punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kad drīz būs galā un mēs varēsim to (ne)aizmirst

Maija Rudovska

17/04/2020

 

 
Par grāmatu Drīz (mākslinieki: Oskars Pavlovskis (portreti pilsētvidē), Pēteris Vīksna (fotogrāfijas); Nikolaja Hercberga fotomantojuma izpēte: Ieva Laube; tekstu autors: Vents Vīnbergs; redaktore: Ieva Laube; dizains un salikums: Aleksejs Muraško; izdevējs: Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle, 2020)

 

Karantīnas laikā visi koncepti un plāni aizslīd otrajā plānā. Vakardien, pastaigājoties ar savu kompanjonu, pēkšņi saprotu, ka beidzot gribu tā kārtīgi paskatīties uz kaķīšiem – tiem pieciem, diezgan unikālajiem, noplukušajiem eksemplāriem, kuri pulcējas Spargeļa ielas galā, pie Ziedoņdārza. Tur viņus regulāri baro kāda tante. Nav jau tā, ka kaķīšus es nebiju pamanījusi jau iepriekš, bet parasti manas domas trauksmaini klejoja pa projektiem Parīzē, Oslo vai vēl nezkur. Rīga man bija kā pieturas punkts, kur atgūties, izgulēties, atreibt no braucieniem. Sparģeļa ielas nobružātais skats man nešķita īpaši būtisks. 

Nav jau tā, ka koronavīruss ir piegādājis vairāk laika vai mana pasaule būtu apgriezta kājām gaisā. Tomēr pastaigas, šķiet, ieguvušas gandrīz vai esenciālu nozīmi un līdz ar tām viss apkārt esošais. Pašizolācijas un pavasara gaismā lietas apkārt ir uzskatāmākas. Dažreiz es apstaigāju savas mājas teritoriju pat trīs reizes dienā. Regulāri dodos apraudzīt Krāsotāju un Sparģeļu ielas stūri, lai pabrīnītos par dažu ēku piezemēto skaistumu. Dažreiz lēnā gaitā velkos pa Artilērijas ielu līdz Tērbatas, vienmēr ievērtējot debess toņu attiecības pret ēkas metālisko virsmu – to, kas šobrīd vientuļi gozējas izbijušās Sporta pils laukumā. Uz Tērbatas es šad tad iegriežos dažos pagalmos – tas gan lielākoties notiek tumsā. Citreiz kājas aiznes līdz Avotu un Lienes stūrim – tur bija mana pirmā mītnes vietne, no Kuldīgas pārceļoties uz Rīgu. Aizvakar, „medījot” melnu miskatnieku ķepaini, nejauši ar savu sarkanā deguna seju pārsteidz Oskara Pavlovska „mikropilsonis”, kurš gozējas kādā Sparģeļu ielas pagalmā. Tā seja ir visai pazīstama tiem, kas iziet pastaigās pa Ziedoņdārzu, jo uz parka soliņiem sarkano degunu īpašnieki kā tādi zvirbuļi sasēduši regulāri.

Grāmata Drīz, ko sagatavojusi micro(RIBOCA) – Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) starpgadu programma –, iznāca tieši laikā, pirms koronavīruss bija nobrucinājis ierasto dzīvi pasaulē un Latvijā. Glauni baltos vākos iesietais izdevums vienkopus pulcē četru autoru pienesumu – Venta Vīnberga tekstus, Pētera Vīksnas fotogrāfijas, Oskara Pavlovska „mikropilsoņa” intervences pilsētvidē un Nikolaja Hercberga melnbalto arhīvu – Rīgas vēsturiskās fotogrāfijas no 20. gadsimta starpkaru perioda, kuras apsekojusi Ieva Laube. Uz Drīz minimālistiskā vāka lasāms: „Ja vien pilsētnieki zinātu attīstītājiem teikt, kur rodas putekļi un kurp aiziet nauda.” Šī grāmata ir par Rīgu. To Rīgu, kuru mēs atpazīstam nevis pēc glīti atjaunotām vēsturisko stilu fasādēm un elegantiem skvēriem, nevis par „centrālo Rīgu”, bet gan to, kura paslēpusies pagalmos, sen nerestaurētās ēkās, sašķiebtos jumtos, nesaderīgās proporcijās, uzšņāptos ielu mākslas žestos, konstrastos un vienkārši laika un atšķirīgu estētisko kategoriju uzslāņojumos jeb, kā norādīts grāmatas paskaidrojumā, – tā ir par Rīgas centram pieguļošajām apkaimēm. Iespējams, varētu apgalvot, ka grāmata ir par marginālo Rīgu, bet tas laikam nebūtu īsti precīzi teikts – jo kas gan ir marginālā Rīga? Kas vienam marginālija, citam centrs. Grāmatas kurators Kaspars Vanags norāda: „[..] bez bailēm iemaldīties teritorijās, kurp noved nepiederības fetišs. Izmetot loku pa šķērsielām normativitātes nomalēs. Ielūkojoties iekšpagalmos. Svešās kāpņutelpas dvakā ar suņa nāss jūtīgumu sazīmējot privātuma ierūgušo izelpu.”

Foto: Andrejs Strokins

 

Lai pilnvērtīgi baudītu, kas grāmatai „vēderā”, tās dubultās lapas jāatgriež ar nazīti vai lineālu – kā senlaikos, maliņai vien nošņirkstot. Tā ir kā rotaļa – līdzvērtīgi kā dzīvē, kad nejauši tiek atklāts kāds nostūris vai iela, kuru pilsētā, ko it kā tik labi pazīsti, neesi zinājusi. Citas fotogrāfijas piedāvā nelielus lodziņus, kas, pirms lapa atgriezta, ļauj uzturēt intrigu par apslēpto materiālu aiz tās. Izdevumam nav noteiktas secības, ja vien par tādu neuzskata sadalījumu pa apkaimēm, drīzāk Vīnberga dienasgrāmatu nelielās pasāžas uztur šo struktūru. Vietas, ēkas, ielu momenti ir salikti dialogā ar aizgājušo, vēsturisko materiālu no Hercberga arhīva, kas ļauj salīdzināt senāko laiku Rīgu ar pilsētu šodien. Kādam vecā seja noteikti šķitīs pievilcīgāka, savukārt citam – mūsdienu būs tuvāka un atpazīstamāka. Vīnberga piezemēti urbānais poētisms – personiskas piezīmes par pilsētnieka prozaiskajiem klejojumiem –, manuprāt, atrodas nelielā berzē ar Pavlovska „mikropilsoņa” portretiem, kuri, neskatoties uz savu kariķēti stilizēto raksturu un spēju integrēties dažādās Rīgas nomaļu nišās, tomēr man personīgi šķiet pārāk hipsterīgi vēsi. 

Pirmajā acu uzmetienā nešķiet, ka grāmata grib kā īpaši slavināt Rīgas vernakulāro arhitektūru un tās pienesumus pilsētvides ainavai, kura, kā mēs zinām, var būt nemainīgi iekapsulējusies vairāku desmitgažu garumā vai arī tieši otrādi – pēkšņi, pateicoties kādam pilsētas attīstītājam, mainīties ļoti ātri. Izdevumu uztveru drīzāk kā neitrālu žestu, kas piedāvā skatītājam izjusti izstaigāt vairāku rajonu un nomaļu savdabīgumu – pat ne tik daudz sajūtot to specifiku, bet gan gūstot ieskatu un rodot romantizētu noskaņu par tiem. Drīz estētiskais noformējums padara to visu ļoti patīkamu. Ir viegli iegulties šajās noskaņās un pieglausties vēlmei saglabāt sev ierasto taku, pagalmu, ritmu noskaņu, ko grāmata it kā apstiprina. Taču visdrīzāk daudziem pilsoņiem „šī” Rīga ir vairāk par „kad šeit būs pārmaiņas” jeb par „drīz” nekā par „šeit un tagad”, tādējādi pats izdevums piedāvā arī it kā kontrastējošas sajūtas un pārdomas par laiktelpā esošo, topošo un vēlamo. 

Foto: Andrejs Strokins

 

Domāt un piedzīvot savu pilsētu laikā, kad to pārņēmuši ierobežojumi – gan fiziski, gan mentāli –, ir pavisam citādi nekā to darīt „miera laikos”. Pirms mēneša, kad mani iepazīstināja ar šo grāmatu, manas domas bija nedaudz citas. Uztvere mainās. Šobrīd es staigāju pa savām ierastajām „takām” un domāju par to, vai ēka saslimst. Ja mēs to skatām saistībā ar cilvēku, kurš to būvē, uztur, tajā dzīvo, par to rūpējas vai nerūpējas, – ēka ir kā organisms, daļa no dzīves, no sociuma un tajā notiekošajiem procesiem. Laikam arī ēkas var būt slimas. Pirmajā pašizolācijas nedēļā es aizņēmos no paziņām dažādus izdevumus, lai ieskatītos rakstītajā par koka ēkām, par Rīgu, par latviešu māju, par būvniecību, – profesionāļi vērtē, strīdas un piešķir ēkām nozīmi pēc stiliem, pēc vēsturiskās patinas, novērtē svarīguma un nesvarīguma pakāpes, vajadzību saglabāt vai ne, krāsot vai nekrāsot, mainīt vai nemainīt. Kāda māja vai ēku komplekss tiek nojaukts, lai citas iegūtu vietu vai labāku izskatu. Kaut kas tiek mainīts, uzrodas jauns, bet cits paliek gadiem – varbūt ēnā, tāds nošņurcis vai neievērots, – vismaz ne prominencēm, bet noteikti lielai daļai citu sabiedrības slāņu tās marginālās vietas un telpas ir ikdienas sastāvdaļa. Tās, kuras ir hroniski nedaudz apslimušas vai novecojušas, kas prasa īpašu vērību. Tas pagalms, kur kāju var nolaust. Tas stūris, kur regulāri ož pēc urīna. Tā siena, kas mūždien ir brūkoša, līdz uzkrīt kādam virsū. Domājot par šiem aspektiem, es arī aizdomājos par šīs grāmatas mērķauditoriju – kuru tā uzrunās? Kam palīdzēs būt vērīgākam? Kam aizdomāties? Kuram kalpos par pavadoni, lai saskatītu un novērtētu?

Man Drīz noteikti nav žurnālgaldiņu grāmata, kaut pirmajā brīdī tā pēc tādas izskatās. Tā lūdz pēc piezīmēm, nejauši (vai jauši) atstāt kafijas krūzītes nospiedumu uz tās baltajām malām un atgriezt kādu no tās ielokiem mazliet šķībi un nepareizi. Jo tās saturs ir drusku sagumzīts, bet pazīstams un mīļš. Tas uzrunā tieši Rīgas pilsoni – to, kurš šeit dzīvo jau gadiem un ir iemijis savas takas. Drīz noteikti ir koronas laika grāmata, jo, neskatoties uz tās nosaukumu, tā nerunā trauksmes balsī par to, ko mēs Rīgā neesam saglābuši, nedod skaistus restaurācijas piemērus, tā nevedina domāt par pārmaiņām, kuras būtu pēc iespējas drīzāk jāveic. Tā meklē iespēju pievērst vērību tam, kas varbūt nešķiet uzmanības vērts uzreiz, bet ko ir iespējams pamanīt un piedzīvot, pievēršoties tam lēnām. Tad, kad ir laiks. Un šobrīd ir īstais brīdis. 

Dalies ar šo rakstu