punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Audums

Krista Anna Belševica

07/05/2020

 

2019

Pil krāns. Ja krāns nepilētu, mājas pirmajā stāvā, iespējams, būtu pat pārāk kluss, bet krāns pil. Kaķis nemostas, tas dīvaini, šķiet, viņš dzird visu, tikai ne pilošo krānu. Sasodītais kaķis. Ja nebūtu kaķa, mājās, iespējams, būtu tiešām kluss, bet kaķis ir, ir, ir arī jāsvempjas augšā un jābrauc uz sasodīto lidostu. Snigt bija sācis jau pirms stundas, vai arī viņai izlikās. Vai tad ceļu varēja izgaismot šis sniegs, kas jau bija zaudējis savu krāsu un smalkumu, sniegs, par kuru neviens nerakstītu haiku, kas derēja tikai mašīnas riteņu izdangātai dubļu vagai. Viņa lēnām cēlās un atguva sajūtu par savu ķermeni, viņa cēlās, jāceļas augšā un jābrauc uz sasodīto lidostu, rīt atkal uz restorānu, jāsautē vista vīna mērcē, kāda vīna – balta vai sarkana –, to viņa vēl nav izlēmusi, kāpēc kādreiz to nevarētu izdomāt arī kāds cits, jābrauc.

Pēteris, viņas pirmais un viņas klints, noteikti būs priecīgs, ka viņam aizbrauks pakaļ. Viņš vienmēr priecājās par tādiem niekiem. Uzcepi olu brokastīs, izsūci viesistabu, ieliki viņam konfekti kabatā. Vienmēr priecīgs kā bērns, gadi nāca un gāja, bet Pēteris vienmēr bija priecīgs.

Trīs no rīta, sasodīts, viņa ieraušas mašīnā un piebaksta pogai, lai sāk sildīt krēslu, tad kādu brīdi sēž, sakrustojusi rokas un salīkusi, sabozusies kā novembra balodis. Viņa iztaisnojas un paskatās spogulī, tā seja, kas spogulī skatās pretī, šķiet sveša. Cik ilgi viņa jau visiem saka, ka viņai ir divdesmit? Laiks viņai ir apstājies, pat bioloģiskais pulkstenis vairs netikšķ. Tik patīkami silda dibenu.

Viņa atved viņu mājās, savu Pēteri, neļauj viņam aiziet uz tualeti, iegrūž viņu gultā. Laiza viņa kaklu, saskūpsta no galvas līdz papēžiem, uzsēžas virsū un aizver acis. Vecāmāte reiz stāstīja, divus gadus es viņu gaidīju pārnākam no kara, divus gadus. Diez, arī viņa neļāva aiziet kaut pačurāt, pačurās vēlāk, tagad vajag ātri, prezervatīvus arī nevajag, kam mums, mēs visu mūžu, pat divus mūžus esam gaidījuši šo brīdi, kad beidzot būs tik patīkami, ka nevarēs izturēt, kad mēs mīlēsimies viens ar otru, nevis ar gumiju.

Divus mēnešus vēlāk ķermenis par kaut ko signalizē. Vēl mēnesi viņa to ignorē. Trešā mēneša sākumā viņa sāk par to domāt. Viņai pūšas vēders, noteikti zarnu vēzis, vismaz tā saka mūsu vietējā reģiona avīze, kuru neviens nekad īsti nelasa, bet kurā Pētera māsa dažkārt uzraksta kaut ko par patversmes kaķa jaunajām mājām vai zarnu vēzi. Muris avīzē ir bijis divreiz. Vienreiz kā laimīgi izglābtais, otru reizi kā nelaimīgi pazudušais.

Ģimenes ārste sēž uz sava baltā, polsterētā krēsla un iecietīgi smaida. Bet mums līdz šim nav bijis bērnu, viņš saka. Jā, tā varētu būt, viņa atbild, varbūt mazliet par sarkastisku, izskatās, ka ārstei paliek neērti, viņos klausoties. Tādēļ viņa vairs neko nesaka. Kā viņš uzdrošinās brīnīties, viņa tikai domā, kā tāds zvirbulēns, fuj, bērns taču vispirms ir viņas, nevis viņu. Vai viņš glābsies bēgot, līdz viņa izlems par abortu, un tad saldsērīgi turēs viņas rociņu slimnīcā? Vai tad, abortu taisot, vispār laiž iekšā skatītājus? Kā – tev, nevis mums, viņš saka, ignorēdams ārsti, un viņa kļūst vēl dusmīgāka. Stulba doma bija neizmantot prezervatīvus. Un abortu taisīt pēkšņi liekas vēl stulbāk. Kurš tad divdesmit trīs gadu vecumā taisa abortu. Kurš divdesmit trīs gadu vecumā nejauši paliek stāvoklī. Kurš vispār tik agri paliek stāvoklī. Vai mēs vispār jebkad bijām domājuši par bērnu, viņa prasa, es nezinu, saka Pēteris, pa kuru laiku mēs par to būtu domājuši. Jā, viņa domā, tajā pašā vakarā viņa bija iegājusi dušā, uzcepusi pankūkas, palasījusi, pastrādājusi pie nākošās nedēļas ēdienkartes, kāds vēl bērns. Kā vispār cilvēki nonāk līdz domai par bērnu? Viena draudzene reiz teica – nu kā, gribās un gribās, un tad nekas cits neatliek.

Tas ir kā tad, kad viņa iestājās tehnikumā, tur lasīja recepšu grāmatas un izsvieda tūkstošiem kaloriju koju miskastē, līdz pabeidza skolu ar perfekto ābolmaizīti. Lielajā importa un pārpilnības laikmetā tas bija stilīgi bez gala. Viņa pabeidza skolu ar perfekto ābolmaizīti, tā, lūk. Tad cepa maizi četros no rīta, tad grieza desu viesnīcas brokastīm tādā viesnīcā ar gariem, vienmēr nomazgātiem logiem un antiseptisko veļu numuriņos, un tad, tad! Viņa varēja izdarīt brīnišķīgāko lietu pasaulē – izdomāt vārdu. Un viņa deva tam vārdu Debesmanna. Izvēlējās katalogā krēslus, pasūtīja no Francijas pannas un pārgrieza lenti.

Atnāca māte un tika iepazīstināta ar situāciju. Tā ir zīme, māte teica, tu man arī piedzimi tieši tad, kad man bija divdesmit trīs, būs arī jāprecas, bet to var ātri nokārtot, teica māte un mazliet trīcēja no centieniem izskatīties neitrāla un lietišķa, lai arī bija priecīga kā gultā ielaists suns. Nezinu, viņa domā, nezinu, nezinu, viņai liekas, pārguļot bez prezervatīva, viņi jau ir tikpat kā apprecējušies, vairāk nekā apprecējušies. Tik ļoti viņa nevienam nebija atdevusies, varbūt vairāk atdoties nemaz nav iespējams, ja būtu, tad, protams, viņa atdotos arī vēl vairāk, ja zinātu, kā, iespējams, atdotos. Pēteris pat nezina, ka tagad viņi ir vairāk nekā precējušies, viņai nāk prātā. Būs viņam jāpasaka.

Izskatās, tu nemaz negribi bērnu.

Viņa pati nezina, ko grib, viņa nevar zināt, vai grib bērnu, ja nezina, kā ir tad, kad ir bērns.

Ja cilvēki katru reizi tik daudz par to domātu, mēs būtu izmiruši kā suga, māte teica, pēkšņi vairs nebūdama kārtīga kristiete, pēkšņi būdama vienkārši izmisusi.

Kam gatava? Bērnam? Būt par māti?

Pēc vārdnīcas spriežot, viņa nav gan gatava.

Pēc vārdnīcas spriežot, viņa nav gatava nekam. Dzīve, nozīme numur divi, apzināta (cilvēka) eksistence. Ko vispār nozīmēja iekavas? Vai iekavās rakstītais bija neobligāts? Vai iekavās rakstīto varēja arī ignorēt? Vai varēja ignorēt dzīvi?

Labi, varbūt ar otrās nozīmes pirmo piemēru viņa var identificēties. Dzīves dārdzība. Augsts cenu līmenis.

Vai viņa ir gatava radīt īpašu matērijas eksistēšanas un kustības formu, kam galvenokārt raksturīga vielmaiņa?

Viņa stāv pie loga, skatās ārā. Viņa negrib pagriezties, viņa ļoti, ļoti negrib pagriezties, viņa zina, ka tur sēdēs māte un nosodoši blenzīs.

Viņa pagriežas, un uz baltā krēsla ar nodilušo atzveltni vēl aizvien sēž viņas māte un nosodoši blenž. Blenž tā, kā viņa nevienu citu nekad nav redzējusi blenžam. Kā viņai gribas mātei iemest ar dvieli. Tieši acīs. Ar mīkstāko, dārgāko, skaistāko mājas dvieli. To balto, to, kam maliņa nošūta ar zelta diegiem, no dvieļu komplekta, ko viņas labākā, tuvākā čiepa, viņas Alise uzdāvināja kāzās.

Nopērc vīna pudeli, viņa uzraksta Pēterim.

Nē, viņš atbild.

Viņa grib uzrakstīt tieši un skaidri – Pēteri, tu gribi bērnu? Bet viņai vēl nepietiek drosmes nerakstīt aplinkus.

Kad Pēteris būs mājās, prasa māte. Drīz, es saku. Man jātaisās uz iešanu, saka māte. Es zinu, es atbildu. Māte nekad negrib uzturēties vienā telpā ar Pēteri. Māte nekad neteiktu „ar sūda metinātāju”, bet es zinu, ka viņa tā domā. Vai tad māte saprot, kas ir sapņi.

Viņa piespiež roku pie vēdera. Bet vai viņa pati to saprot.

 

1996

Pil krāns. Ja krāns nepilētu, dzīvoklī, iespējams, būtu pārāk kluss, bet krāns pil. Kaķis vakar nomira, vecs nebija, bet laikam sanervozējās, kā jau visi tagad. Viņš jau vienmēr bija tāds jūtīgs. Mīļais, mīļais kaķēns.

Vai tik nebūs sanervozējies viņas dēļ. Viņa pašlaik ir ļoti pa gaisu, pa gaisu vien. Mamma saka, ka nevajag ņemties, vīrieši nāk un iet, tikai mātes mīlestība ir mūžīga, tā viņa saka. Bet viņa nevar un nevar nomierināties. Nevar izgulēties, nevar atcerēties iedzert vitamīnus. Neko nevar. Ak, arī viņa noteikti ir vainīga ar savu stresošanu. I bērnam tas komplikācijas rada, i kaķis, redz, nomira. Nevar jau nevienam teikt. Mamma atkal smiesies. Kaut viņa, Solvita, varētu tā par visu smieties. Bez kaķa mājās ir tik kluss. Vladimirs vakar atbrauca pēc mantām. Viņai jau likās, ka nu vairs nekas, ir jau tikusi pāri, lai gan izšķīrās viņi ar trakiem kašķiem. Bet vakar atkal sākās viss no gala. Ka viņš tagad būs brīvs cilvēks, strādās Eiropā, bīdīs lietas, kaut suns viņu zina, kādas lietas viņš bīdīs. Viņa jau saprata, viņš ir noguris no rutīnas un kur nu vēl lielāka rutīna par bērnu. Un sarunājuši viņi bija, ka nekādu bērnu viņiem nevajag. Bet tad viņa netīšām palika stāvoklī un tikpat netīšām saprata, ka tikai un vienīgi bērnu viņai vajag. Suns viņu zina, kāpēc.

Nebija jau viņi arī tik ļoti pieraduši viens pie otra, tikai divi gadi kā precējušies. Tādi jauni un stulbi, tikko profeni beiguši. Viņš vēl smējās, kad viņa sāka runāt par studēšanu. Kāda vēl studēšana, nauda jātaisa. Nauda, nauda, nauda. Varbūt vajadzēja palikt ar viņu, ja nu tiešām viņš to naudu sataisa. Būtu viņas mazajam bumbulītim tāda dzīve, par kādu viņa nav ne sapņojusi.

Bet neko jau nevar zināt. Pirms gadiem trim viņai pateica, ka bērnu viņai nemaz nevar būt. Lai tagad kāds pamēģina iestāstīt, ka viena pati viņa ķiparu neuzaudzinās. Ķiparu, kura vispār nav, jo bērnu taču viņai nevar būt.

Viņa atver kalendāru un lasa vārdus. Pēdējās dienās tas ir gandrīz vienīgais, kas viņu nomierina. Doroteja. Samanta. Līna. Pacēlusi kalendāru, viņa vēdina sev seju. Karsta, karsta vasara. Viņa nezina, ko darīs, ja piedzims puika. Kurš viņam iemācīs visas vīriešu lietas? Būs jāzvana bijušajam vīram, lai nāk un māca savu dēlu pačurāt. Diez, viņš piekristu?

Bet ko viņa darīs, ja bērns vispār nepiedzims? Ja kaut kas notiks un bērns pazudīs, būs zaudēts, viņai atņemts? Varētu iet un likties apakšā, tieši tā mamma teica, likties apakšā jebkuram vīrietim, kas pirmais pagadīsies pretim. Bet kā viņa varēs zināt, kurš no tiem vispār ir vesels? Savu „vaļīgo” dzīvesveidu no mammas vēl varētu noslēpt, bet kā noslēpsies, ja saķers kaut kādu draņķi? Un viņai vajadzēja trīs gadus, lai dabūtu šo bērnucīti. Ja nu šī bija viņas vienīgā iespēja? Viņa gribētu uztraukties mazāk. Ja jau katru reizi, kad viņa uztraucās, viņai sāka sāpēt galva, tad viņā iekšā varēja notikt jebkas. Tas varēja traumēt arī viņas mazputniņu, mazpēdiņu.

Viņa paņem zīmuli un velk kalendārā ziedus, melnas, liektas līnijas pāri vārdiem, cipariem un svētku dienām. Kaut kur viņa ir izlasījusi, ka zīmēšana palīdz atslābināties. Viņa velk līnijas un tad ar dzēšgumiju pludina tās kopā. Tādu, ar pirmklasnieka aizrautību pelnu pelēkas puķes zīmējam, viņu atrod mamma. 

Nedzemdē, ej augstskolā, saka mamma. Labāk es arī būtu pagaidījusi, citādi visu dzīvi tikai pa virtuvi, vienos stresos, tēvs normālu darbu tā arī nedabūja, tikai prom un prom, vienmēr bija jātrīc, ka kāds viņam neielaiž lodi galvā vai, vēl sliktāk – mugurā. Būtu divi apkopjamie. Virtuve, darbs un virtuve, to tu gribi? Mamma sēž un glauda Solvitas galvu, iespiež degunu matos aiz auss un ievelk elpu. Smarža laika gaitā ir tik daudz mainījusies. Kādreiz, kad Solvita bija tāda maza, balta bulciņa, viņa smaržoja pēc piena, tagad smarža atkal cita. Nepazīstama, gandrīz vīrišķīga.

Ko es gribu, viņa pati sev jautā. Ne jau obligāti būt māte. Ģimeni viņa gribēja, mazu kūniņu, kurā no visa patverties. Tādu mīļu un siltu jēgu savai dzīvei. Gan jau kādreiz izstudēs arī grāmatvedību. Nāks vakaros mājās no darba, apskaus slaidu un gaišmatainu meiteni, kas būs uztaisījusi vakariņas, izpildījusi mājasdarbus. Svētdienās ies ar viņu uz baznīcu. Sestdienās viņas ies uz kafejnīcu, meita viņu norās, ka nevajag tā laizīt no šķīvja ievārījumu, bet viņa tikai smiesies. Viņai būs nauda un nākotne, un viņa varēs darīt visu, ko sagribēs.

Kad Solvita to stāsta mammai, viņa klusē, neatbild, tikai piemiegtām acis skatās tālumā. Esot viena tāda grāmata, tikko iznākusi, importa, pārtulkota no angļu valodas. Par sevis mīlēšanu. Mamma iedos Solvitai izlasīt. Ar bērniem tai neesot nekāda sakara, bet Solvitai to grāmatu jāpalasa. Ja mamma Solvitas vecumā būtu to zinājusi, varbūt viss būtu citādi.

Solvita pieiet pie loga un skatās, kā pagalmā bariņš aizdomīgu vīriešu ir aizņemts tikai ar to, lai izskatītos aizdomīgi. Aiz viņiem pāri ielai liek pamatus jaunam bērnudārzam. Solvitai šķiet, ka tā noteikti ir zīme.

 

1977

Aiz loga kautrīgi pilina lietus. Kaķis atkal palīdis zem gultas, kas viņu tur dzen, it kā no spokiem slēptos. Kaķentiņš, mazulīša draudziņš. Kad bērniņš piedzims, būs tam, ko glaudīt, būs, ar ko rotaļāties, laiku kavēt, līdz tētis no armijas atgriezīsies. Tad tētis kunkulītim glaudīs galvu, spēlēsies ar mazajām pēdiņām.

Sēžot krēslā pie loga, viņa glauda vēderu. Reflekss, kāda viņai vēl pirms dažiem mēnešiem nebija. Tad viņa lēnām ceļas un lēnām atgūst sajūtu par savu ķermeni viņa ceļas, viņai jāceļas augšā un jāiet saskaldīt malka. Cik ļoti derētu kāds, kas palīdz piecelties.

Ja būs dēls, viņu sauks par Andreju tāpat kā tēvu. Tas bija izlemts jau trīs paaudzes iepriekš. Ja būs meitene, vārdu izvēlēsies viņa. Par vārdu viņa gan domāja maz, ja tiešām bērns piedzims, tad arī domās. Tagad vēl par agru spriest. Vēders liels kā ķirbis, bet slimnīcām viņa neuzticējās. Cik nebija briesmu lietas dzirdētas. Piedevām viņai bija vienkārši bail. Vīrs tikko kā armijā iesaukts, precējušies viņi nebija pat ne gadu. Ja nu viņš vispār nepārnāk? Ko tad viņa darīs? Neviena cita šajā ciemā viņai taču nebija, vismaz neviena, kas nebūtu cietumā vai pastāvīgi piedzēries.

Kāpēc vispār viņa atbrauca uz šejieni dzīvot, kāpēc pakļāvās. Tas sasodītais tēvs, viņas vīra tēvs, bija tik vecs, teica vīrs, tik vecs. Nespēja ne paēst, ne uz tualeti aiziet. Uz pilsētu viņu dabūt nevarēja, savā lauku mājā viņš esot piedzimis un savā lauku mājā nomirs. Tagad viņa bija iesprūdusi šajā peklē, kur tuvākais veikals vēl kilometru aiz kolhoza un ne īsti strādāt varēja, ne maizi nopirkt. Vīra vecais tēvs nomira, pašu vīru armijā paņēma, un tagad jānobeidzas te vienai. Vismaz rudens sauss, vēl ar riteni var aizbraukt, kur vajag, bet viņa nezina, ko darīs, kad vēders kļūs lielāks. Ies un gulsies uz ceļa, varbūt kāds mīkstsirdīgāks cilvēks apžēlosies, piecels viņu un atļaus gulēt savā virtuvē uz grīdas, līdz bērns nāks pasaulē.

Viņa tik ļoti grib braukt ar autobusu uz slimnīcu un atgriezties mājās kā tukša, izskrāpēta rieksta čaumala, bet viņai bail no vīra. Tik ilgi tās vēstules nāk, tik ilgi vēstules iet pie viņa. Pēdējā viņš rakstīja, ka grūti iet, ēst viņiem daudz nedod, bail viņam ir, ka neaizsūta uz Afganistānu. Viņai, protams, bija rīcības plāns. Istabā gulēja jaunas Levi’s bikses, ietītas avīzēs. Viņa tās bija dabūjusi no jūrniekiem caur neskaitāmiem starpniekiem un satinusi avīzēs tik biezi un rūpīgi, it kā tumsa pa nakti tās varētu ierīt. Norīt vienā gabalā kā purvs cilvēku.

Viņa noskurinājās, tādas tumšas domas nemaz nedrīkstēja ar bērnu vēderā domāt. Rīt viņa ies un nosūtīs bikses uz seržantu skolu. Bet ja nu tās pazūd pa ceļam uz Krieviju, bikses maksāja 140 rubļu, viņas alga bija 60 rubļu, no tādām domām vēders sagriezās. Gribējās vemt, viņa piecēlās un, dēļiem čīkstot, gāja uz durvju pusi. Svaigs gaiss jāieelpo, ūdens jāienes, mati jāizmazgā. Viņa apstājas pie durvīm, paceļ bizes galu un pabužina to. Jānogriež būtu, tādi pavisam modīgi īsi. Pat šeit, tik tālu no dzīves, viņa bija vienīgā tāda, ar garum gariem matiem. Jānogriež, bet vīram tā patīk. Nesen viņš vēstulē rakstīja, ka atceras, kā pirmo reizi redzējis viņas matus un kā tajos iemīlējies. Kā var iemīlēties matos, to viņa nezināja. Viņa pati bija iemīlējusies viņa stiprajās rokās. Kad viņi tikai sāka draudzēties, ai, kā viņa bija gaidījusi tos brīžus, kad abi satiksies. Tad katru reizi viņš satvēra viņu aiz vidukļa un pacēla gaisā, apgrieza vairākkārt riņķī. Viņai vienmēr sareiba galva. Viņu jaunība bija ļoti īsa, un viņa baidījās, ka ir jau noticis viss, ko viņa jebkad dzīvē ar siltumu atcerēsies.

Durvis atverot čīkst, viņa iziet ārā.

Toreiz, kad viņi apprecējās, viņai pat nebija baltas kleitas. Māte mantojumā bija atstājusi savējo, bet viņai no tēva bija visai plati gurni un apaļš persika vēderiņš, tādēļ kleitā viņa nelīda iekšā, bet pāršūt to lielāku būtu vēl dārgāk nekā nopirkt jaunu. Viņai nebija naudas šuvējai un nebija zināšanu, kur pa blatu dabūt audumu. Viņa apprecējās biksēs un ļoti laimīga. Viņi brauca uz pilsētu, staigāja pa vecajām ieliņām, kas smaržoja pēc zivīm, viņi bija līdz sāpēm iemīlējušies. Pēc trīs mēnešiem Andreju iesauca armijā.

Viņa atliec galvu un ļauj, lai cepure nokrīt no galvas, ļauj, lai lietus pil uz sejas. Pēkšņi sākas gāziens, bet viņa neapgriež spaini otrādi, ļauj lietum gāzties tajā iekšā. Viņa nes ūdeni uz aku, izlej to pie glumajiem akmeņiem un ielaiž spaini akā. Tad iet iekšā, novelk jaku un zābakus, uzliek vārīties ūdeni katliņā. To viņa pielej aukstajam ūdenim bļodā un lēnām mazgājas. Aiz loga skaļi dārdina lietus. Drīz viņa tāpat, tikai saudzīgāk, mazgās mīkstu, baltu bērnu.

Kad piedzims Andrejs vai Solvita, viņai pienāksies vēl 13,50 no valsts kā vientuļajai mātei. Piens, maize, saknes, strimalas bija lētas, un nekā cita veikalā jau tāpat nebija. Viņai noreibst galva, un viņa atspiežas pret sienu ar sārtu plaukstu. Domājot par zivīm un maizi, viņai mutē saskrien siekalas.

Viņa slauka ādu ar raupju dvieli – noslauka ādu sausu un maigu. Virtuvē ienāk kaķis un apglauž viņas potīti.

No rīta viņa zvana onkulim Anatolijam, izstāsta, ka viņi apprecējušies ciema nekurienē kā divi jauni muļķi, ka viņas sekretāres darbs solīts ticis, bet dots ne, ka viņa vairs netiek ārā no ciema, ka viņai vajag pierakstu pilsētā. Anatolijs atzvana pēc mēneša, viņas vēders jau ir piebriedis kā mazs pusābols, viņš nelamā un nesūkstās, viņš ir sarunājis mazu mājiņu pie upes. Tālu, tālu, jābrauc ar trijiem autobusiem, bet tā ir tuvu pilsētai, kurā viņa nekad nav bijusi. Viņa labāk gribētu savu veco pilsētu, bet pašlaik gribēt nav vaļas. Viņa negrib iet kolhozā slaukt govis, stāvoklī pakārties arī nedrīkst, viņa iet uz netālo pastu un piesaka zvanu uz nezināmu pilsētu, tad iesēžas autobusā un brauc. Upes krastā sen nav būts, viņa nav iedomājusies, ka septiņi kilometri no pieturas līdz Jāņa mājai divatā būs daudz grūtāk noejami. Viņa iet un atpūšas, atpūšas un iet atkal, domā, ka drīzāk dzemdēs, nekā nonāks galā, bet nonāk tur vēl aizvien vienā gabalā. Jānis, viņas vīra brālēns, iznāk pretī un saķer galvu, tad viegli apskauj, ved iekšā un dod dzert ūdeni, tad pienu, tad atkal ūdeni. Viņa skatās apkārt un brīnās, nekad nav redzējusi māju, kurā nav elektrības, tikai mazs VEF bateriju radio. Radio skan, un viņa stāsta Jānim, ka vārīs kaula zupas un bietes vinegretam, ka dzīvos, lai atdotu, ka izdzīvos. Viņa mēģina iztaisnot muguru.

No rīta viņa pamostas agri un iet mežā. Nekad mūžā viņa nav redzējusi tādas gailenes. Viņa līgani pietupjas, tad apsēžas, uzmanīgi, lai nevienu nenolauztu, un griež tās, kas ir rokas stiepiena attālumā, pēc tam nes uz māju. Jānis negrib sēnes, viņš iejūdz zirgu un ved viņu ar visu naudu un sēņu grozu atpakaļ uz autobusa pieturu.

Kamēr viņa tiek līdz bezvārda pilsētai, par māju kāds jau samaksājis vairāk. Māju vairs nav. Iet laiks, viņai gribas ēst, bet naudai viņa nepieskaras. Pastkastītē iekrīt vēstule. Anatolijs ir atradis mazu, zaļu mājiņu viņas pilsētā.

Pēc mēneša viņa atrod darbu pilsētas kinoteātra kasē.

Pēc diviem mēnešiem viņai piedzimst bērns, kas piekliedz visu slimnīcu ar savu lielo balsi.

Dalies ar šo rakstu