punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Punctum redakcijas 2019. gada grāmatas

06/01/2020

 

Laura Brokāne

 

Gadījās tā, ka no 2019. gadā izdotajām grāmatām visrūpīgāk izlasīju Andra Kupriša stāstu krājumu Berlīne. Autors savā pirmajā grāmatā ir uzticīgs specifiskam valodas stilam, kas neseko labskanības likumiem. Tādējādi tekstam piešķirta aizkustinoša atsvešinātība, atspoguļojot galvenā varoņa maldīšanos izdomātās realitātēs un nespēju iejusties īstajā. Spilgtu iespaidu par distanci no dzīves, no vienas puses, un iespēju tieši valodā veidot saķeri ar to, no otras, radīja somu rakstnieces Rītas Jalonenas romāns Skaidrums, protams, izcilā Maimas Grīnbergas tulkojumā. Grāmata, kas veltīta jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas dzīvei, pievēršas vienai no tēmām, ko meklēju literatūrā, – slimības pieredzes izteikšanai valodā. Tāpēc literārās dienasgrāmatas žanrā no latviešu autoriem 2019. gadā gribētos izcelt kinozinātnieka Viktora Freiberga atklāto stāstījumu par savu slimības vēsturi.

Gadu mijai piestāv arī nākotnes cerības un prognozes. Ar nepacietību gaidu Ineses Zanderes atmiņu grāmatu, dzejnieces Katrīnas Rudzītes nākamo un Elvīras Blomas pirmo dzejas krājumu, kritiķes un publicistes Santas Remeres grāmatiņu par ievērojamām sievietēm Latvijas vēsturē, noteikti sekošu līdzi arī Rasas Jansones un Elizabetes Lukšo-Ražinskas jaunākajai prozai – cerēsim uz stāstu krājumiem. Varbūt kādreiz grāmatās latviešu valodā lasīsim arī Lidiju Deivisu (Lydia Davis), Otesu Mošfegu (Ottessa Moshfegh), Anni Kārsonu (Anne Carson) un Meju Sārtoni (May Sarton) – brīnišķīgās rakstnieces, kas mani iedvesmojušas pagājušajā gadā.

 

Artis Ostups

 

Es nezinu, kā jums, bet man pērn visinteresantāk bija lasīt jaunos autorus. Gada sākumā pēkšņi debitēja krieviski rakstošais dzejnieks Vasilijs Karasjovs. Neparasta šķita viņa maskēšanās – plānais krājumiņš Iekavas un komentāri (Valters Dakša, 2019) izdots ar Reiņa Sirmābola vārdu, lai gan nav skaidra šīs mistifikācijas jēga un nepieciešamība. Par spīti neveiklajam jokam, krājums apliecina Karasjova talantu un apsveicamo vēlmi darboties avangardā. Varbūt es savā recenzijā biju pārāk skarbs pret jauno autoru, bet, nu, kam negadās.

Jaunu estētiku piedāvā Aivars Madris, kura krājums Zonas (Neputns, 2019) apvieno prozas, dzejas un kino paņēmienus. Vairums tekstu veltīti bērnības un mīlestības pieredzei, taču ir ekskursi arī kultūras vēsturē un tālākā nākotnē, kas tēlota visai distopiski. Tagad mums ir dzejnieks, kurš domā kā prozaiķis. Tas nepatiks lirikas cienītājiem, bet aplaimos uz eksperimentiem noskaņotos. Krājumā ir dzejolis par lasīšanu uz poda.

No pieredzējušo dzejnieku gala visvairāk priecēja Jānis Rokpelnis ar krājumu Tīmeklītis (Neputns, 2019). Formāli īsie, bet eksistenciāli ietilpīgie dzejoļi sakārtoti vairākos ciklos, kur lieliski izceļ cits citu. Arī Jāņa Hvoinska grāmata Mūza no pilsētas N. (Neputns, 2019) pārliecina ar pārdomātu struktūru (varbūt redaktora Kārļa Vērdiņa nopelns, līdzīgi kā Tīmeklīša gadījumā?) un mežonīgu iztēli, kuras galvenie impulsi ir atmiņas un mītiskā realitāte.

Ar baudu lasīju Andra Kupriša pirmo stāstu krājumu Berlīne (Orbīta, 2019). Ja jums likās, ka spēcīgu līdzpārdzīvojumu var raisīt tikai bļaustīga un kruzuļaina valoda, tad ķeriet rokā šo melanholisko un lakonisko grāmatu. Kupriša teikumiem piemīt savāda spriedze, it kā tiem apakšā būtu kaut kas neizsakāms, kaut arī cieši saistīts ar veco labo vientulību, mīlestību un nāvi. Tepat vēlos īsi pieminēt Rvīna Vardes jokainos stāstiņus iekš Kas te notiek (Jāņa Rozes apgāds, 2019). Šobrīd spožākie salīdzinājumi latviešu literatūrā!

Literatūrzinātnē notikums ir Zandas Gūtmanes apjomīgā monogrāfija Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2019). Pētījums aplūko latviešu, lietuviešu un igauņu 20. un 21. gadsimta rakstniecību, kuru tiešāk vai netiešāk ietekmējusi apziņa par vēsturiskās traumas kā prozas formai un saturam izšķiroša fenomena klātbūtni. Gūtmanes darbs būtiski papildina Gunta Bereļa eseju grāmatu Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs (2001), kopš kuras nekas fundamentāls par latviešu prozu nebija sarakstīts, nemaz nerunājot par salīdzinošu skatījumu.

Pagājušā gadā lasīju arī šo to angliski. Īpaši patika beļģu dzejnieka Leonarda Nolensa izlase An English Anthology (Carcanet Press, 2018). Viņš raksta tuvu tam, kā es pats gribu mācēt. Jāpiemin arī vācu rakstnieces Dženijas Erpenbekas romāns Visitation (Portobello Books, 2010), oriģinālā izdots ar nosaukumu Heimsuchung (Eichborn Verlag, 2008). Melanholiska (jau atkal!) un fragmentāra (jo melanholiska!) proza par to, kā mazā Brandenburgas pleķītī sasūkusies Vācijas sarežģītā un asiņainā pagātne. Abas grāmatas nopirku Londonā. Iespējams, tieši turienes grāmatnīcās strādā mani domubiedri.

 

Vilis Kasims

 

Lasīšanas gada sākums man turpinājās LALIGABAS noskaņās, kas nozīmēja arī iespēju izlasīt vairākas lieliskas grāmatas. Tā, apzināti pati pirmā pagājušogad izlasītā grāmata bija Žorža Pereka Dzīve. Lietošanas pamācība (Mansards, 2018; no franču valodas tulkojuši Gita Grīnberga un Dens Dimiņš), ko drīzāk pat varētu nosaukt par pasaulskata rokasgrāmatu nekā vienkāršu romānu. Jebkurā citā gadā – t. i., tādā, kurā Guntars Godiņš nebūtu atdzejojis Kalevipoegu (Neputns, 2018), – tas būtu drošs pretendents uz tulkojuma balvu, jo nav daudz grāmatu, kurās iespējams tā pazust uz neatgriešanos, kaut lappuses ne vienmēr šķiras pierastajā ātrumā. Ar īpašu labpatiku atceros arī Ulža Bērziņa dzīvesprieku Idillēs un Liānas Langas brīžiem pārpasaulīgo Velēnu kleitu.

Nākamajos mēnešos iegrimstot pasaules literatūrā (lielākoties gan angļu valodā), patīkamākie atklājumi bija slovāku trako deviņdesmito hronists Peters Pišķaneks – viņa romāns Rivers of Babylon (1991) nāvīgi smieklīgi ataino kārtējo līdzšinējās kārtības apvērsumu Austrumeiropā – un argentīniešu rakstnieks Roberto Arlts, kurš romānā The Seven Madmen (Los siete locos, 1929) tēlo apsēstību ne mazāk pārliecinoši un fascinējoši kā Roberts Valzers. Brīnumjauka bija arī atkalsatikšanās ar Artura Šniclera Sapņa noveli (Traumnovelle, 1926), kas šoreiz norezonēja vēl spēcīgāk nekā pirmajā lasīšanas reizē pusaudža gados.

Vēlāk darbs mani aizveda latviešu klasikas mazāk izstaigātajās takās, kur veiksmīgākā sastapšanās laikam bija ar Augusta Deglava Zeltenīti (1886) – tādu kā latviskā mērcē pagatavotu Zolā, kas, par spīti ārkārtīgi melodramatiski savītajam sižetam, ir baudāms vēl aizvien, krietni vairāk nekā simts gadus pēc iznākšanas. Pie viena sanāca arī pārlasīt Cilvēki laivās (1987), kas, manuprāt, mūsdienās ir lasāmākais (jo savam laikam mazāk piesaistītais) Alberta Bela romāns.

Kaut kur tam visam pa vidu sanāca diezgan daudz palasīt arī pērn latviski iznākušo prozu. Ja man tagad būtu iespēja iedot par LALIGABU daudz vienkāršāku balvu, kas atzīmētu grāmatas sagādāto baudījumu, tad oriģinālprozā uz uzvaru pretendētu Leona Brieža Vilcene un atraitnis (Dienas grāmata, 2019), Andra Kupriša Berlīne (Orbīta, 2019) un Svena Kuzmina Hohma (Dienas grāmata, 2019), bet tulkojumos – Daces Meieres tulkotais Italo Kalvīno Ja reiz ziemas naktī ceļinieks (Jāņa Rozes apgāds, 2019) un Žaumes Kabrē Es atzīstos (Mansards, 2019).

Un, visbeidzot, gada nogalē manai lasītāja sirdij īpaši patīkami pieskārās vēl divas grāmatas. Adriana Čajkovska Laika bērni (The Children of Time, Prometejs, 2019; no angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve) bija laikam jau labākais, ko šogad izlasīju no t. s. izklaides literatūras, kamēr norvēģu rakstnieces Jenijas Vālas (Jenny Hval) groteski sirreālais seksuālās atmodas stāsts, ko izlasīju Verso Books izdotajā angļu tulkojumā ar nosaukumu Paradise Rot (Perlebryggeriet, 2009), bija viens no darbiem, kas liek saskumt par paša literāro centienu blāvumu – un tad pieķerties tiem ar divkāršu sparu.

Un laikam jau jāizmanto iespēja pieminēt divus šogad iznākušos paša tulkojumus – Svena Birkerta Esejas (Neputns, 2019) un Sergeja Dovlatova Zonu (Latvijas Mediji, 2019). Tie abi lielā mērā bija paša izloloti projekti un grāmatas, kuras ar lielu prieku tiku izlasījis iepriekšējos gados. Tāpēc ticu, ka man taps piedota savas astes celšana.

Dalies ar šo rakstu