punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Sānceļš

Ilze Jansone

15/04/2020

 

Par Katri Lipsones romānu Saldējuma pārdevējs (no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Jānis Roze, 2020)

 

Somu rakstnieces Katri Lipsones Saldējuma pārdevējs sākotnēji šķiet viens no mulsinošākajiem pēdējā laikā lasītajiem romāniem – kādu laiciņu nebija sanācis lasīt grāmatu, kurā ir „jāielasās”, turklāt Lipsones smalki darinātais teksts šo sajūtu pastiprina ar pārliecību, ka jau pašā romāna sākumā kaut kas ļoti būtisks tiek palaists garām.

 Tā, protams, var arī nebūt – Lipsone ir izcila detaļu meistare, un acs gluži nevilšus aizķeras tieši aiz tām epizodēm un tekstā rūpīgi ievītajām atslēgām, kas galu galā ļauj ieraudzīt kādu daļu romāna kopainas vai vismaz lasītāja tābrīža interpretāciju par „lielo bildi”. Turklāt interesanta un naratīvi pašpietiekama ir teju vai katra no romāna astoņām daļām. Romāns sākas drīz pēc Otrā pasaules kara un vēsta par kādas filmas uzņemšanu un realitātes saplūšanu ar fikciju, taču pakāpeniski tas pārvēršas ģimenes sāgā un vēl vēlāk – skaudrā, intelektuāli spilgti izgaismotā vēstījumā, kurā realitāte no fantāzijas nav obligāti nošķirta un līdz ar to vedina attīstīt jautājumu, kā ārējo notikumu un dažādu pārdzīvojumu ietekmē pakāpeniski mainās cilvēka psihes un prāta uzbūve un – plašākā bildē  –arī kādi apkārtējie notikumi (kara sekas un/vai varas maiņa, vecāku kropļota vai bagātināta ikdiena) un nejaušības var diktēt cilvēka tālāko mūža gaitu.

Lipsone raksta plūdeni, saraustīti, visa romāna garumā izmētājot atsauces, mājienus un norādes, atspoguļojot kaut ko tik gaisīgu un grūti fiksējamu kā dzīves (vai stāsta, vai vēstures, vai, ja tā labpatīk, likteņa) iespējas.  Šis romāns nepavisam nav par vienu konkrētu notikumu, drīzāk tas ir kā urbis, kas vērpjas aizvien dziļāk cilvēku savstarpējās attiecībās, notikušajā un nenotikušajā, (ne)izdzīvotajā un izfantazētajā, tādējādi malcienā izšķaidot vēstures, atbildības, nejaušu sakritību un ironisku kopsakarību skaidas. Domāju, šis arī ir viens no iemesliem, kāpēc romānā ir „jāielasās”, – par spīti gludajam un noslīpētajam tulkojumam un raiti plūstošajai vēstījuma valodai, sižeta detaļas kopā jāsaliek lasītājam pašam. Autore ir ne tikai laba stāstniece, bet arī laba matemātiķe – katras detaļas vieta romānā ir smalki aprēķināta, un dažas no tām lasītājs no jauna pamana tikai otrajā vai pat trešajā teksta lasījumā. Šī noteikti nav grāmata, ko pavirši lapot slinkā svētdienas pēcpusdienā, – tekstā ir jāiesaistās. Tāds ir Saldējuma pārdevējs – tas apmāna lasītāju ar vieglas, mīlestības stāstam vai ģimenes sāgai pielāgotas valodas palīdzību, aiz vārdiem noslēpjot daudz būtiskāku vēstījumu, kas jāatrod pašam.  

Sižets vēsta te par filmu, kuras scenārijs veidojas varoņu un režisora attiecībās, te par sievieti, kas, iespējams, ir šīs filmas varone, te par kādu jaunu studentu Janu Vorsdu, kurš, būdams čehu students un filmas (ne)varones dēls, nes sevī kaut ko tik pretišķu un vienlaikus tuvu savam vārdabrālim Janam Palaham, ka šķiet pelnījis nedaudz vairāk recenzenta uzmanības.

Jana Vorsdas tēls visdrīzāk atbilst puisim, kurš „nepavisam nav Čehoslovākija, bet gan viens puisis no šīs valsts, turklāt tāds, kas no valsts devies prom bez lieka trokšņa un bez kura valsts iztiek pavisam labi” (123. lpp.). Citiem vārdiem – viņš ir it kā pavisam parasts students, tiesa, ar mazliet neparastu māti. Ir nojaušams, ka māte savu bērnu redz citām acīm, nekā viņu ierauga lasītājs – Jans ne vien ir spiests bērnībā diendienā izdzīvot viņas „mūžīgo atgriešanos” savā reālajā vai imaginārajā pirmsākumā ar nebeidzamiem filmas Saldējuma pārdevējs apmeklējumiem, bet arī izrādās vienīgais, kas fiziski var māti aizvest uz vietu, kur viņas stāsts, iespējams, ir sācies. Šī nenoteiktības, „varbūt” stīga vijas cauri visam Lipsones romānam, lasītājam paverot iespējami daudz sānceļu, kā tad galu galā savā prātā izvētīt šā romāna sižetu. Un skaidrs ir viens – abu kopīgais brauciens mātei ir emocionāli satricinošs, bet tas atstāj grandiozu iespaidu arī uz dēlu, jo drīz pēc tam viņš pamet savu dzimteni.

Kādā brīdī Jans šķiet tāds bezgribas radījums, kuru zviedru studentes var raustīt katra uz savu pusi, tāds kā tukšs ķermenis, kas ļaujas plūdumam un inercei, – visai precīzs ir studenšu joks par šuneli, kurš pieņemts kompānijā kā savpata izklaide. Čehu šunelis gan ir nemitīgi grūtsirdīgs – un te jāpiemin cits autores izmantotais paņēmiens, lasītājam it kā nejauši pametot simbolu, kas turpmākā romāna gaitā paliek kā piekalts Jana tēlam. Šis simbols ir tukša plastmasas kanniņa, kuru Jans iegādājas studiju gados. Pārdevējs, protams, ir ļoti aizdomīgs par Prāgas studentu, vārdā Jans, kurš 60. gadu beigās vēlas iegādāties tukšu plastmasas kanniņu, jo tajā taču tiklab varētu ieliet arī degšķidrumu. Tomēr Jans Vorsda nekļūst par sava vārdabrāļa Palaha sekotāju – viņa plastmasas kanniņa tā arī paliek tukša. Par to viņš izpelnās mātes aizrādījumu, ka atkritumus jau nu gan varētu glabāt normālākā traukā, un tikai vēlāk Jana sieva – viena no zviedru studentēm – uzzina, „ko ieraudzījusi patiesībā: to benzīna kannu zem Jana rakstāmgalda, toreiz, kad tā vēl bija pilna ar iespējām” (187. lpp.).

Tomēr no vēstures pilnībā izbēgt nav iespējams. Spilgti absurdajās un tomēr līdz sīkākajai detaļai smalki nostrādātajās romāna pēdējās daļās to demonstrē Jana meita Gunilla, itin kā aplī līdz sakāpinājumam atkārtojot arī savas vecmāmiņas īsto (vai tikai iztēloto) pieredzi ar vecu, vientuļu sievieti – istabas izīrētāju, kurā iezīmējas attālas līdzības ar romāna sākumā sastapto Ņemcova kundzi. Tāpat kā Jana mātes, arī Gunillas lēmumi brīžam ir tik psiholoģiski greizi, ka lasītājam aizdod īstenas un svētas dusmas.

Ar visu šo kopainu romāns iegūst traģisku nokrāsu, atspoguļojot kaut ko tik gaisīgu un netveramu kā iespēja, dzimtas savstarpējās saites un vēsturisko notikumu nepielūdzamā gaita, kas lasītāju ar visai virspusējām zināšanām par Čehoslovākijas vēsturi, kā tas ir manā gadījumā, mudina par to painteresēties mazliet vairāk. Jā, un līdz ar to nebūt nav grūti savilkt šādas iespēju paralēles, kas izskaidro ikvienu no romāna tēliem pavisam citā, daudz dziļākā griezumā un vienlaikus ļauj instinktīvi identificēties ar Saldējuma pārdevējā piedāvāto „iespēju analīzi”. Ne velti „patiess vienmēr izrādās tieši šis sāņus aizvedušais, pēdīgi aizmirstībā grimušais ceļš” (243. lpp.).

Neviena vēsture nav tikai šķirklis enciklopēdijā, tai vienmēr ir neskaitāmas variācijas, turklāt daudz blakņu atklājas un atklāsies tikai nākamajās un aiznākamajās paaudzēs pēc tam, kad par šķirkli ir kļuvis kāds oficiāli interpretēts notikums. Katrā no tiem prast pamanīt ar ūdenszīmēm papīrā ierakstītas, pazaudētas, nenotikušas vai piepildītas iespējas – varbūt tāds ir Lipsones Saldējuma pārdevēja aicinājums. Līdz ar to, riskējot norauties pa ausi no literatūrzinātniekiem, tomēr norādīšu, ka šis romāns, manuprāt, veido savpatu sānceļu no tādiem literatūras pīlāriem, kuru autoriem izdevies aptvert milzīgumu vienā elpas vilcienā, – piemēram, Lobot sīpolu, Cilvēka dvēseles inženiera stāsts un Es atzīstos. Sānceļu tāpēc, ka Lipsones piegājiens ir pavisam atšķirīgs nekā šo diždarbu autoriem. Ar šķietami vienkāršas, psiholoģiskas ģimenes drāmas palīdzību viņa paver lasītāja skatienam to, ko ne katrs no mums ir gatavs un vēlas ieraudzīt, taču bez kā pamanīšanas mūsu pasaule pavisam noteikti būtu daudz, daudz plakanāka, tukšāka un bezjēdzīgāka.

Dalies ar šo rakstu