punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Truls un nejēdzīgs teksts

Marjus Povils Elijs Martinenko

11/06/2020

 

Īss, lakonisks autora apraksts, balstoties uz ontoloģiskiem skaitļiem

 

Vecums: 27

Augums: 168

Svars: pieaug

Ego: gigantisks

Darbavietas, kurās strādāts: 13

Pieredzētās hipoglikēmiskās komas: 15

Autora dēļ iesāktas un pabeigtas pirmstiesas izmeklēšanas: 2

Taisot pirotehniku, nodedzinātas mājas: 1

Hospitalizācijas psihiatriskajās slimnīcās: 2

Pieredzētās operācijas: 4

Bērni: 1 (Emanuels)

Iecienītākā psihoaktīvā viela: lizergīnskābes dietilamīds (LSD)

Pašreizējais darbs: aktieris, rakstnieks

Iecienītākais vaļasprieks: saglabāties

Vecāki: Grigorijus – sēž par slepkavību; Ringaile – svētā (un vēl arī tulkotāja, valodniece, redaktore, lituāniste)

Autors studējis filozofiju, tulkošanu, gadu dzīvojis ar mūkiem. Mīļākie amati – bārmenis, nakts portjē, pastnieks, aktieris un rakstnieks.

Autors cer, ka, lasot tekstus, gūsiet kaut nedaudz baudas.

 

 

Vēsturiskā alternatīva

 

Mīla mana, šodien manī it nemaz nav mīlas tev. Mīla mana, tava dzīve rit pakaļā, šonedēļ tevi divreiz aizveda uz trako māju un tu divreiz izbēgi. Mīla mana, tu vakar sadzēries degvīnu, sadauzīji pudeli, sagraizīji delnu locītavas, aizgāji līdz upei un zvanīji man. Nospriedu, ka esi apņēmusies noslīcināties, pēc tam nevarēju tevi sazvanīt vairākas stundas… Pusnaktī tu zvanīji, lūdzi, lai atbraucu. Lai padzirdu tevi ar ūdeni, uzklāju gultu, noģērbju, noguldu, atskaņoju mierīgu mūziku un apguļos blakus.

Mīla mana, nemīlu tevi un nekad neesmu mīlējis, tu mani vienkārši kaitini. Man krīt uz nerviem tava nedabiski augstā balss. Tu tā runā, lai skanētu maigi, fejiski, saldi. Un tas saldums man uzdzen vēmienu. Man patika, kā mēs gulējām gultā, kad tu beidzi, un tava balss bija dabiska, tu biji pārāk atbrīvojusies, lai uztrauktos par savu pozu.

Man zajebal, ka nelieto ziepes, mazgādama savas intīmās zonas, jo tās it kā kaitējot. Man metas nelabi no tās sāļās un iesaldenās pretīgās smakas, kuru saožu, kad noģērbies. Var jau būt, ka ziepes patiešām kaitē, bet tu varētu atrast alternatīvu.

Mīla mana, nemīlu tevi, saprotu to, jo pēkšņi man kļūst skaidrs – tu esi piedzērusies, sagrieztām locītavām, es guļu, tevi apskāvis, skan mierīga mūzika, un es domāju, kā varētu visiem izstāstīt neatkārtojami traģisku stāstu par to, kā mana mīla noslīcinājās.

Mīla mana, pār mani valdīja iekāre, un es ļāvos tās diktātam, mīla mana, tieši tā viņa arī lika man tevi saukt. Šodien manī it nemaz nav mīlas tev un es pat nesaprotu, kā iespējams tevi iekārot. Tavas locītavas ir kreveļainas, tava seja paģiraina, gribēju lasīt, nevis braukt pie tevis, gribēju stāstīt neatkārtojami traģisku stāstu, nevis visu nakti gulēt tev blakus. Un vēl, mana mīla, – tev vajadzētu atrast alternatīvu ziepēm.

Mīla mana, uzausa rīts, tavas locītavas svaigi kreveļainas, tava seja paģiraina, tādai sejai nepiestāv fejas balss, un man šķiet, ka tu to saproti, bet tāpat runā maigi kā pasaku varone. Uzausa rīts, un es gribu uzsmēķēt, bet tu izmet manas cigaretes pa logu, jo gribi, lai atmetu smēķēšanu. Gribi pierādīt, ka vari kaut ko kontrolēt. Piemēram, mani – nevis ļāvi lasīt grāmatu, bet atvilki mani šurp. Gribi, lai es mainītos, atmestu smēķēšanu, lai gan agrāk tevi tas netraucēja. Tu vairs nevari kontrolēt savu dzīvi un mēģini kontrolēt citus, jo kontrole sagādā drošību. Un vēl, mana mīla, – tev vajadzētu atrast alternatīvu ziepēm.

Mīla mana, tu sakņūpi uz zemes, ar rokām ieķeries manās kājās, es velku tevi pa koridoru, pār lieveni, pa kāpnēm, eju lejā paņemt cigaretes, es nemīlu tevi ar tām svaigi kreveļainajām rokām, paģiraino seju un to sapisto balsi…

Pašā sākumā teici, ka varu beigt tevī, jo esi neauglīga, un tas bija debešķīgi. Mēs mīlamies trešo reizi. Tu steidzies uz darbu, uz praksi, vēlāk man stāstīji, ka stāvi astotklasnieku priekšā, stāsti viņiem par mākslu (es pat neatceros, ko tu mācīji) un jūti, kā gar taviem augšstilbiem tek mana sēkla.

To atceroties, man stāv kā miets, tik spēcīgi, ka pat smeldz. Ar glītu velveta žaketīti, garām krēmkrāsas zeķēm un svārkiem pāri ceļiem, bez biksītēm tu stāvi klases priekšā un gar taviem augšstilbiem tek…

Tā ir atmiņa no mūsu attiecību sākuma, un es to saglabāšu. Toreiz iekāre kliegtin kliedza man ausī. Tagad to dari tu, bet es eju lejup pa trepēm, aiz muguras vilkdams tevi, ieķērušos manās kājās. Noraudājušos, svaigām krevelēm, paģirainu seju… drēbes saburzītas, mati neķemmēti, sen nemazgāti un saplīksnījuši, no mutes vakardienas alkohola un vēmekļu dvaka… Tā ir atmiņa no mūsu attiecību beigām, mana mīla, un es to saglabāšu.

Pamanu divus baložus sēžam uz kāpņutelpas palodzes. Viņiem pilnīgi nospļauties. Risinās trešais pasaules karš – mana pasaule pret tavu pasauli, bet viņiem pilnīgi nospļauties. Un man viņi ir svarīgāki par tevi, mana mīla. Jo es domāju: „Interesanti, vai baloži vispār spļaudās? Ja tā, viņi, visticamāk, to dara pavisam maigi…”

Ziepes kaitē, bet tev vajadzētu atrast tām alternatīvu. Saproti, mana mīla, karš jau beidzās, neviens neuzvarēja, divas pasaules griežas tālāk. Tikai tagad es jūtos kā viens no tiem baložiem – man pilnīgi nospļauties, vai tu atradīsi alternatīvu ziepēm. Tev vajadzētu atrast alternatīvu man, kontrole tev sagādātu drošību.

Tagad, mana mīla, man ir tikai divas atmiņas. Viena no attiecību sākuma, otra – no beigām. Es gribētu pastāstīt par to, kā mana mīla noslīcinājās, noslēpdams, ka nekad viņu neesmu mīlējis. Apbrīnojami traģisks stāsts, kurā es būtu varonis, moceklis… Bet man ir tikai divas atmiņas no mūsu attiecībām.

Un tikai šis stāsts.

 

 

Truls un nejēdzīgs teksts

 

Ir tādi rīti, kas sākas ar vārdiem: „Bļaģ, es vairs nevaru, man viss pohuj, nahuj, aeaeaaaeee.” Visi šie vārdi ir izrunājami, tikai kaķim dzirdot. Bet viņš, kā gribēdams pierādīt, ka vienmēr var būt sliktāk, piedirš tavu gultasveļu.

Uz ledusskapja, kur mamma agrāk mēdza pielikt zīmējumus, kas skaidri apliecināja vieglas pakāpes plānprātību, jā, uz tā paša ledusskapja atrodi savas mūža mīlestības zīmīti: „Dārgumiņ, vai nekad neesi aizdomājies, ka varbūt tu pieņēmies par tiem desmit kilogramiem tāpēc, ka IZRIJI MANU DZĪVI, BĻAĢ, UN SARDELĪTES NO LEDUSSKAPJA?!!”

Vizītes laikā pie daktera tev diagnosticē F63.9. Tie ir psihiski traucējumi, kas izpaužas kā nevaldāma dročīšana sabiedriskajā transportā. Dakteris katram gadījumam apčamda tavu prostatu, olas un pupsiku. Vēlāk avīzē izlasi, ka pret viņu ierosināta krimināllieta par pacientu pavedināšanu. Tu padomā, šis cilvēks 12 gadus studēja medicīnu, lai varētu tevi apgrābstīt. Tas ļoti dīvainā veidā izdabā patmīlai.

Aptiekā. Prasi kaut ko pret neirozi un izsīkumu. Tev dod baldriāna pilienus. Tas ir kā apsiet lentīti ap kāju, kuru vajadzētu amputēt. Pasaki, ka tev vajadzētu kaut ko, kas nomierinātu un atvieglotu. Aptiekārs sāk skaidrot, ka visas problēmas cilvēka dzīvē rodas slikta uztura un gremošanas trakta traucējumu dēļ. Visbeidzot, lai nomierinātos un atvieglotos, tu nopērc klizmu.

Dodies uz darba interviju. No somas velkot vajadzīgos dokumentus, izkrīt klizma. Darbu nedabū, bet darbadevējs tev dod savu privāto telefona numuru.

Aizej pie zīlnieces. Viņas pakalpojumi ir dārgāki nekā prostitūtas. Viņa kādu laiciņu skatās tavā plaukstā, saka, ka tev ir dauņa līnija un uz delnas tev sāk šķilties pusaudža matiņi. Tad viņa skatās tējas biezumos tavas krūzītes dibenā. Skatās ilgi, bet tad noslēpumainā balsī saka: „Ej un izmazgā, bļaģ, cik es varu skatīties!” Tad nogulda tevi, apkrauj ar dīvainiem akmeņiem un palaiž neparastus trokšņus caur atskaņotāju. Skaņas, kādas izdod suns, kura metamais ieķēries putekļu sūcējā. Zīlniece skatās tavā akmeņiem apkrautajā sejā un saka: „Zini, tev piestāv, zajebis izskaties, varbūt tā arī staigā.” Pēc visām procedūrām viņa saka, ka nākotnes tev nav, bet tās vietā tev ir pāris ļaundabīgi audzēji.

Atgriezies mājās. Ej pamīzt. Mīzdams nošķaudies. No griestiem pil. Rāvējslēdzējs ierauj priekšādu, tautā sauktu par zalupu. Sāc kliegt. Kaimiņš sit pa sienu. Sarkastiski nobļaujies, ka nevari atvērt, jo šeit nav durvju. Viņš sarkasmu nesaprot un izsauc mentus. Atbrauc raidījums Degpunktā. Varas pārstāvji, mēģinādami tevi nomierināt, izsit priekšzobus. Kamera tuvplānā rāda kaķa apdirsto gultasveļu, apmīztos tualetes griestus, tavu asiņaino bikšu priekšu un klizmu, kas izbāzusies no somas. Mēģini pateikt, ka viss nav tā, kā izskatās, bet izsisto zobu dēļ iznāk drīzāk šādi: „Pisieties prom, urodi!” Pēc visa tā piezvana mamma un pasaka, ka tēvs ir pakāries, bet viņa izmetusi tevi no feisbuka draugiem.

Pirms miega vēl paspēj padomāt par to lapiņu uz ledusskapja durvīm, ko atstāja mūža mīlestība. Nē, tomēr nav taisnība. Dzīvi apriji, bet pieņēmies tikai par kādiem septiņiem kilogramiem. Bet varbūt nebūs pat ne tik.

Un jau no šīs domas vien, vien jau no tās kļūst…

Mazliet labāk.

 

No lietuviešu valodas tulkojusi Emija Grigorjeva

Dalies ar šo rakstu