punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Demokrātija vīrusa laikā

Lelde Arnicāne

04/06/2020

 

„Viņi domā tikai par to, kur sev kādu papildu naudu iegrūst!” „Tā dīkstāves nauda jau tikai no paša sākuma iedalīta tā, lai tiek savējiem.” „Šajā valstī nekad netiek domāts par cilvēkiem.” „Lūk, te nu ir piemērs, kā valsts „rūpējas” par uzņēmējiem, te tikai tiek domāts, kā šķērdēt nodokļu maksātāju naudu!’’ Šie nav tieši citāti, bet parafrāzes par komentāriem, ko grūti nepamanīt pie ziņu ierakstiem un sociālajos tīklos. Covid-19 vīrusa izraisītā krīze ir radījusi savā ziņā unikālus apstākļus, lai jaunā gaismā ieraudzītu šķietami mūžīgo konfliktu starp sabiedrību un politiķiem Latvijā.

Strādājot pie sava doktora darba pētījuma par šo tematu, zinātniskā un vienkārši ārzemju kontekstā man bieži ir mākušas šaubas par spēju izskaidrot, ko tieši es domāju ar šo konfliktu un vai Latvijā tiešām ir tik ļoti „sliktāk” nekā citur. Reti kur iedzīvotāji ir nemitīgā sajūsmā par valdību un politiskajām institūcijām, pastiprināts politiskais entuziasms drīzāk ir saistīts ar politiskiem līderiem un kustībām, kas apelē pie emocionālām, patriotiskām, polarizētām nostājām, nevis institūcijām, kas veic savu darbu. Politikas zinātnes literatūrā jau sen diskutē par demokrātisko krīzi, kas izpaužas tajā, ka ierindas pilsoņi ir politiski pasīvi un neuzticas savām reprezentatīvajām institūcijām. Vai Latvija šajā ziņā ir īpaša? No vienas puses, Latvijas vēsturiskajā situācijā partijas un politika nav ieņēmusi centrālu lomu cilvēku dzīvēs – izņemot piespiedu vai brīvprātīgo politisko līdzdalību padomju laikā. Vienas partijas kā totalitāras struktūras ietvaram, kur visām sociālajām un politiskajām aktivitātēm jau ir negrozāms un absolūts mērķis, t. i., darbaļaužu uzvara, nav nekādas saistības ar demokrātiski sabiedrisku dzīvi. Ieskaitot īso parlamentārisma periodu pirmās brīvvalsts laikā, Latvijas pieredze šajā ziņā ir relatīvi īsa. No otras puses, neilgā demokrātiskās sistēmas pieredze neliedz mums mēģināt saprast sevi kā demokrātisku sabiedrību – līdz ar to jautājums par attiecībām starp cilvēkiem un viņus pārstāvošajām institūcijām mūs skar tieši.

Kādā ziņā tad vīrusa radītā ārkārtas situācija izgaismo kaut ko jaunu attiecībās starp iedzīvotājiem un politiskajām institūcijām? Kādā veidā tas ir svarīgs mūsu izpratnei par demokrātiju mūsdienu Latvijā? Savā ziņā atbilde ir vienkārša – situācija, kurā mēs atrodamies, ir pilnīgi unikāla, un tai nav nekāda konteksta, nekādas „attiecību vēstures”, kas palīdzētu apzīmēt notiekošo pazīstamās kategorijās. Pārsvarā aktuālus sabiedriskos jautājumus Latvijā var sasaistīt ar kādu konkrētu „dziļāku problēmu”: smago nodokļu slogu, neveiksmīgajām izglītības un veselības sistēmas reformām, kultūras mazo finansējumu, oligarhu ietekmi, vājo mediju vidi, emigrāciju, padomju mantojumu, divvalodību, iedzīvotāju pasivitāti, pārāk lielo birokrātiju un politisko korupciju. Bet šajā gadījumā vīruss nav daļa no cēloņsakarību ķēdes, kurā būtu iejaukti viens vai vairāki no šiem apstākļiem. Tas vienkārši ir notikums, nejaušība, nelaimīgs gadījums, kas ir ieguvis publisku, uz visiem attiecināmu un visus skarošu dimensiju. Tā ir pilnīgi jauna problēma, kurai, atšķirībā no politiskajām un publiskajām diskusijām līdz šim, nav skaidra vaininieka. Šī, neapšaubāmi, ir nebijusi pieredze arī globālā mērogā, cīnoties ar „ienaidnieku”, kurš ir neredzams un neiekļaujas ierastajās politiskajās kategorijās kā „labējais”, „kreisais”, „liberālis” vai „konservatīvais”. Un tomēr katras valsts attieksme pret vīrusu ir specifiska – kā tas tiek iekļauts jau eksistējošos politiskos un publiskos diskursos. Šajā gadījumā vīruss kā globāls fenomens ir unikāls ar to, ka tas spēj izgaismot atšķirīgos politiskos principus dažādās valstīs, kalpojot kā savā ziņā neitrāls atskaites punkts.

Īsajā laikā, kopš mums ir iespēja sākt saprast, kādi ir publisko diskusiju atslēgas punkti vīrusa sakarā, mani ir īpaši interesējusi reakcija uz valdības rīcības plānu un pieņemtajiem pasākumiem. Īsumā, ja piekrītam domai par vīrusu kā īpašu apstākli bez politiskā konteksta, mani interesē jautājums, vai ierasti noraidošā attieksme pret valdību un politiķiem dominēs sabiedrības reakcijā arī šajā gadījumā. Un, ja tā būs – un es biju diezgan droša, ka nekādas radikālas izmaiņas šeit neredzēsim –, kā tieši šī negatīvā reakcija tiks formulēta? Kādi argumenti, kādi skaidrojumi tiek piesaukti, lai kritizētu politiķu lēmumus situācijā, kurā nevienai pusei nav pietiekami daudz informācijas un kuru tās risina vienlaicīgi un ejošā laikā? Sociālā, politiskā un pat zinātniskā konteksta trūkums viedokļiem par koronavīrusu ierasto argumentu izmantošanu padara visai grūtu. Tomēr pazīstamās tēmas sociālo tīklu komentāros uznira ātri. Ierosinātie pabalsti ekonomiskās darbības uzturēšanai iedzīvotājiem esot „izdalīti starp savējiem”. Valdības pieņemtie ierobežojumi esot pārāk strikti un atspoguļo politiķu un ierēdņu nezināšanu un vienaldzību pret iedzīvotājiem. Patiesais inficēto pacientu skaits tiekot slēpts, lai uzlabotu valdības tēlu. Daudzi no šiem komentāriem un sociālo tīklu ierakstiem tiek izplatīti tam speciāli izveidotās sociālo tīklu lapās, kuru darbību nenogurstoši izseko Re:Baltica.1 Tādas politiskas Facebook lapas kā Nožēlojumā valdība, Alda Gobzema vai atsevišķu Neatkarīgas Rīta Avīzes autoru komentāri neatspoguļo visu Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret valdību. Tomēr nav daudz citu alternatīvu tam, kā neuzticēšanās valdībai tiek formulēta, un līdz ar to šo it kā nedaudzo politisko aģentu radītais diskurss rada dominēšanas iespaidu. Svarīgākais šeit ir tas, ka neuzticēšanās valdībai un politiķiem saglabājās kā neizdzēšams punkts vīrusa sakarā, ko apliecina arī dati.2 Gadījums, kas pēdējo nedēļu laikā izskanēja visskaļāk un šķita visērtāk iekļaujamies naratīvā par „nožēlojamajiem” politiķiem, bija Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) un Nacionāla veselības dienesta (NVD) veiktais sejas masku iepirkums, kurā portālā Delfi izmeklēšanā3 atklājās atbilstošu sertifikātu trūkums. Potenciālā nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšana radīja lielu rezonansi un rezultējās NVD direktora aiziešanā no amata, to viņš pamatoja ar „masku emocionālo teroru”.4 Atbildīgie darbinieku skaidrojumi zīmē ainu par eksistenciālu izvēļu izdarīšanu ierobežotas informācijas un laika apstākļos,5 un, lai arī izmeklēšana par iepirkumu turpinās, ir grūti iztēloties, ka šis gadījums atspoguļo kādu savtīgu politisko interešu organizēšanu. Tomēr tieši tādu iespaidu šāds „kārtējais” iepirkuma skandāls radīja, tāpēc nav pārsteigums, ka izraisītās reakcijas rada „terora” sajūtu.

Laikā, kad neviens nevar droši apgalvot, kādi ir pareizie risinājumi vīrusa apkarošanai un nav pieejami fakti, kas norādītu uz valdības un ierēdņu nelegāli veiktām darbībām, valdības tēls tik un tā ātri ieņem pazīstamās aprises. Tas ir politiķu un ierēdņu tēls, kuri nav ieinteresēti savos pienākumos pret iedzīvotājiem, kuriem trūkst zināšanu, prasmju, politiķu gadījumā – harismas un „stājas”, un kuri galu galā atrodas šajā darbā, tikai lai izsistu sev labumu no nodokļu maksātāju naudas. Šis tēls bieži ir spēcīgāks par jebkādiem faktiem un detalizētākām diskusijām. Arī fakti, piemēram, Latvijas līdz šim acīmredzamie panākumi vīrusa izplatības apkarošanā,6 tiek apšaubīti, jo tie nesaskan ar valdošo ideju par politiķu darbu – to, ka tas nekad nenotiek saskaņā ar visas sabiedrības interesēm. Vīrusa pēkšņums un straujā konteksta maiņa, kā arī līdzšinējo valdības pasākumu pozitīvā bilance jaunā gaismā atklāj šī tēla nospiedošo un visaptverošo klātbūtni.

Es pieņemu, ka daudziem cilvēkiem pašreizējā krīzes situācija ir likusi pārvērtēt kritisko attieksmi pret valdību un – īpaši saistībā ar nepamatotu un agresīvu valdības noliedzēju aktivitāti – mudinājusi paust atbalstu, kādu politiķi nav bieži piedzīvojuši pagātnē. Taču, manuprāt, ir svarīgi saprast šo attieksmi plašākā kontekstā. Atbalsts un pozitīvi izteikumi par valdības darbu iegulst tajā perspektīvā, kas caurstrāvo esošo politisko diskursu Latvijā: ja pretējā puse apgalvo, ka politiķu rīcība šajā krīzes situācijā kalpo atsevišķām interesēm un ir kaitnieciska tautas vajadzībām, tad valdības atbalstītāju galvenie centieni ir vienkārši apliecināt politisko lēmumu leģitimitāti. Un šeit, manuprāt, atklājas būtiska Latvijas politiskās kultūras īpatnība. Politikas zinātnē atbalsts demokrātiskam režīmam tiek sasaistīts ar atbalstu politiskajām institūcijām. Ja iedzīvotāji principiāli neuzticas partijām un parlamentam, tā tiek interpretēta kā indikācija vājam demokrātiskā režīma atbalstam kopumā. Šī interpretācija ir loģiska reprezentatīvas demokrātijas kontekstā – ja sabiedrībā valda visaptveroši negatīva attieksme pret to pārstāvošajām institūcijām, jautājums ir, vai šī sabiedrība labāk izvēlētos kādu alternatīvu pārvaldes veidu demokrātijai? Taču šis skatījums, par spīti nenoliedzamajam autoritārāku pārvaldes formu atbalstam vienā sabiedrības daļā, mani Latvijas gadījumā pārliecina aizvien mazāk. Nedomāju, ka visaptveroši negatīvais valdības un politiķu novērtējums Latvijā automātiski liecina par atteikšanos no demokrātijas.

Ja demokrātija tiek saprasta tās reprezentatīvajā nozīmē, Latvijā tā patiešām neatrodas vieglā situācijā. Tā ir politiskā režīma izpratne, ko šobrīd cenšas aizstāvēt valdības atbalstītāji un kas ir balstīta it kā pašsaprotamā patiesībā: politiķi kā sabiedrības deleģēti pārstāvji pieņem visai sabiedrībai kopējus lēmumus. Tomēr šī izpratne nav tik pašsaprotama, un Latvijas kontekstā tā ir jāvērtē kā politisks jautājums, t. i., jautājums, kas nav izlemts un atrodas diskusijas centrā. Iemesls tam ir cita demokrātijas izpratne, kas konkurē ar pārstāvniecisko formu, – demokrātija kā tieša tautas gribas izpausme, bez politiķu un ierēdņu starpniecības. Plašākā un, atkal, reprezentatīvas demokrātijas kontekstā šī demokrātijas forma bieži iegūst populisma nepatīkamo veidolu. Tomēr populisms ir saistīts ar politiskajiem spēkiem, kuri uzņemas vienīgo tautas gribas sludinātāju lomu. Šo politisko spēku potenciālais ilglaicīgums Latvijā pagaidām vērtējams kā zems. Tikmēr ideja par tautu kā vienotu, patstāvīgu subjektu, kas eksistē paralēli savām politiskajām institūcijām, turpina dzīvot. Ir grūti pilnībā noteikt, kāpēc attiecības starp divām šīm demokrātiskas gribas izpausmēm Latvijā ir izvērtušās tik rūgtas. Taču – un tā ir šīs garās teorētiskās atkāpes jēga – šī sadursme starp politiķu kā tautas pretinieku un sabiedrības pārstāvju tēlu atklājās jaunā gaismā pašreizējās Covid-19 krīzes sakarā. Vīruss un tā ierobežošana rada unikālus apstākļus, lai mēs labāk ieraudzītu to lomu, ko esam politiķiem piešķīruši, – kas, neskatoties uz daudziem apliecinājumiem par pretējo, ir savtīga, aprobežota „ rausēja” loma.

Politiķu tēla pārvērtēšana Latvijā nenozīmē nekritisku attieksmi pret viņu darbu, uztverot jebkuras šaubas par politiskiem lēmumiem kā principiālu uzbrukumu visiem politiķiem. Tieši šāda pozīcija visās iesaistītajās pusēs rada priekšnosacījumus, kas politiskās debates padara neiespējamas. It sevišķi Covid-19 sakarā mēs redzam, ka atrast vispareizāko, neapšaubāmāko pamatu lēmumiem, kas attiecināmi uz visu sabiedrību, nav vienkārši – politiķi, kuriem mēs simpatizējam, kļūdās, kamēr opozicionāri, no kuriem mēs labprāt izvairītos, norāda uz pamatoti vājiem punktiem valdības lēmumos. Demokrātiska lēmuma pieņemšana starp daudzām iesaistīto balsīm ir universāli sarežģīta lieta, tomēr tā tiek padarīta nesalīdzināmi grūtāka, ja politiķi ir izslēgti no tautas vidus jau no paša sākuma.

  1. Puriņa E. Aktuālais, Nožēlojamā valdība un Troļļu sala – kā sociālajos tīklos tiek zvejots atbalsts partijām. Re:Baltica, 2020, 13. maijs. https://rebaltica.lv/2020/05/aktualais-info-nozelojama-valdiba-un-trollu-sala-ka-socialajos-tiklos-tiek-zvejots-atbalsts-partijam/ (skatīts 04.06.2020.)   (atpakaļ uz rakstu)
  2. Bērtule A. 28% iedzīvotāju netic oficiālajai informācijai par Covid-19. LSM.lv, 2020, 12. maijs. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/28-iedzivotaju-netic-oficialajai-informacijai-par-covid-19.a359519/ (skatīts 04.06.2020.)   (atpakaļ uz rakstu)
  3. Domburs J., Fridrihsone M., Lazdiņš A. Gandrīz miljonu vērtā airBaltic krava no Ķīnas: masku sertifikāts nederīgs, respiratori – neatbilstoši. Delfi, 2020, 7. maijs. https://www.delfi.lv/delfi-tv-ar-jani-domburu/raksti/gandriz-miljonu-verta-airbaltic-krava-no-kinas-masku-sertifikats-nederigs-respiratori-neatbilstosi.d?id=52110727 (skatīts 04.06.2020.)   (atpakaļ uz rakstu)
  4. Darbu atstāj NVD direktors Labsvīrs; lēmumu veicinājis „masku emocionālais terors”. Delfi, 2020, 8. maijs. https://www.delfi.lv/news/national/politics/darbu-atstaj-nvd-direktors-labsvirs-lemumu-veicinajis-masku-emocionalais-terors.d?id=52122729 (skatīts 04.06.2020.)   (atpakaļ uz rakstu)
  5. Cipule L. Liene Cipule: Par masku iegādi pandēmijas laikā jeb „ķeriet zagli”. Delfi, 2020, 13. maijs. https://www.delfi.lv/news/versijas/liene-cipule-par-masku-iegadi-pandemijas-laika-jeb-keriet-zagli.d?id=521 (skatīts 04.06.2020.)   (atpakaļ uz rakstu)
  6. https://spkc.gov.lv/upload/Aktualitates/2020/kumulativie_29_05.pdf  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu