punctum

Literatūra un kultūra

Kalna jēga

Ilva Skulte

16/06/2020

 

Par Franca Verfela romānu Musa Daga četrdesmit dienas (no vācu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Jāņa Rozes apgāds, 2020)

 

Cildenais ir jēdziens, kas mūsu laikos izpelnās neredzēti maz uzmanības. Racionālajam modernitātes cilvēkam gandrīz nepieejamā veidā tas savieno estētisko un ētisko, skaisto un labo, sajūtu un samēru, neļaudams ceturtā industrializācijas laikmeta vispārējā programmētībā ar prātu un matemātiskām formulām aprakstīt lielumu, kas lielākoties rodas nejauši, dažādu apstākļu saslēgšanās rezultātā pēkšņi topot aicinātai un tad arī pieņemot lēmumu. Ne velti Imanuels Kants, viens no cildenā teoretizētājiem, sāk ar izjūtām, kas pārņem un pārvar cilvēku, kad tas sastopas ar jutekļiem neaptveramu lielumu vai spēku – kalnu, vētru vai cilvēka būvētu ēku. Kalna iespaidu uz mums varētu mēģināt saprast, izrēķinot tā nogāžu slīpuma leņķus, dzīves ilgumu gados, augstumu vai apkārtmēru metros vai tilpumu kubikmetros. Savukārt cilvēciskā pieredze kalna lielumā ieliek tajā nostaigātos soļus, izdzīvotos mirkļus, arī zaudētās dzīvības. Kalns piepeši iziet ārpus mērāmā, ļauj nojaust absolūto – bezgalību vai brīvību. Varbūt tādēļ kalni mākslās nereti ir simbols gribai, varai, spēkam un varonībai.

Viens no interesantākajiem jautājumiem, pārdomājot Latvijā līdz šim maz izdotā austriešu rakstnieka Franca Verfela monumentālo romānu Musa Daga četrdesmit dienas (ar lielisku Aigara Ozoliņa māksliniecisko noformējumu), ir tas, kādēļ šādu darbu parādīšanās neveido īpašu rezonansi mūsu, par vēstures tēmām tik „uzvelkamajā” sabiedrībā. Jo izcilā autora, F. Kafkas, G. Trākla, R. M. Rilkes, M. Būbera (nosaucot tikai dažus) laikabiedra un drauga, grāmata ir rūpīgi un smalki uzrakstīts darbs par vienu no traumatiskākajiem 20. gadsimta notikumiem, kas būtu pelnījis lielāku preses un diskusiju forumu uzmanību. Bet arī tas ir jautājums par cildeno – vai spējam to saskatīt vēsturē vispār un vēl jo vairāk citu tautu vēstures notikumos un vienlaicīgi attiecināt vēsturiskos problēmuzstādījumus uz sevi šeit un tagad. Tas ir jautājums par morāli un jautājums par empātiju, un varbūt arī par gaumi. Jo kā ētiskā, tā estētiskā plānā cildeni ir risināt vēstures tēmas par citas tautas likteni tik sarežģīti, taču nepazaudējot patosu, dokumentāli precīzi un psiholoģiski smalki, kā to darījis Verfels.

Iespējams, mūsu lasītāju tā īsti nespēj aizraut grāmatas svešāda vide. Tas liek vēlreiz pievērsties nozīmei, kāda darba interpretācijā būtu jāpiešķir pašam Musa Dagam – kalnam, kurā vairāku armēņu ciemu apmēram 5000 iedzīvotāji, 1915. gada vasarā patvērušies, lai izvairītos no Osmaņu impērijā izvērstajām armēņu deportācijām, izcīna vairāk nekā mēnesi ilgas cīņas pret ievērojamu pārspēku: varu, kura manipulē ar armiju, žandarmēriju un ideoloģiski uzkurinātu pūli, plāno un izvērš uzbrukumus. Darba nosaukums ir stilistiski neitrāls, pat norāda uz dokumentalitāti (autors balstījies uz liecībām un dokumentiem). Tomēr kaut vai izvēle atstāt kalna nosaukumu netulkotu norāda uz to, ka šeit ir vieta fiksētam, tomēr daudzslāņainam simboliskajam lasījumam.

Zīmīgi, ka kalnam kā tēlam armēņu kultūrā ir mobilizējoša nozīme – teiksmainais kalns, kur Bībeles stāstā par grēku plūdiem paglābjas Noass, domājams, ir Ararats, kas ar šo biblisko atsauci norāda uz armēņu kultūras dziļajām saknēm. Verfela romānā arī ir daudz biblisku un ne tikai biblisku atsauču. Tā nav nejaušība, bet gan īpaši rūpīgi veiktu reģiona kultūru daudzveidības pētījumu rezultāts. To vislielākajā mērā var attiecināt uz Musa Dagu jeb Mozus kalnu (tulkojumā no turku valodas). Nosaukums modina reliģiska rakstura pārdomas, analizējot  notikumus visas grāmatas garumā.

Romāns būvēts kā monumentāls darbs, kurā psiholoģiski attiecību tuvplāni un īpatnēji armēņu dzīvesstāsti mijas ar vēsturiski etnogrāfiskiem tēlojumiem un dažādu slāņu un sociālo grupu precīzi izzīmēti cilvēku tipi ievīti panorāmiskās ainās, kurās piedalās tūkstošiem dalībnieku. Galvenais varonis Gabriels Bagradjans lielāko daļu dzīves pavadījis Eiropā, precējies ar francūzieti. Gandrīz sagadīšanās dēļ viņš deportāciju laikā kopā ar sievu un pusaudzi dēlu izrādās sava vectēva, veiksmīga uzņēmēja, dzimtajā pusē uzbūvētajās mājās un ir liktenīgās izvēles priekšā, kas skar arī daudzus citus.

Autors rūpīgi iezīmē galvenā varoņa tēlu. Ja attiecībās ar sievu un dēlu, kā arī cieminiekiem viņš ir reflektējošs tēvs un vīrs, tad attiecībās ar kalnu (dziļdomīgie vērojumi romāna sākumā, kartēšana un plānošana tālākajā gaitā un dzīve un cīņas lielākajā romāna daļā patiešām ļauj runāt par sava veida attiecībām) viņam pret paša gribu kā Mozum ir jākļūst kalnam līdzīgam – jāuzņemas varoņa loma. Mainoties galvenā tēla lomai, izmainās arī pārējie attiecību loki. Kļūstot par varoni, ir jāupurē daudz vairāk par ērtībām vien, tādēļ romāna noslēgumā autors savā ziņā parāda, ka pagrieziena punktā dažkārt tiek zaudēts tik daudz, ka tālāk iet nav iespējams.

Lai nu kā – izvēles tiek izdarītas, vērotājs kļūst par darītāju (precīzāk – vadītāju), un lasītājs ir liecinieks tam, kā ar vēsturisko notikumu izklāstu kontrastē kādreizējā ekspresionista un Pirmā pasaules kara dalībnieka Franča Verfela veidotie intīmi personiskie tuvplāni ar cilvēkiem lielu pārbaudījumu laikos. Šī objektīvās un subjektīvās perspektīvas radikālā savīšanās un pretošanās ir viena no romāna fascinējošākajām īpašībām. Tajā ir smalki izzīmēti armēņu zemnieku un inteliģences tēli – piemēram, aptiekārs, kas maldās pa pusei izdomātā grāmatu un kultūras tēlu pasaulē, un skolotāji, kurus kā līdz galam neapgūtā Rietumu kultūra šarmē Bagradjana kundze.

Šim elementam – rietumu un austrumu kultūrtelpu sadurei, mijiedarbībai, krustpunktiem un pārklājumiem – romānā var atrast daudz piemēru. Šķiet, ka armēņu kultūra rakstnieku īpaši ieinteresējusi kā kultūras robežtelpa. Sociālie slāņi, tradīcijas un ticējumi, daba un saimniecība, kā arī eiropeiskās izglītības, politikas un ideoloģiju ietekmes divdesmitā (tas ir, neiedomājami straujās modernizācijas) laikmeta pirmajos gadu desmitos – tas viss ir izzīmēts daudznozīmīgi, ar īpašu akcentu un uzmanību.

Sevišķi skarbas ir filozofiskās pasāžas, kurās modernizācija vērtēta saistībā ar turku nacionālismu. Atsevišķa tēma ir reliģijas nozīme kopienā. Armēņi ir kristieši, kas dzīvo līdzās musulmaņu tautām – turkiem, kurdiem, arābiem. Līdzās tradicionālās senās armēņu baznīcas mācītājiem – no kuriem viens izvēlas pretošanās, bet otrs iet padošanās ceļu – viens no tautas vadītājiem grāmatā ir protestantu mācītājs. Paralēli fiktīvā tēla Gabriela Bagradjana acīm rakstnieks izmanto arī vēsturiskas personas – vācu mācītāja un nerimtīga armēņu aizstāvja Lepsiusa – ieskatu Osmaņu impērijas augstāko varas pārstāvju un citu valstu diplomātu kabinetos. Fascinējošs ir slepenas musulmaņu brālības rituāla apraksts.

Tomēr pateikt to nozīmē pateikt vien nenozīmīgu daļu no visa, ko par šo darbu būtu vērts zināt. Jebkurā gadījumā – visa apgūstamā informācija (izdevumam ir arī izsmeļoša skaidrojumu sadaļa) ir tikai daļa no baudām, ko sagādā lasīšana. Nevar noliegt Verfela talantu un juteklisko izsmalcinātību. Tas, kurš, par spīti mūsu sasteigtajam laikmetam, atradīs laiku šī vēsturiskā romāna 900 lappusēm, noteikti izbaudīs lasīšanas procesu.

Lasīšanas leņķi varētu būt dažādi. Izplatītākais ir jau minētais armēņu genocīda konteksts – grāmatai ir savs īpaša stāsta vērts liktenis 20. gadsimta vēstures peripetijās –, bet interesants ir arī romāna tapšanas, izdošanas un recepcijas stāsts. Jāatzīmē, ka vāciski tā tika izdota 1933. gadā, bet sava rakstura dēļ hitleriskajā Vācijā aizliegta. Arī citur pasaulē tā tika lasīta un aizliegta, recenzēta un cenzēta dažādu politisko ieskatu un centienu dēļ. Interesanti, ka šim darbam bijis liels iespaids uz ebreju kopienas jauniešiem kā Eiropā, tā Izraēlā. Šajā izdevumā par to plaši raksta tulkotāja Ilze Paegle-Mkrtčjana savā pēcvārdā, kas ir vesels neliels literatūrvēsturisks pētījums, kā arī divi ārvalstu pētnieki. Grāmatai priekšvārdu sarakstījis Izraēlas Atvērtās universitātes Socioloģijas, politoloģijas un komunikācijas nodaļas vadītājs prof. Jairs Aurons un vēl viena pēcvārda autors ir Armēņu studiju nodaļas direktors Kalifornijas Valsts universitātē prof. Dr. Vardans Šemasjans.

Tomēr kalna jēga nav tikai tā kulturāli daudzslāņainajās nozīmēs un paralēlēs. Kalna jēga ne tikai šajā darbā, bet vispār ir tajā apdullinošajā augšupkāpjošajā bezgalībā, kas daudzo gadījumu, izvēļu, kārdinājumu, vājumu, teorētisku uzstādījumu, slepenu kodu, programmu un kļūdu mistrojumu noliek mums priekšā kā atvērtu rakstu, kurā no cilvēka tiek prasīta tikai un vienīgi griba un izšķiršanās.

Dalies ar šo rakstu