punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Neaizvērtās pēdiņas

Lauris Veips

09/01/2020

 

Par Andra Kupriša stāstu krājumu Berlīne (Orbīta, 2019)

 

Andra Kupriša stāstu krājums Berlīne ir spilgta, moderna, nopietni uztverama debija jaunākajā Latvijas prozā, taču garo un svarīgo titulstāstu, manuprāt, apgrūtina mazākas un lielākas likstas, traucējot līdz galam izbaudīt šo vēstījumu par atsvešinātību, kas nereti ir pazīstamāka, nekā gribētos.

Vairāki Berlīnes stāsti amerikāņu rakstnieces Lidijas Deivisas stilā ir tikai rindkopu gari. Taču Kuprišs konfrontē ne tikai ar nestandarta formātu. Viņš mēdz arī visai tieši lasītāju pavērst pret sevi pašu, iespējams, raisot padziļinātu refleksiju.

Tā, piemēram, stāsts par komiski rafinēta skolēna attiecībām ar skolotāju negaidītā kārtā pašam lasītājam demonstrē viņa un, plašāk, mūsu kultūras, iespējams, samaitātos priekšstatus par draudzību starp atškirīgu paaudžu vīriešiem (šaubu ēna pār šo attiecību potenciālo raksturu gan pilnībā atcelta netiek).

Citkārt Kupriša viegli antagonistiskie paņēmieni prasmīgi izmet ēsmu – ja kāds varonis atsaucas uz (smagiem pārdzīvojumiem pilno) pagātni, tad pilnībā izskaidrota tā netiks, ja pie skaidrošanas vispār ķersies klāt. Savukārt varoņu obsesīvie mēģinājumi sakārtot pagātnes notikumu secību un šos centienus ierobežojošā atmiņas neuzticamība rada atsvešinātības sajūtu, kurai ir dažādas nokrāsas un intensitātes.

Atsevišķiem Kupriša un Lidijas Deivisas varoņiem kopīgs ir tas, ka viņi ar nepiemērotiem līdzekļiem, proti, prātu, cenšas risināt emocionālas grūtības. Tā Deivisas satraucošajā Break it Down kāds vīrietis bezjēdzīgi skaita, cik naudas viņam izmaksājis vētrains neizdevies romāns. Arī Kupriša varoņu mentālais rats nepārstāj griezties, it kā viņiem trūktu kāda muskuļa, kas ļautu pašregulēties tajā vai citā situācijā (kā tas, lai arī ar laimīgām beigām, redzams stāstā Drosmīgs lēmums).

Kupriša rakstības metodes un protagonistu raksturu problemātika krāšņi atklājas titulstāstā Berlīne. Īsumā tas ir par alkoholiķi (viņš apzīmēts ar iniciāli A), kas ierodas Berlīnē, bēgot no smagiem pārdzīvojumiem pilnās pagātnes. Pēc satura tas gandrīz vai liekams zem birkas „letiņi vāra sūdus lielajā pasaulē”, taču šķiet, ka tas ir bez piecām lielisks stāsts.

Galēji atsvešinātā varoņa motivācija doties uz Berlīni tātad ir bēgšana no nesaskaņām Rīgā. Pēc informācijas driskām nojaušams, ka A atrodas apmēram šādā emocionālā stāvoklī: vīrišķīgu nelaimju un dvēseles caurumu mākts, tu atnāc pie otrās pusītes, lai pamātu ardievas, aizej prom. Tev ir tik slikti, ka viss patiešām vienalga, tu it kā atrodies kaut kādā nulles punktā, taču vienlaikus bērnišķīgi apzinies, ka tevi tāpat gaidīs mājās. Tikmēr tavas reptiļu smadzenes čakli strādā, lai šo saldkairo, sevis žēluma un vainas sajūtas piesātināto stāvokli ar apreibināšanos novestu līdz apdullinošai kulminācijai.

Tas, ka lasītājam darīšana ar šādu subjektu, lai cik maskētu, nav nekas slikts, un pat vājuma brīžos (t. i., gandrīz vienmēr) Kupriša varoņi ir uzteicami stoiciski, uz pieļāvumu „varbūt problēma ir tevī un nevis sabiedrībā” visi kā viens tie atbildētu apstiprinoši.

Lai nu kā, A metas savos alkohola darbinātajos piedzīvojumos Berlīnē, un sākas meistarīga spēlēšanās ar lasītāja ekspektācijām. Apsēdies kafejnīcā, A kladē pieraksta savu grūto ceļu uz Vācijas galvaspilsētu un tad ar citiem uzsvariem un faktiem pārstāsta līdz šim Berlīnē piedzīvoto, anulējot to, ko nabaga lasītājs iepriekš uzzinājis. Jaunais stāsts turklāt tiek pierakstīts kā citāts, kura beigu pēdiņas netiek aizvērtas, un šī jaunā ietvara iedarbība uz lasītāju ir nepatīkama (taču ne jau vērtējošā nozīmē), it kā, atverot glītu matrjošku, ārā izvilktu lielāku lelli.

Viscaur stāstā Kupriša robustajos, metodiski mehāniskajos teikumos atrodamas daudzas pērles. Piemēram: „atcerējos lidostu no sava pirmā mēģinājuma ierasties šai pilsētā” (89. lpp.). Un vēl: „mēs abi baidījāmies, iespējams, viens no otra, bet varbūt no kādas trešās puses, forsmažora, objektīvās realitātes” (92. lpp.). Nospriegotības ziņā Berlīne ātri uzkāpj līdz līmenim, kad Arvja Vigula Istabā parādās „oranžs lapseņu pūznis, kas ieņēmis spuldzīti”.

Taču sākas arī pirmās problēmas. Brīdī, kad istabene varonim atnes ūdens pudeli, bet viņš neizskaidrojamā kārtā „padzeras vīnu” (101. lpp.), autora viscaur grāmatā ieturētā elegance, āķīgais, gandrīz erotiskais vilinājums sāk šķobīties uz kaut ko dīvainu. Nemitīgi, no pirmās personas uz trešo, šķobās arī vēstītāja pozīcija, līdz atsvešinātība vai disociācija kļūst, manuprāt, pārmēru shematiska – piemēram, A nejauši nokļūst kādā ballītē, kur viņu stāda priekšā kā Paulu (arī citviet galvenais varonis dažādos veidos plašā nozīmē kļūst par kādu citu). Tur viņš vēro vardarbīgu seksa ainu, līdz rindkopa beidzas: „Varbūt tās ir viņa rokas uz viņas rīkles, viņš domāja, es domāju” (122. lpp.; izcēlums mans. – L. V.).

Tiktāl ar mainīgām, bet kopumā ļoti labām sekmēm. Skaidrs, ka stāsts jūk ārā mērķtiecīgi, – forma atspoguļo varoņa stāvokli. Bet kā daiļdarbs Berlīne, manuprāt, pārlūst pie beigām, kad tajā tiek ievīta grūtsirdīga, taču vismaz īsa eseja par Berlīni, kā arī visai atsaldēta saruna par Kafku. Nevelkot garumā, liekas, drīkst teikt, ka Kuprišs šo visādi citādi uzteicamo stāstu vienkārši nav spējis novaldīt.

Taču atkārtošu, Berlīne ir spilgta grāmata, kas gan ieturēta pelēcīgos, krēslainos toņos. Kupriša tekstos atrodam metodes, kas tos padara par moderniem, „domājamiem” darbiem. Tie ir arī seksīgi – Kuprišam piemīt gan acs uz elegantām un fifīgām detaļām, gan retā spēja uzrakstīt fiziskas tuvības ainas, par kurām lasītājam nav jākaunas autora vietā. Un ar visu to smagiem pārdzīvojumiem pilno pagātni, ar visiem pašindulģējoši melodramatiskajiem vīriešiem un pārlieku labticīgajām sievietēm, kurām gluži vai Pēnelopes un Solveigas vīzē nav nekā labāka, ko darīt, kā vien viņus gaidīt, Berlīne ir arī Rīgas spogulis.

Dalies ar šo rakstu