punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Maigajā cietumā

Jānis Tomašs

09/04/2020

 

***

ne ne ne ar saulstaru adatām es vairs neduros
kopš iznācu no tavu plaukstu maigā cietuma
kur brāzmainā vējiņa sapliķēts
dienām ilgi gavēju un
ne mākoņmaizīti mutē neņēmu
ne tavu siekalu reibinošo dziru

(kaut gan deniņu apvidū sāpīgi iedūrās
vēl viena šķautņaina atmiņa)

ne ne ne vairs nekādas izklaides
vismaz ne šobrīd
kad sakautie bezpajumtnieku ģenerāļi cenšas izlauzties
caur skatienu aplenkumiem
velkot savu sagrabējušo kara tehniku
pa takām
un grants ceļiem

ne ne ne vairs nekādi olimpiskie riņķi zem acīm
ēnas kā grūti izmazgājami pleķi
uz soliņu atzveltnēm
un divu cilvēku drupačas kuras paliek pāri no draudzības
ne ne ne neviena aktrise tev pakaļ nedziedās

 

***

atpestī mani no rudens ļaunuma
kad krītošās lapas savus mētelīšus virina
un tumsa kļūst cieta kā akmens
ar nazi man gribas rakstīt
ar cirvi atskaņu skaliņus skaldīt
atpestī mani no formas un satura
no rokraksta izliktajām cilpām
sviedri met līkločus uz pieres
pirksti kā asni no kabatām spraucas
drīz sazaļos koki un krūmi
drīz nokaltīs tavi blondie mati

 

***

tagad kad esmu izniekojis no savas dzīves
vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus
stāvu uz šīs neauglīgās asfalta aramzemes
kur atmiņu maizīte kļūst ar vien knapāka
un vecums atnāk viens
lai paskatītos
kā ūdens garaiņi spārdās zem tējkannas vāka
un sīkos putekļos sadrūp vecie draugi
kurus aizpūš saniknots vējš
projām no šejienes

tagad kad esmu pielicis plaukstu
pie naktslampas pārkarsušās pierītes
man gribas domāt ka tā bija kļūda
gaidīt kad rokas izaugs no tās vietas
lai atkal taustītos pēc lāpstas
ar kuru diriģēt nepaklausīgos putnus

 

***

saule dedzina kalorijas kāpjot debesu jumā
bet vakaros aiziet prom no lielā sporta
lai atbrīvotu vietu domām
kuras jau nepacietīgi mīņājas
uz smadzeņu pelēkā pliena
un smieklīgs tagad izskatās mazais cilvēks
kurš pakāpjas virtuvē uz ķeblīša
lai paskatītos kā izģērbjas zvaigznes
dažas no tām vēl ir nepilngadīgas
ar jaunības verdošām asinīm
gruzdoša nemiera plosītas
un kad istabā noģībst gaisma
miegs notēmē abās acī
lai viegla tumsa
lai putekļos sabirst pulkstenis nemiera cēlājs
krīt noguruma drošās rokās
mazais cilvēks

 

***

lietus ar kulakiem dauzās pa palodzi
izjauc dienišķo ritmu
katru sekundi kā naglu dzen miesā

nāc paskaties
re kur mana dvēsele plivinās uz veļas auklas
izmirkusi līdz vīlei

lietus aizskalo kaunu
nāc patausti drauga pulsu
kurš savu galvu nolika rasola bļodā
par tēvu zemi

nāc paklausies
lietus par mani runā ļaunu

Dalies ar šo rakstu