punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Velo

Raimonds Ķirķis

22/05/2020

 

Velo

 

Ko atnāk šis vakars
Bālacains,
Veltīgs un ļauns?
Pats sen jau es zinu,
Ka mūžs mans par īsu,
Lai izteiktu tevi un prieku.

Andrejs Kurcijs

 

I

amsterdamas kanālu iznērsts
                                                                  dārgmetāls
starp pasaules
            brīvajiem
                        lūžņiem

rūsas apdūņots

            laika
                        rats
                                                tik nesalaužamas ķēdes apvilkts
kā sparīgs kāpurs

pirms remonta
                        apskates
                                    tiesībām

mani gaidīja
            tas mani segloja
                        tas mani jau virzīja

            spodrajā nākotnē

 

II

brālēns to godāja
DAMPIS

vecāsmammas ritenis vēl no pasta laikiem

DAMPIS

sarkans kā kokarde vectēva karaklausības cepurē
sarkans ar kājas bremzi un trausliem spieķiem
sarkans un noputējis pa grants ceļiem

DAMPI
es piesavinājos

DAMPI
es parāvu ratā

 

III

tikko kā pilsēta
cauri

savrup starp dzelzceļu
mazdārziņiem un drūmiem lapu ugunskuriem

ceļš tik šaurs
kā mēle
putekšņu magnēts

trinās pa matiem
zem riepām
un nāsīm

saules apliets

gludi nosvīdusi mugura

 

IV

zem kārtējām kipras vakara debesīm

bezdelīgas meklēja
                                                      lidlauku

            jau desmito kilometru

                                                                                                            starp

aizaugušu grāvi un mežu

tesdamies

 

V

velosipēds no jauna nav jāizgudro
tikai jāsalabo

detaļu pie detaļas liekot
tā vārds ir jāpārlabo

kā tēsēja kuģim
kur masts maināms pret mastu

ar laiku jāatņem velo
daļa tā dievišķās nastas

 

VI

pretvējā nesokas viegli
pretvējā nākas ciest

pretvējš pūš
dienām ilgi

parasti no ziemeļiem pretvējš pūš

ar spalgu dvašu
no ziemeļpola
kur elso
ledaina plauša

baltijas jūra neapledo
daugavas vizma neapledo
akmens tilts neapledo

apledo asara
no mājām un atpakaļ
no acs līdz zodam

 

VII

Totam mirstot, bija izskanējušas operas Spēlēju, dancoju ģenerālmēģinājuma pēdējās notis, kad es steidzīgi devos paēst tuvējā vokā, lai drīz pievienotos draugiem, kas Bolderājā omulīgā kompānijā jau bija sākuši skatīties Hodorovska Nebeidzamo dzeju.

Pilnu māgu izkāpis uz Aspazijas bulvāra un aizsmēķējis, spuldžu izgaismotajā ainā pamanīju bākugunis starojamies pret operas balto sienu 50 metrus pa kreisi, aptuveni vietā, kur pie ceļazīmes staba stāvēja pieslēgts mans velosipēds. Raitā solī tur nonācis, redzēju cilvēku pulciņu, kas bija apstājis manu riteni no ietves puses, bet no ielas to ieskāva ātrās palīdzības mašīna. Tā kā gribēju pēc iespējas ātrāk pamieloties ne tikai ar pārtiku, nelikos par viņiem ne zinis un izlauzos pie riteņa. Kad jau biju atslēdzis ķēdi, viens no viņiem – arī operas skatītājiem – jautāja, vai tas ir mans. Pēc apstiprinošas atbildes viņš ar drausmām balsī ieteica ar to nebraukt. Neilgais klusuma brīdis lika viņam turpināt: „Iznācām no operas un redzējām uz tā riteņa tā kā uzgūlušos, tā kā uzkritušu vīrieti, domājām, ka piedzēries. Seja uz stūres, rokas pārkarājušās. Izskatījās labi ģērbts un kopts, nolēmām pabakstīt. Šis nekustējās, ap muti putas. Izsaucām ātros. Seja galīgi bāla, tā kā zila pat, ķermenis spazmās.”

Vīrietis jau bija iecelts ātrajos, daži no pulciņa pameta notikuma vietu, tomēr es paliku gaidām, līdz mediķi izrādīs kādas dzīvības pazīmes. Viena no palikušajām meitenēm arī aprakstīja redzēto, vien piebilzdama, ka bijis līdzīgs Tota atveidotājam, vēl jauns, ap četrdesmit.

Pēc vairāku cigarešu ilgas gaidīšanas no mašīnas izkāpa mediķe un, bezpalīdzīgu skatu apkārt mezdama, jautāja, vai redzējām, kā tas noticis. Meitene atbildēja, ka ir atrasts jau pakritis, un neērti pretjautāja, vai viņš vispār vēl ir dzīvs. Nē – skanēja bālacainā vakara vārds.

Kā tāds ģeķis gandrīz vai sāku smieties, tomēr superego izrādījās spēcīgāks par nepieredzētā notikuma izraisītajiem mentālajiem procesiem, ar kuriem citādi īsti nebiju spējīgs tikt galā. Pateicos abām palikušajām meitenēm par kopīgo gaidīšanu un devos. Kā Hārons vilku savu laivu pie dzīvajām dvēselēm ielu viņā galā.

Dalies ar šo rakstu