus ir salīmējušies kopā, un man atliks tikai pārbraukt tiem pāri ar smalkāko smilšpapīru. Bet tā nenotika. Arī es nevarēju aizbēgt no realitātes – no fakta, ka biju uzrakstījis fantastiskas pasakas, kuras nu mēģināju ietērpt zinātniskās fantastikas drēbēs.

Necentīšos tagad aizstāvēt kādu pludmales smiltīs novilktu robežlīniju starp fantastiku un visu pārējo. Daudz vairāk mani interesē tas, kālab šim no apkārtējās realitātes šķietami atrautajam žanram rakstot ir vajadzīgi, iespējams, pat drošāki pamati nekā reālistiskajai literatūrai. Un ko tas nozīmēja manai grāmatai.

Atbilde laikam ir jāsāk ar lasīšanu, tiem bērnības ekskursiem Fantastikas pasaulē, kurus neklātienē veicu kopā ar lielu daļu manas paaudzes lasītāju. Lasot es neredzēju Marsa sarkanos tuksnešus un kosmosa kuģu gaiteņus – vārdu vizualizācija man nezin kāpēc iet secen – tak vienalga biju vistālākajā iespējamajā citurienē, kas ne mazākajā veidā nelīdzinājās Latvijas lauku realitātei. Un reizēm tas bija ļoti patīkami.

Fantastikas pasauļu reālismam es nepievērsu uzmanību ne tolaik, ne arī labu laiku pēc tam. Daļēji, iespējams, vizuālās iztēles trūkuma dēļ. Ja romāna pasaule domās neiezīmējas skaidrāk par izplūdušām aprisēm, tad tās ticamība ir drīzāk akadēmisks jautājums, kuram ir pagalam attāls sakars ar grāmatas kvalitāti vai iespējamo baudījumu. Stalkeru caurstaigātās Zonas brāļu Strugacku Piknikā ceļa malā man bija un palika tikpat nekonkrētas kā Vinnija Pūka Septiņjūdžu mežs, taču es to nevienā brīdī neizjutu kā trūkumu. Atsevišķās detaļas, kurām uzdūros lappusi pēc lappuses, tik pārliecinoši ļāva noticēt plašākas pasaules esamībai, ka man nevienā brīdī neradās vēlme pavilkt malā priekškaru, lai izpētītu dekorācijas ar palielināmo stiklu un aptaustītu tās paša pirkstiem.

Vēlāk fantastiku manā dzīvē gandrīz pilnībā nomainīja tulkotā literatūra, kur jautājums par grāmatā simulētās realitātes ticamību vispār nebija būtisks. Šie stāsti bija kā visdažādākajos veidos noslīpēti spoguļi, kas aizvien pa jaunam lauza mums visiem kopīgās saules gaismu, atklājot katrreiz citādu pasauli un atmodinot līdz tam nepazītas sajūtas.

Bet, protams, no pirmās mīlestības tik viegli neaiziet. Fantastikas un fantāzijas grāmatas es turpināju lasīt, tiesa, daudz mazākos apmēros, šo žanru vairāk patērējot datorspēlēs (kur pasaules nereti tiek izstrādātas un attēlotas daudz plašāk nekā grāmatās, sevišķi – bet ne tikai – vizuālajā ziņā). Ar laiku pieķēros arī fantastikas romānu tulkošanai. Dažu grāmatu – piemēram, Roberta Džeksona Beneta Kāpņu pilsētas – galvenā pievilcība slēpās tieši to radītajā pasaulē. Tur ir sava neiespējami krāšņa vēsture, cilvēki, likumi un parašas. Un tā ir iedarbīga tieši tāpēc, ka nepiesaista pastiprinātu uzmanību. Tā vienkārši ir.

Šī nav oriģināla doma, taču fantastikas pasaulē ar likumiem patiešām ir tāpat kā dzīvē. Ja tie darbojas, tos neredz. Viss vienkārši notiek, kā tam jānotiek, lasītāja uzmanībai sekojot stāstam un tēliem tieši tāpat, kā tas notiktu reālistiskā darbā. Bet tas ir iespējams tikai tad, ja šie fizikas, vēstures utt. diegi ir saausti tik cieši un rūpīgi, ka lasītājam aiz fantastikas pasaules nav saredzama mūsu pašu saules gaisma. Tas ir liels darbs, kas prasa lielu amata prasmi, rūpīgu plānošanu un nereti arī daudzkārtēju pāraušanu. Bet rezultātā rodas savdabīga pašpietiekama realitāte, kurā analītiskāki prāti var pētīt izveidošanas principus un darbības mehānismus, kamēr citi vienkārši izbauda šīs pazīstami svešās pasaules iepazīšanu.

Un kas notiek tad, ja šis darbs tur nav ieguldīts, ja pasaule ir drīzāk stāstu blakusprodukts? Viena iespēja ir daudzi paskaidrojoši iespraudumi, kas nosit darbības ritmu un atņem stāstam dzīvību. Otrs variants (un tā bija arī Lejup) ir paļaušanās uz lasītāja labticību, noaužot pašam savu alternatīvo realitāti. Bet atceramies vēlreiz savu bērnību Fantastikas pasaulē – liela daļa baudījuma šajā žanrā slēpjas pilnīgā apkārtējās pasaules pamešanā. Ja tas nav iespējams, tad kāpēc gan lai stāsti vispār notiktu kaut kur pavisam citur?

Un patiesībā jau Lejup darbība nemaz arī nenotika kādā tālā citurienē. Grāmatas realitāte nebija nekas cits kā uz āru izgriezta iekšpasaule. Mani stāsti notika abstraktā telpā, kuras saturu – vēsturi, likumus, ielas, gājējus, mājas, mēbeles, ēdienus – es radīju darba gaitā, pielāgojot grāmatas vajadzībām. Piemēram, manā ieskatā labākais fons stāstam par neiespējamu bēgšanu bija pazemē izveidota pilsēta ar šaurām ejām starp akmenī izkaltiem midzeņiem un visuresošiem griestiem, kas seko iedzīvotājiem pat sapņos. Tāpat ar trūkumu un nogurdinošu, nospiedošu, bet izdzīvošanai nepieciešamu darbu.

Bet tas tikai pietuvināja Lejup līdzībai. Vai pasakai. Labi, īsstāstam tas droši vien varēja derēt. Vai dažiem īsstāstiem. Vai arī tādam darbam, kas rakstīts ar mērķi attēlot pasaules bezjēdzīgo tukšumu. Bet manai triloģijai vajadzēja stingrāku pamatu. Tai vajadzēja gobelēnu, uz kura dzīvot stāstiem, – citādi ir trakoti nogurdinoši lappusi pēc lappuses klīst pa bezgalīgām, neatšķiramām pazemes ejām, labi apzinoties, ka nekur tālāk tikt neizdosies.

Tāpēc atgriezties pie šiem stāstiem – un daži no tiem, manuprāt, bija rakstīšanas vērti, tajos bija kāda druska no tās neizskaidrojamās uguns, kas, reiz iedegta, vairs nav izdzēšama, – un vēlreiz tos pārstrādāt jēga būtu vienīgi tad, ja grāmatas pamatā iegultu patstāvīga, patiešām dzīvotspējīga pasaule. Tāda, kurā varētu pārcelties arī lasītāji, lai pēc tam to caurstaigātu savos melanholiskajos sapņos.

Vai varbūt izmainīties varētu grāmatas stāsts, pārceldamies uz mūsu pašu realitāti ar tās samudžinātajām attiecībām, aizbildinājumiem un apmāniem, ar kuriem tik bieži cenšamies, tomēr nespējam tā pa īstam apdzēst dziļo nepieciešamību reizēm aizbēgt un pazust no šīs pasaules – kaut uz brīdi, kaut fantastikas pasaulē.

Dalies ar šo rakstu