punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Sauja Mandelštama pērļu

Ilmārs Šlāpins

28/04/2020

 

Par Osipa Mandelštama izlasi Dzeja (no krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs; Neputns, 2019)

 

Kādā sarunā par dzeju Josifs Brodskis apgalvoja: „Tad, kad notika tas, kas notika 1917. gadā, visiem stipri sareiba galvas. Lieta tāda, ka kopš 19. gadsimta beigām krievu inteliģences aprindās valdīja tāds mileniāls noskaņojums – pārliecība, ka tūlīt iestāsies jauna lietu kārtība. Gan dzeja, gan proza, gan filozofu pārspriedumi bija pilni ar priekšnojautām par kardinālām pasaules pārmaiņām. Tas bija kaut kas starp mistiku un metafiziku. Un, jāsaka, ka laiks tiešām bija histērisks – gaisā nēsājās Halleja komēta, Bloks rakstīja par asiņaino saulrietu utt. Krievija piedzīvoja sakāvi karā, 1905. gada revolūcijas sagrāvi. Tāpēc tad, kad 1917. gadā notika tas, kas notika, daudzi vēlamo pieņēma par esošo. Un daudziem stipri sareiba galvas. Nu, vismaz večiem noteikti. Vienīgās divas galvas, kas saglabāja veselo saprātu, bija sieviešu galvas – Cvetajevas un Ahmatovas. Vīrietis var attaisnot notiekošo kā sagatavošanos viņa ideju un nākotnes priekšstatu realizācijai. Bet sievietes uz to nav diez ko spējīgas. Sievietes redz to, kas notiek. Sieviete nespēj abstrahēties no svešām sāpēm. Sieviete nespēj uztvert sāpes un traģēdiju kā materiālu nākotnes diženumam. Sievietes apziņa šajā nozīmē ir neutopiska. Tāpēc Ahmatova un Cvetajeva uztvēra notiekošo kā katastrofu. Vienkārši viņām asinis nozīmē asinis. Nevis līdzekli noteiktu mērķu sasniegšanai. Tāpēc viņu galvas nesareiba. Bet Mandelštams tāpat kā daudzi centās tur saskatīt kaut ko citu. Šīs viņa rindas: „Nu, ko, tad mēģināsim: milzīgo, neveiklo, čīkstošo stūres rata pagriezienu.” („Ну что ж, попробуем: огромный, неуклюжий, скрипучий поворот руля.”) Labi, ka viņš par to neizteicās ar vēl lielāku entuziasmu. Kad pienāca padomju laiki un viss nostabilizējās, viņš centās tam pielāgoties. Taču bija jūtama neatbilstība valodas līmenī, kultūras līmenī. Ko tikai viņš nemēģināja darīt – rakstīja recenzijas, centās kalpot sabiedrībai. Tas ir interesanti, viņā mita šis patoss, ko angļi sauc par „civil servant”, priekšstats par to, ka ir kaut kāda sabiedrība un mūsu pienākums ir tai kalpot.”

Jautājums par Mandelštamu un padomju varu ir mulsinošs. Rodas sajūta, ka literatūrvēsturnieki kaut ko joprojām nav līdz galam atrakuši un sapratuši. Dzimis cimdu meistara un mūziķes ģimenē 1891. gada 15. janvārī Varšavā, viņš uzauga, pārceļoties uz Kauņu, Siguldu, Pēterburgu; mācoties Sorbonā un Heidelbergā, klausoties lekcijas pie Anrī Bergsona, viņš sadraudzējās ar Nikolaju Gumiļovu, kurš 1911. gadā iepazīstināja viņu ar savu sievu Annu Ahmatovu. Viņi nodibina apvienību Dzejnieku cehs, kura sanāksmes drīkstēja apmeklēt tikai ar īpašu ielūgumu. Šajā cehā tapa akmeistu dzejas manifests un izveidojās Mandelštams kā viens no izcilākajiem 20. gadsimta krievu dzejniekiem. Brodskis uzskatīja, ka tādi ir tikai četri: Cvetajeva, Ahmatova, Mandelštams un Pasternaks. Un katrs no viņiem pārstāv atšķirīgu cilvēka temperamentu. Mandelštams daudz lasīja un domāja par dzeju, nereti izteica kritiskus viedokļus arī par sev tuvākajiem autoriem. Ahmatova atceras, ka viņš apgalvojis: „Esmu domājis par Pasternaku tik daudz, ka esmu jau piekusis,” – un piebildis, ka diez vai Pasternaks vispār ko lasījis no viņa. Sevi viņš dēvējis par „anticvetajevistu”. Bet arī pats Mandelštams ir bijis ļoti dažāds, daži pētnieki iedala viņa daiļradi trijos posmos, citi – piecos. Ir agrīnais Mandelštams, kas raksta novēlota simbolisma dzeju, ir „karojošais akmeists” (1912–1915), „dziļais akmeists” (līdz 1921). No 1922. līdz 1925. gadam Mandelštams tiek raksturots kā „krustcelēs stāvošs”, tad seko pārtraukums piecu gadu garumā, kad viņš nerakstīja dzeju, bet 1930. gadā pēc ceļojuma uz Armēniju un noslēpumainās iepazīšanās ar biologu Borisu Kuzinu Mandelštams atgūst iedvesmu un raksta „ar jaunu elpu”. Tad seko izsūtījums un pēdējais dzejas posms, ko piepilda „metaforisks šifrs”. Nevienā no šiem periodiem neatradīsim Mandelštamu kā politisku dzejnieku, viņa attiecības ar boļševismu ir dīvainas, brīžiem šķiet, ka viņš pat nepamana apkārt notiekošo, bet vēl jocīgāk ir tas, ka arī padomju vara ilgi nepievērš uzmanību viņa dzejai, vienlaikus pieverot acis uz viņa dumpinieciskajiem izlēcieniem, iestājoties pret represijām un čekistu darba metodēm. Izskatās, ka šāda līdzāspastāvēšana raisīja gruzdošu neapmierinātību, kas izlauzās slavenajā 1933. gada dzejolī par Staļinu. Pasternaks esot teicis, ka uzskata to nevis par māksliniecisku, bet par pašnāvniecisku aktu, ar kuru negrib neko kopīgu. Mandelštams to tomēr nolasīja nelielā kompānijā. Kāds no klātesošajiem par dzejoli bija paziņojis „orgāniem”, un Mandelštamu arestēja, piespriežot izsūtījumu līdz 1937. gadam. 1938. gadā viņš atkal tiek arestēts, jo esot pārkāpis aizliegumu dzīvot Maskavā. Viņam piespriež piecus gadus lēģeros. Tā paša gada 27. decembrī Mandelštams mirst no tīfa, viņa sasalušais līķis netiek apglabāts līdz pat pavasarim, kad visus toziem mirušos sabēra vienā bedrē. Radiniekiem par dzejnieka nāvi tiek paziņots tikai 1940. gada vasarā.

To visu es nespēju izmest no galvas, lasot Osipa Mandelštama mīlas un rotaļu pilno dzeju oriģinālā un latviskojumos, kas iznākuši apgāda Neputns samta sērijā. Lielāko daļu atdzejojis Einārs Pelšs, bet pa kādam ir arī Amandas Aizpurietes, Imanta Auziņa, Ulža Bērziņa un Jāņa Sirmbārža versijās. Pārcelt Mandelštama dzeju citā valodā ir riskanta nodarbošanās, Aivars Eipurs kādā komentārā šo soli nosaucis par drosmīgu. Lieta tāda, ka viņa dzejoļi ir mānīgi vienkārši un pirmajā brīdī šķiet viegli tulkojami. Pat Brodskis neslēpj, ka Mandelštama „atskaņas ir garlaicīgas, pantmēri neizceļas ne ar ko jaunu”. Viņa dzejā svarīgākais ir tas, ko Mandelštams saka, nevis tas, kā tas tiek darīts. Arī atdzejas problēma šajā gadījumā ir triviāla – tiecoties saglabāt acīs krītošo, taču „nesvarīgo” formu, tulkotājam nākas pazaudēt kādu vārdu, nozīmi vai zemtekstu, kas tieši ir tas, ko būtu svarīgi saglabāt. Tulkotājs vienmēr strādā ar valodu, pielāgo to noteiktām vajadzībām un mērķiem. Mandelštams ļaujas valodai, nevis lauž to. Viņa teikumi plūst šķietami dabiski un vienkārši, tāpēc tos ir daudz grūtāk atdzejot tāpat – dabiski un vienkārši. Neatradis izlasē vairākus nozīmīgus Mandelštama dzejoļus, kas veltīti dažādām sievietēm, kurām bijusi noteikta loma viņa dzīvē (piemēram, Salomejai Andrejevai veltīto dzejoli par salmiņu, kas tiek dēvēts par izcilāko Mandelštama tekstu), nolēmu, ka varu to piedot tieši šī iemesla dēļ – tos bijis visgrūtāk atdzejot. Un Mandelštams ir bijis ļoti prasīgs attieksmē pret dzeju. Kādā uzdzīves reizē kabarē Klaiņojošais suns, kad visi trokšņojuši un šķindējuši trauki, Majakovskis esot nolēmis uzstāties ar lasījumu. Mandelštams pienācis viņam klāt un pateicis: „Majakovski, beidziet lasīt dzeju. Neesat taču rumāņu orķestris.”

Bilingvālais izdevums dod mums iespēju ieskatīties atdzejojuma tapšanā, salīdzināt to ar oriģinālu un pievērst uzmanību dzejoļa unikalitātei, tajā paslēptajām nozīmēm un stāstiem. Paskatīsimies uz vienu no tiem – antistaļinisko paskvilu Velti cenšamies valsti par pamatu just. Oriģinālā teikts: „Мы живем, под собою не чуя страны”, kas burtiski nozīmē „Mēs dzīvojam, zem sevis nemanot zemi” – zemi tajā nozīmē kā izteicienos „dzimtā zeme”, „tālās zemēs” utt. Tulkot tieši tā būtu mulsinoši, oriģinālā nav šāda daudznozīmīguma, bet „valsts” šajā gadījumā ir par stipru teikts. Mandelštams nepārmet to, ka PSRS trūktu „valstiskuma”, bet gan tieši to, ka zudusi saikne ar cilvēku. Tāpat apgalvojums „velti cenšamies” satur citādu sentimentu nekā vienkāršais „nemanot”. Un pietrūkst mandelštamiskā gaisīguma, kas jūtams vārdos „под собою не чуя”, latviskais „par pamatu just” skan smagnēji un sadomāti. Tālāk ir lasāmas rindiņas ar vārdā nenosauktā Staļina aprakstu:

„Его толстые пальцы, как черви, жирны,
А слова, как пудовые гири, верны,
Тараканьи смеются усища,
И сияют его голенища.”

Cenšoties sekot atskaņu radītajam tēlam, atdzejotājs spiests pamainīt vietām rindiņas:

„Viņa sacītais vārds trāpa smagi kā puds,
Smejot kustina ūsas kā tarakāns ruds,
Tārpiem līdzīgi taukainie pirksti,
Viņa zābaku stulmi – ar dzirksti.”

Mandelštama lietotajiem teikumiem bieži ir raksturīgi šādi uzskaitījumi, kuros ir izlaisti teikuma locekļi, nepabeigta kāda darbība vai šķietami pietrūkst kāda posma. Rūpīgi ielasoties, tomēr nākas secināt, ka gramatiski viss ir pareizi (lai gan dzejā nav tādas prasības). Oriģinālā ir: „Viņa resnie pirksti ir trekni kā tārpi, bet vārdi [ir] patiesi kā pudu [smagas] svaru bumbas, [viņa] tarakānveidīgās ūsas smejas, un viņa zābakstulmi zaigo”. Latviskajā versijā tas vairs nav tīrs vadoņa sastāvdaļu uzskaitījums, parādās arī viņš pats („smejot kustina ūsas”), turklāt autors viņu nebija salīdzinājis ar tarakānu, nedz nosaucis par rudu. Atskaņu vajadzībām pārceltais „puds” nez kāpēc „trāpa”, lai gan saturiski bija svarīgāk norādīt uz to, ka vadoņa teiktais vienmēr ir patiess. Dzejolī šoreiz lielu lomu spēlē arī žļerkstošais ritms („черви”, „жирны”, „гири”, „верны”, „смеются усища”, „его голенища”), latviskās atskaņas fonētiski nes sevī pavisam citu noskaņu („puds”, „ruds”, „pirksti”, „dzirksti”) – tās ir cietas un dzelošas. Lai arī mūsu izpratnē tas nebūtu nesavienojami ar autoritārisma simboliem, tomēr Mandelštams bija iecerējis citādu nokrāsu – drīzāk pretīgu un dzīvniecisku, nevis vēsu un nesitamu. Palūkosimies uz dzejoļa nobeigumu:

„Что ни казнь у него – то малина
И широкая грудь осетина.”

Pelša tulkojumā:

„Un ik nāvessods – burlakam bauda,
Platā gruzīna krūts, frencī skauta.”

Lietojot kriminālo žargonvārdu „малина”, kas nozīmē patvērumu, pritonu, kaut ko labu, bezmaksas ēdienu un arī vietu, kur ir daudz sieviešu, Mandelštams deva mājienu uz Staļina jaunības dienu nodarbošanos (viņš siroja bandās, kas laupīja „revolūcijas vārdā”). Tulkojumā lietotā atsauce uz burlaku mums liek domāt labākajā gadījumā uz Staļina nolamāšanu kādā sen no lietojuma izzudušā vārdā, lai gan tehniski tas ir precīzi izvēlēts (par burlakiem sauca tieši tādus lielceļa laupītājus). Vēl kāds labojums ieviests, nosaucot viņu par gruzīnu, nevis osetīnu kā Mandelštama versijā. Staļins bija dzimis Osetijā, taču pēc tautības bija gruzīns. Grūti pateikt, vai Mandelštams kļūdījās vai apzināti aizplīvuroja adresātu, bet varbūt piekāpās labākas atskaņas pēc („малина”, „осетина”). Iespējams, ka gruzīns kā kulturāls tēls toreiz valodā bija cēlāks par daudz mežonīgāko osetīnu, un šī pārdēvēšana izmantota, lai vēlreiz norādītu uz Staļina dzīvnieciskumu. Tāpat vēl var pieminēt aliterāciju dzejoļa vidū: „мяучит”, „хнычет”, „бабачит” un „тычет”, – kas pazūd tulkojumā: „svilpo”, „zūdās”, „rīko” un „sodās”. Visu šo „яуч”, „ыч” izmantošana Mandelštamam bijusi svarīga, tāpēc tik ļoti krīt acīs, ka latviešu valodā dzejolis rada nedaudz citu iespaidu. Krieviski to nav iespējams nolasīt ar cēlu un patētisku intonāciju, bet latviski – itin mierīgi.

Lai kā tā mūs censtos piemānīt ar formas vienkāršību, Mandelštama dzeja ir noslīpēta līdz maksimālai atbilstībai autora mērķim, tajā nav nekā nejauša. Galu galā „viens no izcilākajiem 20. gadsimta krievu dzejniekiem” visā savā radošajā mūžā ir uzrakstījis vien aptuveni 400 dzejoļu un daļa no tiem līdz mums ir nonākusi, pateicoties dzejnieka sievai Nadeždai Mandelštamai, kas represiju gados tos bija iemācījusies no galvas. Dzejoļi kā sauja pērļu vai briljantu, kuros iespējams skatīties ilgi un vēl un vēl pamanīt kādu iepriekš garām paslīdējušu niansi vai detaļu.

Dalies ar šo rakstu