punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Par lasīšanas grūtībām

Džordžo Agambens

13/05/2020

 

Itāļu filozofa Džordžo Agambena eseja pirmoreiz publicēta laikrakstā La Repubblica 2012. gada 8. decembrī.

 

Es gribētu parunāt ar jums nevis par lasīšanu un ar to saistītiem riskiem, bet gan par risku, kas nāk pirms tās, tas ir, par grūtībām vai neiespējamību lasīt; es gribētu mēģināt parunāt ar jums nevis par lasīšanu, bet par nelasāmību.

Ikviens no mums ir piedzīvojis tādus brīžus, kad gribētos lasīt, bet tas neizdodas, kad mēs neatlaidīgi šķirstām grāmatas lappuses, bet tā mums burtiski krīt ārā no rokām.

Traktātos par mūku dzīvi tieši tās bija galvenās briesmas, kuras draudēja mūkiem, – kūtrums, dienas vidus dēmons, visbriesmīgākais kārdinājums, kas draud homines religiosi, izpaužas galvenokārt nespējā lasīt. Svētais Nils to aprakstīja šādi:

„Kad kūtrais mūks mēģina lasīt, viņš trauksmaini pārtrauc lasīšanu un pēc minūtes ieslīd miegā; tad viņš berž seju ar plaukstām, izstiepj pirkstus un atkal izlasa dažas rindas, murminot katra izlasītā vārda beigas; tai pašā laikā viņa galvu pārpilda dīki aprēķini, viņš skaita, cik vēl lappušu un burtnīcu lapu viņam atlicis izlasīt, un burti un skaistās miniatūras, kas zib gar acīm, viņam kļūst nīstamas, līdz viņš aizver grāmatu un pabāž pagalvī spilvena vietā, iekrītot īsā, bet dziļā miegā.”

Dvēseles veselība šeit sakrīt ar spēju lasīt grāmatu (kas pat viduslaikos palika pasaulīga grāmata), grēks – ar nespēju lasīt, ar pasaules nelasāmību.

Simona Veila šajā sakarā runāja par pasaules lasīšanu un nelasīšanu, par jēgas necaurredzamību, kas pretojas jebkādai interpretācijai un hermeneitikai. Gribētu lūgt jūs padomāt par nelasīšanas un necaurredzamības stāvokļa brīžiem, kad pasaulīgā grāmata izkrīt jums no rokām, jo nespēja lasīt attiecas uz jums tikpat lielā mērā, cik lasīšana, un varbūt tā ir tikpat un vēl vairāk izglītojoša.

Pastāv vēl viena, radikālāka nespēja lasīt, kas vēl nesen bija plaši izplatīta. Ar to es domāju analfabētus, šos pārāk ātri aizmirstos cilvēkus, kas tikai pirms gadsimta bija lielā pārsvarā, vismaz Itālijā. Dižais 20. gadsimta peruāņu dzejnieks Sesars Valjeho kādā dzejolī vārsmo: „por el analfabeto a quien escribo.” Svarīgi ir saprast prievārda por nozīmi – nevis „lai analfabēts mani izlasītu”, jo viņš pēc definīcijas to nespēs izdarīt, bet gan „viņa vietā”, tāpat kā Primo Levi liecināja to cilvēku vārdā, kurus Aušvicas žargonā sauca par „musulmaņiem”, tas ir, tie, kuri nevarēja un nebūtu varējuši dot liecības tāpēc, ka, nokļuvuši nometnē, viņi ātri vien zaudēja jebkādu sajēgu un realitātes izjūtu.

Es gribētu aicināt jūs padomāt par to, kāds statuss ir grāmatai, kuru ir paredzēts lasīt nespējīgām acīm un kura ir rakstīta ar roku, kas savā ziņā neprot rakstīt. Dzejnieks vai rakstnieks, kurš raksta analfabētiem vai „musulmaņiem”, mēģina uzrakstīt to, kas nevar būt izlasīts, uzliek uz papīra nelasāmo. Bet, tieši pateicoties tam, viņu rakstītais ir interesantāks par to, kas tika uzrakstīts vien tiem, kuri prot vai spēj lasīt.

Ir vēl viens nelasīšanas veids, par kuru es gribētu jums pastāstīt. Runa ir par grāmatām, kas nesagaidīja to, ko Benjamins sauca par to lasīšanas stundu, kas tika uzrakstītas un publicētas, bet joprojām gaida – un, iespējams, gaidīs mūžīgi –, kad tās izlasīs. Es tādas zinu, un pieļauju, ka ikviens no jums var nosaukt grāmatas, kas ir pelnījušas tikt izlasītas, bet nav lasītas, vai arī tās ir lasījis pārāk mazs skaits cilvēku. Kāds ir šo grāmatu statuss? Ja šīs grāmatas ir patiešām labas, manuprāt, ir jārunā nevis par gaidīšanu, bet par nepieciešamību. Šīs grāmatas negaida, bet pieprasa tikt izlasītas, pat ja tās nav un nekad netiks lasītas. Nepieciešamība ir ļoti interesants jēdziens, kas nepieder pie faktiem, bet gan pie augstākas un noteicošākas sfēras, par kuras dabu ļaušu jums lemt pašiem.

Bet te es gribētu dot padomu izdevējiem un citiem grāmatniecības procesos iesaistītajiem: beidziet ņemt vērā tos neģēlīgos, jā, jā, neģēlīgos visvairāk pārdoto un, domājams, visvairāk lasīto grāmatu topus un pamēģiniet tā vietā rast savā prātā tādu grāmatu klasifikāciju, kuras pieprasa būt izlasītas. Tikai izdevējdarbība, balstīta šādā mentālā klasifikācijā, ļautu grāmatai pārvarēt krīzi, kuru – cik es dzirdu sakām un atkārtojam – tā šobrīd piedzīvo.

Kāds dzejnieks esot izklāstījis savas poētikas būtību šādi: „Lasīt to, kas nekad netika uzrakstīts.” Kā redzat, runa šeit ir par pieredzi, kas savā ziņā ir simetriska dzejnieka pieredzei, kurš raksta lasīt nespējīgam analfabētam, – rakstīšanai bez lasīšanas šeit atbilst lasīšana bez rakstīšanas. Jāatzīmē, ka arī laika izmantošana šeit ir samainīta vietām, tur – rakstīšana, kurai neseko lasīšana, te – lasīšana, pirms kuras nav bijis rakstīšanas.

Bet, iespējams, abos šajos formulējumos runa ir par kaut ko līdzīgu, par rakstīšanas un lasīšanas pieredzi, kas liek apšaubīt mūsu ierasto izpratni par šīm tik ļoti savā starpā saistītajām darbībām, ka tās viena otrai pretojas un kopā novirza mūs pie kaut kā nelasāma un neaprakstāma, pie tā, kas bija pirms tām un kas tās pavada.

Jūs jau būsiet noģiduši, ka es runāju par mutvārdu tradīciju. Mūsu literatūra ir dzimusi ciešā saiknē ar mutvārdu tradīciju. Kad Dante nolēma rakstīt tautas valodā, viņš nolēma pierakstīt to, kas nekad nav ticis lasīts, un izlasīt to, kas nekad nav ticis uzrakstīts, proti, to analfabēta „dzimto valodu”, kas pastāvēja tikai mutvārdu formā. Mēģinājums izklāstīt dzimto valodu rakstveida formā lika viņam ne tikai to transkribēt, bet, kā zināt, izgudrot arī dzejas valodu, to izslavēto tautas valodu, kas nepastāv nekur citur un kā pantera no viduslaiku bestiārijiem „visur atstāj savu smaržu, bet nekur nedzīvo”.1

Es uzskatu, ka nav iespējams pilnībā izprast 20. gadsimta itāļu dzejas uzplaukumu, ja vien nesaskata tajā nelasāmās mutvārdu tradīcijas atbalsi, kas, pēc Dantes vārdiem, ir „viena vienīga un pati pirmā prātā”. Ir jāņem vērā, ka šo uzplaukumu pavada ne mazāk pārsteidzošs dialektos rakstītās dzejas uzplaukums. Varbūt 20. gadsimta itāļu literatūru caurstrāvo neapzinātas, gandrīz vai mokošas atmiņas par analfabētismu. Tas, kurš ir turējis rokās kādu no grāmatām, kurā blakus lappusei, rakstītai – vai drīzāk transkribētai – dialektā, atrodams tulkojums [standarta] valodā, kamēr viņa acis trauksmaini ir skrējušas no vienas lappuses uz otru, nespēj neuzdot sev jautājumu: „Varbūt dzejas vieta ir nevis vienā vai otrā pusē, bet gan tukšajā vietā starp tām?”

Noslēdzot šīs īsās pārdomas par lasīšanas grūtībām, es gribētu jums pajautāt: vai tas, ko mēs saucam par dzeju, nav kaut kas tāds, kas nepārtraukti apdzīvo, apstrādā un balsta rakstīto valodu, lai atdotu to atpakaļ tam nelasāmajam, no kura tā nāk un pie kura tā visu laiku aizceļo?

 

No itāļu valodas tulkojusi Rita Tura

  1. Citāts no Dantes darba De vulgari eloquentia.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu