punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Sudraba laikmeta īsa antoloģija: simbolisms

Vladimirs Solovjovs, Valērijs Brjusovs, Fjodors Sologubs

15/05/2020

 

Par Sudraba laikmetu, kam ir nozīmīga vieta ne tikai Krievijas, bet arī visas cilvēces kultūrā, dēvē laikposmu, kas datēts ar 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumu (pēc analoģijas ar Zelta laikmetu – 19. gadsimta pirmo trešdaļu). Reālisms, naturālisms, pozitīvisms, narodņicisms (zemniecības idealizēšana) zaudēja aktualitāti. Tāda dzeja vairs nesaistīja. Par jauno literāro virzienu kļuva simbolisms, kas sākotnēji radās Francijā 19. gadsimta 70.–80. gados. Simbolisti pauda, ka mākslas augstākais uzdevums ir jūtu nianšu atveidošana, slēptās patiesības atklāšana ar simbolisku tēlu un izsmalcinātas formas starpniecību. Krievu simbolisma izveidē liela loma bija Valērijam Brjusovam, kurš 1894.–1895. gadā izdeva trīs dzejas krājumus Krievu simbolisti, kuros, maskējoties zem dažādiem pseidonīmiem, publicēja it kā daudzu jaunu dzejnieku simbolistu darbus. Šie krājumi sākotnēji saņēma iznīcinošu kritiku. Šeit publicētais literatūrkritiķis, filozofs un dzejnieks Vladimirs Solovjovs par simbolistiem rakstīja indīgas epigrammas, taču vēlāk jaunākā simbolistu paaudze (Aleksandrs Bloks, Andrejs Belijs u. c.) tieši viņu kā ievērojamu mistiķi uzskatīja par savu priekšgājēju. Pie pirmā viļņa krievu simbolistiem pieskaitāms arī savulaik populārais dzejnieks, prozaiķis un dramaturgs Fjodors Sologubs, bet Dmitrija Merežkovska un Zinaīdas Hipiusas dzejoļi jau tikuši publicēti šeit. Turpinājums sekos.

Atdzejotājs

 

Vladimirs Solovjovs (1853–1900)

 

***

Bez spārniem gars, šīs zemes sagūstītais,
Sen aizmirstais un sevis aizmirsts dies…
Tik sapnis vien – un atkal, spārnu dzītais,
Tu prom no kņadas augšup aizlaidies.

Mirdz stara blāzma pazīstamā laismā,
Iz tālēm dziesma klusas skaņas lej –
Un viss ir redzams nedziestošā gaismā
No jauna jūtīgajai dvēselei.

Tik sapnis vien – pēc atmošanās lēnās
Tev atkal senās ilgas acīs līs –
Zust citurienes parādību ēnās,
Zust svētās harmonijas atbalsīs.

1883. g. jūnijs

 

***

Kad savā sausā druvā ļāvu
Es patiesības sēklai dīgt,
Tā uzauga – es steigā pļāvu,
Lai var pie pirmās ražas tikt.

Ne es to audzēju un sēju,
Ne es to dzirdīju, kad kalst,
Ne es to glāstīju ar vēju
Vai stariem sildīju, kad salst.

O, nē! Es ērkšķiem, ušņu sienai
Uz debess sēklas ļāvu kāpt,
Es zemes tieksmju nezālienē
Tai vienaldzīgi ļāvu slāpt.

 

***

Mīļo draudziņ, vai tu redzi –
To, ka viss mums saskatāmais
Ir vien atspulgi un ēnas,
Nevis visums neredzamais.

Mīļo draudziņ, vai tu dzirdi –
Tas, ko saklausīt spēj maņas,
Ir vien izkropļota atbalss,
Nevis triumfālas skaņas.

Mīļo draudziņ, vai tu jūti
Visā pasaulē tik vienu –
To, ko sirdis sirdīm sūta
Mēmā sveicienā ik dienu?

1892

 

Valērijs Brjusovs (1873–1924)

 

***

O piesedz jel bālganās kājas.

1894. g. 3. decembris

 

Jaunrade

Neradīto tēlu ēnas
Plīvo sapņa nemaņā,
Tā kā latānijas rēnas
Atspīd sienas emaljā.

Violetas rokas lodā,
Spīdot sienas emaljā,
Raksta skaņas pusnomodā
Dzidri skaņā klusumā.

Lapenes aug vizuļotas
Dzidri skaņā klusumā,
Tā kā caurspīdīgas rotas
Mēnesnīcā zilganā.

Uzaust kailais mēness gaišā
Mēnesnīcā zilganā…
Samiegoti skaņas laižas,
Pieglaužas man mīlībā.

Jaunradītā noslēpumi
Pieglaužas man mīlībā,
Latīniju atspīdumi
Plīvo sienas emaljā.

1895. g. 1.marts

 

Briesmoņi

Ir neskaidrs kaut kas un baisi draudīgs…
K. Fofanovs

Ik mājas kaktiņā, aiz durvīm, gaiteņos
Visur stāv briesmoņi, kaut ļaudis neredz šos:
Tie – šausmas, slimības un domas izbijušas
No reiz te mitušiem, kas pāri palikušas.
Un visi mēs, kad vecā mājā ienākam,
Šo rēgu ietekmi drīz paši izjūtam.
Tie putniem līdzīgi, kas iespieduši miglā
Pie sienām muguras kā pingvīnrinda bikla,
Gar sāniem spārniņi it cieši sakļauti;
Ar spalvām saboztām kā grifi pelēki
Aiz krāsns, pagultē tie baros salīduši;
Kā pūces miegainas uz skapjiem satupuši,
Un acīm aklajām tie cauru dienu lūr,
Kā tukšas ēnas blāv, pat šķiet, ka nav nekur,
Un tikai vakarā, kad dzēstas sveču gunis
Un kaut kur tālumā pie tējas nerimst runas, –
No melnām istabām, kas sen jau klusē vien,
Tie kāpj no tumsības, no savām alām lien,
Klimst apkārt trokšņojot, jo drošāk iejūtoties,
Stiepj kaklus snaikstīgos, gandrīz vairs neslēpjoties,
Un baida puisēnu, kam bailes tumsā būt,
Tik sveces aizdedzot, pa kaktiem ātri zūd.
Bet pāri pusnaktij, kad dzīvoklis grimst snaudā,
Tie valdonīgi klīst kā atriebīga tauta
Un miegā nomoka ar sapņiem bijušiem,
Un indi nāvīgu pūš lūpās gulošiem.

1903

 

Sebastjāns

Uz lēnas liesmas dedz un sadedz, mana dvēsle,
Nav cerību!
Uz lēnas liesmas dedz un sadedz, mana dvēsle,
Bez vaimanu.

Kā svētais Sebastjāns tu, bultu caurdurts, stāvi –
Jau elpa gurst.
Kā svētais Sebastjāns tu, bultu caurdurts, stāvi –
Plecs, krūtis sūrst.

Visapkārt naidnieki, kas, jautri smejot, raugās
Un lokus liec.
Visapkārt naidnieki, kas, jautri smejot, raugās,
Kā mocīts tiec.

Deg vakarstundā sārts un bultas maigi cērtas,
Un saule dziest.
Deg vakarstundā sārts un bultas maigi cērtas,
Vēl liekot ciest.

Kālabad nesteidzas pie mirstošajām lūpām
Tavs sapnis nu?
Kālabad nesteidzas pie mirstošajām lūpām,
Lai skūpstītu.

1907. g. 11. oktobris

 

Fjodors Sologubs (1863–1927)

 

***

Man baisa nojausma, kas sen jau moka:
Varbūt šī pasaule, tik saprotamā man,
Ir tikai šķietamība, pilna spoku,
Varbūt tā tikai sapnis kapa klusumā.

Un ārpusē, virs drūmā kapa gūsta,
Pavisam cita dzīve trokšņo, staro, zied,
Un vējš klāj putekļus uz sērā krusta,
Un daiļa jaunava par aizgājēju dzied.

1895. g. 31. janvāris, 1901. g. 25. novembris

 

***

Tumsība apkaimi māc.
„Palīdzi!” iesaucas kāds.
             Pats neko neredzu!
Mūžīgas mokas un bads,
Nāvīgi noguris pats,
             Kā lai palīdzu?

Klusumā saucieni skan:
„Brāli mans, tuvojies man!
             Kopā ceļosim.
Bet, ja vairs nespēsim iet,
Kopā nomirsim vienuviet,
             Kopā nomirsim!”

1897. g. 18. maijs

 

***

Ar pievilkšanas spēku savažots
              Pie zemes šīs,
Es mierinos ar to, kas nosapņots
              Ir pusnaktīs.

Pa ēterdzīli laistas brīvībā
              Slīd dvēseles
Un brīnoties redz citas dzīvības
              Un pasaules.

Un citās pasaulēs tās iemieso
              Bez pūliņiem,
Un jaunā dzīvē, citos ķermeņos
              Jau kūleņo.

1899. g. 20. marts, 1901. g. 30. jūlijs

 

***

Tumšs, bet esi bezbailīgs.
Klausies, ko tev atklāt vēlos, –
Smieklīgs viss un nevainīgs,
Viss vien dievišķīgas spēles
Radīts, nolemts, īslaicīgs.

Savai izpriecai no tāles
Reizēm nokāpju pie jums,
Vācu jūsu pļavu zāles,
Buros, virst lai uzlējums –
Visām jūsu kaitēm zāles.

Manu dziru tukšu dzer.
Visu moku aizmiršanai –
Dzīļu skaidrību tā ver,
Izslāpušo veldzēšanai
Vienmēr varen labi der.

Atceries, cik pārlaimīgi,
Aizrautīgi sapņojās.
Pārējais viss – nemainīgi,
Vainas nav, nav glābšanās,
Viegli viss un aizmirstīgi.

1902. g. 14. jūlijs

 

Velna šūpoles

Zem veca egles koka,
Kur upe trokšņus nes,
Ar pinkuļainu roku
Velns šūpo šūpoles.

Viņš šūpo, ņirdz par spēli,
       Met augšā, krīt,
       Met augšā, krīt,
Čirkst ieliecoties dēlis
Un virve, šņirkstot žēli,
Ap smago zaru slīd.

Ar stieptu vaidu šaudās,
Čīkst dēlis ļodzīgais,
Un sēkdams velns rēc baudā,
Trīc viņa smieklos gaiss.

Es turos, mokos, ceru,
       Met augšā, krīt,
       Met augšā, krīt,
Es mētājos un ķeros,
Uz velnu acīm veros,
Un pūlos aizdarīt.

Virs vecā egles koka
Redz smejam gaišzilo:
– Ja lien uz šūpoļloka,
Lai lido, velns ar to! –

Zem vecā egles koka
Spiedz bars par redzēto:
– Ja lien uz šūpoļloka,
Lai lido, velns ar to! –

Es zinu, tikmēr vaļu
Velns dēlim neatļaus,
Līdz, ņemot savu daļu,
Tā vēziens mani pļaus.

Līdz, zarā šķiedras plēšot,
Trūks stiprās kaņepes,
Līdz atkal saredzēšos
Ar savu zemi es.

Tad lidošu virs koka,
Ar pieri zemē – trah!
Lai šūpo velna roka,
Vēl augstāk, augstāk… ah!

1907

 

***

Kad vērušies bij’ pasaulēs
Un dzīves mehānikā prāti,
Kā pūlis pilsētpilīs mēs
Nu mitām pašapmierināti,

Un Tiesas nebaidījāmies,
Vien reizēm mīļo pīšļu priekšā
Mums nācās karstu kaunu ciest
Un ielaist bailes iekšā.

Tur uzradās kāds bezprātis,
Varbūt, ka tāds nekad vairs nenāks.
Ar smaidu atkārtoja šis
Mums murgus dzirdētus jau senāk.

Bet nesaprotot, kāpēc tam
Zied apgaroti smaidi sejā,
Mēs viņam nenoticējām,
Lai izplēn kļūdas vakarējās!

Tad metās viņš uz jūru skriet,
Kas vaidēja un trieca dārdus,
Un lika himnās vienuviet
Gan cerību, gan skumju vārdus.

Viņš iemīlēja dūmakas
Un upju šļakstīšanos vāro,
Un turpmāk centās vietas rast,
Kur ļaužu nav, ne aptiekāru.

Un nomirstot viņš vērās kluss
Prom debesīs, kas zvaigznēm austas,
Un nepasauca cilvēkus,
Lai mediķis tam pulsu tausta.

1909. g. 27. augusts

 

Atdzejojis Einārs Pelšs

Dalies ar šo rakstu