punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Ledene zem mēles – un rakstu

Kairi Looka

06/04/2020

 

Pērnā gada rudenī izdevniecībā Pētergailis iznāca igauņu rakstnieces Kairi Lookas (Kairi Look) grāmata bērniem Lidostas blaktis nepadodas, ko ilustrējis Igaunijā populārais multimākslinieks Kaspars Jancis, kura tēvs ir izcilais latviešu pianists Valdis Jancis. Kairi Lookas grāmatas prezentācija notika nesen Ķīpsalā, Latvijas grāmatu izstādē, uz kuru bija ieradusies arī pati rakstniece. Kairi Looka (dzimusi 1983. gadā) ir viena no spilgtākajām igauņu bērnu autorēm. Igaunijā viņai ir iznākušas septiņas grāmatas, vairākas ir tulkotas angļu, franču, krievu, vācu, lietuviešu un citās valodās. 2005. gadā Kairi pabeidza Tartu Universitāti, kur studēja fizioterapiju, 2008. gadā Amsterdamas Universitātē aizstāvēja maģistra darbu par rehabilitāciju bērniem ar attīstības traucējumiem. Pēc tam viņa zināšanas papildinājusi Somijas un Beļģijas universitātēs. Mūsu saruna notika tūlīt pēc Ķīpsalas grāmatu izstādes, kad pasaule vēl bija atvērta, lidmašīnas lidoja, cilvēki ceļoja un galvenā tēma nebija vīruss.

                       Guntars Godiņš

 

Tava otrā grāmata Lidostas blaktis nepadodas, kas Igaunijā iznāca 2014. gadā, ienesa jaunas vēsmas bērnu literatūrā, jo grāmatas galvenie varoņi nav tikai lidostas tīrības kontrolieris Tangens un suns Robis, bet arī dažādi kukaiņi – blaktis, blusas, prusaki, mušas, termīti u. c. Starp citu, nemaz tik bieži bērnu grāmatās darbība nenotiek lidostā. 

Es strādāju starptautiskā zinātniskā izdevniecībā, tāpēc man bieži ir jālido. Desmit gados ilgu laiku esmu pavadījusi dažādu pilsētu lidostās. Ja daudziem cilvēkiem lidosta šķiet ļoti garlaicīga un viņi pēc iespējas ātrāk grib tikt projām, man lidosta ir ļoti radoša vieta, daudzveidīgu emociju epicentrs: atkalredzēšanās prieks, atvadīšanās skumjas, jauna ceļojuma un galamērķa pārsteigums, satraukums, ceļošanas drudzis. Ja lidojums tiek atcelts, tūlīt visi kļūst īgni, bet es klusi pie sevis priecājos. Pārbraucienos bieži rakstu, un lidosta tam ir īsti piemērota vieta. Tur esmu it kā viena, taču visapkārt ir ļoti daudz cilvēku, daudz jūtu, pārdzīvojumu un domu. Savukārt lidojuma laikā telefons ir jāizslēdz, atkal rodas laba iespēja radošam darbam! Man parasti augšā, virs mākoņiem, prātā iešaujas dažādas lidojošas domas. Vairākus būtiskus lēmumus esmu pieņēmusi tieši lidmašīnā. Acīmredzot tas tāpēc, ka lidojuma laikā nav jāraksta obligāti, kā tas ir, sēžot pie rakstāmgalda, varbūt brīvības apziņā rodas vislabākās domas. Gaidot lidostās savu lidojumu, man parasti labi darbojas fantāzija. Ir arī liela interese, kas notiek tādā zumošā un trokšņainā vietā? Ko citu tu vari darīt? Tikai sēdēt, vērot un domāt. Bet, ja runājam par blaktīm, blusām, mušām, kas mudž šajā grāmatā, tad jāsaka, ka man radās vēlme reabilitēt nenovērtētās radībiņas. Kāpēc blaktis ir sliktākas par zaķiem un lāčiem, ar kuriem ir pilnas bērnu grāmatas? Man patīk likt lasītājam domāt, jautāt, un parasti es esmu mazāko, pazemoto vai zaudētāju pusē. Bērni retāk meklē stereotipus nekā pieaugušie. Man bērni nekad nav jautājuši, kāpēc rakstu par blaktīm vai blusām. To parasti dara pieaugušie.

 

Tulkojot šo grāmatu, priecājos par tavu humoru, asprātību, galvenais, par mūsdienīgumu. Tu apraksti lidostu, problēmas, cilvēku ieradumus, attieksmi pret dzīvo dabu utt.

Kāpēc sāku rakstīt grāmatas bērniem? Toreiz es mācījos Amsterdamā un nolēmu rakstīt blogu, bet ne par to, kas notiek ar mani, vairāk aprakstīju savas emocijas, pievienojot tām lielu devu fantāzijas. Piemēram, es rakstīju, ka dodos uz populāro Amsterdamas zivju tirgu kopā ar kaķi un kaķis tirgū izvēlas siļķi… Savā tekstā izmantoju hiperbolas, absurdu un humoru. Mana bloga rakstības maniere līdzinājās bērnu literatūras stilistikai. Drīz radās pirmās grāmatas bērniem. Kā jau tu norādīji, man ir svarīgs mūsdienīgums, realitāte. Bērni man ir teikuši, ka labai grāmatai jābūt mazliet aizraujošai, mazliet šausmīgai un katrā ziņā tajā jābūt šķipsniņai joku. Dažreiz briesmīgais var šķist jocīgs un otrādi. Parasti skumjas un prieks iet roku rokā. Man nekas nav pret patiesi nopietnām grāmatām, bet parādiet man bērnu, kurš rakstniekam saka: „Lūdzu, nejokojies!”

 

Šajā grāmatā spilgti atklājas pieaugušo nevīžība un pat nežēlība pret dzīvniekiem, konkrēti kontroliera Tangena sliktā attieksme pret paša sunīti Robi, savukārt sākumā ļauns un negants šķiet lidostas direktors, taču īstenībā viņam sirds ir īstajā vietā un tieši viņš pieņem kontroliera taksīti Robi, kad saimnieks to ir pametis. 

Robis ir vidutājs starp kukaiņiem un cilvēkiem, starpnieks starp ļaunumu un labestību. Manuprāt, dzīvnieki ļoti labi jūt cilvēku noskaņojumu, izlikšanos un godīgumu. To arī centos aprakstīt.

 

Tavās grāmatās ir bagāta valoda. Tu daudz izmanto sinonīmus, izteicienus, prusaks Pēteris runā Igaunijas salu dialektā… Kādu lomu valoda spēlē bērnu rakstnieka darbos?

Domāju, ka ir ļoti svarīgi rakstīt stilistiski skaistā valodā. Būtisks ir arī grāmatas sižets, abas puses nespēj iztikt viena bez otras. Man vienmēr paticis lasīt grāmatas, kurās ir krāsaina, bagāta un emocionāli iedarbīga valoda. Iespējams, daļēji tas ir pārmantojies manās grāmatās. Bērni, kuri daudz lasa, labāk pārvalda dzimto valodu, un ir ļoti jauki, ka reti lietoti vai seni izteicieni saglabājas viņu atmiņā. Protams, visu var izrunāt, izmantojot tikai tūkstoš vārdu, taču tā ir nabadzība. Es domāju, ka nedrīkst arī pārspīlēt, valodu pārlieku sarežģīt vai vienkāršot, savā ziņā pazemot lasītāju. Līdzsvarots valodas lietojums tekstam piešķir krāsainību, prieku un rada vēlmi lasīt.

 

Pastāsti, kā notiek darba process, kā top tavas grāmatas?

Perēšanas periods man parasti ir ilgs, bet, kad rakstīšana sāk veikties, grāmata top ļoti ātri. Mana jaunākā grāmata Pīa Praņika un bandīti šajā ziņā nebija izņēmums. Sāku 2018. gada februārī, vasarā rakstīšana apstājās, bet tad uzņēmu apgriezienus un pabeidzu. Parasti strādāju no rītiem, ledene zem mēles – un rakstu vai laboju uzrakstīto. Protams, sveiciens zobārstiem!

 

Tava jaunākā grāmata Pīa Praņika un bandīti šogad tika nominēta Igaunijas Literatūras gada balvai. Interesanti, ka meitenes tēls ir radies jau 2015. gadā, kad iznāca grāmata Pīa Praņika ievācas. Kāpēc esi atgriezusies pie šīs literārās varones un ne tikai pie viņas vien?

Pīa gan pirmajā grāmatā, gan arī vēlāk radioraidījumos iedzīvojās tik spilgti, ka grēks bija to aizmirst. Tikšanās reizēs gan bērni, gan pieaugušie man bieži jautāja, kas notiks tālāk ar Pīu. Jautājumi bija arī par dīvaino jauno politiķi Sīmu Susi, kas darbojas abās grāmatās. Laikam tie bija tik spilgti tēli, ka vēlējos ļaut viņiem dzīvot arī jaunajā grāmatā Pīa Praņika un bandīti.

 

Ko tev nozīmē laba bērnu literatūra?

Laba bērnu literatūra ir ar sirdi rakstīta, tā piedāvā emocionālas saites un pazīstamus varoņus, atbalsta bērnu. Noteikti liek domāt un izsvērt, pārspriest, rada ziņkāri. Man patīk, ja no bērnu grāmatas kaut kas tiek arī pieaugušajiem. Tomēr jāraksta bērnam, nevis jāizdabā pieaugušajiem ar aizraujošu tematiku vai humoru. Laba bērnu grāmata noteikti ir uzrakstīta skaistā valodā, tā var būt gan vienkārša, gan krāsaina, taču tai jābūt stilīgai un noteikti brīvai no klišejām. Bērni nepazīs klišejas, bet vecāki var paskaidrot un turēt bērnus pa gabalu no stereotipiskās domāšanas. 

 

Igauņu bērnu literatūra Latvijā ir daudz tulkota, un latviešu lasītāji – gan bērni, gan vecāki – to novērtē. Nosaukšu tikai dažus populārākos igauņu autorus: Andruss Kivirehks, Lēlo Tungala, Anti Sārs, Pireta Rauda u. c. Kā tu vērtē igauņu bērnu literatūru? Kā tu vērtē Igaunijas Bērnu literatūras centra darbību? Silvija Tretjakova tevi iepazīstināja ar Latvijas Bērnu literatūras centru. Vari salīdzināt?

Es domāju, ka, pateicoties Igaunijas Bērnu literatūras centram, bērnu literatūra ir labās un profesionālās rokās. Viņi to labi popularizē, izmantojot dažādas mūsdienīgas iniciatīvas. Tie ir lasīšanas rīti, festivāli, plaša informācija par iznākušajām grāmatām, nometnes, grāmatu tirgi u. c. Katrā ziņā tā ir laba palīdzība bērniem izvērtēt un saprast, kas ir konkrētās grāmatas kvalitāte. Bērnu literatūras centrs rūpējas arī par rakstniekiem, rīko dažādas tikšanās ar bērniem skolās un bibliotēkās. Bērns, kurš ir iepazinies ar interesantu grāmatu bērnudārzā, skolā vai Bērnu literatūras centrā, nereti mudina to izlasīt arī saviem vecākiem. Kad Silvija mani iepazīstināja ar Latvijas Bērnu literatūras centra darbību, man bija sajūta, ka esmu Igaunijā. Mums šajā ziņā ir daudz kas līdzīgs.

 

Kāda lomu bērnu literatūrā ir fantāzijai?

Fantāzija ir bērnu literatūras pamats; protams, bez tās var kaut kā iztikt, bet kāpēc tas būtu jādara? Jebkuram bērnam ir bagāta fantāzija, ja tuvumā nav pieaugušā, kas saka: „Īstenībā nav tā! Nefantazē!” Es katrā ziņā esmu liela rotaļu un trakas fantāzijas fane. Tas nenozīmē, ka grāmatā jādarbojas jāņtārpiņiem kosmosa kuģī, fantāzija ir atrodama visikdienišķākajās lietās. Pēdējā laikā gan pasaules, gan arī Igaunijas bērnu autoru darbos arvien vairāk saskaros ar smagām un bēdīgām tēmām. Tiek rakstīts par nāvi, vecāku šķiršanos, mīļdzīvnieka pazušanu utt. Protams, labi, ka tādas grāmatas ir. Rakstīt var par visu, taču attieksmei pret bērnu jābūt draudzīgai, ir jācenšas rosināt domāt un jāsaglabā cerība. Es ticu, ka ikvienā smagā situācijā un notikumā ir savs skaistums un par to var rakstīt visdažādākajos līmeņos. Noteikti katram bērnam ir mīļākā grāmata. Dažam patīk reālistiska, citam fantāziju pasaule. Svarīgi, lai bērns atrod „savu” grāmatu. Nav labi, ja viņš izvēlas lasīt pēc kārtas vairākas grāmatas, kas nepatīk, jo tad var rasties nepatika pret lasīšanu vispār.

 

Literārajā žurnālā Looming (Daiļrade) bija publicēts tavs stāsts pieaugušajiem, par kuru tu saņēmi šī žurnāla prēmiju. Vai turpināsi rakstīt pieaugušajiem? 

Esmu uzrakstījusi vairākus stāstus un varu tev atklāt noslēpumu, ka domāju par romāna rakstīšanu. Pašlaik sakopoju domas, sižetus, varu teikt – vēl tikai rakstu galvā. Pieaugušajiem domātos darbus rakstu tāpat, kā to daru ar bērnu literatūru. Arī rakstot pieaugušajiem, lielu lomu spēlē fantāzija, dzīvesprieks, provokācija. Mani mīļākie rakstnieki ir norvēģu izcelsmes britu prozaiķis Roalds Dāls, protams, man vienmēr ir patikusi Tūve Jansone, mūsējā Lēlo Tungala, Džeroms Selindžers, Džeralds Darels, Nīls Geimens u. c.

 

Kā tu sadarbojies ar grāmatu māksliniekiem, ilustratoriem? Manuprāt, bērnu grāmatai ļoti svarīgi ir abi komponenti – teksts un attēls.

Man vienmēr ir bijusi laime savām grāmatām ieteikt vēlamo mākslinieku, un ikreiz izdevniecība tam ir piekritusi. Māksliniekam es dodu brīvas rokas, nesāku skaidrot vai lūrēt pār plecu, kā veicas. Labs mākslinieks – un man ir laimējies sadarboties ar ļoti profesionāliem ilustratoriem – tekstam piešķir jaunu līmeni, tāpēc būtu grēks bakstīt ar pirkstu un traucēt. Ļauju viņam mierīgi strādāt, un parasti par rezultātu esmu priecīgi pārsteigta. Ar grāmatas Pīa Praņika un bandīti mākslinieci Ullu Sāru man saskan vislabāk. Mums ir līdzīga humora izjūta un sapratne, kādai sasaistei jābūt starp tekstu un ilustrāciju, kādi varētu izskatīties personāži. Pirmo reizi ieraugot Ullas zīmējumus, no prieka lēcu vai gaisā, jo viņai bija izdevies tekstam piešķirt to papildinājumu, ko es nebiju līdz galam atklājusi. Māksliniece tēlā vai situācijā bija saskatījusi jaunu niansi un ar ilustrācijas palīdzību paspilgtinājusi. Noteikti turpināšu sadarboties ar Ullu Sāru arī turpmākajās Pīas Praņikas sērijas grāmatās.

 

Kā tev patika mūsu grāmatu izstāde?

Pateicoties tev un izdevējai Ingunai Cepītei, man radās iespēja atbraukt uz Rīgu, jo Rīgā esmu bijusi tikai lidostā – caurbraucot. Redzi, atkal runāju par lidostu! Ļoti patika grāmatu izstāde un daudzie pasākumi Ķīpsalā, un man ir liels prieks, ka mana grāmata ir iznākusi latviešu valodā.

Foto: Dmitrijs Kotjuhs

Dalies ar šo rakstu