punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Mīlestības romāns, nevis problēmgrāmata

Edvards van de Vendels

15/06/2020

 

Ap apgāda Liels un mazs un tulkotāja Dena Dimiņa gādību šogad Latvijā tika izdots neparasts pusaudžu romāns Zilās zāles vasara. Tas ir mīlestības stāsts par diviem astoņpadsmit gadus veciem puišiem, kuri piedzīvo pirmo mīlestību. Ar grāmatas autoru Edvardu van de Vendelu tiekamies virtuālajā telpā, un sarunas sākumā uzzinu, ka uz Latviju viņš brauc regulāri jau kopš 2000. gada. Šīgada brauciens, kurā bija plānoti gan romāna popularizēšanas pasākumi, gan dalība Punctum festivālā, diemžēl ir atcelts, taču sarunas laikā van de Vendels vairākkārt apstiprina, ka ir ļoti iepriecināts par tulkojumu latviešu valodā.  

Ilze Jansone

 

Pirms kļuvāt par pilnas slodzes rakstnieku, jūs strādājāt par skolotāju. Ko jūs mācījāt? 

Tā bija pamatskola, mācīju pavisam maziem bērniem – astoņus līdz desmit gadus veciem. Es ar viņiem strādāju visu nedēļu. Mācīju visu, izņemot vingrošanu, visu pārējo. Nezinu, kāda sistēma ir Latvijā, bet šeit bērnus līdz divpadsmit gadu vecumam visu nedēļu māca viens skolotājs. Tas bija forši. Bērnībā kļūt par skolotāju bija mana karstākā vēlēšanās. Nemaz nevēlējos kļūt par rakstnieku, par to pat nedomāju. Taču gribēju būt skolotājs, jo skolotājs bija mans tēvs, un arī mamma bija skolotāja. Es šajā darbā nostrādāju piecpadsmit gadu, un tas bija fantastiski. Taču tad sāku rakstīt, un šie darbi nebija apvienojami. Es pārtraucu skolotāja darbu 2000. vai 2001. gadā, bet ilgus gadus domāju, ka atgriezīšos skolā. Taču allaž bija daudz darba ar rakstīšanu, kas arī, protams, ir lieliska. 

 

Vai pietrūkst skolotāja darba? 

Man tas ārkārtīgi patika. Visu nedēļu pavadīt kopā ar bērniem un redzēt, kā viņi aug. Burvīgākais bērnos līdz 12 gadu vecumam ir tas, ka viņi nemitīgi grib kustēties. Viņi vēlas kaut ko darīt, ir entuziastiski. Labprāt rotaļājas un smejas. Un, ja viņi ir skumji, tad pa īstam skumji. Tas ir tik ļoti tīri. Es teiktu, ka man pietrūkst atrašanās bērnu tuvumā, taču nepietrūkst mācību stundu. Manuprāt, skolotājs ir viena no tām profesijām, kas prasa vissmagāko darbu. Vai jūs arī esat bijusi skolotāja? 

 

Nē, es kādu laiciņu pasniedzu universitātē, taču izdegu un pametu darbu. 

Tad jūs zināt, manuprāt, tas ir līdzīgi, jo, kad atrodaties auditorijas priekšā – neatkarīgi no tā, vai tie ir vidusskolēni, augstskolas studenti vai bērni, – tas prasa simtprocentīgu enerģijas atdevi. To viņi no tevis pieprasa. Lai tu būtu patiess un koncentrējies. Tas ir jauks, taču smags darbs. Ja domāju par to, vai vēlētos atgriezties skolotāja darbā, saprotu, ka vairs nespētu to darīt. Arī atbildības dēļ. Īpaši, ja tie ir mazi bērni. Man ļoti nepatīk būt atbildīgam par 20 vai 30 bērnu grupu visu gadu. Man tik ļoti paveicās, ka nekas slikts nenotika, taču reizēm naktīs joprojām rādās murgi, ka ar kādu no bērniem notiek kaut kas nelāgs. Tāpēc man šķiet, ka tā ir pārāk liela atbildība. 

 

Un kā sākās rakstnieka karjera?

Godīgi sakot, es sāku ar dziesmām, ar dziesmu tekstiem. Kad biju ļoti jauns, es pašizglītojos, tādējādi nonākot tuvāk arī literatūrai. Nevis daudz lasīju, bet gan klausoties pievērsu uzmanību dziesmu tekstiem. Man bija milzum daudz ierakstu. Es tos klausījos un centos rakstīt līdzīgus tekstus, īpaši, ja tie bija sarežģīti teksti vācu vai franču valodā. Viens no maniem mīļākajiem ierakstiem bija austriešu, ārkārtīgi feministisks. Es zināju šos tekstus no galvas. Un no tā brīža es allaž vēlējos kļūt par dziesmu tekstu autoru vai dzejnieku. Strādājot ar bērniem, kad biju skolotājs, šad un tad uzrakstīju dzeju par bērniem. Tas kļuva aizvien vieglāk izdarāms, jo es vēlējos, lai bērni to saprot. Rakstīju bērniem. Manas pirmās divas grāmatas bija dzejoļu krājumi bērniem. Un mana izdevniecība bija tā, kas pateica – tagad tu rakstīsi arī stāstus, nevis tikai dzejoļus. Tā nu es pamēģināju. Protams, kļuvu ļoti ambiciozs – un, šķiet, tāds esmu joprojām – gribēju rakstīt biezākas grāmatas gan jaunākiem, gan vecākiem bērniem. 

 

Dzeju rakstāt joprojām? 

Jā. Mana pēdējā iecere, pie kuras strādāju, bet kas vēl nav publicēta, ir mēģinājums atrast jaunus veidus, kā veidot dzejas krājumus. Strādāju pie triloģijas, kur katrai grāmatai ir atšķirīga pieeja. Šogad es intervēju milzum daudz homoseksuālu jauniešu – sešpadsmit līdz divdesmit trīs gadus vecu. Es viņus intervēju grāmatai un tad par šo sarunu rakstīju dzejoli. Tāda būs mana nākamā grāmata, kas klajā nāks septembrī. Ar to nodarbojos visu pagājušo mēnesi, tas bija forši. Garās intervijas bija par jauniešu homoseksuālo dzīvi, jo vienīgais, kas viņiem bija kopīgs, – viņi nav heteroseksuāli. Un to visu es centos kombinēt ar dzeju. Starp citu, pagājušogad es īrēju dzīvokli Latvijā, Rīgas centrā – Skolas ielā, tas bija ļoti tuvu izdevniecībai Liels un mazs. Tajā laikā es strādāju ar šiem dzejoļiem, tāpēc man tie ārkārtīgi saistās ar Latviju, lai gan ir par nīderlandiešu un beļģu jauniešiem. Uzcītīgi strādāju trīs nedēļas no vietas, rakstīju Rīgas kafejnīcu terasēs, tas bija tik jauki. 

 

Ceru, ka kādudien arī latviešu lasītāji varēs iepazīties ar šo dzeju. 

Tas būtu lieliski! Es patiešām ceru, taču, man šķiet, ka tā ir grūti atdzejojama. Bija jautri, jo papildus intervijām grāmatā plānots iekļaut arī jauniešu portretus, tie tika gleznoti. Kad pagājušogad biju Rīgā, es dabūju pirmos portretus un parādīju arī Alīsei [Nīgalei], un viņa man mazliet palīdzēja, norādot, kurš portrets iekļaujas, kurš ne. Tas bija lieliski, taču tā ir bieza grāmata, turklāt savā ziņā saistīta ar Liels un mazs. Bet mana nākamā grāmata, kas iznāks Liels un mazs, būs dzejas krājums. Maziem bērniem, tā nebūs kvīru dzeja. Tas ir pavisam kas cits. Ir diezgan pārsteidzoši, ka viņi izvēlējās šo grāmatu, jo to ir grūti atdzejot. Taču jūs jau zināt Liels un mazs – viņi neizvēlas vieglāko ceļu. 

 

Jūs rakstāt tikai bērniem un pusaudžiem? 

Jā. Bet, ja es rakstu pusaudžiem un jauniešiem, šīs grāmatas lasa arī pieaugušie, jo dažiem pieaugušajiem patīk lasīt par šo vecumposmu. Es domāju, ka manas grāmatas lasa arī pieaugušie, taču mani neinteresē rakstīt īpaši pieaugušajiem. Es neredzu tajā vērtību, nesaskatu atšķirību. Manuprāt, jauniešu romāns ir tikpat svarīgs, cik pieaugušajiem adresēts. Mana solidaritāte un entuziasms pieder bērniem un jauniešiem. Sagadīšanās pēc esmu šo to rakstījis pieaugušajiem, bet tas nav mans mērķis. Viņi ir tikai papildu mērķauditorija – ja vēlas, var lasīt, un tas ir labi. 

 

Kādai, jūsuprāt, jābūt labai pusaudžu literatūrai? 

Pirmkārt, uzskatu, ka tai jābūt rakstītai no jauna cilvēka perspektīvas, nevis kā pieaugušā atskats uz pusaudzību. Protams, vairums jauniešu rakstnieku ir vecāki, man jau ir pāri piecdesmit. Bet, manuprāt, būtu jādara viss iespējamais, lai uzrakstītu mūsdienīgu, reālistisku romānu no jauna cilvēka perspektīvas. Neesmu sajūsmā par romāniem, kas rakstīti no stipri vecāka cilvēka perspektīvas, atskatoties uz tīņa gadiem un mēģinot jauniešiem kaut ko iemācīt. Ja vien, protams, tā nav vēsturiska grāmata, tur ir būtiska atšķirība. Šādas grāmatas es nerakstu, bet uzskatu, ka mums jādara viss iespējamais, lai pietuvinātos mūsdienu jauniešiem. Šā iemesla dēļ man grāmatu vienmēr palīdz uzrakstīt kāds jaunietis. Lai tas notiktu, pie romāna mēs strādājam kopā. Šādā veidā es uzrakstīju trīs grāmatas, es intervēju personu daudz reižu, kādas 50 vai 60 reizes. Sarunā iegūto informāciju es izmantoju, lai uzrakstītu grāmatu. Uzsāku projektu Holandē, kur šādi rīkojas daudzi autori – tas ir diezgan liels, publicētas laikam jau kādas 15 grāmatas. Katru rakstnieku vai rakstnieci iedvesmo kāds jaunietis, un uz vāka ir abu autoru vārdi. Abi arī saņem autoratlīdzību. 

Viena no manām slavenākajām grāmatām saucas Zēns, kurš atrada laimi, un tā vēsta par bēgli no Afganistānas. Kad iepazināmies, viņam bija kādi 17 gadi. Tas bija pirms desmit gadiem, un mēs ļoti bieži sarunājāmies, un es pierakstīju viņa dzīvesstāstu. Manuprāt, šādas sērijas veidošana sekmē to, ka rakstnieki mūsdienās sadarbojas ar jauniešiem. 

 

Kā ir ar jauniešu literatūras tēmām? Romānu Zilās zāles vasara esat izvēlējies veltīt homoseksualitātes tēmai, Zēns, kurš atrada laimi bija par bēgļu tēmu. Vai tēma ir atkarīga tikai no personas, kas jūs iedvesmo, vai arī jums ir kāda sava rakstnieka misija? 

Abi šie projekti ir radīti atšķirīgos laikos. Geju romāns tika izdots 1999. gadā, kas ir diezgan sen. Tā bija viena no manām pirmajām grāmatām, un es vienkārši rakstīju, īpaši neizvēloties tēmu. Neprātoju par to, kādai šai grāmatai būtu jābūt. Vienkārši vēlējos uzrakstīt poētisku romānu jauniešiem, un ķēros klāt. Un sanāca šāda, es pats arī esmu gejs. Protams, romāns man ir tuvs, lai gan tas nav mans stāsts. Taču rakstot es vēlējos radīt geju romānu, kas nav par kādu problēmu, kas saistīta ar homoseksualitāti. Es vēlējos uzrakstīt grāmatu, kas vēsta par mīlestību kā tādu. No paša sākuma, no dziļuma. Un, manuprāt, tā bija intuitīva reakcija. Apzināti par to nedomāju, taču tā bija reakcija uz geju tematikas grāmatām, kuras lasīju jaunībā, jo tur vienmēr bija problēma, turklāt tās allaž bija traģiskas un galvenie varoņi mira vai bija ļoti slimi. Radās iespaids – nu labi, ja viņi mirst, tad var lasīt arī par gejiem. Ja viņi ir ļoti slimi, tad tas ir pieņemami. Un es vienkārši gribēju uzrakstīt par to, kā ir pirmoreiz tik ļoti iemīlēties. Zināju, kā rakstīt citādāk. Un, ja par stāstu – es neesmu sastapis mīlestību kādā Amerikas nometnē. Taču es braucu uz šādām nometnēm. Tāpēc vēlējos radīt stāstu, kuram ir vairākas interesantas sižeta līnijas, nevis par ikdienas dzīvi Holandē. Šīs grāmatas notikumi risinās ASV un Norvēģijā, tas piedod stāstam krāsainību, tāpat arī nometne – tur atgadās tik daudz kas, tik savādi notikumi.  Šāds uzstādījums sniedza man iespēju radīt spilgtas ainas, taču tās notiek ap stāsta kodolu, kas ir divu jauniešu mīlestība. 

Kad biju pabeidzis melnrakstu un parādīju to izdevējiem, viņi teica – jā, tas ir interesanti, bet tev jāsāk no sākuma. Jautāju, kāpēc, un viņi atbildēja: „Nav konflikta. Viss ir tik laimīgi, vai ne? Grāmatas tā neraksta.” Šī saruna atspoguļo to, ko es gribēju panākt, – uzrakstīt par laimīgu mīlestību. Bet, protams, grāmatai šis stāsts neder, tāpēc tagad tajā ir nedaudz dramatisma, lai arī biju pārliecināts, ka vēlos, lai viņi paliek kopā. Starp citu, šī ir pirmā no trim grāmatām, kuras sarakstīju par šiem puišiem, bet par to nedaudz vēlāk. Īsumā, romāns ir par kaut ko man pazīstamu un vienlaikus arī mana reakcija uz problēmromāniem. 

 

Šī ir viena no trim grāmatām, ko sarakstījāt par šiem puišiem? 

Jā, es sāku ar šo grāmatu, un, ja godīgi, tā kļuva par tādu kā klasiku. Tā bijusi nopērkama jau 20 gadu, taču joprojām tiek drukāta, Holandē to joprojām pērk. Es saņēmu tik daudz atgriezenisko saišu par šo grāmatu. Tas mainīja manu dzīvi, jo tā bija pirmā reize, kad saņēmu īstas lasītāju reakcijas par savu romānu – turklāt tā bija mana piektā grāmata. Jā, līdz tam rakstīju dzeju, un cilvēki nekā sevišķi uz dzeju nereaģē – tu izlasi par to avīzē, taču neķeries pie personiskām vēstulēm. Taču pēc šīs grāmatas iznākšanas es saņēmu tik daudz e-pastu un vēstuļu, un atsauksmju no jauniem puišiem, kas stāstīja, kā viņi jūtas. Kāds no viņiem rakstīja: „Es iedevu šo grāmatu saviem vecākiem, lai izskaidrotu viņiem, kā es jūtos,” – vai: „Es iedevu šo grāmatu savam labākajam draugam, lai viņš saprastu, ko jūtu pret viņu.” Un es atceros kādu lasītāju, kurš vēstīja: „Esmu šo grāmatu izlasījis 17 reizes, un šonakt pārlasīšu 18. reizi.” Līdz ar to šī grāmata pārvērta manu dzīvi – es piepeši atskārtu, ka ar grāmatu palīdzību var ieņemt nostāju. Kā autoram tev ir atbildība, tu vari kaut ko mainīt vismaz dažu cilvēku dzīvē. Un šīs grāmatas dēļ es turpināju – nospriedu, ka varu turpināt rakstīt, jo tas nav tikai hobijs. Es nevis daru kaut ko pats sev, jo man patīk rakstīt grāmatas, bet to, kas uzrunā citus cilvēkus. Grāmatas beigās abi zēni dodas katrs uz savu pusi, taču vienlaikus ir skaidrs, ka tik drīz viņi viens otru neaizmirsīs. Protams, ka tolaik es saņēmu daudz vēstuļu ar jautājumiem, kā viņiem tagad klājas, vai viņi joprojām ir kopā. Tāpēc pēc sešiem gadiem uzrakstīju grāmatu par nīderlandiešu puisi. Tajā viņi nav kopā, taču ir skaidrs, ka viņš daudz domā par norvēģu zēnu, un grāmatas beigās viņi atkal satiekas. Un tad, pēc septiņiem gadiem, es uzrakstīju grāmatu par norvēģu zēnu – tajā darbība notiek divus gadus pirms Zilās zāles vasaras. Tā mazliet izskaidro, kāpēc viņš ir nedaudz atturīgs, – manuprāt, nīderlandiešu zēns ir ārkārtīgi atvērts, turpretī norvēģu puisis nav liels runātājs. Viņš vienkārši rīkojas un nemaz nezina, kā izskaidrot savu rīcību. Es vēlējos parādīt, kāpēc Olivers ir tik kluss. Īstenībā tas tā ir tāpēc, ka viņa dzīvē kaut kas atgadījās, kad viņam bija 16 gadu. Tā ir jaunākā triloģijas grāmata. Es uzrakstīju trīs grāmatas, un ļoti jauki, ka visas saņēma Nīderlandes balvu par gada labāko grāmatu jauniešiem. Es saņēmu balvu par pirmo grāmatu, un tad par otro. Tad prātoju – nu, nē, ar trešo grāmatu tā nebūs, bet arī tā saņēma balvu. Starp citu, otrās grāmatas darbība daļēji notiek Rīgā – negribēju, ka visa darbība risinās tikai Holandē. Tolaik es tik bieži viesojos Rīgā. Garš stāsts, bet, manuprāt, pirmā un trešā ir visvairāk lasītas, tās joprojām drukā. Visās trijās grāmatās viņi palika kopā. Es domāju, ka viņi joprojām ir kopā. 

 

Būs arī ceturtā grāmata? 

Nedomāju vis. Manuprāt, tas ir neiespējami, jo pirmais romāns ir par mīlestību, otrais – par draudzību, bet trešais ir stāsts par ģimeni. Mans izdevējs teica, ka jāraksta arī ceturtais, bet es atzinos, ka nezinu, par ko tas varētu būt. Un izdevēji teica – nu, viņi varētu izšķirties. Es atbildēju, ka par to netaisos rakstīt. Tā nenotiks. Ir ļoti sarežģīti nonākt pie šīm trim grāmatām. 

 

Mans minējums bija, ka Olivera klusēšana ir saistīta ar viņa interesi par profesionālo sportu un sporta vidi. 

Absolūti. Tas ir viens no apstākļiem, kas viņam sarežģī dzīvi vairāk nekā Tiho. Tiho neatrodas savā valstī – viņš ir Amerikā un Norvēģijā. Tāpēc viņam ir vieglāk atvērties, lai iemīlētos. Bet Olivers grāmatas otrajā daļā atrodas savā mājā. Viņam nākas sastapties ar treneri un atgriezties futbola treniņos, kas ir sarežģīti. Manuprāt, beigās viņš atklājas kā cilvēks, kuram nav ne jausmas, kā runāt par jūtām. Vieniem cilvēkiem tas ir grūtāk nekā citiem, īpaši atlētiem un sportistiem. Viņi zina, kā izpausties caur ķermeni, taču ne tik daudz caur prātu. Oliveram tas patiešām ir daudz grūtāk. Tāpēc trešajā grāmatā es mazliet pastāstu par to, kas notika pēc pirmās grāmatas. Viņš dodas uz Nīderlandi un studē medicīnu, lai kļūtu par fizioterapeitu. Tajā brīdī viņš jau ir pārtraucis spēlēt futbolu. 

 

Jūs pieminējāt vēstules, kuras saņēmāt pēc grāmatas publicēšanas. Vai, jūsuprāt, literatūrai ir potenciāls mainīt sabiedrību? 

Man tā šķiet. Īpaši, ja raksti bērniem vai jauniešiem, iespēja, ka tava grāmata būs svarīga, ir lielāka nekā tad, ja raksti pieaugušajiem. Tajā vecumā lielākā daļa vēl nav izlasījuši simtiem vai tūkstošiem grāmatu. Ja tā ir bērnu grāmata, ir iespēja, ka visu mūžu tā viņiem būs viena no mīļākajām grāmatām. Vai arī tā var būt pirmā, kurā viņi lasa par kādu tēmu. Īpaši, ja tev ir 12, 13 vai 14 gadu, diez vai būsi lasījis daudz grāmatu par geju mīlestību. Tas nozīmē, ka man jācenšas uzrakstīt to pēc iespējas niansētāku un personiskāku. Man patīk šī atbildība, jo, manuprāt, māksla un literatūra lasītājam piedāvā citu pasauli. Šajā pasaulē varoņi saskaras ar tām pašām lietām, ar kurām cīnāmies mēs. Savā dzīvē esmu daudz iemācījies no grāmatām un to varoņiem. Nedomāju, ka būtu tāds, kāds esmu tagad, ja nebūtu lasījis grāmatas. Šobrīd, kad liela uzmanība tiek pievērsta antirasismam un Black Lives Matter, man ir grūti saprast, kā rīkoties. Vienīgais, kas man nāk prātā, ir lasīt grāmatas par šo jautājumu un izglītoties. Manuprāt, ar labu, psiholoģiski rūpīgi pārdomātu grāmatu tu vari pārvērst jauno lasītāju, kurš vienmēr ir atvērts jaunajam. Es ceru, ka, lasot Zilās zāles vasaru, cilvēki vēlas piedzīvot tādu pašu mīlestību. Es aptvēru, ka vēlos uzrakstīt tādu grāmatu, kurai ir kaut neliela iespēja kļūt par kāda cilvēka mīļāko grāmatu. Tas nozīmē, ka man jādomā tā, kā šobrīd domā jaunieši, bet arī jāsniedz labākais, ko spēju. Ja mani interesē bēgļu likteņi, tad par bēgļiem es rakstīšu labāk. Tāpēc es nerakstītu par to, kas mani neinteresē, jo tādā gadījumā grāmata nebūtu tik laba. Es gribu dot vislabāko no sevis un cerēt, ka kāds sajutīs, ka šī ir grāmata ar dvēseli. 

 

Kā jums šķiet, kā jaunietis, kurš ir aptvēris, ka viņu interesē savs dzimums, jūtas Nīderlandē? 

Tā kā esmu intervējis kādus 20 cilvēkus par šo jautājumu, varu teikt, ka ir milzīga sajūtu variācija. Daži to uzskata par vēl vienu mīlasstāstu. Vide ir ļoti iekļaujoša. Bet tas, par ko viņi raizējas, ir – vai vecākiem tas būs pieņemami, vai skolā un draugiem tas būs pieņemami. Vienmēr ir šis brīdis, kad ir jāpasaka, ka esmu homoseksuāls un esmu iemīlējies zēnā vai meitenē. Katram, kurš ir homoseksuāls, tāds brīdis pienāk – ir jāpasaka sabiedrībai, ka neesi tāds, kā visi. Pat tiem, kas dzīvo ar pieņemošiem vecākiem, ir jāsper šis solis. Tas nozīmē, ka dzīvē pienāk brīdis, kad nākas aptvert, ka neesi tāds, kā pārējie. Kāda meitene, kurai bija 14 gadi, bija aptvērusi, ka viņai pievilcīgas šķiet citas meitenes. Viņai bija grūti sarunāties ar vienaudžiem par kādu aizraušanos, jo vienīgā, kas to zināja, bija viņas labākā draudzene. Tas bija kaitinoši. Un tā nu šī meitene lūdza skolotājai, vai pēc stundas drīkst kaut ko pavēstīt klasei. Pēc stundas viņa piecēlās, bet sākumā neiedrošinājās runāt un trīs minūtes klusēja. Gandrīz jau gribēja apsēsties, taču draudzene viņu mudināja runāt, un viņa klasei pateica, ka viņai patīk meitenes. Tas ir ļoti drosmīgi. Esmu runājis arī ar kādu marokāņu jaunieti, kuram ir 18 gadi. Mums ir diezgan daudz cilvēku, kuru vecāki ir dzimuši Marokā, bet dzīvo Holandē. Viņam tas bija neiespējami, viņš nevarēja iznākt no skapja, un tāpēc viņam bija slepenā dzīve. Arī tā notiek, un tā var būt vairāk vai mazāk problēma. Šis konkrētais jaunietis to par problēmu neuzskatīja – viņš tik un tā nerunāja ar vecākiem par savu seksualitāti un slepeni tikās ar jauniešiem, ko iepazina lietotnēs. Tas ir citādāks veids, kā ar to tikt galā. Iznākšana no skapja ir atšķirīga, taču tas vismaz notiek. Kopumā uzskatu, ka Holandē tas tiek uzņemts daudz labāk nekā daudzās citās valstīs. Taču tas vienmēr ir solis uz priekšu. 

 

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu ļoti priecīga par jūsu grāmatas latviešu tulkojuma iznākšanu, – no vienas puses, Latvijas sabiedrība ir ļoti atvērta un iekļaujoša, bet, no otras – homofobiska. Domāju, daudziem jauniešiem šī grāmata kalpos kā iedrošinājums runāt, piemēram, ar saviem vecākiem. 

Es ļoti ceru. Tas bija blakusefekts, nebija plānots. Bet, kā jau teicu, daži, kas man rakstīja, deva šo grāmatu lasīt saviem vecākiem, un tie saprata, ka mīlestība neatšķiras no heteroseksuālas mīlestības. Manuprāt, citu cilvēku reprezentācija ir ļoti būtiska neatkarīgi no tā, vai tu lasi par sev līdzīgajiem grāmatā vai skaties Netflix vai TV. Manuprāt, mūsdienās arī Latvijā ir pieejami daudzi seriāli un filmas, īpaši tie, kas ražoti Amerikā. Taču lasīt par to savā valodā droši vien palīdz. Jāsaka, ka es arī uzaugu mazpilsētā un zināju, kas ir homoseksualitāte. Taču vienīgā atsauce, kas man bija, bija televīzijas slavenības, un viņi bija tik sievišķīgi, ārišķīgi un pārspīlēti ģērbušies, ka es nevēlējos būt tāds kā viņi. Es neatpazinu viņos sevi. Allaž tiku domājis, ka jābūt ļoti sievišķīgam, ļoti smieklīgam, tikai tad vari būt gejs. Taču es vēlējos normālu dzīvi un izskatu, kas neliktu cilvēkiem atskatīties. 

 

Ja drīkst jautāt, kā pats iznācāt no skapja? 

Es īstenībā neiznācu. Tas prasīja daudz gadu – ne tik daudz tāpēc, ka tā būtu bijusi problēma, bet es gribēju, lai man ir draugs, jo tad vari paziņot nevis „Es esmu gejs”, bet „Šo cilvēku es mīlu”. Un uzmanība būtu sadalīta uz mani un viņu. Tā tas notika. Protams, es pateicu mātei mazliet agrāk, bet viņai tas bija pilnīgi pieņemami. 

Tomēr runāt par to viņa daudz negribēja. Pirmā mīlestība man bija 27 gadu vecumā, kas, starp citu, ir diezgan vēlu. Bet biju laimīgs ar šo puisi un tik ļoti iemīlējies, ka man bija vienalga. Tad arī pateicu abiem vecākiem. Jocīgākais, ka abiem bija ideāla reakcija, – viņi teica, ka tam nav nozīmes, mēs tevi mīlam. Taču tēvs arī jautāja, vai var pastāstīt pārējai ģimenei. „Jo ir svarīgi, kā mēs to pastāstām, īpaši manai vecākajai māsai,” viņš teica. Mana tante bija jau gados, un viņai varētu būt problēmas to pieņemt. Un tante tēvam teica: „Ak, kāpēc tu to visu padari tik sarežģītu?” Viņa izlaboja viņa uzstādījumu. Tas bija lieliski. Jāteic, ka mans stāsts ir ļoti pozitīvs, jo es zinu arī atšķirīgus. 

Kā bērnu un jauniešu rakstnieks tu esi nedaudz priekšā – jauniešiem sevišķi neinteresē, kas ir rakstnieks, un tas ir ļoti patīkami. Lai arī, kad iznāca Zilās zāles vasara, mani ielūdza uz vienu no populārākajiem televīzijas šoviem, jo slavenībai, kas to vadīja, ļoti patika grāmata. Bija biedējoši, jo sākumā nezināju, vai romāns viņam patika vai ne. Taču viņš sāka raidījumu, kameras priekšā skaļi lasot no grāmatas un tuvojoties galdam, pie kura sēdēju es. Es sēdēju un gaidīju, un galu galā mums bija pozitīva saruna. Taču brīdī, kad raidījums sākās, es piepeši iedomājos, ka tagad visi mani redzēs televīzijā un uzzinās. 

No šīs intervijas televīzijā izriet vēl viens stāsts. Mana grāmata ir veltīta diviem jauniešiem, kurus es sastapu, rakstot šo grāmatu. Viņiem tolaik bija 18, un abi bija klasesbiedri, kuri viens otrā iemīlējās. Tā nu es veltīju romānu viņiem. Viens no puišiem bija futbolists, ļoti labs, viņš spēlēja vienā no lielākajām Holandes komandām. Viņš tolaik piedalījās treniņos, bet bija tik ļoti iemīlējies, ka treneris viņam aizrādīja – jākoncentrējas labāk, nevar visu laiku domāt par savu draugu. Treneris nezināja, ka tā ir mīlestība, viņš tikai redzēja, ka abi kopā pavada ļoti daudz laika. Un televīzijā man jautāja, kas ir cilvēki, kam veltīta grāmata? Un es atbildēju, ka tie ir divi puiši, kurus sastapu grāmatas rakstīšanas laikā. Izrādās, treneris bija skatījies televīziju un piepeši tas notika – viņš attapās, ka ir teicis, lai jaunais futbolists tik bieži netiekas ar otru puisi. Bet viņi taču bija iemīlējušies! Tā nu viņš piezvanīja futbolistam un atvainojās, ka nebija to zinājis un ka viņam nekad tā nebūtu vajadzējis teikt.  

 

Šķiet, ar to arī pilnībā ir atbildēts uz jautājumu, kā un vai literatūra var mainīt sabiedrību. 

Jā, pat tad, ja būtu noticis tikai šis gadījums, ar to pilnīgi pietiktu. Ja šī grāmata palīdz vienam pārim vai vienai personai, ir gana. Un kopš tā laika grāmata aizvien ir populāra. Tā tika izdota Vācijā. Nesen es to uzlaboju – Latvijā lasāms uzlabotais variants, jo 1999. gadā mobilie telefoni nebija tik ierasti, tāpēc es tos ieliku tekstā, un tamlīdzīgi. Nākamgad grāmata iznāks Amerikā, kas ir lieliski, to izdos liela izdevniecība. Esmu tiešām priecīgs. 

 

Apsveicu!

Man šķiet, ka fakts, ka Zilās zāles vasara ir iznākusi Latvijā, ir nozīmīgāks, jo jūsu valodā nav pieejams daudz grāmatu par homoseksuāliem cilvēkiem, vismaz ne šajā vecumā. Esmu ļoti, ļoti priecīgs par to. Patiesībā, tā kā uz Latviju braucu kopš 2000. gada un diezgan bieži, es savam aģentam mēdzu teikt – ja pārdosi manu grāmatu Latvijā, sarīkošu tev ballīti. Tas prasīja 20 gadu, bet beidzot tas ir noticis. 

Dalies ar šo rakstu