punctum

Literatūra un kultūra

Recenzija par grāmatu „Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā”

Eimija Brizgela

03/04/2020

 

Par grāmatu Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā (sastādītāja Ieva Astahovska sadarbībā ar Antru Priedi, dizains – Aleksejs Muraško, izdevis Latvijas Laikmetīgais mākslas centrs, 2019).

 

Šī grāmata stāsta Latvijā dzimušā ekspatriota Valža Āboliņa (1939–1984) neticamo stāstu. Otrā pasaules kara laikā viņš nokļuva trimdā Vācijā un palika tur pēc kara; viņš nodzīvoja vien līdz četrdesmit četru gadu vecumam, un viņam bija lemts nospēlēt nozīmīgu lomu Ziemeļamerikas un Eiropas neoavangarda attīstībā. Lasot šo Āboliņam veltīto monogrāfiju, pārņem apbrīna par to, ko šim renesanses cilvēkam izdevās savā īsajā dzīvē paveikt, – par cilvēkiem, kurus viņš pazina un sapazīstināja, mākslu, ko viņš pirms visiem citiem pamanīja un popularizēja, un arī inovatīvajām idejām un pieeju mākslai. Āboliņš ir izcils paraugs horizontālās mākslas vēstures nozīmībai, apziņai, ka ne tikai centrs ietekmēja modernās un laikmetīgās mākslas attīstību, bet arī tie, kas atradās tā dēvētajā perifērijā, spēlēja nozīmīgu lomu.1

Šī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) jaunākā publikācija pievienojas virknei nozīmīgu un ietekmīgu izdevumu, kas ir balstīti gadiem ilgā, rūpīgā nesenākās – 20. gadsimta otrās puses – mākslas vēstures pētniecībā. Kā pierasts gaidīt no LLMC izdevumiem, tā ir pārdomāta un radoša dizaina, pieejas un izklāsta ziņā – līdz pat pašas grāmatas formātam, kas atgādina lielu aploksni, kurā ietverts grāmatas galvenā varoņa vēstuļu un meilārta arhīvs. Priekšējam vākam ir atloks, kuru lasītājs var atvērt un saņemt sūtījumu no paša Āboliņa, padarot grāmatas lasīšanu par performatīvu pieredzi.

Grāmata ietver neskaitāmas fotogrāfijas no Āboliņa dažādajām mākslinieciskajām aktivitātēm viņa īsās dzīves laikā un kvalitatīvas viņa vēstuļu un meilārta reprodukcijas, no kurām daudzas ir krāsainas. „Apjoma un ekscentrisko valodas spēļu” dēļ viņa vēstules publicētas latviski, bez tulkojuma (12. lpp.). Pārējā grāmatas daļa ir bilingvāla – latviešu un angļu valodā. Līdzās vienas no vadošajām Latvijas laikmetīgās mākslas zinātniecēm, Ievas Astahovskas, izvērstajām esejām grāmatā iekļauti pazīstamās Fluxus pētnieces Petras Štēgmanes, modernās un laikmetīgās mākslas eksperta Marka Alena Švēdes, kuratora Jāņa Borga, kurš sadarbojās ar Āboliņu, un latviešu filosofa Jāņa Taurena teksti. Grāmata sadalīta trīs daļās: pirmajā iekļautas esejas, kuras veltītas Āboliņa iesaistei 20. gadsimta 60. gadu avangarda mākslā, jo īpaši Fluxus, otrā koncentrējas uz viņa pieejas tolaik Rietumos populārajam marksismam un Āboliņa „jaunajam kreisumam”, trešā ir veltīta viņa aktivitātēm Rietumberlīnē 60. un 70. gados un kontaktiem ar Latviju.

Ievadā Astahovska raksturo Āboliņu kā „neredzamo tīkla audēju”, un patiesi – viņš auda savu tīklu ne tikai pāri Eiropai, bet arī pāri visai zemeslodei (9. lpp.). Viņa bagātīgie sakari ar māksliniekiem, tostarp Fluxus, starptautisku 60. un 70. gados aktīvu eksperimentālu mākslinieku tīklu, un kultūras figūrām veicināja neoavangarda globālo attīstību 60. gados. Vēl vairāk – Āboliņš vēlējās, lai pasaule zinātu par Latvijas laikmetīgo mākslu, kuru viņš gan kritizēja, gan slavēja. Apgalvodams, ka modernā latviešu literatūra nepastāv, viņš popularizēja gleznotājas Maijas Tabakas daiļradi, kuras sirreālistiskais stils nekādi netuvināja viņu padomju varas iestādēm. Viņš ne tikai izstādīja Tabakas darbus Vācijā, kas tolaik bija visnotaļ grūti paveicams, jo varas iestādes neuzskatīja viņas darbus par labiem valsts tēlotājmākslas paraugiem, bet arī mudināja viņu pieteikties DAAD (Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienesta) stipendijai, kuru viņa saņēma un rezultātā pavadīja gadu rezidencē Vācijā. Āboliņš veicināja Latvijas laikmetīgās mākslas popularizēšanu un attīstību, un arī viņa iesaiste Vācijas kultūras ainā bija ievērojama. Viszīmīgāk – viņš bija Āhenes galerijas līdzdibinātājs un izveidoja tai savu jaunās mākslas programmu, vēlāk kļūdams par atbildīgo sekretāru Berlīnes Jaunās tēlotājmākslas biedrībā (neue Gesellschaft fur bildende Kunst, nGbK) ar tās vienlīdz progresīvo dienaskārtību.

Iespējams, interesantākie no šajā izdevumā iekļautajiem tekstiem ir tie, kuri sniedz notikumu aculiecinieku atmiņas ne tikai par Āboliņu, bet arī par politisko un kultūras vidi Vācijā un Latvijā 60. un 70. gados – laikā, kad Āboliņš darbojās visaktīvāk pirms viņa pāragrās nāves 1984. gadā. Piemēram, Marutas Šmites teksts Hai, Valdi! piedāvā fascinējošu ieskatu Vācijas studentu kustībā 60. gados, mākslas kopienā, Fluxus aktivitātēs un viņas attiecībās un saziņā ar Āboliņu. Kā mākslas vēstures studentei Šmitei bija iespēja sekot līdzi tālaika Fluxus aktivitātēm, un viņa pat bija precējusies ar Tomasu Šmitu. Viņas apraksts par tā laikposma mākslinieciskajām aktivitātēm un Sociālistisko vācu studentu līgu (SDS) sniedz spilgtu priekšstatu par vidi, kurā Āboliņš darbojās, un laiku, kurā viņš atstāja savu ietekmi.

Līdzīgā gultnē Borga eseja Skati vīru no cepures: daži privāti ieskati Valža Āboliņa dzīvē un darbos piedāvā skatu no tās Aukstā kara robežšķirtnes puses, kas ir pretēja Šmites iezīmētajai. Borgs apraksta savu pirmo tikšanos ar Āboliņu, kurš ienāca viņa mākslas skolas klasē kā ciemiņš, noslēpumains viesis no Rietumiem un vienlaikus bija latviešu izcelsmes. Šmites un Borga esejas sniedz kontekstu, lai izprastu gan pozitīvos, gan negatīvos apstākļus, kuros Āboliņš darbojās, un tolaik cirkulējošās idejas, kuras viņš atbalstīja vai pret kurām iestājās.

Švēdes eseja sniedz noderīgu kontekstu meilārtam, iezīmējot konkrētos pasta sūtīšanas un saņemšanas apstākļus padomju Latvijā. Pēc neliela autobiogrāfiska ievada, kurā aprakstīts veids, kā viņa paša ģimene „piedalījās” meilārtā, okupētajā valstī radiem radoši un slepus sūtot sēklas un dziju, viņš turpinājumā ieskicē dažādos noteikumus, kuri attiecas uz Padomju Savienībā ienākošā un no tās izejošā pasta sūtījumu cenzēšanu un novērošanu. Šis teksts pasvītro sējumā ilustrētā Āboliņa radītā un izplatītā meilārta nozīmi. Arī Borgs savā esejā papildina šo stāstu, aprakstīdams pasta „skandālu”, kad Āboliņš viņam nosūtīja žurnāla Rolling Stone eksemplāru, kuru viņš nekad nesaņēma. Abi meklēja paku katrs caur savu pasta nodaļu, līdz beigās noskaidroja, ka žurnāls kā kontrabanda ticis konfiscēts.

Šajā sējumā iztirzātas arī Āboliņa sarežģītās attiecības ar Latviju un tālaika kreiso politiku – parādība, kas nepavisam nav neparasta šai valstij un tās trimdas kopienai. Dzīvojot Latvijā no 2004. līdz 2009. gadam, es bieži saskāros ar sarunām par „īstās” latviešu valodas un kultūras būtību un jautājumiem par to, vai tas latviskums, kas atrodams valsts postpadomju robežās, veido tās patieso dabu tādēļ, ka ietver visu valsts vēsturi, tai skaitā okupācijas periodu, vai arī trimdas kopiena ir uzturējusi un sargājusi autentiskās tradīcijas, kuras tika iegrožotas līdz ar pirmo padomju okupāciju 1939. gadā. Vēl vairāk Āboliņa attiecības ar dzimteni sarežģīja tas, ka viņš bija dedzīgs kreisais un pieturējās pie politiskajiem uzskatiem, kuri 60.–70. gados nebija nekas neparasts Rietumeiropas un Ziemeļamerikas jauniešu vidū. Tomēr Latvijā viņa kreisums raisīja asociācijas ar padomju režīmu un tika kategoriski noraidīts. Līdzīgi daudziem citiem māksliniekiem, kuri cēlušies vai darbojās Austrumeiropā un Centrāleiropā, Āboliņš noraidīja gan kapitālismu, gan padomju sociālismu un ticēja, ka ideāla un egalitāra sabiedrība ir iespējama ārpus abām šīm sistēmām. Lai gan viņa tautiešiem Latvijā to bija grūti saprast, viņa atvērtība un vēlme diskutēt un rakstīt par saviem politiskajiem uzskatiem nozīmēja, ka viņa pārliecības dēļ saruna nekad nekļuva neiespējama.

Lai gan pirmajā brīdī varētu šķist, ka šis teksts stāsta specifisku stāstu, tā vēstījums un tēmas ir visnotaļ izplatītas un tādējādi būs saistošas gan mākslas, gan politikas pētniekiem. Grāmata Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā piedāvā pārliecinošu pārskatu par mākslinieku un sociālo grupu tīkliem Eiropā un visā pasaulē politiski uzlādētajos 20. gadsimta 60. gados, tā sniedz unikālu skatījumu uz Fluxus kustību, piedāvā ieskatu atsevišķā nGbK attīstības aspektā un runā arī par saspringtajām attiecībām starp trimdu/emigrāciju/diasporu un dzimteni aukstā kara laikā. Lai gan detaļas atsaucas uz vienu konkrētu figūru Latvijas kultūrā, grāmatā apskatītā vēsture ir universāla. Vēl vairāk – Āboliņa daudzo vēstuļu publicēšana oriģinālvalodā sniedz Latvijas mākslas un kultūras pētniekiem bagātīgu pirmavotu, un tie, kuri nelasa latviski, var daudz  iegūt no reta un unikāla pirmavota, jo īpaši meilārta, publicēšanas, viņa vēstuļu satura pārskata, kā arī dažu vēstuļu tulkojumiem. Šis ir bagātīgs augstvērtīgas pētniecības paraugs, kurš būs noderīgs pētniekiem gadiem ilgi.

 

No angļu valodas tulkojis Valts Miķelsons

 

Pirmpublicējums: Bryzgel A. Review of Ieva Astahovska, Antra Priede-Krievkalne, eds. Valdis Āboliņš: The Avant-Garde, Mailart, the New Left and Cultural Relations during the Cold War. H-SHERA, H-Net Reviews. December, 2019.  http://www.h-net.org/reviews/showrev.php?id=54746

  1. Sk., piemēram, Piotrowski P. Toward a Horizontal Art History of the European Avant-Garde in European Modernism and Avant-Garde Studies. Ed. by S. Bru, P. Nichols. Berlin: Walter de Gruyter, 2009. Pp. 49–58.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu