punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Rudzīte un es

Raimonds Ķirķis

12/05/2020

 

Par Katrīnas Rudzītes dzejoļu krājumu Ērti pārnēsājami spārni (Neputns, 2020)

 

Katrīna Rudzīte apliecina ne tikai to, ka radikāli asociatīva poētika arvien spēj mūs aplaimot, kā to norādīja kritiķi, rakstot par viņas pirmo krājumu Saulesizplūdums (2014), bet arī līdzās Ingai Gailei, Annai Auziņai (kas ir arī grāmatas redaktore), Madarai Gruntmanei un citām dzejniecēm skaidri uzrāda, ka autors nav un nekad nav bijis miris. Ja arī vienubrīd šī vispārizplatītā, bet arī liekulīgā literatūrzinātnes aporija vēl spēja nodrošināt zināmu pamatu savai nepieciešamībai, kā arī jaudāja paplašināt teksta skaidrošanas un izpratnes iespējas, mūsu lasīšanas pieredzē tomēr tā jau ir kļuvusi lieka un pat klaji nepieklājīga, ņemot vērā, ka tās aizsegā literatūra zaudē sociālo un brīžiem arī politisko kapitālu. Šīs pretenzijas gan neatceļ faktu, ka vēsturiskais autors ir nošķirams no vēstītāja, kas Rudzītes gadījumā ir itin izplūdusi kategorija.

Tie, kas būs lasījuši Rudzītes sociāli aktīvās publikācijas, argumentētos spriedumus sociālo tīklu diskusijās, redzējuši Katrīnu uzstājamies kādā no Sieviešu stendapiem vai patērzējuši ar viņu trokšņainā bārā, Ērti pārnēsājamus spārnus noteikti lasīs citām, krietni atvērtākām acīm. Te, protams, nav runa par dzejnieka mitoloģizēšanu a la „rakstnieks brīvdienās” stilā, bet gan sociālo pieredzi, kas veido papildu dimensiju dzejoļos, kuri abstraktajā vidē šķietami nevainīgi rotaļājas ar valodas pārnestajām nozīmēm. Krājumā apkopotajiem dzejoļiem pastāv risks palikt karājamies gaisā, ja tie tiek lasīti, neatbalsojot vēsturiskās autores radīto fona troksni. Tas gan nav nepieciešami atzīstams par trūkumu.

Kopš Saulesizplūduma Rudzītei nav bijis būtiski veikt apvērsumu savā rakstības stilā, arvien mēs varam lasīt dziļu gremdēšanos ārējās pasaules stimulu un to internalizēšanas norišu dinamikā: „nesaki, ka tev spokojas, / ka ēnas uz tava ķermeņa plaisām / ir zīmes no nelokāmas pagātnes darbības / pēdām, nesaki, ka tev acu priekšā rēgojas varavīkšņaini eļļas traipi, / ka tu mācies nekustību, / ilgi stāvēdams klajā laukā, kamēr ap tevi / spieto bites un eņģeļi kvarca spārniem” (57. lpp.). Tomēr nepamatoti te būtu runāt par lasītāju nogurdinošu vai tekstu smacējošu eskeipismu, kas savulaik saistīts ar Rudzītes šķietami hermētisko tēlainību. Ērti pārnēsājami spārni vēstī par pasauli, kas jo uzskatāmāk ir norobežota no tās uzlūkotāja. Rudzīte raksta, nevis apliecinot pasauli un tās sniegto pieredzi, bet gan lai to pielāgotu, pat brīžiem samierinātu ar savas apziņas īpatnībām, kas nesaraujami saistītas ar fiziskām un mentālām uztveres īpašībām. Rudzītes liriskās varones iesviestība pasaulē ir raksturojama ar līdzību, kurā viņa kādu negrozāmu apstākļu dēļ nepārtraukti sēž krēslā ar pret durvīm pagrieztu muguru un sajūt neomulību, kas rodas no šāda telpas izkārtojuma, no potenciālā apdraudējuma, kas var uzrasties acumirklī. Lai arī atzīstama par iracionālu sajūtu, tās izraisītā iedarbība un īstums līdz ar to nekļūst mazāk traucējošs.

Attiecības starp vēsturisko un lirisko varoni sarežģītākas padara apstāklis, ka Rudzīte dzejā prot pāriemiesoties. Viņas vēstītājs patur tiesības parādīties arvien jaunās formās. Mēs mūsdienu latviešu dzejā reti redzam autorus vīriešus izejam ārpus stingras „es” kategorijas (izņemot Vērdiņa daudzfunkcionālo „es”, kuram nav sveša neviena persona, neviena sociāla vai dzimtes piederība, vai Pujāta šizofrēnisko Ežēna/Kristeles dialektiku), kamēr Rudzītes „es” pāraug gan daudzskaitlī „mēs”, gan 3. personā, kā vērojot no malas, gan retoriski slidenajā „tu” formā, kurā vēstītājs vēršas pats pie sevis vai vismaz iedomātās sevis formas. Turklāt dažādās formas itin viegli var uzlūkot kā viena vēstītāja hipostāzes. Lai kur literatūras vēsturē mēs mestu skatu, „es” būs vairāk vai mazāk stabilākā pašizpausmes forma, kura, lai arī teksta veidošanās procesā ir mainīga un atsedz jaunas tā šķautnes, saglabā viengabalainību. Tikmēr Rudzīte mākslinieciski pārliecinoši pārredz plašu cilvēcības spektru, kurā ierakstīt pieklusinātas, tomēr estētiski saistošas kaislības, kas mēdz iegūt zvaigznājiem piemītošu attiecību spožumu – veselais veidojas no atsevišķu elementu savstarpējā izvietojuma.

Līdzīgi kā kāds no Jāņa Joņeva stāsta varoņiem netop gudrs jautājumā par to, kā domas, kas, viņaprāt, ir nemateriālas, spēj būt par iemeslu fiziskai darbībai, par impulsu ķermeņa kustībām, tā arī, lasot Rudzītes krājumu, neatbildēts paliek jautājums, kā ar salīdzinoši abstraktu poētiku ir iespējams ienest papildinošu vēstījumu sociālajā vidē. Šajā ziņā radikālāko rokraksta maiņu ir apliecinājusi Gaile. Tomēr nav arī pamata no Rudzītes pieprasīt to, kas dzejā, iespējams, varētu rezultēties liekā ārišķībā vai spēlē ar banalitātēm un kiču. Tāpat arī viņai svešs ir Gruntmanes ekshibicionisma māktais grēksūdzes tonis. Lai arī piederīga šo autoru kopienai, Rudzīte ne mirkli nezaudē pārliecību, ka dzeju neatkarīgi no tās saturiskajām kvalitātēm visupirms un galvenokārt veido jaudīgs valodas lietojums. Jau krājuma pirmajā dzejolī starp daudzajām Rudzītes izpausmes formām valoda ir pieteikta kā būtiska persona, kas spējīga ne vien nodot informāciju par aptumsumu, ko pieredzu es un tu, un Rudzīte, bet arī pati aptumšoties ēnā, ko met cilvēka ķermenis – dzejai līdz galam nepakļāvīgs. 

Dalies ar šo rakstu