punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Mammas draudzenes stāsti

Jūlija Dibovska

06/05/2020

 

Par Lienītes Mednes-Spāres stāstu krājumu Dziedošās smiltis (Zvaigzne ABC, 2020)

 

Lienītes Mednes-Spāres stāstu grāmatas materiāls tapa it kā vieglu roku, viņas stāstiem kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem ik pa laikam parādoties periodikā, bet neiespringstot uz steidzīgu iegulšanu grāmatā. Pazīstu autori kā vienu no grāmatas Odu laiks trim autoriem (kopā ar Vladi Spāri un Juri Zvirgzdiņu), taču krājumam Dziedošās smiltis ir maz sakara ar šo darbu gan formas, gan tēmas ziņā. Tas ir autores individuālais iznāciens, tam ir sava garša, smarža un faktūra, kuru gribētos, protams, salīdzināt ar viņas dzīvesbiedra, pieredzējuša literāta Vlada Spāres prozu, taču domāju, ka to var darīt kāds cits. Jo ielūkoties šajā krājumā ir vērts ne tikai tāpēc, ka tā ir autores debija individuālā grāmatā, bet arī tāpēc, ka stāstus par nominēšanas vērtiem ir atzinusi Latvijas Literatūras gada balvas 2020 žūrija.

Ar balvām ir interesanti – nominācijās žūrija visbiežāk saliek kopā tādas grāmatas, kuras blakus citkārt nemaz nestāvētu (un ne tikai alfabētiskas secības dēļ). Šoreiz, kā raksta Jana Egle, prozas kategorijā ir vērojams „vientulības triumfs”.1 Arī nominētās grāmatas savā ziņā ir vientuļas savā triumfā, jo to autori pārstāv ārkārtīgi dažādas latviešu literatūras šķautnes: ja nu jāmeklē kopīgais, tad es teiktu, ka Inga Gaile atrodas progresīvā cīņā ar sasmakušo pasauli, Gundega Repše jau gadiem cīkstās ar dēmoniem, Sabīne Košeļeva svin uzvaru pār kādu ienaidnieku, bet Lienīte Medne-Spāre, precīzāk, viņas grāmata, ir kā sieviete ar binokli no tāda paša nosaukuma stāsta, kas logu vēro citus cilvēkus un steidzas iejaukties viņu dzīvē ar sarunu. Palīdzēt tā nevar, taču zināmu siltumu ir iespējams iegūt. Vai arī Dziedošās smiltis varētu būt kā viena no manas mammas draudzenēm – inteliģenta sieviete pāri pusmūžam (tāpat kā mana mamma, piemēram), piedzīvojusi šo un to ar vairākiem vīriešiem (mamma ne, toties draudzene gan), varbūt šo to nožēlo, ir šur un tur pabijusi, prot iemiesoties tajos tēlos, ko redzējusi un sajutusi. Viņa spēj atgriezties bērnībā ar pieaugušā nopietnību (Amulets), prot laikus aizvērt durvis uz pagātni (Atslēgas), zina, kā un ar ko vēlas aiziet mūžībā (Dzeltenā dimanta kāzu ceļojums), bet arī joprojām maldās un ir vientuļa savās gaitās (Mēs taču esam draugi).

Katru reizi, kad īsprozā ar švunku ienāk ne jaunākās un pat ne vidējās paaudzes autore (piemēram, Ramona Indriksone, kuras stāstu krājums Pāris metru zem ūdens šogad netika nominēts), rodas vēlme paskatīties pār plecu uz Janas Egles debijas fenomenu, palasīt un saprast, kas varētu vienot šīs apbrīnojamās autores. Darīju tā arī šoreiz, taču Lienītes Mednes-Spāres grāmatā atradu tik minimālas stilistikas līdzības ar Janas Egles Gaismā, ka palika it kā vieglāk. Ja līdzības būtu acīmredzamas, tad Dziedošās smiltis kā grāmata sieviete zaudētu savas „mammas draudzenes” unikālās aprises. Kāpēc? Jo mammas draudzene rādās pļāpīga esam, viņa, piemēram, nevis runā caur vēstītāja balsi, gleznojot dzīvi un vidi aizkadrā, bet atļaujas un uzdrošinās, dažreiz riskējot arī pārāk daudz, piešķirt šo dzīvesstāstu dialogam. Lienes Mednes-Spāres varoņi runā labprāt, runā daudz un iegrimst pagātnes apcerē tik ļoti, ka šīs inteliģentās grāmatas sievietes tikpat inteliģentie sieviešu tēli runā teju ziņu diktora izteiksmē: „Četrpadsmit gadu vecumā pēc pirmā aborta viņu par dzeršanu un izklaidīgu dzīvesveidu aizsūtīja uz Alsviķu palīgskolu” (115. lpp.). Turklāt runā par pilnīgi svešu likteni, ne sava bērna dzīvesceļu (Atslēgas). Varbūt tāpēc šis aukstums? Varbūt mūsdienu prozistēm tomēr ir svarīgi par nelaimīgu likteni runāt bezkaislīgi, gluži kā to dara Jana Egle vai Inga Gaile? Otrs variants būtu Andras Manfeldes vai Kristīnes Ulbergas prozas balss, kurā tomēr saklausu nedaudz žēluma pret visnelaimīgāko un marginālāko varoni (bet noteikti kļūdos, žēlums ir pazemojošs).

Lienītes Mednes-Spāres grāmata sieviete stāstāmo allaž iesāk ar kaut ko ļoti spilgtu – piemēram, pusakla meitenīte sauc tēti (Paklausies, kā smiltis dzied) vai piedzēries dēls saka mātei, ka ir apmīzies (Atslēgas). Krājums rāda gan sliktus bērnus, gan sliktus vecākus, tie visi ir stāsti par ģimeni – iedomātu, neiegūtu vai tādu, kāda nu katram ir ielozēta. Laime šajos stāstos nav kaut kas neaizsniedzams, par ko varoņi sapņo un pēc kā tiecas. Tā viņiem it kā ir, atliek tikai paņemt vai atcerēties, kāda tā bija. To var uzlikt kā fotorāmīti uz galda – vienkārši paņemt no tikko mirušās draudzenes un uzlikt (Melnbaltā fotogrāfija koka rāmī) – un var arī uzburt, mūsdienu kontekstā diezgan nevietā pajokojot, cik patīkami ir tikt skaista vīrieša izvarotai (Divas kapeikas). (Jā, mammas draudzene dažreiz liek justies neveikli – kā jau paaudze.) Laimi stāstos var nopirkt cigarešu paciņas veidā (Mantinieks) vai kļūstot par savas māsas suteneru (laikam) (Aizbildnis). Un šī laimes sasniedzamība dara stāstus mazāk romantiskus, tie nav prātā „jāsilda”, lai izlasītu, īpaši, ja nav vēlmes no stāsta iegūt strukturētu atrisinājumu. Domāju, ka skaidra atrisinājuma trūkums un dažas paralēlās līnijas, kas stāstus gan vieno, gan atšķir, ir šī krājuma spēcīgākā kompozicionālā iezīme. Un neviens stāsts (atšķirībā no citiem LALIGABAS prozas nominantiem) nešķiet lieks, lai gan dažreiz grāmata sieviete tik ļoti aizraujas ar vides tēlojuma iemiesošanu garāmgājējos, ka liek paģībt teikumu un tēlu mežģīnēs sapītajam lasītājam. Varbūt „mammas draudzene” kļūdās arī tēva tēlā, jo viņai tajā jāliek mazāk pazīstamas vai ne tik tuvas nokrāsas. Ko lai dara, grāmatai mammas draudzenei patīk vērot, tā ir sieviete ar binokli un žiglām kājām un spriedumiem.

Šai sievietei ar binokli patīk arī atcerēties, un lasot es aizdomājos par sentimentu. Dziedošajās smiltīs tas galvenokārt izpaužas ne tik daudz stāstu saturā, cik formā – zem katra teksta ir datums, kad tas radies (no 1987. gada līdz mūsdienām, bet vai stāsts neskaitās pabeigts tikai tad, kad jau drukā?). Šī ir grāmata, kas radīta it kā mūžībai, ar datumiem zem tekstiem, kas tomēr nav dienasgrāmatas ieraksti. Iespējams, tāpēc, ka autore vēlas atzīmēt savas „autora nāves” datumus vai arī ļaujas vaļībai atzīt, ka stāstiem ir biogrāfisks pamats, to radīšanas laiks ir svarīgs, lasītājam tas jāredz, jo… arī pati autore personificē savu grāmatu. Kādam Dziedošās smiltis ir mammas draudzene, citam – cilvēks, kuram beidzot var uzticēt ilgi perētos stāstus, smalki atzīmējot arī radīšanas procesu. Varbūt tas pats vien ir.

  1. Egle J. Vientulības triumfs – iespaidi par Literatūras gada balvas prozas nominantiem. LSM.lv, 2020, 19. apr. https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/vientulibas-triumfs-iespaidi-par-literaturas-gada-balvas-prozas-nominantiem.a356319/ (skatīts 04.05.2020.)   (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu