punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Pandēmijas dienasgrāmata: Bārbala Simsone

29/03/2020

 

Bārbala Simsone

27.03.2020. Mana mīļā pandēmija

 

Pandēmija mani laikam skāra, pirms vēl īsti bija sākusies. Marta sākumā sāku just jau ierastus, reizi gadā atkārtojošos simptomus, kas signalizēja: „Pastrādāts gana. Derētu paslimot…” Atšķirībā no citiem gadiem, šoreiz no noklausītajiem ziņu raidījumiem biju smēlusies apzinīgumu, devos pie ģimenes ārsta un saņēmu slimības lapu ar, kā varbūt teiktu viduslaikos, „vispārēja vājuma” attaisnojumu. Neliegšos, ka dienišķās slodzes apstākļos tas nāca kā atvieglojums, bet tai pašā laikā atvieglojumu sagādāja arī apjausma, ka neveselības simptomi pagaidām vēl nav katastrofāli.

Taču tas nozīmē, ka brīdī, kad visā Latvijā tika izsludināta ārkārtas situācija, es sliktās pašsajūtas dēļ jau apmēram nedēļu biju atradusies labprātīgā „pašizolācijā”. Un attiecīgi šī status quo dēļ nejutos tik šokēta, kādai man, iespējams, pienāktos būt. Būdama introverta ne šī vārda modernajā, bet klasiskajā nozīmē, apzinos, ka mans „uzlādes princips” ir enerģijas uzņemšana vienatnē. Ģimenes ārste, pie kuras minētajā dienā vērsos ar gluži citām (ne respiratorām) sūdzībām, lietoja zīmīgu analoģiju: „Jūs izskatāties kā mobilais tālrunis, kam atlikuši divi procenti.” Padomāju un atzinu: taisnība. Un slimības lapu pieņēmu bez ierastajiem sirdsapziņas pārmetumiem.

Tā ilgst pusotru nedēļu, pēc tam uzņēmuma vadība ir saprotoša un, tāpat kā virknei kolēģu, ļauj strādāt no mājām, jo pašsajūta diemžēl neuzlabojas. Esmu pateicīga, ka mana darbavieta šādu iespēju pieļauj. Tehniski tātad problēmas nerodas. Problēmas rodas tajā aizapziņas stūri kņudinošajā ķecerīgajā domā, ka nav jau tik slikti. Kaut kur aizapziņā tu mazliet izbaudi šo pauzi. Ar prātu lieliski saproti, ka tūkstošiem cilvēku: mediķiem, māsām, pārdevējiem, sagādniekiem, visiem, kas tavu ikdienu padara ērtu, tā nav nekāda pauze, bet bezprātīgs paātrinājums. Bet vienlaikus tu kaut kādā nesaprotamā, nepieņemamā veidā izbaudi notiekošo.

Esmu režīma cilvēks un neierastajam pielāgojos samērā ātri. Jā, izmantoju izdevību celties nevis sešos, bet astoņos, toties arī darba diena tagad beidzas nevis pussešos, bet ap deviņiem vakarā.  Ārējas disciplīnas faktoru trūkumā pamazām izveidojas sava sistēma un atskaites punkti.

Šodien atveru acis jau pirms septiņiem, iemesls pavisam skaidri saprotams – saule! Pavasarīgi silta diena… un aizvien vēl sāpošs kakls. Labi, apzinīgi iedzersim zāles, izmērīsim temperatūru. Normāla, lieliski. Pabarosim jau kādu brīdi nepacietīgi ņaudošo kaķi. Palasīsim ziņas. Pēc kāda brīža tu vairs negribi lasīt ziņas. Par daudz tas vīruss ņirb visos virsrakstos. Labāk izpētīsim tiešsaistes kultūras piedāvājumu. Vakarā tātad Metropolitēna Karmena. Pārsūtām draugiem pāris joku video un amizantas bildītes. Nē, tevi nekaitina fakts, ka pēc pāris minūtēm no citiem draugiem arī saņem tās pašas bildītes. Kaut kāds pozitīvo „ķēdes vēstuļu” birums panesies.

Ar kafijas krūzi un neizbēgamo C vitamīna šņācoši putojošo glāzi apsēdies pie datora. Ērtā darba monitora vietā nu ir klēpjdators, kura neērtais novietojuma leņķis jau pēc stundas sāk lauzt kaklu. Tāpēc ikdienas režīmā ietilpst arī laika dozēšana – tik un tik minūtes lasām elektroniskos tekstus, tik un tik minūtes strādājam „papīrā”. Padzeramies. Atkārtojam. Nekāda vaina. Pierodu. Vienlaikus dažādās saziņas platformās teju nemitīgi pienāk ziņas – no kolēģiem, rakstniekiem, tulkotājiem, draugiem. Lai svētīti sociālie tīkli! Atbildēt iespējams visiem un daudz ātrāk nekā telefoniski. Vēl viena introvertu fobija – dari, ko darīdams, tikai nezvani man. Protams, piezvana.

E-pasts kolēģei ar lūgto informāciju. Ar mesendžera palīdzību apziņots pusducis autoru. Ziņas tiem, par kuru veselību šobrīd raizējies, un tiem, kuri raizējas par tevi. Mierinoša vēstulīte paziņai, kura pārsūta nedaudz histēriskus video. No komunikācijas viļņa iztramda kaķis, kurš, pa pusei uztrausies uz galda, pārmetoši glūn. Sēdi mājās, tad, lūdzu, esi tik laipna un pabaro!

Jā, man nav bērnu, kuri būtu jādresē tālmācības niansēs. Tāpēc, ar cieņu domājot par visiem draugiem, kuri šobrīd brīvprātīgi piespiedu kārtā apgūst pedagoga iemaņas, ceļos un apkalpoju pūkaino teroristu. Viņš vismaz nepieprasa atkārtot pamatskolas matemātikas kursu.

Pusdienpauze. Celties un izkustēties! Visi muskuļi brēc pēc fiziskas slodzes. Divas iespējas: doties mazo piemājas veikalu, turoties noteiktajā distancē no visiem atlaižu izurķētājiem, vai uz parku, kur, paldies Dievam, svaiga gaisa pietiek visiem tīkotājiem. Uz ietves sociālo distanci ievērot diemžēl nav iespējams, tad jālec zem mašīnas. Tāpēc tu centies neklepot. Pa ceļam vēl jāatjauno imunitātes stiprinātāju krājumi. Aptiekā tu novēli farmaceitēm izturību un izsaki komplimentu par glīto sejas maskas fasonu. Dāmas uz to izstāsta jaunāko Covid-anekdoti.

Pēcpusdiena. Strādājot labi vērot putnu paradīzi aiz loga. Uz pretējās mājas skursteņa ligzdo cienījama izmēra kaiju pāris. Pa kļavas zariem danco apaļi nobarojušās zīlītes. Ik pa brīdim vēl kailajā kokā ielaižas prāvs, koši krāsains sīlis. Nu re, ievērots arī mediķu ieteikums pie teksta strādājošajiem ik pēc divdesmit minūtēm atpūtināt acis. Kļūstu tik veselīga, ka pašai bail…

No darbistabas loga labi vērot saulrietu, kas kvēlojot izplēn tieši aiz Pārdaugavas divstāvu koka namiņiem. Dzeltensārtās debesis izrūto melnas zaru kontūras. Feisbukā noskaties ikvakara livestream ar Torņakalna mācītāju. Tas kalpo kā pārslēgšanās signāls no darba režīma.

Dzīves neierasto raustīšanos pamazām sakārto ritmiski pieturpunkti. Tikai tas nav ierastais ritms. Ikdienas raito čačača nomainījis lēnāks… valsis varbūt? Angļu valsis. Un tu mācies dejot.

Un ir tāda sajūta, it kā tā visa būtu (piedodiet fatālismu) kāda globāla plāna sastāvdaļa. Mēs esam tik daudz skrējuši, ārdījušies, centušies paspēt, arvien ātrāk, arvien vairāk, vēl un vēl. Bet ne jau mēs radījām, un ne jau mēs nosakām. Un Dievs, vai kā nu jūs Viņu sauktu, pēkšņi visai planētai ir piespiedis pogu ar divām vertikālām svītriņām. Pauze. Stop. Apturi savu skrējienu nezin kur un nezin pēc kā. Kas tu esi, kad redzeslauku vairs nepiesedz ārējo atribūtu rekvizīti?

Nē, nepārprotiet. Tieši tāpat kā jūs, mani šausmina bezjūtīgie skaitļi no visas pasaules, mani satrauc ziņu virsraksti. Es skumstu par Itāliju, esmu atcēlusi sen plānotus ceļojumus, situācija mani ierobežo – vairāk, nekā es jebkad būtu domājusi. Es gribu drošību, skaidrību, konkrētu datumu; TAD un TAD šis beigsies. Izturi: šeit finiša līnija. Joks ir tāds, ka finiša līnijas vieta ir neredzama.

Dievs ir apturējis planētu skrējienā un tagad pārbauda pasažieru biļetes. Tu pat nezini, vai tev ir biļete, vai tevi palūgs izkāpt vai ļaus palikt. Tu vienkārši jūti savādu atvieglojumu, ka iestājusies pauze. Tev nekur vairs nav jāpaspēj. Šobrīd visi ir apstājušies. Visi.

 

Līga A. Neilande
26.03.2020.

Jau kuro dienu pamostos nepieklājīgi vēlu. Kad gan vēl varētu savu miegu izgulēt (strādāju tūrismā)? Radio šorīt neieslēdzu, ziņas nelasu. Līdz ar to brokastis ir mierpilnas un aiz loga saule vēsta par pavasara tuvošanos. Mājas solis. Nenoturos un izeju laukā atslēgt savu velosipēdu, pirmo reizi šajā gadā. Pēc brauciena pa klusajām pilsētas ielām nenoturos arī pie piemājas veikala un ātri ieskrienu pēc saldumiem. Bieži nenoturos. Uznesu malku, pagraba durvis ir ieklemmējušās. Kāpņu telpā ienāk kaimiņš un, sveicienu neatņemdams, noraugās uz mani tā, it kā es grasītos apzagt dārgumiem pilno pagrabu. Šajā laikā cilvēki viens otram neuzticas vēl vairāk nekā ierasts. Draugi sasveicinās, sasitot elkoņus, bet es reizēm nenoturos un kādu pieraduma pēc apskauju.

Šoreiz es iekurināšu krāsni tā, ka nesals.

Pirms pāris dienām satikāmies mēģinājumu telpā, lai kaut ko uzspēlētu. Tur vienmēr ir sajūta, ka pasaulei pienācis gals. Tumsa, klusums, izsmēķi un tukšas pudeles uz zemes, un visu pavada pelējuma smaka. Paspēlēt daudz neizdodas, tāpat kā neizdodas daudz kas cits (tā ziloņa dēļ, kas klusi un smagi elpo katrā telpā), tādēļ mums smēķētavā izvēršas stāstu vakars. Par modeli, kas pārgrieztām vēnām vienā mētelī metusies lejā pa LMA kāpnēm, par kāda LU profesora radošo pašnāvības veidu, par puisi, kurš deviņdesmitajos šaušanas mācībā jokojot pielicis pistoli draudzenei pie galvas un nospiedis gaili, par kādu kāpņu telpā mītošu vīru, kurš mīklainos apstākļos izmeties pa logu un atrasts ar pārgrieztu rīkli, un tā tālāk.

Nākamajā dienā ar trim draugiem runājam par dzīvnieku nemākulīgu kaušanu smagu ievainojumu dēļ vai bada apstākļos. Par sabraukta kaķēna mocību pārtraukšanu.

Brīžiem sarunas gaitā gribas raudāt, varbūt kāds no mums arī raud, un tā viss šajās dienās piedzīvotais uz brīdi saved mūs ciešāk kopā.

Bet pirms tam ir bijušas arī dienas, kad vannasistabas dvielis bija manu roku aptraipīts, glāze – lūpu nosmērēta. Laiks, kad visgrūtāk palikt ieslodzītam ar sevi – cilvēku, kuru nīsti visvairāk. Atsevišķos brīžos būšana ar sevi kļūst gluži neciešama, un es nezinu kāpēc. Vispār jau zinu. Jo man ir piemituši visi nāves grēki. Stāvoklis, kurā cilvēks tik ļoti baidās kaut ko sabojāt, ka iziet laukā no sava nama un visu sabojā. Tam noteikti ir kāds atbilstošs termins, kuru nezinu, jo nespēju pilnveidot savu nepieklājīgi neattīstīto prātu, kad pasaule deg. Un pasaule deg visu laiku. Man reizēm gribas pabāzt galvu zem spilvena un raudāt, līdz aizrijos ar palagu. Es neesmu lūgusi piedzimt te, kur nemitīgi kaut kas deg, kamēr tādi cilvēki kā es nepiedodami slinko. Un tieši tāpēc, ka tas ir tik neauglīgi, es nevaru piecelties no gultas un kaut ko lietas labā izdarīt. Tieši tāpēc es visu neglābjami sačakarēšu.

Tāda ir dzīve mājas režīmā. Ir tāda un ir cita – daudz, daudz saulaināka. Bet laime mīl klusumu.

 

Elīna Sproģe
25.03.2020.

– Man tā sāp rokas!
– Tas no spirta.
Mudīgi velc cimdus, ir mīnus!
Mēs braucam zāģēt alkšņus.  Man bail iet benzīntankā.
– Ja tev ir cimdi, tev nevajag to līdzekli pūst!
Pirmais sūknis, burkāni, cepumi, ūdens. Vienā elpas vilcienā.
Ir tik superīga diena. Viena nedēļa, un es vairs nezinu, kas tagad ir… Svētdiena? 
Bauskas šoseja vēl apledojusi. Tāds pavasaris! Un, paskat, strazds!
Es it kā neredzu, ka tik daudz mašīnu uz ielām, bet nav cilvēku.  Kā svētdienas rītā, bet varbūt ir pirmdiena. Kurš tagad nav tā kaimiņu tante, izbāzusies pa logu. Tu dzirdēji? Viņai arī pozitīvs. Tak labi, ja trīs dienas mājās nosēdēja. Cik vēl saslimuši? BBC, CNN, TVNET, CBS. Dirsā. Tas par to Kaimiņu vispār ir reāli tā, ka sūds būtu trāpījis ventilatorā. Kā tur palika ar to divu metru distanci?

Caur trīs bodēm, kamēr tiekam pie sēra. Man atkal bail iet iekšā. Jāgrābj lapas, jārušina dobes. Un pēc salnām slēgsim klāt ūdeni un tad arī logus varēs nomazgāt. Man gribas bēgt uz laukiem. Gūglēju dārznieka kalendāru. Kur vien pamet aci, ir, ko darīt. Zeme saulē smaržo līdzīgi tikko ceptai maizei. (Tā rakstīts latviešu valodas grāmatā pirmajai klasei.) Jātiek galā ar siltumnīcu. Jāizkūpina visi mošķi.
Es stādus pati audzēšu no sēklām. Es nevaru sagaidīt. Lai aug, ir zaļš. Kaut kāds apsolījums, ka viss jau tāpat turpinās. Salaužu zarus – ievas un pūpolus. Arī blīgznas. Atceros, kāds teica, ka kara laikā tās esot plikas bijušas nodīrātas, ēšanai un ārstnieciskiem novārījumiem.
Draugi no savām lauku mājām raksta, ka paņēmuši vistas. Ir olas un laiks gleznot.

Mazie nesaprot, kas ir vīrusa laiks – garās brīvdienas? Es pati kā bērns jūtos. Lasu: „Venēcijas kanālos iepeld delfīni.”  Man acīs asaras, bet varbūt tas ir dezinfekcijas līdzeklis. Kaimiņu bērni nenāks spēlēties. Karantīna. Nepaijā sunīti. Labāk nevajag. Un nu jau raudam mēs visi. Visi, kopā ar bērzu, kuru vēroju caur logu. Puslitrs dienā. 
Vajadzētu pienu, bet man bail. BBC, CNN, TVNET, CBS. Dirsā. Gaužos līdzīgi kā kultūras ziņu diktori. Rīta Panorāmā Guntars Račs velta mums uzmundrinošus vārdus. Gatavojos komandas sapulcei Zoom.
Mēs gaidām. Katrs savā lodziņā. Rīga, Parīze, Londona. Et soudain tout fleurit.
Ieva un blīgzna, un pumpuri, kurus neatpazīstu savā vāzē, met ēnu uz virtuves sienas. Kā svētdienas rītā, bet laikam ir pirmdiena.

Izskrienam?
– Līdz Dzegužkalnam?
– Cik kilometru līdz Šķērsielai?
Dzirciema daudzstāvenes, Tapešu ielas galapunkts, dzelzceļa sliedes. Desmit minūtes, un esam tur – 1988. gadā. Viens jauns bembis brauc pretī, elkoņos saāķējies senioru pāris, trešklasnieks uz divriteņa. Te smaržo pēc bērnības, un es dzirdu Edgara Liepiņa balsi:* „Re, Daigas kaķene nāk mājās. Aldis laikam to akmeni aizvākt netaisās. Kāds vēl ietrieksies tajā!” 

Pie astotā kilometra saprotu, ka man bail nevis no tā, kas notiek benzīntankos un veikalos, bet gan cilvēku galvās. Man tā sāp rokas! Es gribu ar aizturētu elpu klausīties draugu sarunās, nevis stāvēt rindā pie kases. Es tempju bērzu sulu milzu malkiem. Es nevaru sagaidīt, kad tevi satikšu. Es esmu mājās. Mēs esam mājās. Katrs savā lodziņā.

*Ivara Selecka filma Šķērsiela: https://www.filmas.lv/movie/1254/

 

Elizabete Lukšo-Ražinska
24.03.2020.

No rīta. Pirms nedēļas ar E. un suni aizbraucām pie E. vecākiem, it kā pašizolēties, it kā vienkārši izmantot brīdi, kad visa pasaule ir apstājusies, ir ļauts strādāt no mājām un jēdzīgi šķiet nozust no pilsētas. Bet tā pašizolācijas daļa ļoti nosacīta – E. bija tikai pirms nedēļas atbraucis no Zviedrijas, paspējis pastaigāt apkārt, arī es staigāju apkārt, nu un tad pa taisno uz laukiem, pie vecākiem, kas gan jau ir kaut kādā riska grupā. Bet nu tas gan vēl bija tajā laikā, kad Zviedrija nebija krīzes zona; un tajā brīdī tas viss arī nelikās tik nopietni. Pēc tam gan – situācijai un informācijai mainoties, klusībā skaitīju dienas līdz nosacīto 14 karantīnas dienu beigām, kad būs skaidrs, ka no Zviedrijas neesam laukos ievazājuši vīrusu. Laiks pagāja, viss bija kārtībā.

Nedēļa laukos bija mierīga, kaut gan arī tur klīda baumas, ka veikalā redzēta sieviete, kas tikko atbraukusi no Īrijas vai kurienes un pēc tam piedzērusies staigājusi apkārt. Vietējie sprieda, vai zvanīt policijai būtu stukačīgi vai atbildīgi. Es pat nezinu, kā šī informācija līdz mums nokļuva.

Vakar atgriezos Rīgā. Kaut arī valstī ārkārtas situācija, darbi gaida un gribas arī mājās, tāpēc E. mani aizveda līdz Daugavpilij uz Rīgas vilcienu. Vēl pa ceļam uz Daugavpili paspējām sastrīdēties, jo E. ierosināja, ka varētu braukt pašizolēties uz kaut kādu pamestu Mazirbes skolu. Es teicu, ka mums mašīnai nav izieta tehniskā un es nebraukšu ar autobusu, un ka tas vispār ir tik neracionāli – ziemā, vīrusa laikā braukt uz kaut kādu Mazirbes skolu, kur droši vien nav apkures un interneta. E. uzreiz mani centās nomierināt, ka mums nav jābrauc, ja es negribu. Bet mani neapmierināja tāda atbilde, es gribēju, lai viņš atzīst, ka šī ideja bija nenormāla. Tam gan viņš nepiekrita. 

Kad uz perona šķīrāmies, pa jokam teicu, ka, ja vairs netiekamies, tad man bija prieks viņu pazīt un ļoti mīlu. Es, protams, nejutos ne nobijusies, ne apdraudēta, bet visā šajā situācijā tie 200 kilometri, kas mūs šķirs, šķiet daudz labāks materiāls melodramatismam nekā agrāk. Turklāt tas, ka es pametu laukus, nozīmē, ka līdz pandēmijas beigām tur nevarēšu atgriezties, lai nejauši Rīgā saķerto vīrusu neievazātu tur. Bet E. grib palikt laukos. Viņš saka, ka Rīgā viņam nav ko darīt, vienīgais iemesls, lai brauktu uz Rīgu, būtu satikt mani. Ja viņam tāda vēlme uznāktu, tad tepat Rīgā arī būtu jāpaliek. Vaboles stacijā (es nezināju, ka ir tāda) caur logu nofotografēju stacijas mājiņu un ielieku instagramā ar tekstu, ka atvadījos no sava vīra, nezinot, kad tiksimies nākamreiz. Pēc pāris minūtēm man atrakstīja J., jautājot, vai ar E. viss kārtībā. Sapratu, ka var pārprast, tāpēc papildināju bildes aprakstu ar vienu vēl dramatiskāku teikumu, lai pārspīlējums būtu nepārprotams.

Pa dienu. Pirmo rīta stundu, kā ierasts, pavadīju gultā, skrollējot telefonu un lasot ziņas. Izmaiņas skaitļu tabulās vēl aizvien vēroju distancēti, pat ar azartu gaidot jaunākos rezultātus, kas parādīsies tukšajās ailītēs. (Bet bez cinisma – manai aizstāvībai.) Ziņu lentē bez īpašas apdomāšanas uzklikšķināju uz virsraksta Leģendārās „Čučumuižas” radītāji nonākuši nepskaužamā situācijā: mākslinieku pāris netiek atpakaļ uz Latviju, jo bērnībā skatījos to raidījumu. Sāku skatīties fotogaleriju ar abiem raidījuma vadītājiem, kas pārģērbušies par rūķiem un rokās tur rūķu lelles. Ja ne vīruss, iespējams, nekad pie manis nebūtu atgriezusies šī bērnības atmiņa par Čučumuižu, Kikī un Bučiņu. Vispār ir grūti sev iestāstīt, ka tas attiecas arī uz mani. Vai tas ir egocentrisms vai nespēja aptvert kaut ko lielāku un nekontrolējamu, vai arī kaut kāds psiholoģisks pašaizsardzības gļuks? Nezinu arī, vai to saprast vispār ir svarīgi.

Būšana mājās vienai, bez E. un bez suņa, man iedevusi sen nejustu brīvības sajūtu. Atvēru guļamistabas logu un balkonu. Spilgtā saules gaisma, dzestrais gaiss, kas ieplūdis uzsilušajā istabā un kaiju ķērkšana man rīta otro cēlienu ļāva pavadīt kādā nekad nenotikušā atmiņā, iespējams, kādā filmā noskatītā un vēlāk aizmirstā ainā.

Viena lieta, no kuras es gan cenšos distancēties, – piedāvājumi, kā tērēt laiku, kamēr esi mājās. Paldies, bet es pati izdomāšu, kā nosist savu laiku, kura pēdējos 15 gadus ir bijis par maz. Viņiem laikam vairs nepietiek tikai ar manu naudu, tagad ir vajadzīgs arī mans laiks. To es gribu atstāt sev, iešu uz muzejiem, kad gribēšu, uz operu – vienreiz gadā un klātienē, jogošu, kad ienāks prātā un nepareizi, mandalas nekrāsošu, pasakas sev lasīšu pati, bet mūziku, kamēr lasu, neklausīšos, pat ja Grēviņš man personīgi ieslidinās plati pa durvjapakšu. Ko es darīšu? To es negribu pierakstīt, jo citādi tas kļūs par vēl vienu „to do” sarakstu visā manā „to do” sarakstu kartotēkā. Darīšu to, ko gribēšu, un tad, kad gribēšu. Vismaz centīšos. Un, ja vairs negribēšu, tad vienkārši aizmirsīšu. Vai otrādi.

Un vēl viena lieta – vēl aizvien nesaprotu, cik svarīgi ir neiet uz veikalu. Mājās nebija piena, tāpēc omleti brokastīm taisīju ar ūdeni, bet kafiju nedzēru vispār. Tieši šobrīd man gribas šokolādi, bet ne tik ļoti, lai riskētu (nezinu, ar ko). Kaut kad tas ēdiens tāpat būs jānopērk, bet esmu pieradusi pirkt ēdienu tikai vienai ēdienreizei. Man bail, ka nopirktā ēdiena daudzums mainīs nevis dienu skaitu, kuras varu neiet uz veikalu, bet tikai vienā dienā apēsto kaloriju un iztērētās naudas daudzumu.

Vakarā. Biju Elvi, nebiju to plānojusi, bet nopirku tomēr daudz lietu: apelsīnus, marinētus gurķus, tomātus, makaronus, citronpiparus, auzu pārslas, pienu, divus školādes sieriņus „skurdrupūznis”, sešas olas, pilngraudu maizi, čederas sieru, tomātu mērci, jogurtu, šokolādes tāfelīti, želejkonfekšu paciņu. It kā ilgākam laikam. Samaksāju pusi savas naudas. Kamēr krāmēju produktus tašās, nākamais pircējs, neskatoties uz tām dzeltenmelnajām līmlentēm uz grīdas, man pietuvojās jau vismaz metra attālumā. Viņš skaitīja naudu, un pārdevējai teica: „Jānes mājās tiem mazajiem ņergām, tie galīgi pārmīzuši.” Ja nu es arī pārmīzīšu, tad man būs vismaz ko ēst (ja neapēdīšu visu pirmajā dienā). Viņa produkti ieslīdēja starp manējiem – divas plastmasas kārbas ar pupiņu salātiem.

Atnācu mājās, 40 sekundes mazgāju rokas ar karstu ūdeni, dedzināja vietās, kur esmu apgrauzusi ienadžus. Uzliku vārīties makaroniem ūdeni, tikmēr paņēmu želejkončas un apsēdos dīvānā, lai videozvanā piezvanītu E., viņš necēla. Gaidot, kamēr atzvanīs, es apēdu visas želejkončas, sāka sāpēt vēders, un makaronus vairs negribēju vispār.

 

Klinta Paegle (Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas medmāsa)
23.03.20.

6:54. Esmu neticami ātri sataisījusies darbam. Jau dažas dienas atpakaļ piefiksēju, ka aptuveni pēdējo nedēļu man nav bijuši spilgti sapņi. Nekas atmiņā paliekošs. Arī šonakt, šķiet, nesapņoju, taču ļoti labi izgulējos. Mans iekšējais pulkstenis ir noregulējies, pamodos 10 minūtes pirms modinātāja zvana. Tikai šorīt pēc pamošanās ir iemesls arī piecelties no gultas.

Pārvietojos pa dzīvokli uz pirkstgaliem, cik klusi vien spēju, negribot vēl pamodināt draudzeni, kura vakar nolēma palikt pie manis. Viņa tomēr ir jau modusies un vēl miegainā balsī sauc no guļamistabas, ka nespēj noticēt, ka tādā agrumā jau ir tik gaišs. Es par šo gaismu ļoti priecājos. Katru rītu. Manā plānotājā pie datuma ir norādīts saules aušanas un rietēšanas laiks. Šorīt saule uzlēkusi jau 6:16. Gandrīz nemanāmi ir noticis pavasaris.

10:31. Paēdu brokastis un padzēru kafiju, kamēr vēl tik mierīgs rīts. Darbā, ieturot steidzīgas maltītes, es vienmēr kaut ko skatos vai klausos telefonā, parasti izvēloties ko izglītojošu vai vismaz informējošu. Tā tāda mana distancēšanās, lai paēstu vairāk vai mazāk netraucēti. Šodien gribas skatīties komiķus vai smieklīgos kaķu video. Ceru, ka pēc visa šī nebūšu kļuvusi stulbāka. Satieku virtuvē kolēģi, klasiskā saruna par laikapstākļiem. Viņa jautā, vai spēju noticēt, ka jau nākamajās brīvdienās sola +15 grādus. Viss pie mums notiekot tik strauji (man galvā iešaujas doma, ka vajadzētu paskatīties, kas notiek ar statistiku). Atvadāmies, es nomazgāju traukus un atgriežos savā postenī.

Informācija SPKC mājaslapā atjaunota pirms pusstundas, saslimušo skaits Latvijā šobrīd – 180. Kad pēdējoreiz skatījos bija 111 un 20. marts. Man kaut kā izdevies nestresot vai vismaz nepieķert sevi satraukumos par esošo situāciju. Es nelasu ziņas, man pietiek ar to, ka darba čatā nemitīgi pienāk jauni rīkojumi un ziņojumi, un instrukcijas. Ik pa brīdim saņemu ziņas no satrauktiem draugiem vai radiniekiem. Satraukumi saistīti ar manu darbu vai veselību. Vai viņu darbu un viņu veselību. Turpina notikt arī parastie „kā iet? Kas jauns?”, bet ciemos vai satikties neviens neaicina. Un ļoti labi, ka tā. Es jau miljons reižu esmu paspējusi izsapņot, ka ir vasara un visi mani mīļākie cilvēki sanākuši dārzā uz pandēmijas uzvaras pikniku. Un mēs apskaujamies un bučojamies, un neievērojam pilnīgi nekādas distances.

12:07. Zvans no dr. S. Rīt praksē būšu viena. Dakterei un reģistratorei jāiet karantīnā. Atkal! Jau pagājušā nedēļā ar kolēģi bijām spiestas pašizolēties manās mājās, kamēr gaidījām pacienta, ar kuru bijām kontaktā, testa rezultātus. Piektdien sagaidījām atbrīvošanu (pacients bija negatīvs) un uz atvadām vēl ņirdzām, ka gan jau šī nebūs vienīgā reize, kad kāda no mums nonāks pašizolācijā vai karantīnā. Bet nu ne jau tik ātri!

19:02. Pēdējā stunda darbā. Šodien patiešām bijis netipiski mierīgi. Ejot pusdienās uz slimnīcas kafejnīcu, pieķēru sevi tādā kā svētdienas sajūtā – tukši gaiteņi, pie reģistratūras un Narvesen neveidojas rindas, pusdienoju tikai es un daži kolēģi no citām nodaļām. Drusku tā kā ceru, ka arī pēc tam, kad atgriezīsies normālā dzīve un beigsies ārkārtas ierobežojumi, cilvēki būs iemācījušies labāk novērtēt, kas ir neatliekams stāvoklis, kad nepieciešama slimnīca. Pacientu plūsma ir ievērojami samazinājusies. Bet varbūt man tā tikai šķiet, jo neesmu bijusi darbā nedēļu. Varbūt tā ir tikai šodien. Varbūt man palaimējās ļoti mierīga pirmdiena.

21:18. Rīt būs jāiet uz veikalu, jo beidzās banāni. Neesmu bijusi iepirkties ilgāk par nedēļu. Kad es vispār pēdējoreiz biju veikalā? 13. martā? Nu labi, vakar ar meitenēm bijām piemājas nočņikā pēc saldējuma. Katru reizi, kad iedomājos par veikalu, man acu priekšā uzpeld Siguldas Rimi ar tukšiem maizes plauktiem no māsas sūtītajām fotogrāfijām, un cilvēki, kas iepērkas gāzmaskās un armijas lietus mēteļos no darba čatiņā sūtītajām bildēm. Tur tiešām tā izskatās? Tur ir banāni? Nekas daudz jau nav mainījies, ja neskaita to, ka ļoti daudz kas ir mainījies. Cilvēkam vajag paēst un pagulēt. Un rokas mazgāt! Prātā ataust bērnībā tik ļoti bieži dzirdētais bļāviens „ROKAS!” no krusttēva, tikko ienācu pa dzīvokļa durvīm, nodauzījusies pa āru. Man tiešām šķiet, ka viņš ir cilvēks, kurš man iemācīja mazgāt rokas.

 

Justīne Vernera
20.03.20.

10:16. Esmu augšā no astoņiem. Gultā ir pilns ar visādiem sūdiem – te ir kaut kādas zeķes, ģitāras vadi. Sunim garlaicīgi, bet man nāk miegs. Jāmobilizējas. Darba tulkošanā pietiek.

Bāru vakardien pametu vēlāk nekā paredzēts. Vienpadsmitos slēdzu durvis, bet pēdējām klientēm ļāvu palikt. Bija atnākusi M., runājām ne tikai par vīrusu, bet arī pārmaiņu nepieciešamību dzīvē. Pirms tam bija piekāpis V. Nesen pārbraucis no Berlīnes, aizgājis pašizolācijā, tāpēc iekšā nenāca. Sarunājām, ka pēc maiņas padošu viņam pa logu dažus aliņus, bet nenocietās – izpīpējām pa 2 cigaretēm, stāvot viens no otra tik tālu, cik vēl nekad. Vēl ienāca gleznotājs J.Š. un kaut kāds puisis ar žurku vārdā Dženifera. 

Paši pirmie klienti bija 2 krievu jaunieši, daudz bildējās ar karstvīna glāzēm, puisis beigās sāka dejot, kamēr viņa meitene to filmēja. „Tfu, influenceri,” tā es tobrīd nodomāju, bet virsū neskatījos. Brīvbrīdī tā vietā, lai tulkotu kādu riebīgu grāmatu, uzzīmēju Peintā bāru. Daudzi atnāca ar plastmasas pudelēm alum līdzņemšanai. No aizvakardienas izlejamais par puscenu. Esam spiesti slēgties aptuveni 3 stundas ātrāk nekā parasti. Esmu droša, ka drīzumā nevarēsim strādāt vispār. Mazgāju rokas daudz biežāk.

Kā es jūtos par to, ka joprojām apkalpojam cilvēkus? Man liekas tā: ir pavisam loģiski, ka cilvēki šitajā laikā vēlas dzīvot. Apmēram kā Rīgas sargs Artūrs Skrastiņš, kurš pirms nāves paprasa džekiem uzpīpēt. Reizēm es jūtos slikti par to, ka esam vaļā, bet reizēm es jūtos sirsnīgi par pēdējo Pārdaugavas bastionu, kurā vēl vari sajusties kā cilvēks. 

Pagājušajā nedēļā nostrādāju 4 maiņas. Sākumā domāju, ka nebūšu spējīga par tukšo bāru paņemt no šefa algu, taču klienti turpina nākt. Retākos bariņos, bet turpina. Pārsvarā pa diviem. Un sēž stundām. Vecākā paaudze gan atnāk, paņem pa simtiņam konjaka vai brendija un pēc 20 sekundēm ir prom. Visintensīvākais kontakts ar cilvēkiem man joprojām ir lielveikalā. Domāju par saviem Berlīnes un Beļģijas draugiem, kuri ļoti gribēja vasarā būt te, bet visticamāk to nedarīs. Mēs par to nerunājam.

Vietējais kebabnieks vakardien ar divām rokām vienlaikus taisīja četrus kebabus. Āģīša ielas bija pilnas ar veciem cilvēkiem.

Inficēto skaits šodien, protams, ir audzis. Liekas loģiski. Mani vairāk biedē citas ziņas. Dzelzavas ielas Maximā izsauca operatīvos, jo vienu patiesībā veselu cilvēku turēja par slimu. Esot „neadekvāti uzvedies”. Ar to pietiek, lai slēgtu un pilnībā dezinficētu veselu lielveikalu. Pie manējās Maximas apsargs lecās ar kādu vīrieti, kas vēlējās pavadīt savu brīvo laiku, stāvot pie veikala – tā, kā to šādi vīrieši ir darījuši līdz šim. Viņam lūdza iet uz ielas otru pusi. Vīruss mūs nepazemos, to izdarīsim mēs paši. 

Riebjas šīs pandēmijas salīdzinājumi ar karu – tā liekas tāda komfortā dzīvojušo rietumnieku mode. Varbūt esmu pārlasījusies Ļeņingradas blokādes dienasgrāmatas, bet man liekas, ka par badu un vardarbību nekā ļaunāka nav. Un tas mums, vismaz pagaidām, nedraud. Visam citam var tikt pāri, netraumējot pēcteču paaudzes. Cilvēki brīžam runā tā, it kā pirms vīrusa mēs būtu bijuši nemirstīgi.

 

13:40: Pabeigts pirmais steidzamais tulkojums par pandēmijas tēmu. Īsumā: būvnieki brīdina darba devēju par ārkārtējo situāciju. Darba devējs saka, ka tā netraucēs darba izpildei. Būvnieki saka, ka traucēs gan.

 

15:38: Skrējiens ilgst 28 minūtes. Uz V-pils ielas ir 2 lielas bultas, kas ved uz analīzēm. Vēl tur ir sarkana telts. Jāpaēd, jāsavāc dzīvoklis. Jāturpina tulkot un jāpalasa, visticamāk Gargantija un Pantagriels. Neko citu darīt nav ko. Vairāk par suni cilvēkam vajag cilvēku.

 

Eva Eglāja-Kristsone
19.03.2020.

Kopš pagājušās piektdienas ir atslēgts mans modinātājs telefonā, ar sajūsmu nodomājot, ar kādu baudu gulēšu kaut līdz desmitiem, vienpadsmitiem. Bet iekšējais pulkstenis ir galīgi citās domās, ik rītu ap sešiem mostos un jūtos traki labi izgulējusies. Gan jau pirmās nedēļas nerutinēti optimistiskais „Nu tik būs, nu tik darīšu” motīvs. Paskatos telefonā, naktī dēls atsūtījis ziņu: „Atnāc, kad pamodies, pamodini mani (pēc tam, protams, turpināšu gulēt), bet nu drošības pēc atnāc, man tāds dīvains drebulis (bet drošības pēc nepieskaries).” Pa vidu smaidiņi, laikam lai mani iedrošinātu. Aizgāju, pamodināju, esot viss labi. Pieskāros, lai pārbaudītu uz pieres temperatūru. Nav.

Rīta stundas veltīju vienam no daudzajiem Literatura.lv profiliem, kas jāsakārto un jāpapildina. Šorīt laimīgā loze Jūlijam Krūmiņam, ne dzirdētajam miljonāram, bet pozitīvi apsēstam dzejniekam ar pseidonīmu Klamburs, kura pamatnodarbošanās bija darbs Rīgas bibliotēkā, ko šobrīd zinām kā filiālbibliotēku Vidzeme (tolaik 9. bibliotēkā, ar adresi Vidzemes šoseja 5). Bet tostarp mani sajūsmināja – un ko nezināju –, ka 1935. gadā viņš izveidoja Latvju rakstnieku (citviet – Literārisko) mūzeju, gadiem sakrātās grāmatas, rokrakstus, foto utt. sadalījis amizantās nodaļās: Aizsaulē (Rainis, Blaumanis, Brigadere, Poruks u. c.), Spēka briedumā (Plūdonis, Švalbe, Akurāters), Pusdienas tveicē (Aida Niedra, Edvīns Mednis, Elīna Zālīte), Rīta agrumā (Francis, Raisters u. c.), Vēstures stūrītis, Sēnalu literātūra, Karš latviešu rakstniecībā, Īpatņi (O. Krēgers, Lapsingeru Juris u. c.). Varbūt pēc laika varētu papildināt ar Pandēmija latviešu rakstniecībā, bet šis galīgi nav izdevies joks, drīzāk aizraujošāk būtu padomāt, ko šodien varētu ievietot Pusdienu tveicē un Īpatņu listē. Pa starpai FB uzpeldēja šaušalīgais video ar furgoniem Bergamo, kas izved zārkus uz kremēšanu, bet ziņu lentes no vienas puses šķiet tik attālinātas šajā saulainajā rītā, no otras atstāj fona sajūtu. Šodien arī Jāzepu diena, pirms mēneša virtuāli (platformā #Grosvaldi1920) izsērojām Jāzepa Grosvalda pāragro nāvi ar pandēmsko spāņu gripu pirms simts gadiem.

Ap pusdienlaiku brālis atsūta ziņu: „Aizbrauc uz veikalu, sapērc kādam laikam uz priekšu pienu utt. Iespējams, ka tiks izsludināta visas Latvijas karantīna šodien.” Nopirku to pienu un ne tikai. Kā zināms, valdības paziņojums bija cits, bet nekas, veikals ar dezinficētājiem, cimdiem un izvairīšanos no svešiniekiem kādu nedēļu nu man izpaliks, kas labi, manī tur mostas pārāk liela iztēlošanās spēja un slimuma sajūta.

Neesmu īsti vēl pieradusi, ka visi trīs bērni ir mājās gandrīz visu laiku. Pat ja esmu savā Virdžīnijas Vulfas istabā, paralēlā skaņu un nodarbju ņirboņa vēl neļauj koncentrēties martā plānotajiem gargabala rakstu darbiem, bet der, lai padarītu kaudzēm mazāku darbu. Taču ir gana omulīgi beidzot ēst kopā regulārāk, parunāties ne tikai par degošāko, bet par dzīvi kopumā. Interesanti vērot arī viņu pielāgošanos un pēkšņo brīvības sajūtu no ikdienišķajām mācībām, treniņiem, mēģinājumiem un samierināšanos ar izglītošanās attālināto modeli. Vecākais dēls mācās datu analīzes eksāmenam, fonā dienas garumā klausoties 2018. gada Dziesmu svētku ierakstus un dungojot līdzi, otrs dēls dodas stundām garās pastaigās. Mazā meita izbēdājas, ka tiek runāts par skolēnu dziesmu svētku atcelšanu, kam „mēs tik cītīgi gatavojamies”, un basketbola nometni, kas šodien tā arī nesākās, bet pēc brīža jau kūleņo pa batutu, watsapojas ar draudzenēm un ir mani savaņģojusi saviem ikdienas treniņiem. Slava treneriem, kas sagatavo kvalitatīvus videotreniņus un motivējošus izaicinājumus, lai komanda nepalaistos laiskumā un inviduāli atskaitītos par padarīto. Skrienot pa saulaino stadionu spirgtajā marta vējā, sajūta ir pavasara solījuma apvēdīta, atgriežas gājputni, mākoņi ir pūkaini un māmiņas ar ratiņiem riņķo ap dīķi. Apsolījuma skats ir arī dārzā, tulpes un narcises jau sprīdi garas, sastādu lilijas un izdomāju vietas jaunajām peonijām. Mans „stādu skapis” arī zeļ. Ir tāda nākotnes sajūta.

Mēnešiem nebiju piegājusi grāmatu plauktiem, kas gluži kā VKKF projektu noraidījumi „ir mazāk aktuāli”, šorīt uzmetu aci, varbūt ir īstais brīdis ko palasīt ārpus profesionālā iztikas minimuma. Izvilku grāmatu, kas aplīmēta ar nocenojuma uzlīmēm vēl latos: Erika Ādamsona Dziesmas par labu dzīvošanu, sak, varbūt kas iedvesmojošs. Uzšķīrās ar pirmo kaut kur pa vidu Žēlabu dziesma, tur pesimisms, grūšums, nāve un skumjas ik pantā. Un tomēr, tomēr labi, ka izlasīju līdz beigām:

Kaut sērgas pār mums redz brūkam,
Kaut bēdu arvien tik daudz,
Ar bungām, koklēm un dūkām
Sev līdzi mūs dzīve sauc.

Foto: Imants Kristsons

Ivars Šteinbergs
19.03.20.

Strādājot no mājām, vieglāk aizgulēties. Gribu pierakstīt sapņus, bet nevaru atcerēties detaļas – kaut kādi dimanti vai rubīni bira no mutes, laikam aplaupījām banku, kas izskatījās pēc Gaismas pils… Steidzos pie datora, lai sāktu darbadienu, atbildu uz e-pastiem, nosūtu ziņojumus, darbojos divās mājas lapās, atjauninu un aktualizēju informāciju, papilinu saturu, cenšos meklēt, ko vēl izdarīt, īsāk sakot – novēršu sev uzmanību. Atceros par brokastīm, ēdu Muesli ar kaltētiem banāniem, uzvāru kafiju, izdzeru zāles. Ieskrienu ātrā dušā, uz telefona atskaņojot mūziku, lai sevi nomierinātu/uzmundrinātu, – Angelique Kidjo versiju Talking Heads dziesmai Once in a Lifetime, vēlāk klausos Frenka Zapas Montana, Bēthovena 9. simfonijas fragmentu – Odu priekam, t.i., Eiropas himnu. 

Dzīvoklī esmu viens – nekad neesmu dzīvojis viens, vienmēr bija ģimene, draugi vai draudzene. Ilgākais laiks vienatnē – ASV, divi mēneši. Toreiz tas bija sīkums, bet tagad – ir septītā vientulības diena – ir grūti izturēt. Izeju uzsmēķēt pagalmā, gaišzilas debesis, saule, laiks otrai kafijai. Šobrīd manas dzīves lielākā aktualitāte nav pandēmija, jo pagājušonedēļ piedzima mans dēls. Es, protams, ievēroju drošības pasākumus, mazgāju rokas, apbrīnoju ārstu darbu, satraucos par vecvecākiem u.tml., bet reizēs, kad sieva man atsūta video ar mūsu jaundzimušo, kurš žāvājas miegā, es to skatos desmitiem reižu, un visas bailes par globālo krīzi uz mirkli izkūp kā nebijušas. Es tikai ļoti skumstu, ka nevaru būt ar viņiem kopā. 

Pēdējās nedēļas laikā gandrīz katru dienu pusdienlaikā esmu sapakojis sainīti, gājis uz veikalu pēc higiēnas precēm un nesis uz Dzemdību namu. Karantīnas dēļ mani nelaiž pie sievas un bērniņa, nedrīkst, sainītis jāatstāj pirmajā stāvā ar zīmīti „309. palāta”. Es ar viņiem pabiju tikai dzemdību vakarā, 12. martā (vēlāk apskatījos, ka mans bērniņš piedzimis vienā datumā ar Džeku Keruaku). Bija vētra, ārkārtas stāvoklis. Dzemdības izvērtās traumatiskas gan mammai, gan mazajam, tāpēc tagad abiem jāārstējas. Par laimi analīžu rezultāti bēbītim labi, bet ārā tiks laisti – ātrākais – nākamnedēļ. Līdz tam laikam es ar viņiem nesatikšos, tāpēc jūtos kā bez rokām. 

Tovakar paguvu piedzīvot gan savas dzīves smagākos, gan emocionāli bagātākos brīžus. Attiecīgi – kad manu sievu aizveda uz ķeizargriezienu, es paliku asinīm notašķītā palātā, neziņā, satriecošā klusumā. Aptuveni pēc stundas atnāca māsiņa un pateica: „Jums 22.35 piedzimis dēliņš,” bet neko vairāk nepaskaidroja. Vēlāk mani nosūtīja uz intensīvo terapiju un parādīja – lūk, mazulis. Pēc tam, kad biju viņu apskatījis, es izgāju gaitenī un apraudājos. Sen nebiju raudājis. No bēdām, ka bērniņam grūti, no laimes, ka viņš izskatās stiprs. Pēdējo reizi raudāju, šķiet, tikai D.K. bērēs (gandrīz precīzi pirms trim gadiem). Kaut kāds aplis ir noiets. 

Izdzeru zāles, apēdu Snickers batoniņu, neko citu nevaru ieēst. Izeju pīpēt. Vajadzētu atmest. Viegls vējš. Turpinu rakstīt e-pastus, nesen sarakstījos ar promocijas darba vadītāju, lekcijas atceltas, būtu jāizmanto šis laiks, lai rakstītu referātu, bet man ir grūti koncentrēties. Stundu nodarbojos ar šifrēšanas pienākumiem, iet lēni. Visu laiku domāju: viņa jau tagad ir mūsu bērna labā izdarījusi vairāk, nekā es jebkad spēšu. Es ceru, ka viņa atpūšas. Es ceru, ka viņš neraud. Es ceru, ka man izdosies viņiem dot visu, kas viņiem vajadzīgs. 

Kad darbadiena noslēdzas, klausos Nine Horses albumu Snow Borne Sorrow. Derētu kaut ko palasīt, bet nav spēka. Psihiatre vienmēr atgādina, ka jādzer ūdens, tāpēc iedzeru labi daudz atvēsinošu malku. Paguļu uz dīvāna, skatīdamies griestos, kamēr ārā satumst. Tad spēlēju datorspēli Kentucky Route Zero, bet domas tāpat atgriežas pie tuvajiem. Pēkšņi iedomājos, ka kaut kādā ziņā bēbītis ir vairāk vajadzīgs man, nekā es – viņam. Viņš man neizbēgami mācīs disciplīnu. Vairs nepastāvēs teorētiskā iespēja jebkurā brīdī pateikt „man pietiek”, aizstopēt līdz tuvākajai kalnu grēdai, ataudzēt garus matus un atlikušo dzīvi veltīt zāles pīpēšanai un virtuves filozofijai. Viss, šādas iespējas vienkārši vairs nav, un tas ir labi. Tas ir labi. 

Izdzeru zāles, eju gulēt un domāju par to, ka kļūs sliktāk, pirms kļūs labāk; par bezspēcību; un par to, ka – par spīti notiekošajam – man ir paveicies. Cik ļoti man ir paveicies. 

Ieva Plūme
19.03.2020.

Padodiet to koronu šurp, lai ātrāk. Tāda ir pirmā doma pamostoties. Un pēdējā doma iemiegot. Esmu #paliecmājās režīmā. Neceļoju. Neesmu kontaktpersona. Bet bailes par to, vai pietiks elpināmo aparātu (no Viņķeles sapratu, ka pietiks un būs vēl), vai pārdzīvošu pneimoniju, kas notiks ar bērnu, ja mani aizved uz slimnīcu, visbeidzot, abi ar bērnu baidāmies, kas notiks ar kaķi, ja abus aizved, –  bailes pienaglo lēmumu #stayhome. 

Visvairāk riebjas, ka esmu riska grupā ar savu sirdskaiti un reto kardiopulmonālo slimību. Citādi laikam vazātos apkārt kā pārējie. Mazāk stresotu. Vairāk padarītu.

Atraksta draugi, kuriem nav nekādu hronisku slimību. Arī streso. Arī neko nepadara. Visi esam vienādi. Mierinoši.

Ārsts izraksta spirtu uz e-receptes. Lai dezinficēju visu, ko nopērku un ienesu mājā.

Draugs bijis Depo, Rimi, centrāltirgū. Rokas nedezinficē, cimdus nevelk. Prasu WhatsApp, vai kāds stāv 2 m no citiem. Nestāv. Depo darbinieki mēģinot cilvēkus kārtot rindās. Pastaigāties nolemjam katrs savā galā, un pastaigas laikā mums būs videozvans. No touching. Un nez kāpēc silti ap sirdi paliek un tik par pastaigu vien jādomā. It kā distancēšanās. Tomēr tik tuvaun mīļa sajūta sen nav bijusi.

Aizvakar kaķis skrēja pēc putniem, iedauzīja lielās halles stiklu. Stiklā zirnekļtīkla plaisas. Māsa sazvanīta pamāca, ka jālīmē restītē pa visu logu celtniecības skočs. Izrādās, man mājās ir. Ar bērnu nolīmējam pusi loga. Izskatās glīti, kā instalācija. Saukt meistarus, lai iestiklo logu lielumā no grīdas līdz griestiem, – no way. Nesaukšu nevienu. Meistari vispirms būtu spirta vannā jāmazgā.

Piesakās kurjers. Paciņa jānogādā. Prasu, vai bijis ārzemēs. Man pretī – a jūs? Neesam bijuši. Tiekamies pie durvīm. Stāvam ļoti krietnu gabalu viens no otra, pastiepju parādīt pasi. Vells! Tas pasi rokās paņem. Es nitrila cimdos parakstos par piegādi. Eju iekšā.

Pases lapai uzsmidzinu dezinficējošo. Atstāju žūt. Paciņu ielieku vannā. No Ungārijas. Infomateriāli darbam. Ungārs lepns. Atraksta, ka pēdējā brīdī paspējis nosūtīt, jo viņiem pasts veras ciet. Nodomāju – danaf sūtīji, 100 gadus tagad nevajag tos materiālus. Aizrakstu ungāram – thanks a lot, appreciate. Redzu savu liekulību. Tomēr cilvēks centies. Un man tak vēl jāstrādā kopā ar ungāru.

 

Rita Treija
18.03.20. „May You Live in Interesting Times!”

Dienu ir labi sākt ar lasīšanu. Iesāku ar Aksela Hirša stāstu Visas kafejnīcas ir tukšas, un tas atgādināja par pērn pravietiski izraudzīto Venēcijas mākslas biennāles saukli „May You Live in Interesting Times!”.„Kaut tu dzīvotu interesantos laikos!” – tas ir angliskots ķīniešu lāsts. Turpināju ar Primo Levi Atelpu: skaudrais Itālijas ebreja mājupceļš no Aušvicas uz Turīnu. Patlaban ir kara beigas, kuras viņš sagaida, kuldamies pa Bogucices nometni.

Izvedu suni  ieelpot dzestro gaisu. Iekūru krāsni un galvā veicu aprēķinus. Salāgoju tos ar laika prognozēm un secināju: ja rīkošos taupīgi, sagaidīsim siltāku pavasari bez papildu malkas pirkuma. Izņēmu no veļas žāvētāja zilo palagu un spilvendrānas un ieliku tajā klēpi ar melnajām drēbēm. Notīrīju galdu, kafijas traukus ieliku izlietnē. Pārkārtoju puķes bleķa krūzē. Kad lauzu tulpēm sadzeltējušās lapas, tās smaržoja tikpat kā ziedi.

Strādāšana „no mājām” man un citiem institūta ļaudīm nav nekas neparasts. Lai gan tā neiemieso gluži radikālu brīvību, man patīk. Šodienas pienākumos ir lasīt un Google dokumentos papildināt kolēģu sagatavotos pētniecisko projektu pieteikumus. Pirms zinātniski projekti gūst finansiālu atbalstu un tautas atzinību, tos apvij noslēpumainība. Tāpēc detaļās šo darbu nedrīkstu aprakstīt. Minēšu vien, ka projektu iesniegšanas termiņš epidēmijas dēļ nupat tika pagarināts par vienu nedēļu.

Lai izvēdinātu galvu un stiprinātu imunitāti, izstūmu velosipēdu no sava Miera ielas iekšpagalma un aizminos līdz Gaismas pilij, tās 5. stāva sētas pusē ir mūsu birojs. Uz galda atradu parakstāmu dokumentu un akadēmisku žurnālu sūtījumu no Igaunijas. Pāris kolēģu lietderīgi izmantoja surdinēto darbavietas atmosfēru. Paguvu dzirdēt pāris laikmetīgas folkloras vienības. Viena anekdote skanēja tā: apkopēja labprāt strādātu no mājām, taču nav pietiekami garas slotas.

Izlasīju lietišķās un privātās e-pasta vēstules. Kāds tuvinieks no Londonas bija rakstījis naktī, iespējams, raudādams. Viņš nebija taupījis dusmīgus izteikumus kā „šitais Džonsons” un „toriju cūkas”. Vakar viņš  „dēļ tā Coronavirus” zaudējis darbu restorānā.

Dienas izskaņā es daru to, ko labprāt darītu caurām stundām: es zīmēju. Pašlaik mans uzdevums ir ar iespējami nelielu līniju daudzumu izveidot dažādus cilvēku raksturus. Skicēju groteskus pašportretus.

 

Lolita Tomsone
18.03.20.

Septiņos no rīta mani pamodināja ūbeles, kuras gaudoja kā bojas, jo viņām ir pavasaris, nevis epidēmija. Galva nebija skaidra, jo vakar Una sarīkoja Āģītī minimālistiskus dārza svētkus, kuros nevarēja apkamties, bet varēja apvemties. Primitivo ar Moku ir dievu dzēriens, bet kaut kādu 80. gadu nepareizo dievu.

Muzejs slēgts, es tur pāris reizes sēdēju viena pati, uz galda pārmetoši stāv Sestā sieva, bet neviens neatzīstas, kurš to ir atstiepis. Aizdomas krīt uz aktieriem, kuriem tur notiek mēģinājumi, bet arī teatrāļi visu stingrīgi noliedz.

Konferences zvans ir dīvaina lieta, tu skaties uz kolēģu grāmatplauktiem un lustrām, bet neviens vēl nav pidžamā. Pirms zvana es paslēpju milzīgo, tukšo kandžas pudeli, kuru majās atstājuši Rīgas Laika dzērāji. Sākumā man neiet skaņa, bet vakar vēl gāja. Vakar gan tas bija cits dators. Zoom mūs izmet ārā, jo esam pārtērējuši laiku, 40 minūtēs neko nevar sarunāt. Maija noorganizē Google.Meet zvanu, un mēs kā pa celmiem saplānojam darbus.

Muzejā tikmēr nokaltis mans pārlietais apelsīnkoks, viss liecina par mēra tuvošanos.

No Jeruzalemes zvana uztraucies draugs, viņam ir krīze. Pārāk ilgi jau sēdets mājā, un blakus sinagogā arī bijis kāds slimais. Uz sinagogu viņš nekad neiet, bet ja nu kaimiņi mēra laikā kļuvuši dievticīgi? Esmu dusmīga, un viņš mani drausmīgi lamā, ka es vēl satieku draugus. Vienīgais drošais attālums laikam ir tāds, kāds starp mums, aptuveni 3000 skāriendrošu kilometru.

Nomirusi Juta Strīķe, un viņas vietā Saeimā būs paranoidālo sapņu feja Mārtuža. Viss ir ļauni.

Tad zvana VID, jo mātes iesniegtā deklarācijā nav līdz galam iesniegta, un es atkal sēžu ar ārstu čekiem. Tad izrādās, ka 2019. gads tomēr ir pieņemts. Es varu laimē diet, bet 2017. gadu klabinu vēlreiz. Pirmajā mēra dienā noskatījos četras doķenes, tagad čeki un tupums.

Kolēģe Maija pārsūta holokaustā izglābtā ebreja dēla atmiņas no Vācijas, vēstule sākas tik aizkustinoši: „Es gribēju īsi uzrakstīt par fotogrāfijām. Bet nokļuva vesels romāns.” Es apraudos, jo tas romāns ir neticami skarbs, bet ar mazdrusciņ laimīgam beigām.

Dievs bija iemīlējies,
Pasaulē laizdams Gauju.

Raksta Varde, ka bailes ir dvēseles ienaidnieks un jāiet uz Gauju uzspēlēt domino. Kopā ar vīrusu ir atnācis vecums, kad tu bliez ar kauliņiem pa lielo galdu un kliedz „riba!”. Vērmaņdārzam vēl par aukstu, tur mēs apdraudētu vecus cilvēkus. Gauja laikam rīt arī būs ciet, un tad viss, jo mājā man nav domino un naudu tagad tādiem niekiem bail tērēt.

Es jau sataisījos kāpt tramvajā, bet VID darba skudras pametušas savu pūzni un devušās ar 11. tramvaju mājup. Vagonā ir pārāk daudz šallēs satītu seju, jo vilna, ka zināms, ļoti labi filtrē Covid-19. Izsaucu taksi, šoferis Guntis saka, ka ejot sūdīgi „ne roķenes vairs, ne lidostas, ne nakts autobusu”. Roķene esot Rokkafejnīca, es nezināju, ka mums tāda vispār ir. Domāju, ka tāda ir tikai Liepājā ar visādām Līvu un Igo ģitārām. „Parasti ap trijiem jau bija lidenes, viss bija.” Nopelnījis sešu stundu laikā 26 eur, bet Boltam jāmaksā 40 eur un vēl benzīns. Viņš man novēl veselību, domino spēlei noteikti noderēs. Garām pabrauc tukšs 1. tramvajs, kurš parasti uz vakarpusi atgādina visu vecumu sardīņu bundžu.

Rimi neko nedrīkst aiztikt, tas nozīmē, ka uz avokado arī karantīna, jo tos vienmēr kāds ir apmīcījis. Atliek pastaigas kapos, jo tur neviens neko neaiztiek. Cilvēku kapiņos daudz, bet visi jau zem zemes.

Vakar Una ieslēdza olu pulksteni un neviens 30 min nedrīkstēja pieminēt koronu. Sākās Dekamerona īsā versija tiem, kam uzmanības deficīts. Mēs runājām izdomātā poļu valodā, Karīna stāstīja, kā sarakstījusies ar poļu puikām bērnībā, Andžejam bija lokaina ševeļūra, tāda dīvaina sasuka, kuru ķemmē no aizmugures uz priekšu. Varde izstāstīja par aktieri Karcevu, kurš Odesas viesnīcā vilkās pa koridoru. Aiz muguras šveicars sauca nopakaļ: „Jaunais cilvēk, jaunais cilvēk!” Karcevs pat neatskatījies. Pie numuriņa durvīm viņš tomēr atskatās. Apkopēja šveicaram pārmetoši saka: „Pareizi dara, ka neatskatās, nu kāds viņš jaunais cilvēks. Paskaties, cik tad viņam vispār atlicis!”

 

Santa Remere
17.03.2020. Ārkārtas detokss

Es zinu, ka ārā notiek milzīgas nepatikšanas. Šodien visvairāk jūtu līdzi nelaimīgajiem, kas mašīnu rindā iesprūduši pie Polijas/Vācijas robežas, varu tikai iztēloties, cik tas ir mokoši, absurdi, klaustrofobiski. Medicīnas teltīs mirstošajiem pagaidām spēju just līdzi tikai ar prātu, šis izmisums emocionāli vēl liekas tik tālu kā Sīrija, kuras ziņām katru dienu paeju garām kā bezpajumtniekam – rezignēti, bez spējas kaut ko ietekmēt. Bet viss strauji mainās, un es apzinos, ka jau pēc nedēļas varbūt ēdīšu savu cepuri, taču pašlaik manā dzīvē vēl nekas nav mainījies uz slikto pusi. Šī atziņa gan nāk reizē ar skumju apjausmu, ka varbūt man nav bijusi īsta dzīve – neesmu tieši atbildīga ne par vienu uzņēmumu, darbinieku, pasākuma norisi. Principā bez manis plašāka sabiedrība var diezgan labi iztikt, tomēr mana rīcība tīši vai netīši var ietekmēt citus, jo mēs visi, kā izrādās, esam savienoti diezgan ciešā ķēdītē.

Strādāju no mājām jau gadiem, bieži daru to kopā ar bērniem un sociālā izolācija man ir jau iestaigāta taciņa. Sākumskolnieks pārnāk ap vieniem, bērnudārziniekam visa grupa šogad ir bijusi slima jau vairākas reizes, un šī mums ir jau kāda trešā karantīna – kurš tās vairs skaita? Jā, bērni ir drusku atstāti novārtā, kamēr uzrakstu vai iztulkoju tekstu, bet mums ir konstruktori un multenes, kuru pietiks vēl ilgam laikam. Jaunie apstākļi, kad arvien vairāk cilvēku uz laiku nonāk „mājas birojā” jeb no mājām strādājošo māmiņu statusā, man rada pat tādu kā saviesīgi pacilājošu sajūtu – varu drošāk dalīties šīs rutīnas izpausmēs un gandarījumā, ka pa vidu darbiem esmu uzcepusi cepumus un pat notamborējusi bērnu pasūtīto dinozauru.

Kopš ārkārtas stāvokļa noteikšanas man sāk mazināties zilie loki zem acīm, jo atcelti vairāki darbi, kurus būtu bijis grūti paspēt, par kuriem būtu jādeg, jādomā naktī, kad beidzot ir kluss, un par kuriem ir bijis grūti sev atzīt, ka ir par grūtu. Vairs nav jānervozē par to, lai dzirdētu modinātāju, un nav jācīnās ar bērniem, spiežot iet uz skolu un dārziņu, no kura pēc pāris stundām tāpat zvanīs un teiks, ka mazais atkal klepo un jāved mājās. Varam neiet sēdēt pārslogotās ārstes uzņemšanas telpā, lai dabūtu attaisnojuma zīmi, receptes nevajag – tās vēl palikušas no iepriekšējās reizes. Mēs šīs dienas jūtamies vispārēji laimīgāki un pat neguļam līdz desmitiem, bet pieceļamies diezgan laicīgi paši ar savu iekšējo pulksteni. Es nododu darbus bez atgādinājuma par nodošanas termiņu, bet, ja kaut ko nepaspēju, varu pateikt – ak, man bērni mājās neļauj! Un apkārtējie izturas saprotoši, jo mani teksti nav neatliekamas dzīvības glābšanas operācijas, kamēr palikšana kopā ar bērniem reizēm ir.

Sāku just saķeri ar dzīvi – cik daudz es izdaru, kāpēc to daru, nevis tikai paklausu, jo kāds gaida, kādam vajag, kaut šo kādu nekad neesmu satikusi. Manās darba attiecībās ir parādījies es. Pieļauju, ka ne uz ilgu laiku, jo, atceļot kultūras pasākumus, atceļas arī mans kauliņu apgrauzējas darbs.

Vēl es beidzot varu nenervozēt par visiem pasākumiem, uz kuriem neaiziešu. Jūtu atvieglojuma sajūtu, kad kaut kas tiek atkal atcelts. Stulbi, bet tā ir. Ceru sagaidīt brīdi, kad gribēšu pasākumus atpakaļ, un zinu, ka tāds pienāks, bet es gribu tos pati sagribēt, nevis iet tikai tāpēc, ka citā laikā nebūs vai citādi nebūšu lietas kursā. Digitālās simfoniju pārraides nav domātas man, pat ja idejiski atbalstu mākslinieku vēlmi turpināt pulcēt un dalīties, vismaz kaut kādā formātā vēl parādīt priekšnesumu, kas ilgi ticis gatavots un gaidīts. Bet simfonijās man patiešām vajag klātbūtni, internetā es paeju tām garām. Kā bezpajumtniekam.

Patiesībā jau daudzus gadus gandrīz neesmu klausījusies mūziku mājās vai austiņās, jo neesmu spējusi sevī atrast tai telpu, mēģinot paspēt katru dienu. Manī nav bijis vietas, kur ielaist mūzikas radītās sajūtas, bet aizvakar vakarā sēdēju uz dīvāna un klausījos dziesmu pēc dziesmas. Muļķīgas, vienkāršas, sentimentālas – es atkal tās sajutu. Varbūt eksistenciālais fons atrāvis vaļā kādu sprostu, bet varbūt man tiešām bija vajadzīgas brīvdienas – bez paredzama gala, bez stresa par to beigšanos, un tikai ārkārtas stāvoklis mani ir piespiedis paņemt šo pauzi.

Es gribētu kaut kā ietekmēt notikumus, un pašlaik tas ir iespējams vēl pavisam vienkāršā veidā – savedot kārtībā sevi, lieki laukā neejot, lieki nepērkot, neejot slimam pie citiem un nelaižot uz skolu slimus bērnus. Un tas ir tas, ko man jau labu laiku ir gribējies. Es esmu spiedusi sevī skrienošās pasaules ritmu kā tādus sausus kartupeļus. Tā vietā, lai piešķaudītā zālē noskatītos bērnu izrādi, kurā atgādina, cik svarīgi ir atrast laiku, ko pavadīt kopā ar bērnu, un cik sliktas pretējā gadījumā var būt sekas, man beidzot ir iedots pats šis laiks, kurā būt kopā, nemeklējot, kur aiziet un kā nodarbināt.

Es saprotu, ka būtu jābaidās no gaidāmās neparedzamības, bet manas sajūtas drīzāk liek domāt, ka esmu beidzot sataustījusi pamatu zem kājām. Sen neesmu apmeklējusi ballītes – parasti tikai paskatos, vai pietiekami daudzi ir atķeksējušies pie pasākuma, un nodomāju, ka gan jau citi aizies manā vietā, jo man nav spēka, nav laika. Aizvakar nolēmu iet pret straumi un kaut ko darīt pati savā vietā. Noliku gulēt bērnus un pusnaktī aizgāju ciemos pie cilvēka, kurš izmisīgi lūdza ciemos visus savas frendlistes simtus. Biju atnākusi vienīgā.

 

Par projektu

Vairāku gadsimtu garumā dienasgrāmatas rakstīšana ir bijis svarīgs pašrefleksijas veids. Gluži kā pašterapija, kas palīdzējusi tikt galā ar pārdzīvojumu un satraukumu, jo sevišķi tad, kad pasaule pēkšņi pārvērtusies un mūsu dzīve līdz ar to. Arī glābiņš laikā, kad dienām ilgi viss ir apstājies un stāv uz vietas. Ikdienas ieraksti dienasgrāmatā kā strīpiņas, iegrieztas stenderē, atgādina, ka laiks tomēr rit.

Dienasgrāmata ir savāds žanrs, kam tikpat kā nav robežu. Noteiktais ir tikai datums. Tas rakstīto pārvērš dienasgrāmatā. Viss pārējais – tas, ko autors vēlas fiksēt. Ikdienas mirkļi, pārdomas, vārdos izteiktais tas, kas notiek un nenotiek, domu dzīles vai izburtots klusums. Svarīgos notikumus un arī šķietami nenozīmīgo, kas kādā brīdī, iespējams, kļūs par liecību kādam lielās vēstures pagriezienam. Bet varbūt arī nekļūs. To mēs nezinām. Dienasgrāmata ir patvērums laikā. Un subjektīvā laika arhīvs.

Tomēr dienasgrāmata noder ne tikai dvēseles „izlikšanai” vai notikumu fiksēšanai zem datuma ieraksta. Rakstīšana ir sociāla darbība, kas paredz lasītāju – īstu vai iedomātu. Lasītāju, kas lasa tagad vai lasīs vēlāk – kaut kad nākotnē, par kuru rakstītājs nav zinājis itin neko. Dienasgrāmatas lasītājs vienmēr ir zinošāks par rakstītāju. Jo sevišķi spilgti to sajust var brīžos, kad notikumi steidzas laikam pa priekšu. Šodienas ziņas rīt jau tapušas vecas. Šodien kārtojam somas un atvadāmies no draugiem un radiem pirms aizbraukšanas, bet rīt jau robežas ir slēgtas. Vakar domātais ir viegli aizmirsts, bet pierakstītais – ne. Tu paliec savā vakardienas dienasgrāmatā kā muļķītis. Tomēr patiess, kāds biji, un nākotnes neizgrozīts. Cita dienasgrāmatas lasīšana ļauj sajust pagātnes laiku īstāk, vienkāršāk un bez nākotnes diktāta par to, kas no visa tā, kas pierakstīts, vēlāk būs izrādījies svarīgs. Lasīt cita dienasgrāmatu, kas tapusi nule, – tā ir privilēģija. Kā laika zupas šķīvja dalīšana.

Dienasgrāmatas, kas tapušas revolūciju, karu, krīžu, traģēdiju, katastrofu laikā, kļūst par nozīmīgu balsi sabiedrības vēsturē. Tās ir viena no pagātnes personiskajām un subjektīvajām dimensijām, kas ļauj iejusties vēstures notikumos un atklāt, kā tie izdzīvoti tobrīd. Dienasgrāmatas līdztekus citiem autobiogrāfiskajiem naratīviem sniedz unikālu iespēju ielūkoties iepriekšējo paaudžu domu un izjūtu pasaulē, iepazīt tās un mēģināt saprast. Tāpēc dienasgrāmatas ir tik svarīgas.

Pandēmijas dienasgrāmata ir projekts, ko interneta žurnāls Punctum īsteno kopā ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu ar mērķi noskaidrot un ar dienasgrāmatu ierakstiem dokumentēt to, kā mūsu sabiedrība jūtas šodien – situācijā, kad ir tik daudz nezināmā, kad esam spiesti izolēties un laiku pavadīt savos mājokļos vairāk nekā jebkad iepriekš. Taču vairāk par visu šī projekta mērķis ir radīt kopības sajūtu, jo kaut arī katrs savās četrās sienās, tomēr esam vienā laivā.

Ik dienas Punctum publicēs literātu, publicistu, mākslinieku un citu kultūras jomu pārstāvju dienasgrāmatu ierakstus. Līdztekus LU LFMI Latviešu folkloras krātuves Autobiogrāfiju krājumā tiek veidota kolekcija Pandēmijas dienasgrāmata 2020, kur ārkārtas situācijas laikā tapušās dienasgrāmatas var iesniegt ikviens, sūtot tās uz garamantas@lulfmi.lv. Visi šajā projekta iesniegtie materiāli (rakstītie un fotografētie) tiks saglabāti un padarīti publiski pieejami digitālajā arhīvā garamantas.lv

Sanita Reinsone

Dalies ar šo rakstu