punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Ir jāsajūt stāsts, kurš tevi ir izvēlējies

Katri Lipsone

09/03/2020

 

Somu rakstniece Katri Lipsone (Katri Lipson) latviešu valodā lasošajiem nebija pazīstama, līdz 2020. gada sākumā klajā nāca viņas romāna Saldējuma pārdevējs latviskojums (no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; izdevis apgāds Jānis Roze). Saldējuma pārdevējs ir viņas otrais romāns – blīvs, daudzdimensionāls vēstījums par Čehoslovākijas vēsturi, tajā tieši un netieši iesaistītajiem cilvēkiem un pārmantojamību. 2013. gadā par šo romānu Lipsone saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu.

Ilze Jansone

 

Jums ir mediķes izglītība, un jūs aizvien strādājat kā ārste?

Jā, trīs dienas nedēļā es joprojām strādāju par ārsti. Es studēju medicīnu Zviedrijā un kādu brīdi strādāju tur par ārsti, pirms atgriezos Somijā. Neilgu laiku pavadīju arī Āfrikā, jo tas bija mans sapnis. Jau kopš bērnības vēlējos doties uz Āfriku kā ārste vai kaut kādā veidā palīdzēt turienes cilvēkiem, jo situācija tur ir ļoti slikta. Bērnībā, skolā izlasīju par Florenci Naitingteilu (Florence Nightingale), slaveno sievieti, kura ieguldīja nozīmīgu sociālu darbu Krimas kara laikā. Pirmkārt, viņa bija pirmā, kas uzsāka organizētu pirmo palīdzību kareivjiem. Šķiet, vēstures grāmatā skolā ieraudzīju viņas attēlu un jutos iespaidota. Nolēmu – es gribu tāpat palīdzēt cilvēkiem! Izvēlējos medicīnu, jo mani jau tolaik interesēja dabaszinātnes – bioloģija un tamlīdzīgi. Un, protams, cilvēki. Domāju, viss sākās no šā brīža – es jau diezgan agri zināju, ka vēlos kļūt par ārsti. Tomēr mans pirmais sapnis vienmēr ir bijis kļūt par rakstnieci.

 

Tātad tas nebija piepešs dzīves pavērsiens?

Nē, es diezgan ātri aptvēru, ka stāstu stāstus, – varbūt jums pašai ir līdzīgas atmiņas, es stāstīju stāstus jaunākajai māsai un brālim. Kolīdz iemācījos rakstīt, sāku tos pierakstīt. Tad atklāju, ka ir tāda profesija kā rakstnieks un sapratu – protams, ka vēlos būt rakstniece! Tik vienkārši. Man nekad nav bijusi problēma ar neziņu, par ko kļūt. Kopš bērnības ir bijis skaidrs, ka vispirms vēlējos būt rakstniece un vēlāk, kad apmeklēju skolu, – ārste. Protams, allaž uzskatīju, ka nepieciešama profesija, kurā sevi nodrošini, darbs, uz kuru dodies un par kuru saņem atalgojumu. Sapratu, ka ar rakstnieka darbu vien neizdzīvošu un ka nepieciešami citi ienākumi. Un tomēr es cīnos ar abām profesijām, jo diennaktī ir tikai 24 stundas. Es mūždien esmu vēlējusies vairāk laika rakstīšanai, lai patiešām ienirtu literatūrā, kaut mazumiņu laiku literatūrai. Es apskaužu cilvēkus, kam tas izdodas. Bet aptveru, ka ikvienai lietai ir divas puses. Es nebūtu tā persona, kas esmu tagad, ja nebūtu ārste, nesastaptos ar šiem dažādajiem cilvēkiem noteiktās situācijās. Es nerakstītu tā, kā to daru tagad.

 

Kopīgais elements abām jūsu profesijām ir cilvēks. Vai atceraties, kā sākās jūsu interese par cilvēkiem?

Jā, es biju ļoti kautrīga – novēroju cilvēkus un daudz viņos ieklausījos. Biju ārkārtīgi ziņkārīga, domāju, visi to redzēja. Manuprāt, ir grūti būt māksliniekam, ja neesi ziņkārīgs. Un cilvēks taču ir ziņkārīgs! Es pat nezinu, vai atbildēju uz jūsu jautājumu. Cilvēkam ir jārūp, taču uz viņu nevar skatīties caur rozā brillēm. Ir jābūt kritiskam un jāspēj vērot bez žēlastības, lai spētu rakstīt par visu cilvēka dzīves un izturēšanās spektru. Taču ir jāsaglabā empātija. Ja man kā ārstei cilvēki patiešām nerūpētu, tas būtu absurdi – būt ārstei. Lai gan noteikti ir daudz ārstu, kuri ir pārāk izdeguši, pārāk stresaini un beigu beigās ciniski un noguruši, un tā tālāk. Bet es vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka, ja mani pārņems šī sajūta, es zināšu, ka ir jābeidz – paņemšu pauzi. Tas nav taisnīgi ne pret šiem cilvēkiem, ne pret manu profesiju, ne pret ideju, kā es izprotu šo darbu.

 

Jūsu romānā viscaur tekstam ir jūtama šī empātija, jūs netiesājat savus varoņus. Šī ir jūsu pirmā grāmata, kas pārtulkota latviski. Par ko bija jūsu pati pirmā grāmata (Kosmonauti, 2008)?

Tā vēstīja par diviem zēniem. Grāmatas notikumi norit Padomju Savienībā, Murmanskā. Abi bija draugi, mācījās vienā klasē, visu darīja kopā un sapņoja par to, kā kļūs par kosmonautiem. Abi bija labākie draugi. Un tad viņi pieaug. Galvenais varonis joprojām sapņo par to, ka kļūs par kosmonautu. Taču otrs ir atskārtis, ka tā nenotiks, – dzīve ir tāda, kāda tā ir, un ir jābūt reālistiskam. Tas bija jauks sapnis, un viss. Romāns bija par šo sapni, par atskārtu, ka dzīvē ir jādara kas cits. Patiesībā es šo romānu nekad nebūtu uzrakstījusi, ja es nebūtu noskatījusies kādu dokumentālo filmu ap to laiku, kad PSRS pārdzīvoja glastnostj un perestroiku. PSRS taču viss bija tik perfekts. Bet piepeši televīzijā sāka demonstrēt filmas, kur komanda dodas uz cietumu vai psihiatrisko slimnīcu, tās bija uzņemtas brīvā manierē. Filmās tika intervēti cilvēki, kas stāstīja par saviem sapņiem un bailēm, ļoti godīgā veidā. Un vienā no tām bija ārkārtīgi jauns puisis, kuru intervēja, un viņš teica, ka vēlas kļūt par ārstu. Tas bija stāsts par jaunu cilvēku sapņiem. Dokumentālās filmas ideja bija tāda, ka pēc gada viņi atgriezās intervēt šos cilvēkus vēlreiz. Jaunais vīrietis, kurš vēlējās kļūt par ārstu, bija miris. Es tik ļoti noskumu, kad to redzēju. Viņam bija sapnis, viņš bija kaut kādā veidā tik ļoti nevainīgs, un Krievijā, un pilns emociju, un tā tālāk. Un piepeši šis tēls man kļuva par reālu personu un sāka mani vajāt. Nospriedu – es arī gatavojos kļūt par ārsti, tātad es kļūšu par ārsti arī šī puiša dēļ. Šis jaunais cilvēks sāka dzīvot manā galvā, un tas bija iemesls, kāpēc es uzrakstīju šo romānu.

 

Kopumā šis ir brīnišķīgs iemesls uzrakstīt pirmo romānu.

Otrs iemesls bija mana aizraušanās ar krievu literatūras klasiku. Vienmēr esmu novērtējusi šos rakstniekus un mīlējusi šādu literatūru, jo īpaši agrīnajos pusaudža gados. Es šo literatūru izmantoju un centos atdot mazumiņu no tā, ko pati esmu saņēmusi.

 

Jums ir īpaša interese par vēsturi – ja runājam par jūsu romānu, nevis lineārā, bet daudzdimensionālā izpratnē. Vai varat par to pastāstīt mazliet vairāk?

Man ir konkrētas pieredzes kopš apmēram divpadsmit gadu vecuma. Septiņdesmitajos mēs ar ģimeni ceļojām apkārt – vecāki, es, jaunākais brālis un māsa –, vasaras brīvdienās braukājām pa Eiropu, un kādā vasarā devāmies uz Poliju, Ungāriju, Bulgāriju un Rumāniju. Tolaik jau nebija ne mobilo tālruņu, ne navigācijas, tā bija absolūti atšķirīga pasaule. Man kā vienpadsmit gadus vecai meitenei nebija nekādas politiskās attieksmes vai jelkā tamlīdzīga. Es vienkārši redzēju un sajutu. Kad nonācām Polijā, aptvēru, ka 70. gados tur ir pavisam cita pasaule. Pavisam atklāti – mēs nonācām citādā laikā. Skolā biju mācījusies par Otro pasaules karu un kaut kādā veidā to tur sajutu. Kopš tur bija beidzies karš, nebija pagājis daudz laika, un es to jutu. Mēs apmeklējām tik briesmīgas vietas kā Aušvice, un man tas bija absolūts šoks. Protams, biju par to dzirdējusi, bet es neaptvēru, ka tas patiešām noticis tādā mērā. Tas bija kaut kas īpašs, kaut kādā veidā šī kļuva par manu vēstures pieredzi. Es tur biju vienā laikā, taču pagātni jutu ārkārtīgi spēcīgi. Protams, mēs devāmies arī uz citām valstīm, visbeidzot, uz Čehoslovākiju. Šī iemesla dēļ romāns ir veltīts „Muitniekam uz robežas 1976. gada vasarā”. Tā arī ir viena no manām atmiņām. Šķērsot robežas tolaik bija biedējoši, jo tas bija kaut kas, pie kā Somijā nebijām pieraduši. Piepeši viss bija militārs, ieroči un ne visai draudzīgi cilvēki. Turklāt tas prasīja daudz laika. Visi to zināja, vismaz tie, kas tolaik ceļoja šajās valstīs. Nonākot pie Čehoslovākijas robežas, tēvs prātoja – kā lai ātri tiek ar šo galā? Mēs negribējām robežkontrolē pavadīt vairākas stundas.

Viņš sāka runāties ar muitniekiem. Teica – jūsu valstij ir labi panākumi hokejā! Un es atceros to muitnieku, viņa seju – neatceros, kāds tieši viņš izskatījās, bet kā atplauka smaidā un kļuva par cilvēcisku būtni. Čehi, slovāki, arī somi tolaik skaitījās hokeja valsts. Viņi pat nepārbaudīja mūsu bagāžu – protams, aplūkoja pases, taču palaida mūs pāri robežai. Tas bija kā īss acu uzmetiens kaut kam ļoti cilvēciskam. Un tas bija mans pirmais iespaids par Čehoslovākiju. Kad tur nokļuvām, daudz neko no šīs valsts neatceros, ja nu vienīgi kādu restorānu, kurā ieturējāmies. Mēs tā arī nenonācām līdz Prāgai – mamma jutās ļoti vīlusies, bet tēvs bija vienīgais šoferis. Taču mammas vilšanās dēļ Prāga tolaik manā atmiņā iespiedās kā kaut kas ļoti īpašs. Un daudz vēlāk, deviņdesmitajos, es pati devos uz Prāgu – biju kādā studentu apmaiņas programmā, un mēs devāmies turp garā nedēļas nogalē kopā ar citiem medicīnas studentiem un vietējiem, kas studēja tehnikumā. Es to ieraudzīju tikai 1990. gada jūlijā, un nesen tur bija notikušas pirmās brīvās vēlēšanas. Pilsētā bija īpaša atmosfēra. Līdz tam nebiju kārtīgi aplūkojusi pat Prāgas fotoattēlus. Protams, ko lai iztēlojas? Brāļu Grimmu pasaka!

Tajā nedēļas nogalē tika pieminēti studenti, kas tika nogalināti sešdesmitajos. Mēs nonācām laukumā, lija, tur bija aziātu izcelsmes tūristi ar lietussargiem, un uz zemes salikti melnbalti fotoattēli un sveces, kas nedega, jo lija. Tur bija arī Jana Palaha fotogrāfija. Es par viņu neko līdz šim nebiju zinājusi, man bija divdesmit pieci gadi. Viena no medicīnas studentēm pastāstīja par šo notikumu. Viņa runāja sliktā angļu valodā, un tikai pakāpeniski es sapratu, kā ir noslēgusies šī jaunā cilvēka dzīve. Tas bija patiešām aizkustinošs brīdis. Arī tāpēc, ka šis stāsts izskanēja ļoti negaidīti. Mēs dzirdam traģiskus stāstus, vēsturiskus notikumus un tamlīdzīgi – katru dienu cilvēki mirst briesmīgās traģēdijās, taču dažreiz tie kļūst par īpašiem brīžiem, par kuriem neko neesi zinājis, kuriem neesi sagatavots. Tas tevi ķer tieši. Tu saproti, ka tā nav vēsture, kuru izlasi grāmatā, tas ir dzīvs cilvēks, ar kuru ir noticis kas šausmīgs. Un kāpēc ar viņu tas ir noticis.

 

Jāatzīst, biju diezgan pārsteigta, ka romāns vēsta par notikumiem Čehoslovākijā. Taču lasot tu pakāpeniski saproti.

Tas izklausīsies dīvaini un savādi, bet tolaik, 25 gadu vecumā, es jau desmit gadu meklēju tēmu romānam. Vēlējos uzrakstīt romānu par laiku, kad man bija kādi piecpadsmit gadi. Biju uzrakstījusi detektīvstāstu, vienmēr kaut ko rakstīju – dzeju, dienasgrāmatas, vēstules, īsstāstus –, taču allaž meklēju tēmu romānam. Visi stāsti jau bija izstāstīti daudz labāk, nekā es to jebkad būtu varējusi izdarīt, un piepeši – šī pieredze. Ceļojums uz Prāgu. Es patiešām esmu bijusi Olomoucā, es paliku tur, kad strādājām slimnīcā. Taču Olomoucā kaut kas notika. Kādu nakti mēs kavējāmies guļamistabā, un es piepeši sāku rakstīt – daļa no tā ir šajā romānā. Uzrakstītais nokļuva gan pirmajā romānā, gan otrajā, gan arī pavisam nedaudz trešajā. Iedomājieties – jūs meklējat stāstu gandrīz desmit gadu un jau jūtaties izmisis, bet piepeši tas notiek tur, Olomoucā. Tas vienkārši atnāca pie manis. Ar mani vēl nekad tā nebija noticis – tā ir lieta, par ko dažkārt var dzirdēt, automātiskā rakstīšana, stāsts nāk no kaut kurienes.

 

Bet tieši šo sagadīšanos – vai likteņa – dēļ vajadzētu pievērst uzmanību detaļām. Tas mani mudina uzdot pavisam banālu jautājumu, kas, iespējams, jums uzdots jau tūkstošiem reižu. Vai rakstniekam ir misija? Ir skaidrs, ka ārstam ir, bet rakstniekam?

Ikvienam var būt īpaša, personiska misija. Manuprāt, viena no svarīgākajām lietām – un tas ir diezgan abstrakti – cik daudziem no mums ir normāls laiks, kurā domāt, saskarties ar sevi? Tas ir paradokss – ir jānonāk saskarē ar sevi, lai spētu reflektēt par lietām, kas ir ārpus tevis, lai redzētu pasauli ārpus sevis un citus cilvēkus. Bieži vien tiek apgalvots, kā mākslinieki un rakstnieki ir diezgan egoistiski un pašcentrēti. Man liekas, ir tieši otrādi. Tev ir jābūt tam laikam un telpai. Lai ieietu sevī un redzētu citus cilvēkus – tas notiek vertikāli. Un, kad esi ticis sevī, tu redzi, ka tas, kas ir svarīgs, nav par tevi. Tas, ko tu centies darīt, ir tikt vaļā no sevis. Kļūt brīvs, šķērsot sava ķermeņa robežas, visus ierobežojumus, kuri tev ir. Kā rakstniekam tev jāspēj tapt par kaķi, 50 gadus vecu vīru vai 5 gadus vecu meiteni, vai koku. Taču, lai tā notiktu, ir nepieciešama telpa. Un tas, ko tu dari, ir domāts citiem cilvēkiem. Cilvēks domā, jūt, bet ne vienmēr pietiek drosmes vai spējas domāt par noteiktām lietām. Tas ir rakstnieka darbs – darīt šo caur valodu. To var panākt caur citiem medijiem – caur gleznošanu, būvniecību, bet mēs to darām caur valodu, un valoda ir tas, kā mēs domājam. Mūsu domāšanu veido valoda, un tas ir ļoti svarīgi. Mums ir jābūt absolūti godīgiem, kad jūtam, domājam un uzdodam noteiktus jautājumus un cenšamies atrast uz tiem atbildes. Šī ir precīza lieta. Ja padomā par maniem romāniem – teiksim, par manu pirmo romānu –, tur atklājas briesmīga problēma. Ko gan es zinu par krievu puikām? Es pat nepārvaldu krievu valodu. Protams, es esmu lasījusi krievu literatūru, esmu mīlējusi to visu savu dzīvi. Taču tad atskārstu, ka, lai būtu radošs, tev kaut kā tas ir jāizdara. Ir jāsajūt tā balss, pat ja tā ir traka – pat ja šķiet, ka to nav iespējams paveikt un pa taisno ceļu tu tur nekad nenonāksi, ir jāizmanto apkārtceļi. Tev jāsajūt stāsts, kurš tevi ir izvēlējies. Tas ir mans darbs – atrast veidu, kā man ir tiesības to paveikt. Bet šajā vietā uz skatuves uznāk godīgums. Pat ja esi izvēlējies lietas, kas tev ir nedaudz svešas, ja sajūta, emocijas ir ļoti godīgas, ja tevī kaut kas rezonē, tad tā ir iespēja, kā to paveikt.

 

Runājot par pēckara traumu, jūsu romānā tas parādās ļoti skaidri – lai gan karš viendien beidzas, tas aizvien ir ar mums. Kā jums šķiet, vai šī 20. gadsimta milzīgā traģēdija turpina ietekmēt vairākas cilvēku paaudzes?

Tas ir sarežģīts jautājums. Nezinu, kāpēc, prātā nāk pavisam seni stāsti par antīko Grieķiju. Arī tolaik notika kari un traģēdijas un reāli cilvēki sastapās ar traumām. Taču šobrīd tās kļuvušas par mitoloģijas daļu. Tas ļauj uzdot jautājumu par Somiju – tā ir samērā jauna valsts. Laiks pēc Ziemas kara un Turpinājuma kara kļuvis par mūsu jau zināmo mitoloģiju. Vēl aizvien ir cilvēki, kuri šo karu pieredzēja tieši, lai arī viņiem ir vismaz 90 gadu, dzīvi ir arī veterāni. Var just, ka par šo allaž tiek daudz diskutēts, – piemēram, mēs joprojām atzīmējam Neatkarības dienu, bet kāpēc jaunākā paaudze tai vairs nepievērš tik lielu uzmanību? Kāpēc jaunā paaudze tik nopietni neizturas pret militāro parādi un tamlīdzīgi? Es to saprotu – nav jānes šī šausmīgā nasta visu laiku. Taču atsevišķa tās daļa paliek. Ziemas karš nebeidzās pirms 500 gadiem, bet tas jau ir kļuvis par daļu no mūsu mitoloģijas – šai formā, domāju, tas dzīvos mūžīgi. Stāstos, piemēram, Somijā joprojām ir populārs vēsturiskais romāns.

 

Latvijā arī.

Mani vecvecāki ļoti maz runāja par karu – tātad tas noteikti bija traumatisks. Viena lieta ir cīnīties pret citu tautu, pret uzbrucējiem. Taču Somijā bija arī pilsoņu karš, un tas ir pavisam cits stāsts, kas tautai vienmēr ir ārkārtīgi traumatizējošs.

 

Līdzīgi bija Latvijā – Otrā pasaules kara laikā, kad ģimenes sašķēlās, daļa bija vācu armijā, bet daļa – padomju armijā. Vēsture ir ļoti sarežģīta. Skolā mācoties, nereti trūkst empātijas, taču, kad, piemēram, lasu literatūru, kas rakstīta padomju gados, ieraugu citādu pasauli. Esmu no paaudzes, kas piedzima PSRS, bet bērnība pagāja perestroikas laikos, un tagad esam brīvi pilsoņi.

Tas dod perspektīvu, ja salīdzinām ar tiem, kas dzimuši ilgi pēc tam. Noteiktas lietas tautas vēsturē var būt sarežģītas vai traumatiskas, un neviens jau nav vēlējies šo pieredzi. Taču tā noteikti ir ļoti svarīga. Tā sniedz perspektīvu, dziļuma izjūtu tajā, kā cilvēks visu redz. Tas man atgādina, ka esmu pateicīga par to, ka jaunību pavadīju bez mobilā tālruņa un interneta. Taču es esmu pieredzējusi vienu pasauli – un tagad redzu šo. Es pazīstu abas. Manuprāt, tas ir svarīgi, svarīgi, ka prāts un smadzenes to atceras. Tolaik tā bija normāla dzīve, tu neuzskatīji, ka ir sarežģīti aiziet uz banku. Ja tā padomā, mūsdienas ir diezgan trakas. Tolaik bija jāplāno un jāorganizē. Tagad var no veikala piezvanīt vīram – vai mums ledusskapī ir piens vai jānopērk?

 

Tehnoloģijas jau ir mainījušas pasauli. Kā jums šķiet, kā tehnoloģijas attīstīsies turpmāk?

Es ceru, ka viss paliks, kā ir. Ar tehnoloģijām mēs šobrīd esam kā pusaudži – pilnīgi nodevušies tām, taču nezinām, kā uzvesties, mēģinām noskaidrot, kas ir labi un kas ne. Es patiešām ceru, ka savā attieksmē pret tehnoloģijām mēs kļūsim vecāki un viedāki. Nīče ir teicis, ka Dievs ir miris, bet manā dzīvē bija tāds periods, kad es uzskatīju, ka cilvēce ir mirusi, jo pēc kādiem 500 vai 1000 gadiem mākslīgais intelekts mūs kaut kādā veidā pārņems. Nevis tā, ka tas kontrolēs mūsu dzīvi…

 

Tas jau kontrolē.

Jā, tas gan. Es uzskatīju, ka no mums kā cilvēces vairs nav īpašas jēgas.

 

Esam tik gudri, ka varam izdarīt cilvēces pašnāvību?

Jā. Bet es ceru vēl izbaudīt cilvēces vēsturi. Tajā ir bijušas dažādas zinātniskās revolūcijas, un es ceru, ka kļūsim gudrāki. Uztversim, ka tehnoloģijas ir kaut kas, ko varam izmantot, lai panāktu labas pārmaiņas. Tik daudz ir runāts par internetu un sociālajiem medijiem, par to, ka tos var izmantot, lai viss būtu tik demokrātisks un vienlīdzīgs, lai panāktu dižas pārmaiņas. Bet tas ir parādījis, kādi briesmoņi mēs esam – mēs esam daudz sliktāki nekā bērnudārzā. Padomju Savienībā, piemēram, normāli cilvēki varēja atzīt, ka partija un tās vadītāji viņus apspiež, ka ar viņiem manipulē, ka pastāv propaganda. Bet šobrīd mēs to nodarām cits citam un paši sev.

 

Pilnībā piekrītu. Un mēs tā rīkojamies, šķiet, tāpēc, ka to vēlamies. Varbūt tas neparāda cilvēci vislabākajā gaismā.

Bet varbūt tā ir iespēja attīstīties. Es patiešām ceru, ka te ir kāda evolūcija – psiholoģiska vai garīga, ka tās nav tikai tehnoloģijas. Bet ka kaut kas arī notiks.

 

Vai grāmatu izdošana izzudīs?

Nedomāju vis. Nezinu, vai tā ir laba analoģija, bet palūkosimies, piemēram, uz dzeju. Nav tik daudz cilvēku, kas lasītu dzeju, taču dzeja nekad neiznīks. Dzeja patiešām ir svarīga. Varbūt ar grāmatām un literatūru notiks tā, ka tās kļūs līdzīgas dzejai, taču tie, kas nodarbosies ar literatūru un lasīs grāmatas, kam būs laiks lasīt grāmatas, būs tām vēl vairāk nodevušies ar vēl jo lielāku kaislību. Varbūt katru gadu vairs neiznāks miljoniem grāmatu, tās būs pārdomātākas. Tādējādi šis process atgriezīsies klosteru laikos, kad grāmata bija mākslas darbs, dārgums un mūki to pārrakstīja un tulkoja, un domāja par to. Taču nebija daudz cilvēku, kam būtu bibliotēkas. Nedomāju, ka grāmatas jelkad izzudīs.

 

Jūs daļēji jau atbildējāt uz šo jautājumu sarunas sākumā, taču vēlreiz – romānā jūs rakstāt: „Galvenā ceļa svarīgums, vitalitāte un varenums ir maldi. Patiess vienmēr izrādās šis sāņus aizvedušais, pēdīgi aizmirstībā grimušais ceļš”.

Jā, var izrādīties, ka sāņus ceļš ir tavs dzīves ceļš. Tas izskatās dīvains, dažreiz tas izskatās pēc tāda, pa kuru nekad neviens neietu, aizaudzis ar zāli. Bet dzīves būtība var būt sānu ceļi, kurpretī galvenais ceļš – kompromiss. Grūtības ir ar to, ka nekad nevar zināt, kurš sānceļš kļūs par īsto. Var kļūdīties, bet mēs paši esam savas kļūdas.

 

Jana tēls romānā vedina daudz domāt par vainas apziņu. Kādā brīdī viņš šķiet bezgribas radījums, kas zaudējis ceļu, ķermenis, kas ļaujas plūdumam, – iespējams, vēsturiskās vainas dēļ, viņš nes savas ģimenes un tautas vainu. Vai tas ir iespējams?

Jā, mēs varam mantot vainas apziņu. Vainas sajūtu mēs nododam bez vārdiem. Ir tik daudz tā, ko varam nodot no paaudzes paaudzē bez vārdiem, tikai ar savu uzvedību. Manu vecvecāku jaunībā, piemēram, Somija bija jauna un nabadzīga valsts un ēdiens bija dārgums. Man bērnībā bija viss, cik lien, – ēdiens, saldumi. Taču es to jutu – ja, piemēram, tu atstāj ēdienu uz šķīvja. Es bez vārdiem sapratu, ka jūtos vainīga, jo neizrādu cieņu ēdienam, kuru uztveru kā pašsaprotamu. Vecvecāki nekad par to nesprediķoja, bet es to sajutu.

 

Un nu mans pēdējais jautājums – vai bija kāds jautājums, kuram gatavojāties atbildēt, bet kuru es neuzdevu?

Es šo romānu uzrakstīju 2012. gadā, bet ikreiz, kad par to runāju, kad tas iznāk kādā citā valodā, es atgriežos laikā, kad to rakstīju. Protams, šad un tad jautājumi ir līdzīgi, taču tam nav nozīmes, jo katru reizi esmu atskārtusi ko jaunu. Ir pagājis laiks, un tu esi nedaudz citādāks. Izplatītākais jautājums ir, kāpēc somiete raksta grāmatu par Čehoslovākiju. Literatūrā tu vari darīt jebko. Taču, kad sāku skaidrot, cilvēki saprot, kāpēc es par to rakstīju.

 

Manuprāt, tas kļūst skaidrāks arī pēc romāna izlasīšanas. Šo romānu čehiski izdeva 2014. gadā?

Varat iedomāties, cik daudz man tas nozīmēja. Man pret šīs valsts vēsturi un cilvēkiem bija ļoti spēcīgas emocijas, es tik ļoti uztraucos, kā šo romānu tur uzņems. Taču tas bija mans sapnis. Es pabeidzu manuskriptu Prāgā, man vajadzēja turp doties, lai pilnībā pabeigtu manuskriptu. Atceros, ka iegriezos grāmatnīcā un prātoju – varbūt kādā dienā te būs arī mana grāmata. Un es to piedzīvoju, grāmata tur bija, un man tas bija neapgāžams pierādījums, ka noteiktas lietas dzīvē var notikt. Es šajā tekstā esmu ielikusi visu sirdi un dvēseli, bijusi tik godīga, cik iespējams. Protams, izmantoju arī tās pieredzes, kuras Čehoslovākijā guvu kā bērns. Un grāmatu uzņēma diezgan pozitīvi, man tas bija liels atvieglojums. Turklāt grāmata noslēdzas čehiski – man šķita, bez tā šis romāns nebūtu pabeigts.

 

Esat mācījusies čehu valodu?

Tikpat kā ne. Kad biju tur deviņdesmitajos, čehi diez cik labi nerunāja angliski, tāpēc staigāju apkārt ar mazu vārdnīciņu un iemācījos daudz vārdu. Taču es nezinu gramatiku. Manuprāt, ir milzīgs personisks trūkums, ka nezinu vairāk valodu. Zināt svešvalodu nozīmē, ka tev ir otras smadzenes. Tev ir vēl viena valoda, ar kuras palīdzību vari domāt un formulēt idejas, un lasīt. Protams, arī lasīt svešvalodā ir svarīgi, pat tad, ja perfekti to nesaproti. Taču lielākoties nav iespējams neko perfekti saprast. Es nesen lasīju vācu dzejoļus, vienkāršā, skaistā vācu valodā. Ir tik brīnišķīgi lasīt oriģinālā. Un, ja kaut ko nav iespējams saprast, arī tas ir svarīgi, tāpēc, ka tu aptver savu zināšanu robus. Lasot dzeju, tev jādomā – kas ir starp rindiņām?

 

Cik valodu jūs zināt?

Angļu, zviedru, skolā mācījos vācu valodu. Taču šobrīd esmu ļoti dusmīga uz sevi, ka skolā neizvēlējos vairāk valodu, ka mācījos tā saukto padziļināto matemātikas kursu. Es būtu varējusi apgūt, piemēram, krievu vai franču valodu. Šīm valodām iemācījos tikai pamatus. Tas ir pats mazumiņš, bet vismaz kaut kas.

 

Un, tā kā esat ārste, pieņemu, zināt latīņu valodu?

Protams. Tā joprojām ir svarīga valoda. Piemēram, visi medicīnas termini angļu valodā ir pārnesti tieši no latīņu valodas. Bija interesanti, kad toreiz mēnesi studējām Čehoslovākijā, mēs visi bijām medicīnas studenti – no Dienvidslāvijas, no Nīderlandes, Somijas, Spānijas. Dažreiz mūsu vienīgā kopīgā valoda, kurā kaut nedaudz varējām sarunāties, bija latīņu. Tā ir tik sena, vēsturiska valoda, bet tajā joprojām iespējams sarunāties! Turklāt tā mani interesē tieši tagad, jo domāju, ka mans nākamais romāns būs veltīts antīkajai Romai un antīkajai pasaulei. Es ļoti nopietni gribētu apgūt latīņu valodu dziļāk, jo gribu izlasīt kādu tālaika tekstu, vismaz gabaliņu. Nezinu, vai esat lasījusi Ovīdiju – viņa teksts mani pilnīgi aizrāva. Šķita, ka uzrakstīts vien pirms pāris nedēļām, tas bija neticami. Viņa dzeja bija tik dzīva, tik mūsdienīga. Tā aizvien mūs uzrunā.

 

Dažkārt es domāju – mēs dzīvojam tik interesantā laikā, kurš piedzīvojis dižus rakstniekus, – esmu droša, ka, piemēram, Gintera Grasa darbi pārdzīvos daudzus laikmetus. Bet rakstnieks nekad nezina, kas notiks ar viņa darbiem.

Nezina gan. Un diez vai Ovīdijs domāja, ka mēs abas būsim viņu lasījušas. Bet man ir tā – ja kaut viens cilvēks izlasīs… Tāpēc jau tiek radīta māksla – mēs uzskatām, ka varēsim to atstāt aiz sevis, cīnīties ar laiku, iet tam cauri un runāt ar cilvēkiem, kas dzīvos pēc mums. Tās būs mūsu domas, mūsu sajūtas citu cilvēku prātos. Kāds varbūt nodomās: o, viņai bija humora izjūta! Man patīk šī doma, varu ar to identificēties.

Dalies ar šo rakstu