punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Trīs jautājumi LALIGABAs laureātiem

Jānis Vādons, Inga Gaile, Viesturs Ķerus, Rvīns Varde, Uldis Bērziņš

05/05/2020

 

30. aprīlī kanāla LTV1 raidījumā Literatūre tika atklāti un apbalvoti šīgada Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) laureāti piecās kategorijās, sveikti speciālbalvas ieguvēji – dzejniecei Montai Kromai veltītā Punctum literatūras festivāla Monta. Tu. Monta. Es veidotāji –, kā arī godināts mūža balvas ieguvējs – rakstnieks Juris Zvirgzdiņš. Žurnāla Punctum redakcija LALIGABAs laureātiem piecās kategorijās – labākā dzeja, proza, debija, tulkojums un literatūra bērniem – uzdeva trīs jautājumus:

1. Kā jums pašam pietrūkst savā (paša tulkotajā) literatūrā?

2. Vai rakstnieks var nerakstīt par vēsturisku satricinājumu, kuru pats piedzīvo?

3. Kāda būs pēcpandēmijas literatūra?

 

Jānis Vādons (labākais dzejas darbs – dzejas krājums Klusuma forma, izdevējs Pētergailis)

 

1. Apmulsu. Vai tad nav gandrīz ideāli? Ja nopietni – pietrūkst prasmes un varbūt arī bezrobežu neprātības īstenot visnotaļ ietilpīgās formas un satura līmeņa idejas, kas reizēm grozās prātā un maņās, bet uz papīra izčākst neziņā, kā to pārstrādāt tekstā. Pasaule ir aizraujošāka, pieredze – daudzveidīgāka, un valoda – varenāka. Bet runā, ka dažas durvis vēl esot atvērtas.

2. Ja satricinājums ir aizslēdzis vai noslēdzis refleksijas un izrunāšanas mehānismus, tad – jā. Tāda apklušana gan ir ne mazāk nedabiska kā jebkurš psiholoģisks bloks vai patveršanās citos personīgās vai svešas pieredzes gaiteņos. Teksts un vēsture ir diezgan ciešās – tiešās un netiešās – attieksmēs; tie kā vielas stāvokļi nemitīgi pārplūst viens otrā un veido savstarpēju sintēzi, sinerģiju. Vēsture ir pieredze, bet pieredze – individuāla vai kopīga, aizgūta vai intīmi personīga, sena vai tikko notikusi, īsta vai izdomāta – rada tekstus. Un iespējams, ka pat noraidītā, noliegtā vai ignorētā vēsture tomēr kļūst par stāstījuma daļu.

3. Es ne visai ticu šī laika apokaliptiskas ietekmes vai pārmaiņu ainām. Cilvēka iedaba ir inerta; mērķtiecīgā rīcība diezgan veiksmīgi ierobežo nekontrolētas katastrofas risku, tāpēc  satricinošiem un līdz ar to patiešām ietekmējošiem notikumiem visdrīzāk arī turpmāk būs individuāls un fragmentārs raksturs. Citādi būs tad, ja šāds apdraudējuma, neziņas un striktu ierobežojumu stāvoklis kļūs par regulāru vai ļoti ilgstošu ikdienas parādību. Tad tas var dziļi ietekmēt visu, arī literatūru. Pagaidām šo laiku es galvenokārt redzu kā impulsu jauniem refleksijas leņķiem; notiks pievēršanās tiem mūsu būtības nostūriem, kas līdz šim ikdienā skāra mazāku sabiedrības daļu. Varētu veidoties reljefāki, izteiksmīgāki stāsti par vientulības un izlaušanās, pašatklāsmes, atvudiskās izniršanas tematiku, par tuvību un atsvešināšanos.

 

Inga Gaile (labākais prozas darbs – romāns Skaistās, izdevējs Dienas Grāmata)

 

1. Kā teiktu kaķis Matroskins no multfilmas Trīs no Skābpienciema – līdzekļi mums ir, bet mums pietrūkst prāta. Pietrūkst prāta. To viņš teica, kad suns bija ziemā nopircis zābaku vietā kedas, jo tās ir skaistākas. Tad nu dažreiz es līdzīgi rīkojos: aizraujos, aizkustinos un zaudēju realitātes satvaru, varbūt kādreiz arī aizmirstu par nepieciešamību lasītājam paskaidrot, kas ir tas, ko es vēlos pastāstīt. Tad man palīdz redaktori, kuri gan laipni atļauj man paturēt kedas, gan iedāvina man siltas zeķes, kuras tajās ievilkt (instrumentus, kā tekstu sakārtot).

2. Var, protams. Vai drīzāk viņa var rakstīt savā veidā, skatoties uz notikumiem no tāda skatu lenķa, ka varbūt nebūs pat nojaušams, ka tas ir par konkrēto vēsturisko satricinājumu. Es domāju, ka rakstniecei visdrīzāk nav iespējams izvairīties no tā, lai vēsturiski satricinājumi viņu neietekmētu. Tomēr viņas darbos tas var arī neatklāties tiešā veidā. Gaidas, lai visas autores kaut kā reflektētu par vēsturiskiem satricinājumiem un pie tam darītu to lasītājam saprotamā veidā, nav sabiedrībai veselīgas, un, ja pāraug jau aktīvās norādēs, kā autorēm vajadzētu rakstīt, tad jau tā ir ideoloģija.

3. Pēcpandēmijas literatūra? Es tiešām nezinu, es tikai ceru, ka tā būs dažāda. Un ka vispār būs. Ka būs pārstāvētas vizdažādākās balsis un ka viss būs krāsains, cilvēcīgs un aizraujošs. Un tad atkal vietām mierīgs un pat mazliet garlaicīgs. Varbūt tas, uz ko es ceru, ir, ka šīs pandēmijas rezultātā mazliet varētu mainīties vismaz kādas daļas cilvēku racionāli vērtējošā attieksme pret dzīvi un arī pret literatūru. Ka, mazliet iepauzējot, mēs būtu spējīgāki saskatīt duālistiskās vērtēšanas sistēmas ierobežotību.

 

Rvīns Varde (spilgtākā debija – Kas te notiek, izdevējs Jāņa Rozes apgāds)

 

1. Tas ir reti labs jautājums, jāatzīst. Pie šādas atbildes varētu arī palikt, bet var arī sevi uzslavēt un atzīt, ka nekā nepietrūkst, gluži pretēji – ir pārāk labi, cilvēks tik labi rakstīt nevar. Taču šāds viedoklis varētu būt leģitīms tikai kā parodija.

2. Es te noskatījos dokumentālo filmu par Brodski, un tajā tika intervēta dāma, kura figurēja viņa darbā par Venēciju. Un sarunā viņa lika nojaust, ka atraidījusi literātu, viņš esot uzvedies ne pārāk labi. Taču viņa īpaši uzsvēra, ka nekad dzīvē nav kavējusi, lai gan tekstā tieši minēts, ka viņa kavēja. Lūk, ja viņa būtu rakstnieks, viņa nevarētu nerakstīt par jebkuru, pat vismazāko vēsturisko satricinājumiņu, bet, par laimi vai nelaimi, visi tādi nav.

3. Ja es būtu astrologs, teiktu: „Uz pēcpandēmijas literatūru ievērojamu ietekmi atstās Saule.” Galvenais, man par to nekas nebūtu, varbūt vienīgi nauda, un tas būtu jauki. Bet astrologs es neesmu, ar visām izrietošajām sekām. Visas upes tecēs uz jūru, bet jūra nepārpildīsies, tomēr mums visiem šis nopūtu laiks varētu palīdzēt kaut ko saprast. Tiesa, var arī nepalīdzēt, taču laiks neko nav mums apsolījis. Man šķiet, ka visi mēs būsim tikpat neveikli, komiski un nāvīgi nopietni, tāda ir un būs arī mūsu literatūra.

 

Viesturs Ķerus (labākais darbs bērniem – Meža meitene Maija, izdevējs Liels un mazs)

 

1. Ja jautājums ir par mani personīgi, tad, ņemot vērā, ka šī ir mana pirmā grāmata, pirmkārt, tajā trūkst pieredzes. Pagaidām man vēl nav pārliecības, ka spēju aizķert un patiesi uzrunāt lasītāju, nevis tikai aprakstīt vidi un notikumus.

2. Noteikti. Ņemot vērā to, ka rakstnieks raksta ne tikai citiem, bet arī (varbūt galvenokārt?) sev, vēsturisku satricinājumu piedzīvošana var būt iemesls vēlmei rakstīt par kaut ko pilnīgi citu.

3. Domāju, ka, izņemot darbus, kas veltīti tieši pandēmijas tēmai, tā īpaši nebūs mainījusies un jēdzienu „pēcpandēmijas literatūra” nebūs vajadzības ieviest.

 

Uldis Bērziņš (labākais tulkojums – Dziesma par manu Sidu, izdevējs Neputns)

 

1. To, kā man trūkst, taisni to tulkodams meklēju – būt klāt pie Teksta rašanās brīnuma. Teksta rašanās ir: ka autors to ierauga, atklāj, saklausa, pastāvam valodā, akmenī, kokā, malā autors attēš lieko, kas citiem vēl neļauj Tekstu ieraudzīt, tad visi izberž acis un pamana, ko viņiem atkal radījis Dievs. Tulkotājs ir pirmais lasītājs, kurš uzreiz pie plaukta un lasa priekšā vispirms savai vecmammai, galu galā savai mazmeitiņai, pa vidu vēl visiem tiem, par kuriem viņš iedomājies, ka tiem, taisni viņiem, šā Dievsūtītā gabala nu laikam visvairāk trūcis. 

2. Vēsturiskajam satricinājumam vispirms jāizvēršas par personīgu satricinājumu. Tas var notikt ar kādu, kurš pats šajos notikumos no paša sākuma ierauts, un tikpat labi ar citu, kurš nācis pasaulē daudz vēlāk un sen aizmutuļojušie notikumi kaut vai tūkstoš gadus vēlāk paliek viņam par personīgu satricinājumu. Vai 800 vai 700 gadus vēlāk kā brašajam karavīram un raženajam liroepiķim Andrejam Pumpuram.

3. Tā nebūs nekāda robežšķirtne.

 

LALIGABAs publicitātes foto

Dalies ar šo rakstu