punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Zivju un zvaigžņu evaņģēlijs

Bārbala Simsone

07/04/2020

 

Par Gābriela Skota romānu Avots (no norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa; izdevniecība u.c., 2020)

Kopš neatkarīgās Latvijas skolu obligātās (šobrīd – ieteicamās) literatūras sarakstos iekļauts Edvarta Virzas darbs Straumēni, laiku pa laikam nākas uzklausīt jaunākās paaudzes sūdzības ar apmēram šādu saturu: „Smuki uzrakstīts, bet tur taču nekas nenotiek!” Šīs atmiņas uzplaiksnī, lasot klasiskā, bet Latvijā mazzināmā norvēģu autora Gābriela Skota 1918. gadā publicēto grāmatu Avots. Vēstule par zvejnieku Markusu, kas saukts par „visklusāko un skaistāko darbu norvēģu literatūrā” un tomēr tikai tagad, vairāk nekā simt gadu pēc oriģināla, piedzīvojis pirmizdevumu latviešu valodā. Uzplaiksnī tāpēc, ka, pēc daļas lasītāju domām, arī šinī tekstā „taču nekas nenotiek”. Vienīgi Virza ne-darbību risināja uz latvietim tik dārgās zemes, bet Skots savu personāžu ne-nodarbina ūdeņos. Un vienlaikus šo, tāpat kā Virzas tekstu, gribas saukt par poēmu prozā, kurā, par spīti sižeta skopumam, pateikts viss, kas patiesībā būtu jāzina par dzīvi.

Markuss dzīvo mazā arhipelāga ciematiņā pagājušā gadsimta sākuma Norvēģijā un dienišķo iztikšanu pelna ar zveju un nozvejotā pārdošanu. Nodaļa pēc nodaļas gausi un pamatīgi stāsta par ne vairs gluži jaunā un vientuļā vīrieša ikdienas gaitām – lēni, bet neapturami mijas rīts ar vakaru, svētdiena ar darba nedēļu, mainās gadalaiki, pār mazo ciematu lec un noriet saule, neparastu krāsu gammā iezaigojas jūras līcis, uzzied zilie zvaniņi un virši, viļņos lec zivis, un krastā savās ikdienas gaitās dodas cilvēki. It kā nekas nenotiek. Un vienlaikus notiek it viss.

Jau pašā „vēstules” sākumā mēs uzzinām apkārtējo viedokli par Markusu – drusciņ tā kā apsmejams, drusciņ tā kā nicināms vientiesis, kuram ir labi ar savu pieticīgo dzīvi un kurš pat necenšas izplēsties, izrauties kādā vieglākā esamībā. Markuss dzīvo, ik brīdi juzdams bezgalīgu pietāti, apbrīnu un pateicību par visu apkārt notiekošo; sajūsmu viņā iesveļ gluži vienkāršas ikdienas lietas, bet dievišķā apjausmu – atkal un atkal izprastā pārliecība, ka it viss šajā pasaulē ir skaists un derīgs, radīts ar nolūku. Šī apjausma izskaidro darba virsrakstu, jo nekāds cits reāls avots tekstā netiek pieminēts, – runa, protams, ir par to lielo esamību, kurā, citējot biblisko tekstu autoru, mēs visi „dzīvojam un rosāmies, un esam”. Un līdz ar to Avots, ņemot vērā tā sarakstīšanas laiku, ir pārsteidzoši progresīvas reliģiskas ievirzes darbs, kura reliģiozitāte lasītāju ne vismazākajā mērā nenospiež, bet tieši pretēji – ceļ. Kaut gan tieši šis ir laiks, kad Skandināvijas valstīs plaukst un zeļ strikti ortodoksālas ievirzes brīvbaznīcu kustība (viena tāda radusi mājvietu arī Markusa ciematā), padzīvojušā zvejnieka reliģiozitāte nepavisam nav iežņaugta šauru dogmu vai kanonu gūstā. Daļēji to var asociēt ar tai pat laikā Latvijā rakstošā Friča Bārdas panteistisko pasaules uzskatu, taču Markuss savu un visu lietu radītāju saredz tik skaidri kā to spēj tikai – un šāds, šķiet, ir arī autora uzstādījums – svētais vientiesis un reizē Asīzes Francisks. Ik vakaru viņš spēj atskatīties uz dienu neviltotā pateicībā: „Cik labi ir dzīvot, viņš domā, cik patiesi brīnišķa ir zeme! Cik zila jūra, un cik debess mirdzoša, cik labi ieelpot svaigo gaisu! [..] Jā, cik neaptverami labi ir būt dzimušam tik lielam piedzīvojumam, tik raibai spēlei, kāda ir dzīve…” (94. lpp.) Lielu prieku viņam sagādā zilā stikla karafe, pieticīgās mājas vienīgais greznumpriekšmets, un pārdrošākais viņa plāns ir pie mājas iekārtot mazu dārziņu, kurā „izaudzēt ogas, izaudzēt puķes”. Kā sava radītāja imitētājs (un tāds taču ir jebkurš radošs cilvēks), Markuss cītīgi būvē mūri, ar spaiņiem stiepj zemi un pamazītēm rada savu mazo, privāto Ēdeni neauglīgas klints plaisā.

Paradoksālā kārtā starp sīki detalizētiem aprakstiem par to, kurp Markuss dodas un kā veic dienišķo zvejas darbu (visu cieņu grāmatas tulkotājai Dacei Deniņai par spēju iedziļināties dažādo zvejas rīku un zivju sugu aprakstos, kuros ar jomu nesaistīts lasītājs patiesi vai kaklu var nolauzt!), pilnīgi organiski iederas Markusa pārdomas par dzīves norisi – pārdomas, kurām, pēc mūsu nemitīgi skrienošās, vairāk-sasniedzošās, ātrāk-pagūstošās paaudzes domām, noteikti pietrūkst pat vismazāko ambīciju vai dinamikas dzirksts. Jo Markuss nevēlas neko mainīt savā vienmuļajā un fiziski smagajā darba ikdienā, bet nemitīgi dzīvo priekā un pateicībā par visu – skumbriju spožajām mugurām, tām lecot viļņos, zušu badīgo līšanu murdā, pusatminētu tautas ziņģi (par zivīm, protams!), saldskābmaizes šķēli brokastīs un raibu viršu klāto piekrasti rudens pusē. Itin viss esošais ir radīts ar labu ieceri, viss kalpo noteiktam mērķim – tas ir neapgāžams fakts, kas ir Markusa dziļās ticības pamatā. Un starp dienišķajiem aprakstiem iestarpinātos iekšējos dialogos Markuss bērna vientiesībā un tiešumā sarunājas ar Dievu un par Dievu – gara epizode, piemēram, veltīta tam, lai kreacionismu pretnostatītu darvinismam, kaut gan, dabiski, Markuss vārdā nesauc nevienu no šiem jēdzieniem. Tomēr, uzlūkojot maigus pavasara ziedu zvaniņus, zvejnieks aizdomājas par to, kā gan tas nākas, ka šo rasā mirdzošo brīnumu izcelsmi cilvēki tiecas piedēvēt nejaušībai, bet pavirši sanaglotu kurpi gan vienmēr uzskatīs par kāda konkrēta cilvēka darinājumu? Vai loģiskāk nebūtu tieši skaistākajam meklēt autoru – labu, dāsnu un izdomas bagātu? Markuss turklāt neargumentē, neķīvējas un nediskutē; patiesībā visas grāmatas tekstā sastopami tikai pāris īsi, aprauti dialogi, pārējā laikā Markuss runā ar sevi, dabu un radītāju. Viņam ar to pietiek. Starp zvejas rīku labošanu un dārziņa iekopšanu, agrajiem rītiem laivā un vakara nogurumu viņam neatliek ne laika, ne spēka analizēt, uzdot jautājumus un šaubīties. Un tā izrādās laimes atslēga.

Savukārt brīvbaznīcas formalizētā reliģija, ortodoksāla sekošana burtam, ārišķīgas izrādīšanas prakse, tieši pretēji, iedveš vecajā vīrā skumjas un nospiestību, neizpratni par to, kāpēc viņam pazīstamais, devīgais un priekpilnais Dievs savā itin kā oficiālajā ruporā cenšas padarīt ļaudis nomāktus un grūtsirdīgus. Kāpēc dabas bezgala košo krāsu mirdzums „patiesi ticīgu cilvēku” dzīvē pieņem pelēkbrūnās, nomācošās umbras krāsu, domā Markuss (un droši vien ar viņa muti arī autors – luterāņu mācītāja dēls)? Vai tikai mēs neesam ko pārpratuši? Bet arī tad Markuss necīnās, jo zina – visam savs laiks nolikts, ne tikai dabā, bet arī saprašanā. Taču tikai dabas ierasti mierpilnā aina, skatiens caur logu uz zvaigznēm, kas apmirdz mazo zvejnieka namiņu, neraugoties ne uz kādām ļaužu dogmām, beidzot nomierina Markusa dvēseli. Kristīgais simbolisms, kas jebkuram Rietumeiropas kultūru pārzinošam lasītājam tekstā būs skaidri saskatāms, pēc rakstnieka domām, atspoguļo tikai kādu daudz lielāku, ārpus redzamā esošu realitāti, kas tomēr skaidri manifestējas (un te autors neapzināti vai apzināti atbalso arī Psalmu autora teikto: „Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu”) itin visā radītajā – visupirms dabā un tās norisēs, jo tā ir valoda, ko saprot ikviens. Skota darbs līdz ar to kļūst par himnisku slavinājumu dzīvei saskaņā ar dabas ritmiem un cilvēcisko sirdsapziņu, tālu prom no ambīcijām, kas sagrauj likteņus. Un arī nāve šādā domāšanas veidolā tiek pieņemta kā visa esošā sastāvdaļa – juzdams tās tuvošanos, Markuss nepretojas, nekrīt izmisumā, bet rāmi sagaida ar tādu pašu pateicību par notiekošo kā allaž, varbūt pat jūtoties mazliet atbildīgs par to, ka tā pienākusi tik ātri. Taču arī mirstot, tāpat kā dzīves laikā, viedais zvejnieks turas pie principa: dari tik, cik no tevis atkarīgs, un pārējo atstāj tam, kurš lielāks par tevi. Un Avota kontekstā to negribas dēvēt par fatālismu, bet gan sirdsmieru.

Slāpētais, bet pacilājošais garīgums, kas nemitīgi klātesošs Markusa dzīvē un caurstrāvo grāmatas tekstu, kā arī romāna nepārprotamās atsauces uz garīguma strāvojumiem ārpus konstitucionālās reliģijas ietvariem likušas vairākiem pētniekiem Markusa tēlā saskatīt simbolisku Kristus figūru – uz to, iespējams, norāda gan apustuļa vārds, gan arods. No otras puses, tieši zvejnieka amats – viņa nepieciešamība paļauties uz dažādu dabas faktoru kopumu, kas nodrošina izdzīvošanu vai, tieši pretēji, to apdraud, jo viņš pats var tik vien kā sagatavoties dažādām iespējamībām, – tā ir liela formāta metafora, kas ietver ne tikai kristīgās asociācijas, bet raksturo arī visu Markusa dzīvi kopumā. Paļāvība uz labvēlīgu radītāju, ora et labora – tieši kā Marka evaņģēlijā. Jā, šis ir vārdos skopākais no evaņģēlijiem. Toties – kas par vārdiem!

Dalies ar šo rakstu