punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

„Uzkāpt uz vienas un tās pašas lapas”. Atbild „Zelta ābeles 2019” laureāti

Aleksejs Muraško, Evija Pintāne, Katrīna Vasiļevska, Aivars Vilipsōns, Tatjana Raičiņeca, Lote Vilma Vītiņa, Elīna Brasliņa, Artis Briedis

26/03/2020

 

Šodien Latvijas Radio 1 raidījumā Kultūras Rondo Latvijas Grāmatizdevēju asociācija paziņoja grāmatu mākslas konkursa Zelta ābele 2019 laureātus. Par gada mākslinieku atzīts Aleksejs Muraško, viņš arī veidojis par skaistāko mākslas izdevumu atzīto fotogrāmatu Stikla Strenči, kā arī dokumentālo izdevumu Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā. Dzejas kategorijā par laureāti kļuvusi Evija Pintāne par Toma Treiberga krājumu Biezoknis, prozas – mākslinieki Katrīna Vasiļevska un Aivars Vilipsōns par Vilipsōna un Noras Ikstenas grāmatu Suņa dzīve. Uzziņu un zinātniskās literatūras kategorijās uzvarējusi dizainere Tatjana Raičiņeca par darbu, veidojot grāmatas Baltijas grāmata / 1918–1940 un Neredzamā bibliotēka. Latvijas Nacionālās bibliotēkas 14 vēsturiskās kolekcijas. Par skaistāko dzejas grāmatu bērniem un jauniešiem nosaukta Lotes Vilmas Vītiņas radītā Dzejnieks un smarža, bet prozas grāmatu bērniem un jauniešiem – Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi (dizains – Elīna Brasliņa, Artis Briedis, ilustrācijas – Elīna Brasliņa). Punctum laureātus intervēja pirms rezultātu paziņošanas.

 

Jautājumi Zelta ābele 2019 laureātiem:

1. Lūdzu, aprakstiet savu pieeju, veidojot grāmatas dizainu. Kādi principi, mērķi, uzdevumi jums ir svarīgi?

2. Kāda ir veiksmīga sadarbība starp grāmatas autoru un mākslinieku?

3. Pastāstiet par saviem pēdējā laika atklājumiem grāmatu dizaina jomā – grāmatām, kas šķitušas skaistas un, iespējams, nepietiekami novērtētas?

4. Ko jums nozīmē ekspertu atzinība un lasītāju novērtējums?

 

Aleksejs Muraško

Ar Ievu Astahovsku grāmatas Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā prezentācijā. Foto: Kristīne Madjare

 

Dokumentālie izdevumi. Sastādītāja Ieva Astahovska. Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā. Dizains – Aleksejs Muraško; tipogrāfija – PNB Print; izdevējs – Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Foto: Madara Gritāne

Mākslas izdevumi. Sastādītāja Anna Volkova. Stikla Strenči. Mākslinieks – Aleksejs Muraško; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Orbīta. Foto: Madara Gritāne

1. Mani tiešām interesē dažādi uzdevumi, jo katrai grāmatai iespējams atrast savu oriģinālu risinājumu, pat ja sākumā tas nav paredzēts. Pagājušais gads man bija bagāts ar tādiem darbiem. Piemēram, bērnu grāmata Takšelis-Makšelis, ko žūrija iecēla prozas, nevis bērnu literatūras nominācijā, sākumā bija paredzēta kā vienkārša tekstu grāmatu ar nelielu bilžu skaitu. Ieva Jurjāne plānoja, ka visā grāmatā būs tikai ap 12 ilustrācijām, bet rezultātā pavadīja ar tām visu vasaru, un tagad grāmatā, šķiet, ir 96. Bet par galveno izaicinājumu man kļuva īsas replikas, kurās jebkura neliela frāze sākas jaunā rindā, kā arī milzīgais burtu izmērs. Ļoti izplatīts bērnu literatūrā, kurā iepriekš nebiju darbojies. Man kā tipogrāfam tā bija reāla spīdzināšana – panākt,  lai teksta salikums sanāktu gluds un bez atraitņrindiņām. Un ilustrāciju blīvums lika nopietni domāt par to savietošanu ar tekstu: dažos gadījumos es tās liku pēc saistītā teksta, lai nepateiktu priekšā sižetu jaunajam lasītājam, kurš jau tāpat, iespējams, ir nemierīgs. Tāpēc tuvākā gada laikā no darba ar bērnu grāmatām es atturēšos, jāatpūšas. Un, jā, universāla scenārija nav. Nereti tas parādās darba gaitā, reizēm nejauši, bet ir arī gadījumi, kad tu no paša sākuma zini, kas un kā jādara. Tieši tā notika ar izdevumu par Valdi Āboliņu. Principi ir vienkārši: akurātība, atbilstība, poligrāfiskā kvalitāte (bieži bezkompromisa). Ja gribi vipendrīties vai paeksperimentēt, tad dari to pārliecinoši, ar drosmi un gaumi, domā par detaļām un neaizmirsti par izdevuma ekonomiku. Laikam kaut kā tā.

2. Veiksmīgi iet tad, kad ir uzticība un kopredzējums. Bet patiesībā autors bieži ir ļoti nenoteiks objekts. Piemēram, kurš ir autors izdevumā Monta Kroma. Re:? Monta Kroma vai mūsdienu dzejnieki, kuri reflektēja par viņas daiļradi, vai grāmatas redaktore Elvīra Bloma, kura veica milzīgu darbu? Biežāk notiek tā, ka autors ir komanda, kurā lomas nav precīzi sadalītas un noteiktas. Un, protams, ja jūs esat uz viena vilņa vai vismaz mēģināt ieklausīties cits citā, viss iet kā pa sviestu. Bet es atkal gribētu atgādināt, ka neesmu mākslinieks, bet dizainers. Ieva Jurjāne ir māksliniece, turklāt fantastiska! Ā, un, protams, ir ļoti labi strādāt ar mirušiem autoriem viņiem vispār ir maz prasību, viņi nepieprasa vāka krāsu vai burtu spēli. Un viņi vienmēr ir apmierināti ar rezultātu. Un nereti šie teksti ir lieliski, laika pārbaudīti. Brīnišķīga pieredze.

3. Burtiski pirms dažām dienām es atgriezos pie Vikipēdijas šķirkļa par Arno Šmitu, vācu rakstnieku ekspresionistu, kurš faktiski visu savu dzīvi pavadīja nabadzībā, bet daudz paspēja izdarīt un savā ziņā apsteidza laiku. Viņam ir satriecoši inovatīvs romāns Zettels Traum (Pamatiņa sapnis) — viņa opus magnum, kas tika publicēts 1970. gadā. Aprakstīt divos vārdos grāmatas saturu, tapat kā tās izmēru un svaru, nav iespējams, bet ceru, ka Punctum lasītāji sameklēs šī izdevuma aprakstu un fragmentus Google. 2016. gadā ASV apgāds Dalkey Archive Press izdeva tulkojumu angļu valodā, ko Džons E. Vudss veidoja trīsdesmit gadu. Grāmatai ir 1496 lapaspuses, svars — 6 kilogrami. Šis ir vienīgais grāmatas tulkojums svešvalodā. Un grāmatas pircēji, saņemot to pa pastu, reaģēja šādā veidā: https://twitter.com/auerbachkeller/status/776477718959513600. Zettels Traum ir izcils teksta un tā telpiskās organizācijas konverģences paraugs, kurā 1+1 rezultātā ir 3. Kur tipogrāfika ir neatņemama daļa no stāsta un valodas, vai stāsts un valoda ir tipogrāfikas neatņemama sastāvdaļa.

4. Pat nelabojamiem mizantropiem patīk publikas uzmanība un kolēģu cieņa, lai ko viņi teiktu.

 

Evija Pintāne

Foto: Kristaps Kalns

Dzeja. Toms Treibergs. Biezoknis. Māksliniece – Evija Pintāne, ilustrācijas – Evija Pintāne; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Neputns. Foto: Madara Gritāne

1. Man ideja ir pati svarīgākā grāmatas (vai jebkura cita radoša darba) veidošanas procesā. Idejas atrašana man gandrīz vienmēr ir intuitīvs process. Viss sākas ar pirmo tikšanos ar grāmatas teksta autoru (teātrī – ar režisoru), šajā tikšanās reizē tiek notverta pirmā sajūta. Pēc tam es lasu pašu tekstu, pierakstu piezīmes, kas rodas lasīšanas procesā. Un tad kādu nedēļu vai divas dzīvoju ar šo materiālu, paralēli varu darīt arī citus darbus, bet viss mans domāšanas fokuss ir koncentrēts uz uzdevuma atrisināšanu. Un uzdevums ir atrast ideju, kura iztur manu kritiku. Ir reizes, kad koncepta un vizuālā risinājuma ideja rodas ļoti ātri, un ir reizes, kad šis process ir mokošāks, bet agrāk vai vēlāk tas rezultējas ar idejas atrašanu. Un tālāk jau notiek darba process, kurā mākslinieks kalpo grāmatas idejai. Ir svarīgi realizēt to, kas ir izdomāts. Process ievieš savas korekcijas, tām ir jāļaujas, bet ir jānovērš līdz minimumam dažādu kompromisu rašanās, ko parasti pieprasa reālie dzīves apstākļi (laiks, nauda, tehniskā varēšana u. c.). Procesa galvenais princips ietver sevī paradoksu – es vienmēr sev stingri atgādinu, ka jāturas pie sākotnējās, mērķtiecīgi atrastās darba idejas, bet reizē arī ir jāļaujas plūsmai un procesa radītajām izmaiņām. Ir virtuozi jābalansē starp šiem abiem procesa stāvokļiem, bet realitātē tas ne vienmēr ir viegli. Tā ir atbildība — radīt kaut ko pasaulē, kura jau tā ir pilna gan ar priekšmetiem, gan ar idejām. Kopumā es darbu pie grāmatas uztveru tāpat kā darbu pie filmas vai izrādes, kura rezultātā tiek radīta maza suverēna pasaule, kurai ir savs dzīves ritms, vizualitāte, raksturs,  domas un enerģija. Paradokss, jo grāmata kā priekšmets ir nedzīvs objekts, kurš tomēr sevī ietver dzīvību. 

2. Lai rastos veiksmīga sadarbība ir jābūt kādam kopīgam saskares punktam starp grāmatas mākslinieku un grāmatas autoru, kas ir interesants abām iesaistītajām pusēm. Ja ir sajūta, ka mēs runājam vienā valodā, saprotam viens otru, tad pēc manas pieredzes, rezultātā tiek radīts darbs, kurā autors un mākslinieks papildina viens otru. Ar Tomu Treibergu un viņa dzeju strādāt bija viegli. Man bija ļoti organiski izdzīvot viņa uzrakstīto vizuālā grāmatas tēlā. 

3. Par nepietiekami novērtētām grāmatām gan nezināšu teikt. Kopš gada sākuma esmu Islandē, tāpēc visi mani pēdējā laika grāmatu atklājumi vairāk saistīti ar ārzemēs izdotām grāmatām, īpaši tām, kas radītas Islandē. Esmu sev atklājusi mākslinieci Roniju Hornu (Roni Horn), kura ļoti daudz veidojusi grāmatas un grāmatu konceptus, izdzīvojot Islandes dabu. Pēdējā laikā es vairāk esmu koncentrējusies uz grāmatām, kas radītas pagājušā gadsimta otrajā pusē un ievietojamas kategorijā „mākslinieku grāmatas” (artists’ books). Islandē ir brīnišķīga iespēja to darīt, jo tur mākslinieka grāmatu” kustība vēsturiski ir bijusi ļoti dzīva un aktīva, pateicoties avangarda (īpaši Fluxus) mākslas klātbūtnei. Man ir bijusi iespēja apmeklēt gan privātās, gan muzeju kolekcijas un redzēt retus grāmatu eksemplārus, tostarp Dītera Rota (Dieter Roth), Ronijas Hornas, Birgira Andresona (Birgir Andrésson), Sigurdūra Gudmundsona (Sigurður Guðmundsson), Joko Ono (Yoko Ono) un citu mākslinieku radītas grāmatas. Un šīs apmēram pirms 50 gadiem radītās grāmatas ir ļoti mūsdienīgas. Tie ir mani pēdējā laika vērtīgie grāmatu pieredzējumi. Runājot par Latvijā izdotajām grāmatām, pēdējos gados ir ļoti daudz grāmatu, kuras mani uzrunā ar savu mākslinieciski pārdomāto vizualitāti. Viena no manām mīļākajām pagājušā gada grāmatām ir Dziesma par manu Sidu (arī nominēta dzejas kategorijā). Es esmu sajūsmā par šīs grāmatas vienkāršo, bet spēcīgo konceptu. Tāpat es ļoti gaidu, kad redzēšu nesen izdoto grāmatu Drīz (Soon/Скоро). Pēc presē redzētā, šķiet, ka šī varētu būt ļoti laba grāmata. Ir daudz vizuāli skaistu, oriģinālu, kvalitatīvu grāmatu, kas radītas Latvijā, un, skatoties pasaules kontekstā, es varu teikt, ka ar šeit radītajām grāmatām mēs varam pamatoti lepoties. 

4. Mārtinam Krīdam (Martin Creed) ir grāmata, uz kuras muguriņas ir uzraksts: „I fear this book / I dare not look / As bit by bit / I trawl my shit. / I don’t think / I want to make a book / of my work. I am / scared to look / at what I have / done in case / I don’t like it,/ and I’m scared/ to show it to/ others in case/ they don’t like it.” 

Brīdī, kad tiek radīts darbs, par atzinību vai patikšanu ir muļķīgi domāt. Bet šādas domas vienmēr procesā uzpeld, tas ir dabiski. Savas radošās darbības laikā esmu sapratusi, ka, ja man pašai patīk tas, ko veidoju, tad apkārtējo viedoklis un atzinība kļūst mazsvarīga, jo pati esmu pārliecināta par to, ko daru un kāpēc to daru. Bet viennozīmīgi ir patīkami, ja kādam patīk mans darbs, jo viena no motivācijām radīšanas procesā ir vēlme dalīties ar cilvēkiem. Savukārt profesionālais novērtējums dod sajūtu, ka esi pamanīts, un lielākais ieguvums ir tas, ka šāda atzinība vēlāk bieži vien paver ceļus jaunām radošām sadarbībām.

 

Katrīna Vasiļevska

 

Proza. Nora Ikstena, Aivars Vilipsōns. Suņa dzīve. Māksliniece – Katrīna Vasiļevska, ilustrācijas – Vilipsōns; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Zvaigzne ABC. Foto: Madara Gritāne

1. Veidojot grāmatas dizainu, manuprāt, ir būtiski rast grāmatas izskata atbilstību tās saturam, lai lasītājs vai skatītājs, to paņemot rokās, var iejusties tās noskaņā. Sabalansēt literāro tekstu, grafisko dizainu vai ilustrācijas ar pareizu materiālu izvēli. Grāmatas ir dažādas, un katrai jāmeklē sava pieeja gan grafiskajā noformējumā, gan materiālos. Tādēļ arī tas ir tik jauks darbs — uzdevumi mainās! Arī grāmatas lasītājs vai skatītājs ir dažāds — visi nelasa vai neskatās vienas un tās pašas grāmatas, tāpat kā neskatās vienas un tās pašas filmas. Tāpēc jāuzrunā katrs atsevišķi, bet kopumā — iespējami daudzi.

2. Sadarbība starp grāmatas mākslinieku un autoru var būt dažāda, un tās var nebūt vispār. Manuprāt, būtiskāka ir sadarbība ar izdevēju. Vienīgais izņēmums varētu būt­ – savstarpējas antipātijas ar autoru vai nepatika pret izdošanai paredzēto materiālu – tad labāk nemaz nesākt! Autora vēlme ietekmēt grāmatas noformējumu ne vienmēr palīdz,­ drīzāk otrādi, bet, ja labi saskan – tad ir brīnišķigi, un arī rezultāts noteikti ir labāks!

3. Manuprāt, nekāda revolūcija grāmatu dizainā, tāpat kā tēlotājmākslā vispār, pēdējos gados nav notikusi. Uzlabojas poligrāfija un tehniskās iespējas, tiek ražoti kvalitatīvāki un skaistāki papīri – ir patīkamāk un vieglāk strādāt – nav ar bažām jāgaida tirāžas iznākšana, mokot sevi ar jautājumu, kas tur būs. Novērtējums lai paliek novērtētajiem profesionāļiem – tas viņu darbs un maize!

4. Man būtiskāks ir to cilvēku viedoklis, kurus es cienu un augstu vērtēju. Par pārējiem – jauki, ja patīk! Un patīkami, ja novērtē.

 

Aivars Vilipsōns

Proza. Nora Ikstena, Aivars Vilipsōns. Suņa dzīve. Māksliniece – Katrīna Vasiļevska, ilustrācijas – Vilipsōns; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Zvaigzne ABC.

 

1. Parasti vados pēc savām pirmajām asociācijām un iespaidiem, tiekoties aŗ autoru un lasot materiālu.

2. Man svarīgs ir ir personīgais kontakts.

3. Es allaž nebeidzu brīnīties par Katrīnu Vasiļevsku, ar kuru esmu taisījis pēdējā laika grāmatas, viņa mani nebeidz pārsteigt malacis!

4. Protams, ka atzinība allaž stimulē un dara tevi priecīglīksmu!

 

 

Tatjana Raičiņeca

 

Zinātniskā literatūra. Kristīne Zaļuma. Neredzamā bibliotēka. Latvijas Nacionālās bibliotēkas 14 vēsturiskās kolekcijas. Māksliniece – Tatjana Raičiņeca; fotogrāfijas – Madara Gritāne; tipogrāfija – IBC Print Baltic; izdevējs – Latvijas Nacionālā bibliotēka. Foto: Madara Gritāne

Uzziņu literatūra. Aile Moldre, Andris Vilks, Viesturs Zanders, Tomas Petreikis. Baltijas grāmata / 1918–1940. Māksliniece – Tatjana Raičiņeca; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Latvijas Nacionālā bibliotēka. Foto: Madara Gritāne

1. Pieeja ir uzklausi un sadzirdi savu pasūtītāju un mērķauditoriju, uzdod pareizos jautājumus un saņem savlaicīgas atbildes, paveic darbu, cik vien labi spēj, negaidi nākamo iespēju, šī ir īstā. Esi patiess pret savu ideju. 

2. Katrs klients ir unikāls. Dizains ir process, nevis rezultāts. Man var būt savs viedoklis, klientam ir savs. Tā vienmēr ir precizēšana, uzticēšanās un meklēšana, tad iestājās harmonijā.

3. Pastāv noteikums, ka labs dizaineris ir neuzkrītošs dizaineris. Tādēļ nevēlos izcelt kādu vienu, tādi atklājumi ir.

4. Es nevēlos sabojāt jautrību visiem. Netiecos pēc uzslavas, tiecos pēc kritikas. Strukturēta kritika palīdz saprast, kur atrodaties, rada iespēju mainīt lietas uz labo pusi. 

 

Lote Vilma Vītiņa

 

Dzeja bērniem un jauniešiem. Lote Vilma Vītiņa. Dzejnieks un smarža. Māksliniece – Lote Vilma Vītiņa; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Aminori. Foto: Madara Grintāne

1. Man patīk, kad nav nekā lieka, ka ir pēc iespējas tīrāka informācija. Es neesmu dizainere, un visu to, ko varētu nosaukt par dizainu, kārtoju, vadoties pēc ilustrācijām, tās ir pirmās. Kad nevaru kaut ko atrisināt, konsultējos ar savu draugu, kurš ir īsts dizainers.

2. Ja mākslinieks un autors abi ir priecīgi par rezultātu. Varbūt autors un mākslinieks viens otrā atklāj kaut ko jaunu. Es gan mēdzu būt abi vienlaikus. Domāju, ka var sanākt slikti, ja māksliniekam ir no autora pavisam atšķirīgs redzējums. Reizēm paliek garlaicīgi būt māksliniekam tikai pašam sev, strādāt ar kāda cita tekstu mēdz būt patīkama, atdzīvinoša pārmaiņa.

3. Diezgan grūti nosaukt kaut ko konkrētu, man ir mīļas Neputna samta grāmatiņas, patīk arī Lapsas dizains Mansarda izdevniecībai. Arī Liels un mazs izdod skaistas grāmatas. Man nesen bija atklājums par sevi, ka nepatīk grāmatas, kuras rada plastmasas sajūtu, patīk, ja materiāli šķiet dabiski. Tā pati samta sērija – manai Rilkes grāmatai jau sen vairs nevar izlasīt zelta burtus uz vāka, tā ir tik novalkāta, bet tas, manuprāt, ir mīļi.

4. Strādājot pie grāmatas, bieži māc dažādas šaubas, kas nepamet vēl ilgi pēc grāmatas iznākšanas. Domāju, atzinība palīdz tik šausmīgi nebaidīties, un varbūt saņemt drosmi vēl kādai grāmatai. Visvairāk tomēr iepriecina lasītāju novērtējums, esmu pateicīga par katru labo vārdu, un tie liek domāt, ka darbs nav bijis veltīgs. 

 

Elīna Brasliņa

Foto: Santa Savisko-Jēkabsone

 

Proza bērniem un pusaudžiem. Pēc Edmunda Jansona animācijas filmas Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi motīviem. Runājošie suņi. Dizains – Elīna Brasliņa, Artis Briedis, ilustrācijas – Elīna Brasliņa; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Liels un mazs. Foto: Madara Grintāne

 

1. Kā bērnu grāmatu māksliniecei man visa centrā ir ilustrācija – makets tai ir pakārtots. Mēģinu grāmatu veidot tā, lai attēli saturiski spēlētos ar tekstu, papildinot to ar negaidītām, saistošām detaļām, kas ievilina mazo lasītāju. Cenšos arī sevi izaicināt – ar daudzveidīgām kompozīcijām, jaunām stilizācijām, tehniskiem paņēmieniem. Tā kā strādāju gandrīz tikai digitāli, man ir būtiski, lai ilustrācijas neizskatītos pārāk sintētiskas.

2. Vislabāk ir tad, ja autors spēj uzticēties ilustratora redzējumam. Man sliktu pieredžu nav bijis – viens rakstnieks liek svētu mieru, cits labprāt piedalās procesā. Reiz, piemēram, ar Māri Runguli diskutējām, kā īsti izskatās bezdelīgu ligzda un cik putnēnu tajā satilpst – viņš mani pārliecināja, es zīmējumu izlaboju!

3. Man sanāca ačgārni – uzzīmēju Runājošos suņus un sapratu, ka labāk jāiepazīst komiksu un grafisko romānu pasaule, tādēļ palūdzu, lai man uzdāvina Lūka Pīrsona zīmēto Hildas sēriju. Iemīlējos un sapratu, ka gribu vairāk darboties šai laukā. Kas attiecas uz skaistām, bet nenovērtētām grāmatām – Ievas Melgalves Īsti cilvēki ar Anitas Rupeikas ilustrācijām kaut kā paslīdēja garām grāmatu konkursu radaram. Tiešām iesaku!

4. Apbalvotas grāmatas mēdz sasniegt plašāku lasītāju loku – taču ne vienmēr grāmata, ar kuru pats lepojies, iegūs ekspertu atzinību. Mani visvairāk iepriecina draugu sūtītas bildes, kurās viņu bērni lasa grāmatas vai zīmē savas versijas manām ilustrācijām.

 

Artis Briedis

 

Proza bērniem un pusaudžiem. Pēc Edmunda Jansona animācijas filmas Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi motīviem. Runājošie suņi. Dizains – Elīna Brasliņa, Artis Briedis, ilustrācijas – Elīna Brasliņa; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Liels un mazs.

 

1. Grāmatu veidošana ir nozīmīga mana ikdienas darba sastāvdaļa jau gandrīz 15 gadu. Pieeja dažādiem projektiem praksē atšķiras, tomēr vēlams nosacījums ir ne tikai iepazīties ar grāmatas saturu, bet arī iegremdēties tematikā plašākā skatījumā. Es domāju par lasītāja, izdevēja un savu pieredzi, redzējumu. Tā bieži vien ir galvenais kompass. Lūkoju izpētīt citas līdzīga satura grāmatas, materiālus tiešsaistē un klātienē. Man ir svarīgi izprast, kāpēc cilvēki ir veidojuši kādu noformējumu – kas „strādā”, kas ne.

Darbojoties ar saturu, domās „uzirdinot augsni”, neizbēgami rodas konceptuālas idejas. Tas savukārt liek domāt un meklēt veidu, kā tās komunicēt ar grafikas dizaina un poligrāfijas iespējām. Tā sāk konstruēties grāmatas dizaina vīzija un izkristalizēties svarīgākie realizācijas aspekti.

Laikam ritot un krājoties darba pieredzei, ir mainījies mana dizaina personisko mērķu fokuss. Sākotnēji katrā projektā bija ārkārtīgi svarīgi atrast tēmai atbilstošu neparastu, mazāk tradicionālu grafikas, poligrāfijas vai funkcionālo risinājumu. Tolaik domāju par iecerētajām grāmatām vairāk kā izteikti telpiskiem, taktiliem dizaina objektiem. Līdzīgi arhitektūras, teātra izrādes pieredzei un sajūtām. Lai arī joprojām šāds skatījums uz grāmatu man ir tuvs, jau kādu laiku šī šķautne ir kļuvusi mazāk „asa” un atvirzījusies tālākā plānā. Savu uzmanību veltu saturiskā materiāla pēc iespējas ērtas uztveres nodrošināšanai, harmonisku risinājumu studijām un meklējumiem. Mani ir svarīgi panākt, lai grāmata materializētos kā vienots, pabeigts kopums, kas pilnībā iemiesotu tēmu, ko tā apskata.  

2. No dizainera skatpunkta, nekas prātīgāks par savstarpēju uzticēšanos un „brīvību” nav iespējams. Visos scenārijos: gan tad, ja autors nepiedalās dizaina veidošanā, bet ierauga jau gatavu grāmatu, un arī tad, ja autors piedalās dizaina izstrādē ar savām idejām. Vai arī ja mākslinieks tikai palīdz autoram realizēt savu vīziju – to bagātina, kaut ko noņemot vai kaut ko pieliekot. Uzticība vairo pārliecību, un tā māksliniekam ir nepieciešama. Šaubas būs vienmēr un arī ir derīgas, bet pārliecība palīdzēs pieņemt augstvērtīgus lēmumus.

Protams, pirms darba uzsākšanas jāmēģina sajust, vai visiem iesaistītajiem ir iespējams „uzkāpt uz vienas un tās pašas lapas” – saprasties un doties kopīgā virzienā. Ja ir lielas bažas, laikam labāk neko neuzsākt un meklēt citus domubiedrus. 

Tāpat – jo mazāks gaidu spiediens tiek „uzkrauts” māksliniekam, jo labāk. Ir jāļauj notikt „mazam brīnumam” un, jas tas izdevies, sadarbība ir bijusi ļoti laba. 

3. Šajā brīdī grūti iedomāties jaunu atklājumu piemēru, bet varu pieminēt man interesantu virzienu – maza un ļoti maza formāta grāmatas. Pieredze, strādājot ar Bikibuks sērijas nelielajām bērnu grāmatiņam, ir bijusi ļoti interesanta. Bagātinoša un patīkama. Domāju, ka gan tehniski vienkāršu neliela formāta grāmatu, gan arī ekskuzīvu un eksperimentālu mazu grāmatu un grāmatu sēriju veidošana dažādām auditorijām ir lauciņš, kurā varētu būt lielāka rosība.   

4. Lasītāju novērtējums – izpārdotas grāmatu tirāžas, pareizi uztvertas dizainā iekļautās idejas ir ļoti svarīgs aspekts. Arī ekspertu atzīnība ir nozīmīga. Pavisam labi, ja viss sakrīt ar paša pārdomām un sajūtām. Labas, kvalitatīvas grāmatas izveide prasa iedvesmu, interesi, zināšanas un prieku visiem grāmatas veidotājiem. Tas parasti arī atainojas grāmatas dizainā un ir prieks arī citiem!

Dalies ar šo rakstu