punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kas tad īsti noticis?

Ilva Skulte

11/03/2020

 

Par V. Nastavševa un grupas Orbīta izrādi Piecas dziesmas pēc atmiņas M. Čehova Rīgas Krievu teātrī 

 

Dažreiz runas plūdi pēc inerces turpinās, pat ja izteikumu references objekti jau sen ir ārpus runājošo redzes vai pieredzes lauka. Vārdu nozīmes arvien tuvojas nullei. Ar laiku runātājs (kuru tālāk vada runa pati) šajā jēgas trūkumā sajūt skumju bezcerību, pat traģiku, absurdu. Tomēr tam nodoties nav laika, jo kopumā mērķis ir skaidrs. Asociācijas aizpilda konstrukciju neskaidrākās un nedrošākās vietas, ikdienas pelēcības vietā ievedot aizņemtu konfliktu un varonību shēmas. Atmiņas traucējumi, kas veido „trokšņus” un tādus kā „tehniskus” pārrāvumus komunikācijā, nonāk uzmanības epicentrā. Pārpratumi, pārspīlējumi, pārteikšanās veido sava veida estētisko paradigmu, kurā šīs „tehniskās kļūmes” iegūst neatkarīga pamatelementa statusu un tiek skaidrotas īpaši (iesaistot speciālistus), tomēr tas neatceļ pašu kļūmi.

Jautājums „Kas tad īsti noticis?” tekstgrupas Orbīta un režisora Vladislava Nastavševa kopīgajā izrādē M. Čehova Rīgas Krievu teātrī varētu būt atbildams dažādos līmeņos, veidos un satraukuma pakapēs – fakts, ka tas pēc būtības nozīmē gan meklēto negadījuma cēloni, gan ilgstošu procesu, kurā notikumi attīstās pavisam citādā, piemēram, kāda cilvēka dzīves garumā, tikai zīmīgi ieskicē semantikas izvairīgās robežas. Svarīgākais šajā izrādē ir izrāde. Tajā jāsameklē atbilde uz jautājumu jaunā – performatīvā – veidā, un tieši tad tas kļūst sarežģīti.

Jubileja nav nejauši izvēlēta par daļu no izrādes formas (žanriski tā definēta kā „jubilejas traģikomēdija”), citiem vārdiem sakot, tas, kas uzvests uz skatuves, apvieno kaut ko līdzīgu klišejiski tradicionālam jubilejas sarīkojumam ar tā sagatavošanas „prāta vētru”.  Savā ziņā tieši tādēļ izrādi varētu uztvert arī kā draudzīgu šaržu pašiem par sevi, jo tekstgrupa Orbīta, kas pazīstama dažādos žanros un medijos, kā arī dažādās Latvijas kultūras un mākslas nozarēs (bet, ja nemaldos, kā grupa līdz šim vēl nebija veidojusi dramaturģisku materiālu teātra iestudējumam), pagājušā gada beigās atzīmēja savas pastavēšanas divdesmitgadi. Laika ritējuma atklāsme aktīvu cilvēku nereti pārsteidz nesagatavotu, tā nereti šķiet tiešām traģikomiska situācija. Tādēļ 1) izrādi pilnībā varētu uzskatīt par traģikomēdiju; 2) tā patiesībā nemaz nav izrāde, bet gan jubileja pati (kā tāda), ko Orbīta sev raksturīgajā radoši elegantajā stilā nolēmusi nosvinēt, apmuļķojot laiku – periodiskas atkārtošanās veidā. Par šādu lasījuma iespēju liecina gan izmisīgie kaut kā (aizmirsta) meklējumi, gan, manuprāt, izrādes labākie mirkļi, kad četri runājošie (aktieri Aleksejs Korgins, Ivans Streļcovs, Dmitrijs Palēss), no kuriem viens (Igors Čerņavskis) redzams mediētā formā ekrānā, pēc runas formas (valodas stila īpatnības, temps, intonācijas utt.) visai tuvu līdzinās orbītiešiem pašiem kā viņu kopīgajās performancēs, tā vienkāršās sarunās.

Orbītas teksts izrādei veidots absurda teātra tradīcijā – savā ziņā pētot valodas un nozīmes,  valodas un izteiksmes, valodas un laika, valodas kā spēles pozīcijas, kas būtībā arī ir jautājums par notikušo pašiem sev: identificējot sevi kā tekstgrupu, pirms 20 gadiem jaunie krievu dzejnieki izvirzīja jautājumu par valodu kā dzejas instrumentu, lai pētītu un pierādītu, cik relatīvas mūsu sabiedrībā ir patiesības (lasi: stereotipi) par valodu, kas valdīja un joprojām valda, kaut arī nepārtraukti tiek apietas. Svarīgais, kura svarīgums ir pazudis, jēga, kura ir pati runas darbība – kaut kas te no absurda tālajā piecdesmito gadu nozīmē pilnīgi noteikti ir.

Tomēr Vladislava Nastavševa būvētā izrāde ir daudzslāņaināka un pompozāka. Lai arī neliekas, ka visas ieceres savest kopā bijis viegli vai veicies vienlīdz labi, pārsteidzoša ir dažādo slāņu nomērķētība un arī tādu kā kopīgo punktu (Orbītas un Nastavševa dažādo gadu iestudējumu radošo meklējumu rezultātu) uztaustījums. Nevar neatzīmēt, ka šajā izrādē pārsteigumi un atklājumi ir ar „saknēm” citu izrāžu „tekstos”. No šādiem pārsteigumiem gribētos izcelt, pirmkārt, zinātniska priekšlasījuma imitāciju par atmiņas tēmu, otrkārt, ekstrasensa iesaistīšanos un, treškārt, muzikālos priekšnesumus ar Orbītas dažādu gadu dzeju, ko izpilda Maksims Busels un koris Accolada Oksanas Čerkasovas vadībā, – šie elementi raisa skaidras sociālas un kulturālas konotācijas.

Atmiņa un atcerēšanās – galvenā šīs izrādes tēma, galvenais notiekošā motīvs  –  izspēlēta dažādos veidos. Nav svarīgi, ko atceras un kā atceras, bet ka atceras – jāatceras. Skatītājs var meklēt atminamo objektu vai notikumu savā pieredzē (un dažādu paaudžu skatītāji aicināti lietot katrs savu pieredzi, bet tekstuāli tiek izspēlēti arī vairāki (heroisku notikumu) atmiņā paliekoši naratīvu tipi, kas arī, iespējams, ir norādes uz kolektīvo vēstures ierakstīšanu, atminēšanos un darbināšanu ikdienas runā. Kā orbītiešu laikabiedrei man, protams, bija liels kārdinājums saredzēt stāstus no trauksmainajiem 1980. un 1990. gadiem, par ko literatūrā un citās mākslās gribētos redzēt vēl dziļāku un patiesāku iedziļināšanos, jo – asociācijās un traumās balstīti – dokumentālie pārskati nereti liekas pārāk vienpusīgi un ideoloģiski orientēti.

Tomēr šajā gadījumā tas nav svarīgākais. Atmiņas atcerēšanās un aizmiršanas mehānismi (un to saistījums ar valodu) izrādes veidotājiem ir bijuši interesantāki par šī darba domātajiem produktiem (respektīvi, atmiņā atsauktajiem notikumiem), tādēļ varbūt tas, kas tiek uzvests un izrādīts kā atmiņas patiesībā ir iztēles auglis. Kā gan to var zināt? It sevišķi, kad jaunās balsis regulārajos muzikālajos priekšnesumos sāk atgādināt nevis vairs sirēnas, kas četrus atcerētājus visdrīzāk aizvedīs neceļos, bet eirīnijas, kas aizmirstajam un aizmiršanai liek izskatīties kā vainai vai liktenīgai kļūdai – ne jau nu apzināti izdarītajam, bet drīzāk nesanākušajam. Tādu dramaturģisku reljefu izrādei piešķir arvien pieaugošā nervozitāte… Šeit piepeši kā izcils vainas iedarbināšanas instruments iederas Semjona Haņina ironiskais dzejolis par elektriķi: „[..] что на меня нашло // показывал руками на розетки / и льнул к щитку, и счетчик обнимал // никто не верит // вот справки, видите, вот документы / из всех карманов провода торчат // молчат и смотрят” (http://archive.orbita.lv/authors/21).

Tātad fokusā laikam jau ir tieši skatītāja sirdsapziņa, kura tiek izmeklēta, abstraktajā piedāvājumā aicinot izskatīt katram savas dzīves notikumus un savu lēmumu ētisko pusi. Tas, kas šķietami izskatās kā brīva asociāciju spēle kāda nezināma notikuma restaurācijai, krāšņā farsa rezultātā parādās kā simulācija. Lai ieskatītos patiesībai acīs, nevar apiet neērto un neskaidro, aiz kādas izcilības spožuma vai ikdienas nesalaužamās rutīnas tas arī slēptos. Vēl viena uzmācīga intertekstuāla asociācija šo rindu autorei bija ar Aleksandra Volodina Pieciem vakariem – klasisko sarunās balstīto atcerēšanās/aizmiršanas spēli mērķauditorijai noteikti zināmos iestudējumos un ekranizācijās.

Tomēr, lai skatītājs atraisītos un emocionāli piedalītos, lai asociācijas rastos, auditorija jāuzrunā tieši, ritmiski precīzi un jutekliski iespaidīgi – teātra fenomens slēpjas ne tikai interesantā iecerē, tekstā, scenogrāfijā un tērpos (kas arī ir Orbītas, ne tikai režisora koncepcijā), radošajos risinājumos, bet arī visu dažādo zīmju un izteiksmes līdzekļu simbiozē un ikreizējā saskaņā. Lai skatītājs atsauktos, aktierdarbam jābūt maksimāli precīzam. Tā kā izrādē tas nav viendabīgs, drīzāk aktieri šķiet pazaudējuši orientierus, te izpaužoties plakātiskā performativitātē, te uzķerot ierastākas Orbītas intonācijas, arī skatītājs jūtas apmaldījies. Tādēļ viedokļi par izrādi sarunās, komentāros un kritikās nebūt nav vienprātīgi. Tomēr šis izrādes elements ir mainīgs, un jācer, ka precīzāka noskaņa būs ciešākas saspēles rezultāts.

Kopumā izrāde, manuprāt, ir nozīmīgs notikums gan teātra, gan izrādes radošā kolektīva meklējumos. Tā mūsdienīgā diskursā ieskicē sabiedrībai tik svarīgos valodas, atmiņas un traumas jautājumus. Šajā izrādē poētiskās valodas izvēle norāda uz nepieciešamību atcerēties, izvairoties no valodas kodā ieliktā pretnostatījuma (melnbalta skatījuma), bet, izmantojot runas nepārtrauktību, intonāciju, tembru un ritmu, – analogajā kodā ieliktās patiesības. Noticis ir tas, ko esam varējuši (apzināti un ķermeniski) sajust. Lai paceļam glāzes par godu jubilāriem un sajūtām, kas mums izdodas!

Dalies ar šo rakstu