punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Iekārtotāja un Vecais mērkaķis

Anta Pence

08/06/2020

 

Antas Pences vārds nevienam komentārus neprasa – nedz mākslas, nedz grāmatniecības pasaulē. Anta strādā izdevniecībā Neputns kopš 2006. gada. Viņa ir ilggadēja nu jau bijušā vizuālās mākslas žurnāla Studija māksliniece (2006–2013). Anta piedalās izstādēs kopš 1996. gada un personālizstāde Mani meklē RIXC galerijā (30.06.–31.07.2016.) tika pie Purvīša balvas nominācijas. Bet pats pēdējais smagsvara ordenis nudien ir dubultsmags un spožs – Gada māksliniece un „ābolītis” konkursā Zelta ābele 2018 par dizainu grāmatām Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij (sastādītājs Raimonds Briedis; izdevējs Neputns; Jelgavas tipogrāfija) kategorijā Uzziņu literatūra un Vilis Rīdzenieks (sastādītāja Katrīna Teivāne-Korpa; izdevējs Neputns; Jelgavas tipogrāfija) kategorijā Dokumentālie izdevumi

Bet kā īsti šie divi darbošanās lauki krustojas – vai māksla (tā īstā) ir arī grāmatu māksla – ja ne „īstā”, tad kāda, interesanti, tā varētu būt? Un vai definīcija „grāmatu māksliniece” kļūst problemātiska visnegaidītākajā brīdī? Par to un arīdzan neseno Latvijas mākslas vēsturi mēs parunājām kādā saulainā maija dienā, izmantojot lietotni Zoom. Pašās beigās Anta man teica: „Man ir vēl divi ābolīši no 2012. un 2015. gada, bet es vairs galīgi neatceros, par ko.”

Rasa Jansone

 

Nu tad sākam. Kā iet Vecajam Mērkaķim?1 Kā viņam klājas?

Pašam Vecajam?

 

Nu ja, pašam Vecākajam!

Nu, figūriņa vēl aptaustāmā veidā ir saglabājusies. Vienā no izstādes filmiņām bija tāda papjēmašē figūriņa, kurai kustējās mute zem izvalbītām acīm, – viņa ir dzīva un stāv plauktā. 

 

Vai Veco Mērkaķi ir iegādājies kāds muzejs?

Nē, nē. Šo nav gan. Nu bet, protams, ka nav. 

 

Nu redzi. Tu saki, „protams, nav”. Bet tā bija visšikākā, viskrutākā izstāde, ko es jebkad Noasā esmu redzējusi. Kurā gadā tas bija?

Tas bija jau ap divtūkstošo gadu. Bet vai tas bija divtūkstoš pirmais vai otrais? Mēs bijām tikko kā pabeigušas akadēmiju.

 

Tev taču ir visas tās filmiņas no izstādes saglabājušās skatāmā veidā, varēsi man atsūtīt?

Nu, nē, tas nebūs gan iespējams. Tas viss no tā laika ir palicis kaut kādā VHS kasetē, iespējams, varbūt vispār vairs nav. Varbūt kādā diskā pārrakstīts, bet kur tas disks? Nekas no tā nav kustināts, tomēr jau divdesmit gadi. 

 

Vecais Mērkaķis ir ļoti vecs, sanāk. Mani toreiz ļoti sajūsmināja pats izstādes nosaukums vien. Vispār vajadzētu to visu mēģināt uzrakt augšā.

Jā, sāk lēnām atkal aktivizēties tas nosaukums. Kad tu pati lēnām ej uz Vecā Mērkaķa vecumu – varbūt tur ir sava aktualitāte? Jo pilnais izstādes nosaukums bija Radošais vakars „Vecajam Mērkaķim – 100”. Un kad tu sāc domāt par savu radošo vakaru, nu, tad ir lēnām jāsāk domāt par restarta iespējām.

 

Vizuālās mākslas mākslinieks, sasniedzis savu radošo vakaru – tur nav ne mazāko šaubu, viņš patiešām var kļūt par Veco Mērkaķi, bet vai kaut kas tāds draud arī grāmatu māksliniekam?

Jā, jā, tas draud. Tas draud jebkuram, man liekas. Tas ir kaut kāds uzmanības vai fokusa trūkums uz galveno lietu, kas tev jādara. Kad paliek tikai ieradums un rutīna, un tu nespēj vairs svaigi paskatīties uz to, ko vispār dari. Tas draud jebkuram, jebkurai profesijai.

 

Es aizgāju uz Neputnu. Un tur man iedeva milzīgu kaudzi ar tavām grāmatām, bet  vispirms parādīja plauktu plauktus ar tavām grāmatām, vajadzēja izvēlēties, jo visas pastiept es nespēju. Cik ilgi tu esi saistīta ar Neputnu, cik ilgi tu tur jau strādā?

Ļoti ilgi. Tas sākās ar žurnālu Studija, ar 2006. gadu, bet, man liekas, jau pirms tam bija viens katalogs, un tad sakrita kopā vairāki apstākļi – pēkšņi Studijai vajadzēja mākslinieku, un tas viss noritēja ļoti straujā tempā, tas sākums. Un patiesībā es pat brīnos, ka tur noturējos. Jo tikai pēdējos gados es jutos – jā, es taisu Studiju. Un tas puslīdz atbilst arī manai šī brīža sapratnei, kā žurnālam vajadzētu izskatīties. Jo pirmos, tos vecos izdevumus es pat baidos vērt vaļā. Tās bija diezgan lielas šausmas. Treniņa laiks, no kā cieta, iespējams, arī plašāka publika. Bet, protams, Neputnā nokļūstot, biju ļoti laimīga. Ar Neputnu man vienkārši necerēti paveicās! 

 

Pie Studijas tu strādāji kopā ar Līgu Marcinkēviču?

Beidzamos gadus jā. Sākumā ar Laimu Slavu, pa vidu uz īsu brīdi bija arī Vilnis Vējš. 

 

Tu esi strādājusi kopā ar trim Studijas redaktoriem! Tā taču varētu būt vispār viena atsevišķa sižeta līnija. Tātad sanāk, ka tavas gaitas Neputnā sākās ar žurnālu Studija.

Jā, es pat toreiz neskaitījos īsti Neputna štata darbiniece. Es vienkārši biju žurnāla māksliniece. Ierados vienreiz pa diviem mēnešiem, un mēs uztaisījām žurnālu. 

 

Un kā tu attapies štatā? Un vai štats nozīmē katras dienas darbu?

Tā sākotnēji bija manis pašas izvēle, jo es ļoti vēlējos nodalīt māju un darbu. Man likās, ka darbā es daru to, kas attiecas uz darbu, un mājās es varu kaut kā pārslēgties un domāt par citām lietām. Jo, ja tu strādā mājās, kā tas šobrīd sanāk ar attālinātā režīma darbu, tad mājas pāraug par darbavietu – un tikai. Bet es redzu zināmus plusus šobrīd arī. 

 

Nu, protams, tieši šo gribēju tev vaicāt. Par ko gan citu, ja ne par Covid-19 ietekmi uz mūsu ikdienu! Kādi ir tavi ieguvumi, parunāsim par to.

Nu, ieguvums ir tieši tas liekais laiks, ko, ejot uz Neputnu, es pavadīju, gatavojoties darba dienai, tīri cilvēcīgi sataisoties no rīta, pārvarot attālumu uz darbu, pēc tam atgriežoties no darba. No vienas puses, tas var likties skaisti, bet, no otras puses, tas ieguva ļoti lielu rutīnu. Maršruts ir viens, un arī manas funkcijas ir vienas un tās pašas no gultas pamešanas līdz durvju aizslēgšanas brīdim – bez mazākās variācijas iespējām. Un pēdējā laikā man pašai prasījās šo pārlauzt, šo ļoti lielo robota gājienu. Jo sevišķi, ja ir vairāki paralēli darbi, tad tu nedzīvo, tad tu funkcionē, un pēdējā laikā es ļoti saskāros ar šo funkcionēšanu. Šobrīd, ārkārtas situācijā, es varbūt saskaros ar citiem trūkumiem, kas ir mājās. Piemēram, izslēgt datoru laikā. Vai socializēšanās problēma. Jāiet pie kaimiņiem parunāties.

 

Ā, tu ej runāties pie kaimiņiem!

Jā, man ir ļoti labi kaimiņi. Šorīt mēs tikāmies uz pankūkām.

 

Tad jau sanāk, ka Vecais Mērkaķis sajuta asinis riņķojam, pateicoties Covid-19 krīzei. Nu, mēs visi sajutām.

Es jau sen gatavojos pamēģināt kaut ko šādu. Un tas bija īstais brīdis – paņēmu darba datoru, ar taksometru atbraucu uz mājām, saslēdzu vadus un – un mans reālais darbs vispār nav mainījies. Jo tiklīdz tu ieslēdz datoru un pieslēdzies procesam – tu esi tikai datorā, vienalga, kurā telpā tu sēdi. Es varētu sēdēt stacijas tunelī tikpat labi. Jo ir darāmais. Un tu esi otrā pusē ekrānam.

 

Man nav nekāda priekšstata, kā ir iespējams salikt kopā, piemēram, Notikumus latviešu zemēs ar vairāk nekā tūkstoš lappusēm. Mana izpratne atduras pret četrdesmit četru lappušu bukletiņu, tādu maketu es puslīdz spētu aptvert un realizēt. 

Labi! Jo tas ir tas pats. 

 

Nu, nē. Nedomāju, ka tas ir tas pats. Tu strādā pie milzīga apjoma zinātniskiem izdevumiem – un es mēģināju iztēloties, kā tas vispār var notikt. Vai tas varētu būt tā, ka tavs makets ir kā tāda māja, ko tu lēnām būvē. Māja sastāv no vairākām istabām, un tu iemanies pārvietoties no istabas uz istabu, bet galvā tev visu laiku ir šīs mājas shēma. Bet varbūt tas notiek pilnīgi citādi?

Pirmkārt jau tā mājas shēma ir jārada. Jo tu labāk viņu uzradi, jo tev vieglāk pēc tam norit viss tālākais process, un varbūt arī pats process tevi iepriecina vairāk. Bet pašā sākumā tas ir kolektīva darbs – es neesmu viena pati ar savu māju. Es sadarbojos ar grāmatas sastādītāju, ar autoru, ar redaktoriem, un katrs ietekmē šo procesu un piešķir drusku dzīvību. Jo citādi būtu, ka cilvēks kaut kur klusībā ceļ savu māju un neviens pat nepamana, kā viņš izdziest. Tieši tas mani arī visvairāk interesē – izdomāt struktūru grāmatai no sākuma līdz beigām tā, lai tas viss kopā funkcionētu. Tas nozīmē, ka sākumā tev jāiepazīst materiāls pēc iespējas labāk, pie tam šis materiāls visu laiku mainās, kaut kas tur notiek. Un pēc tam tu mēģini radīt kaut ko ļoti funkcionālu, atrast kaut kādus moduļus, man pat grūti to izstāstīt, – moduļus, kas gan pie veiksmes, gan izskaitļošanas, gan pie dažām pārmaiņām ieņem tādu sasaistītu formu, kad beigās – un tas ir ideālā variantā – tu vari ļoti racionāli dabūt iekšā visu tajā iesaiņojumā, ko sauc par grāmatu. Tu esi atradusi visas kabatiņas, visus iespējamos plauktiņus, visu, kas ir ērts. Un es ceru, ka arī lasītājam pēc tam tas ir ērti lietojams. Bet, kamēr tu to dari, pats process, viņš ir arī kaitinošs, jo sākumā neveicas, ir grūti nonākt līdz rezultātam, paiet nedēļas. Tu kļūsti dusmīga un nervoza, bet vienalga, bīdot tās palīglīnijas, tu pie kaut kā nonāc. Un tas ir tas labākais.

No sērijas Garu iesaukšana. 2020. 45 × 64 cm. Papīrs, flomāsters

 

Skatoties tavas grāmatas, man bija jādomā vēl par kaut ko. Šo milzīgo izdevumu paradokss slēpjas tajā, ka it kā taču grāmatas makets – tavs darbs – man kā lasītājai un skatītājai visu laiku ir acu priekšā, bet tajā pašā laikā tas paliek totāli apslēpts, es to nejūtu.

Nu, tā ir lielākā uzslava, ko vispār var dzirdēt.

 

Piemēram, Vilis Rīdzenieks.2 Ņemu šo grāmatu savās rokās un domāju – tā, tagad es izpētīšu, kā Anta strādā. Kādi ir viņas mākslinieciskie paņēmieni, tādi noteikti ir. Bet, tikko kā es grāmatu atveru, es tajā iekrītu ar galvu pa priekšu.

Nu, Rīdzenieks bija supermateriāls.

 

Un es jūsmoju un mani satrauc tās bildes, un es vispār aizmirstu, ka man taču bija jāizpēta grāmatas makets. Tieši tāpat bija ar Ingas Pērkones Ekrāna skatuvi: es vienkārši sāku lasīt – nu kāds tur grāmatas makets? Es to turu rokās, un tas paliek noslēpts pat pēc vairākiem mēģinājumiem to atslēgt. Un pēc tam man likās – paga, ko man šis atgādina? Tas man atgādina kādu fragmentu no Nabokova lekcijas amerikāņu studentiem par krievu literatūru, par Tolstoju. Tolstojs pats esot ļoti lepojies ar Annas Kareņinas nodaļu pārejas vietām, kā viņš abas lielās sižeta līnijas vij kopā, un Nabokovs arī par šo viņu ļoti slavē. Es jau vairs nezinu, cik reižu esmu uzsākusi lasīt Kareņinu, lai izpētītu šos sapludinājumus.

Nu ja, tās vietas droši vien vispār nevar pamanīt.

 

Jā, jo tu uzreiz esi iekšā tajā tekstā, neglābjami. Un salaiduma vietas Nabokovs var atpazīt, jo viņš pats ir darītājs. Iespējams, līdz galam, visos smalkumos ļoti sarežģītu maketu novērtēt, pat ne novērtēt – izprast –, var tikai otrs grāmatu mākslinieks? 

Man jāsaka, ka grāmatai ir ļoti svarīgs pats sākums. Tas ir vairāk tāds nevis tehniskas sarežģītības, bet iztēles sākums. Jau pašā sākumā grāmatas autors vai sastādītājs, vai galvenais redaktors – viņi vienojas savās vīzijās, un es kā māksliniece taisu nevis abstrakti kaut kādu, jebkādu māju, izmantojot paņēmienu, kas mani tobrīd interesē, bet sāku noskaidrot, kas tas vispār būs par izdevumu. Man tas jāuzzina no autora un jāsaprot, vai es to varu pieņemt arī kā savu mērķi. Nu, piemēram, vai šī grāmata ir skatāma? Vai viņa ir lasāma? Vai viņa ir ērti paņemama rokās? Bet varbūt ir svarīgi, lai viņa ir liela, lai bildes iekšā ir lielas – lai tu vari smalkumus tajās apskatīt. Bet varbūt tie ir vienkārši piefiksējami attēli, ko mēs visi jau zinām un nav būtiski tajos iedziļināties. Par ļoti populārām gleznām mēs vienkārši izlasām, saprotam, kādā hierarhijā tās ir ieliktas kāda cita autora sistēmā. Personiskā sadarbība un mērķu noskaidrošana – tas, lūk, ir tas pamats, uz kā tu vispār konstruē to māju. 

 

Jūs rīkojat sapulces? Darba grupa tiekas klātienē un spriež?

Jā. Vai nu visi kopā, vai daži cilvēki – tas katram projektam norit atšķirīgi. Arī pašam autoram ir ļoti būtiski, tekstu materializējot, apmēram iztēloties, kā grāmata varētu tikt lietota. Un tad – ja ir šī vīzija, tad arī darba uzdevums parādās. Un tad to darba uzdevumu var risināt. Ar Vili Rīdzenieku notika tieši šādi. Ar grāmatas sastādītāju Katrīnu Teivāni-Korpu mēs ieguvām vienu skatījumu tieši pārrunu ceļā – ko mēs gribam izdarīt ar šo unikālo materiālu, kādā iesaiņojumā mēs viņu gribam ielikt. Un beigās, jā, es esmu apmierināta ar to formu. Tas ir pasmags blāķis, grūti paceļams un pārvietojams, bet bildes ir atrādītas labākajā izmērā. Mēs varam iegūt iespaidu par Rīdzenieku un apskatīt viņa devumu. Bet bieži vien tas arī ir ļoti grūti. Jo šie mērķi var izrādīties pretēji. 

 

Cik svarīga grāmatniecības pasaulē ir Zelta ābeles nominācija? Vai tā jums ir prestiža balva? Jo, piemēram, par Purvīša balvu mākslinieku vidē nekāda vienprātība nevalda, un tas ir tikai veselīgi. 

Zelta ābeles balva ir patīkama un būtiska izdevējam. Jo tā ir atgriešanās pie gada laikā izdotām grāmatām, tā ir uzmanības vēršana uz šiem izdevumiem. Tur ir ieguldīts liels darbs, bet, tā kā mums ikdienā grāmatu netrūkst, nāk arvien jaunas un jaunas, tās laika gaitā kaut kur nobīdās no pirmajām līnijām. Balva ir iespēja šos izdevumus kaut kādā veidā atkal aktualizēt. Bet patiesībā par pašu grāmatas salikumu, par vizuālo – es domāju, katram māksliniekam ir savi mērķi, ar kādiem viņš veido šo grāmatu. Un, kā jau tu teici, nav redzams tas dizains, tās salaiduma vietas, ļoti maz cilvēku no malas to sapratīs, tāpēc tu pat īsti nevari vēlēties, lai tas notiktu. Un līdz ar to, pat ja tu tiec novērtēta par kādām citām lietām, tev tas varbūt nav tik būtiski, jo tu redzi, ka tas ir kaut kāds ārējs efekts, kas tev ir gadījies. Vai varbūt kontekstā ar pārējām tā gada grāmatām kāds kaut ko ir ievērojis. Bet tev būtiskās lietas – tās noteikti var palikt aiz borta, un tu nebēdājies par to. Tu esi atrisinājusi sev svarīgu uzdevumu tajā procesā un par to tu nopriecājies. Un varbūt kaut kas cits nav sanācis un tā grāmata izskatās pilnīgi parasta. 

 

Vai tu pazīsti vilšanās sajūtu? Kad grāmata nokļuvusi beidzot pie tevis? Ir nācies dzirdēt pārdzīvojumus, it sevišķi, ja grāmatā iesaistīta glezniecība – krāsas vienmēr ir nepareizas, papīrs uzsūc par daudz vai neuzsūc tā, kā vajag. Varbūt tava profesionalitāte ir jau tāda, ka tu precīzi zini, cik kurš papīrs ko iesūks?

Varu apstiprināt, ka ir vilšanās sajūta, jā. Bet es cenšos pēdējos gadus aiz bailēm no šīs sajūtas darīt maksimālo, kamēr vēl tas produkts nav aptaustāms. Es mēģinu aizbraukt uz tipogrāfiju, kaut saprotu, ka tur mainīt var kaut ko ļoti minimāli, tā drīzāk ir māņticība. Nu, lai providence zina, ka tu esi izdarījusi, ka esi aizbraukusi. Bet vilšanās – es to domāju vairāk par savu darbu. Tu esi jau simtreiz kaut ko izdrukājusi, tu maketu pārzini labi, bet, saņemot grāmatu, tik un tā viss izskatās nedaudz citādāk. Tu konstatē, ka, piemēram, ir kaut kādi burti par gaišu vai neesi notrāpījusi to burta lielumu, kāds tagad liekas vajadzīgs. Bet te ir runa par ļoti mikroskopiskām vienībām. Un tas sabojā garastāvokli. Tu negribi šo grāmatu atvērt vairākus gadus. Tu to noliec plauktā un pēc iespējas ātrāk gribi no tā visa tikt vaļā. 

 

Un kā tu tiec ar to galā? Varbūt paiet pieci gadi…

…un tu skaties un domā – nemaz nav tik slikti. 

 

Tas pats Tolstojs reiz bija klīdis pa māju, uz dullo izņēmis grāmatu no plaukta, sācis lasīt, tīri tā nekas, ielasījies un beigās pārsteigts konstatējis, ka tā ir viņa grāmata, viņa romāns. Tiesa gan, viņš tad ar romānu rakstīšanu vairs nenodarbojās. Tolstojs mani velk atpakaļ pie pirmsākumiem. Tātad akadēmiju tu beidzi divtūkstošo gadu sākumā. Tu biji Ojāra Pētersona pirmajā vizkomistu kursā? 

To tagad ir grūti pateikt. Varbūt pirms mums arī kāds bija.

 

Un F5 grupa?

Viņi bija gadu pēc mums. 

 

Es pārraku savu grāmatplauktu un atradu Ojāra maketētās grāmatas no divtūkstošo gadu sākuma. Jaunās akadēmijas grāmatas, Helēnas Demakovas Citas sarunas, Venēcijas arhitektūras biennāles izdevumu, diezgan daudz. Runājot par Ojāru Pētersonu, tolaik mums, gleznotājiem, likās, ka viņš ļoti rūpējas par saviem studentiem, ka viņam rūp toreiz ļoti jaunais un skanīgais vārds „karjera”. Cik liela nozīme ir Ojāram? Vai tava interese par grāmatām ir saistīta ar viņa darbību grāmatniecībā? Varbūt jums akadēmijā bija obligātas maketēšanas stundas? 

Viņam ir liela ietekme uz kopējo skatījumu. Un tas, man liekas, ir līdzīgi kā mākslā, tā grāmatās. Jebkurai savai izpausmei tev vajag saprast attaisnojumu. Kāpēc tu to dari? Tev vismaz sev vajag pateikt kaut kādu – nevis kaut kādu, bet attaisnojumu, kādēļ tu dari tā, nevis citādāk. Šī konceptuālā ievirze, kas ir bijusi Ojāra nodarbībās, atstāja iespaidu uz visu paralēlo darbību. Tev ir grūti ieviest grāmatā kādu efektu, kuram tu īsti nevari atrast pielietojumu ārpus tā, ka viņš ir tikai efekts un viņam nav jēgas attiecībā pret grāmatas saturu, viņam nav nu kaut vai joka jēgas! Bet par to rūpi par studentiem – es tiešām tajā laikā to izjutu. Tas sasaucās ar pašu laiku, kurā mēs bijām. Ojāra paaudze mums bija ļoti liels piemērs mākslā. Mums bija cilvēki, kurus redzējām kā kopumu un kas ļoti aktīvi darbojās un iezīmēja to ceļu, uz kuru tiekties. Un mūsu pašu aktivitāte bija kaut kā mērķtiecīgi virzīta. Tad taču bija ļoti daudz lielu izstāžu un lielu notikumu, kur mums bija iespēja ar Pētersona palīdzību iekļūt un piedalīties.

 

Nosauc kādu izstādi, kādu piemēru!

Nu, piemēram, izstāde Geo-Ģeo Pedvālē. Tas bija ļoti plaša mēroga pasākums. Izstāde Viļņā mums bija. Vai, piemēram, Cilpa. Tās bija vairāku dalībnieku izstādes, kas tika organizētas ar vērienu, bija nepieciešams uztaisīt pietiekami lielu, pabeigtu darbu, kuram pietika līdzekļu, – visi apstākļi nostrādāja kopā tajā brīdī. Tas bija tāds pārejas laiks no iepriekšējās ēras uz mūsdienām, kad viss liekas ļoti sasīkumots. Man, no malas skatoties, viss izskatās uz mazām iniciatīvām balstīts, kas, protams, arī ir forši, jo šodiena ir pilnīgi citāds laiks. Grūti jau to salīdzināt.

 

Jūs pabeidzāt akadēmiju – vai tas turpinājās? Lielo izstāžu prakse? Varbūt Vecais Mērkaķis transformējās grāmatās? Un varbūt tā bija harmoniska pāreja. Varbūt apzināts lēmums. Un vai vispār te ir iespējams runāt par kaut kādiem šāda veida nošķīrumiem? 

Es sākumā, domājot par šo sarunu un sarakstoties ar tevi feisbukā, kaut kā nodalīju, ka grāmatu māksla nav māksla, un sava mākslas darba radītājs jānošķir no grāmatas mākslinieka, bet saikne jau pastāv. It sevišķi, ja mākslinieks taisa grāmatu, tad pa visām plaisiņām kaut kāda noplūde no tevis kā mākslinieka vienmēr būs tajā grāmatā. Bet pašā pamatā, jāsaka, tur tomēr ir ļoti liela atšķirība. Jo grāmata – es to nekad tiešām neesmu uztvērusi kā mākslu. Grāmata tomēr ir iesaiņojums kaut kam gatavam. Kaut kādam sastādītāja vākumam, autora tekstam, kas jau ir pabeigta vienība ar autora ideju, ar autora izdomātām ilustrācijām, ar sākumu un galu – un grāmatas mākslinieks ir cilvēks, kas piedalās, lai autora ideju īstenotu. Un es domāju, ka tas ir godīgi – uz šo lietu tā skatīties un saprast savu servisa lomu tajā visā, kas nebūt nav mazsvarīga. Tā ir zināma profesija visā profesiju kopumā, kas iesaistīta grāmatas tapšanā. Savukārt kā mākslinieks savam mākslas darbam tu esi vienīgais darba idejas autors un vienīgais materializētājs, un mākslas darbs ir pašvērtīgs, arī neracionāls būdams. Bet grāmatai ir jābūt izmantojamai, racionālai – tā varētu būt tā lielā atšķirība. Un, zini, es neesmu ļoti laba organizatore. Pasākumu organizatore, par izstādēm runājot. Bet man liekas, viss kaut kā ieņem savu vietu. Laiks mainās, viss kaut kādā veidā mainās. Un es neesmu mākslas lietas galīgi nolikusi nost. Bet bija zināms pārtraukums, jā. Kimā mums ar māsu bija izstāde 2010. gadā, un tad kādus piecus gadus nebija nekāda uzrāviena. Bet pēc tam es atsāku darbošanos, ja tā varētu teikt, pagrīdē. 

 

Ā, cik jauki!

2016. gadā man bija izstāde RIXC galerijā krastmalā, Medenes darbnīcā. Nosaukums bija Mani meklē, un tur pārsvarā izstādīju gaismas objektus no papīra un divas sērijas autortehnikā. Un tad pa kādam mazam darbiņam ir nācies kaut kur eksponēt. Pēdējā nodaļas izstādē3  man bija pat lielāks darbs. 

Skats no personālizstādes Mani meklē RIXC galerijā LSM namā 11. novembra krastmalā. Priekšplānā – Situācijas, 2016, papīrs, elektrisks apgaismojums; pretī – Mēs, 2015, papīrs, elektrisks apgaismojums

 

Nu, re, piemēram, šīs Vizuālās komunikācijas nodaļas izstādes vai Kim? – tā taču arī ir Ojāra iniciatīva. No malas tomēr izskatās, ka jūs ik pa laikam tiekaties, lai uztaisītu kopā kaut ko. 

Nē, es nejūtu, ka tajā visā ļoti aktīvi būtu. Varbūt F5, viņi vairāk turas kopā. Bet vienā brīdī es sapratu, ka kopējie apstākļi un, piemēram, rezonanses trūkums vai mana neesamība centra apritē – tas tomēr nevarētu traucēt nodarboties ar mākslu. Un, tiklīdz es nonācu pie šīs domas nu jau pirms vairākiem gadiem, ja man ienāk prātā kāda ideja, es viņu agrāk vai vēlāk cenšos īstenot. Protams, es netaisu mājās instalācijas, bet papīra formātā arī ļoti daudz ko var izdarīt. Zināmā mērā tas ir fana pēc, bet, no otras puses, ja es to nedarītu, ja es nenovērtētu ideju, kas man iešāvusies prātā, tad jau es parādītu figu tam, kas man to ideju ir iedevis. Veids, kādā es darbojos tagad, mani ļoti atbrīvo, man nevienam nekas nav jārāda. Kaut gan es ceru, ka atkal pēc kāda laika es to parādīšu.

Skats no personālizstādes Mani meklē RIXC galerijā, LSM namā 11. novembra krastmalā. Priekšplānā – Vārdi un darbi, 2014, papīrs, ofseta krāsas. Foto: Kristīne Madjare

 

Turēšu pie vārda.

Tā sajūta ir tāda, ka es kļūstu par brīvāku cilvēku. Tas izskatās ne tik nopietni kā agrāk, bet manai attīstībai tas ir vēl viens solis – ka es varu mājās kaut ko tādu īstenot. Jo faktiski jau tas ir absurds. Ka tu vispār to dari, to mākslu. Un nevajag jau arī kā Vecajam Mērkaķim aizmirst savu vecumu. Ir muļķīgi iedomāties, ka tev visu laiku ir divdesmit un censties to laiku pagarināt. Vai tiekties uz tiem pašiem mērķiem, kas bija agrāk. Jo varbūt tieši tev ir nepieciešami kādi citi mērķi. 

 

Vēl tā atšķirība no divtūkstošo gadu sākuma ir tāda – ja tu toreiz jau akadēmijā būtu nolēmusi darboties ar grāmatām, īsti jau nebūtu, kur. Tagad grāmatniecības pasaule Latvijā ir ļoti bagāta, ļoti plaša. 

Tas tomēr bija gadījums, ka paliku pie grāmatām. Tas nebija mērķtiecīgs gājiens. Jo man jāsaka, ka es drusku pastrādāju arī reklāmā. Un tas bija ļoti grūti. 

 

Vēl viena mūsu paaudzes iezīme. Pabeidzot akadēmiju, liela daļa no mums izgāja cauri reklāmas aģentūrām. 

Man tas bija diezgan īss laiciņš. Un tā nebija tā zvērīgākā aģentūra. Bet pietika laika saprast, ko nozīmē taisīt variācijas Dirol košļenēm. Liktenis mani pasaudzēja no daudz despotiskākām iestādēm, tas bija ļoti saudzīgi, tomēr atklājās tas spektrs, ar ko tur jānodarbojas un cik es esmu piemērota tam. Man bija nervi par vāju, lai to turpinātu. 

 

Cik ilgi tu noturējies?

Pāris gadus, maz. Toties iepazinos ar Ievu Vīriņu.4 Mēs bijām kolēģes. Bet pēc tam, pēc aģentūras, tas patiešām bija veiksmes vai gadījuma faktors, ka sāku nodarboties ar grāmatu. Paralēli akadēmijas laikā nostrādāju mākslas skolā četrus gadus. Es domāju, tev jau arī tas pats bija, kaut kādā veidā mēs centāmies sevi iedarbināt sociumā pēc akadēmijas.

 

Reklāmas aģentūra – tas ir īpašs stāsts. To vajag pamēģināt, lai saprastu, ka nekādā gadījumā nedrīkst darīt visu mūžu. Tavā aģentūrā tev kāds stāstīja, ka reklāma patiesībā ir māksla?

Mums ar Ievu Vīriņu tas kantoris patiešām bija diezgan humāns. Man sēra smaku izdevās tik tikko apostīt.

 

Bet tā labā puse reklāmas lietā ir, protams, maketēšanas pieredze. Tāpēc jau iespējams tagad uzmaketēt četrdesmit četru lappušu bukletiņu. 

Tehniskā ziņā, jā, ļoti liels ieguvums. Ļoti straujā tempā bija jāapgūst tehniskas iemaņas. Sadarbība ar pasūtītājiem un klientiem varbūt iezīmēja galējo stadiju, un, iespējams, pēc tam man viss likās daudz cilvēciskāks un humānāks, nonākot citās aprindās. Tu pēc tam vari dzīvot savu robežu iekšienē daudz lielākā komforta zonā. 

 

Par tehniskajām lietām. Kad mēs gatavojāmies sarunai, tu teici, tev ir tik vecs dators, ka nevari uz viņa uzlikt Zoom, un Zoom tāpēc uzlikās uz telefona. Es biju iedomājusies, lūk, lai saliktu kopā Vili Rīdzenieku, vajag kosmosa kuģi vismaz. Kā tas ir no tehniskā aprīkojuma puses? Tev nav jābūt pašam jaunākajam Mac datoram? 

Es varu parādīt, man šitas aparāts ir okei. (Anta rāda savu Imac 27 collas lielo ekrānu). Foršs kompis, bet viņam diemžēl jau ir septiņi gadi. Un šis skaits jau ir drusku par lielu, lai uzliktu pašu jaunāko. Es domāju, tas ir mārketings un bizness, kas virza šo savienojamību vai nesavienojamību ar vēl jaunākām tehnoloģijām, pieprasījums uz lielāku patēriņu. Bet tik, cik ir vajadzīgs vienai normālai programmai, kas nemaz tik ātri nenovecotu, ja viņa mākslīgi netiktu novecināta… un vispār jau labu grāmatu varētu samaketēt arī Word’ā. Tur tikai tīri tehniski būtu jāskatās, kā failu atdot tipogrāfijai. Jo nav tik liela nozīme aprīkojumam, būtiskākā ir ideja, ko tu gribi uztaisīt. Un tu viņu varētu uztaisīt ar visprimitīvākajiem līdzekļiem. Un, ja tu to realizētu līdz galam, neviens pat nepateiktu, kādā programmā grāmata uztaisīta. Tev pašai, protams, maketēt vecā kompītī ar vienu vecu Word programmiņu būtu apgrūtinoši, bet, ja vien varētu dabūt to failu adekvāti ārā, tad tas būtu pilnīgi iespējams. 

 

Nu, šis ir konceptuāli skaisti. 

Daži autori tā dara. Bet tas tomēr nav racionāli, jo pēc tam tāpat ir jātaisa no jauna. 

 

Vai tev savām grāmatām mājās ir atsevišķs plaukts?

Nē. Man dažas ir, bet nav pat mājās visas. Dažas esmu aizvedusi vecākiem, pēc izdošanas kāds grib izlasīt, dažas kaut kur noklīdušas. Viņas dzīvo savu neatkarīgu dzīvi. 

 

Vēl es tev gribēju pajautāt – vai tu sapnī vai varbūt muzejā esi redzējusi Gūtenberga iespiedmašīnu?

Man liekas, kaut kur ārzemēs esmu redzējusi, varbūt pat Vācijā. Es iztēlojos to mašīnu ļoti skaidri. 

 

Es tagad te lieku romantizēti poētisku uzslāņojumu šim jautājumam virsū, bet vai mūsdienu grāmatu mākslinieka darbā ir kaut kas, kas vēl tur pie šīs mašīnas? Vai kaut kas, kas saista tevi ar mūku cellē un viņa no pārrakstīšanas notirpušo pirkstu?

Jā, es domāju ka fiziskā sajūta varētu būt līdzīga. Jo tavs ķermenis atgādina, ja esi aizsēdējusies pie kompja, jā, tad mūkam notirps pirksts, pareizāk sakot, notirpst visa rokas locītava un tu jūti, ka jāiet pastaigāt. Bet tīri simboliski nevis ar mūku ir tā līdzība, bet ar grāmatas salicēju, ar burtlici, tur es varu saistību atrast, jā. Jo arī viņš domā, kā iedabūt iekšā kaut kādu tekstu kaut kādā lappusē, un viņam galva sāp par tām pašām lietām. Tehniski viņš to dara, liekot burtiņus un klišejas starp burtiņiem, viņam ir savs arsenāls, ar ko viņš darbojas, man ir savs, bet tas mērķis mums abiem ir viens. Es vakar noklausījos Mākslas vingrošanu radio Klasika. Tur pavīdēja tāds nosaukums – grāmatas iekārtotājs. Protams, mūsdienās tas skan jocīgi, bet, manuprāt, tas ir visprecīzākais, kas raksturo manu darbību grāmatās. Jo īsti mākslinieks es nevaru skaitīties – es nefunkcionēju kā mākslinieks, darot šo darbu. Tās ir citas funkcijas. Bet iekārtotājs veido iekārtojumu katram komponentam, kas tev ir nolikts uz galda čupiņā. Un „dizainers” – tas tomēr ir ārzemju vārds. Man vienmēr ir bijušas problēmas sevi identificēt gan ar grāmatas dizaineru, gan ar grāmatas mākslinieku. Varbūt kompilators? Nē, tas arī skan griezi. Tā tiešām ir liela problēma, šīs definīcijas. Bet „grāmatas iekārtotājs” ir ļoti precīzi. Tu iekārto savu māju. Tu vienkārši iekārto to, kas ir. 

  1. Radošais vakars „Vecajam mērkaķim – 100”. Antas Pences izstāde kopā ar Ditu Penci un Daci Džeriņu peldošajā galerijā Noass 2002. gadā. Tā bija jauno māklinieču reakcija uz sabiedrībā novērotu nepamatotu pompozitāti un atsevišķu personu glorificēšanas tendencēm. Centrā bija izvirzīta persona Vecais Mērkaķis, kuram tajā brīdī noritēja radošais vakars un vēl pie tam palika simt gadu. Izstādes apmeklētāji tika aicināti kļūt par jubilāra sumināšanas līdzdalībniekiem.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Vilis Rīdzenieks. Sast. K. Teivāne-Korpa. Rīga: Neputns, 2018.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. LMA Vizuālās komunikācijas nodaļas izstāde Nosaukumam nav nozīmes 2017. gada rudenī LNMM Lielajā zālē. Izstādes idejas autori: Ojārs Pētersons, Līga Marcinkeviča, Maija Kurševa.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Ieva patlaban ir LMA Mākslas vestures institūta daudzsējumu izdevuma Latvijas mākslas vēsture un zinātniskā žurnāla Mākslas Vēsture un Teorija māksliniece.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu