punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Ekfrāzes parastās

Kārlis Vērdiņš

02/03/2020

 

Par Elvīras Blomas dzejoļu krājumu Izdzēstie attēli (Orbīta, 2020)

 

Elvīras Blomas krājums ir spilgtākā debija latviešu femīnajā dzejā kopš 2015. gada pirmo grāmatu buma, kad krājumi iznāca Justīnei Janpaulei, Anitai Mileikai, Madarai Gruntmanei un Elīnai Bākulei-Veirai. Blomas dzejas varone apdzīvo platību, kurai blakus dzīvokļos mīt Ērikas Bērziņas debijas krājuma labsirdīgi viltīgā ziemeļu lapsa, Jeļenas Glazovas alkatīgā, virtuāli sintētiskā reibumā dzīvojošā būtne, Agneses Krivades bērnības zaļā bante un arī tuvākas un tālākas māsas citu valstu mūsdienu dzejā. Cenšoties vispārīgi raksturot šo dzeju, varētu teikt, ka tās balss redz urbāno ainavu fragmentārā, garāmskrienošā skatījumā, nevairās no nepatīkamu un disharmonisku motīvu pieminēšanas, apzinās savu atkarību no tehnoloģijām, virtuālās pasaules un sociālajiem medijiem, taču nereti dumpojas pret to, kā arī alkst pēc patiesām un ilglaicīgām jūtām, apzinādamās, ka tādas mūsdienu pasaulē ir reta manta.

Atšķirībā no Bērziņas un Glazovas, Blomas pasaulē ir vieta domām par Dievu ar lielo burtu, un viņas dzejas balsi nemitīgi vilina iespēja izkrist no ierastajiem maršrutiem un situācijām kādā labākā, pilnīgākā eksistencē. Jūtu dzīve Blomas dzejoļos nereti saistās ar ievainojamību. Sieviete viņas dzejoļos nemitīgi atrodas starpstāvokļos starp piepildītu mīlestību un ilgām pēc tās, vēlmi dominēt un pakļauties, savas ievainojamības un trausluma atklāšanu un slēpšanos aiz bravūras, lai izaicinātu neizlēmīgu vīrieti un reizē ar viņu, protams, arī lasītāju: „līdz atnācu es un iejaucos tevī / iejaucos vielās iejaucos atomos iejaucos tavā dienas kārtībā / ieplaisāju kā ķirsis / izplauku kā ārstnieciskie augi tavā tējas tasē / un tev gribējās mani dzert un ārstēties ar mani / un tev gribējās manī iekļūt līdz tavai vai manai nāvei / un tu gribēji iejaukties manā elpā un manā kuņģa saturā / manās atmiņās un nākotnes plānos” (57.–58. lpp.).

Taču vēl cita, Blomas krājuma sakarā daudz nozīmīgāka slēpšanās ir uzkrītoši biežs un mūsdienīgs ekfrāzes lietojums. Jēdzienu „ekfrāze” literatūrzinātniece Ilze Brēmere definējusi kā „mākslas darba aprakstu literārā darbā”,1 un tā izpausmju mērogi dzejā var būt visdažādākie: „Ekfrāze var būt tikai kā atsevišķs gadījums, kas pilda deskriptīvas funkcijas, taču tā var būt arī poētiskās daiļrades princips, permanents radošais uzdevums, var kalpot kā intertekstuāls kods, visbeidzot, tā var veidot poētiskā teksta (krājuma) jēdzienisko kodolu. Ir gadījumi, kad var runāt par autoram piemītošu ekfrastisku pasaules redzējumu.”2 Domāju, ka apskatāmās grāmatas sakarā ir iespējams runāt par pēdējo nosaukto parādību.

Elvīras krājumā lasītājam tiek piedāvāti daudzi attēlu apraksti, tie strauji aizzib garām, neļaujot nevienu aplūkot pārāk ilgi un arī pašu attēlu rādītāju ļaujot pamanīt tikai reizi pa reizei, mirkļos, kad starp viņu un mums nav nostājies kāds no daudzajiem attēliem. Neko pārāk cildenu šie attēli nerāda. Jo nav vairs tie laiki, kad Džons Kītss rakstīja odu grieķu vāzei vai Rainers Marija Rilke – sonetu senajam Apolona torsam, respektīvi, laika pārbaudi izturējušiem mākslas darbiem, kas mudina uz domām par mūžību vai liek alkt pēc pārmaiņām sevī. Un arī tie laiki, kad Linards Tauns un Gunars Saliņš „Elles ķēķī” aplūkoja modernistu gleznu katalogus, meklējot neparastus veidus, kā rakstīt dzejoļus par cilvēka ķermeni, kas deformēts saskaņā ar modernistu mākslas praksi. Elvīras „bildes” paliek atmiņā kā bildes, kurām, iespējams, atmiņā nemaz nebūtu jāpaliek, gluži tāpat kā Arņa Balčus agrīnajiem fotodarbiem ar jauniešiem, kas pieķerti ar sarkanām acīm vāļādamies pa gultu vai pliki stāvam pie loga daudzstāvu nama dzīvoklī. Šķiet, Elvīras attēla tipiskais formāts ir vēlu naktī, lielā dzērumā kādā ballītē uzņemts izplūdis attēls telefonā, kurā iecerēts dokumentēt kaut ko interesantu un nozīmīgu, taču lielāko daļu kadra aizņem kāda nomaldījusies matu šķipsna, sāņus neparauts pirksta gals vai kadrā pēkšņi ielēkušas nepiederošas personas kāja ar cauru zeķi. Tie ir attēli, kuri cilvēkus vai parādības netiecas „iemūžināt”, bet gan tiek uzņemti, lai pēc laika tos bez īpašas nožēlas izdzēstu, „iztīrot” telefona atmiņu, kur sakrājušies vecie attēli un video tikai lieki aizņem vietu un traucē uzņemt jaunus. Līdz ar attēlu izdzēšanu rodas cerība atbrīvoties arī no apkaunojošām, neērtām atmiņām par pagātni.

Šis paņēmiens visiespaidīgāk izmantots ciklā Mans vanags, kas veidots kā divu stilistiku nemitīga kombinācija – kursivētie, labajā malā līdzinātie fragmenti piedāvā daudz informācijas, kas uzbur vizuālas, ne sevišķi sakarīgas ainas, kas ne tikai mudina iztēloties bildes, bet arī lieliski stimulē asociatīvo domāšanu, savukārt kreisajā malā līdzinātie teksti ir intīmi, emocionāli, gandrīz vai eksaltēti dzejoļi, kuru varone atzīstas, ka viņu „plosa ilgas” un ka viņai „sitas sirds”. Cikla lasīšanas gaitā robeža starp personīgo pasauli un attēlu pasauli tiek mērķtiecīgi sašķobīta: „Vanags besī. / Zivs besī. / Kēksiņi besī” (51. lpp.), teikts vienā no kursivētajām sadaļām, un lasītāja vaļā atstāts vai nu vizualizēt, kā varētu izskatīties attēli, kurus iespējams izteikt šādos tēlos, vai arī pieņemt, ka personiskā balss ielauzusies bilžu pasaulē, nogurusi no atsvešinātības.

Bloma droši brauc iekšā banalitātes un vulgaritātes teritorijās, taču vienmēr eleganti tiek no tām ārā, likdama aiz auss gan Eināra Pelša postulātu, ka slikti dzejot ir stilīgi, gan arī apzinādamās, ka „slikti” šajā gadījumā nozīmē nevis vienkārši rakstīt sviestu, bet gan atrast savu balsi, nebaidoties, ka tā kādam varētu nešķist gana smuka vai gudra. Šķiet, viens no Blomas dzejas dzinējspēkiem ir dzejas balss kā „mazā cilvēka” izjūta. Starp viņas dzejas rindām itin skaidri izlasāms, ka šī balss savu pieredzi pie labākās gribas nevar uzskatīt par unikālu vai ārkārtēju. Daudz svarīgāks jautājums ir – ko iesākt ar savu „es”, kurš regulāri izkrīt no pieņemtajiem rāmjiem, tomēr patiesībā tikai atkārto scenārijus, kas jau neskaitāmas reizes izspēlēti ar citiem/-ām, un kura dzīve nav ne ar ko labāka/sliktāka/tizlāka/garlaicīgāka/satraucošāka par tūkstoš citām dzīvēm tepat blakus. Piederība mākslu pasaulei vai darbs kultūras iestādē šādu dzīvi nepadara labāku, jo Blomai nav ilūziju par šīs pasaules cildenumu. „es strādāju sabiedriski nozīmīgu darbu / atbalstu dzejniekus jaunos / māksliniekus slimīgos” (81. lpp.), viņas dzejas varone lielās kāda unikāla vīrieša priekšā, lāgā neticēdama, ka šī informācija varētu mudināt viņu atvērt maku.

Pēdējais citāts ir no grāmatas kulminācijas – poēmas Sieviete parastā, Elvīras pirmās publikācijas 2015. gadā. Sarakstīts ar slam poetry cienīgiem atskaņu iespraudumiem, šis teksts intensīvā emocionalitātē savelk kopā šīs grāmatas tēmas, kļūstot par visu parasto, nesaprasto, neiederīgo un izslāpušo sieviešu manifestu, kas dialogā ar vienu (vai vairākiem) īstiem (vai attēlos redzamiem) vīriešiem izrāda visādas parastas sadzīves ainas, stāsta par visādām parastām emocijām un sajūtām (mīlestība, ilgas, vientulība, izsalkums, sarkasms, ironija utt., u. tjpr.), lai kulminētos noslēdzošajā pavēlē: „NOPĒRC MAN ŠAMPI!” (85. lpp.) Jāatzīst, pēc pirmpublicējuma izlasīšanas šī pavēle jūsu padevīgo kalpu tā satrieca, ka kādu laiku vēlāk, kad man bija lietišķas ģēlas ar Elvīru, es neiedrošinājos viņai rādīties acīs bez šampja. Tagad, izlasot krājumu no viena gala līdz otram, vēlme nopirkt Elvīrai šampi ir tikai pieaugusi. Jo nav noslēpums, ka aiz parastās sievietes maskas patiesībā slēpjas kāda neparasta, apdāvināta būtne, kuras dzejas emocionalitāte un ievainojamība uzrunā tikpat spēcīgi un intīmi kā radošais ekfrāzes lietojums, kas emocijām piešķir negaidītas vizuālas asociācijas. Tāds nu ir mūsdienīgas dzejnieces komplekts: viņa rafinēti pārvalda teksta vizualitāti un intertekstualitāti, taču sirdī viņai mājo mežonīgas ilgas.

  1. Brēmere I. Tēlotājmākslas objekta verbālā reprezentācija XX gadsimta sākuma latviešu dzejā. Promocijas darbs. Rīga: LU Humanitāro zinātņu fakultāte, 2013. 9. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Brēmere I. Tēlotājmākslas objekta verbālā reprezentācija XX gadsimta sākuma latviešu dzejā. 10.–11. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu