punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Oto Eihes sacelšanās

Aleksandrs Krauja

16/04/2020

 

(Grāmatas „Īstā Latvijas vēsture” ievads)

Tas notika sen. Gandrīz tikpat sen kā lielākā daļa šajā grāmatā aprakstīto notikumu. Kabinetā iezvanījās telefons. Man nekad nav paticis runāt pa telefonu, bet, tā kā es kabinetā biju viens, biju spiests pacelt klausuli, lai pārtrauktu telefona neciešamo tarkšķēšanu. Tā bija liktenīga kļūda, kurai ir tieša saistība ar šīs grāmatas tapšanu. – Jā, hallo, – teicu, pacēlis klausuli. – Vai vēstures fakultāte? – prasīja zema vīrieša balss. – Jā, tieši tā! – Tikko biju to pateicis, zvanītājs uzreiz asi sacīja: – Es vēlos runāt ar profesoru Strangu! – Tā kā profesors Stranga fakultātē parādījās vien divreiz nedēļā, lai nolasītu studentiem pāris lekciju, es biju spiests zvanītājam teikt, ka profesora Strangas nav un šodien nebūs. Arī nākotne neko labu nesolīja. Ārā bija pirmsjāņu laiks, un bija skaidrs, ka līdz augusta pašām beigām profesors visdrīzāk ienāks vien pāris reižu. Mobilā telefona profesoram nebija, un savu mājas telefona numuru viņš bija piekodinājis nevienam nedot. Pēc vairākiem lūgšanās mēģinājumiem zvanītājs saprata, ka telefona numuru no manis iegūt nevarēs, un sāka censties skaidrot, kāpēc viņam vajadzētu pēc iespējas ātrāk sazināties ar pazīstamo vēsturnieku. Profesors Stranga ar sev raksturīgo vienaldzību pret apkārtējo pasauli, visticamāk, dzēra ledus tēju sava dzīvokļa tālākajā stūrī un lasīja Fistela de Kulanža Feodālās sistēmas izcelsmi vai Leopolda fon Rankes Romas pāvestus pēdējos četros gadsimtos. Balss telefonā teica:

– Mēs gribam izdot grāmatu par Latvijas vēsturi, kurā plašam lasītāju lokam vienkāršā un saprotamā valodā būtu paskaidroti visi svarīgākie vēstures notikumi. Cilvēkiem ir jāzina savas zemes vēsture! Vai jūs varētu to izstāstīt profesoram un lūgt viņam pēc iespējas ātrāk atzvanīt? Lūdzu, pierakstiet manu numuru.

Vīrietis sauca savu telefona numuru: septiņi, divi, astoņi, nulle, trīs, viens, četri, – kuru es pierakstīju uz mazas dzeltenas lapiņas. – Mani sauc xxxxx xxxxxxxx, – klausulē teica vīrietis. Šeit es izdevēja vārdu neminēšu, lai neiekultos pamatīgās juridiskās nepatikšanās. Tikai neilgu laiku pēc sarunas uzzināju, ka pieminētais izdevējs ir nasks sūdzēt tiesā visus tos, kas publiski sūdzas par viņa darbības stilu. Proti, šis prominentais izdevējs mēdzot nesamaksāt tulkotājiem par grāmatu tulkošanu un dažreiz izdodot tulkotas grāmatas, nelūdzis atļauju ārzemēs mītošajiem labticīgajiem autoriem. Šīs telefonsarunas laikā jutos kā diženā profesora sekretārs, jo zvanītājs pat nepajautāja, kā mani sauc un kā šajā tveicīgajā dienā, kad visi saprātīgi ļaudis sauļojas pludmalē vai sēž ēnā lauku mājas dārzā, esmu gadījies Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedrā, Brīvības bulvārī, pašā uzkarsušās Rīgas vidū. Biju vienīgi ziņnesis starp plaši pazīstamo un tolaik diezgan veiksmīgo izdevēju un visslavenāko latviešu vēsturnieku, biju pilnīgi nekas, cilvēks bez vārda un ar vienu vienīgo uzdevumu – nodot izcilajam profesoram svarīgo vēstījumu par ļoti, ļoti nozīmīgu grāmatu, kurai bija jātop pēc iespējas ātrāk, lai apgaismotu savas zemes vēsturi izzināt alkstošos latviešu lasītājus.

Ja zvanītājs būtu pajautājis, kas es esmu, viņš iepazītos ar mani – Oto (ar vienu t) Eihi, Latvijas vēstures katedras asistentu. Mana nokļūšana šajā slikti apmaksātajā, akadēmiskajā hierarhijā gaužām nebūtiskajā amatā divtūkstošo gadu sākumā bija tīrā nejaušība. Es noteikti nebiju labākais students. Taču biju uzcītīgs un mierīgs, spējīgs stundām ilgi pacietīgi sēdēt arhīvā, rokoties dokumentu kalnos. Tas laikam arī bija tas, ko profesori vēlējās – jaunu kolēģi, kurš izpilda prasīto, nolasa lekcijas pirmo kursu studentiem, kuras viņi paši nevēlas lasīt, un nerada liekas problēmas ar jautājumiem vai pārāk lielām ambīcijām. Turklāt īsti jau arī nebija citu maģistra grādu ieguvušu studentu, kuri vēlētos šo amatu. Visi spējīgākie Vēstures fakultātes absolventi jau strādāja Ārlietu ministrijā, Drošības policijā, Valsts vēstures arhīvā vai kādā muzejā, kur gandrīz nekas nebija jādara, un viņus nevilināja iespēja gluži par brīvu lasīt garlaicīgas ievadlekcijas pirmā kursa studentiem.

Mans trumpis bija apmātība ar vēsturi. Vismaz man šķita, ka tas ir trumpis. Uz priekšu mani dzina divas savstarpēji ļoti attālināti saistītas intereses. Tolaik es pētīju Neatkarības kara vēsturi, kā arī Latvijas armijas formastērpus un apbalvojumus, un manī bija nevaldāma interese par arheoloģiju. Kopā ar kursabiedriem jau no paša studiju sākuma katru vasaru piedalījos arheoloģiskajos izrakumos. Aizlaiku kapulaukos un senajās kapsētās man patika raudzīties no zemes izraktajos galvaskausos un iztēloties, kā ir dzīvojuši un domājuši tie nabaga bronzas laikmeta vai viduslaiku cilvēciņi, kas miruši no, piemēram, apendicīta vai iekaisuša zoba radītas asins saindēšanās, vai bultas radītas asiņošanas krūškurvī.

Nenoliegšu, ka sākotnējā interese par arheoloģisko izpēti bija cieši saistīta ar izrakumu dotajām iespējām neierobežoti lietot alkoholiskos dzērienus (visbiežāk šņabi, Hektoru un divlitreņu alu) un citas apreibinošas vielas, kā arī satikt studiju biedrenes ļoti neformālos apstākļos ar iespēju ik rītu pamosties kādā citā teltī vai vietējās skolas istabiņā. Pēcpusdienas pārtraukumos, kad svelmē nebija iespējams rakt, varēja lasīt, un tā es, dīki guļot koku ēnā un lasot grāmatas par Latvijas Neatkarības karu, biju pamanījies iegaumēt visus 2146 Lāčplēša kara ordeņa kavalieru vārdus, tiekot pat tik tālu, ka varēju nosaukt ordeņa šķiru, ar kuru katrs apbalvots, un pastāstīt, par kādiem nopelniem ordenis piešķirts. Mani interesēja reālas lietas, nevis vispārīgi pārspriedumi, tāpēc negribēju sevi apgrūtināt ar jebkādu intelektuālu analīzi un doktora disertāciju nolēmu rakstīt par Latvijas armijas ekipējumu starpkaru periodā – vienvārdsakot, par sapieru lāpstiņām, kokardēm, blašķēm, jostu sprādzēm, šautenēm, revolveriem un citiem priekšmetiem, kurus izmantoja ikviens karavīrs. Ja kāds prasīja, kāpēc ir vērts rakstīt par lāpstiņām, blašķēm, kokardēm un jostu sprādzēm, es atbildēju – tāpēc, ka neviens cits par to iepriekš nav rakstījis un tolaik laba sapiera lāpstiņa, kas palīdzētu ātri ierakties zemē un paslēpties no pretinieku izšauto artilērijas lādiņu šķembām, iespējamā kara gadījumā varēja kļūt par dzīvības un nāves jautājumu. Te slēpās arī manas akadēmiskās pētniecības saistība ar arheoloģiju – bez labas lāpstas vai lāpstiņas arī arheologs ir nolemts neaprakstāmām mokām izrakumu laukumā līdzīgi šķembu ievainotam karavīram.

Izdevēja vēstījumu profesoram es tā arī nenodevu. Nevaru pat pateikt, kāpēc mirkli pēc klausules nolikšanas saburzīju un izmetu papīrgrozā to dzelteno lapiņu, uz kuras biju uzrakstījis izdevēja vārdu un telefona numuru. Iespējams, sacelties lika jau kādu laiku manī briedusī nepatika pret bijušajiem skolotājiem, tagadējiem kolēģiem un Latvijas akadēmisko vidi. Jā, tieši tā, sacelties, saburzot nieka dzeltenu lapiņu un tieši tajā brīdī apņemoties pašam uzrakstīt īsto Latvijas vēsturi. Es zināju, ka tieši man ir jāuzņemas šī misija – uzrakstīt grāmatu, kurā ir izstāstīta īstā, patiesā Latvijas vēsture, nevis tā, kuru jau pusotru gadsimtu ir rakstījuši visdažādāko tautību vēsturnieki un falsifikatori. Kādam bija beidzot jāuzraksta īsta un patiesa Latvijas vēsture. Tobrīd es gan vēl domāju – varbūt man tomēr vajadzēja pierakstīto telefona numuru saglabāt un izdevējam atzvanīt, kad mana grāmata būs gatava?

Tagad, vairāk nekā desmit gadus pēc nejaušā telefona zvana, Vēstures un filozofijas fakultāte vairs neatrodas Brīvības bulvārī, Latvijas vēstures katedra ir likvidēta un es jau sen vairs neesmu asistents. Pēc kādas neveiksmīgas apstākļu sakritības, proti, vairākām pēcballīšu noguruma dēļ nokavētām lekcijām un pāris neapmierinātu studentu iesniegumiem, fakultātes dekāns kādā nākamā rudens semestra dienā uzaicināja mani savā kabinetā un pieklājīgi teica, ka labi saprot manas uzvedības iemeslus un arī viņam pašam reiz paticis dzīvot „ar pilnu krūti”, bet kolēģi, tie paši profesori, kurus es kādu laiku jau ienīdu, nav mierā ar manu biežo, laicīgi nepieteikto prombūtni, un būtu labi, ja es pats uzrakstītu atlūgumu. Ne mirkli nevilcinoties, uzrakstīju to ar roku uz papīra lapas, un mani piepildīja sajūta, ka beidzot esmu brīvs. No tā brīža esmu brīvvēsturnieks. Brīvvēsturnieks, jo gribu – pētu, negribu – nepētu. Un pētu to, ko pats gribu. Jā, savus pētījumus veicu naktīs un vientuļās rīta stundās, bet visas atziņas pieder man pašam – mani nevērtē ne no pensijas vecuma pētniekiem izveidotas zinātniskās padomes, ne kašķīgi un nenovīdīgi recenzenti. Arī ierobežota brīvība ir un paliek brīvība. Starp citu, nav slikti vakarā pēc ciešami apmaksāta darba kādā privātā struktūrā vai Eiropas Komisijas līgumdarbā sākt domāt par vēsturi un meklēt patiesību pagātnē. Atšķirībā no tiem vēsturniekiem, kas māca studentus vai skolēnus vai strādā muzejos, mans materiālais stāvoklis ir apmierinošs, un tas dāvā brīvību.

Disertāciju es, protams, neuzrakstīju, jo sapratu, ka formāli akadēmiskie grādi, tāpat kā karavīru zābaki, sapieru lāpstiņas, blašķes un jostas, mani tomēr tā īsti neinteresē. Arī gandrīz visus Lāčplēša ordeņa kavaliera vārdus, izņemot Benito Musolīni, Juzefu Pilsudski, Jāni Balodi un Johanu Laidoneru, esmu aizmirsis. Pēc atlaišanas iegūtā darba pieredze ar vēsturi pilnīgi nesaistītās jomās lika atgriezties pie domas, kas bija dzimusi tajā tālajā jūnija dienā vienā no Vēstures un filozofijas fakultātes kabinetiem. Lasot filozofiskus, teorētiskus un arī ezoteriskus darbus, ar laiku guvu apstiprinājumu savai misijas sajūtai.

Vairāki sabiedrībā pazīstami vēsturnieki un citu nozaru pārstāvji avīzēs, radio, televīzijā un sociālajos medijos ir izteikušies, ka manas atziņas par Latvijas vēsturi, kuras ir publicētas portālā Delfi, būtu jāsauc par savārstījumiem un izdomājumiem, piemetinot, ka liela daļa no maniem atklājumiem esot no pirksta izzīstas sazvērestības teorijas. Kāds no šiem viszinošajiem kritiķiem mani tviterī nosauca par „otru Kasparu Kļaviņu”, jo arī manis rakstītajā bieži nevarot saprast, kur beidzas patiesība un sākas „murgainas fantāzijas”. Es šiem pārmetumiem nevaru piekrist. Salīdzinājums ar vēsturnieku, doktoru un daudzu grāmatu autoru Kļaviņu man kā caurkritušam doktorantam, protams, ir pagodinošs, taču atšķirībā no manis viņš brīžiem patiešām ir gājis malkas ceļus, piemēram, uzrakstot dīvainu, faktiem piebāztu un grūti lasāmu grāmatu par Rietumu un islāma civilizāciju attiecībām. Tomēr Kļaviņa šķietami neticamie apgalvojumi par to, ka Odiseja un Iliāda patiesībā apraksta notikumus Baltijas, nevis Egejas jūras krastā un Imanuela Kanta senči ir bijuši latvieši, ir uzmanības vērti, un, ja godīgi, Karalauču Kanta izcelsme no latviešiem taču nav nemaz tik neticama, ja ņem vērā, ka arī Prūsijas ziemeļos dzīvoja kurši. Bet pie tā atgriezīsimies grāmatas turpinājumā.

Īstā, patiesā Latvijas vēsture diemžēl ir palikusi neuzrakstīta, jo pēdējā pusotrā gadsimta laikā daudz kas būtisks ir palicis nepamanīts vai arī vēsturnieki apzināti to sagrozījuši, izpatīkot ideoloģijām un politiskajām varām. „Pirmais latviešu vēsturnieks” Krodznieks bija diletants ar vēsturnieka diplomu. Savukārt Švābe, šis dievinātais un pielūgtais latviešu vēsturnieks, bija Ulmaņa pakalpiņš, meitu ģēģeris, dzērājs un neizdevies literāts. Daudz ko labu ir sarakstījis antiulmanists Dunsdorfs, tomēr trimdā viņš nav varējis izmantot īstos vēstures avotus. Par filologu, diplomātu un pašpasludināto vēsturnieku Spekki vispār nerunāsim. Sarkanais akadēmiķis Zutis bija vēstures falsifikators pirmrindnieks. Mūsdienu latviešu vēsturnieki arī nav labāki – ideoloģiski muļļas, kuri nejēdz rakstīt saprotamus tekstus, izņemot Strangu, kurš gan ir sapinies ar ebrejiem un īstenībā dzīvo uz citas planētas. Meli, kalpošana ideoloģijām un gadiem ilga slīgšana pašapmierinātības purvā nav ļāvusi vēsturniekiem un citiem pagātnes aprakstītājiem ieraudzīt to patiesību, kuru esmu ieraudzījis es.

Patlaban ir pēdējais – kritiskais – brīdis, lai pārrakstītu Latvijas vēsturi. Atlikt to uz vēlāku laiku būtu noziegums pret mūsu pagātni. Tā kā šajā grāmatā nevaru izstāstīt pilnīgi visu patieso Latvijas vēsturi no ledus laikmeta līdz mūsdienām, vēlos dalīties vismaz ar saviem svarīgākajiem atklājumiem. Vai jūs zinājāt, ka Indriķa hronika, kuru citē gan vēsturnieki, gan dzejnieki, gan skolotāji, rakstot un stāstot par Meinardu, Bertoldu, Albertu un Brēmenes tirgotāju nejaušo ierašanos mūsu krastā un latviešu tautas paverdzināšanas sākumu, patiesībā ir 15. gadsimta viltojums? Neviens arī nenojauš, ka Garlībs Merķelis nav slavenās grāmatas Latvieši: sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās autors, bet to patiesībā sarakstīja autori, kuri baidījās atklāt savus īstos vārdus, tāpēc par izkārtni izvēlējās 24 gadus jaunu „zaļu gurķi”. Grāmatas nestāsta arī par lielāko krāpšanu Latvijas kultūras vēsturē: pirmie Dziesmu svētki 1873. gadā nenotika, tas bija tikai avīžu ziņu viltojums jeb fake news, Rīgas Latviešu biedrības PR akcija, lai iekustinātu kūtro un savstarpēji ķildīgo latviešu sabiedrību. Tāpat nepamanītas ir palikušas leģendārākās derības latviešu politiskajā vēsturē, proti, Stučka ar Ulmani, paģirās saderējuši uz šņabja kasti, ka neviens viņu sazvērestību neatklās, 1917. gadā, vēl pirms revolūcijas un Tautas padomes izveides, samainījās vietām tā, ka neviens pat nepamanīja. Beigās abi – Ulmanis (Stučka) un Stučka (Ulmanis) – gan nomira Krievijā. Nevaru klusēt arī par Zigmunda Freida vizīti Latvijā 1929. gada 10. septembrī, kuras laikā viņš tikās ar Raini Majoru vasarnīcā. Divas dienas vēlāk Rainis nomira, un no viņa atvilktnes bija pazudis kāds pēc Palestīnas apmeklējuma tapis vāciski rakstīts biezs manuskripts, bet Freids desmit gadus vēlāk publicēja darbu Cilvēks Mozus un monoteistiskā reliģija. Sakritība? Nedomāju. Šeit minētie patiesie, bet līdz šim noklusētie vēsturiskie notikumi ir šokējoši. Un vēl viens fakts intrigai – man ir neapstrīdami pierādījumi, ka tautas rakstnieks Upīt(i)s patiesībā bija sieviete.

Dalies ar šo rakstu