punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kabatas Mikelandželo

Renāte Saulīte

23/04/2020

 

Viņa vienmēr turēja to pie sevis. Ja tas neatradās adītās jakas dziļajā kabatā, tas bija pēdējā galda atvilktnē, sarkanā samta sedziņā ietīts. Tam vienmēr bija silti, un tas tika rūpīgi sargāts. Tas nekad nenokrita, un nevienam nebija ļauts uz to skatīties. Tam bija balti mati, tam bija baltas kājas un rokas, tas bija balts viscaur, pat iekšpusē. Arī domas tam bija baltas kā paša pēdas. Tas bija viņas mīļākais draugs un skaistākais, uz ko bija atļauts skatīties. Tas nevainoja viņu par vientulību, tas nekliedza par viņas uzbāzīgo klusēšanu. Tas sēdēja savā kabatā un ļāva visam būt. Tas nebārās par neizdarīto. Tas klusēja par visu dīvaino, jo viņi abi zināja, ka arī paši nav no pierastajiem, nav no pieradināmajiem, nav radināti pārējiem.

Mamma neņēma to nost un nemeta zemē, tētis negribīgi centās pierast pie savādā tēla svarīguma. Viņa nevienam neprasīja atļauju, lai savu draugu varētu vērtēt augstāk par citiem. Bet arī skolasbiedriem un vecāku ciemiņiem viņas draudzība likās nepierasta, neparasta, nesaprasta, pārprasta. Viņa neprata skaidrot to, ko nebija vajadzības skaidrot. Bet sāka likties arvien grūtāk un grūtāk panest skatienus, kas pārmeta kabatas izmēra draudzību. Ar katru dienu viņa spieda kabatas svētumu ciešāk pie kājas. Kad sāka just, ka apkārtējo skatieni kļūst arvien svešādāki, stūma to kabatā ar spēku, lai tas tiktu tālāk no citiem, lai to neņemtu nost. Viņa turpināja to spiest sev klāt, līdz sāns sāka nodevīgi sāpēt.

Viņu palūdza ienākt istabā un apsēsties. Tas bija svešā mājā. Tas nebija mājās. Viņa mājas bija viņas kabatā, bet sievietes, kuras nu stāvēja viņai pretī, to nezināja, nejuta, nesaprata, laikam arī pārprata. Pa vienai tās izgāja ārā, ar sērīgu skatienu nolūkodamās uz viņu kā tādu, kura būtu jāžēlo. Par ko? Nu viņi svešajā istabā bija palikuši trijatā vien. Viņa, tas un svešā sieviete. Sieviete vaicāja: „Vai varu figūriņu apskatīt?” – it kā viņa tiešām domātu, ka tas notiks. Nenotika, tas palika viņai kabatā. Kādas muļķības. Vai tad savus draugus var citiem, nepazīstamiem tā vienkārši dot rokās, dot smērēt, ja nu nomet, ja nu kaut kas nolūst. Ar draugiem tā nedara. Tie jāsargā no biedējošām nezināmu telpu sievietēm, kuras liek satraukties un justies neērti. Viņa sievietei neko neatbildēja, jo jautājums bija šķitis pagalam muļķīgs.

Sieviete izgāja ārā, ieaicināja nākošo. Tā ienāca un apsēdās, nenomezdama svešādo sejas izteiksmi. Kas ir šīs sievietes? „Vai vari man figūriņu parādīt?” neticamā nopietnībā no šīs sievietes mutes izskrēja neatbildams jautājums. Kurš tad savus dārgumus rāda svešiniekiem. Viņa stūma to aizvien dziļāk kabatā, līdz šķita, ka tas jakas kabatā caurumu izplēsīs, tomēr tā likās drošāk. Likās, ja viņa to iestums kabatā gana tālu, tas būs pasargāts no aizdomīgajām sievietēm. Caur logu viņa pamanīja mammu un tēvu, kas noraizējušies staigāja pa un pie, un aiz, un blakus mašīnai. Viņa apjukumā nodomāja, ka pie tā ir vainīgas sievietes, un pieklājīgi palūdza atļauju noiet pie vecākiem, lai viņa varētu braukt mājās. Bet otrā sieviete to nepieļāva, savā vietā ieaicinādama trešo. Trešā – tā nu gan izskatījās pavisam neganta, ar tik slimīgi līdzjūtīgu skatu, ka pat nedzīvajam kabatā būtu bijis jānovēršas. Tā paņēma viņu aiz rokas un aicināja līdzi. Viņa gribēja iet, bet negribēja, lai viņu velk ārā aiz rokas. Viņa tik asi parāva savu mazo rociņu atpakaļ, ka jaka noslīdēja no pleca un baltais draugs izkrita no kabatas un aizripoja pa grīdu uz priekšu. Tas nobrāza vienu elkoni, tad otru, tā ceļi sitās pret svešo laminātu, augums bezspēcīgi lūdzās tikt atpakaļ siltajā kabatā. Skatoties uz šo traģēdiju, viņa izkliedza sievietēm nesaprotami sāpīgu un dzēlīgu maza bērna kliedzienu. Kāpēc viņas neko nedara, kāpēc viņas šo pieļauj? Viņa nebija redzējusi vai piedzīvojusi neko stindzinošāku par šo brīdi. Viņas draugs, viņas neaizskaramais, klusais, neuzmācīgais, patiesais draugs, tagad neaizsargāts vēlās pa grīdu. Pa virsmu, kas nav drauga cienīga. Visa šī situācija bija tik absurda, ka viņai izspiedās neaicināta asara. Viņa nejutās vāja, drīzāk kareivīga, jo dusmas lēnām bija izpletušās pa visu ķermeni. Bet, kad telpā ienesās ceturtā sieviete, visa viņas pasaule sagruva. Tā pacēla draugu svešās, aukstās rokās. Viņa nezināja, vai tās patiešām ir aukstas, bet tādas tās izskatījās. Aiz durvīm piektās sievietes balss satraukti vaicāja: „Vai viss ir sagatavots iešanai?” It kā tikko nebūtu noticis lielākais iespējamais ļaunums. Viņas mazie ceļgali sadūrās ar grīdu, kas nebija gaidījusi tik strauju piezemēšanos un izraisīja ceļos dzelošas sāpēs. Viss gruva un plīsa. Baltais kabatas draugs nu bija svešās rokās, viņa bija to nodevusi, nebija nosargājusi. Viņa sajuta neizmērāmu kaunu drauga priekšā. Ceturtās sievietes ļaunie nagi apvijās ap balto ķermeni. Viņas mazajā vēderā tikmēr viss sapinās neizturami ciešā mezglā. Trešā sieviete, kura atkal bija iekrampējusies mazajā rociņā, centās viņu piecelt no grīdas, piedevām vēl mierinot. Mierināt? Tagad? Viņas joko? Kur mamma, kur tētis, viņi šādu izsmieklu nepieļautu! Trešā sieviete nu jau ar varu stūma, vilka, grūda viņu ārā pa durvīm. Mamma stāvēja durvju otrā pusē, parakstot papīrus pie sestās, septītās un astotās sievietes. Vai viņas ir pazīstamas, vai viņas sadarbojas?

Es tiku aizvesta mājās. Draugu es vairs neredzēju, bet pie svešajām sievietēm mani turpināja vest. Mamma tām deva savu naudu, savu parakstu un sirdsapziņu, bet es jau biju zaudējusi. Es biju uzvarēta. Sievietes man teica vārdu „īpaša”, bet es zināju, ka viņām tas ir lamuvārds, ievīstīts pieklājības lakatā. Sievietes neapzinājās, ko ir izdarījušas. Pieaugušas un muļķīgas viņas skatījās uz mani ar acīm, kas gaidīja pateicības vārdus. Viņas bija saminušas manu draugu savām svešajām papēžu kurpēm. Visu īpašo viņas bija aizripinājušas pa sabradāto grīdu uz neatgriešanos.

Ir pagājis tik ilgs laiks, bet viņas vēl joprojām skatās uz mani ar acīm, kas gaida pateicību. Gaida, bet nesaņems.

Dalies ar šo rakstu