punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Gaidītā un saņemtā samērs

Zanda Gūtmane

01/04/2020

 

Par Janas Egles stāstu krājumu Dzimšanas diena (Latvijas Mediji, 2020)

Pēdējo četru gadu laikā iznākuši trīs rakstnieces Janas Egles stāstu krājumi – Gaismā, Svešie jeb Miļeņkij ti moi un Dzimšanas diena. Katrs no šiem izdevumiem ir bijis īpašs notikums Latvijas literārajā dzīvē, kas nonācis lasītāju, literatūras kritiķu un vērtētāju uzmanības lokā, izpelnoties daudz atsauksmju un atzinības un ierosinot pat interpretācijas kino un teātra mākslas formās. Jāsaka, ka ne tikai Janas Egles, bet arī citu autoru īsprozas grāmatu parādīšanās un rezonanse pēdējos gados liek domāt, ka stāsta žanram šobrīd ir nozīmīga vieta latviešu literatūrā. Daces Vīgantes, Gunas Rozes, Sabīnes Košeļevas, Vlada Spāres un vairāku citu rakstnieku krājumu popularitāte liecina, ka īsā stāsta forma 21. gadsimta literatūrā acīmredzami pilda kādas nozīmīgas funkcijas. Lai apzinātu šī žanra atdzimšanas iemeslus mūsdienās, ir lietderīgi paraudzīties uz iepriekšējiem īsā stāsta popularitātes periodiem. Kopš 20. gadsimta vidus tādi ir bijuši vairāki un to attīstībai arvien ir bijuši savi iemesli, kas meklējami gan sociāli politisko norišu, gan arī estētikas virzībā.

Viens no šādiem brīžiem bija 50. un 60. gadu mijā, kad, pamazām atkāpjoties no sociālistiskā reālisma „lielās un vienīgās patiesības” principiem, Ēvalds Vilks, Zigmunds Skujiņš un Regīna Ezera savos stāstos aizsāka uzmanības pievērsumu vienkāršajam, bet tik komplicētajam „mazajam cilvēkam”, viņa sarežģītajām izvēlēm un patiesības meklējumiem. Vēl cits uzplaukuma vilnis piedzīvots 80. un 90. gadu mijā, kad līdz ar „jaunajām dusmīgajām” rakstniecēm Andru Neiburgu, Rudīti Kalpiņu, Aiju Vālodzi, Gundegu Repši īsprozā arvien tiešāk parādījās cilvēcisko izpausmju daudzveidība un citādība attiecībā pret iepriekš pieņemtajiem dzīves un mākslas principiem. Vēl pēc dažiem gadiem dzīves pieredze un „ziepju burbuļi” apmainījās vietām, priekšroku dodot iztēlei un sapnim Noras Ikstenas, Rimanta Ziedoņa, Paula Bankovska un Gunta Bereļa stāstos, lai pēc šīm spēlēm pievērstos vēstures pārvērtēšanai dažādos šķērsgriezumos romānu formā. Iespējams, ka 21. gadsimta otrās desmitgades beigās latviešu prozas lasītājs ir nedaudz paguris no vēstures jautājumiem veltīto romānu smaguma un vēstījuma sarežģītības, tāpēc vēlas lasīt ko vismaz šķietami vienkāršāku, īsāku un uz savu laiku attiecināmu.

Jana Egle šo iespēju lasītājam sniedz, piedāvājot sižetiski interesantus vēstījumus par pašreizējo pasauli un cilvēku tajā, tāpēc viņas devumam noteikti ir nozīmīga vieta stāsta žanra atdzimšanā. Lasītājam jau kopš pirmā krājuma ir bijusi iespēja iepazīt rakstnieces īpašo stilu, ko raksturo tieša un lakoniska izteiksme, pārdomāta, skaidra struktūra un nesamocīta forma, uzmanības pievērsums vienkāršajam cilvēkam, smagi, nereti ar vardarbību saistīti temati, kas izceļ skeletus no visrūpīgāk slēptajiem skapju plauktiem, grodi, intriģējoši veidoti sižeti, kas lasījuma laikā liek izjust spriedzi, kā arī distancēta un nevērtējoša attieksme pret varoņiem un viņu izvēlēm. Īpaši zīmīgs ir rakstnieces kinematogrāfiskais vēstījuma princips, proti, emocionālā līdzpārdzīvojuma ietvērums paša notikuma, nevis tā pārdzīvojuma aprakstā, tādējādi panākot dziļas vertikāles dimensiju pat šķietami sadzīvisku tematu izvērsumā. Otrais Janas Egles stāstu krājums Svešie jeb Miļeņkij ti moi visu iepriekš minēto vēl papildināja ar pārsteidzošu sižeta līniju un pagātnes un tagadnes kopsakarību saviju, kas raksturīga romāna vērienam. Saņemot trešo stāstu krājumu Dzimšanas diena, likumsakarīgi rodas jautājums: vai rakstniece šajā darbā ir gatava savam lasītājam dot vēl ko jaunu? Vai autore piedāvā ko citu līdzās asredzīgam psihes dziļurbumam un sabiedrības noklusēto kaišu pētniecībai, kurā tik liela nozīme ir gluži naturālistiskiem cilvēciskās dabas, iedzimtības, vides un dzīves norišu cēloņsakarību principiem, kā arī fatālistiskai nolemtībai par cilvēka dabas nepārvaramību?

Dzimšanas diena – gan grāmatas nosaukums, gan tās koši dzeltenais māklinieciskais noformējums ar lelles veidolu, kas sakompilēts no dažādiem laika periodiem raksturīgām šīs rotaļlietas daļām, – ir ietilpīgs un dažādi interpretējams. Tas norāda uz bērnību, uz sapņiem un vērtībām, kas laika gaitā aizmirstas vai kaut kur pazudušas. Tas norāda uz gaidīto un tā vietā saņemto. Viegli komiskā un nedaudz groteskā toņkārtā šo tēmu aizsāk pirmais krājuma stāsts Dačuks un dvīņi. Mazais Dačuks savā dzimšanas dienā jūtas laimīga, jo dāvanā saņem skaisto lelli, par kuru tik ļoti sapņojusi, bet šajā dienā notiek arī vēl kas cits svarīgs. Ir radusies jauna pieredze, kas viņā uz mūžu ierosinājusi satraucošu „šaubu tārpu”, turpmāk vienmēr liekot domāt: vai dzimšanas dienas dāvanā – pat tajā vismīļāko konfekšu kārbā, kas pārsieta ar skaistu lenti un pasniegta kopā ar košām puķēm un apsveikuma dziesmu, – tiešām vienmēr būs gaidītais un paredzamais? Vai varbūt tur tomēr var būt arī kas atbaidošs un pretīgs? Dačuks ir viena no retajām varonēm stāstu krājumā, kura prot skaidri nošķirt šīs divas iespējamības un dāvanas uztvert adekvāti. Viņa ir bezgala laimīga par ģimenes dāvāto lellīti, bet ļoti piesardzīga pret šaubīgo konfekšu kārbu draugu rokās. Viņa ir rādīta kā vēl pavisam mazs bērns, kura izpratne par lietām ir skaidra un viennozīmīga un kurš mācās vērtēt sevi un apkārtējo pasauli. Otrs krājumā parādītais bērns, divpadsmitgadīgais Dāvids, stāstā Runaway train riebumā par tām „dāvanām”, kuras viņam dzimšanas dienā sniedz piedzērušies vecāki, aizbēg no mājām, no ģimenes, kas neko viņam nespēj dot, no savas sagaidāmās dzīves. Jana Egle rāda, ka arī viņš kā bērns spēj adekvāti uztvert aizu starp gaidīto un saņemto, pat tad, ja viņam tas izvēršas traģiski.

Pārējo Dzimšanas dienas stāstu varoņi ir pieaugušie dažādos vecuma un dzīves posmos, un viņi šo izpratni par gaidītā un saņemtā samēru ir zaudējuši. Katrs no viņiem vai nu jau ir saņēmis savu dzīves dāvanu, vai arī grib kaut ko dāvināt citam. Saņemtais nereti izrādās kā grāmatas vāka lellīte – reiz izsapņotās dāvanas karikatūra, kas ir jau tik pierasta, ka to pat nemana, tā tikai nedaudz biedē ar savu spocīgumu. Kāds mirklis Janas Egles stāstu varoņu dzīvēs liek ietrīsēties sajūtai, ka šī, pašreiz viņu rokās esošā, nav īstā dāvana, bet reiz varbūt arī viņi to saņems – to pilnīgo un sapņoto dzīvi. Diemžēl gaidīta tā rokās nedodas, bet negaidīta ir acu priekšā tik pēkšņi, ka paliek nepamanīta vai pat tiek izpostīta. Laine stāstā Pīle, nesaņēmusi gaidīto, ļaujas viltus dāvanas apmānam, tā pakļaujot sevi varmācības briesmām. Savukārt Dagnija tādu pašu iemeslu dēļ pati kļūst par varmāku, izpostot to, kas viņai varētu tikt dots. Nika mīlestība pret sievu stāstā Parāds, Valta atbildība darbā Labākais laiks tavā dzīvē, vecāku klusā mīlestība stāstā Runaway train ir kautrīgas, gandrīz nemanāmas, iepriekš izdarīto kļūdu un nevērības nomāktas, taču īstas dāvanas, kuras to saņēmējām teju, teju paslīd garām. Visbiežāk varones no to īstuma vienkārši baidās, jo, tāpat kā mazajam Dačukam pirmajā stāstā, viņās sāk darboties satraucošais „šaubu tārps”, kas liek izjust piesardzību. Iepriekšējā negatīvā pieredze liek apšaubīt īstumu līdz brīdim, kad viss atklājas kādā jaunā gaismā, līdz brīdim, kas līdzinās patiešām īstai „dzimšanas dienai” cilvēka dzīvē.

Jana Egle šo mirkli, kas apkārtējai pasaulei var palikt nepamanīts, noķer un parāda precīzi, skaidri un caurspīdīgi. Tieši tā, kā to savulaik raksturoja Džeims Džoiss, kad 20. gadsimta sākumā formulēja epifānijas principu, kas kļuva par rakstības pamatu krājuma Dublinieši stāstos.1 Kopš Džoisa epifānija literatūrā tiek saprasta kā mirklis varoņa dzīvē, kurš atnāk pēkšņi un satriecoši, mirklis, kurā viss parādās jaunā gaismā, izmainot attieksmi pret sevi un savu dzīvi. Šo garīgās atklāsmes pieredzi Džoisa aprakstītajā rakstniecības principā gluži kā mūsu dzīvē var ierosināt kāds objekts, frāze, notikums, kas nav ne loģiski atbilstošs situācijai, ne arī nozīmīguma ziņā samērīgs ar atklāsmes spēku, – tā nāk „dramatiski, no netiešiem ierosinājumiem”.2 Arī pati atklāsme nav saprotama romantisma kategoriju vertikālajā dimensijā – tā nav izteicama nedz aforistiski skaidri, nedz patosēti, tā ir tikai mirklīga caurspīdīga skaidrība. Tā tiecas saplūst ar citiem esamības mirkļiem, tāpēc var paslīdēt garām nepamanīta, un tikai no paša cilvēka ir atkarīgs, vai šo atklāsmes brīdi viņš izmantos kā pavērsiena punktu savā dzīvē vai arī turpinās ļauties inercei. Janas Egles krājumā atklāsmes brīži ir tādi kā pēc-brīži. Piemēram, stāstā Dzimšanas diena autore lasītājam skaidri nenorāda Karolīnas attieksmi vai lēmumus, pie kādiem viņa varētu būt nonākusi trīs dienu gājienā kopā ar minhauzenisko Sergeju. Viņa tikai pamazām sāk „iet savā ritmā. Dabiski un viegli.”3 Vanesai, kura pamet vecāku mājas stāstā Runaway train, pēc nakts murgiem pazudušā brāļa istabā rīts nāk ar īpašu spožumu – „mirdzošais sniegs žilbina acis līdz asarām”4 – un smacējošais smagums ir pazudis. Savukārt Lilija, kura stāstā Balta māja kalna galā ir tik apjukusi un apmaldījusies savās domās un ceļa virzienos, pēkšņi sajūt, ka „gaiss ir caurspīdīgs, dzidrs un veldzējošs, no visām pusēm nāk svaiga zāles, ceriņu un mikla asfalta smarža”.5

Lielākoties Jana Egle lasītāju atstāj pārdomās, ko pēc šī atklāsmes brīža darīs viņas stāstu varones. Vai viņas paliks tajās lomās, kuras pašas izvēlējušās arī tad, ja tās dara viņas nelaimīgas un nepietiekamas: vai sieviete māte Dita atklās sevī arī sievieti sievu un mīļoto? Vai aizvainotā, bērnības traumu izmocītā meita Vanesa atradīs ceļu uz īstu pieaugšanu un piedos saviem vecākiem? Vai Dagnija atradīs veidu, kā sadzīvot ar savu seksualitāti, nekļūstot vardarbīgai? Vai sievietes pārstās kāpt uz vecajiem grābekļiem un nodot sevi, pakļaujoties tam, ko no viņām sagaida: vai Lainē ir kaut kas mainījies un viņa turpmāk vairs neļausies varmākas slazdiem; vai Karolīna aptvers savu pašpietiekamību, neļaujoties cilvēkam, kurš izsit viņu no iekšējā miera stāvokļa un satricina viņas pasauli? Rakstnieces rādītie epifānijas mirkļi liek cerēt, ka viņas nepazaudēs to, kas ir īsts, un spēs atteikties no virspusējā un iedomātā. Bet ko turpmāk darīs tās Janas Egles stāstu varones, kuras ierobežotas pavisam negribētās dzīves lomās, – kustību traucējumu, šizofrēnijas balsu vai Alcheimera atmiņas zuduma nomocītās sievietes? Par viņām rakstniece domājusi daudz, mēģinādama aptvert pasauli no viņu skatpunkta, lai parādītu citu dzīvesveidu un pieredzes iespējamību. Tomēr šo sieviešu tālākais ceļš nav vieglu roku iezīmējams, tāpēc viņu pasaulē gan esam ieskatījušies, bet tā palikusi noslēgta, neizprotama, neparedzama.

Kopumā būtiska krājuma Dzimšanas diena kvalitāte un atšķirība no iepriekšējiem krājumiem ir tā, ka stāstu varoņu lomās un iespējamībās visu vairs nevar salikt pa plauktiņiem un līdz galam saprast, viss nav tikai un vienīgi skaidri apzināmu cēloņsakarību rezultāts. „Dzīve nav simetriski izvietotu gaismekļu virkne; dzīve ir mirdzošs oreols, puscaurspīdīgs apvalks, kurš aptver mūs no mūsu apziņas sākuma līdz pat beigām. Vai gan tas nav romānista uzdevums – pārraidīt šo mainīgo, nezināmo un  netveramo garu, lai cik tas arī būtu sarežģīti [..]?”6 – tā 20. gadsimta sākumā esejā Modernā fikcija rakstīja Virdžīnija Vulfa. Kopš tā laika šie vārdi kļuvuši par modernisma pasaules uztveres un attēles, kā arī plašāk – par mūsdienīgas, dzīvei atbilstošas literatūras raksturotājiem. Galvenais uzdevums šajā paradigmā ir parādīt esamības daudzveidību un netveramību, mēģināt tuvināties cilvēka apziņas mirdzošajam oreolam.

Janas Egles stāsti kopš pirmā krājuma izcēlušies tieši ar veiksmīgu sižetisko risinājumu un drosmīgu tēmu iztirzājumu, bet tagad šīs kvalitātes apvienotas vēl arī ar dzīves norišu netveramības, mainības un relativitātes gaisotni. Stāstu krājumos Gaismā un Svešie jeb Miļeņkij ti moi vēstījums veidots, itin kā ejot no viena gaismekļa līdz nākamajam, no cēloņa līdz sekām un tad atkal nākamajām sekām, gluži vai naturālistiskā garā absolutizējot determinisma principu. Krājumā Dzimšanas diena Janas Egles vēstījuma virzība ir daudz brīvāka – vairāk tuvināta mūsu cilvēciskās esamības neskaidrajam un nesakārtotajam gājumam, kurā vietumis iegaismojas kāda bāka, vietumis – jāņtārpiņš, vēl citur – malduguns. Stāstos Labākais laiks tavā dzīvē, Runaway train, Dzimšanas diena un Balta māja kalna galā jūtama rakstnieces iekšējā atbrīvošanās, kas ļauj tekstam pacelties pāri labi un atklāti izstāstīta stāsta robežām. Tajos ir daudz brīvas telpas, kas tik ļoti nepieciešama mākslai.

  1. Vairāk par epifāniju Džoisa daiļradē skatīt: Beja M. Epiphany in the Modern Novel. Seattle: University of Washington, 1971.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Beja M. Epiphany in the Modern Novel. Pp. 15–16.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Egle J. Dzimšanas diena. Rīga: Latvijas Mediji, 2020. 221. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Egle J. Dzimšanas diena. 180. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Egle J. Dzimšanas diena. 243. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Woolf V. Modern fiction. The Crowded Dance of Modern Life. Ed. by R. Blowlby. London: Penguin, 1993. P. 8.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu