punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Vakariņas

Agnese Zarāne

11/03/2020

 

Mamma, sirma un slima, taukām plaukstām apļoja kotlešu masu un kā parasti klāstīja banalitātes. „Pie mums viss kā jau pie mums. Tu jau zini, ka es neko tur nevaru padarīt… Kāpēc neatvedi Ilzīti?”

Tradicionāla bija arī virtuves smarža – lētas cigaretes un sāja dvinga. Kādreiz, kad Inta vēl gāja skolā, ar šo smaržu bija piesūkušās visas drēbes. Pat pieaugot un pārvācoties uz citu dzīvesvietu, viņu reizēm turpināja vajāt sajūta, ka drēbes velk līdzi pagātnes smaku kā garu, neredzamu šlepi.

„Uz kurieni man viņu vest, mam? Labi, vēl tu, bet viņš…” Inta pārliecās pār galdu pēc naža, lai sasmalcinātu līdzi atvesto sieru. Kā vienmēr truls. Intas pusaudža gados, kad tēvs, pārnācis no nakts piedzīvojumiem, uzreiz ar visām ziemas virsdrēbēm mugurā nokrita, kur pagadās – uz grīdas, dīvāna vai gultā –, viņa drudžaini muļļāja galvā domu, ka reiz neizturēs, atnāks uz vecāku guļamistabu un, kamēr viņš atrodas pilnīgā komā vai kosmosā, izdarīs pāris veiklus, straujus dūrienus. Atriebīgās domas Intu arī biedēja – reizēm viņa ticēja, ka patiešām varētu nojūgties un izdarīt kaut ko briesmīgu.

„Es atvedu arī cepumus.” Inta izvilka no lielveikala plastmasas maisa mazāku caurspīdīgu kulīti ar sveramajiem smilšu cepumiem un iekodās vienā no tiem, lai sajustos drošāk. Arī viņa nespēja atrast vārdus sarunai ar māti. No mutes bira tukšas frāzes kā cepuma kripatas. „Diezgan garšīgi.”

„Kādreiz taču mazbērnam tie vecvecāki ir jāredz. Kādi esam, tādi esam, mūs taču vairs neizmainīsi,” māte turpināja iepriekš iesākto skaitāmpantiņu.

„Tu dzersi tēju?” Inta piegāja pie taukiem piespļaudītās plīts virsmas, piešķīla uguni  un uzlika uz liesmojošā riņķa tējkannu.

„Nevaru taču, vēl kotletes jāuztaisa,” mamma atrunājās.

Ārdurvīs noskrapstēja atslēga. Kāds smagiem soļiem pārkāpa slieksnim. Atnācēju pavadīja ritmiska pudeļu saskandināšanās. „Nāk ar dziesmu,” Inta pie sevis nodomāja. Nolicis maisiņu uz zema koka ķeblīša, tēvs novilka virsjaku un uzkarināja to uz vadža.

„Vispār jau kaunu zaudējuši ar visiem tiem šmakcīzes nodokļiem. Padomā tikai, Ieviņ, apinītim atkal pacēluši cenu, dabūju pirkt lēto vīnu. O! A ko tad tu te?” viņš vaicāja, pamanījis meitu, un Inta nesaprata, vai viņas atnākšana ir priecīgs notikums vai nepatīkams pārsteigums.

„Es taču tev teicu, ka šodien atbrauks meitiņa,” mamma kā taisnodamās steidza paskaidrot, atbalstījusies pret virtuves durvju stenderi. Stāvot uz sliekšņa starp ķēķi un koridoru, viņa īsu brīdi it kā sargāja robežu starp tēvu un meitu.

„Vai tad visu, ko tu man buldurē, vispār var atcerēties, ko? Kā tāda radioprogramma pļurksti cauru dienu…” Viņš savilka lūpas šķībā smaidā. Augšējā zobu rinda, kurā rēgojās pāris caurumi, atgādināja vecu pianīnu ar izkritušiem taustiņiem. „Intiņ, nāc, sabučo tēti!” Cenzdamās noslēpt riebumu, Inta koridorā pienāca pie tēva un pavirši viņu apskāva. „Kas tad tagad būs! Mēnešiem tēvu neesi redzējusi un šitā uzvedies!”

Tu taču tūliņ būsi ķēmā, vecais mērgli, viņa pie sevis nodomāja. Intas ķermenis viegli trīcēja, gadu gaitā uzkrātā spriedze atkal sāka skraidīt pa ķermeni kā iesprostota žurka. „Tu atkal dzersi?” atkāpjoties pāris soļus no tēva, viņai paspruka muļķīgs jautājums. Tēva redzokļi nikni iezibsnījās.

„Ko tu man te… vēl pārmetīsi?” viņš pacēla balsi. „Ko tu vispār no tā saproti?” Inta patvērās virtuves dziļumā. „Ek, stulbie sievišķi!” Tēvs atmeta ar roku, izvilka no čaukstošā maisa vienu pudeli un aizšļūca viņām garām uz savu skabūzi.

„Nu malacis. Tagad nerunās ar mums visu vakaru, ar mani varbūt vēl ilgāk. Vajadzēja tev par to dzeršanu teikt… Neba tu ar viņu dzīvo, neko…” Ieva pārmetoši uzlūkoja meitu. Pirmajā acumirklī Inta sajutās vainīga. Tiešām kāda viņai daļa. Varēja taču paklusēt, kā vienmēr bija darījusi, sekojot mammas daudzgadīgajam piemēram.

Reizēm viņai šķita, ka mamma savas sāpes valkā kā ordeni. Varbūt kādreiz būtu jāsarīko līdzatkarīgo sieviešu diena, kad viņas visas, piestiprinājušas šos ordeņus pie krūtīm, varētu ar neļķēm sanākt pie sievas varones memoriāla un pieminēt no vīra rokas kritušās biedres.

„Kāpēc viņš nerunās? Tu taču neko neteici. Vai tad tu pie kaut kā būtu vainīga?” Inta izmeta. Tējkanna spalgi iesvilpās, viņa nogrieza gāzi.

„Tu taču zini, kāds viņš ir. Es vainīga vai nevainīga, kāda starpība.” Atkal tas pats! Tu taču zini, kā mums iet. Tu taču zini, kāds viņš ir. Mūs taču neizmainīsi. Es nevaru tā ņemt un aiziet, nu kur gan es ietu? Pa Intas galvu kā uzmācīgas mušas riņķoja visi vecie argumenti, visi mūžsenie, bezcerīgie teikumi. Viņai pretī raudzījās pietūkušu plakstu ieskautas suņa skumjas acis.

„Piedod, mammu,” viņa apskāva veco sievieti un nobučoja viņas plaukstu. Nāsīs iesitās svaigu sīpolu smarža.

Pēc minūtes viņa aizgāja uz viesistabu un atvainojās arī tēvam, kurš vēl nebija piedzēries. Abas ar mammu saklāja galdu, uzliekot tradicionālo rožaino galdautu. Vienā pusē tam bija iesūcies neatmazgājams balzama traips, ko māte noslēpa zem vēderainas glazēta māla krūkas ar viļņainu maliņu. Vāze jau gadiem kalpoja par atdusas vietu noputējušiem mākslīgajiem ziediem. Gar galda malu viņa izkārtoja no senčiem mantotos fajansa servīzes šķīvjus – līdz šai dienai bija izdzīvojuši vien trīs – un kādreiz skaistās, bet nu jau gadiem neglābjami apsūbējušās sudraba dakšiņas.

Ienācis virtuvē, tēvs novietoja iesāktu vīna pudeli galda kreisajā stūrī blakus ēdienam. „Varbūt iemetīsiet ar’ kādu glāzīti?” Viņš paskatījās uz abām jau mazliet stiklainām acīm.

„Iemetīšu, iemetīšu,” mamma atsaucās aicinājumam. „Svētki taču, meita atbrauca.”

„Vo, vo. Es jau arī tikai tāpēc, ka tu ciemos. Tu te man virsū uzbrauci par to dzeršanu, a es tak vienkārši priecājos, ka pie mums tāds rets ciemiņš,” viņš pēkšņi bija atradis sev attaisnojumu, pavisam aizmirsis, ka bija jau nodevis sevi, atzīstoties neziņā par meitas plānoto viesošanos.

Viņi apsēdās pie galda. Inta paspēja uz glāzes uzšaut plaukstu, vēl pirms tēvs ielēja. „Es nedzeršu, paldies.”

„Es gan sastādīšu kompāniju,” mamma ātri attrauca, novērsdama uzmanību no meitas. Mamma vienmēr dzēra tikai tāpēc, lai vīrs piedzertos mazāk. Bet jēgas tik un tā nebija gandrīz nekādas, jo pēc vienas vai divu pudeļu iztukšošanas viņš vienmēr devās pēc nākamās – ja vien vēl spēja paiet.

„Nu, tad par to, ka tu beidzot uzveici visus nepārvaramos apstākļus un mēroji šo bezgalīgi tālo ceļu pie večiem!” viņš ironizēja, paceldams glāzi ar stiprināto žļurgu un saskandināms ar sievu. „Kā iet manai mazmeitiņai?” tēvs pavaicāja. Droši vien nosauca viņu par mazmeitu tikai tādēļ, ka nespēja atcerēties vārdu, Inta iedomājās, taču kļūdījās. „Ilzītei,” tēvs pēkšņi piemetināja.

„Nesen sākusi iet dārziņā. Bieži slimo. Tiklīdz dārziņā viens saslimst, tā klapata visai grupai.”

„Mhm, mhm. Ieviņ, tev vēl ieliet?” Viņš pacēla pustukšo pudeli, ar rādītājpirkstu un īkšķi izmakšķerēdams no tās kakliņa korķi.

„Nesteidzies tik ļoti,” Ieva lūdza. Vīrs veltīja viņai niknu zibsni, tomēr nosēdināja zaļgano pudeli atpakaļ uz galda.

„Kaut kā tie bērni tagad bieži slimo. Jūs laikam mājās audzējat viņus kā siltumnīcās un tad brīnāties, ka imunitāte švaka.”

Intai ļoti gribējās spert kaut ko pretī. Prātā rindojās bērnības ainas – miegam nozagtās naktis, kaimiņu un sabutiļņiku apciemojumi, kas pēc ilgstošas, kaitinošas muldēšanas vainagojās vai nu ar asarainu, brālīgu mīlestību, vai niknu dūru vicināšanu, dzērumā izdemolētām mēbelēm un viesistabā izdauzītām stikla durvīm. Par laimi, viņš vismaz nesita sievu un meitu. Šādos apstākļos par Intas veselību nevajadzēja daudz domāt, jo uz tēva ikdienas raibo piedzīvojumu fona viss pārējais šķita niecīgs.

„Tā nu nav, Robi. Tagad vecāki ir daudz gudrāki, nekā bijām mēs,” negaidīti iebilda mamma.

Intu plosīja pretrunas: no vienas puses, viņa gribēja nomierināties, bet, no otras, šķita, ka šajā vietā tas tāpat nav iespējams. „Zini ko? Ielej man arī!” Viņa pasniedza tukšo glāzi tēvam. Tēvs pielēja pilnu un pasniedza viņai. Inta mudīgi izdzēra lielāko daļu. Tēvs brītiņu pārsteigts noraudzījās viņā.

„Jā, tu esi mana meita,” viņš pēkšņi negaidīti klusi attrauca.

Inta apslāpēti iesmējās. „Tu varbūt kādreiz esi par to šaubījies? Varbūt gribi, lai uztaisām DNS testu drošībai?” viņa izaicinoši izmeta

„Intiņ, nu ko tu runā?” mamma steidzās iejaukties.

Kad Intas vīrs Gatis reizēm pavadīja brīvdienas ārpus mājām vai vēlu aizkavējās darba vai draugu pasākumos, Inta varēja līdz rīta ausmai sēdēt, pielipusi guļamistabas logam. Tā bija noticis arī iepriekšējā naktī. Parasti viņa it kā nepārmeta un necentās ierobežot vīra brīvību, tikai viņu sarunas kļuva arvien strupākas un skopākas. Iekšējais aizvainojums par piedzīvoto vientulības un nolemtības izjūtu ar katru reizi pieauga. Arī tagad prātā skrāpējās šorīt Gatim pasprukušie vārdi: „Varbūt tev derētu aprunāties ar kādu speciālistu? Man šķiet, ka tu mājās ienes savu pagātni, un es neko tur nevaru izdarīt…” Inta smagi ieelpoja. „Vai es vispār varu jelkad ko mainīt?” viņa iedomājās. „Vai arī esmu iestrēgusi šajā vietā uz mūžu?”

Bet tad viņa ļāva nākt vārdiem ārā. „Nē, nu tiešām. Varbūt vajadzēja pārbaudīt, esmu vai neesmu tavējā? Lai nebūtu jāgaida trīsdesmit gadi, līdz beidzot apjēgsi – hallo, izrādās, man ir arī meita?”

Inta cerēja, ka tēvs sāks aurot. Viņa iedomājās, ka varētu arī pati strauji noraut galdautu ar reiz skaistajiem šķīvjiem un glāzēm, ļaujot ģimeniskajai butaforijai nokrist un saplīst pret grīdu kā teātra izrādē. Viņa gribēja, lai šī nebeidzamā drāma pēkšņi pārvēršas neparedzamā farsā.

Bet viņš klusēja. Ņēma un klusēja. Viņš pēkšņi skatījās uz viņu pat it kā skaidrām acīm, kaut arī bija izdzēris jau vismaz pāris glāzes. Vienu brīdi pat šķita, ka to kaktiņā riešas asara. Bet tas bija tikai mānīgs mirklis. Viņš strauji novērsās.

Tēvs atstūma no galda Vīnes krēslu, piecēlās. Smagiem soļiem aizgāja uz koridori, kur apāva kurpes, uzmeta uz pleciem kapučjaku un devās prom, izteiksmīgi aizcirzdams durvis.

Mamma aizsedza seju ar plaukstām. Inta paķēra vīna pudeli un ielēja vēl. Pēc pusglāzes niknums uz brīdi tā kā pārgāja.

„Ko tu raudi? Nekas taču nebūs, mammu.” Viņa pieliecās un noglaudīja mammas plecu. Ieva turpināja šņukstēt.

„Intiņ, nu kāpēc tu tā? Viņš taču tagad pazudīs uz pāris dienām. Un man būs jāskraida pa kaimiņiem un slimnīcām, it kā pašai nebūtu ko darīt. Ak kungs, ja nu viņš nakts vidū kaut kur nokritīs vai sakausies kā pērn? Kā tu nesaproti? Kāpēc tu viņam kaut ko vispār teici pretī?” mamma pārmeta, taču tikko piedzīvotais drosmes vilnis vēl aizkavēja Intas iekrišanu dziļajos vainas ūdeņos.

„Zini, es vairs nebraukšu pie jums. Es atsūtīšu tev pakaļ Gati vai taksi, lai tu varētu viena braukt ciemos pie mums, un miers.”

Māte nogrozīja galvu. „Nē, meit. Kur nu es braukšu. Slima cauri visai Rīgai. Un ko teiks tēvs? Es taču tā nevarēšu.”

Inta trīcēja. Tik un tā, tik un tā nebraukšu, viņas iekšējā balss kliedza, taču Inta pati pār lūpām nespēja izvilināt nevienu pašu sasodītu vārdiņu.

Dalies ar šo rakstu