punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Mana māsīca Ernestīne

Anna Auziņa

26/02/2020

 

Tik karsts jau no paša rīta. Šodien būs viesi, atbrauks arī māsīca ar meitiņu. Viņas sēdēs šūpolēs uz peoniju fona, un Millijas tante mūs vēros no debesīm. Būs kā nākotne Kaningema grāmatā, vai kā Virdžīnija Vulfa gaidīja Vanesu uz tēju. Es tikai gribētu kalponi, ko aizsūtīt ar vilcienu uz pilsētu. Dulla galva no šitās sutoņas. Jāpagatavo siera kūka un jāiemarinē gaļa. Ceru, ka Tālis nopirks mīkstu. Mamma solīja atvest foreli un zemenes no tirgus. Kūkai tās nopirku jau vakar, mums šeit sestdienās dārzeņu kioskā briesmīga rinda.

Karīna vēl guļ, kaut nu vismaz līdz ciemiņiem pagūtu ieiet dušā. Pēc pāris gadiem būs skaistule, kā mana mamma. Pati domā, ka neglīta, piecpadsmit gadu. Mamma gan ar savu izskatu neko nedarīja, toreiz neko īsti nevarēja izdarīt, un viņu tas arī neinteresēja. Mūs ģērba Millijas tante, viņa bija pieredzējusi audumu vērtētāja. „Es neesmu stulba,” viņa allaž teica, un patiesi – Millija zināja, kas ir laba manta. Savā darbā viņa vienmēr tika pie kvalitatīviem audumiem, un arī pie šuvējām mūs veda, pateicoties Millijai. Tantei bija blats arī uz citām precēm, pie mums ciemos viņa vienmēr nesa torti Roko. Mammai blatu nebija, viņa nekrāsojās un nelakoja nagus. Tomēr mamma bija skaista, es tikai tagad, bildes skatoties, saprotu, cik mamma kādreiz ir bijusi izskatīga sieviete, – lielas acis, izteiksmīgas uzacis, augsti vaigukauli, slaids viduklis. Man ir pārāk resnas kājas un dubultzods, Karīnai arī veidojas, it kā no nepareizas stājas.

Jāaiziet līdz komposta kaudzei. Iekšā tomēr vēsāks. Labi, ka pēcpusdienā būs ēna, kad atbrauksim no jūras. Jānogriež peonijas, jāieliek vāzē arī iekšā uz galda. Šo māju nopirkām pirms pieciem gadiem ar visām peonijām. Šūpoles otrajā vai trešajā rudenī, vasaras izpārdošanā. Nebiju domājusi, ka man tas viss tik ļoti patiks. Dzert kafiju ārā, sēdēt šūpolēs, lasīt. Es biju dzīvokļa bērns. Dažus gadus mums bija vasarnīca ar sauso ateju, kā tur pirms lietus nesa pēc amonjaka! Ūdens pumpī, komunālā virtuve, dibenu nav kur nomazgāt. Varēja dzīvot tikai karstā laikā. Šeit es varu sēdēt dārzā, visa tāda smaržīga. Mums bija labs dzīvoklis, liels, specprojektā, varbūt tāpēc Millijas tante ar savējiem biežāk viesojās pie mums nekā mēs pie viņiem.

Ernestu gan pirmo reizi sastapu viņu dzīvoklī Purvciemā. Tas bija daudz mazāks par mūsējo, taču glītāk iekārtots – dīvāni, remonts. Ernestiņam laikam palika gads, man nāca jau četri. Atmiņas ir miglainas: mazs bērns raud, pieaugušie mēģina nolikt viņu gulēt. Mājās braucām ar taksi, man tajos vienmēr kļuva slikti. Pēc radu rakstiem Ernests man skaitījās māsīcas dēls, bet es viņu saucu par brālēnu, jo saderējām pēc vecuma – paps bija stipri jaunāks par tanti.

Kad Millija ar meitu un mazdēlu nāca pie mums, mamma parasti grieza rasolu, cepa vistu, ābolu pīrāgu. Atšķirībā no pucēšanās un mājas iekārtošanas, ciemiņus uzņemt mamma prata. Viņa zināja, ka tie jābaro, un mācēja gatavot. Mēs varējām atļauties iepirkties tirgū, vismaz uz viesībām noteikti. Man nolika svētku kleitu – vispirms mežģīņadīto ar puķītēm, vēlāk sarkano rūtaino ar balto apkaklīti. Smaržoja ēdiens, es palīdzēju saklāt galdu. Glāzes ar zeltītām malām, šķīvji ar tumšzilām un mazliet zelta. Bēšais galdauts vēl jauns. Zvans pie durvīm, čaukst papīrs, satrauktas balsis. Mēs ar Ernestiņu kādu brīdi kautrējamies. Arī viņš ir glīti sapucēts – ne jau nu veikala drēbēs –, apaļiem vaigiem, brūnie matiņi pieglausti. Millijas tante ar meitu man katru reizi kaut ko uzdāvināja – lielu lāci, no demokrātiskās Vācijas atvestu dakteru komplektu. Klausāmā ierīce gandrīz normālā izmērā, termometrs, šprice – un mazmazītiņš podiņš. „Kam tas domāts?” es viltīgi prasīju, cerēdama, ka tantes būs spiestas pateikt vārdu „čura”. „Laikam kādai pavisam mazai lellītei,” atteica Ernesta mamma smalkā balstiņā, viņai toreiz bija mazāk nekā trīsdesmit gadu, pati arī tāda smalka. Gariem matiem, ieveidotiem ar ruļļiem vai lokšķērēm, man nav ne jausmas, toreiz es laikam domāju, ka viņai tādas lokas ir no dabas, – atkal jau tāpēc, ka mana mamma ar matiem nedarīja neko, tikai mazgāja reizi nedēļā.

Citkārt viņas man atnesa spēļu virtuves iekārtu. Arī tā bija paredzēta mazām lellītēm: plīts un divi skapīši, viens ar izlietni, katrs kādus divpadsmit centimetrus augsts. Nepatikšanas sākās, kad arī Ernestiņš vēlējās parotaļāties ar manu virtuvi. Negribēju, lai viņš to aiztiek un salauž. Pirms turpmākajām ciemošanās reizēm slēpu rotaļlietu skapja dziļumā. Bet Ernestiņš, tikko ienācis pa durvīm, allaž joņoja uz manu istabu un mērķtiecīgi to meklēja. Viņš nerimās, līdz atrada paslēpto leļļu virtuves iekārtu. Tas mums bija kā rituāls, taču es vienalga negribēju viņam to dot. Visi pieaugušie jutās ārkārtīgi neērti. Kā es vēlāk sapratu, mani vecāki labi atcerējās, ka virtuve ir bijusi Millijas tantes dāvana, tāpat kā lielākā daļa manu labāko rotaļlietu un kleitu.

Ernestiņš negāja bērnudārzā, ar viņu nodarbojās Millijas tante, kura tobrīd jau bija pensijā. Viņš nudien nebija bērnudārza bērns – visu laiku ņēmās, bija nepacietīgs, skraidīja, bļaustījās, grāba priekšmetus, un ar viņu neko nebija iespējams sarunāt. Brālēns allaž sabojāja visas viesības. Vienmēr, vienmēr viss beidzās ar skandālu. Es sūdzējos, Millijas tante nāca uz bērnistabu un draudēja Ernestam ar iešanu prom: „Pēdējais mans gājiens! Tas vairs neatkārtosies!” Tikai vēlāk es sapratu, ka patiesībā viņa draudēja man – ja es nepiekāpšos Ernestiņam un neiestāsies miers, ciemiņi aizies, ko neviens no mums taču negribēja, mamma un paps jau nu noteikti ne. Viņi gribēja tērzēt ar Milliju un viņas meitu. „Ko lai dara, ka Ernestiņš tāds nervozs,” viņi pēc tam teica, „toties viņš ir tik spējīgs bērns!” Millija ar mazdēlu noņēmās patiešām daudz, veda pie ārstiem, vēlāk uz skolu un mūzikas skolu. Mācībās un klavierspēlē Ernestam bija izcili panākumi, tā Millijas tante allaž stāstīja pa telefonu. Bet pie ārstiem, cik sapratu, bija jāiet tāpēc, ka viņam raustījās plakstiņš.

Tālis ir atvedis gaļu, nolicis mašīnu uz stūrīša, lai paps var piebraukt pie pašām durvīm, izkrāmēt mantas. Ciemiņi ieradīsies jau divpadsmitos, cīruļi. Mums tas ir drusku par agru. Tālis gan vairs neguļ līdz pēcpusdienai kā jaunībā, kad dzīvojām pie vecākiem un mamma to nevarēja ciest. Tomēr divpadsmitos uzņemt viesus ir grūti. Lai paši izklaidējas pa dārzu, kamēr visu izdarīsim.

Kad glabājām Millijas tanti, krematorijā bijām tikai seši pavadītāji – viņas meita, kurai tagad bija jau pāri sešdesmit, Ernests ar sievu, tad vēl mani vecāki un es. Neviena cita viņai nebija palicis. Iespējams, es gribētu arī sev tādas mazas bēres, sirsnīgas. Visas puķes sagāja iekšā zārkā, rozā tulpītes un lilijas, un dažas rozes arī. Gulēja tāda apcakināta, kā bērniņš šūpulī. Tā mēs tur stāvējām, un pirmā mūzika, kas ieskanējās, bija Bēthovena Elīzai, tā viņa bija gribējusi. Es, kam jaunībā bija akmenscieta sirds tajā ziņā, ka nekad bērēs neraudāju un vispār ar pārprastu cieņu distancējos no nāves, uzreiz sāku raudāt. Ne jau tāpēc, ka man sāpētu zaudēt Milliju, kuru es, pirmkārt, jau sen biju zaudējusi, jo viņa vismaz gadus desmit kā neizgāja no mājām un ciemiņus praktiski nepieņēma, un, otrkārt, mēs arī nekad nebijām tik tuvas. Taču es raudāju par ģimeni un pagātni, un citām bērēm, kas atausa acu priekšā veselā virknē, piemēram, vectēva bēres karstā augusta dienā, Raiņa kapi, un kā viņas ar meitu ieradās, nez kāpēc es viņas atceros puķainās kleitās, lai gan nevarēja taču būt, ka viņas būtu nākušas puķainās kleitās uz bērēm. Millijai toreiz varēja būt zem sešdesmit, glīta, apaļa kundzīte, atceros, kā viņas apskāvās ar mammu. Es domāju tieši par bērēm, nevis jubilejām, lai gan mēs tikāmies arī jubilejās. Papam savulaik bija svarīgi, lai Millija tiktu ielūgta manās kāzās, toreiz es jutu aizvainojumu par šo spiedienu. Un vēl Elīzai ir tāds gabals, ka gribas uzreiz iztēloties bērnu, kas spēlē klavieres, un es atcerējos 30. gadu fotoattēlu, kur Millijas tante kā maza meitene kuplām bantēm, īsās bizēs sēž pie pianīna. Un cik fanātiski Millija pieskatīja Ernestu, cik stingri uzraudzīja, lai vingrinās. Bērēs viņš neraudāja, lai gan zem acīm bija riņķi un pampums arī, nezinu, aiz bēdām, no alkohola vai no pārstrādāšanās un mazās meitas auklēšanas. Pie zārka stāvēja pusmūža vīrs ar skarbu vaigu un sirmiem deniņiem.

Tālis ienāk un saka, ka viņi ir klāt. Ir tikai bez piecpadsmit! Bet kurš tad var pagatavot pusdienas uz divpadsmitiem, to jau neviens no manis arī negaida. Pirmā izkāpj mamma, tad māsīcas mamma, pavisam novājējusi, un tad arī māsīca ar meitiņu. Mēs apskaujamies, pilnas rokas, pilns galds, viņi paliek ārā, nolikšu zemenes tur. Labi, ka mamma nopirka foreli, jāatdod nauda. Ietīšu folijā un došu Tālim grilēt. Liellopu vispirms, cerams, viņš nepārceps. Karīna tieši iznāk no dušas, jāpārbauda, vai nav atstājusi matus. Manējie jau kaut kā to pārciestu, bet māsīca ir tik smalka. Pašlaik viņa stāsta par meitiņas drēbēm, ka pie mammas bērnam esot vienas drēbes, bet pie viņas – citas, un, atdodot Rebeku mammai, viņai atkal tiekot uzvilktas mammas drēbes, jo citādi šīs, māsīcas pirktās, vairs nedabūšot atpakaļ, tās kaut kur nobāzīšot, jo mammai esot cita gaume. Pēdējā laikā bērns tiekot noskaņots pret viņu, lai gan „tā jau nav, ka man viņu nedod, tik stulbs tur neviens nav, kuram gan nepatīk brīvdienu rīti bez sešgadnieces, īpaši, kopš piedzimis mazais”. Es visu nedzirdu, jo saimniekoju. Jāklāj galds ēnā zem ķirša, kamēr bērns pa āru. Kad atnesu nomazgātās ogas, māsīca stāsta, ka Rebekas mamma arī nesaprotot, priekš kam meitai angļu valoda. Par drēbēm viņas laikam runāja tāpēc, ka Rebeka jau saslapinājusi krekliņu ar šļūteni. Gan izžūs šitādā laikā, Tālim arī karsti grilēt. Vēl jau drēbes esot, tikai pēdējās jāpataupa, ar ko vest pie mammas. Man ir karsti cept kartupeļus cepeškrāsnī. Pēc ēšanas brauksim uz jūru.

Reiz vasarā Millijas tante nonāca slimnīcā. Man bija desmit gadu, Ernestiņam – septiņi. Paps atveda Ernestiņu pie mums uz vasarnīcu, mamma todien bija darbā. Mēs aizbraucām uz Jomas ielu, un tur bija ārkārtīgi daudz ļaužu, bet Ernestiņa galvā – dažādu vēlmju. Nekad vēlāk, pēc neatkarības, nebiju redzējusi uz Jomas ielas tik daudz cilvēku kā todien. Skanēja astoņdesmito gadu gabali, kusa saldējums, lipa cukurvate. Nebija gluži tā, ka Ernestiņš būtu darījis ko sliktu. „Spēlējam salkas!” viņš man piesita, un es joņoju viņam pakaļ. Mēs spraucāmies gar jauniešu dibeniem banānenēs un volānsvārkos un tanšu platajām pakaļām ne tik modernās vasaras kleitās; līkumojām gar čūsku dīdītājiem un portretu zīmētājiem. Nekādas salkas spēlēt es negribēju, biju iecerējusi rātni iet blakus un minēt mīklas. Biju gatavojusies Ernestiņa vizītei, taču viņa plāni, kā parasti, neatbilda manējiem, bet noķert viņu vajadzēja, lai nepazūd. Dusmojos, ka Ernests nepakļaujas manām komandām, mēs kašķēdamies virzījāmies uz priekšu, un paps satraucās. Beigu beigās paps paņēma Ernestiņu pie rokas un stingri pavēlēja arī man beigt ākstīties un iet līdzās. Mēs aizgājām uz pludmali un piepūtām Ernestiņa bumbu, tad peldēdamies lecām ūdenī no tēta ceļgaliem un pleciem. Šķiet, šajā reizē man tika mazāk uzmanības tāpēc, ka papam vajadzēja pievērsties Ernestiņam, par kuru turklāt viņam bija īpaša atbildība. Ne jau nu ikdienā paps auklēja māsas mazbērnu! Es pratu peldēt, taču man nepatika būt otrajā plānā, un biju radusi panākt savu. Neatceros iemeslu, taču labi atceros sevi skaļi ķērcam, lai pārkliegtu Ernestu, šļakstus, kaijas un pārējos atpūtniekus. Tajā brīdī es ieraudzīju Ernestiņa piepūšamo bumbu peldam prom. Vējš pūta no krasta, un bumba strauji attālinājās. Ernestiņš sāka skaļi raudāt. Paps stingri pateica, ka jāiet malā, aiz rokas izveda viņu no ūdens, piekodināja mums gaidīt un nekur neiet, bet pats devās atpakaļ jūrā un metās peldus. Bumba pa to laiku bija jau aizpūsta diezgan tālu. Paps labi prata peldēt un darīja to ātri, taču bija redzams, ka bumbu viņš nepanāks, tik stiprs bija krasta vējš. Viņš tomēr vēl kādu laiku centās. Nu jau es sāku uztraukties par papu, nevis bumbu. Tad viņš pagriezās un peldēja atkal uz krastu. Papam iznākot no ūdens, mēs ar brālēnu jau elsojām abi. Tas tāpēc, ka tu kā cūka uz mani kvieci, paps rūgti man pārmeta, un es raudāju vēl gaužāk. Tomēr visilgāk raudāja Ernestiņš. Mēs jau sen bijām atnākuši mājās, klusumā un ēnā, kur bezspēkā sēdējām uz smiltīm apbirušā vasarnīcas dīvāna, kas viegli oda pēc mitruma, un mierinājām šņukstošo Ernestiņu, līdz arī viņa seja atslāba, un viņš izstomīja: „Man jau nekas, bet omamma bēdāsies!” Vēlāk atbrauca mamma un pagatavoja mums vakariņas. Tad mēs saguruši gājām gulēt. Par aizpeldējušo pludmales bumbu vecāki runāja skumji, taču ne pārāk satraukti. Šķiet, bumba nepiederēja pie tām precēm, ko varēja dabūt tikai ar blatu, nākamajā dienā mēs nopirkām Ernestiņam jaunu, bet Millijas tante drīz vien iznāca no slimnīcas un nodzīvoja vēl divdesmit astoņus gadus.

Kad zārks ar Millijas tantes nedzīvo miesu un puķēm bija nolaists lejā, mēs devāmies ieturēt bēru mielastu viņas mazajā dzīvoklītī Purvciemā. Nezinu, kā Ernesta mamma paguva pati pagatavot pusdienas, tagad jau parasti ēšana ir kafejnīcā. Mūsu gan bija pavisam maz, arī Ernesta sieva aizbrauca mājās, teicās palaist mazās Rebekas auklīti. Tālis bija darbā, Karīna – skolā, un es sajutos kā bērnībā, kad ar vecākiem mēdzām tur ciemoties. Pēc ilga laika Millijai atkal bija viesības.

Liellopu fileja pavisam sīksta, nevar prasīt, lai bērns tādu ēd. Pārcepta. Vajadzēja ņemt cūku. Vispār es neslikti gatavoju – ar Tāli esam precējušies jau divdesmit gadus, un astoņpadsmit no tiem dzīvojam atsevišķi no vecākiem. Millijas tante taču vēl atnāca pie mums uz raudzībām, kad piedzima Karīna. Tante uzdāvināja viņai ar lavandas sēklām pildītu aitu un komentēja, ka bērns esot līdzīgs Tālim, nevis manai mammai, kā paps bija stāstījis pa telefonu. Tad viņa apskatīja mūsu izremontēto rozā bērnistabu un teica Tālim: „Malači, bērnam esat iekārtojuši labi, tagad arī sev tā uztaisiet!”

Vēlāk, kad mēs ar brālēnu vēl mazliet paaugāmies, es reizēm tāpat, aiz neko darīt, vasarā aizbraucu uz Purvciemu, lai satiktu Ernestu. Parasti mēs izgājām zaļajā pagalmā aiz viņu mājas. Tagad ar brālēnu it kā varēja normāli kaut ko iesākt, piemēram, uzspēlēt badmintonu laukumā pie tuvējās skolas, tomēr sarunas nevedās. Mani aizvien vairāk interesēja ballītes un sekss, bet Ernests aizrāvās ar vēsturi, piedalījās viduslaiku cīņās autentiskos tērpos. Manas sekmes skolā pasliktinājās, turpretī Ernests iestājās pirmajā vidusskolā, izturēja lielu konkursu. Viesībās, kas notika pie mums – tiesa, aizvien retāk –, mēs abi garlaikoti nīkām pie galda. Pēc vidusskolas Ernests studēja juristos, pēc tam – vēl kādā smalkā augstskolā. Precīzi nezināju, jo pamazām mēs pārstājām tikties pavisam. Millija kļuva vecāka, un spēka viņai bija arvien mazāk. Paps ar mammu dažreiz viņu apciemoja Purvciemā un bieži runāja pa telefonu, taču kopīgas ģimenes viesības vairs tikpat kā nenotika. Tomēr Millija ar meitu un mazdēlu ieradās uz manām un Tāļa kāzām. Vecāki uzstāja, ka mums jāapprecas, viņi negribēja, lai mēs vienkārši dzīvojam kopā kā daudzi mūsu draugi. Mēs aizvedām ielūgumu uz Purvciema dzīvoklīti, kur dzērām kafiju no servīzes krūzītēm – šoreiz mēs paši bijām atveduši konfektes, tā skaitījās iepazīstināšana ar jauno vīru. Pie baznīcas Millija ar meitu mani sirsnīgi apskāva, bet uz svinībām brauca tikai Ernests. Viņam bija deviņpadsmit gadu, un viņš aktīvi piedalījās kāzu rituālos, īpaši aizrāvās ar līgavas zagšanu. Man nepavisam negribējās, lai mani zog, gribēju pasēdēt līdzās Tālim pie mūsu draugiem, taču Ernests mani viltīgi pasauca malā. Tomēr es neļāvos, nikni ķepurojos un pat iekodu – tieši Ernestam – rokā, līdz mani atlaida, un vīru, puišu un šoferīšu kompānija palika bez cerētajiem polšiem.

Labi, ka ir vēl forele. Šitāda izgāšanās ar to liellopu gaļu. Galīgi sausa. Iepriekšējo reizi sanāca sulīga, bet nu tas bija antrekots, cauraudzis, ar treknumiņu. Tas iemidzināja modrību. Kūka gan izdevās laba, siera kūka ar rabarberiem un zemenēm. Briesmīgi tomēr spiedīgs, pusdienot iesim iekšā. Un tad uz jūru.

Vēlāk par Ernestu dzirdēju, ka viņš stažējas Ķīnā. Tur viņam bija meitene, tāda pati ārzemniece; pēc atgriešanās Rīgā parādījās cita, latviete. Viņi apprecējās un nopirka dzīvokli – trīsdesmit gadu vecumā Ernests beidzot pameta mammas un omammas Purvciema mitekli. Millijas tante ne reizes nebija ciemojusies Ernesta jaunajās mājās, taču mācēja detaļās izstāstīt, kā tās iekārtotas. Omamma smalki izprašņāja Ernestu, skatījās fotogrāfijas telefonā, deva padomus. „Es neesmu stulba,” viņa teica mazdēlam, lai uzsvērtu, ka vecums ir iespaidojis tikai viņas pārvietošanās spējas, ne prātu. Millija bija lietas kursā par Ernesta dzīvokļa plānojumu, tapetēm, mēbelēm un pat santehniku, un to visu, kā ierasts, viņa atstāstīja maniem vecākiem pa telefonu. Pēc kāda laika Millijas tante lepni pavēstīja, ka Ernestam esot gaidāms ģimenes pieaugums. Drīz vien pasaulē nāca Rebeka, un turpmāko pusotru gadu Millija stāstīja galvenokārt par „bumbulīti” – gan aizvien retāk un vārgākā balsī, līdz tā gada sākumā, kad Rebekai apritēja divi, mēs saņēmām ziņu par Millijas aiziešanu.

Lūk, tagad viņas patiešām ir apsēdušās šūpolēs. Tām ir sašķiebies jumtiņš, aizsedz sejas, Tālis pienāk un kārto. Māsīca neģērbjas pārāk sievišķīgi un krāso tikai savus taisnos matus, lai apslēptu sirmumu. Kad atbrauca, nebija šaubu, ka sieviete, taču tagad redzu stūrainas ķermeņa daļas, nošķeltu pakausi, asākus vaibstus. Varbūt tāpēc, ka pazīstu viņu visu mūžu. Bērni uzskatot viņu par Rebekas mammu, lai gan mamma Rebekai cita. Vai nav dīvaini? Vēl arī interesanti, ka cilvēks kodolā nav mainījies, kā Orlando, un arī tas, ka mēs šoreiz par to nerunājam.

Pēc Millijas nāves mēs pāris gadus Ernestu nesatikām, līdz mamma izjuta vēlmi atkal sapulcināt radus, un viesībās ieradās arī brālēns ar mammu un mazo Rebeku. Viņš bija ataudzējis garākus matus un izskatījās pavisam citādi nekā bērēs, maigāku un laipnāku seju – kā bērnībā. Kad uzslavēju brālēna jauno frizūru, viņa mamma sašķobījās. Lai nu tā būtu, viņa noteica, bet tad pastāstīja manai mammai, ka nekad nebūtu domājusi, ka Ernests būs tik labs tēvs. Patiešām, ar bērnu brālēns nodarbojās daudz, aizrautīgi un rūpīgi. Pēc šķiršanās viņš ņēma Rebeku pie sevis katrās brīvdienās. „Jo mammai jānokārto personiskā dzīve,” Ernests sacīja ironiski un saprotoši reizē.

Tā paša gada rudenī brālēns aicināja mani satikties pilsētā. Atrunājos, ka varētu pēc dažām nedēļām, kad man beigsies performances. Šis bija aizņemts periods – intensīvi mēģinājumi, jāšuj tērpi. Par Ernestu pavisam aizmirsu, taču tajā svētdienā pēc rīta izrādes, kad es atvieglota un priecīga varēju atvilkt elpu līdz pēcpusdienai, viņš piepeši pienāca man klāt, mazo Rebeku velosēdeklītī stumdams. Kā tāds pāžs gariem matiem, slaiku un lokanu augumu pusgarās biksēs. Ernests, kuru mana māksla nekad nav interesējusi. Arī šoreiz viņš neslēpa, ka atnācis galvenokārt tāpēc, lai sastaptu mani bez radu klātbūtnes. Bija saulaina rudens diena, un mēs nolēmām doties paēst uz kādas terases. Tālis ar Karīnu, kuri arī bija atnākuši noskatīties performanci, gāja pirmie, tad sekojām mēs ar Ernestu un Rebeku. Viņam esot kaut kas jāpaziņo, bet viņš nevarot, kad klāt ir mammas, svarīgi sacīja Ernests.

Dažās sekundēs man cauri izbrāzās virkne domu, itin kā es gribētu noķert Ernestiņu uz Jomas ielas, lai gan viņš man līdzās līgani stūma velosipēdu pa pustukšo Miera. Brālēns vēl nebija to pateicis, kad es jau sapratu. Saņēmu viņa roku. Viņas roku. Kā viņa esot raudājusi, kad omamma pirkusi man volānu kleitiņas. Cik ļoti arī viņai tādu gribējies. Es apskāvu Ernestīni.

Tik savādi bija redzēt, ka allaž saspringtā seja ir kļuvusi ne tikai sievišķīgāka, bet arī mierīgāka, atkāpies gadiem klātesošais acs tiks. Ernestīne runāja vaļsirdīgi kā nekad. Piepeši es sapratu, kāpēc mazais Ernestiņš bērnībā, atnācis pie mums ciemos, vienmēr skrēja uz manu istabu meklēt leļļu virtuvi, ko viņa paša omamma man bija dāvinājusi. Virtuve taču bija meiteņu rotaļlieta! Puikam neklājās ar tādu spēlēties. Starp divu un sešu gadu vecumu Ernests viņām teicis, ka grib būt meitene. Pēc tam vairs ne; turpmāk viņš gadiem izkopis vīrišķību. Lūzums noticis Millijas bērēs, kad viņš nav varējis paraudāt un sapratis, ka kļuvis par briesmoni, kas slāpē emocijas. Un ka negrib vairs tā dzīvot. Ar sievu izšķīrušies. Citādi, sieva teikusi, cilvēki domāšot, ka viņas ir lesbietes. Meitai visu pastāstījis – lai nesauc par tēti. Lai gan īstās mammas vietu arī negribot ieņemt.

Omamma nebūtu sapratusi, teica māsīca, kad mēs apkampušās stāvējām uz Miera un Annas ielas stūra. Arī mamma neesot sajūsmā. Sākumā vispār nepieņēmusi, turpinājusi saukt par savu puisīti. Bet tagad nesen mamma viņai kā izlīguma zīmi uzdāvinājusi jaku ar pogām uz sieviešu pusi. Atvirzījušās devāmies tālāk, jo četrgadīgā Rebeka velokrēsliņā nebija ar mieru ilgi palikt uz vietas. Tagad viņa vēl nezinot, vai viņai patīk vīrieši vai sievietes, Ernestīne stāstīja, kamēr mēs lēnām sekojām Tālim un Karīnai, lai kopīgi ēstu vēlās brokastis. Kopš ar Rebekas mammu viss pajucis, ilgi par to vispār nav domājusi. Jātiek vispirms galā ar sevi, un nav arī īsti laika attiecībām, katrās brīvdienās bērns. Taču viņa ievērojusi, ka kolēģim spēcīgi pleci, gribējies sajust viņa rokas. No sākuma teikusi sev: „Kaza tāda, tas nav tev.” Tad: „Pag, es taču tagad esmu meitene! Tātad – drīkstu?”

Ar vieglu kustību Ernestīne pieskārās acs ārējam kaktiņam, pavilka ar pirkstu uz sāniem. „Man jau nekas, bet omamma bēdāsies,” atcerējos viņu sakām kā mazu puisēnu. Pludmales bumba iepeldēja jūrā uz mūžīgiem laikiem.

Es izeju dārzā un redzu, ka paps ir iekāpis batutā, izklaidē tantes mazmazmeitu Rebeku. Saule tagad ir pagājusi tālāk, un ķirsis vairs nemet ēnu uz āra galda, tāpēc Tālis un Karīna nes iekšā atlikušos dzērienus, ogas un uzkodas. Mamma, Ernestīne un viņas mamma joprojām sēž šūpolēs. Kad pienāku, lai aicinātu viešņas pie pusdiengalda, viņas tieši runā par Millijas tanti. „Es neesmu stulba,” smaidīdama atceras Ernestīne. Peoniju krūms viegli sakustas, un nobirst dažas ziedlapas.

Dalies ar šo rakstu