punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kas notiek ar literatūru, kad pārstājam izlikties, ka vispār ir iespējams ko saprast?

Isabelle Čeuna

24/03/2020

 

Isabelle Čeuna ir Honkongā dzīvojoša rakstniece un redaktore. Viņai ir Īstanglijas Universitātē iegūts bakalaura grāds angļu literatūrā un rakstniecībā, un laikā no 2016. līdz 2019. gadam viņa bija ArtAsiaPacific vadošā redaktore. Viņas literatūrkritika ir publicēta Artforum, ArtReview, Hyperallergic un Los Angeles Review of Books, savukārt proza – žurnālā Catapult un antoloģijās Hong Kong Noir un The Queen of Statue Square. Raksts sākotnēji publicēts portālā lithub.com, to pārpublicējam ar autores atļauju.

 

„These fragments I have shored against my ruins”

T. S. Eliot, The Wasteland

*

Tieši sešus mēnešus pēc 2019. gada 21. jūlija, kad vairāk nekā 100 baltā tērpti vīrieši ienāca Jueņlonas dzelzceļa stacijā Honkongā un sāka sist pasažierus ar koka nūjām un metāla stieņiem, es vadīju dienu, nesekmīgi mēģinādama rakstīt prozu. Tā vietā izlasīju Stefana Malarmē poēmu Anatola kapam.

Malarmē es lasīju, cenzdamās tikt galā ar traumu, ko bija radījuši panikas izpludinātie kadri ar sievieti stāvoklī, kuru šie cilvēki notvēra un sita. To bija radījuši ziņojumi par honkongiešiem, kas izmisīgi un nesekmīgi mēģināja sazvanīt ārkārtas tālruņa līniju. Un baisās ziņas par policiju, kas ieradās, nekavējoties pazuda un atkal atgriezās tikai pēc tam, kad uzbrucēji (dažus vēlāk identificēja kā vietējās triādes bandas biedrus) bija izklīduši no stacijas, aiz sevis atstādami vairāk nekā 40 ievainotus pasažierus, daži no kuriem asiņoja un nespēja piecelties kājās.

Atšķirīgais sabiedrības viedoklis par šo un daudziem citiem notikumiem ir sašķēlis pilsētu. Protestētāji uzskatīja, ka ir bijusi kāda slepena vienošanās, savukārt policijas atbalstītāji viņus slavēja par dažu vainīgo notveršanu. Un bija cilvēki, kas apgalvoja – tā ir bijusi baisa atmaksa par nedēļām ilgajiem protestiem, kas bija traucējuši pilsētas dienaskārtību.

Poēma Anatola kapam tika publicēta 1961. gadā, 63 gadus pēc Malarmē nāves. Tā ir nepabeigta episka poēma ar 202 tekstiem, ko viņš uzrakstīja pēc astoņgadīgā dēla zaudēšanas. To lielākoties raksturo kā elēģiju, kas apcer sēras un ar savu fragmentēto formu apliecina vienota veseluma neiespējamību.

Esejā Fragmentary or Unfinished Lidija Deivisa šādu rakstības neartikulētību dēvē par „visskaidrāko sēru izpausmi”. Šī aizgājušā gada dienās, kad haosa un zaudējumu ir bijis par daudz un mani vārdi strēgst uz lapas, es tiecos pēc fragmentētas rakstības. Pēc 22 gadus vecā studenta Čou Ts-loka nāves, kurš, kā tiek uzskatīts, bēga no likumsargiem, līdz nokrita no jumta, es pievērsos Džoanai Didionai un viņas nerimtīgajai notikumu pārkārtošanai grāmatā The Year of Magical Thinking; gumijas ložu un asaru gāzes un asiņu karuseļa starplaikā es ieniru Džordža Sondersa romānā Lincoln in the Bardo ar tā apsēsto džinu kavalēriju; un, noskatījusies kadrus ar ceļos nokritušajiem cilvēkiem Uhaņas ielās – pēc visa spriežot, koronavīrusa upuriem –, es lasīju Dženijas Ofilas Weather: šai grāmatā mani piesaistīja tas, kā viņa apraksta drīzo vispasaules bojāeju. „Klusumos sēras ir dzīvas,” Deivisa saka par pauzēm, par plaisām starp fragmentiem. Tā nu es sēroju šajās tukšajās vietās.

*

Tikmēr mani vārdi dzimst saraustīti, fragmentāri: nesaistīti, nepabeigti, neiesakņojušies.

*

Ir pagājis vairāk nekā gads, kopš Honkongā tika izziņots likumprojekts par tiesājamo izdošanu Ķīnai, un deviņi mēneši no pirmajiem protestiem pret to – un aptuveni mēnesis, kopš visa pilsēta pēc Covid-19 uzliesmojuma nonāca puskarantīnā. Pagājušā gada aprīlī es pametu savu pamatdarbu, lai pilnībā pievērstos literatūrai. Kopš tā laika esmu cīnījusies ne vien ar rakstīšanas grūtībām un dažādām pieejām teksta slīpēšanai, bet arī ar psiholoģiskāko uzdevumu: kā vispār rakstīt šādos notikumos un pēc tiem, kad ir tik skaidra pirmsfragmentācijas laika robeža – skaidrs pirms.

Izskatās, ka arī citi piedzīvo līdzīgu iepriekšējā „es” zudumu un jauna „es” dzimšanu. Studenti un aktīvisti aizvien vairāk pievēršas dzejai un reizēm arī prozai kantoniešu un angļu valodā. Lai neļautu tiem tapt aizmirstiem, rakstnieki tver konkrētus, dzīvus brīžus un pieraksta tos, lai cik sāpīgi vai nepabeigti, lai cik pārejoši tie būtu. Šie fragmenti pietuvina mūs šībrīža realitātes sajūtai.

Man patīk privātie, dienasgrāmatām līdzīgie aculiecinieku fragmenti – piemēram, neatkarīgais kurators un mākslas apskatnieks Jans Jeuns pēc atgriešanās no Cilvēktiesību dienas gājiena 8. decembrī Facebook rakstīja: „Es biju viens no daudziem, kas izveidoja loku ap autobusu pieturu. Galvenokārt gaidpilni lūkojāmies uz priekšu. Nebija ilgi jāgaida: autobusi nāca kā ūdens, lai mēs varētu doties projām kā ūdens.” Jūtu empātiju arī ar Tamiju Ho Lai Minu – literatūras žurnāla Cha: An Asian Literary Journal līdzdibinātāju un Honkongas PEN prezidenti –, kas regulāri sociālajos tīklos raksta dusmu pilnas, atskurbinošas vai smieklīgas piezīmes pie attēliem, kas saistīti ar protestiem vai vīrusu, kā arī publicē pieredzējuma brīdī pierakstītus sapņus un dzejprozu. (Daži no šiem tekstiem ir publicēti Āzijas amerikāņu rakstnieku darbnīcas izdevumā The Margins, kā arī citos žurnālos.) Draugu un kolēģu fragmentēto ierakstu lasīšana un pārlasīšana man atgādina apstāties un apvienot ārpasauli ar iekšpasauli, cilvēciskot protestu kustību ar atsevišķu iesaistīto viedokļiem.

Ir arī ātri veidoti lo-fi protesta izdevumi, mazas brošūras un salocītas avīzes, kuru materiāli svārstās no dienasgrāmatai līdzīgām svarīgu dienu dokumentācijām līdz uzsaukumiem, kas paredzēti izdalīšanai demonstrācijās. Daži no šiem izdevumiem pievēršas eksperimentāliem tekstiem, piemēram, spekulatīvais Salty Wet – epistolārs žurnāls ar Honkongas nākotnei piesaistītiem domu fragmentiem, tvītiem, sarunām un citātiem. Vai Liaņas Fu 出入口 Passages, kas atklāj diasporas attiecības ar Honkongu, izmantojot savstarpēji nesaistītus attēlus un tekstus, piemēram, kvadrātiekavas, kas ir atsauce uz ķīniešu hieroglifu ar „mutes” vai „atveres” nozīmi: „Nevaru atbrīvoties no [ ] ienīšanas par tik lielo vēlmi [ ], un man tāpēc šķiet – arī man ir kas vērtīgs sakāms. Man drausmīgi nepatīk justies tik [ ] par visu to, ko es šobrīd jūtu.”

Jo īsāks teksts, jo klātesošākas ir sēras. Stīvena Lama We Did Not See, We Did Not Forget ir liela lapa ar apaļām kafijas filtru fotogrāfijām – tās ļoti atgādina ķermeņa rentgenuzņēmumus –, kuras otru pusi viņš apdrukājis ar dzeju. „Mēs neredzējām visu / Mēs neredzējām jūsu redzēto / Mēs neredzējām studentus / Mēs neredzējām jūs,” vēsta atsevišķās rindas. Starp tām, baltajā tukšumā, ņurdēdama mostas iepriekš nemanīta trauma.

*

Kā lai saprotam un saredzam Honkongu no attāluma? The Bauhinia Project, ko Bērklijas Universitātē uzsācis anonīms Honkongas dzejnieks, pasūta un apkopo kantoniešu valodā runājošo protestētāju dzeju un tekstus, tad iztulko un dalās tajos ar mākslas darbu un nelielu visā Kalifornijā notiekošu pasākumu starpniecību. „no asaru gāzes nopūstās ielas / restorānā / viņš jautāja vai es gribu ko ieēst / man vairs nebija naudas,” rakstīts vienā no tiem. Kāds cits apraksta 28 gadus vecas homoseksuālas sievietes bailes par to, ka līdz ar jauno likumu stāšanos spēkā viņa varētu tikt nošķirta no savas mīļotās; vēl citā jauns vīrietis atceras, kā māte ieņēma viņa vietu sadursmē ar policiju, lūdzot viņu pašu doties mājās un atpūsties. Iestājoties pret hronoloģisku kārtību un totālu skatījumu, šie iekšējo balsu gabaliņi ir tie, kas patiesi atspoguļo sašķelto Honkongu no 11 tūkstošu kilometru attāluma.

*

Fragmentu tūlītējā uztveramība un eksperimentālisms pretojas formas, satura un citu centralizējošu tendenču totalitārismam. Fragmenti viegli ceļo pāri zemei un ūdenim. Ar tiem var dalīties kaut acumirklī, tiem tikpat kā nav vajadzīgs konteksts; jau pati to esamība vien norāda uz iztēlotu vai projicētu veselumu.

Kā teicis Moriss Blanšo: „Nogrieztais pirksts atsaucas uz roku tāpat kā pirmais atoms ietver sevī Visumu un eksistē pirms tā.”

*

Honkongā literatūrai draud iznīcināšana. Pilsēta ir pilna ar liecībām par izdzēstiem tekstiem. Kur agrāk bija skaidri protesta grafiti – kaligrāfiski, poētiski vai uzkurinoši –, tagad ir tikai izbalināti bezkrāsaini plankumi, baltas krāsas slāņi, ķēpājumi, kas atgādina abstraktas šui mo gleznas. Par spīti sen pieņemtajiem stingrajiem likumiem pret grafiti, šobrīd notiekošo ir grūti redzēt citādi kā metaforu balss zaudēšanai. Tāpēc tik svarīgs ir tas, kas tiek rakstīts tieši šobrīd. Kā mirdzošas dzīslas lielajās, stīvajās klinšu sejās, šie fragmenti nepadodas, bet spiežas pretī gaismai.

*

Ir izveidota ģeodatu vietne, kurā viegli var redzēt jaunos apstiprinātos koronavīrusa gadījumus Honkongā. Pietuvinot punktus – balti pulsējošas iezīmes ar sarkaniem halo –, atklājas plaša informācija par inficētā cilvēka pēdējo zināmo atrašanās vietu un laiku. Šajās dienās es nespēju atturēties, nevērdama šo lapu, nelūkodamās tajā atkal un atkal, lai redzētu, vai ir redzami kādi jaunumi. Ikdienas rutīnā ir parādījies klusums. Lai gan lielākā daļa cilvēku ir atgriezušies darbā, daudzi joprojām strādā no mājām. No skolām atbrīvotie bērni nakts aizsegā drāžas apkārt uz riteņiem un gandrīz ikvienā dzīvojamo māju kvartālā ir paškarantīnā dzīvojošu cilvēku grupiņas, kas internetā pasūta ilgi uzglabājamas pārtikas bundžas.

Lai cik postoša pašreizējā epidēmija ir bijusi Honkongas ekonomiskajai un politiskajai izaugsmei, pilsētai tā ir sniegusi vairāk brīvas telpas. Šajā klusumā esmu atsākusi rakstīt. Esmu pievienojusies Aleksandras Čanas vadītajam fragmentu rakstīšanas kursam internetā un ieskicējusi aptuvenas aprises īsu, fragmentētu stāstu krājumam. Šādi esmu nonākusi pie secinājuma, ka vairs nav autentiski meklēt iekšējo pabeigtību vai vienotību tekstos no vai par Honkongu. Kā rakstīja Deivisa: „Jebkurš pabeigts attēls ir ilūzija. Attēls, kas liekas mazāk pabeigts, var šķist mazāk iluzors un tāpēc paradoksālā kārtā īstāks.”

*

Pēdējā laikā domāju par šo Hoņas Lai Ču eseju, kas tika publicēta pēc 2014. gada Lietussargu kustības. Naktī, kad policija iztīrīja protestētāju apmetnes Mongkokā, viņa devās uz krastmalu, domādama par to, ka „jūras aplūkošanai vajadzētu būt uz salas dzīvojošu cilvēku pirmajai pamattiesībai un tomēr mums nākas protestēt pat tāda sīkuma vārdā”. Viņa apgalvo, ka pilnvērtīgu pasauli sev pašiem un citiem var sākt veidot tikai tie, kas cīnās par cilvēktiesībām.

Bet patiesība ir tāda, ka pasaule ir gaužām sašķelta, un tukšajās sēru plaisās mums ir jāatrod savienojumi pašiem ar sevi un citam ar citu. „Pasaule vienmēr ir bijusi sašķelta,” viņa raksta, „un tieši tāpēc, ka pasaule ir sašķelta, šī pilsēta nav tikai mana vai jūsu pilsēta, bet tās lauskās spoguļojas mūsu visu tēli.” No šīm lauskām tad varam mēģināt salikt kopā daudzus – lai cik nepilnīgus, lai cik īslaicīgus – mūsu māju attēlus.

No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims

Dalies ar šo rakstu