punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Pandēmijas dienasgrāmata: Sniedze Prauliņa

19/06/2020

 

Sniedze Prauliņa

Pandēmijas dienasgrāmata

 

Tai būtu jāsastāv no:

Izskaidrojums

Instrukcijas

Dienas plāns

Jūtos kā sociālais kamielis

Kā plānot neplānojamo

Pietrūkst lielveikala

Dārzs padara par labāku cilvēku… pagaidām

Te vienmēr ir bijis un tā ir labi

Par grupu

Par draugiem

Par kaveriem lieliskiem

Saprast, kā ir – nekustēties

Saprast, ka vienu dienu man būs jācīnās arī par saviem zaļumiem

Ko tieši es varu labāk darīt, nevis labāk komentēt vai ko

Ja šodien esmu bijusi dārznieka forumā, tad feisbukā varu arī vairāk neiet. Ar kaut ko taču jāpietiek.

Inventarizācija notiek.

Iepirkšanās notiek.

 

marts. maijs. jūnijs.

„Man nebija uzreiz skaidrs, bet bija aizdomas, ka tas tā būs.”

Mājās ir laiks kārtot, veikt inventarizācijas. Kā mēs te visu sakārtosim. Jau nedēļu vēlāk inventarizācija ir ievilkusies. Tiek mestas ārā ne vien vecas lupatas, bet arī koncerti no plānotājiem. Plānotājus arī nevajag vairs. Varētu neskatīties vispār, lai nav jādomā par zaudējumiem, bet ir kaut kādas atskaites, kur to vajag norādīt.

Uz veikalu eju reti un vēl retāk. Normāli – esmu jau pieradusi nekur neiet. Labi, ka pirms 3 gadiem izdomāju, kur gribu dzīvot, ja viss tiešām pēkšņi ir slikti vai pavisam sliktu, lai būtu vieta, kur ir drošība un siltums. Pašiem savu dārzu sāksim gan tikai tagad.
Bet man ļoti pietrūkst grāmatnīcu, kancelejas preču veikalu apmeklējumi. Varbūt, ka reizēm es pēc tā ilgojos vairāk nekā satikt draugus, kurus es jau 3 gadus vairs tā nesatieku. (27. maijā, kārtojot māju, atradu divus maisus ar kancelejas precēm, atradu blociņus, plānotājus, neaizpildītas krāsojamās grāmatas. Atnāca arī pasts, un, man liekas, ka tagad man nevajag vairāk neko, „i’m good”.) (6. jūnijā draugi vai es neizturam, un satieku draugus.)

Pirms pandēmijas man bija atlikušas divas braukšanas stundas līdz eksāmenam. Ar instruktoru tikāmies mēnesi vēlāk, ievērojot rekomendācijas.
Bija nedaudz jocīgi, ka, paverot mašīnas durvis, pretī sajutu tādu kā „peregaru”, mirkli vēlāk noskaidroju, ka tas taču ir no stūres dezinfekcijas, nevis no cilvēka, kurš pandēmijā, dīkstāvē būtu sācis lietot alkoholu ievērojumos daudzumos un tas sāktu traucēt viņa dzīvei. Mūsmājās ir iespējas spēlēt „krodziniece būšu”, jo ir kastes no Valmiermuiža un Mūrbūdu. Ļoti patīk šprikstināt gaisā spirtu.

Šodien atkal skatos kosmonautu video, ko lai dara ar tām četrām sienām, un, tai brīdī, kad paies gadi, lai var izkustēties no vietas. Tas vispār ir labs pandēmijas atklājums.

Jāatjauno CV. Lai var pieteikties visam kaut kam, kad varēs pieteikties. Nez, varētu papildināt ar jaunajām prasmēm. Es tagad varu pāris lietas pastāstīt par dārza kopšanu, pārējās zināšanas man ir jāgūglē, vai vienkārši jāpaprasa mammai. ( Es negūglēju, es izmantoju Ecosia, kur katrs meklējums palīdz iestādīt koku. Es ekosijāju”! )

Māku plānot ēdienu uz nedēļu.

Māku ātri iepirkties nuko.lv pirms viņiem mainās pasūtījums un noliktavā beidzas produkti, pirms citi klienti noceļ man no deguna kādu buljona materiālu.

Es sāku lietot uzturā tofu. Ir divu veidu tofu.

Mājas pele, viena no divām ir nomirusi. (Jūnijā atkal viņas ir divas)

Saprotu projektu ātrumu. Visi mani projekti nu ir man saprotamā ātrumā (daži lēnāk, daži ātrāk). Sāk patikt atskaites. (Var teikt, ka atskaitos sev 4x gadā. Šajā semestrī dodu sev gala atzīmi zerowaste – 3”, vegānismā – 2”, sportošanā – 2 “. To es nelikšu CV iekšā)

Māku mazgāt rokas sev un citiem. Patīk šprikstināt spirtu uz dažādām virsmām. Patīk lateksa cimdi. Jūtu koku fen-šui.

Beidzot taisu mājas video.

 

maijs. jūnijs.

Es nopirku gleznu. Arī pārtikas produktus ilgai glabāšanai. Jūnijā gleznosim paši, ilgi arī neko neglabāsim, jo jāsāk vākt raža.

Pēdējā ballīte. (Rakstu kā atmiņu kladē)

Es atceros pēdējo ballīti 28.februārī, koncertu pirms „visa šī”. Es tā arī domāju, iesim uz Mantas koncertu klubā Republika un es to atcerēšos kā lielu notikumu. Pirmkārt, es nebiju dzirdējusi Mantu imho, kādus divus gadus, otrkārt, ka šī drūzmēšanās, apskaušanās varētu būt viena no pēdējām. Mitrie cilvēki, bezgaiss – es to slepeni pat izbaudīju, nu tā ar mēru, cik atceros. Mūzika it kā bija primāra, bet mēs visi drūzmējāmies un elpojām lietotu gaisu.

 

Slimība.
Vēl aizvien tā kaut kur klīst. Kā mēs tad tiksim galā ar lietām, kad tas notiks? Mūsmājās tie ir 8 potenciāli slimnieki (tfu, tfu tfu), es ceru, ka tad, kad mums būs jāslimo, mēs varēsim pārliecināti zināt, kas palīdz, kas ne, kā jāārstē, nevis jāgūglē, „jāizsijā” pašam kaut kādi miljons raksti.
Drošs paliek nedrošs, maijā ievācu priežu pumpurus, atkal pāraugušus. Izvārīju tāpat. (Jūnijā jau viena burciņa iebojājusies. Kaut kad tad būs jāvāc arī čiekuri un jāvāra atkal un jāpieliek vairāk cukura). Šogad, izskatās, neko nenokavēsim, varbūt tikai piepes, kuras palikušas tik populāras, ka visur ir nolasīts.

 

Tajā pašā laikā parādās problēmas.

„Kā lai paskaidro, ka pandēmija ir, bet viņas nav, jo ir pandēmija, bet viņas nav?”
„Kā pašiem pieskatīt mežu?”

„Ko nozīmē mūsdienās sēdēt pie meža vai pie ezera?” Droši vien uzpasēt sociālajos portālos esošo informāciju, sekot līdzi sabiedriskajām apspriešanām, izmaiņām normatīvos, likumdošanai, budžetam un tālāk jau ielidot visā tajā informācijas burzmā. Kāpēc jāuzpasē ? Kaut vai tāpēc, ka kāds var uzlikt žogu. Vai izmest pandēmijas miskasti. Vai slikti izdarīt.

„Kā gan tikt pašiem galā ar to katastrofu, kas briest saistībā ar globālo piesārņojumu,” uzreiz seko.

„Kā lai atrod pietiekami smadzeņu CPU, lai spētu arī par to nedaudz padomāt. “

„Kā lai dzīvo, ja ar savu profesiju nodarboties ir krietni neiespējami”

„Kur lai sakārto vhs kasetes, ja plauktu izmērs neder un kastes arī”

 

Par to pašu tēmu.

Darbs studijā. Kā tikt galā pašiem.
Produktīvi, jo nācās apgūt jaunas lietas, lai kompensētu to, kas ir aizliegts, nav pieejams. Kā tas ir. Tas ir tā, ka vajag ierakstīt, piemēram, tenora balsi korī, un tad ir pašam jāizdomā, kā jāizstaipa, jāizrunā vārdi un skaņas, lai tas izklausītos pēc vīrieša, un – gribot negribot, ir jāpavingrinās. Labi tiekam galā, ir interesanti un radoši. Varētu, protams, vairāk izdarīt, ja bērnam būtu bērnudārzā pienākusi rinda vai nebūtu bijis auklītei jāpasaka, ka tiksimies pēc visas „šīs situācijas”.

Rakstīt tagad kaut ko. Mēnesi mēģinu tikt studijā, lai ierakstītu kādu tīņu superstāru, taču tas viss apstājas, jo apstājas arī viss cits apkārt. Citiem projektiem… Visapkārt klejo muzikālas video kolāžas ar kolektīviem.

Šoreiz skype mikrofonu izmantot nav grēks, varat ierakstīt arī telefonā. Es ar pamēģināju ar „vainīgo prieku”. Nākamo rakstīsim ar kaut ko labāku.

Būs jāmeklē dažādi kontakti, lai dzēstu ārā fona trokšņus. Kontakti – gan cilvēki, gan rozetes.

Izdodas pabeigt sen nepabeigtas lietas. Pašiem.

Apzināju melnrakstus un stulbus melnrakstus. Sadedzināju vecās dienasgrāmatas.

 

Kā pašiem tikt galā ar bērniem.

Sameklējām visas bērnu grāmatas, beidzot lasu arī es. Vajag atrast interesantas, tad viss arī ir interesantāk. Izdomāt, ko darīt ārā, dārzā. Tad izdomāt, kā dabūt vakarā mājās atpakaļ to bērnu. 21:00 ir tik gaišs, ka man liekas, ka es meloju, ka tagad ir vakars un tāpēc jāiet gulēt.

 

Kā pašam izdomāt iet skriet.
Man nepadodas aizskriet līdz piena veikalam. Varētu satrenēties, visādi izstaipīties, izskrieties un beigās es to varētu darīt. Es nevaru paskriet, toties „ķēdīte” ir izdomāta, kas notiks, kad es sākšu skriet. (Sākšu skriet- sākšu labāk ēst – sākšu iet trenēties – visi iesim skriet – skriesim maratonu – kļūsim par profesionāliem sportistiem – varēs nomainīt profesiju )

 

Kā tikt pašiem galā ar mākoni.

„Es arī labprāt uzfilmētu, kā vārna ezītim palīdz šķērsot ielu, bet man nav vietas telefonā.”

Kādam vēl ir vieta telefonā?

Man ir pilns i-cloud, visādi draiveri. Failiem vēl nav pilns. Arī tas ir jāsašķiro, jāizzortē, pirms beidzas pandēmija.

Domāju, varbūt jāsāk visu likt iekšā diskos. To, kas man vērtīgs.

Pēc pandēmijas varētu sarunāt kaut ko ar lentām.

 

Kā pašiem izdzīvot bez dīkstāves pabalsta.

Citas nodarbošanās. Kā pašiem tādas atrast.

 

marts.aprīlis.maijs.jūnijs.

Pa šo laiku veicu arī novērojumus apkārtējām skaņām. Tāds… ieradums. „Kas pilsētā skan”, Monta Kroma skan arī manā galvā.

Mums te it kā klusi. Palēnām mācamies atpazīt putnus pēc to dziesmām, sūtam skolniekiem putnu dziesmas. Mājās es pazīstu, kā skan sadzīves tehnika, kontakti. Ja kaut kas skan jocīgi, tad varbūt tas jāatvieno no elektrības.

Ir kāda zemas frekvences skaņa,  kuras izcelsmes noteikšanai būs nepieciešams kāds īpašāks mikrofons. Tā jau man viņa netraucētu, ja vien pēdējo mēnesi neskanētu 24/7. Iepriekš bija patīkami pārtraukuma brīži.

Valsts mēroga piesardzības pasākumu rezultātā piedzīvoju pāris pavisam klusas dienas un naktis. Bija izslēgtas gaismas, ģeneratori, mašīnas nebrauca tik intensīvi, lidmašīnas nelidoja. Tagad laikam kaut kas ir atsācis strādāt ar uzviju. Jāteic, ka šo dzirdu tikai es, tā lido padsmit kilometru rādiusā. Sākt analizēt šo skaņu ar mājiniekiem nozīmē viņiem iemācīt šo skaņu dzirdēt, kā rezultātā mēs būtu jau vairāki, kuri šo skaņu dzird. Un varbūt nevar aizmigt. Baigi nepārdzīvojot par šo skaņu, saku, ka man ļoti labi nāk miegs, es lieliski protu aizmigt. Tā zemās frekvences skaņa nav skaļa.

 

Es nedzirdu peļu atbaidītājus, ja neskaita tos, kuri tikšķ. Bet es dzirdu kaķi un suņus un peli. Ja pelei nebūtu skaņas, mēs nezinātu, ka mums mājās ir pele. Viņa ir ļoti diskrēta.

Dzirdu elektrības līniju, par sūkņiem, ballītēm aiz meža, traktoriem, ledusskapjiem, šoseju, jūru, vilcienu, gāzes vadiem, putniem nerunājot. Es dzirdu lidmašīnas, kā jebkurš normāls cilvēks, un skatos debesīs, kad skaņa kļūs aizvien zemāka. Mūzikas izglītības doto spēju dēļ es mēdzu ātrumus mašīnā pārslēgt, vadoties pēc dzirdes, nevis tahometra, un jebkurai skaņai mēģinu noteikt toni, vai vismaz mēģinu to atkārtot. Telpās mēģinu atrast rezonējošo frekvenci, skaņu, kura telpā skan vislabāk. Mani uztrauc lietas, kuras skan tad, kad ir izslēgtas. Piemēram, tikko izslēgta lampa. Vai, piemēram, burciņas, kuras caur vāciņu taisa „šs” vai „bļurkš” skaņu. Popkorns, kurš klusē ilgāk par 6 sekundēm. Cilvēks, kurš pēkšņi maina savu elpošanas ritmu. Sūknis, kuram nomainās skaņas augstums. Gāzes katls… Jo tad ir tas laiks, kad jāsauc meistars. Peļķi no trubām es pamanītu vēlāk.

 

Ir lietas, kuras dzirdot, mēs gribam iet kauties, kaut kas nepatīk mūzikā – vēstījuma intonācijā (man var nepatikt truli toņi, tie skan kaut kā… augstprātīgi, „es te tāds nesavākts un patstāvīgs poh poh pa tavām ausīm un apziņu un atstāju visādus poh poh”, kaut kas var nepatikt jau sarežģītākā līmenī, smalkāk – intepretācijā, mūzikas intonācijā, tembrā, programmas izvēlē, akustikā, blakustrokšņos, kvalitātē.

Un ja nu šo zemās frekvences skaņu klausoties, man sagribētos kauties. Ar ko tad es kautos?

Būtu lieliski noteikt frekvenci šai zemajai skaņai. Radīt pretestību. Pretskaņu.

Skaņu slāpējošās ausis. (Varbūt, bet cik ilgi var gulēt ar ausīm uz ausīm, nepamostoties ar slapjām gliemežnīcām?)

Bet, re, kur tāda svarīga lieta. Tas, ka mēs skaņu nedzirdam, nenozīmē, ka viņas nav. Ezotēriski runājot – ja mēs piesedzam tikai ausis, tad vēl aizvien taču neesam pieseguši visu ķermeni, kurš pakļaujas vibrācijām tāpat kā ūdens, akmens, zeme.

Un tas būs kāds garlaicīgs ledusskapis.

 

Ekosijāju „tinnīts”, „the hum”, „dīkstāves pabalsts”, „biznesa iespējas”, „parakstīt iniciatīvu”, „petīcijas”, „LOB”, „kā turēt vistas”, „ko paspēt Covid-19 laikā”, „chicken diaper”

 

Beidzot izlietojas ziepes.

Liekas, ka nevaru un nevajag vinnēt konkursā „Cik mēs labi atpūtāmes distancējoties”, „ko es izlasīju, ko neizlasīju Covid-19 sakarā”. Liekas, ka mani nomāc tas, ja nevaru būt kādā disciplīnā pirmā. „Kurš labāk adaptējies”, „kuram vairāk pofig par ierobežojumiem”, „kurš vairāk atkritumu talkā savācis”.

Par tiem nabadziņiem, kuriem nav ko ēst, un tiem, kuriem ir pārāk daudz darba – mēs jau nedzirdam.

 

Izolācija

Ne pirmā reize izolācijā. Pirmoreiz ar ģimeni. Domāju, cik ļoti tas būtu paticis manai vecmāmiņai Intai, kura aizgāja no šīs pasaules pirms „visa šī”. Visiem kopā būt, kopā rauties, būt drošībā.

Mūzikas ierakstu izolācija. Vēlaizvien netiku studijā. Ļoti gribas palaist vismaz demo, nepietiek ar skudrulāča mājas ierakstu. ( https://www.youtube.com/watch?v=VqaTE5V-mxs&t=1s )

 

Nākotne.

Tad, kad pienāca janvāris, man jau likās, ka tā mistiskā nākotne ir pienākusi. Tagad jādomā, kāda būs nākotne aiz šīs nākotnes. Kas būs jāmāk.

 

jūnijs.

„Ak,nē. Viņa ir beigusies. Bet mums tagad ir vistas*”.

Reizēm viss, ko vajag, ir tīras rokas.

 

aprīlis.

 

  • – (Vecākiem vistas jau bija. Mēs izdomājām, ka gribam parūpēties par vienu vecu vistu, kura ir kā mājdzīvnieks, un par vienu jaunu vistu, kura ir kompanjons šai vecajai vistai. Vedam pastaigās un barojam ar drupačām, graudiem un vistu barību. Paijājam un mīļojam. )

 

Lita Silova

Dienu drumstalas 2020. jūnija sākumā

01.06.2020

Iepriekšējā reize, kad vispār rakstīju dienasgrāmatu, bija tolaik, kad maigi kacinošais vecums līgani pārgāja no t.s. atmiņu kladēm, kas tomēr diezgan publisks žanrs, uz krietni slepenākām izpausmēm. Atceros, ka TĀ dienasgrāmata bija parasta rūtiņu klade, kam tāds viegls rūtojums bija arī uz tipiskajā skolas zaļumā esošā kartona vāka. Bija – tāpēc, ka pirms kāda laika, nu, apmēram gadiem 10-15, es visu mērķtiecīgi atdevu krāsnij. 

Un šodien, kad esmu iecerējusi sākt vienas nedēļas pārbaudi, vai vispār varu, gribu un spēju, vienīgais ievērības cienīgais notikums bija tas, ka gandrīz noģību t/c, jo uzturējos tur netipiski ilgi (apmēram 1 stundu) un no tā bezgaisa … Paldies kosmētiķei, kas palīdzēja, jo tā vēsā ūdens komprese bija īstajā vietā un laikā. 

Svaiga gaisa aicinājums bija tas, kāpēc mājup devos kājām, jo sapratu, ka iekāpt sabiedriskajā transportā, kurā atkal būs sašaurinātas iespējas elpot (nekā citādāk prasību likt masku neuztveru), nevaru. Labi, ka līdz mājām man kādas minūtes 20, tad nu ceļš no alfa” līdz bēta”  bija neliela vējeļa pavadībā.

 

03.06.2020

Kāpēc cilvēki nesarunājas? Kad atbildes gaidīšana ieilgst, tad reizēm veidojas nevis emociju lādiņš, bet pilnīga šļura, kas tiecas izgāzties pār kādu. Un tad tiek. Vienam, otram, beigās pašai ar.  

Un, kad visas iespējamās atbilžu versijas sevī savilku un pārmalu, tad paguruma pakāpe bija tāda, ka aizmigu sēdus. 

Un viss tikai tāpēc, lai saprastu, kāds varētu izskatīties nākamais mācību cēliens jaunajā mācību gadā.

 

04.06.2020

Dienas pierakstu sistēma, piemēram, Regīnai Ezerai bija tāda vairākos slāņos, sākot ar laika prognozes un fiksu iespaidu vai kādu faktu pierakstu, turpinot ar izvērsumu un pārdomām, trāpīgiem vērojumiem iz dzīves u.tml. Kad tapa dienu kalendāri kā žanra piemēri, tad katrai dienai lieliski pieslējās kāds īpašs apzīmējums, tāds kā ietvars vai apdare, ikdienišķajā piedzīvojumā un iespaidā pieliekot klāt tādu kā apaļojumu. 

Ja es censtos pierakstīt visus šīs dienas iespaidus, sākot ar instruktāžu par eksāmenu vadītāja pienākumiem, par attālinātajiem atbalsta pasākumiem puisim, kurš pagaidām vēl nav absolvējis skolu, jo vecāku vai vecvecāku rakstītais neiet rakstā ar puiša paša varējumu, … Tad to visu varētu ietvert vai aptvert apzīmējums – … ceturtdiena, kad rezervēju sev galdiņu nacionālajā bibliotēkā.

 

06.06.2020

Ideāls ir pirms laiciņa iepirktais žurnālveida izdevums Liesās kūkas – izdevās pāriet no nedēļas nogales kūkošanas ar cepšanas elementiem uz kūkošanu, kas balstās uz mērķtiecīgu ielikšanu ledusskapī. 

Kūkošana ar ogām turpināsies vēl kādu laiku, jo bildes ir rosinošas.

 

08.06.2020

Diena pirms divpadsmitās klases latviešu valodas eksāmena:

  1. nu jau varēju bez lielas balss piepūles pierunāt skolas zāli, lai visi konsultēties kārie spētu mani sadzirdēt;
  2. bija sakarīgi un būtiski jautājumi;
  3. ir lieliski strādāt, redzot cilvēkus, viņu acis un reakcijas nepastarpināti, jo dzīva dzīve ir lieliska;
  4. divreiz pa pusotrai stundai norunāt diktā balsī – tas laikam būs viens no šīs vasaras sākuma jaukākajiem brīžiem;
  5. uzmundrinot jauniešus, laikam mazliet mierinu arī sevi, jo esmu mirstīga un emocionāla učene, kam nav vienalga, kas tur galā sanāks.

 

09.09.2020

Stundu pirms eksāmena daļa lielo, skaisto un gudro jauniešu izmantoja iespēju uzdot savu liktenīgo jautājumu, lai dotos uz pārbaudes darbu ar mierīgu sirdi.

Vienu satrauc vārds toties”. 

Kāpiet vai kāpjiet, bet kāpjat, precizējām.

Īss mirklis ar žanru neviennozīmību, par Tālavas taurētāju vai Pērļu zvejnieku domājot.

Par izmantojamām pildspalvām.

Kad visi sagāja skolā, tad bija skaidrs, ka faktiski šis mācību gads faktiski ir noslēdzies. Ikgadējie latviešu valodas skolotāji koplabošanas (gandrīz dziedāšanas!) svētki šogad nenotiks. Tas mazliet skumdina, no savstarpējās ikgadējās sarunas bija rosinošas.

Šis mācību gads paliks atmiņā ar to, ka beidzot esmu spiesta doties pie acu ārsta, lai sapratu, kādas brillītes būs nepieciešamas. Viss kādreiz ir pirmoreiz. 

Dita Krauze

Pandēmijas pieraksti no Londonas

Latvijā ārkārtas situācija jau cauri, bet Lielbritānijā vīrusballīte vēl turpinās. Katra diena nes jaunus feispalmus vietējās politikas un krīzes menedžēšanas sakarā, katru dienu turpina mirt simtiem cilvēku, bet man palaimējies sēdēt priviliģētā ziloņkaula tronī a.k.a. savā dzīvoklī un jau trešo mēnesi strādāt no mājām.

Ir atsvaidzinoši nejusties vainīgai par to, ka nav enerģijas kaut kur doties un sarunāties. Vienatne nekad nav mani garlaikojusi, un tagad sanāk daudz vairāk laika pacīnīties ar savu garumgaro kino vačlisti. Plāniņš noskatīties pa filmai no katras valsts savā ziņā aizvieto iespēju ceļot, un tagad caur dokumentālo kino esmu informēta gan par tekstilrūpniecības attīstību Burkinafaso, gan to, kā iet smagā metāla subkultūrai Botsvānā (viņus tur neviens nesaprot). Vienudien gan savādi sanāca ar kino ienākšanu reālajā dzīvē: skatījos (savu pirmo) filmu no Kosovas The Marriage (Martesa), un tās vidū ļoti sagribējās alu. Nolēmu nokāpt līdz poļu veikalam blakus durvīs un mājas priekšnamā pamanīju ar roku rakstītu zīmīti no kādas sievietes, kas izmisīgi meklējot savu pazudušo vīru. Zīmītē bija norādīts arī telefona numurs un lūgums viņu informēt, ja pazudušais vīrs šajā mājā nedzīvojot.

Attaisījusi aliņu, brīdi apsvēru situāciju un, neskatoties uz zīmītē jūtamo domu juceklīgumu, nolēmu sievietei aizsūtīt īsziņu, ka – nu jā, šeit viņas vīrs tiešām nedzīvo. Biju gaidījusi, ka tas arī būs viss un sieviete turpinās savus meklējumus citās mājās, bet tā vietā viņa izsprieda, ka tad jau es esot viņas vīra mīļākā, un sāka sūtīt fotogrāfijas ar savu laulības apliecību un pāra kopbildes. Izrādījās, ka viņas vīrs ir Kosovas albānis. Visu šo informāciju es saņēmu, paralēli pārsteigti malkojot aliņu un turpinot skatīties savu pirmo kosoviešu filmu, kas, starp citu, bija attiecību drāma. Filma nebija slikta, bet īstās dzīves attiecību drāma turpināja par sevi atgādināt vēl daudz ilgāk – vairākas dienas man pienāca īsziņas un drusku satraucošas ar roku rakstītas vēstules, līdz man bija gana, un pēc laulību apliecībā atrodamās informācijas uzgāju pazudušo vīru feisbukā. Pateicu sievai, kā viņu sakontaktēt, un tagad ir miers. Kino no Kosovas gan drošības pēc kādu laiku neskatīšos.

Tikmēr Worldometerā vērojamās cipariņu virknes kļūst arvien abstraktākas un kalpo vien par pastāvīgu atgādinājumu vienreiz saņemties atsvaidzināt zināšanas matemātiskajā analīzē vai ģeometrijā, nu, kur tie logaritmi bija. Pa reizei no atsvešinātības izrauj ziņas no vietējiem draugiem par to, ka no Covid nomirusi viņu četrdesmitgadīgā priekšniece, vai arī e-pasti par mirušiem akadēmiķiem universitātē, kuras bibliotēkā strādāju. Vienvakar ziņās lasīju par sievieti apmēram manā vecumā, kas dzīvoja Dienvidlondonā tāpat kā es. Kad Covid viņu jau smacēja nost, ātrā palīdzība atteicās vest uz slimnīcu, jo neesot vēl tik traks gadījums. Bet pret rītu viņa jau bija mirusi. Izlasot detalizētu aprakstu, man beidzot radās sajūta, ka notiekošais tiešām ir realitāte, un iestājās trauksme. Cenzdamās ar elpošanu normalizēt sirds sišanos un cīnīdamās ar vēlmi vemt, nospriedu, ka visprātīgākais būtu aiziet pagulēt; tā arī darīju, un pēc divām stundām miega sāka atgriezties iekšējais zen.

Mēģinu prātu turpināt apgādāt ar jaunu informāciju: piemēram, (uz kādu laiku) atkal samācījos, kur atrodas visas Āfrikas valstis un ASV štati. Un tomēr var just, ka norobežotība ilgst jau trešo mēnesi, un prāts alkatīgi pieķeras vissīkākajiem niekiem un pārmērīgi tos pārgremo, kā govs savos daudzskaitlīgajos kuņģos. (Zooloģija arī jāatkārto.) Laiks sāk zaudēt uzkonstruētās robežas, ir mirkli jāpadomā, lai atcerētos, kas tagad par mēnesi, un nedēļas dienas noskaidrošanai ir jāņem talkā telefons. Šis dzīvoklis varētu atrasties jebkur, un ārpasaule sāk šķist arvien abstraktāka.

Lokdaunam sākoties, jaunajai dienas kārtībai piemita aizraujošais pārmaiņu faktoriņš, bet tas nu jau ir apaudzis ar sūnām un ilgstošā vienatne ar datoru liek atcerēties iemeslus, kāpēc atmetu ar roku domai par akadēmisku karjeru. Darbs, kas paģēr zināmu intelektuālu vienatni un ir labvēlīga vide prātošanas un radošuma dēmoniņu vaļā palaišanai, man gluži vienkārši nenāk par labu. Jau jūtu, kā ārēju kairinātāju trūkums liek arvien vairāk ieslīgt sevī.

Par telpu runājot – jā, šis dzīvoklis varētu atrasties jebkur, bet aizvien vairāk sāk likties, ka tas ir Latvijā. Šis periods, kurā piespiedu kārtā bijis daudz brīva laika pārdomām, licis daudz konkrētāk apzināties, ka es gribu pārcelties atpakaļ uz Rīgu. Teju visus šos Londonā pavadītos gadus esmu dzīvojusi ar sajūtu, ka sēžu uz čemodāniem. Tādu iekšēju nenoenkurotību ir grūti pastāvīgi izturēt, tāpēc mīļā miera labad vienreiz savācu no Rīgas savas gleznas un sāku pārvest arī grāmatas. Tas bija skaists periods, kad ar bijušo draugu dzīvojām brīnišķīgā senā mājā, brīvdienās klaiņojām gar Temzu un ar kaimiņiem rīkojām vakariņu ballītes. Bet Breksits man (un daudziem citiem) kļuva par robežšķirtni. Šī vairs nav tā pati valsts. Savulaik Latvijā draugiem tiku skandinājusi, ka man ļoti gribētos “izkāpt no laika vilciena, lai atvilktu elpu”, tad vēlāk sapratu, ka Londona man kalpoja tieši šādam mērķim. Esmu šeit jutusies nekam nepiesaistīta un anonīma, te nekam nepiemita tāds patiess “īstums”, un man bija sajūta, ka esmu līdz galam brīva un varu uzelpot, pirms atgriežos Latvijā.

Bet nē, šī vairs nav tā pati valsts, un tieši pandēmijas bezlaika un beztelpas periods ir devis pēdējo belzienu pa pakausi, liekot apzināties, ka šis periods tik tiešām ir noslēdzies. Praktisku lietu nokārtošana aizņems zināmu laika posmu, taču… emocionāli es jau kādu laiku esmu atgriezusies Latvijā, un nu arī gleznas sāk viltīgi lūrēt uz koferiem.

 

Raivis Spalvēns
16.03.– 26.05.

16.marts
Svētdien redaktore atsūtīja vēsti, ka no šīs nedēļas redakcija strādā attālināti, bet būs atsevišķi ejamie pasākumi, kuri žurnālistam ir jāapmeklē. No rīta uzzinu, ka man šodien jānosedz valdības ekonomikas darba grupas presene, jāiet uz preseni Ekonomikas ministrijā, bet pēcpusdienā jāsedz koalīcijas sanāksme. Valdības darba grupa lēmusi piešķirt vīrusa dēļ cietušajiem uzņēmumiem nodokļu brīvdienas. Eju uz Ekonomikas ministriju, kur uzzinu, ka veikalos pircējiem būs jāievēro divu metru distance, pārtikas pietiks visiem, nevajag drūzmēties. Aizeju uz redakciju. Redakcijā esam trīs no ierasti ap 30. Jāiet uz koalīciju. Kā parasti ilga gaidīšana aiz durvīm. Ar kolēģi no Latvijas Radio izejam ārā un spriežam, ka šis būs pirmais gads, kad ziņu virsrakstos nedominēs 16.marts. Kaut ko iesmejam ar kolēģi no Delfiem. Sēde beidzas. Pēc koalīcijas uzzinu, ka plānots ieviest dīkstāves reglamentu, koalīcija atbalsta Vitenbergu ekonomikas ministra amatā. Darba dienu beidzu īsi pēc plkst. 19, ar kājām uz mājām. Vakarā uz veikalu pēc pārtikas, cilvēku it kā maz. Garām paiet pilnus ratus sakrāvis kādas valsts iestādes pārstāvis, kura pārstāvētā iestāde iepriekš aicināja necelt paniku un nedrūzmēties veikalos.

17.marts
Ceļos plkst.7. Brokastis parastās – paštaisīts jogurts, paštaisīts muslis, pašmalta kafija. Plkst. 8.20 izeju uz darbu, klausos 100. debiju. Ierodos plkst. 9. Valdības diena. Sēdes sākums plkst.12, līdz tam jāuzraksta sagataves. Sēžu valdībā un, gaidot sēdes beigas, feisbukā veicu ierakstu ar virsrakstu „Mans garlaicīgākais un salkanākais ieraksts par būtisko”, kurā īsi ieskicēju žurnālista darbu ārkārtas apstākļos un reflektēju par to, ka pēc šī visa nekas vairs nebūs kā agrāk. Īsti nesaprotu, kāpēc žurnālistiem valsts pārvaldes pasākumi jāapmeklē klātienē, ja reiz valsts pārvalde rosina visus ievērot sociālo distanci. Vakarā saceru vēstuli redaktoriem un kolēģiem, aicinot pārdomāt pieeju informācijas sniegšanai. Sākas sarakste, kurā negribu iesaistīties. Īsti nesaprata manu domu. Darbu beidzu īsi pēc plkst.19, ar kājām uz mājām, klausos spotifaja plejlisti „Zavod”.

18.marts
No rīta pa taisno uz prezidenta pili. Prezidenta un premjera iknedēļas preses konference nenotiek 1. stāvā, bet 2. stāvā, kur visi var ievērot divu metru distanci. Pusstundu gaidām. Ar Latvijas Televīzijas kolēģi runājam par iepirkšanās paradumiem. Vakar esot novērota jauna tendence – cilvēki vairs nepērk pārtiku, bet gan šmigu. Valsts prezidenta kancelejas kolēģe rāda tepat pie pils veikto arheoloģisko izrakumu bildes, kur slāni pa slānim redzams, kā gadsimtu gaitā augusi Rīga. Ar kolēģi no premjera biroja runājam par braukšanu uz Talsiem. Saku, ka braukšu, bet nesatikšos ar vecākiem, izolēšos. Presenē prezidents un premjers paziņo, ka valstī joprojām viss ir kārtībā. Brīvā brīdī spotifajā sagatavoju plejlisti #paliecmājās ar dzīvespriecīgi ritmisku dažādu valstu un žanru mūziķu skaņdarbiem. Īsi pēc plkst. 18 eju mājās, klausos tikko sastādīto plejlisti. Cilvēki tviterī sašutuši par pietiek & co. necilvēcīgajiem, zemiskajiem un neētiskajiem izteikumiem par kādas politiķes nāvi. Aicinu tviterlietotājus draudzēties ar saprātu un nesekot šim PR profilam. Gribu sākt lasīt Dobrovenska grāmatu par Musorgski.

19.marts
Rīts tāds pats kā citi rīti. Feisītī dienu sāku ar ierakstu, ka gribu lasīt grāmatas, bet nav laika. Nopublicēju bildi ar grāmatu čupu, kur grāmatu nosaukumi veido dzejoli:

Paspēt brīdi pirms Dieva
Pa aizaugušām tekām
Zudušo laiku meklējot
Iesim pie manas mīļās
Nekas nav noticis
Drīz jau rudens…
Konservēšana

Šodien sasaukta valdības ārkārtas sēde, tostarp par dīkstāves pabalstu izmaksu. Sēde notiek aiz slēgtām durvīm. Valdības mājā visur pieejami roku dezinfekcijas līdzekļi. Ar kolēģiem pārrunājam LTV lēmumu raidīt Panorāmu plkst. 20, nevis kā ierasts plkst. 20.30. Tagad Panorāma un TV3 ziņas būs vienā laikā. LTV preses relīzē neredzu pamatu šādam lēmumam, kas šādu rīcību liek verbalizēt ar dažādiem trīsstāvīgiem apzīmējumiem. Socmedijos rakstu, ka Panorāmas lēmums konkurēt ar TV3 ziņām liek apšaubīt mediju solidaritāti. Redakciju pametu īsi pēc plkst. 19. Ar kājām uz mājām. Cenšos klausīties Kalniņa 4. simfoniju, bet spotifajs nojūdzas. Mājās joprojām negribas neko lasīt vai skatīties. Iesaistos līdzcilvēku feisītī sāktajam izaicinājumam – publicēt bildes no bērnības.

20.marts
Redaktore čatiņā iemetusi tekstu: „Būtu ļoti labi, ja kāds pats pieteiktos aiziet. Varbūt ne Raivis, jo viņš visu laiku šonedēļ valkājas apkārt.” Pirmā diena attālināti. Pirms saulrieta aizbraucām nūjot uz Jūrmalu. Vakarā kādā tviteraptaujā uz jautājumu: Kā jūties šajā jezgā? Atbildu: Ciešami, nervi beigti.

21.marts
Talsi. Daru visu nedaudz – tieku galā ar atlikušajiem pa ziemu nesaskaldītajiem bluķiem. Pirtī demontēju dažādas mēbeles. Arboristi sakopj ābeles un ābelītes. Vakarā uzzinu, ka 16. marta koalīcijas sanāksmē deputāts Kaimiņš bijis slims ar Covid-19. Prātā pārcilāju notikumus un atceros, ka slimais deputāts man pagāja garām, bet neatceros, cik tuvu. Zvanu zinošam cilvēkam un prasu, vai man rīt jātraucas uz Rīgu veikt pārbaudes. Iesaka nekrist panikā, bet pašizolēties un vērot, vai neparādās simptomi.

24.marts
Pirmā attālinātā valdības sēde. Valsts kanceleja izsūta norādījumus, kā lietot Zoom. Valdības sēdes sākums ir amizants, jo premjers nevar ne redzēt, ne dzirdēt Jāni. Neskatoties uz tehniskām ķibelēm, tiek pieņemti vairāki svarīgi lēmumi. Vakarā arī pirmā attālinātā valdības preses konference. Īpatnēji sarunāties ar premjeru, sēžot virtuvē. Viņš baltā kreklā ar valsts karogu aiz muguras, es t-kreklā un jogas biksēs ar kaķi klēpī. Man fonā skan radio Klasika, bet premjers to nedzird. Kopumā diena paiet mierīgi. Sāku lasīt Dobrovenska grāmatu par Musorgski.

26.marts
Šodien valdības ārkārtas sēde. Tāpat kā premjers un citi ministri, arī es sēžu mājās un gatavojos valdības sēdei. Rakstu sagataves. Fonā skan radio Klasika, kur Dāvis Eņģelis demonstrē drosmi vispārākajā pakāpē – viņš atskaņo bītlus oriģinālā, nevis kā ierasts šajā radiostacijā – bītlu mūzikas kaverversijas blāvas un seklas simfoniskās mūzikas variantā. Pievienojos feisītī paustajam aicinājumam klausīties Latvijā radītu mūziku un padalos ar savu spotifai plejlisti „The Best of Latvia”. Beidzas valdības sēde un jau atkal tiekamies ar premjeru manā virtuvē.

29.marts
Šodien pūš nepatīkams ziemelis, bet braucam uz Talsiem. Ilgi neuzturamies un braucam atpakaļ. Atceļā izbraucam cauri Jaunpagastam. Tālāk uz Strazdi. Tai vietā, kur agrāk bija dārzs, joprojām aug vecātēva stādītie saldo ķiršu koki. Esot stādījis kā veltījumu katram savam bērna. Vecamtēvam ir četri bērni, bet ķiršu koki – pieci. Aiz ķiršiem ir liepu aleja un tālāk jau uz Rīgu.

30.marts
14. diena kopš kontakta ar Kaimiņu. Simptomu nav. Darbs ar dokumentiem. No sveša numura zvana Andžiks. Esot netālu no Raunas, romāns fināla stadijā. Klausās Latvijas Radio un jūtas informēts, bet mežā neesot sociālās spriedzes. Stāstu, kā man iet, un smejamies. Viņš uzrakstīšot absurda lugu par laulātu pāri, kas attālinātā darba dēļ savās mājās ir kļuvuši par kolēģiem, starp kolēģiem uzdzirkstī mīla un viņi sāk romānu, tomēr jūtas neērti otra laulātā priekšā. Smejamies. Atvadāmies un sarunājam pēc pāris mēnešiem tikties Talsos.

31.marts
Pēcpusdienā valdības presene. Pēc presenes secinu, ka Valsts kancelejai no šiem laikiem jaunajā dzīvē jāpaņem līdzi pieeja, kad preses konferences tiek nodrošinātas arī attālināti, jo parasti valdības presenēs piedalās Rīgā bāzētu mediju žurnālisti, toties tagad, kad preses konferences notiek attālināti, tās apmeklē kupls skaits reģionālo mediju. Vakarā spriežam, ka sēžot mājās laiks skrien ātrāk.

2.aprīlis
Pamodāmies plkst. 8, brokastīs pārslas ar jogurtu. Rītu sāku ar zvaniem valsts pārvaldes komunikatoriem, lai uzzinātu, kas apmērām šodien plānots valdības ārkārtas sēdē. Beidzot nolēmu paralēli darbam tomēr paklausītos jaunāko mūziku. Vikingura Olafsona jaunais ieraksts ir debešķīgi skaists un neticami skaidrs šim laikam.

3.aprīlis
Latvijā pirmais cilvēks nomiris no covid-19. Informācija nāk no LTV, bet tviterī kritiski norādu, ka šādu informāciju es vēlētos saņemt no oficiāliem avotiem, nevis „mediju rīcībā esošas informācijas”. Mediju atbildība, meh. Mājas jau kļuvušas par darbu. Es gribu mājās!

4.aprīlis
Šodien viens dodos uz Talsiem. Pa ceļam klausos Childish Gambino albumu 3.15.2020, kas šonedēļ nez kāpēc sirdī iekrita kā vispiemērotākā un rezonējošākā mūzika šim laikam. Tāds nepārspīlēts, nedaudz atsvešināts, bet siltumu izstarojošs albums.

17.aprīlis
Feisītī ierakstīju skaudru ierakstu par raidījumu Kultūršoks, kur tika visai augstprātīgi un nekorekti atspoguļota kultūras nozares sadarbība ar valsts iestādēm. Izmanto neaktuālu informāciju un pauž sašutumu. FB diršos ar Noru Ikstenu.

18.aprīlis
Braucam uz Talsiem. Nomainu ziemas riepas uz vasaras. Kultūršoka veidotājas FB ieraksts ir parāvis vaļā shit storm. Liek noprast, ka es ar savu viedokli pārstāvu finanšu ministra un Finanšu ministrijas pozīciju. Kad lūdzu pamatot šo apgalvojumu, kultūršoka vadītāja ķeras slānīt manu darba vietu, norādot, ka, redz, LETA vispār ir preses relīžu pārrakstītāja. Samulstu vēl vairāk, jo nesaprotu, kur esmu iekūlies. Pēcpusdienā sāku likt jauno siltumnīcu.

7.maijs
Gaidot šodienas valdības sēdi un vācot info par iespējamajiem lēmumiem, psihoemocionāli nokļūstu atpakal pagātnē – marta vidū, kad nekas nebija zināms un info apmaiņa notika haotiski. Tas ir kā atgriezties vietā, kurā nevēlies būt, bet piespiedu kārtā nākas tur atrasties. Šajā laikā valsts pārvaldes komunikatori strādā ļoti labi, bet šodien izbesīja krietno tincīšu nevajadzīgi pedantiskā attieksme pret darbu.

14.maijs
Šodien kārtējā valdības sēde. Pagājuši divi mēneši kopš valstī ir ārkārtējā situācija un šo to atskārstu. Piemēram, iepriekš privātā sarakstē ar kultūras draugiem norādīju uz šīs jomas vājo pārstāvniecību sarunās ar lēmumpieņēmējiem. Lūk, pēc diviem mēnešiem sāk šķist, ka, iespējams, problēma ir plašāka – ne tikai kultūras nozares komunikācijas prasmes, bet arī politiskā griba un ierēdnieciskā mazspēja.

19.maijs
Šodien feisītī aizpildīju Nacionālās bibliotēkas aptauju par lasīšanas paradumiem ārkārtējās situācijas apstākļos. Izpildīju godīgi un sapratu, ka mani lasīšanas paradumi nav mainījušies. Tāpat aizdomājos par šajos divos mēnešos elektroniskajā vidē saražoto kultūras faktu daudzumu (izrādes, lasījumi, filmas, koncerti, operas utt.) un atskārtu, ka visu šo laiku neesmu pievērsis uzmanību nekam, kas radīts ārkārtējās situācijas apstākļos vai ticis aktualizēts šajā laikā. Gluži kā vecajos laikos.

23.maijs
Talsu tirgū var pārliecināties, ka Talsos ārkārtējās situācijas laikā noteiktie ierobežojumi nepastāv. Cilvēki drūzmējas, lien virsū, nervozē utt. Tiekam pie tomātu stādiem, lauvmutītēm, asterēm. Iepirkšanās tirgū norit tik normāli un ierasti, ka pamazām pašiem piezogas vienaldzība pret aizliegumiem.

25.maijs
No rīta spriežam par medijos aizvien vairāk kultivēto dažādu jomu pārstāvju vēstījumu, ka „valdības/politiķu lēmumi nav racionāli”, respektīvi, šiem nav skaidrs, kāpēc atļauts pulcēties līdz 25 cilvēkiem. Secinu, ka nu jau esam nonākuši tajā posmā, kad satraucamies par ekonomikas dzīvotspēju un personisko labklājību, nevis sabiedrības veselību. Mājās sēdēšanas un iecietības festivāls ir beidzies – tagad sabiedrība vēlas asinis.

26.maijs
Laiks skrien tik strauji, ka šogad neesmu jutis nedz aprīli, nedz maiju.

 

Agnese Logina
29.05.

Es neatceros, kad uzplauka lapas kokiem. Es neatceros, vai citus gadus zaļais tonis pilsētas parkos bija tikpat zaļš, vai arī manas acis šogad vienkārši ir ļoti noilgojušās pēc krāsām, tik ļoti, ļoti noilgojušās. Es neatceros, kur palika marts, aprīlis, maijs. Es atceros, ka telefonā mainījās datumi. Es mazliet atceros februāri. Bet es neatceros, kas ir noticis: atņemot mazās robežas, kas nošķir vienu dienu no citas, laiks pilnīgi saplūst vienā neaptveramā pļurā, no kuras nav iespējams izkārpīties ārā. 

Bija daudzas sapulces, sākumā google hangouts, tad jau visi pārgāja uz zoomu. Kaut kā pamanījos nopirkt dažas jaunas mēbeles. Nenotika Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas. Kaut kad maija sākumā bija dažas dienas, kad varēja iziet ārā bez ziemas mēteļa, bet tad jau bija klāt atkal šausmīgais aukstums. Pēdējo reizi es ziemas mēteli uzvilku pagājušajā piektdienā, ja nemaldos. Bet periodā, kur dienas vienu no otras nekas īsti neatšķir, ir ļoti grūti pateikt konkrēti, kas, kad, ko. 

Dienā, kad tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, es uzstājos Fuck-up nights pasākumā ar stāstiem no darba dzīves par to, kā es īsti nespēju novērtēt realitāti (un savas iespējas tajā). Nākamajā rītā es uz darbu vairs negāju, ieliku visos profilos ziņu, ka Kino muzejs ir slēgts, un pārslēdzāmies uz darbu no mājām. Es uztaisīju garu, garu sarakstu ar lietām, kas ir jāizdara, kamēr ir ārkārtas stāvoklis, un ir ļoti liela iespējamība, ka es neesmu neko no tā izdarījusi. Man ir bail pārlasīt to sarakstu, jo negribu justies tā, ka esmu nofeilojusi pat ārkārtas stāvoklī. 

Ārkārtas stāvoklis ir ļoti nepatīkams stāvoklis. No vienas puses, jāturpina viss kā parasti, darbu īsti neviens nav atcēlis, un pienākumi turpina krauties vienā lielā kaudzē. No otras puses, ikdiena ir fundamentāli izmainīta. Pirmās dienas un nedēļas es diezgan daudz raudāju. Man likās tik negodīgi teikt, ka tev ir „tikai jāsēž mājās”, jo tas „tikai” nav maz. Man ļoti pietrūka cilvēku, ļoti pietrūka pieskārienu un papildu impulsu. Tauste ir tik nenovērtēta maņa, un tikai pēdējos gados esmu sākusi apzināties, cik daudz ko uzzinu caur tausti. Un cik ierobežojoša ir sajūta, ka publiski vairs nevar nekam pieskarties. Kaut vai aptaustīt avokado veikalā. Vai nobraukt ar roku gar tekstu uz sienas.

Trešdien pirmo reizi kopš marta sākuma biju kinoteātrī. Pēdējā filma, ko noskatījos, pirms sākās ārkārtas stāvoklis, bija Zviedru mīlas stāsts, pašas atlasīta filma kinolektorijam. Pirmā filma, ko noskatījos pēc šīs pauzes, bija Mis dumpiniece – tikai tāpēc, ka visas pārējās jau biju redzējusi vai īsti neinteresēja. Es ļoti ceru, ka drīz kinoteātri atkal sāks strādāt. Un es ceru, ka būs jaunas filmas. Varētu, protams, noskatīties kaut ko tajos drive-in kino plačos, bet es nevaru beigt domāt par to, kā ir skatīties filmu tādā veidā, ja sēdi automašīnas aizmugurē. 

Trešdien arī Kino muzejs atvēra atkal durvis. Pirmais apmeklētājs pēc šīs pauzes bija mana mamma, kura vienkārši materializējās ar gurķu stādiem un gribēja nopirkt biļeti, pat īsti negribot apskatīt muzeju. Viņa ir, protams, redzējusi muzeju. Daudzas reizes. Sajutos ļoti aizkustināta. Un ir tik jauki, ka var iet uz darbu. Dienu pirms atvēršanās pavadīju, mazgājot muzeja logus. Man ļoti patīk darīt lietas, kuras uzreiz var izdarīt. Nomazgāt logus. Pārbīdīt mēbeles. Izmest trīs maisus drēbju. Pretstatā projektam, kuram šonedēļ uztaisīju jau ceturto iesniegumu par norises izmaiņām un iesniedzu otro pagarinājumu. Bet vismaz šobrīd ir lielāka jēgas sajūta, nākot uz Vecrīgu strādāt. Un parādās kaut kādi dabiski nogriežņi dienas laikā un dienas ietvarā, un dienas vairs nesaplūst tik ļoti kopā. 

Vecrīga pa šo laiku ir mainījusies. Mazā Peitavas iela vairs nesmird pēc čurām. Malduguns bāriņš ir aizvēries, kaut arī atvērās pavisam nesen. Vecrīgas baloži palikuši niknāki nekā parasti, nekustas no vietas, kad ej viņiem pavisam tuvu garām. Vienu aprīļa vakaru, kad paliku ilgāk muzejā līdz tumsai, iešana mājās pa tumšo, pilnīgi tukšo vecpilsētu atgādināja sliktas šausmu filmas sākumu. Baisi. Tik nedabisks stāvoklis pilsētai. 

Šķiet, ka šis šausmīgais izplūdušais laika periods bez jebkādiem iekšējiem nogriežņiem ir beidzies. Esmu atkal atsākusi vilkt normālas drēbes, krāsot acis, reizēm izķemmēt matus. Mati gan ir kļuvuši ļoti gari un visu laiku kaut kur ķeras. Šodien matos ieķērās auskars, ik pa brīdim tie ieķeras drēbēs. Domāju par to, vai nevajag atgriezties pie dabiskā matu toņa un beigt krāsot matus. Domāju par to, vai vīruss izdzīvo matos un ja jā, cik ilgi. Domāju arī par to, ka sanāk, ikdienā cilvēki patiesībā diezgan daudz viens otram spļauj virsū un to pat nepamana. Domāju arī par tiem cilvēkiem, kuriem tas, ka nevajag ar rokām pieskarties visiem publiskajiem durvju rokturiem, ir pārsteigums. 

Liekas, ka dzīvē atgriežas ne tikai nogriežņi, bet arī tauste. Braukt ar riteni saulē maigā vējā. Iet ar basām kājām pa zāli. Nopirkt un aptaustīt ziedus. Šobrīd tik daudz kas arī smaržo. Šodien pamanīju Stockmannā, kā smaržo tomāti pat pa gabalu. Kā smaržo zemenes. Šodien, braucot pa Valdemāra ielu, sajutu arī pļautās zāles smaržu. Un ceriņi joprojām pa visu pilsētu smaržo. Visnepatīkamās pandēmijas sekas ir pieaugusī trauksme, kas glūnīgi atgriezās maija sākumā. Ironija ir arī tajā, ka šajā pavasarī man bija jāatgūst spēki – pēdējo gadu nemitīgais skrējiens ir atstājis diezgan nopietnas sekas, un izdegšana nav joks, es gribētu, lai cilvēki to beidz uztvert kā joku. Bet globāla pandēmija nav gluži piemērota tam, lai atgūtu spēkus, gluži pretēji – ārkārtas situācija paņem tik daudz enerģijas. Man ir daži secinājumi, pie kuriem es atgriežos ar apskaužamu regularitāti. Viens no tiem ir par to, ka par prātu ir ļoti, ļoti, ļoti jārūpējas. Un tam noder rutīna, un tam noder iet uz darbu –  piecelties no rīta, apģērbties, nospraust skaidras robežas, ka sākam darbu 10os un beidzam 18os, un neskatīties epastus pēc darba laika beigām, un neatbildēt uz epastiem pēc darba laika beigām. 

Es gribētu teikt, ka šajā laikā esmu daudz ko mācījusies un uzzinājusi. Bet tā nav taisnība. Šis ir bijis šausmīgs laiks, un doma, ka šis laiks vēl nenoteiktu periodu turpināsies, ir biedējoša. Bet alternatīvu jau īsti nav. Jāsakož zobi un jāpārziemo, līdz vīruss ir apkarots. Kā šajā situācijā nesajukt prātā, es vēl nezinu. Bet pasēdēt saulē zālītē zem ļoti sazaļojušiem kokiem ir viens no labiem veidiem, kā no tā izvairīties. 

 

Paulis Liepa
20.05.

dienas vidū ielas kā vienmēr tukšas, īstais brīdis izbraucienam uz atkritumu šķirošanas placi. mašīna piekrāmēta ar labiem 30 kg papīra – gan lietota un vairs nevajadzīga, gan nelietota, bet nekam īsti nederīga –, pāris kastēm stikla lausku un daudz, daudz kartona, krietnas deviņas desmitdaļas no kura ir izbijušas, sen vai ne tik sen nodrukātas klišejas. grafiķu valodā šis vārds apzīmē īpašā formā izgrieztu, nogruntētu vai kā citādi apstrādātu materiālu, piemēram, linoleju, cinku vai kartonu, uz kura tiek uzklāta krāsa – visbiežāk ar gumijas velmi – un, izmantojot grafikas spiedi, iegūts šīs krāsas nospiedums uz papīra. citiem vārdiem sakot, tiek ražota māksla.

diez kas nav tā vienkārši paņemt un nosūtīt uz atkritumiem sūri grūtās radošās mokās sastrādāto, lai arī skaidrs, ka šīs klišejas ir tikai procesa starpstadija, veidota no diezgan nenoturīga materiāla, un vismaz puse no sataisītās mākslas patiesībā ir sūds uz kociņa, turklāt iespēja kādā nezināmā nākotnes punktā pēkšņi sagribēt kaut vai eksperimenta vārdā nodrukāt kādu no vecajām klišejām nenovēršami tiecas uz nulli. piedevām šo kartona grēdu šķirošana ir stipri laikietilpīgs process – kā vandīšanās cauri fotoarhīviem vai 20 gadu vecu avīžu krājumiem, kur, die’s pasarg, sanāks uzrauties uz kādu sporta sleju ar futbola maču atreferējumiem vai neskartu sudoku mīklu.

noteikti atradīsies pāris klišejas, kuras nekādā gadījumā nedrīkst mest ārā. bet reizi desmitgadē šāda šķirošana ar smagmi sirdī ir jāveic un iespēju robežās jāatbrīvojas no pagātnes relikvijām. Bet ne tāpēc, ka šobrīd uz kakla ir “pandēmija”, īstais brīdis pārcilāt vērtību skalu, ieklausīties vienam otrā un tamlīdzīga vāvuļošana.

vienkārši mutē smeļas draza un vairs nav, kur kāju spert vai uznaglot kādu jaunu plauktu grāmatām, kuras jau apmēram gadu nespēj atrast sev brīvu robu, bet godīgos stabiņos migrē turpu šurpu no krēsla uz dīvānu un pēc tam uz skenera vāku vai grīdu. apskaužu cilvēkus, kas, aci nepamirkšķinot, spēj izlidināt miskastē jebkāda darba procesa blakusproduktus un dzīvu atstāt tikai čiku, kas ir bijis šī darba procesa mērķis. esot pat kantori, kas piedāvā šādu pakalpojumu – atbrīvot ļaudis no iekrātās nevajadzīgās mantības. šeit gan nedomāju zagļus, kas arī pilda līdzīgu funkciju.

tad lūk. kārtības ieviešana. mūžsenā cīņa, kurā mēs varam uzvarēt pāris kaujas, bet ne visu karu.

milzīgā kartonu kaste pēc nelielas stīvēšanās ir iegāzta papīram un kartonam domātajā konteinerā, brīdi pirms tam nobildējoties uz zilo konteineru fona kā nāviniekam pirms nošaušanas. smags brīdis, bez šaubām. reizēm prātā uzpeld funktieris, cik liela ir iespēja kādreiz nākotnē graizīt kartonu, kas sastāv no paša miskastē izmesta, vēlāk pārstrādāta, kopējā katlā izvārīta kartona masas. gāžot ārā stiklus, biju diezgan pārsteigts par apdullinoši spalgo šķindoņu. metāla konteinerā ielidoja pāris velosipēdu pakaļējie riteņi. kādreiz derētu saņemties izmest arī grēdu ar finiera atgriezumiem, kas glūn no visiem darbnīcas pakšiem, vienmēr uzturot dzīvu cerību, ka pienāks sen gaidītais projekts, kurā šos nezināma lieluma un biezuma koka gabalus varēs izmantot.

atpakaļceļā no gružu bāzes es sāku prātot, ka nebūtu slikti izstrādāt sava veida nekārtības koeficientu sistēmu (kaut gan šajā gadījumā tā ir nevis nekārtība vai haoss, bet drīzāk krāmu kvantums, kas bez prasīšanas okupē telpu, lēnām žņaudzot nost jebkādu kustības un domas brīvību). kā vējiem un zemestrīcēm ir savas balles, tā nekārtībai varētu būt līdzīga mērvienība. Piemēram, galda darba virsmas lietojamā daļa pastāvīgi saraujas kā peļķe saulē, to no visām pusēm okupē arvien jauna mantība, kas ir iesaistīta vairākos vienlaicīgi notiekošos darba procesos, vai arī pārpalikumi no tābrīža darāmā – metāla lineāli, nazis, zīmulis, kartona atgriezumi, kurus, saprotama lieta, sava latvieša praktiskuma dēļ es reti saņemos vienkārši izmest miskastē (melnā 100l ietilpības maisā turpat blakus galdam), plastmasas spainelis ar iejauktu PVA līmi (jo arī tā būs vajadzīga kaut kad uz vakara pusi), otas, pāris tipogrāfijas krāsu bundžas, flīze krāsu uzjaukšanai un izrullēšanai, divas, trīs velmes, pakojamā plēve, pāris riteņa uzgriežņu atslēgas, dažāda veida un pielietojuma līmlentes un tamlīdzīgas lietu frakcijas.

kādu brīdi palīdz automobiļa logu tīrītāja vēzienam raksturīga kustība, ar roku pašķūrējot malā tobrīd nevajadzīgos priekšmetus. bet šai taktikai ir tikai īslaicīga iedarbība, un pēc pāris dienu sadzīvošanas ar ik brīdi sabiezējošo kultūrslāni tomēr rodas gribēšana atkarot galda virsmu, novietojot dažādos priekšmetus tiem atvēlētajos plauktos vai citās vietās, pie kurām tie ir pieraduši. vienīgā nelaime, ka šīs parastās un pierastās vietas nu jau ir aizņemtas ar citu mantību, kurai, savukārt, piedien atrasties citā telpā, mapē vai jau pieminētajā miskastē. tādējādi, mēģinot attīrīt virsmu X, vispirms jāattīra plaukts Y. lai izdarītu to, ir jāizrevidē virsma Z, kur novietot lietas no plaukta Y. bet virsma Z šobrīd ir aizņemta ar papīru grēdu, piemēram, nederīgajiem novilkumiem, kuriem vislabāk būtu atrasties aizgaldā B. tātad, lai attīrītu virsmu X, vispirms ir jātiek skaidrībā ar aizgaldu B.

nepieciešamo starpsoļu (X, Y, Z utt.) skaits tad arī būtu šis radošā haosa koeficients, kas ļautu kaut vai morāli sagatavoties priekšā stāvošo sakopšanas darbu apjomam. nu un tādā garā, līdzīgi kā labi zināmajā plaukstas lieluma prāta spēlē, kur 4×4 rūtiņu laukumā pareizā secībā jāsarindo skaitļi no 1 līdz 15, bet ir tikai viena brīva rūtiņa, caur kuru var pārbīdīt sajauktos ciparus. vai arī šahs, kas tiek spēlēts atpakaļgaitā, sākot no mata, tad pamazām, gājienu pa gājienam atgriežoties pie pasaules sākuma. kaut gan runā, ka visu lietu sākums bija haoss. bet tad tas noteikti bija tas tur radošais haoss, jo mēs nekādā gadījumā negribam sajaukt vienkāršu bardaku ar izsmalcinātu, daudzslāņainu radošo haosu, vai ne? protams, protams…

lai nu kā, plāna vidus darbnīcā nu ir krietni svabadāks, plauktos ir neierasti daudz vietas. 70. gadu poļu žurnālu Projekt un vēl vecāko žurnālu Māksla stabi pamazām pārvietojas dziļāk plauktu flangos un kompaktdiskiem beidzot ir iespēja sakārtoties daudz maz pārskatāmās rindās. savukārt krāmējoties ar pēdējo desmit gadu gaitā bez jēgas iekrāto mākslas periodikas (izstāžu katalogu, žurnālu, bukletu u.tml.) kvantumu, ko dažādos laikmetīgās mākslas sarīkojumos vienkārši met pakaļ, nākas secināt, ka, visticamāk, tieši šī nozare ir atbildīga par Amazones mūža mežu pastāvīgo izskūšanu. galīgi neticas, ka visi šie neskaitāmie kilogrami krītpapīra glancētajos vākos ir drukāti uz otrreizējiem materiāliem. jebkurā gadījumā, lielās dzirnas šobrīd lēni, bet neatlaidīgi pārgremo arī šo ķīpu.

ir uzlabojusies piekļuve sienām. var piekārt kādas sen ierāmētas bildeles. bet šoreiz viss atduras pret mazo nagliņu neesamību. Es skaidri atceros, ka esmu vismaz divas reizes pircis pa saujai mazo nagliņu tieši šim nolūkam, bet katru reizi šī nagliņu ciba (maza 8 mm kinofilmas bundžiņa) tiek nolikta kādā īpašā vietā, kuru es „noteikti atcerēšos”. Un, varu saderēt, pienāks diena, kad es atradīšu abas divas zudušās cibas, rokā turot trešo, tikko svaigi nopirkto nagliņu sauju.

 

Kristīne Želve
20. maijs. Māsas dzimšanas diena.
Stundu dienasgrāmata

Kad Latviju pārņēma pandēmija, man, tāpat, kā daudziem citiem likās, ka noteikti jāraksta Pandēmijas dienasgrāmata –  tukšās Rīgas ielas, samāšanās ar kaimiņiem vai paziņām no ielas pretējās puses, nervozie skatieni un veikalu iztukšotie plaukti, vēja dzenāts vienreizējās lietošanas cimdiņš ietves vidū –  viss likās tik nozīmīgs, piefiksējams, mūžībai saglabājams. Nemaz nerunājot par savām pašrefleksijām, emociju gammu un pandēmijas aforismiem.

Es sāku „vest” pandēmijas dienasgrāmatu tviterī. Pirmais tvīts tika uzrakstīts 20. martā, pēdējais – 22. aprīlī. Tālāk klusums, sajūta, ka nav vairs ko rakstīt. Pandēmijas pieredze no unikālas kļuvusi par ikdienu.

 

Ar dienasgrāmatām man vispār sarežģītas attiecības. Ir  dienasgrāmatas, kurās tiek skrupulozi fiksēti ikdienas notikumi, un ir dienasgrāmatas – psihoterapeites. Pirmais variants man ātri apnīk – kā viss, kam neredzu jēgu; otrais man neder, jo īsti nemāku būt pilnīgi atklāta. Un tad vēl tā „rakstošās personas” blakne – jebkuru tekstu censties novest „publicēšanas kārtībā”, kas neļauj atslābināties un draud dienasgrāmatas rakstīšanu  pārvērst kārtējā rediģēšanas un slīpēšanas mānijā. Bet viens dienasgrāmatas rakstīšanas paveids man pavisam nesen iepatikās – strādājot pie teksta Regīnas Ezeras parafrāžu krājumam (tā iznākšanu arī ir aizkavējusi pandēmija) es, treniņu nolūkā, liku sev katru dienu  uzrakstīt vienu rindkopu par to, kāds šodien laiks un kāda izskatās daba. Parafrāzi es pabeidzu (tā bija par Ezeras dienasgrāmatām jeb „Stundu kalendāriem”), bet ikdienas dabas aprakstiņus  es šad tad turpinu rakstīt, nu tā, reizes trīs nedēļā. Tāda man tagad ir dienasgrāmata – ikdienas notikumi tur ienāk pavisam reti, un manas pašrefleksijas un filozofēšana vēl retāk. Jo manas pašrefleksijas un filozofēšana izskatās stulbas uz dabas aprakstiņu fona. 

Šajā „Stundu kalendārā” gan nesanāca no tām atturēties.

 

9. 27. Rīta tējiņa un auzu pārslu putriņa. Kopš divas nedēļas mani atkal moka kuņģa vainas, mans neiztrūkstošais kafijas pārdozēšanas rituāls ir aizstāts ar zāļu tējām un vienu lielu cigoriņu kafiju ar putotu pienu un kanēli pēcpusdienā. 

Šodien ir manas māsas dzimšanas diena, un es esmu apsolījusi aizvest mammu viņu apsveikt. 

Distancēti, no attāluma, svaigā gaisā. 

Mamma māsu nav redzējusi vairākus mēnešus. Māsa strādā vietā, kur darbs no mājām nebija iespējams. Vietā, kas pakļauta paaugstinātam infekcijas riskam  – vienā no sociālās aprūpes centriem. Kurā diemžēl ir gan Covid- 19 inficēšanās, gan nāves gadījumi.

Bet šo dzimšanas dienas īso tikšanos mūsu mamma – ar atļautām un neatļautām metodēm – ir izcīnījusi. 

Kad pagājušajā nedēļā  telefoniski uzklausīju mammas māsas pārsteigšanas&sveikšanas plānus – kā mēs visa ģimene ierodamies pie aprūpes centra maskās un sagaidām Ievu, mājot ar rabarbera lakstiem no mammas dārza, man galvā bija divas domas. 

Pirmā: lūk, no kurienes mans Epnera diagnosticētais  „režisora gēns”. 

Otrā – pie velna, es taču to nedarīšu! 

Un, lūk, te nu es esmu – krāsoju acis un pošos ceļam. Maskas, rabarberu lapas gan ir  atmesti (kāti paliek!) un vizīte saskaņota – man kā garlaicīgam cilvēkam ar noslieci uz lietu plānošanu tomēr bija aizdomas, ka Ieva varētu arī nebūt sajūsmā par dažu savas ģimenes  locekļu ālēšanos ap karantīnā esošo pašvaldības institūciju.

 

12.14. Iedarbinu savu Toyotu, izpūtēja rajonā jau atkal tiek ģenerēts aizdomīgi skaļš troksnis. Viss, šodien pēdējais brauciens, rīt jāzvana meistaram Laurim. Lauris ir vienīgais man zināmais cilvēks, kas vienmēr ir priecīgs – piezvani viņam, ka vajag mašīnai lampiņu vai vienu loga slotiņu nomainīt – viņš priecīgs. Piezvani, ka mašīna nekust ne no vietas, un būs ar evakuatoru jāvelk uz servisu – viņš priecīgs. Pat tad, kad es viņam piezvanīju Jāņu naktī (tiesa gan, drusku nejauši) un sāku stāstīt, ka mana mašīna ir Carnikavas jūrmalas stāvvietā, bet centrālā atslēga sačakarēta un dzinējs nobloķēts, –  pat tad Lauris izklausījās priecīgs.

 

12.27. Iebraucu Cirkulī ieliet benzīnu, benzīns maksā vienu eiro litrā.

 

12. 35. Gar ceļmalām spēcīgais vējš krata un purina jauno bērziņu salātzaļos cekulus, ievu baltās kodeļas, lūk, man pretim veļas arī tikko plaukt sācis sulīgi violets ceriņu vilnis, noziedējušas skumjas kļavas un sārteni lillīgas kārklu vicas.

 

12. 42. Nogriežoties uz Carnikavu, abās ceļmalas pusēs priežu stumbri kā uzasināti zīmuļi,  tumšzaļās, spurainās galotnes kā pudeļu birstes. Pelēkzilais ceļš zem nelabo rūcošā spēkrata skrien tālumā, lai tur vienā punktā satiktos ar tādas pat krāsas padebesi.

 

12. 48. Kalngalē lietus sāk grabināties pret pārsegu.

 

12. 53. Garciemā jau līst baltām šaltīm.

Autobusa pieturā (bez nojumes) kāda sieviete (bez lietussarga) cenšas nobalstot mašīnu – virziens ir pretējais manējam, bet tāpat nevaru nepareflektēt pati ar sevi – es apstātos, uzņemtu svešinieci mašīnā? Visu brauciena laiku spētu nedomāt, nebaidīties, ka varbūt tagad sēžu blakus ar kādu „kovidnieku”?  Lūgtu viņai uzlikt sejas masku? 

Jaunā nedrošība.

 

12. 57.  Nākamajā līkumā manā joslā pretim man iznirst balts, pārgalvīgi apdzenošs BMW. Attālums ir pietiekams, lai es sabremzētu, stress ir neliels, pakratu bezrūpīgajam apdzinējam ar pirkstu…un tomēr. Tas taču var notikt arī šādi. 

Balts BMW tavā joslā.

 

13. 32. Ātrās pusdienas ar mammu pirms izbraukšanas.

– Tev tas kuņģis vēl sāp?
– Mhmu.
– Tev vajag izlasīt Laimīgajā Programmā interviju ar Danilānu.
– Viņš kaut ko jaunu saka?
– Kola esot laba.
– Ko???
– Nātrijs bieži netiekot iekšā organismā, skraida kā mazais gariņš un netiek iekšā kuņģī, bet tiklīdz parādās cukuriņš, tā nātrijs ar lielu spēku kā caur sūkni tiek ierauts kuņģī…
– …Ok…
– Bet galvenais ir kustēties. Kustoties no kauliem izdalās kaut kāda ļoti svarīga viela… neatceros tikai, kāda… ā, laikam osteokalcīns.

 

14. 28. Ceļā. Braucam pie māsas. Mammai līdzi šorīt izceptā plātsmaize. Izpūtējs skaļi rūc.

– Baibas tante netiek uz pilsētu nodot analīzes. Es viņai saku, lai taču izsauc taksi. Bet viņai jāmaksā arī par to, ka taksis no pilsētas atbrauc viņai pakaļ, 20 eiro sanāk, dārgi, viņa saka! Es viņa saku, kad tev tā nauda kādam citam jāiedod, piemēram, mazbērniem, tad tas nav dārgi, kad vajag pašai priekš sevis, tad dārgi..
– Vai tad tu neesi tāda pati?
– Es???

 

15. 03. Piebraucam pie astoņdesmitajos gados būvētās milzīgās ēkas. 

Pie centrālās  ieejas stāv citrondzeltenā ātrās palīdzības mašīna. 

Pa vārtiem izbrauc epidemiloģiskās laboratorijas  baltais auto. 

Māsa nāk mums pretī, mētelī tīstīdamās, tik sīka uz monstrozās ēkas fona.

Nolienam no vēja uz soliņa piesaulītē, trīs ģimenes sievietes. 

Sarunas ir pārāk personiskas, lai paliek. (Es jau teicu, ka nespēju būt līdz galam atklāta).

– Māsiņ, ārprāts, paskaties, tā ātrā palīdzība uz nestuvēm ved projām vienu cilvēku!
– Māsiņ, tā šeit ir ikdiena.

Daudzu gadu laikā es pirmo reizi esmu savas māsas darbavietā. Iekšā, protams, neejam,  apmetam vieno loku ap ēku – lai es redzu bijušo morgu, kas tagad ir darbinieku dienesta viesnīca; kaķu koloniju, kas vairāku gadu garumā sakopta, sterilizēta un apgādāta ar kaķu mājiņām. 

Trešā stāva loga ailē parādās jauns vīrietis, abas rokas zem elkoņiem amputētas. Viņš atver logu un vingro.

– Māsiņ, vai viņam tiešām nav roku?
– Un viņš arī neredz. Autoavārija.

 

15. 33. Atceļā mamma man stāsta, ka noskatījusies dokumentālo filmu par skudrām – kāds ir skudru sabiedrības modelis un skudru pilsētplānošana, būvniecība un arhitektūra.

 

16. 15. Aizejam uz mammas dārzu. Lūk, šis fenomens – mazdārziņu pleķīšu kolonija, uzslietām raibām dārza  būdiņām, šķībām, apskretušām siltumnīciņām un plēvju plēvēm apjoztām lecektīm, čīkstošiem pumpjiem  un šīfera vai finiera plāksnēm apspraudītām dobēm, aprūsējušām ūdens mučelēm un vannītēm. Vārnu aizbiedēšanai čab zaros sasieti plastmasas maisiņu čaukstekļi, grab uz nūjām sasprausti alus bundžu grabuļi – bet ābeles un ķirši stāv tam pāri un tikai zied baltos ziedos, plaukst  baltas narcises, raibas tulpes, mārpuķītes, neaizmirstules, alisītes, gaiļpieši, muskares, pirmās prīmulas, dīgst lekna zaļa kārta – šķinu pētersīļus, salātus, skābenes, gārsu, nātres, pirmo rukolu un spinātus, kārtējo reizi noklausos, kas kurā kas dobītē augs, kas kur vēl jāiesēj un pat sniedzu savu nenovērtējamo viedokli, kurā dobē labāk stādīt āra tomātus.

– Vairas dārzs gan izskatās skaists.
– Tas kādreiz bija Baburinu dārzs. Kad vecie vēl bija dzīvi, tas tik bija dārzs – ar dobēm un celiņiem,  ar zemeņu plantācijām, ar siltumnīcām un lecektīm un ūdens laistāmo pa vidu. Nu bērni pāris gadus centās ko darīt, bet tad aizbrauca uz Angliju. Pagāšvasar bija atbraukuši uz Latviju, atnāca šurp, lai nofotografētu savu bijušo dārzu.

 

18. 12.  Pirms mājās braukšanas izlasu Danilāna interviju Laimīgajā Programmā. Jaunums priekš manis ir tas, ka ķermenim, lai tas būtu vesels un justos labi, vajag četras lietas – ēst, kustēties, izgulēties un, izrādās – salt.

 

18. 47. Braucu uz jūru. Esot Carnikavā, nevaru neaiziet līdz jūrai. Radio Klasikā skan Pētera Vaska Tālā gaisma. Atceros, kā filmējām Pēteri viņa jubilejas filmai – un jau pirmajā filmēšanā Aizputes stacijā viņš no mums aizbēga. Andrejs Verhoustinskis bija uzlicis māksliniecisku kadru – sarunājām, ka Pēteris lēni izies cauri kadram, viņa atspulgs poētiski iemirdzēsies lielajā peļķē… Kamēr uzlikām nākamo māksliniecisko kadru, Pēteris bija pazudis, atradām viņu tikai pēc radio mikrofona skaņas signāla – viņš bija uzrāpies stacijas tornī. 

 

19. 02. Uz jūru neeju pa gājēju iestaigāto ceļu, bet līkumoju augšā, lejā pa pērno apšu lapu un sausu skuju piebirušām meža taciņām, pār piepju koloniju nosētām koku kritalām, brūkleņu mētru mūžamežiem un ķērpju arhipelāgiem sūnu spilvenu klājienos, pār apsūnojušiem ciņiem un no pazemes izceltām dīvainās pozās sastingušām milzu koku saknēm – aš pilnīgi jūtu, kā mani kauli izstrādā osteokalcīnu! Priežu stumbri vakara saulē mirdz oranži.  Sīku, apkaltušu kadiķīšu žagariņu zaros spīd zirnekļu tīkla stīdziņas. Uz meža taciņām skudru sabiedrības modelis nodarbojas ar pilsētplānošanu un būvniecību. Jūra skan arvien tuvāk.

 

19. 09. Jūra pienākusi ļoti tuvu kāpām – augsti sakulta, baltiem, plīstošiem viļņiem – tikai kur es to jau esmu lasījusi? (tas sen vairs nav nekāds postmodernisms, tā ir ikdiena manā galvā). Ak, jā, – Gunāra Priedes dienasgrāmata, pirmo reizi pēc 40 gadiem pie vectēva mājas Cirpstenē. Un laikam arī pēdējo, neatceros.

 

19. 37. Putns izplestiem spārniem, brīdi pacīnījies pret vēju, ieguļas vēja plūsmā un ļauj, lai tā viņu nes. Nu, lūk, ķermenis arī nosalis, Danilāna ceturtais bauslis izpildīts, tagad ķermenis var braukt uz Rūgu.

 

19. 49. Mājupceļā radio atskaņo Imanta Kalniņa 4. simfoniju ar Kellijas Čerijas vārdiem – bija tāds nerealizējies mīlasstāsts. Bet simfonija ir, un tā paliks. „Mūzika no visām mākslām tomēr spēj garu pacelt visaugstāk” – un kur es to lasīju? Šķiet, kādā Indras Briķes intervijā. Pēc šī teikuma iekavās bija ierakstīts – klusē. 

 

21. 01. Esmu laimīgi mājās ar rūcošu izpūtēja trubu zem manis. Rīt jāzvana meistaram Laurim.

 

21. 30. Nosūtu īsziņu mammai, ka esmu mājās. 

 

21. 34. Nopīkst telefons, droši vien atbildes ziņas no mammas.

Paņemu telefonu un lasu: „Veselības ministrija informē: Covid-19 dēļ, iebraucot Latvijā, izmantojot mutes un deguna aizsegu, dodies uz vietu, kur 14 dienas ievērosi obligāto pašizolāciju.”

 

 

Evelīna Andžāne
Pirmdiena (18.05) pēc lielās piektdienas (15.05)

 

5:30. Pamostos no tā, ka M taisās uz darbu. Nē, vēl jāpaguļ, baigi nāk miegs, tiekamies pēc divām stundām. 

– „Es mīlu tevi.”

8:10. M ir atpakaļ. Atkal pamostos. Jā, tagad ir īstais laiks, kad būt nomodā. Viņš uztaisa man brokastis (katru rītu šeit tīri labi apejos ar uzlejamo putru, un, man šķiet, ir kaut kas simpātisks tajā, kā katra no tām iemieso kaut kādu savu cukura līmeni) un aiziet pēc enerģijas dzēriena. Pasīvas skumjas. Mums pretī logam ir ceriņš, drīz būs pilnais plaukums. Atveru logu, saule ir pļaukājoša, pēc lietus gaiss, Dienvidslāvijas rīta gaiss. Cik labi. Cik grūti, ka šogad neceļosim. Ļaujies būt laimīga, ļaujies būt laimīga. Ceriņa biezumos divi zvirbuļi mēģina noturēt dalīto līdzsvaru un pabučoties. Tīri mīļš rīts. Saule, aiztaisītas acis, elpošana. Nedaudz ik rīta vingrošanu aizvietojoši, ko nedaru jau trešo dienu pēc kārtas, jo Jelgavā man absolūti nomainās dienas ritms, bet tas nebūt nav attaisnojums. Ceļiem pamodušās artrīta cienīgas sāpes, šodien, vismaz šorīt, gan vairs nesāp tik ļoti. Ceru, izbrauksim ar riteņiem. M grib nopirkt sporta tērpu, bez manis tas nenotikšot.

9:30. Kafija ar pienu. Baudīšana ieilgst. Man ļoti pietrūkst kafejnīcu apmeklējuma. Ar neuzbāzīgu mūziku, kādiem vēl diviem, vēlams savstarpēji nesaistītiem apmeklētājiem – ārzemniekiem ar absolūtu mīlestību un pašatdevi vienpatībai. Aizmirsu iedzert zāles.

10:20. Izmazgāti mati. Daudz tukšu skatienu plaknēs un fragmentāru, ticamākais, nesaistītu domu. Kur paliek nosistais laiks? Bergsons ar savu plūstošo laiku var iet iemīlēties. Nostāvēt plankā divas minūtes ir grūti, bet izdarāmi, tam jau mēs nopirkām to paklājiņu arī šeit. Plānotājs nav neveiksmīgākais šī gada pirkums – man, piemēram, ir svarīgi uzrakstīt paldies par mammu, mēnešreizēm, dzīvotgribu nedēļas vai dienas beigās, ja pat tas ir vienīgais dienas notikums. Vai nedēļas. Daudz svarīgāk par laika veltīšanu rūpīgai prokrastinācijas pārvarēšanai, kāda 30 dienu izaicinājuma vai ceļojuma izplānošanai, ko būtībā jēdzīgāk ir aizvietot tikai ar tūlītēju darīšanu. Ja Dievs man dāvās dzīves laikā meitu, nosaukšu viņu par Eloīzu.

11:00. Senāk nelasīja sievietes, tagad nelasot vīrieši? Labrīt!

11:24. Saņēmu ziņu no mammas. Viņas māsas bērniņš piedzīvojis dienasgaismu. Tomēr bijis ķeizars. Diena kļūst aizkustinošāka. 

13:03. Otrā kafija ar pienu. Mati gandrīz izžuvuši. Ieslīgu pārdomās par to, ka šis ir otrais apzinātais dienasgrāmatas ieraksts manā ļoti garajā mūžā. Tikai tad, diezgan pasen, vakarpusē biju spiesta izrakstīt visu emocionālo žulti ārā, zinādama par lūzumu, ko nesīs nākamais rīts. Tas ieraksts, šķiet, bija visnotaļ koncentrēts uz savas pašapziņas celšanu. Kaut kas līdzīgs vēstulei sev. Lapas kaut kad vēlāk saplēsu mikroskopiskās drumslās un izmetu miskastē, iztiekot bez dramatizēšanas, ko piešķir dedzināšana vai histērisks monologs bārā. Labi, ka esmu izdzīvojusi līdz šim ierakstam. 

Pandēmija ir dažādi ietekmējusi konkrēti manu ikdienu – no vienas puses, jā, es tāpat neesmu biežs cilvēkos gājējs, tādēļ nekas daudz šai ziņā nemainās, taču notika arī pāris satricinājumi. Nomira manas mammas mamma un uz vairāk nekā mēnesi es netiku redzēt M, taču es biju vairāk kā nepieciešama mammai. Tāpat viena sestdienas rīta rutīnu pie lamināta strijām piespieda epilepsijas lēkme. Diena nosvītrota, tāpat visu laiku gulēšu un pēcāk vēlēšos ēst kaut ko ļoti specifisku. Turpmākās dienas centos skumjas un pagurumu no dzīves kompensēt ar kādu veselīgu un sen kārotu nodarbju ieviešanu savā ikdienā, piemēram, es daudz sava laika esmu veltījusi regulārai vingrošanai, pastaigām mežā un pie jūras, tekstu mērķtiecīgai rakstīšanai (jāatceras uzrakstīt par zondēm manā dārzā, jāatceras uzrakstīt par zondēm manā dārzā), tādēļ tā vienkārši apgalvot, ka nekādu dižu izmaiņu jau manā dzīvē nav, būtu mazliet sevi necienoši. Nu, laikam tiešām nekas tāds pārsteidzoši labs un patīkams arī nebija īsti noticis, salīdzinot ar piektdienu, lielo piektdienu, kad mēs ar M beidzot, kopš vairāk kā mēneša neredzēšanās varējām satikties. Pirmie atkalredzēšanās mirkļi ir īpaši, mazliet neveikli un pat komiski – jā, pilnīgi noteikti, viņš ir diezgan simpātisks vīrietis; vai viņš vienmēr ir izskatījies tik iededzis?; es ceru, ka nebūšu aizmirsusi, kā skūpstīties u.tml. Aizgājām uz restorānu un viņš uzdeva TO jautājumu.

Jā. Es raudāju. Palēnināta laimes apjauta.

14:35. Jāiziet tomēr pastaigāties. Nezinu, vai līdz sporta tērpam tiksim, bet saule izskatās paliekoša.

15:25. Līdz sporta tērpam, protams, netikām. Pusdienas aizstājām ar Pakistānas kebabu un Pepsi. Šausmīgs grēks, bet rīt gan būs labāks grēks spageti ar sieru un cīsiņu (arī ar sieru) veidā. Būs labi, tāpat dienas iepriekš bija ļoti garda vistas fileja ar sieru un tomāta šķēlīti zem tā, jāpaņem pauze. Varbūt parīt sēdēsim uz pelmeņiem vai kartupeļiem ar krējumu. 

16:30. Laiks tiešām ir pateicīgs, un mēs nolēmām aizstaigāt līdz saliņai, kur ganās zirgi. Ik pa laikam uznāk mākonis un nobirdina niecīgas adatas. Viss tik zaļš, ne līdz galam izplaucis un izaudzis. Un papardes tikko sākušas virpināties ārā no zaļajiem komatiem. Izskatās, ka arvien pandēmijas dēļ zirgiem tuvāk netikt. Cilvēku teju nav. Zirgu arī ir maz, visi tie, kas manāmi, ir pie siena gubām, bet var redzēt divus, trīs kumeļus. Neizskaidrojama ir pēdējos gados uzbriedusī vilkme (turpat arī bailes) un simpātijas pret zirgiem. Šeit ir patīkama pilsētas un dabas simbioze – noguri no vienas, veldzējies otrā. Bet es laikam esmu par kaut ko vienu un pilnvērtīgu. Atpakaļceļā (mūsos abos tas tā vai citādi brieda) izlēmām par labu sarkanvīna un zilā siera vakaram.

17:30. Esam mājās. Laiks sev, un tas ir ļoti labs laiks. M pievēršas sevis izglītošanai rokmūzikas jautājumos, un es vēlos savu Ābeļdārza gardums tēju. Tās saturā esošie ābeļu ziedi, fermentētas ābeļu lapas, žāvēti āboli, ābolu mētras un piparmētras jau vien no to nolasīšanas no iepakojuma virsmas rada nojautu par to, kā tiek panākts miera un laba noskaņojuma, kā to teic tējas raksturojums, efekts. Garda tēja, turklāt „nesatur mākslīgās piedevas un aromatizētājus”. Un dienas grēks vairs nešķiet tik šausmīgs. Šī ir ļoti vienkārša, taču skaista diena, neskatoties uz to, ka no pirmdienas vienmēr prasu vairāk. Dzidrs gaiss un logu prasās atvērt biežāk.

19:50. Jāiedzer zāles, citādi atkal iekavēšu ierasto laiku vai aizmirsīšu. Jau kādu laiku nevaru saņemties noskatīties Serebreņņikova desktopa teātra izrādi ФЕИ. Iespējams, pat to vairs nevaru izdarīt. Man bail to norakstīt uz katarsi, pēc kuras es vairs nevēlos redzēt neko, taču OUTSIDE dzīvā pieredze Nacionālajā teātrī sagrāva manu teātra skatīšanās pieredzi un salika kvalitātes kritērijus pa netveramiem plauktiņiem. Brīvības dārzs, pēc kura grūti pieņemt apvalkus to vispārinātā nozīmē. Runājot par teātra pieredzi ar ekrāna starpniecību – es nevaru. Atceros, ka pieredzēju Mēdeju dzīvē, biju sajūsmā par Gunas Zariņas aktierspēli, līdz ar to pieņēmu, ka tuvplāni, ko nodos datora ekrāns, skatoties izrādi ar internetu palīgos, augšāmcels manu toreizējo izrādes skatīšanās pēcgaršu, taču ne tuvu tam. Es nevaru izturēt no dzīvas pieredzes atsvešinātu teātri.

20:20. Ātri jāieiet dušā. Rīgas mājās šis process ieilgst uz gandrīz pusstundu, jo ūdens manī atraisa visus monologus, tai skaitā diezgan bezjēdzīgas filozofiskas pārdomas vai uz rokām esošo matiņu aplūkošanu, pāragri skumstot par to, ka pie spīdīgi blonda apmatojuma šovasar netikt, jo to spēj tikai dienvidi. Šeit pietiks ar 5 – 10 minūtēm.

Ap 21:00. Laiks sācis peldēt. 

Ap 21:10. Sākam skatīties ierasto deju šovu (šī ir jau 7. sezona!), malkot Gruzijas pussaldo un ēst zilo sieru mazām, drūpošām daiviņām. Šis patiesībā ir brīnišķīgs vakara atslodzes rituāls. Istabā ir drēgni, taču kautrums saderināšanās gredzena priekšā atsver visu. Mīļošanās arī atsver visu. Atgriežoties pie zilā siera, es vienmēr cenšos izķert tos pašus pelējuma noklātākos gabaliņus, ar mēli izķidāt un sabāzt drupačas zobos vai zobu starpās un tikai tad – vīna vilnis. 

Pats deju šovs bieži mani atpakaļmet uz sākumskolas laiku, kad vakaros gāju uz skolas aktu zāli dejot sporta dejas. Septiņos vakarā mūs bija ļoti maz – labi ja 5 dejot gribētāji (pārsvarā meitenes un viens pāris, kas ticis jau iepriekš nokomplektēts) un pasniedzējs. Laikam ritot, es tā arī paliku bez partnera, jo biju galvas tiesu garāka par visiem puišiem, kurus man centās piešķirt (jāteic, es diezgan ātri izstiepos, arī klasē biju viena no garākajām un man salīdzinoši agri sāka augt krūtis un veidoties apmatojums), taču dejot vienai un paļauties tikai un vienīgi uz sevi bija stipri patīkami. It sevišķi pēc tam, kad nācies dejot sporta dejas ar klasesbiedriem (to, kādēļ tas noticis, es vairs īsti neatceros), kur mani sapāroja ar īpašu indivīdu – viņš nekad neturēja rokas, ļoti nelabi oda un bakstīja man krūšgalos. Jau padsmitiem gadus es katru rītu vismaz stundu viena dejoju virtuvē un neko nenožēloju. Arī hip hopa posmu vēlāk, kas bija ļoti neilgs, arī to ne.

– „Kā tev šķiet, ko mums sanāktu nodejot vislabāk?”

– „Mm, tango!”

Pēc 23:00. It kā dodamies gulēt. Mārcim rīt dzimšanas diena. Es ceru, ka zīmējums viņam patiks (pat ja mans deguns sanācis pārāk liels, viņš tur izdevies tīri labi) un krekls derēs. Auksti, jāsaģērbjas. Karsti un atkal tie ceļi. Aizmiegam gan karotītēs.

 

Agnese Graudiņa
12.03.–15.04. 

Ceturtdiena,  12.03.

Es ierodos darbā vēsā, bet saulainā marta rītā, lai divas stundas vēlāk dotos majās. Mani kolēģi sabijušies smaida, kad atvados cauri miglas plīvuram, kas šķietami ir redzams vien man. Mani jau vairāk nekā nedēļu moka nogurums, kuru norakstu uz pavasara vitamīnu trūkumu. Noguļu visu dienu un pamostos vēlu vakarā.

 

Piektdiena, 13.03.

Kad YouTube ir izsmēlusi manas uztveres spējas, pievēršos ziņām, neapzināti meklējot normalitāti.

Internetā aizvien vairāk parādās raksti par Covid-19 simptomiem, un valdība dod norādes cilvēkiem ar šiem simptomiem pašizolēties uz septiņām dienām. 

Man ir aizdomas, ka man ir daži no šiem simptomiem, bet tos ir grūti aprakstīt. Sāku apsvērt ārsta apmeklējumu. NHS savā mājaslapā dod cilvēkiem norādes pašizolēties uz septiņām dienām un nedoties pie ārsta vai uz slimnīcu. 

„Kas īsti tev ir?” nobažījies zvana mans kolēģis, man izmisīgi cenšoties sasmaržot ziedošo ābeli tuvējā parkā. „Pēc visiem simptomiem, es domāju, ka tā ir apsaldēšanās. Man nav klepus.” Es atbildu un jūtu satraukumu klausules otrā galā. Pamostos vienos no rīta klepojot. Mani māc viegla panika.

 

Sestdiena, 14.03.

Es sēžu uz savas draudzenes dīvāna. Man joprojām ir temperatūra, bet viņa nebija viegli iebiedējama ar manu potenciālo diagnozi un uzaicināja mani vakariņās. Un, ja godīgi, es neticu, ka man ir vīruss. Mēs runājam par akciju tirgu un ēdam vakariņas.

Televīzijas diktori izsaka bažīgas prognozes. Viņa ieminas, ka mums vajadzētu nodrošināties ar pastas un rīsu krājumiem. Mēs līdz galam nenoticam ziņām. #fakenews

 

Svētdiena, 15.03.

Mēs dodamies nopirkt pārtiku pusdienām. Ieejot lielveikalā, es prātoju, ko mēs gatavosim līdz brīdim, kad ieraugu veikala plauktus. Nav dārzeņu, augļu, miltu, olu, piena, makaronu un rīsu. Es izlasu pēdējās veselās olas no sašķaidīta iepakojuma. Kasiere laipni tās piešķir man bez maksas. Mēs klusējot ejam pāri tiltam, un es nesu olas saujā. Pretimnākošie cilvēki smaida, un es ceru nepaklupt.

Es ierodos mājās pēcpusdienā. Mana dzīvokļa biedrene gatavo piparu sautējumu, un afrikāņu mūzikas skaņas no viņas istabas plūst kā priecīgs, transcendentāls mākonis. Es jau jutos labāk un plānoju parīt atgriezties darbā.

 

Pirmdiena, 16.03.

Veikalu plaukti ir tukši. Nav miltu, makaronu, rīsu, olu un tualetes papīra.

Apņemoties neļauties masu histērijai, es dodos uz veikalu, tomēr drudžainā panika parauj mani sev līdzi. Es ierodos mājās un secinu, ka esmu nopirkusi piecus dažādus sierus.

 

Otrdiena, 17.03.

Mans darbs dod man instrukcijas palikt mājās pilnas septiņas dienas pašizolācijā.

Es dodos uz parku, ielienu saplaukušā magnoliju krūmā un jūtos poētiski.

Manai kolēģei esot pusceļā uz Maroku, lidojums tiek atcelts, un viņa pēdējā brīdī paspēj atgriezties Londonā, pirms stājas spēkā Francijas lokdauns.

Arī viņai liek pašizolēties un strādāt no mājām. Es apzvanu draugus un paziņas.  

 

Trešdiena, 18.03.

Es sēžu uz grīdas un raudu. Ir tāda sajūta, it kā visas pasaules smagums būtu pārcēlies uz maniem pleciem. Mana istaba ir šķietami sarukusi mazāka, nekā es to atceros. Sienas nāk virsū un grib mani saspiest. 

 

Ceturtdiena, 19.03.

Es ierodos darbā, un ir sajūta, it kā būtu pagājis gads. Mani kolēģi ir nervozi. Mēs tikai vēl nesen jokojām par sikspārņiem un čūskām. Joprojām nekur nevar nopirkt rīsus, pastu un olas. „Gluži kā kara laikā,” veikalā man aiz muguras krieviski sarunājas divas pusmūža sievietes.

 

Piektdiena, 20.03.

Mēs kravājamies, un tiek plānots darbs no mājām. 

Es domīgi aptinu savu datoru ar burbuļplēvi, izsaucu ūberu un atvados no kolēģiem. Mans ūberšoferis ir eņģelis. Viņš stiepj manu procesoru, kas ir smagāks par mani, līdz manas mājas durvīm. Joprojām nepamet sajūta, ka galva ir pilna ar vati. 

 

Pirmdiena, 23.03.

No šodienas mēs esam lokdaunā. Mēs drīkstam iziet laukā no mājas, tikai lai nopirktu pārtiku, medikamentus, sportotu (vienreiz dienā) vai dotos uz darbu (tie, kuri nevar strādāt no mājām). Drudžaini sekojam ziņām. Gaisā ir jūtams satraukums, un ir sociāli nepieklājigi šobrīd atzīt, ka mēs priecājamies par iespēju strādāt savās pidžamās.

Es reivoju savā istabā, klausoties mūziku austiņās.

 

Otrdiena, 24.03.

Ielas ir tukšas, ja neskaita daudzos skrējējus. Visi sākuši skriet. Man šķiet komiski, ka iet nedrīkst, bet skriet gan. Es stāvu 40 minūtes veikala rindā, kas stiepjas ap stūri. Izlemju nopirkt pārtiku visai nedēļai. 

 

Trešdiena, 25.03.

Saulriets katru vakaru šķiet kā dāvana. Zeltainas blāzmas apmirdzēti, manai mājai garām traucas tukši spoku autobusi. Man pietrūkst cilvēku seju mozaīkas un ziņkārīgo skatienu, kas pa retam tiek iemesti manā logā, kad pārģērbjos vai gleznoju.

Atskan telefona zvans no Zviedrijas. „Tu taču neesi terminatore, tik ātri nav iespējams izveseļoties no kaut kā tāda. Citiem pazūd oža, un viņi vispār nevar piecelties no gultas,” saka mans draugs, kad dalos savās aizdomās par vīrusu. Es mēģinu iebilst, ka ne visiem ir vieni un tie paši simptomi.

Viņš šovakar gatavo kosmonautu vakariņas. Mēs runājam par ēdienu un mūziku, līdz iestājas tumsa.

 

Ceturtdiena, 26.03.

Šodien man bija jālido uz Latviju. Lidojums ir atcelts, un zinu,  ka ne jau man vienai. Man pietrūkst ģimenes vairāk nekā jebkad agrāk. Es jūtu trauksmi un skumjas. Man ir grūti paelpot.

 

Piektdiena, 27.03.

Wi-fi kārtējo reizi nestrādā. Es dusmīgi pagrābju rūteri un cīnos ar impulsu to izmest laukā pa atvērto virtuves logu. Uz brīdi iztēlojos, kā tas piezemēsies uz kādas garām braucošas mašīnas jumta vai karmiski uzkritīs kādam uz galvas.

 

Sestdiena, 28.03.

Parkā mani trenkā policisti ķirurga maskās, jo sēdēt uz soliņiem nav ļauts.

Cilvēki lēnām pastaigājas pa pāriem, atgādinot kādu no Marinas Abramovičas meditatīvajām performancēm.

 

Svētdiena, 29.03.

Mana draudzene palūdz atvest viņai pārtiku. Viņas dzīvokļa biedrs, tikko atlidojis no Bali, ir slims ar vīrusu. Viņš ir ieslēdzies savā istabā, tomēr arī viņai ir parādījušies simptomi. Viņa izlemj būt pašizolācijā divas nedēļas. Es iepērkos un izsaucu ūberu. Nolieku iepirkumu maisus pie viņas dzīvokļa durvīm, atkāpjos 4 metrus un zvanu viņai. Mēs kādu brīdi sarunājamies, un es dodos mājās.

Atceļā es ievēroju, cik nepierasti tukša un klusa ir Londona. Visi veikali, kafejnīcas, bāri un restorāni ir slēgti.

 

Otrdiena, 31.03.

Parks ir slēgts. Cilvēki izvairās cits no cita uz ielas. Daudzi valkā sejas maskas.

Man ir parādījies spēcīgs klepus. Ir sajūta, it kā man plaušās darbotos sarūsējusi mūzikas lādīte. 

 

Trešdiena vai ceturtdiena, 01.04. vai 02.04.?

Es pasūtu picu uz mājām un ievēroju, ka tā ir mazāka nekā parasti. Tā man liek aizdomāties par cilvēku, kurš to ir cepis. Es lasu ziņas par Itāliju, un man ir sajūta, ka mani aprij milzīgs, skumjš valis. Esmu vaļa vēderā.

 

Piektdiena, 03.04.

Gatavojot vakariņas, es iztaujāju savu dzīvokļa biedreni, kura ir medmāsa. Viņa apmaisa piparu sautējumu un saka: „Mēs raudam katru dienu. Kolēģi, klienti, priekšnieki – visi raud.” 

 

Sestdiena, 04.04.

Esmu ceļā uz optiku, lai salabotu saliekto briļļu rāmi. Iekāpju autobusā un cenšos nekam nepieskarties. Autobusā, atstatus cits no cita, sēž trīs cilvēki maskās. Brauciens ir bez maksas, un šoferis ir izolēts no pasažieriem ar dzeltenām lentēm. Es jūtos kā tūriste pilsētā, kurā dzīvoju 14 gadu.

 

Svētdiena, 05.04.

Vakariņās cepu kartupeļu pankūkas, un itālis man piebiedrojas, grilējot vistu.

Viņš man stāsta par laiku, kad dzīvojis Losandželosā, un nogriež gabalu kūkas. Šodien ir viņa džimšanas diena.

 

Pirmdiena, 06.04.

No šodienas esmu oficiāli dīkstāvē. Piereģistrējos dažādos online kursos. Ķeros klāt jaunai gleznai, bet nekas nesanāk.

 

Otrdiena, 07.04.

Pāris man aiz sienas strīdas jau divas stundas. „Tu ar mani vairs neguli!” izbalsojas cauri visam dzīvoklim, un es sajūtos mazliet neētri, sēžot savā istabā.

Es saģērbjos un dodos pie draudzenes. Es eju un priecājos par mainīgo ainavu gar Temzu.

 

Trešdiena, 08.04.

Kamēr mēs visi slēpjamies no vīrusa, ir atnācis pavasaris. Tukšās, saules pielietās ielas smaržo pēc ziedošam ābelēm. Bērnu sazimētās varavīksnes ir izliktas māju logos. Eju uz veikalu un jūtu, kā man cauri strāvo kaut kas līdzīgs mieram. Pretējā mājā pavecāks gotu pāris nodarbojas ar pavasara tīrīšanu. Izrādās, tas dzīvoklis nemaz nav bijis tukšs visu šo laiku. Viņiem vienkārši ir melni aizkari.

Dzeru liepziedu tēju un lasu Pedro Almodovara karantīnas dienasgrāmatu.

 

Cetrutdiena, 09.04.

Katru ceturtdienu cilvēki atver logus un aplaudē, dauza pannas un katlus, lai kopīgi pateiktu paldies medicīnas darbiniekiem.

Un es zinu, ka ar aplausiem medicīnas darbinieki nesadziedēs savas traumas un nepabaros savus bērnus, tomēr tas rada neaprakstāmu vienotības sajūtu, un, cerams, šis ir aizmetnis kaut kam lielākam.

 

Piektdiena, 10.04.

Šodien man dur krūtīs kā ar adatām un ir grūti paelpot. Es nespēkā guļu pusi dienas un izjūtu dziļas skumjas. Es cenšos nedomāt par visiem tiem cilvēkiem, kas ir miruši, bet tas ir gandrīz neiespējami. Man zvana telefons, bet es neceļu klausuli. Man nav nekā, ko teikt. 

 

Sestdiena, 11.04.

Pāris, ar kuru es dalu dzīvokli, ir izšķīries. Pēc vairāku dienu strīdiem viņa sakravāja koferi un devās projām, atstājot mani vienu ar puišiem. 

Itālis skaļi taurē telefonā no rīta līdz vakaram. Grieķis pa naktīm spēlē datorspēles un mostas ap 4 pēcpusdienā. Viņš ir gandrīz mitoloģisks. Vienīgais, kas liecina par viņa eksistenci šajā dimensijā, ir ledusskapja plaukts, piestūķēts ar pusfabrikātiem.

Svētdiena, 12.04.

Klepus ir pārgājis. Es sēžu pie loga, klausos mūziku un gleznoju. Ir neparasti karsta pēcpusdiena, un es piepeši ievēroju, ka vīrietis no pretējās mājas terases vēro mani. Ieraudzījis manu skatienu, viņš sakautrējies novēršas. Ak, lokdauna romantika!

 

Pirmdiena, 13.04.

Pusi dienas pavadījusi pie datora, es saģērbjos, lai dotos uz parku. Ieejot koridorā, es ieraugu itāli virtuvē, kailu kā no mātes miesām. Manu parādīšanos negaidījis, viņš sakautrējies nožagojas un palecas kā maza meitene, nozibinot savu mēnesveidīgo dibenu. Es uzmetu viņam īsu skatienu kā rūdīts policists un dodos uz parku. Kas būs tālāk?

 

Trešdiena, 15.04.

Vērojot skrējējus, tukšos taksometrus un mākoņus, mans skatiens atduras pret papīra lapu, kas pielīmēta pie pretējās mājas loga. Nedaudz drebelīgā rokrakstā tā saka HELLO. Vai tas ir draudzīgs žests, vēlme iepazīties vai palīgā sauciens? 

Es lasu ziņas un jau atkal atgādinu sev, ka man ir paveicies.  Pēc pāris stundām es salūstu, meklējot mierinājumu ēdienā. Un es zinu, ka vairāk par eklēru es vēlos apskāvienu.

 

Marija Luīze Meļķe
04.05.

 

Pamodos apmēram bez piecpadsmit sešos no tā, ka mans kaķis tobrīd vienā piegājienā apčurāja četrdesmit vienu zem manas gultas sakrautu zīmējumu (precīza skaita noskaidrošana gan nebija pirmā lieta, ko darīju). Es biju īpaši satriekta tamdēļ, ka labākie zīmējumi atradās virspusē un tikai zemāk tādi, kurus varbūt tiešām nebūtu skāde mest laukā. Kaķis neizskatījās, kā nojaustu pastrādātā nopietnību, un man bija brīdi jāapdomājas – nav jēgas uz viņu lamāties, jo tādējādi es varētu tikai viņu apstulbināt, varbūt likt justies apdraudētam, un tā būtu viena no miljons neprognozējamajām cilvēka izpausmēm, kādām viņš mūžā bijis liecinieks; bet gluži bez kādas vainas es viņu atlaist arī nevarēju. Notupos kaķim blakus, mierīgā tonī noteicu ko audzinošu un gandrīz bez spēka, tomēr gana koncentrēti, lai šis sabītos, uzšāvu viņam pa purniņu. Tad paņēmu rokās, norādīju uz notikuma vietu un pēc tam uzcēlu uz palodzes, lai viņš lec ārā. Mēs dzīvojam pirmajā stāvā, tāpēc nekā traka tur nav, bet, kopš kļuvis vecs, viņš ārā iet lielākoties nelabprāt, un, aktam notiekot pa logu nevis durvīm, piemīt īslaicīgai patriekšanai atbilstoša noskaņa. Izskatījās, ka ir visu sapratis, lai gan nevar jau zināt. Izvilku tos papīrus no pagultes, nedaudz sadrūmu un aizgāju uz virtuvi. Uz galda zīmīte no brāļa – viņš naktī aizdevies ar čomu riteņbraucienā, būšot mājās vakarā. Apēdu banānu, divus šokolādes kārumsieriņus un tostermaizes šķēli ar sieru. Aplēju ar ūdeni zaļo tēju, aizgāju atpakaļ uz istabu. Tur es kādu laiku pastaipījos, tad nosēdos zemē un vērojoši pievērsu skatu spogulim. Ir vienmēr jānoskaņojas, lai atkāptos no vērtējumiem un paskatītos uz sevi, it kā skatītos uz interesantu cilvēku sabiedriskajā transportā vai kur citur, tas ir, bez liekas identificēšanās, bet gadu gaitā esmu iemācījusies to izdarīt itin veikli. Var likties dīvaini – neidentificēties ar savu spoguļattēlu –, bet es par to domāju kā šī attēla nepārblīvēšanu ar savu informāciju un tā vietā vērošanu, kāds tas ir pats par sevi. Tēja bija ievilkusies. Pielēju klāt verdošu ūdeni, nokāsu biezumus un ieliku karoti ar brūkleņu ievārījumu. Apsēdos pie datora un ar nelielu emocionālu aizturi atvēru interneta pārlūku, tajā – feisbuku. Apsveicu vienu no pieciem šīsdienas gaviļniekiem dzimšanas dienā, jau ierakstīju komentāru pie kādas bildes un tad vēru lapu ciet, lai nesāktu tīt uz leju. Noskatījos Herca Franka īsfilmu Sāļā maize un pie sevis domāju, ka tā ir viena no skaistākajām filmām, kādu esmu redzējusi. Varbūt tā arī ir viena no skaistākajām filmām, kādu esmu redzējusi, bet varbūt bija vienkārši agrs. Pēc tam jutos gana labi, lai noskaņojumu pavilktu atkal uz leju, revidējot tos apčurātos papīrus. Laimīgā kārtā lielākajai daļai cietuši bija tikai stūri, un tos varēja nogriezt, nekā īpaši nesabojājot pašus zīmējumus, bet es tāpat saskumu, un pēc brīža man iesāpējās vēders. Gribēju aizkvēpināt vīraku. Labu brīdi to meklēju un sāku jau domāt, ka varbūt šī tomēr būs slikta diena, bet tomēr atradās. Deviņos septiņpadsmit skanēja modinātājs, un man uznāca miegs.

Atkal pamodos tikai divpadsmitos, tomēr jāatzīst, ka šis fakts nāca kā atvieglojums īsajām bažām, ka varbūt esmu nogulējusi līdz trijiem pēcpusdienā, kā tas šad tad mēdz gadīties pēc atkārtotas iemigšanas, neiestatot modinātāju. Taču, nē, es pamodos divpadsmitos, un istabā nebija gaisa. Nedaudz vīlusies, ka neatceros nevienu pašu sapņa detaļu, aizgāju uz virtuvi. Pa ceļam sasveicinājos ar mammu, kura teicās iet ar tēti pastaigāties, līdzko viņš beigs runāt pa telefonu. To viņa teica tāpēc, ka es vakardien atzinos savā īgnumā, ka bez manis mājās vienmēr ir vēl kāds. Karantīnā man tiešām pietrūkst gan socializēšanās, gan būšanas īsti vienai. Ar visu to, ka mamma uzņēma manu atzīšanos ļoti vēlīgi, man ir kauns, ka citiem man jāpielāgojas. Bet nekas. Mans pienākums ir neņemt šīs lietas pārmēru nopietni un uztvert citu vēlību kā mazas dāvaniņas, citādi var sanākt vēl likt viņiem nožēlot kaut ko, kas bija domāts priecīgi. Apēdu no vecāku brokastīm pāri palikušos salātus un rīsus ar puķkāpostiem, iedzēru vēdera zāles un šaubīgi skatījos uz kafijas aparātu, līdz visbeidzot tomēr uztaisīju sev arī kafiju. Pirms gada man tieši ap šo pašu laiku arī tieši šādi sāpēja vēders. Pirms gada es dzēru tās pašas zāles, kuras astoto dienu pēc kārtas iedzēru tagad, kā arī pārstāju organismā uzņemt kafiju, un diezgan drīz sāpes mitējās. Tolaik es mēdzu dzert līdz četriem pieciem espreso dienā, tāpēc vēdera protests šķita gluži likumsakarīgs. Neizdzēru nevienu kafijas krūzi daudzus mēnešus, un to laikā piedzīvoju totālu organisma pārregulēšanos. Ap rudens beigām tomēr gadījās pa kādam pienainam smaržīgam dzērienam, tomēr joprojām ne biežāk kā divreiz mēnesī – attiecīgi ārkārtīgi reti. Kopš karantīnas, un varbūt jau īsu brīdi pirms tās, sākās dienu no dienas lielā spriešana ar sevi, vai es drīkstu tagad dzert kafiju vai tomēr nedrīkstu, kā arī mēģinājumi izlīdzēties ar cigoriņiem un chai latte (kas ir brīnišķīgi dzērieni, bet tur nav lielas starpības –kā iedot smēķētājam paturēt zobos vafeļu trubiņu). Četrpadsmit gadu vecumā nesāku rītu bez krūzes melnas kafijas, jo tas man likās stilīgi, un kopš tā laika neko daudz neesmu pasākusi, lai neizaugtu par atkarīgo. Tas var likties smieklīgi uz XANAX, MDMA un pat heroīna atkarīgo fona draugu un paziņu lokā, tomēr pašuzliktie iegrožojumi pēdējā gada laikā man ir parādījuši, cik ļoti dažādi kafija izmaina manu pašsajūtu, un kopumā šīs izmaiņas esmu atzinusi par stipri nepatīkamām – bet es neko nevaru padarīt ar to, cik ļoti man kafija garšo un kā es mīlu tās smaržu. Un ar to, ka emocionāli man nekad nav gana. Vēdersāpēm atgriežoties, kļuva viegli sev pateikt – nē, bet šodien atkal uztaisīju šo īstas kafijas pienaino atblāzmu. Tīri tāpēc, lai uzlabotu garastāvokli, kas citādi visu laiku izjūt pastiprinātu gravitāciju. Un izdevās. Slimi ir tikai tas, ka es apzinos sevi kā emocionāli pilnīgi gatavu jebkurā brīdī iztriekt vēl trīs tādas kafijas atblāzmas, lai tikai pietuvotos savam sapnim, turklāt pilnā apziņā, ka man, ļoti iespējami, būtu pēc tam jāguļ uz zemes embrija pozā un asarām acīs jāvaid.

Par sapņiem runājot, tomēr atcerējos –

Es atrados uz saulaina smilšu ceļa tādā vietā, kas varētu būt filmā par lāčiem Kanādā – ar milzīgām priedēm, kalniem tālumā un jūtamu ezera tuvumu. Un stāstīju Andai, ka gribētu zīmēt multenes. To viņa klausījās ar šaubīgumu, tādēļ es tūliņ metos skaidrot, ka ne jau tāpēc iešu prom no gleznotājiem, tas viss īstenībā sader ļoti labi, un tādā garā. Anda uzreiz atplauka sapratnē un teica, ka tur nekā nav tāda, kam neķerties tūlīt pat klāt, un tajā mirklī parādījās arī Beate, aizrāvusies ar visādām idejām, kā šis projekts būtu īstenojams. Es jutos apmaldījusies un nebiju droša, ka vispār gribu to darīt ar kādu kopā, bet nodomāju, ka nevajag sevi uztvert pārmēru nopietni, un, pat ja tas nebūs kā sākotnēji iecerēts, taisīt kopā ar Beati un Andu multeni noteikti būtu pareizs laika pavadīšanas veids. Mēs gājām pa meža pakalniem, līdz nonācām pie nelielas guļbūves. Tur notika sapulce ar Frederiku un Gerdu, un varbūt vēl kādu par to, kas tieši mums būtu tagad jādara. Anda un Beate tikmēr turpat tumsā sēdēja maliņā pie sienas. Mājā laikam nebija ievilkta elektrība, un logu istabā arī nebija. Pa kādu spraugu varēja samanīt joprojām saulaino dienu ārā, bet mēs redzējām maksimums viens otra siluetus. Īsti nesapratu, kāpēc izcēlies tāds daudzums neskaidrību no pavisam vienkāršas lietas, bet ar biedriem runāju bez sašutuma, un patiešām mēģinot palīdzēt. Kādu brīdi mēs nesām kaut ko pa tukšu, ļoti tīru šķērsielu Ņujorkā, un beigu beigās es kļuvu par spēļu kārts zīmējuma vienu pusi, nesapratusi, vai tā ir karaliene, vai kalps, bet vispār laikam tā bija manis pašas ideja.

Kad pabeidzu pierakstīt sapni, atvēru atkal feisbuku un izlasīju ziņu saistībā ar dzejas festivālu Helsinkos, kas notiks augusta beigās, ja augusta beigās kaut kas notiks. Es šogad jau neaizbraucu uz Londonu un arī ciemos uz Vīni ne, uz kurieni solījos beidzot doties maijā. Nevarētu teikt, ka es pūlos apceļotu pasauli, un reizēm par to jūtos slikti. Ja ir kāds cits, kurš nopērk biļetes, visu saorganizē, un man atliek tikai pieķeksēt klāt dažus interesējošus objektus – aiziet! Ar lielāko prieku. Bet pati esmu izdomājusi uz kaut kurieni aizbraukt tikai vienreiz, lai gan iespējas bijušas sazin kādas. Varbūt kaut kas nav pareizi, bet īstenībā es jūtos zināmā mērā atvieglota, ka robežas ir ciet, jo tādējādi es beidzot neesmu vainīga, ka laižu visu garām. Uz Somiju gan gribētos aizbraukt. Es neesmu bijusi Somijā. Visur kur jau gribētos, un vispār par to nav runa. Mani šī ziņa iepriecināja, un gribēju padejot, tāpēc uzslēdzu Talking Heads Psycho Killer, kuru es noklausos teju katru dienu, kopš noskatījos Serebreņņikova Vasaru (tas nebija ļoti sen). Apdomāju, ka varbūt tagad ir laiks klausīties Pink Floyd un rakstīt par to, kā šī grupa man divpadsmit gadu vecumā izmainīja attiecības ar tēvu, un arī par to, kāda tam saistība ar Latvijas neatkarību, bet nolēmu, ka man tomēr nav interesanti rakstīt stāstus, kurus zinu no galvas, un jo sevišķi dienasgrāmatā, jo rakstīt dienasgrāmatu ir jēga tad, ja raksta vēl bez secinājumiem, un nevis citādi. Noskatījos visai izcilu astoņdesmit astotā gada dienvidslāvu filmu, kuras nosaukums angliski ir Time of the Gypsies, un daļēji šī filma mani uzrunāja tieši tāpēc, ka tā neļāvās man veidot par sevi secinājumus, iekams nebija redzēta līdz galam. Līdzīgi, tikai gluži citā žanrā, kā tas notika ar režisores Nadine Labaki Kapernaumu. Žanru atšķirības dēļ Kapernauma gan mani krietni vairāk nolīdzināja gar zemi. Bet šai filmai jau droši vien arī nebija tāda uzstādījuma – nolīdzināt gar zemi. Jebkurā gadījumā pa to laiku vecāki pārnāca no pastaigas. Uzsildīju zupu un paēdu. Tagad ir pulksten bez divdesmit septiņi, un mēs ar Mio, starp citu, salīgām mieru. Šķiet, ir laiks man arī iziet ārā.

Un tiešām bija, bet pirms došanās es gribēju apēst maizīti ar zemesriekstu sviestu un ievārījumu, un virtuvē es paskatījos uz katliņu, kurā bija palicis mazliet zupas, un likās pareizi to izēst līdz galam, bet gribējās to maizīti arī, un izvēles pieņemšanas vietā es apēdu abus, un tad es biju pārēdusies un nogurusi, un nemaz negribējās nekur iet, tāpēc brīdi pabakstījos internetā, noskatījos diezgan dumju Rīgas kinostudijas multeni, izdomāju, ka jāpaklausās brazīliešu mūzika, bet es neko nejēdzu no brazīliešu mūzikas, tāpēc meklējumos pagāja kāds laiks, līdz beidzot uzgāju albumu ar trim akordeonus spēlējošiem onkulīšiem uz vāka, un tā bija tīri jauka mūzika, tomēr tam brīdim izrādījās par intensīvu, tāpēc paskatījos piedāvāto videoklipu slejā un izvēlējos kādu Ravi Šankara skaņdarbu, bet tad sapratu, ka laikam vienkārši negribu klausīties mūziku, apturēju video, un tajā brīdī dzirdēju, kā Roberts ieved riteni pa vārtiņiem. Viņš pēc mana uzaicinājuma bija atbraucis pievienoties mums uz Jesaja grāmatas pēdējo pāris nodaļu lasījumu un iziet pastaigāties – vienai tas man neizdevās, bet kopā ar Robertu varētu būt citādi. Taču, kad tikām līdz tam brīdim, kurā mums būtu jātaisās, lai ietu laukā pa durvīm, vēdersāpes ņēma talkā trauksmi un guva totālu virsroku – man bija jāraud un nīkulīgi jāstāsta Robertam, ka es zinu visu, kā ir pareizi, bet tāpat nekas nesanāk, ka es neko nevaru, ka es negribu dzert nervu zāles, bet šādi justies arī negribu, ka man vispār ir par sevi kauns, un tādā garā. Robertam nav paveicies ar to, ka viņš ir vienīgais cilvēks (iespējams, atskaitot mammu), kuram es jūtos komfortabli tādas lietas teikt tādā formātā, un attiecīgi – ja reiz tas notiek, tas notiek ar joni. Bet viņam lielākoties ļoti veiksmīgi izdodas noturēt šīs situācijas saprāta robežās un uzstutēt mani atpakaļ kājās, kā tas (pēc zināma laika gan) notika arī šoreiz. Es, visticamāk, justos šādu palīdzību nepelnījusi un bojātu savas funkcionēšanas spējas vēl vairāk, meklējot, kāpēc es noteikti visus tikai apgrūtinu, bet Roberts man neļauj tā darīt, turklāt dara to pavisam mierīgi, tāpēc man nav jājūtas arī slikti par to, ka vispār uzsāku tādus tematus. Es ceru, ka arī man kādreiz izdodas kādam tā palīdzēt. Mēs beidzot izgājām ārā. Bija ļoti zilas vakara debesis, un, runājot par atšķirībām starp ultramarīnu un akvamarīnu, secinājām, ka jābūt arī submarīnam – protams, dzeltenai krāsai. Pamazām visi akmeņi novēlās. Kad atgriezos mājās, zināju, ka jāiet gulēt, pirms iesāku kaut ko darīt, jo tikai tad man būs iespēja pamosties agri ar zināmu možumu, un tikai tad pastāv iespēja, ka nākamā diena ritēs iekšēji mierīgāk, tāpēc dienasgrāmatas ieraksta noslēgšanu atstāju šodienai – piektajam maijam, kurā, starp citu, tiešām ir mierīgāk, bet tā jau ir cita diena.

 

Tatjana Tamane
16.04.

Jau trešo dienu esam iestrēguši šajā stāvlaukumā. Labi, ka aizvakar neizbraucām uz bāņa. Tagad ne katrā degvielas uzpildes stacijā ir atvērtas tualetes. Daudzas no tām darbojas tikai dienas laikā. Viss ir aplīmēts ar sanitārajām instrukcijām. Un bageti padod caur lodziņu pie kases.
Šurp mēs atvedām mēslojumu no Holandes, un sanāca aizķeršanās ar nākamo iekraušanu. Agrāk, kad komandējuma nauda bija atkarīga no nobraukuma, mēs būtu sākuši uztraukties. Bet jau martā vadība operatīvi sasauca padomi un veica optimizāciju. Un no pirmā aprīļa viss kļuva vienkāršāk – alga ir zemāka, bet tā ir, un bez kavēšanās.
Izvēles trūkums dažreiz ir īsākais ceļš uz dvēseles mieru.

Šeit ir arī duša, un nevis noliktavas angārā, bet atsevišķā mājā. Nevienam nav jālūdz atļauju to izmantot. Var iztikt bez tā – „donde esta la ducha por favor?”. Es jau zinu vārdu „duša” visās Eiropas valodās.
Namiņš tāds – pilnīgi spāņu stilā. Iekšā mazs lodziņš pie griestiem, un griesti no neapstrādātiem dēļiem ar sijām. Bet viss ir tīrs un ūdens sildītājs ir jauns. No ārpuses balts apmetums. Ja vēl pie ieejas piekarinātu kādu andalūziešu dzeltenzilo keramiku, tas uzreiz piesistu lauku šarmu! Hygge spāņu versijā…
Šodien ir saulains un vējains, iešu es izmazgāt kaut ko no drēbēm…

Bet vispirms izlasu ziņas. Pēc kādas igauņu tantes-šamaņa ieteikuma, – vienu reizi dienā. Statistika par pārbaudītajiem slimniekiem, hospitalizētajiem un mirušajiem manī izraisa lepnumu par Latviju, īpaši, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem.

Aiz loga caur rīta dūmaku parādās dzidri zila jūras josla. Līdz krastam ir kādi pieci kilometri. Tas būtu bijis mūsu ierastais nedēļas nogales maršruts. Bet tagad nevar zināt, cik dedzīgi policisti rīkojas šajā apgabalā, un kādu „tuvāko veikalu vai aptieku” mēs varam meklēt pludmalē. Turklāt mana spāņu valoda sodu jomā ir diezgan nabadzīga.

Itālijas pilsētā Albā mūs ar vīru divatā neielaida veikalā. Pat ne pa vienam. Apsargs draudēja izsaukt karabinierus. „Nevajag karabinierus, – es pati aiznesīšu līdz mašīnai tinto vīna paku un maisu ar jūsu brīnišķīgajiem makaroniem.”

Sēžam – pašizolējamies. Tāda ir tā Spānija, – ja vien skatiens neatduras pret kalnu grēdu – lauki, lauki, siltumnīcas, olīvu dārzi, apelsīni, citroni… Vientuļas, noplukušas palmas… Cilvēciņi atstarojošās vestēs novāc ražu. Šeit, netālu no Lorkas, audzē salātus. Būtu mums iedevuši kravu ar salātiņiem… Tie vienmēr ir vieglāki par pilnu 24 tonnu kravu. Tā var samazināt degvielas patēriņu. Ak, jā! Tagad tam taču nav nozīmes…

Spānijā vēji bieži maina virzienu. No tā mākoņi savijas tik brīnimainās formās, kādas nekur citur neesmu redzējusi. Izskatās kā pūkaini lidojošie šķīvīši vai antīku skulptūru fragmenti. Un vakaros to visu izgaismo kalnu saule un sarkanā zeme vienkārši kļūst ugunīga. Tad es atceros, ka senebreju valodā Ādams (cilvēks) un adama (zeme) tiek tulkoti arī kā „sarkans, sarkana”… Jau tūkstošiem fotogrāfiju sešu gadu laikā. Būs ar ko nodarboties karantīnā. Tieši pāris nedēļas paies, lai sašķirotu un izdzēstu lieko. Uzņēmīgi un nežēlīgi.

FB-frendi vai nu klusē, vai arī izplata jokus par koronavīrusu. Man tas nešķiet smieklīgi. Es nedomāju, ka šabloniski joki kaut kā uzlabo garastāvokli pašizolācijas apstākļos. Prātīgākie izliek diētisko desertu receptes. Daudzi ir vīlušies sevī kā intravertos. Droši vien paies laiks, līdz cilvēki sapratīs – kas patiesībā palīdzēja sevi glābt šajā situācijā un izmantot to savā labā. Vislabāk ir tiem, kas jau sen praktizē mērenu pašizolāciju. Un parasti mēs mīlam vientulību tikai tad, ja paši izvēlamies tai laiku.

Kādas skaidras debesis! Es gribētu tās nofotografēt un ievietot Facebook. Bet es to nedarīšu. Tiem, kas pats prot līdzsvarot savas domas, šīs manas debesis neko nemanīs. bet citiem var sabojāt garastāvokli. Te pie vainas ir stereotipi. Spānija ne vienmēr ir kā Costa del Sol, un tālbraucēju dzīve ne vienmēr ir romantika.

Visbeidzot, taisnīgums uzvarēja – tālbraucējus pielīdzināja diplomātiem. Robežas ir atvērtas. Bet tagad brīvdienās mēs neejam pastaigāties ne Parīzē, ne Amsterdamā. Mūsu Mercedes kabīnes izmērs ir divi reiz divarpus metri. Starp mums aptuveni pusotrs metrs. Un ledusskapis, un izbīdāma kaste konserviem un traukiem..

Tam visam ir savi plusi – vieglo mašīnu trūkuma dēļ nav korķu, īpaši to, kas mēdz būt Vācijā – no 10 līdz 15 kilometru garumā. Tualetes un dušas ir vistīrākās! Nīderlandē un Vācijā tās tagad vispār ir bezmaksas. Un Itālijā dezinfekcijas līdzekļi smaržo pēc ziediem! Itāļus neizmainīs nekāds vīruss. Viņu man ir visvairāk žēl. Vecīši Apenīnos nevis vienkārši nodzīvo līdz galam, bet dzīvo ar garšu.

Inga zvana: kad plānojat mājupceļu?
Neplānojam. Lai gan izbraucām pirmajā martā uz divām, trim nedēļām. Tā nu te sēžam, gaidām labākus laikus. Tikai neskumstiet bez mums, – es saku… Bet viņiem nav laika nogarlaikoties. Ja cilvēkam ir zeme pie mājas, tad viņam nekad nebūs garlaicīgi.

Labi, ka paņēmām līdzi daudz drēbju. Šodien vēl džinsus izmazgāšu. Izkāršu žāvēties uz šī žoga. Visu nakti lija lietus. Žogs ir tīrs… Kā man patīk gulēt uz savas apakšējās lāvas, kad pret salona jumtu dauzās lietus, un vējš šūpo mūsu namiņu uz riteņiem…
Dīvaini, sapņi kļuvuši aizraujoši, un – ar turpinājumiem.

Pa labi, aiz mana loga, milzīgi kaktusi. Virs cilvēka auguma. Kā visi šie kaktusi, hibiski un citi lielie savvaļas augi, kad tos iemitina pilsētas dzīvoklī, zina, ka tiem nevajadzētu augt vairāk par metru?
Tātad, iespējams, cilvēka dvēsele arī ir potenciāli bezgalīga. Bet ieslēdzot to uz ilgāku laiku slēgtā telpā, tā iznāks no turienes – klusa un bailīga. Bet tas tā ir, ja cilvēks nemāk saskatīt vairāk par to, ko redz viņa acis. Tālāk, nekā sienas, kas viņu ieskauj… Mums biežāk vajadzētu skatīties debesīs un domāt par vārdu „bezgalība”. Tājā ir brīvība…
Venera šajās naktīs ir tik spoža!

Ziņojums mesendžerī no Alises. Viņa raksta: „Vakar Purvciemā sniegs krita uz ziedošiem ķiršiem, un, ja tu redzētu, kā tas krita – nevis slīpi, nevis vienmērīgi un taisni, bet gan riņķojot, it kā lielas lodes iekšpusē un ap ķiršu koku galotnēm, tas radīja sajūtu, ka tā griežas Visums…” Tā viņa ieraudzīja Visumu savā karantīnas logā. Alise ir dzejniece. Vai viņai tāpēc ir vieglāk vai grūtāk? Kā kuru reizi.
Un es savā logā redzu tikai ceļu, ceļu, ceļu… Kopš reisa sākuma jau gandrīz 30 tūkstoši kilometru…

No dispečera pienāca ziņojums: četras iekraušanas Zviedrijai. Mēs beidzam 45 stundu pauzi un dodamies savākt citronus no Mursijas līdz Valensijai.
Tuvojas vakars. Labi, ja divas kravas paspēsim.

Braucam garām Santomerai, garām uzņēmumam, kur vairakkārt esam iekrāvuši ekoloģiskos citrusaugļus. Acīmredzot pārtraukums – uz ielas apmēram divdesmit, trīsdesmit cilvēku. Tie ir darbinieki no ceha, kur citrusaugļus šķiro un sakrauj kastēs. Nevienam nav maskas. Viņi sēž un stāv, kā parasti, nelielos bariņos. Daudzi smēķē. Pēc zvana viņi steigsies uz savām vietām – pie konveijera. Šīs firmas galvenokārt nodarbina spāņus no kaimiņu ciematiem.

Braucam gandrīz līdz pilsētas centram. Puķu dobēs privātmāju fasāžu priekšā jau zied rozes un visi tie spāņu krāsainie krūmi. Uz ielām ir diezgan daudz cilvēku. Bet ir skaidrs, ka viņiem ir darīšanas, viņi nav devušies pastaigā. Ja šie cilvēki nestaigās, tad visa Eiropa paliks bez citroniem, gurķiem un salātiem. Galvenais ir mazgāt visu: rokas, gurķus, apelsīnus… Vakar mēs redzējām, kā kāds vīrietis mazgā rokas vienreizējās lietošanas cimdos. Malacis. Pirms gada kaut kur lasīju, ka tika veikts kaut kāds pētījums, un rezultāti parādīja, ka no visiem eiropiešiem holandieši visretāk mazgā rokas. Es no viņiem ko tādu negaidīju!
Bet nekas, „korona” visus labos.

Garām pabrauca policija. Viņi valkā cimdus un maskas. Tas ir ļoti grūti – visu dienu gumijas cimdos un maskās. Saule jau sāk cepināt…

Atbraucām uz pirmo firmu. Prece vēl nav gatava. Droši vien nepaspēja atdzesēt. Tikmēr aizbrauksim ielādēt vēl sešas paletes. Tepat netālu – 10 kilometri.
Otrajā iekraušanas vietā viss ir stingri – birojā mūs neielaida. Sagaidīja uz ielas pilna ekipējumā. Nu, mēs arī atbilstoši ietērpāmies. Dodoties prom no mūsu bāzes Mārupē, mums iedeva respiratorus ar oranžu vāciņu uz deguna. Tādi grezni. Elpot ir diezgan grūti. Bet kā tad ārstiem?
Atgriezāmies pirmajā vietā. Iekrāvām vēl 14 paletes.

Uz trešo adresi – tuvāk Valensijai – mēs braucām gar jūras krastu. Gar Benidormu. Šeit nav kā tipiskajās piekrastes pilsētās – Garučās un Alkasarās. Šajā pilsētā ir daudz augstceltņu. Droši vien, ka labos laikapstākļos no augšējo stāvu logiem ir redzama Ibiza. Kādreiz, varbūt…

Atbraucām uz trešo iekraušanu. Viss ir slēgts. Tātad šodien mūsu maiņa nav 21 darba stunda, un diennakts – nav 30 stundu gara, bet šoreiz tāpat kā diplomātiem – 24 stundas, un mēs iesim gulēt laicīgi.

 

Arvis Viguls

19. – 22. aprīlis

 

19.04.

Šo laiku pārdzīvoju ne tikai izolācijā, bet arī evakuācijā, paņēmis līdzi vien tik, cik iespējams iekraut vieglajā auto. Apmēram kā – ko tu nestu ārā no mājas, ja sāktos ugunsgrēks? Tā nu sanācis, ka pavadu dienas dzimtajā pilsētā. Tas liekas prātīgi, jo iedzīvotāju blīvums te ir krietni mazāks nekā galvaspilsētā, lai gan cilvēku uzvedība un daudzums, piemēram, pilsētas lielākajā Maximā pēc pulksten pieciem vieš bažas, ka samērā zemā inficēto skaita dēļ cilvēku uzvedība ir pārāk vieglprātīga.

Esam noguruši no ziņām, tāpat runas par to, ka ir īstais laiks savas personības attīstīšanai, jaunu prasmju apgūšanai, jauniem hobijiem, vērtību pārvērtēšanai u.tml., patiesībā rada vēl papildu spiedienu. Atzīšos, šajā laikā neesmu noskatījies kādu no tiešsaistē pieejamajām izrādēm vai lekcijām vai, piemēram, uzsācis apgūt kādu jaunu valodu. Ir vēl kādi darbiņi, kas palikuši vai iesākušies vecajā dzīvē, pie tiem tad arī pamazām strādāju. Visādi citādi sēdēšana mājās man nav nekas neparasts, esmu tā dzīvojis gadiem, lielāko daļu dienas pavadīdams vienatnē četrās sienās.

 

20.04.

Gandrīz pirms trim nedēļām ar mani sāka notikt kas dīvains un biedējošs, kas pandēmijai un pārējām likstām lika atkāpties kaut kur fonā. Man šķiet, ka es pārdozēju vitamīnu B6. Un, jā, tas ir iespējams. Varbūt man pret to ir īpaša jūtība, jo arī iepriekš, lietojot to pašu uztura bagātinātāju, piedzīvoju savādas reakcijas, ko norakstīju uz citu neiroloģisku kaiti, kuras dēļ manam organismam ir nepieciešamas šī vitamīna papildu devas. Šajā reizē paralēli tam es lietoju arī kādu citu līdzekli, ko nopirku aptiekā, prasīdams pēc kaut kā pret stresu. Aptiekāre, protams, veltīja man skatienu, kas itin kā teica: „Vēl viens…” Arī šajā līdzeklī bija B6 vitamīns, taču nomaskējies aiz cita nosaukuma – piridoksīna hidrohlorīds.

Sestdienas vakarā es atkal iedzēru abas tabletes, un tad tas sākās. Skaidrs, ka nebija nācis par labu arī vispārējais stress, personiskie sirdēsti un, jā, atzīstos, centieni to visu izšķīdināt etanolā, kuram gan tajā brīdī jau biju metis mieru. Ironiski, ka B6 megadevas mēdz pielietot alkohola abstinences sindroma mazināšanai. Vairāk nekā 48 stundas es daļēji zaudēju kontroli pār savu ķermeni, kas veica patvaļīgas, nekontrolētas muskuļu kustības. Roka varēja pati sevi aizliekt aiz muguras vai izslieties nacistu sveicienā, pēkšņi atvērās mute, plauksta ātri purinājās uz apli. Viena kustība pēc otras, un nekad nevarēja zināt, kāda būs nākamā. Tas notika nemitīgi, vien ar dažu sekunžu intervālu. Šķiet, es tagad pazīstu pēc sajūtas ikvienu muskuli, ko mums devusi mūsu anatomija. Protams, neesmu mediķis, bet tas atbilst horeoatetozes aprakstam. Es sapratu, ka manas aukslējas un smaganas ir piepampušas un spogulī ieraudzīju, cik sarkanas ir manas acis, ko iepriekš norakstīju uz miega trūkumu. Pastiprināti izdalījās rūgtas siekalas, tas bija tas pats rūgtums kā aptiekā iedotajām Neurorubine tabletēm – „kaut kas pret stresu”.

Visbriesmīgāk bija, kad šķobījās seja. Tas viss prasīja arī lielu fizisku piepūli, taču nebija iespējams aizmigt, jo, tiklīdz pievēru acis, noraustījās plecs vai plaksts, vai kāda cita ķermeņa daļa. Ar laiku es pamanīju, ka dažas kustības atkārtojas sērijās. Kad tām ļāvos, sapratu, ka daudzas no tām bija vērstas, lai izdalītu pēc iespējas vairāk šķidruma, it kā organisms pats censtos sevi atbrīvot no liekā. Komplektā ietilpa arī pēkšņas, nepamatotas raudu lēkmes, kā arī fotosensivitāte – viens no vitamīna B6 megadevu sindroma simptomiem. Ja es piegāju pie loga, seja saviebās nepatikā un ķermenis pats automātiski apgriezās riņķī un paspēra dažus soļus prom no gaismas avota. „Varbūt es kļūstu par vampīru?” nodomāju un mēģināju pasmieties, taču tieši tajā brīdī maniem sejas muskuļiem bija padomā kas cits un tie sāka izklaidēties savā vaļā.

Visvairāk biedēja iespēja, ka tas varētu nekad nepāriet. Un tad patiešām gluži kā vampīrs es varētu iziet no mājas vien naktīs.

Nolēmu nogaidīt līdz pirmdienai, lai meklētu medicīnisko palīdzību – lūk, vēl viena šī laika iezīme, tajā normālajā pasaulē, kuras vairs nav, es būtu nekavējoties zvanījis ātrajiem ­–, taču svētdienas rītā kustību intervāls pastiprinājās. Nekad nebiju iedomājies, ka cilvēka ķermenis spētu veikt tik ātras un intensīvas kustības, tas vairāk atgādināja montētu ainu no šausmu filmas par kādu, kuru apsēduši ļaunie gari, nevis īstenību. Sirds sāka dauzīties ārkārtīgi strauji gan no fiziskās piepūles, gan panikas, un tad vienā brīdī mans ķermenis nometa sevi zemē, par laimi, uz paklāja. Es nenoģību, bija tā, it kā mani pagrūstu un es ļautos kritienam pret savu gribu. „Ja nu tā ir trieka?” nodomāju un turējos pie apziņas. Un tur, gulēdamas gaitenī, ieraudzījis pasauli no peles vai žurkas skatpunkta, skatīdamies uz virtuves mēbeļu kājām, kamēr manas kājas dauzījās viena pret otru strauji kā putniņa sirds, es neaptverami, bezmērīgi spilgti sajutu, cik ļoti gribas dzīvot. Esmu dzejnieks, bet es nezinu, kā to aprakstīt. Vienkārši kaila, trula dzīvotgriba. Es piecēlos un, cīnīdamies pret saviem locekļiem un sapratis, ka pat nezinu adresi mājai, kurā atrodos, un nezinu pareizo tālruņa numuru (ātrā medicīniskā palīdzība – 113, iegaumējiet, ja nezināt, es jūs lūdzu!), piezvanīju un teicu vārdus, ko negribētu dzirdēt neviena māte: „Mammu, sauc ātros!” Es centos nomierināties, cik nu to spēju, un veicu vēl vienu zvanu cilvēkam, kurš nolēmis vairs nesaistīt savu dzīvi ar manu dzīvi, lai pateiktu, ka man ir bail, ka nekādas manas dzīves tūlīt varētu arī nebūt.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieču sejas izteiksmes vien teica, ka neko tādu viņas, iespējams, vēl nekad nebija redzējušas. Kardiogramma, par pārsteigumu, izrādījās pavisam normāla. Tā gan izdevās tikai ar otro mēģinājumu, pirmo pārtrauca mana ķermeņa piesliešanās sēdus. Cukura līmenis – vien drusku virs normas. Īsti nebija nekā, ko iesākt. Kad uzlika sistēmu, visu laiku, kamēr tā izpilēja, mana roka bija jātur, lai tā gadījumā neizdomā izdarīt kādu strauju kustību, izraudama adatu. Otra ķermeņa puse tikmēr locījās ķēmīgos veidos.

Pirmdienas rītā pēc pāris stundām miega, ko man izdevās izraut „savam labajam draugam” no spīlēm – biju sācis to personificēt, un tiešām bija sajūta, ka manī iemiesojies kāds cits –, tas turpinājās, bet ne tik spēcīgi kā iepriekšējā rītā. Viena no kustībām bija ķermeņa liekšanās uz aizmuguri. Pirmoreiz es tai ļāvos pilnībā. „Paskatīsimies, ko tu gribi no manis,” es teicu. Vispirms es nokritu uz ceļiem, tad mans ķermenis nogūlās uz muguras uz grīdas, kur es ilgu brīdi tā arī paliku, skatīdamies griestos. Tad es piecēlos, piegāju pie loga. Skatiens aizslīdēja garām rotaļu laukumam, kas vairāk izskatās pēc ietaises bērnu iznīcināšanai vai sakropļošanai, un tam apkārt pandēmijas dēļ apjoztā signāllente šo iespaidu tikai pastiprināja, tad garām slidotavas nullei, tad pāri automašīnām, nožogojumam ar atkritumu konteineriem, tad garām ūdenstornim, un tad perspektīva noslēdzas ar kazarmu atlieku bezgalvaino sfinksu. Caur grausta tukšajiem logiem vīdēja ainavas turpinājums, bērzu galotņu sašvīkāti netīru debesu taisnstūri. Drupas ir skaistas, es nodomāju. No attāluma, protams. Un tad es sapratu, ka tas ir beidzies.

 

21.04.

Joprojām jūtos, it kā būtu atmodies no komas un pasaule ir mainījusies visos iespējamajos veidos. Teātra vai kino apmeklējums, tāpat kā cilvēki, kas no rīta pamostas kādam blakus, šobrīd šķiet kaut kas eksotisks, no citas planētas. Šovakar skatījos kādu vien pirms trim mēnešiem tapušu YouTube video, kaut kas par tēmu „how to deal with break-up”, bet teju visi tajā piedāvātie ieteikumi šajā, jaunajā pasaulē, likās kaut kas tikpat tāls kā labas uzvedības rokasgrāmata no pagājušā gadsimta sākuma: kā pieklājīgi publikā lietāt nēzdogu vai spļaujamtrauku. Tāpat kā daudzus, uztrauc neziņa, skumdina vientulība, kas turpināsies arī pēc pandēmijas beigām. No otras puses, atceros frāzi no kādas V. Lāma grāmatas: „Lūdz Dievu, lai karš nebeidzas.” Jo, kad ierobežojumi kļūs atvieglināti, būs jāpieņem svarīgi lēmumi un izvēles nesaprotamā, nedrošā pasaulē.

 

22.04.

Izgāju nakts pastaigā. Pacēlu galvu, un zvaigznes – gandrīz kā augustā. Un tieši tajā brīdī viena krita.

 

Anna Auziņa

12.marts – 22. aprīlis

Mani pandēmijas dienasgrāmatas ieraksti ir skopi, bez dziļām domām, jo kopš 14.marta visu laiku mājās ir jaunākais dēls (divarpus gadu). Kopš rudens viņš vidēji 17 dienas mēnesī gāja mājdārziņā, un man bija mazliet vairāk laika strādāt. Līdz šim arī vienu vai divas reizes nedēļā vadīju nodarbības Latvijas Kultūras akadēmijā, bet tagad jāpārorientējas uz attālinātajām mācībām. Arī meita (17) visu laiku dzīvo mājās. Piedāvāju autentiskus ierakstus, jo radīt īpašu ierakstu publicēšanai man nav iespējams. 

 

12.03. 

Paspēju noslēgt līgumu ar KKF un saņemt stipendiju, pirms viņi pārtrauca pieņemt apmeklētājus vīrusa dēļ.

Iesniedzu VIDā deklarāciju. Vispirms viņi man bija parādā 199, jo man nebija ņemts vērā neapliekamais. Pēc tam izrādījās, ka esmu parādā valstij, jo man bija trīs mēnešus autoratlīdzība virs 430 pat ar visiem – 25%. Ar nokavējuma procentiem parāds 451. Pēc tam pārmaksa pacēlās uz 282. Beigās sanāca, ka esmu parādā, bet tikai 170. Nomaksāju no stipendijas.

 

14.03. 

Vecākajiem bērniem neliels „savārgums” un temperatūra, meitai arī galvassāpes. Klepus nav, iesnas nelielas un „jocīgas”. Pie mums gan ir tikai meita, vecāko dēlu satikām svētdien. Ārzemēs bijuši viņi nav, bet abi darbā satiek cilvēkus no visādām valstīm.

Mazuļa dārziņš pirmdien strādās un pieņems bērnus pret parakstu, bet vai mēs to varam sniegt. Lielos jau neviens netestēs.

Mamma (80) lavās uz Maximu. Māsa šodien pārtiku nesusi, bet „kā gribēšu, tā darīšu, nestrostē mani!”

Pie mums Carnikavā ir mierīgi un skaisti. Ja vīrs ir mājās, tad ar visu mazo var pagūt pat nedaudz palasīt, pamīlēties vai pastrādāt – visu nē, un līdz Netflixam tikt arī nē, tas paliek meitai.

Lasu: Dace Rukšāne Krieva āda, Jana Egle Dzimšanas diena, Ričards Rors Universālais Kristus.

 

15.03. 

Atstāsim mazo mājās. Tas būs mans vieglais krusts.

 

17.03.

Meitai joprojām 37,5 ( 5 dienas). Man vakar sāpēja kakls un 37. Mazulis šodien vemj un šķidrs vēders. Visi esam mājās. Vīrs gan bija veikalā. 

 

19.03.

Mazulim kopumā vemšana 30+ stundas, bet ne nepārtraukta. Dehidrējies nav, čurā un raud ar asarām (vakar vakarā), bet noguris un izsalcis. Tagad no pēdējā vēmiena praktiski nepamodās, guļ tālāk. Temperatūra 37,3. 

19.03. (vakarā)

Dzēra svaigo apelsīnu sulu, ēda banānu un maizi, nevemj, čurā, diezgan mundrs, tikai seja kļuvusi tievāka un acis lielākas. 

 

21.03. 

Vakar vīrs veda meitu uz skolu paņemt grāmatas un ieveda manai mammai pārtikas maisu. Vakarā māsa mani pārbiedēja ar informāciju, ka maziem bērniem Covid var izpausties kā caureja un vemšana. Sameklēju, jā, it kā bijuši gadījumi. Zvanu mammai, lai uzmanās ar iepakojumiem, ko vīrs nesa, nu tur karantīna, mazgāšana, bet viņa izņēmusi bulciņu un pa taisno apēdusi. Šodien mammai 38,6. Āāāāā. 

 

22.03. 

Ierunāju 2/3 video lekcijas, par Dostojevski. Diemžēl vajadzēs montāžu, ceru uz meitu. 

 

24.03. 

Vadīju seminārus divām grupām zoomā. Bija ļoti grūti. Vispirms nebija skaņas, beigās pieslēdzos caur telefonu, bet bija jau iztērēta puse nodarbības. Attiecīgi nevarēju saģērbt mazuli pastaigai pirms nākamās, kā bija plānots. Stulbi, vajadzēja uzrakstīt, ka aizkavēšos, jo mazais sarīkoja vīram skandālu un tagad guļ aizmidzis uz dīvāna bez pastaigas un pusdienām. Pusi otrā semināra kliedza fonā.

 

26.03. 

Nākamie zooma semināri gāja vieglāk. Vēl jaunndēļ daži un tad varēšu likties mierā līdz Lieldienām. Taču briesmīgi negribas tā turpināt visu pavasari.

Meitai ir angīna. Sazvanīju ģimenes ārsti, teica, ka vīruss pārgājis angīnā, izrakstīja antibiotikas. Šodien ir 14 dienas, kopš viņa sajutās slikti, mums ar vīru nekas nav. Man ir aizdomas, ka arī meitai angīnas nebūtu, ja viņa nebūtu skrējusi salā pliku galvu, pīpējusi un izdzērusi manu vīnu, taču es ļoti labi saprotu, ka jauniešiem šis viss ir īpaši grūti. Tikai mazulis ir mīļš un priecīgs.

 

29.03.

Vecākais dēls grib braukt šurp. Pirms dažām dienām vēl teicām, ka var braukt. Tagad kaut kā nav laba sajūta ne tā, ne tā. Es mammu varētu arī nesatikt tās 14+ dienas pēc dēla vizītes, bet vīrs pie savējās brauc ar pārtiku.

Sestdien bijām pie mammas, staigājām ar 2 m distanci. Grūti. Mazulis aiztika žogu, kas būtībā ir tas pats, kas rotaļlaukums. Mājās ir daudz labāk. Esmu tik pateicīga par māju un dārzu kā nekad. 

Māsa ļoti pārdzīvo, ka mamma neklausa. Aizšmaukusi ar trolejbusu uz tālāko Rimi, kur pulksteņu darbnīca, pārgriezt pulksteni. Kamēr māsa ķer piegādes laikus, lai pasūtītu mammai pārtiku. Un pasūtītā pārtika, protams, nav laba. Ir jau patīkamāk pašai pirkt, to nevar noliegt. 

Lielajam dēlam vēl šoreiz neteicām, lai nebrauc, atbrauca, paciemojās, bet turpmāk tad neuzņemsim, ievērosim rekomendācijas. Jaunieši Rīgā īpaši nedistancējoties, satiekot draugus, esot bijis uz Č. 

Šausmīgi skumji. Sirdī iespiedās fb lasīts Anglijā dzīvojošas poļu (?) autores dzejolis par Kristu, kuram pēdējā laikā ir sauss klepus. 

Mums pašiem pa māju iet salīdzinoši mierīgi un labi. Ir stresainākas dienas, kad mums abiem jāstrādā un meitai daudz jāmācās, bet ir arī rāmākas. Mazulis laimīgs ar abiem vecākiem mājās. Mana dzīve nav daudz mainījusies, tikai es atkal neatrodu laiku rakstīt.

 

6.04. 

Meitai ar draudzeni par kopīgo ZPD valsts konferencē trešā pakāpe. Tēma:  „Romantisko attiecību ietekme uz 15-19 gadus vecu ģimnāzistu ikdienu”.

 

9.04. 

Fūū, vecākajam dēlam ir piešķirts dīkstāves pabalsts.

 

22.04.

Esmu nikna. Gribu, lai vīrs iet uz darbu un mazulis – uz bērnudārzu! Mūsu bērnudārzs ir vaļā, vīra darbs arī ir vaļā, bet viņš var neiet un neved mazo (es nebraucu ar auto un man Rīgā arī nav kur strādāt, kopš lasītavas slēgtas). Aizbrauc reizi nedēļā, tagad divas. Ar saviem darbiem tiek galā no mājām. Aiztaisa durvis un strādā, ja vajag. Nē, nu viņš arī ļoti daudz spēlējas ar mazo, iet ārā, bet es vienalga neko nevaru paspēt, pat studentus apkopt vairs nejaudāju. Kāpēc man ir tik zemas darba un koncentrēšanās spējas? Es jau gadiem praktiski iztieku bez draugiem un kultūras pasākumiem, bet atdodiet man vienatnes laiku!

Meitai toties ar mācībām iet labi. Viņa izguļas, cik grib, un tad pilda visu uzdoto, daudz lielākā apjomā, nekā brīvā dzīvē, jo nav nekas cits, ko iesākt, attiecīgi arī atzīmes daudz labākas. Mācās diezgan ilgi, bet lielākoties tiek galā patstāvīgi, vismaz mūsu palīdzība ir neliela. Man vienīgi līdz desmitiem jāatver viņas e-klasē vēstules, lai neieliek n. Esmu pateicīga, ka viņa ir jau ģimnāzijā un man nav vismaz jāmājskolo, kā arī atkrīt uztraukšanās par neattaisnotajiem kavējumiem. 

Sestdien man palika 45 gadi. Pasūtīju branču četrām personām un izbaudīju dienu bez ēst gatavošanas. Ēdiena pietika arī vakariņām, rītam gan nekas daudz vairs nepalika.

 

Ingmāra Balode
7. – 18. aprīlis

07.04.20.

Februāra beigās vai marta sākumā ieteicu studentiem rakstīt šī laika dienasgrāmatu; vēl nebija pamudinājumu palikt mājās, studentu prātus nodarbināja kursadarbi, gaisā bija pāris čemuru pavasara noguruma un tikai mazliet neziņas. Manā datorā vēl dusēja daži ceļojumu plāni, iesāktie un iekavētie tulkojumi, gadiem nepabeigts dzejas krājums, jo tā dēvētās savas lietas jau aiz paraduma aizslīdēja darāmo darbu saraksta apakšpusē, pamazām pārtapdamas par augsni tēliem, kas piemeklē miegā. Būtu ļoti labi, ja es pati spētu turēties pie studentiem sniegtajiem ieteikumiem. 

Dažas labākās šajā laikā redzētās filmas – tāpat kā tās, kuras vēl tikai gribu redzēt – pierakstīju, grāmatas arī, lai arī tās nez kāpēc ilgst daudz, daudz ilgāk par filmām. Aizvien lasu poliski Nagību Mahfūzu, ēģiptiešu Nobela prēmijas laureātu, ko iesāku kaut kad, kad vēl bija cerības uz legālu sniegu gadalaika ietvaros; protams, atkal skumstu, ka mums tā nav. Ēģiptieša, nevis sniega. Kilometru skaitītāja man telefonā arī nav – bet varbūt tomēr būtu derējis saskaitīt visus ārpus pilsētas izbrauktos kilometrus, visas pastaigas, lai iztēloties kilometrus tajās dienās vai naktīs, kad liekas, ka laiks savilcis cilpas ap potītēm? Vai ko atminēties, ja savilks pa īstam? Saprotu turklāt tos, kam gribas doties, doties un doties kaut kur ārpus savas vides. Pārgurusī vilkšanās apkārt gan kvartālam reiz beidzās ar atgriešanos mājās, jo nemīlīgā vienatne putekļainajās, vēja izmētātajās, agrāk pazīstamjās ielās viesa manī pārāk daudz baisa fona, neļāva atpūsties vai uzelpot, lai gan tāda vienatnes pastaiga bija gaidīta. Citā no šo nedēļu dienām, savukārt, izejam tikai mazliet pabraukāt ar riteņiem, un nonākam tādā foršā vietā kā Viļņas iela. Mēģinu atcerēties, kāda izskatās Rīgas iela Viļņā, nemeklējot Google kartēs.

Klabinu šīs rindas – rakstīt, pieļaujot domu, ka to kāds lasīs, ir tomēr kaitinoši. It kā citas iespējas nebūtu, vārdi klūp cits pār citu, metas lapā. Kāpēc? Rakstīt ar domu, ka nelasīs neviens, parasti beidzas ar: nerakstīt. Vai pieticīgiem skribelējumiem: etiķis, milti, raugs (?), kukurūza, burkāni, saldētas ogas… Mana vecvectēva „kabatas grāmatiņas”, ko man reiz ļāva pārlapot, arī bija itin strupas: 24 m apakļkoki… diametrs (nesalasāms).. uzliktas spāres Cielavu, Laugaļu mājām, labots jumts Ieviņās. Lauzts granīts kūts pamatiem. Pierakstīts pirms nepilna simta gadu, izmērāms. Daudz sīku lietu, neuzskaitītu. Vai sīki siena vezumi ir iespējami? Sīkas malkas grēdas? Mūrētas vai pielabotas krāsnis?

Kas ir mani pieraksti, tulkojumu driskas, draugu atsūtīti, pierakstīti opusi, pēkšņas atjautas gaismā pabeigti atdzejojumi? Sīkumi? Malka? Stūrakmeņi?

Šolaik, iemācoties iepirkties reizi nedēļā, atceros, ka arī tolaik, pirms simts gadiem, nekāda ikdienas skriešana uz bodi nenotika.  Kaut ko šis viss sakārto, tā nu ir tiesa. Man ir viens bērns un vidēja izmēra ledusskapis. Par to, kā nedēļai iepirkties četru bērnu ģimenes vajadzībām, varētu pastāstīt mana draudzene Alīna, bet tajās minūtēs – drupačiņās, kā viņa teica, – kas paliek no dienas darbiem mājās un iekšpagalmā, viņai ir jāzīmē. Sarunājām vecumdienās Boloņā dzert kokteiļus (tas nekas, ka mēs nedzeram kokteiļus) un atskatīties uz šo visu. Boloņā, jo viņa ilustrēs bērnu grāmatas. Un es vēl ceru kādas īpaši lieliskas iztulkot, un tad – nenosakāmajā – „vēlāk” doties jaunu meklējumos. 

Mans bērns sācis negulēt diendusas, tā vietā – nereti, pustumsā – lasīt. Literatūra cīnās ar literatūru. Nevaru vairs dienā dabūt tās pāris stundas darbam, bet iepriekš padarītajam lasītājs un motivācija ir tepat blakus istabā.

 

18.04.20.

Gribēju rakstīt dienasgrāmatu nedēļu un iekļaut bērna dzimšanas dienu. Še tev nu bija. Nedēļa aizjoņoja nezinu, kur. Vienudien bijām kapos, aplējām tūjas un ilgi dzīvojāmies laukos pie upes, tāds miers. Satikām traktoru, kas brauca pretī pa ceļu. Un kaut kur aiz upes līkuma vīdēja viens makšķernieks (krastā). Gadu desmitiem pazīstamas vietas savāc un saliek iekšā izmētētos puzles gabalus kaut cik jēdzīgi. Vizbulītes zied daudz un ļoti bail tajās iekāpt. Tās vienmēr tādas te bijušas? Mana ikdiena nav pārmērīgi mainījusies, un tomēr – plaukšanas sākumā bez īpaša iemesla neesmu nonākusi bērnības upmalā un vietā, kur par distanci ir cita izpratne nekā ārpus tās.

Lieldienas aizlidoja vēja spārniem, pūta nežēlīgi. Kāds teiktu – pūta kā žēlastība. Iztīt mūs no ādas, noplēst mūs no sienām, klaviatūrām, galdiem, pannām, atlobīt no ātruma pārslēgiem, izcelt no palagiem.

Dzimšanas diena pielēkšoja ar daudzām vēlmēm un idejām, vēlmes īstenojām dubultā, idejas – kādu daļu. Diena pagāja sirsnīgi un samērā klusi. Vislabākā doma, kas man sākotnēji šķita samērā grūti izpildāma, bija – uzreiz pēc brokastīm nonākt mežā un pilskalnā patālu no Rīgas. Tur neviena cita nebija. Lakši auga tā, it kā gribētu izglābt valsti, ne vien pilskalna ļaudis (un protams, mēs tos neplūcām). Te baltie vizbuļi.  Ķiršu kūku, ko puika tik sirsnīgi bija vēlējies, vecmāmiņa pār sava balkona margām nolaida, iesietu somā, ar tādu vieglumu, it kā viņa to būtu darījusi katru dzimšanas dienu. Svētku sajūta bija. Tomēr, kad viss šis beigsies, jāsarīko būs viņam liela balle, īstas viesības (to rītā gan puķes es nopirkšu pati). Vairākas (viesības)! Vienu ar bērnudārza draugiem un draugu bērniem, otru ar manām kolēģēm, draudzenēm tulkotājām. Ar tām viņš piedzimis vienā nedēļā. Nedēļu garu izpriecu sēriju, līdz aizkritušām ausīm un vēdergraizēm.

Protams, „kad viss šis beigsies” laikam ir biežāk domāto frāžu pirmajā trijniekā.
Citu mājās palikušo pieraksti kaut vai tepat, pandēmijas dienasgrāmata slejās, savukārt, sniedz tādu ieskatu ģimeņu un vientuļo vecāku ikdienā kā reti kura publikācija vai grāmata ierastā laika ritumā. Mazāk jaušams, kā iet citiem, kuri vienkārši turpina savu dzīvi, kopdzīvi, sadzīvi. Protams, daļai ļaužu piepeši ir skaidrs arī pašu pieredzē, kā tas ir – dzīvot mājās (nevis tur iegriezties). Kā tas ir  – audzināt bērnus (nevis sastapt darbdienu vakaros un svētdien paņemt no omes). Jābrīnās, ka vairums nav sācis lēni un izkaisīti tulkot grāmatas – tik ļoti viņu dzīve līdzinās manējai!

Bērns sācis kā tālā retrospektīvā stāstīt, ko domājis, dārziņā diendusā ejot, kā ilgojies. Par ko strīdējies un kāvies. Laiks viņa valodā ir stipri attālinājies, attālinājuma formas ir pielavījušās pašas. Toreiz, kad vēl… Tad, kad es gāju bērnudārzā… Agrāk, kad… 

Pamazām es, ko specifiskās nodarbes dēļ sensenis vaino zināmā sevis-pētniecībā, kura tomēr ir mīts, uzzinu (protams, ne jau kaut kā unikāli, bet gan tāpat kā citi līdzīgā situācijā), kā tas ir – nemitīgi skatīties spogulī, kustīgā un, iespējams, daudz skaistākā par sevi, un dabūt atbilžu vietā asprātīgas, pa daļai no paša izmestiem vārdiem veidotas frāzes. Taču arī jēdzīgās lietas tie, tuvākie mājinieki, īpaši bērni, atspoguļo, un tu, cilvēks, jūties labāk un labāks par to, kas būtu šī suverēnā, iecirtīgā vienība ar visu pasaules laiku. Ko darītu absolūtā vienatnē, ar šīm – vairumā gadījumu – tālumā tikko sadzirdamajām draugu balsīm, es pat nevaru iedomāties. Nevarēšana iedomāties, manuprāt, ir šī laika posts un atsvabinājums vienlaikus. 

Es nevaru iedomāties, kā iet manai poļu-itāļu Annai Milānā; šī apsviedīgā, caurcaurēm sabiedriski aktīvā meitene dzīvo savā istabā kopš februāra beigām. Ar viena kvadrātmetra balkoniņu, kur viņa vakaros klausās pilsētu. Galvenokārt sirēnas. Ja tās pieklust, esot vēl baisāk. Annas mamma ir ārste Sicīlijā, pilnu drošības ekipējumu viņa saņēma pirms nedēļas, ziņo Anna.  Es nevaru iedomāties (un negribu), kā mana mamma pēc garas maiņas, pavadītas viscaur maskā, stūrē auto uz vienīgo no diviem galapunktiem, kas viņai, darbā latviešu veco ļaužu aprūpes namā Kanādā, ir atļauts (darbs-mājas). Ceru, ka arī viņai būs iespēja saņemt testu. Šeit tas būtu tik vienkārši! Nopriecājos, ka Latvijas televīzija paspēja uztaisīt sižetu, vēstot par Kanādas latviešiem un vecļaužu namu, kamēr tur visi vēl bija veseli. Arī veselībā viņu dzīvi mēs lāga nevaram iedomāties. Patlaban vieglāk strādāt esot, ja nemēģina iedomāties, kas būs pēc dienas vai divām.

Nevaru iedomāties, kādas attiecības pēc tam ataugs ar cilvēkiem, ar ko reiz mēdzu satikties – vai tie, kas iegājuši sevī, iznāks aprunāties? Vai es nebūšu tik ļoti atradinājusies no citas sabiedrības, ka nemācēšu tajā iejusties atpakaļ? Es nevaru iedomāties, cik zeltainu šo mūsu laiku redz tie, kuru ikdiena rit valstīs, kur haoss, populisms, temperatūras mērīšana lieveikalos un pilsētu aptumšošana naktīs aizstāj jēgpilnas darbības cilvēku drošībai. Kur nav nevienas platformas kvalitatīvām, aizraujošām mācībām, un kur nav iespējas, ievērojot noteikumus, saprātīgi un bez milzu sāpēm organizēt savu ikdienu. Es negribu iedomāties. Tagad jāliek punkts, lai ir brīdis izdomāt, ko taisīt vakariņās, kad iztulkot pāris lappušu uz priekšu bērnu grāmatā, ko reiz ceru redzēt izdotu, un ko mēs ar puiku veidosim nākamajā mājas keramikas darbnīcā, nu jau rituālā ik nedēļu, pie kura pat es (kas reiz tik aizrautīgi bēga no keramikas nodaļas izglītībā!) esmu paspējusi pierast. Pieradums, savādā kārtā, vairs nenozīmē ko līdzīgu ķīseļa plēvei. Lietas, pie kurām esi paspējis pierast, gluži pretēji, mirdz, kustas domu priekšā, tās ir dzīvas un veido dzīves telpu, un tu tām tici kā bērns, kurš vēl nepazīst izraidīšanu no ierastā, tas ir – savveida paradīzes.

 

Reinis Tukišs
Kā iemīlēt nenoteiktību. Pārdomas katrai dienai
18.04.20.

„Dzīve ir nepastāvīga un neskaidra, nāve ir noteikta un skaidra. Šis lai tiek kontemplēts ik dienas.”
Sidharta Gautama, buda

 

Manuprāt, ir labi apzināties un autentiski atskārst parādību pasaules nepastāvību. Ar vārdiem „parādību pasaule” es domāju it visu, kas parādās mūsu apziņā, kam ir forma, kas ir piedzīvojams – galaktikas, planētas, cilvēkus, dzīvniekus, lietas, valstis, domas, konceptus, principus, vērtības, uzskatus, mūsu ķermeni, mūsu paštēlu. Viss bez izņēmuma tajā ir nepastāvīgs, nāves apzīmogots un kādudien beigsies. Tā varbūt šķiet triviāla patiesība, bet, ja šī atskārsme ar savu visuresamību un nepielūdzamību tevi patiesi piemeklē – tā sacīt, tiek injicēta tavā sistēmā – tava dzīve nozīmīgi mainās. Piemēram, tu ieraugi, ka tā ir nevis doma, kas pieder kādai filozofiskai skolai, rindiņa no seniem reliģiskiem tekstiem, bet gan praktiska patiesība, kura ir spēkā ik brīdi. Tava dzīve, dārgais draugs, var beigties jebkurā brīdī. Viss, ko tu esi radījis un gadiem ilgi krājis un uzlabojis, kultivējis, var tikt atņemts vienā mirklī. Tavu mīļo, visdārgāko cilvēku dzīve var beigties jebkurā brīdī. Vispārīgākas lietas – valsts, kurā tu dzīvo, režīms, kas tajā valda – var beigties jebkurā brīdī. Vēsture var apgriezties kājām gaisā dažos elpas vilcienos, un tās lietas, kas šobrīd tiek uzskatītas par derīgām un kultivējamām, īsā laikā var kļūt par nevēlamām un izskaužamām. Un ne tikai „var”, bet tā patiešām arī kādudien notiks, tu tikai nezini, kad – varbūt ne tik drīz, varbūt jau pavisam drīz. Arī šīs neziņas apzināšanās ir svarīga.

Taisnību sakot, ikviens jau kaut kādā mērā to apzinās, bet gandrīz ikkatrs par katru cenu to cenšas aizmirst, paslēpt, attālināt – dažkārt ļoti izmisīgi. Kaut kādā ziņā mēs varētu sacīt, ka civilizācijas vēsture ir šīs atskārsmes apslēpšanas, slāpēšanas vēsture un, manuprāt, tie ir nenovērtējami svarīgi brīži, kad šī vienkāršā patiesība mums tiek atgādināta. Šis ir tāds brīdis.

Ja reiz mēs šo nepastāvību autentiski un pilnā mērā apzināmies, mūsu dzīvē gribot negribot ienāk izmisums. Šis izmisums, lai cik griezīgs un mokošs, tomēr ir tīrā svētība. Tas neļauj domāt par sīko un mazsvarīgo. Un, ak, vai, cik sīkmanīgs var būt cilvēka prāts, cik daudzas nesvarīgas lietas tas spēj pasludināt par svarīgām! Ja šis izmisums ir autentiski dzimis tevī, tu gribot negribot sāc meklēt kaut ko stabilu. Visbiežāk gan kā atbildi tu atrodi kaut ko citu nestabilu un pasludini to par stabilu (vai arī vienkārši sevi nozāļo). Bet vai ir kaut kas, kas ir autentiski stabils?

*

Mēs dzīvojam laikā, kurš ir neparasti saudzīgs. Mūsu dzīvē ir bezprecedenta daudz labklājības. Mēs šeit esam nonākuši pa evolūcijas taku, cauri gadsimtiem (gadu tūkstošiem!) bēgdami no nāves, sāpēm, neskaidrības, raupjuma. Bet paradoksālā kārtā tieši šajā laikā (kurš ir relatīvi drošākais) mēs jūtamies tik nedroši. Es vēroju dzīvi sev apkārt. Daudziem maniem paziņām Covid-19 atnestie spēles noteikumi nebūt nav nekas jauns, jo viņu dzīvi jau tāpat caurauž skrupuloza higiēna, sterilitāte, ierobežota diēta un kaut kādā mērā savstarpēja distancētība. Ja viņiem ir bērni, tad viņi ir neskaitāmos veidos padomājuši par to, kā kaut kas slikts varētu notikt, un papūlējušies to novērst. Viņi dara daudzas un dažādas lietas sava ķermeņa labā, lai tas būtu vesels un pasargāts. Daudz kas tiek apdrošināts, risks it visur tiek kalkulēts. Par visu tiek padomāts. Viņi ir apsēsti ar plāniem un plānošanu. „Ilgtermiņš” ir bieži lietots vārds.

Bet par spīti šīm pūlēm, kāda dziļāka maņa viņos tomēr nojauš, ka šī ir viltus stabilitāte, līdz ar to tā neatnes mieru un paļāvību, bet gan alkas kontrolēt dzīvi vēl vairāk. Un daļēji, jāteic, tas strādā – dzīve, kuras vidējais ilgums vēl pirms gadsimta bija četrdesmit gadi, tiek pastiepta divkārt garāka. Bet vienlaikus tā draud kļūt par sažņaugtu, nervozu, sīkmanīgu dzīvi. Tā neplūst brīvi, viegli un ar paļāvību, bet gan saraustīti un ar piepūli, allaž domājot un kalkulējot, „mēģinot paredzēt”.

Kādā labi zināmā grāmatā mēs lasām par tiem, kas mēģina savu dzīvību nosargāt un tāpēc to zaudē, iepretī tiem, kas ir gatavi savu dzīvību atdot, tāpēc to iegūst.

Dzīve un pasaule savā fundamentālajā nepastāvībā ir nekontrolējama. Ja mēs to autentiski atskāršam un atsakāmies no vajadzības to žmiegt un kontrolēt, mēs iegūstam jaunu dzīvi. Ar „jaunu” es domāju tādu dzīvi, kura ir iesakņota tagadnē, kurā ir klātesošs pastāvīgs svaigums, kurā neparedzamība, neskaidrība un nāve ir iekļauta. Tāda kļūst par patiesi brīnumainu, atsvabinātu dzīvi, kurā nekas nav neiespējams.

Šāda dzīve nebūt nenozīmē cinisku attieksmi pret ikdienas vajadzībām un spēles noteikumiem. Gluži pretēji. Bet šīs lietas kļūst mazāk svarīgas, mēs vairs neesam ar tām apmāti.

*

Kas ir stabils un pastāvīgs? Tā pasaules daļa, ko mēs saucam par „fizisko”, kam šķietami piemīt substance, tāda nav. Kā mēs labi zinām, tā pārtop ik mirkli. Viss, kas ir piedzīvojams ar maņām, arī tāds nav. Pašas maņas ir nepastāvīgas un neuzticamas. Mūsu interpretācija tam, ko mēs uztveram ar maņām, ir nepastāvīga, allaž mainīga, apstākļu ietekmēta. Domas, vērtības, pārliecības – šīs gauži netveramās lietas – nav nekā nepastāvīgāka par tām, turklāt mēs tās lietojam izlases veidā: kad tas mums ir izdevīgi, mēs aizstāvam noteiktus principus, kad nav, ignorējam, lielākoties paši to nemanīdami. Mūsu paštēls – tas, ko es saucu par „sevi” jeb par „Reini” – supernepastāvīgs. No rīta tas ir viens, pusdienlaikā – cits, vakarā pēc pāris glāzēm vīna – pavisam cits. Pirms pieciem gadiem tas bija, ak vai, cik citāds.

Vienkāršs cilvēks šīs lietas nepamana, bet, ja mūsos ir vērība un briedums, mēs to redzam skaidri un ik brīdi, un pārstājam to visu uztvert tik nopietni. Mēs pamanām, ka uz mūsu priekšstatiem, atmiņām, interpretācijām nebūt nevar tik stingri paļauties. Mēs izlasām grāmatu, ko bijām lasījuši pirms trim gadiem, un tagad tā šķiet pavisam cita grāmata. Mēs atgriežamies savas bērnības dārza namiņā, un tas izskatās pavisam citādi, ir cits dārza namiņš.

Bet, ja es visas šīs lietas apzinos, tātad apzināšanās allaž ir klātesoša. Vai pašai šai apzinātajai klātbūtnei, kura ļauj man pamanīt un zināt visas minētās lietas, vai tai ir īpašības? Nav. Ja tai nav īpašību, vai tā var mainīties? (Atbilde uz šo jautājumu katram pašam jāatskārš sevī.)

Ja es spēju novērot savas domas un jūtas, vai es varu novērot novērotāju? Vai novērotājam ir kāda forma vai tas eksistē kā „vienība”? Kur tas atrodas?

Šeit vārdi beidzas. Šis ir ceļš, kā meklēt un atrast to, kas ir brīvs no formas un īpašībām, līdz ar to patiesi stabils un pastāvīgs. Pat viņpus konceptiem „stabils” un „pastāvīgs”.

*

Bez cinisma un iedomības šīs pārdomas un tas, kurp tās ved, man šķiet nozīmīgākas par to, kā ierobežot vīrusu (kas arī ir svarīgi un kaut mums izdotos). Tiek stāstīts, ka pirms daudziem gadiem dzīvojis vīrs vārdā Lācars, kuram gadījies saslimt un nomirt, bet tad kāds brīnumainā kārtā viņu izcēlis no mirušajiem un atgriezis jau smakojošajā ķermenī dzīvību. Mēs varam iztēloties, ka piecelšanās no mirušajiem visticamāk bija skaists un pacilājošs notikums gan paša Lācara, gan viņa tuvinieku dzīvē. Bet šis prieks nebija ilgs. Kādu laiciņu Lācars pastaigāja savās gaitās, tad nomira atkal (jaušam, ka tika nogalināts). Mēs tiksim galā ar šo vīrusu un varbūt uz brītiņu atvieglojumā uzelposim, bet nāks citas kaites un kataklizmas, kas draudēs laupīt mūsu un mūsu mīļo dzīvības.Tas, kurš patiesi savā sirdī atrisinājis nāves mistēriju, ir pārvarējis nāvi pavisam.

 

 

Maima Grīnberga, tulkotāja
17.04.2020

Kad 7. martā atbraucu uz savām Somijas mājām, skaidri zināju, ka pēc divarpus nedēļām atgriezīšos Igaunijā un pēc tam braukšu uz Rīgu, kur aprīļa sākumā būs jāatklāj Jāna Krosa simtgadei veltīta izstāde LNB… Protams, protams, joprojām esmu Somijā, mūsu pavasara un vasaras drēbes un apavi, kā arī mašīnas vasaras riepas atrodas Igaunijā, dažiem ierastajiem medikamentiem šeit nav izdevies atrast ekvivalentu, kuģu satiksme starp Somiju un Igauniju ir pārtraukta, Jāna Krosa izstāde Rīgā tiks atvērta (cerams) rudenī…

Abi ar draugu esam pašnodarbināti tulkotāji, tāpēc mūsu ikdienu ārkārtas situācija un ierobežojumi it kā neietekmē, mēs taču vienmēr strādājam mājās. Mūsu pašvaldībā joprojām nav konstatēts neviens saslimšanas gadījuma, savukārt visā mūsu Austrumsomijas veselības aprūpes rajonā pagaidām – tikai deviņi. Tiesa, šodien lasu, ka mūsu pusei viss vēl priekšā, proti, kroņvīrusa epidēmija mums vēl tikai tuvojoties…

Šajos apstākļos dzīve laukos ir milzīga priekšrocība. Mums ir dārzs, kurā varam kaut zarus zāģēt un lapas grābt, kamēr nekas cits nav darāms (sniegs gan ir nokusis, tomēr pirmo krokusu un vizbulīti ieraudzīju tikai aizvakar). Es varu nūjot, kad un kur tik man iegribas, jo varbūtība kādu sastapt ir maza. Pat veikalā un pastā diezgan reti rodas situācija, kad jādomā, kur iet un kā stāvēt… Un, tā kā esam te relatīvi jaunienācēji un uzturamies fragmentāri, tad pazīstam tikai kaimiņus un nekāds sociālais tīkls, no kura distancēties, nav izveidojies.

Mūsu pašvaldība atrodas skaistās Saimā ezeru sistēmas teritorijā, vietējiem uzņēmējiem nozīmīgs ienākumu avots ir vasarnieki un nedēļgalnieki no Helsinkiem un citām vietām. Daļa vietējo iedzīvotāju bailēs no inficēšanās cer, ka vizitanti klausīs valdības ieteikumiem un šurp nebrauks, savukārt ciema vienīgās plaša profila tehnikas bodītes darbinieks, aizvakar atnācis salabot TV antenu, saka – lai tik brauc, vismaz kāda kustība būtu.

„It kā neietekmē”, tomēr patiesībā ietekmē gan. Piemēram – kā un cik stipri šis laiks sitīs un mainīs Somijas, Igaunijas un Latvijas grāmatniecību. Lasu nozares ziņas, un situācija šķiet biedējoša. Vai mums abiem nākamgad un aiznākamgad būs darbs savā profesijā?..

Nevaru arī teikt, ka apstākļi ļoti veicinātu darbaspējas, īpaši marta otrā puse pagāja kaut kādā citā laika sistēmā. Aktuālais tulkojums, paldies dievam, ir patīkams, Andrusa Kivirehka romāns Zilais, ragainais dzīvnieks.

Nespēju koncentrēties pat uz milzīgā izklaižu piedāvājuma izmantošanu. Fragmentāri esmu klausījusies tikai Satori lasījumus, iemetusi acis dažos operu uzvedumos (bet laikam nevienu neesmu noskatījusies visā garumā). Ā, Tīrona un Rītupa sarunu par nāvi noklausījos no viena gala līdz otram. Paskatījos Kasparu Hauzeru. Pat lasīt īsti negribas. Dezorganizēta esme.

Bet ir arī šis un tas, ko uzspiestie apstākļi sakārto vai veicina. Vai izkristalizē. Vakar iegādājāmies kārtīgu airu laivu (šajā reģionā dzīve bez ūdens transportlīdzekļa ir sevis apzagšana). Pirms pāris dienām piedzima sunītis, kurš laikam būs mūsējais. Pasūtīju dārzam jasmīnus un mairozītes. Plānojam nežēlīgu cīņu ar sudrabainajām zvīņenēm, kuras apdraud mūsu grāmatas. Mēs spējam tik ilgi bez kāda pārtraukuma visu laiku būt kopā. 

Vakar, atgriežoties no mana dzimšanas dienas piknika pie aizsaluša ezeriņa, piestājām paraudzīt, vai zināmajā vietā nezied pavasara silpurenes. Ziedēja.

 

Coža Tao, angļu valodas studente no Lešanas pilsētas Sičuaņas provincē Ķīnā

Karantīna – vārds, kas pat izklausās nepatīkami. Kad Weibo parādījās aizdomas par jaunu vīrusu, kas radies Uhaņā, es vienkārši pārskrēju tām pāri un turpināju sekot savu iemīļoto slavenību jaunumiem. Es biju pavisam jauna, kad 2002. gadā parādījās SARS, un tikai no dokumentālā kino zinu par to, kas tolaik bija jāpiedzīvo daudzām valstīm un to iedzīvotājiem. Vīrusi, uzliesmojumi, karantīnas – man tie bija tikai vārdi ekrānā. Es toreiz pat nezināju, ko nozīmē „vīruss”. 

Pēc darbā pavadīta gada es 2020. gada 20. janvārī vēlējos pavadīt laiku mājās kopā ar ģimeni un sāku domāt, kā aizvest vecākus jaungada ceļojumā uz Taizemi, plānoju iepirkties un iet uz kino ar draugiem. Bet tieši tajā pašā dienā vīruss, kuru es iepriekš biju ignorējusi, oficiāli pieteica karu cilvēcei. Akadēmiķis Žons Naņšaņs (Zhong Nanshan) visiem valsts iedzīvotājiem centās izskaidrot, ar ko mēs saskarsimies šajā karā pret vīrusu un kas mums būtu jādara. Tajā dienā es ilgi skatījos ziņas, un man bija sajūta, it kā viss notiktu sapnī. Es nezināju, kas tieši dzīvē ir mainījies, bet šķita, ka pilnīgi viss ir kļuvis citādāks. 21. janvārī tika izveidots Nacionālais epidēmijas profilakses un kontroles štābs un laikrakstos un internetā parādījās informācija par epidēmiju. Cilvēki visā valstī sāka pirkt maskas. Kādu laiku tās bija pieprasītākas nekā modernākie sporta apavi. 

Ja viena diena 2020. gadā ir atstājusi paliekošu iespaidu, tad tas noteikti ir 23. janvāris, diena, kurā visi runāja par Uhaņas izolēšanu. Tam sekoja lēmums pēc lēmuma par karantīnu un ierobežojumiem visā valstī. Manā provincē epidēmija nav pārāk nopietna, tāpēc iešana ārā nav pilnībā ierobežota. 25. datumā tika uzsākta temperatūras mērīšana iedzīvotājiem, lai laicīgi konstatētu iespējamos slimības gadījumus. Pēc pirmā uzliesmojuma karantīna ir kļuvusi par ikdienu. Mana ģimene no rīta vispirms mēra temperatūru, tad aizpilda ikdienas veselības stāvokļa reģistru. Katru dienu iepirkties dodas tikai viens cilvēks ģimenē. Sabiedrībai tika ieviesti stingrāki noteikumi, temperatūra bija jāmēra visiem. Slēgti tika restorāni un kinoteātri. Parasti tik rosīgajā pilsētā jau pēc septiņiem vakarā valdīja klusums. 

Karantīna atšķiras no ierastās dzīves. Tagad ģimenēm ir vairāk laika, ko pavadīt kopā. Bet ilgstoša bezdarbība vairo nogurumu un spriedzi, nav kur „izvēdināties”. Parādās sūdzības, cilvēki sāk baidīties. Kad rodas problēmas, vienmēr ir kāda cilvēku grupa, kas mēģina to atrisināt. Mediķi un brīvprātīgie, katru dienu mērot cilvēkiem temperatūru, sāk cits citu iedrošināt un teikt labus vārdus. Internetā visi uzmundrina cits citu paši saviem spēkiem, ar mūziku, filmām, video vai vienkārši kādu sirsnīgu ziņu. Vīrusam nav sirds, bet cilvēkiem ir jūtas. 

Mana kaimiņa meita, kura studēja universitātē citā provincē, pēc pieprasījuma atgriezās mājās 14 dienu karantīnā. Sociālais darbinieks katru dienu viņai piegādāja visu nepieciešamo līdz durvīm. Pēc 14 dienu ilgas pilnīgas karantīnas viņa man teica, ka slimības uzliesmojuma dēļ visi turas pēc iespējas tālāk viens no otra, bet tomēr cenšas dalīties siltumā, cik vien iespējams. Precīzi neatceros, kā tajā laikā jutos es pati. 

Redzot, kā epidēmijas dēļ sabrūk ģimenes, kā ik dienas pieaug apstiprināto gadījumu skaits, redzot, kā bērni zaudē vecākus, vecāki zaudē savus bērnus, kā medicīnas darbinieku grupas cita pēc citas steidzas uz Uhaņu, lai cīnītos par tautu, redzot cilvēkus, kuri dzīvo Uhaņā, es katru dienu raudāju un lūdzos. Nepārtraukti sekoju jaunākajām ziņām par epidēmiju. Pamazām sāku redzēt lietas plašāk. Redzēju panākumus koronavīrusa vakcīnas izstrādē, redzēju, kā ārsti, medmāsas un karavīri cīnās par valsts un tautas aizsardzību, redzēju, kā cilvēki no visiem sabiedrības slāņiem cenšas dot savu iegudījumu. Redzēju, kā visas provinces nežēlo pūles, lai palīdzētu Hubei provincei, redzēju piegādes, kuras uz Ķīnu tiek sūtītas no visas pasaules, redzēju visus cilvēkus, visas valstis un visu pasauli šajā nerimstošajā epidēmijā parādām cilvēces skaistumu dzīvības un nāves priekšā.

 

Kaija Straumanis
09.04.20.

 

Angliski ir tāds teiciens „Kā tev šonedēļ šķiet: ir TIKAI trešdiena vai JAU trešdiena?” Man šonedēļ šķiet, ka ir – nu, diena. Laikam. Varbūt? Pasaule turpina mainīties, mēs turpinām turēties līdzi, cik vien labi mākam. Mājās esmu jau divas nedēļas (mans vīrs izgāja 14 dienu karantīnu pēc atgriešanās no Eiropas), un mans jaunais mērķis ir saprast, kas notiks ar darbu. Grāmatniecības pasaule ir pilnīgā haosā; grāmatu veikali visā ASV slēdz durvis, grāmatu izdošanas datumi tiek atlikti – un ne tikai.

Mūsu mazā izdevniecība Open Letter Books kopš marta vidus netiek savos birojos Ročesteras Universitātes ēkās. Nevaram izpildīt grāmatu pasūtījumus, netiekam pie arhīviem, datiem, grāmatām. Esam pārcēluši iknedēļas tulkošanas darbnīcas Zoom. Katru dienu grupas sarunā sūtam īsziņas: vai kādam kas vajadzīgs no veikala, kā visiem iet, utt. Ir sajūta, ka mūsu draugi, protams, ir satraukušies, bet mēs, visi atsevišķi mājās tupot, esam atraduši veidu, kā uzbūvēt plašākas ģimenes. Jā, šie cilvēki ne vienmēr ir gatavi pēdējā brīdī sanākt kopā paciemoties, ne vienmēr momentā atbild uz īsziņām, bet viņi nešaubīgi ir gatavi rūpēties par savējiem. Katru dienu esmu par to pateicīga, un es pati ticu, ka būs labi. Tiešām ticu.

Bet pirms tam bija vīra karantīnas laiks. Četras dienas pirms viņa atbraukšanas es ņēmos pa māju, pa veikaliem un internetu, lai sagatavotos vīra atbraukšanai no komandējuma Londonā – tolaik vēl īsti nezinot, vai viņam vispār atļaus ieceļot ASV… Tad iesēdināju mūsu divgadīgo dēlu draudzenes mašīnā, bet pati iekāpu vīra mašīnā, lai „sagaidītu” viņu lidostā. Tur es izkāpu ārā, pametu vīram atslēgas pāri mašīnas jumtam, un tad mēs kā neveiklas žirafes riņķojām ap mašīnu, līdz viņš tika pie vadītāja durvīm. Īsi „čau”, „mīlu”, „brauc uzmanīgi”. Un ar to sākās mūsu 14 dienu karantīna.

Jau pēc trim dienām šķita, ka visi jūkam prātā, lai gan mums ir laimējies ar labiem draugiem, kuri dzīvo ārpus pilsētas un pie kuriem es varēju palikt kopā ar dēlu. Draudzene ir latviete, viņas vīrs – amerikānis, viņiem ir divas meitas mana dēla vecumā. Liels dārzs, klusa iela, svaigs gaiss. Daudz vīna.

Ar vīru izlēmām, ka mūsu dēls nākamās divas nedēļas neies uz dārziņu. Par to nesatraucos, jo dēlam tur bija citi bērni, ar kuriem kopā dauzīties – turklāt pa dienu visa saziņa pārsvarā notika latviešu valodā, jo draudzenes vīram ir garas darba stundas slimnīcā. Varēja būt sliktāk, dēlam sanāca bezmaksas intensīvais valodas kurss. Ļoti ātri un bez nožēlošanas padevos cīņā pret tiem savādajiem YouTube bērnu video, kurus mans dēls ir iemīlējis. Vismaz tie ļāva viņam dzirdēt angļu valodu un varbūt pat kaut ko iemācīties.

Mūsu ikdienas grafiks pēc mājokļa atstāšanas bija šāds: dēls pamodās ap pieciem rītā un, rokas izpletis, prasīja, kur tētis. Stāstīju viņam, ka tētis ir vēl darbā, izbraukumā. Tad kādu stundu mēģināju nodarbināt viņu ar brokastu pārslām un rozīnēm, grāmatām un tām YouTube filmiņām. Parasti tas izdevās tikai kādas 15 minūtes, pirms viņš gribēja doties uz dzīvojamo istabu otrajā stāvā (mēs „ievācāmies” mājas pirmajā stāvā) un izpētīt visas viņam svešās rotaļlietas un grāmatas. Es uzsildīju vakardienas kafiju un centos atrunāt dēlu no rotaļlietu izmētāšanas (Kādi prieki! Bet, lūdzu, ne pusseptiņos no rīta!), vienlaikus lasot ziņas telefonā un gaidot, līdz draugi pamodīsies izlaist suņus. Kad pamodās viņu meitas, bērni varēja sākt trakot pa īstam, bet es uz mirkli pazudu lejā, lai saklātu gultas.

Ātri vien sapratu, ka šajā laikā pastrādāt būs gandrīz neiespējami. Manuskriptus rediģēt nespēju, tulkot arī nespēju. Bet līdz ar to palika vieglāk ap sirdi – mums visiem taču jāiejūtas un jāpārslēdzas uz jauno realitāti. Taču nogurums tik un tā mani nomāca. Vairāk kā jebkad biju pateicīga tiem cilvēkiem, kuri trīs dienas nedēļā uzrauga manu bērnu.

Tiklīdz bērni ap kādiem 11:30 aizmiga, mums, goda vārds, vīna glāzes bija jau gatavībā. Bijām divas pret trim – nervi un pacietība bija galā jau trešajā dienā! Malkojām ar dzirkstošo ūdeni atjauktu baltvīnu un atvilkām elpu klusumā.

Ar vīru sazvanījos vairākas reizes dienā – daļēji, lai uzzinātu, kā viņam pašam iet, bet daļēji arī vienkārši laika nosišanai. Varētu domāt, ka bērnu grafika ievērošana liks dienai paiet ātrāk, bet, Jēziņ, ja jūs zinātu, cik stundas dienā ir jāskatās Cūciņa f*cking Pepa un Ledus Sirds II… Nāc šurp, mīļo vīna glāzīt!

Vīram bija pavisam cita vide: klusums, tukša māja, kaķi. Man kā intravertei tas izklausījās pēc paradīzes. Viņš, ekstraverts, juka prātā. „Kad es nākamreiz redzēšu kādu cilvēku, tā pa īstam?!” viņš man satraukti prasīja.

Pāris reižu aizbraucu pakaļ pārtikai un citām vīram vajadzīgām lietām. Atstāju iepirkuma maisiņu pie durvīm un stāvēju pie dārza, kamēr viņš to savāca. Kādu minūti parunājamies, tad ar asarām acīs braucu atpakaļ pie draudzenes, kur viņa sagaidīja mani ar vīna glāzi.

 

Signe Valtiņa
Sanatorija, 09.04.20.

 

Pamostos. Redzei lēnām nofokusējoties, skatiens apstājas pie vairākām kastēm uz skapjaugšas. Made in USSR. Original Russian Vodka. Prātoju, ka varbūt 90. gados tajās ir ceļojušas humpalas vai banāni. Blakus stāv arī krietni jaunāks izlaidums – Spiegelau 4 glāžu paka un vācu firmas tosteris. Varbūt vēl mazliet pagulēt? Hangouts sapulce tikai pēc pusotras stundas, neviens taču nezinās, ka no gultas izlīdu tieši pirms sākuma, galvenais paspēt ielikt auskarus un matus saņemt copē. Bet vīns, maize un krievu šņabis – kaut kādā scenārijā tas varētu būt tas komplekts, ko šeit iegādāties veikalā, kad viss jau izpirkts un izķerts. Pirms dažām dienām draudzene stāstīja par situāciju Indijā, kur valdība aizklapēja visu ciet, iepriekš nebrīdinot, un ēdamo bija iespējams dabūt tikai kaktu bodītēs un par blatu. Kādas latvietes sirmais dzīvesbiedrs esot aizgājis uz tādu bodi un atgriezies mājās priecīgs ar pudeli šņabja, pudeli eļļas, kasti aliņu, četrām kokakolām, papaiju un olām. Jo tas bijis viss, kas tai veikalā pieejams. Labpatikā atceros savu pārtikas koferi, kas noglabāts auto bagāžniekā. Nevienam gan par to īpaši nestāstu, jo mazliet kauns un vispār šis konkrētais pasākums šķiet pārspīlēts. Taču tad atceros, ka pārspīlēta man vēl pavisam nesen likās arī roku mazgāšana divdesmit sekunžu garumā. Drošības pēc pataustu kaklu, vai nav jocīgs.  

Mazliet esmu apdomājusi savu pēdējā laika situāciju un nonākusi pie secinājuma, ka to varētu apzīmēt kā „sanatorijas stāvokli”. Gribētu to piedēvēt daudziem cilvēkiem, tā ka vispārināt. Apmēram pirms nedēļas man ienāca prātā doma, ka jādodas uz Inčukalnu sameklēt savu bērnības sanatoriju, kurā biju vairākkārt, tādēļ arī paliekot vienā klasē uz otru gadu. Par to man vienmēr ir bijis kauns un esmu daudz reižu taisnojusies, ka tas nenotika mana stulbuma dēļ, bet gan tāpēc, ka sanatorijas režīmā nevarēja paspēt apgūt pilno programmu. Turklāt tā, izrādās, bija tuberkulozes slimnieku, plaušenieku sanatorija. Jāteic, ka tolaik tas gan nebija nekāds kūrorts, kā varētu likties. Dzīvi tur papildināja visādi padomju laika „labumi” un blakusefekti. Atceros, kā vairākkārt biju intensīvajā palātā, kā mammu nedēļām ilgi nelaida pie manis, kā mūs dresēja audzinātājas. Maršējām pa apli, skaitot kaut ko par Ļeņinu (tas bija 80. gadu vidus) un skatījāmies Panu Kļaksu uz lielā ekrāna.  Šķiet, man tur bija arī viena simpātija. Vai divas.

Interneta arhīvos visi ceļi ved uz Inčukalna medību pili, kas celta 1914. gadā pēc Baltijas naftas bāzes direktora barona fon Zonberharda pasūtījuma. Pils bijusi īpaša un grezna, neviena istaba nelīdzinājusies citai. Viņš to atstāja kā dāvinājumu meitai un trim dēliem, bet visi barona dēli krita Pirmā pasaules kara laikā, savukārt meita pili pārdeva kokmateriālu tirgotājam. Bet vēlāk ēku nopirka skolotāju slimokase un ierīkoja tur sanatoriju skolotājiem. Otrā pasaules kara laikā tā bija lazarete, bet pēc kara tajā ierīkota sanatorija bērniem, kas slimo ar tuberkulozi, un vēl vēlāk – astmas slimniekiem. Man tā arī līdz šim nav izdevies noskaidrot, vai tā sanatorija, kur 80. gadu vidū biju es, ir šī pati pils. Piebraucu pie ieejas, apstājos laukumiņā, bet mana atmiņa kaut kādā dīvainā veidā ir saglabājusi tikai iekštelpas un dažus notikumus. Staigāju šurpu turpu pa takām, gar Gauju un atkal atpakaļ, bet nekā. Nolēmu pat aiziet 6 kilometrus ar kājām uz Vangažu baznīcu, tad atpakaļ, lai varbūt pa ceļam atcerētos. Tomēr veltīgi. Mazliet paraudāju, nopirku Rāmkalnos zivi un devos tālāk. 

Kāpēc vispār pieminu sanatoriju? Šis laiks mani ir atvedis ne tikai uz Inčukalnu, bet arī uz Valku, mazu pilsētiņu pie Latvijas un Igaunijas robežas, kur esmu nodzīvojusi visu savu bērnību. Tiesa, man nav bijis ne prātā tur atgriezties un pavadīt vairāk par vienu vai divām dienām. Bet te nu es esmu. Patiesību sakot, Covid-19 laikā mani ne tik ļoti satrauc ierobežojumi kā tādi, bet gan apziņa, ka lielās līnijās pašlaik it visur ir viens un tas pats. Nekur nav iespējams aizlaisties uz labāku dzīvi, sākt kaut ko no jauna, jo visur apstākļi ir vienādi. Mazliet padomāju par to, ka jūtu pretestību vēlmei priecāties par to, kas man ir pieejams šobrīd, jo man ir bijuši savi „plāni”. Tieksme par labu uzskatīt tikai to, ko es pati šķietami esmu izvēlējusies – palikt mājās vai nepalikt, būt ar kādu kopā vai nebūt, ceļot vai neceļot, strādāt no mājām vai ofisa, socializēties vai nesocializēties. Bet varbūt apstākļu izvēle nav vienīgais veids, kā būt mierā ar esošo? Varbūt attieksmes izvēle ir krietni spēcīgāka par apstākļu izvēli, jo to neviens nevar ne atņemt, ne kontrolēt? (Mazliet paspriežu.) Un tāpēc man šķiet, ka es, ka mēs esam tādā kā sanatorijas stāvoklī.

Sanatorija, kā jau es teicu, nav nekāds kūrorts, tie ir noteikumi, ierobežojumi, režīms, visādi veselības un atveseļošanās pasākumi, kas tev ne vienmēr ir līdz galam saprotami. Un arī sadzīvošanas izaicinājumi. It kā tu vari staigāt pa noteiktu teritoriju, bet tikai attiecīgās stundās un attiecīgā kompānijā. Un vispār nekad iepriekš taču nav bijis tā, ka visa cilvēce pēkšņi ir mājās un ir arī laiks kaut ko padarīt sev. Kaut gan, protams, kā nu kuram. Nesen antropoloģe, Latvijas Radio runājot par pandēmijas radītajiem jaunajiem uzvedības modeļiem, atzīmēja, ka visas šīs lielās pārmaiņas galvenokārt izjūtot „baltās apkaklītes”. Nu, slēgti restorāni, darbs no mājām, nekad nedzirdētas operas, pēkšņi pieejami visādi digitālie arhīvi. Mazliet piekārtoju apkaklīti un noskaņojos sapulcei. 

Vakara pastaigas Valkā ir tukšas un pārsvarā saulainas. Pa dienu vēl šad un tad cauri pilsētai izbrauc policijas auto un uztaurē neesošiem pūļiem, lai tie izklīst, bet vakarā viss ir ļoti kluss. Virzos garām baznīcai uz robežas pusi. Pirms pāris gadiem te bija vesels skandāls saistībā ar 1906. gadā celto, izdevējam Jānim Rauskam tolaik piederošo tipogrāfijas ēku, kuru pilsētas dome izlēma nojaukt, jo atjaunotai ēkai nebūšot pielietojuma. Tās vietā uzcēla auto mazgātavu. Es protestēju (vismaz vārdos) pret ēkas nojaukšanu, bet pēdējos gados esmu šeit mazgājusi arī savu auto. Pierobežas zonā notiek kaut kādi lieli remontdarbi, viss izrakņāts, bet Igauniju tagad var labi redzēt. Man blakus stāv divi vīrieši un skatās tālumā. Viens no viņiem jautā, vai Rimi jau ir Igaunijas pusē. Apstiprinoši pamāju. Vārds pa vārdam. Izrādās, viņi atbraukuši pakaļ repatriētajiem. Ar divām automašīnām. Tur tālumā jau esot piebraucis busiņš, bet vēl jāgaida, kamēr sakārtos papīrus. No Dubaijas atgriežoties. Sarunai noslēdzoties, viens no vīriešiem man pajautā, kur ir tualete, otrs – kur ieeja SuperAlko, tad vēl dažus jautājumus par vēsturi. 

Lēnā garā attālinos un pa savu sanatorijas teritoriju dodos cauri pagalmam, kurā savulaik pavadīju neskaitāmas stundas. Pagalma centrālā ass, lielais vītols, joprojām ir dzīvs. Tajā kādreiz sēdēju ilgāk nekā pie multenēm. Apkārtējo māju tantes vienmēr izliecās pa logiem un klaigāja, ka bojājot koku. Es gan nesapratu, kas tur tiek bojāts, ja pakāpjas no viena zara uz otru. Visticamāk, viņām vienkārši skauda.

 

Kristīne Jurjāne
Pūpolsvētdiena, 05.04.20.

Pirms rāpjos ārā no gultas, vēroju pa loga spraugu strazdus, kas, tikko iemitinājušies vecajā būrītī, uzvedas kā svaigi precējušies, iemetas mājā, tad atkal arā, uzdzied un aizlido, vēl mēģinu precīzi atcerēties Pūpolsvētdienas pantiņu, lai nesajauktu par „slimību iekšā un veselību ārā”, ātrumā skaitot. Vakar vakarā saplūcu buntīti un noslēpu virtuvē, lai nav rīta agrumā jāslēdz durvis un jātrokšņo, visu bērnību Papiņš mūs Pūpolu svētdienas rītā modināja ar pērienu, vienmēr brīnījos, kur viņš salasīja tos zarus, ceļmalā vai Brīvdabas muzejā, izrāpjos no gultas un, ne visai atmodusies, „noperu” savu Margarietu, viņa vēl negrib celties. Ir brīnišķīgs rīts, vakar Pūsēnu kalna stāvvietā satiku dominikāņu tēvu Sergeju un priesteri Andri, viņi ir mani konsultanti liturģisko tērpu izpētē, kas ir tikai viena no ļoti daudzajām lietām, kas jāiemācās, strādājot pie igauņu seriāla par aptiekāru Melhioru viduslaiku Rēvelē. Aizņēmos no tēva Sergeju vecu habitu, skapulāru un apmetni, lai precīzāk varu izstāstīt drēbniecei Mārai, kā šūt mūku tērpus. Dominikāņu kongregācija savus tērpus saglabājusi diezgan arhaiskus, tādus, kā var redzēt Fra Andželiko gleznotajās freskās. Abi priesteri ir tikpat aizrautīgi vēsturnieki kā es, ir gatavi meklēt informāciju manā vietā, stāvot trijstūrī un drošā attālumā viens no otra, nonākam pie secinājuma, ka, neskatoties uz ubagotāju ordeni, dominikāņu prioram var būt zīmoggredzens (jo tāds ir minēts scenārijā), kurš tad cits varēja apzīmogot klostera dokumentus, man liekas, ka ļoti kinematogrāfisks ir fakts, ka ordeņa brālis, ieejot priora cellē, pazemībā un godinot noguļas vennijā, krīt priekšnieka priekšā uz vaiga. Un gremdējoties lūgšanā klostera brāļi obligāti uzliek kapuci, tā radot savu intīmo, noslēgto telpu. Jā, saņēmu no draugiem dāvanā mazu baltu Sv. Dominika figūriņu, ko tad arī Pūpolu svētdienas rītā iznesu fotografēt dārza dobē, lai nosūtītu apsveikumu Ilzei Trumpei, Sv. Dominiks pavasara puķēs, tikpat mazs kā mēs katrs pret kolosālo pasauli.
 
Tad izdzeru citrona sulu un eju vingrot, klausoties LR1 sporta ziņas, Baltkrievijā vēl sporto, Ņujorkā gan viss apstājies, stāsta, ka Basketbola slavas zālei šogad pievienos arī Kobi Braienu, cik stulbi, ka tas notiek viņam klāt vairs neesot, īstenībā man sports vispār neinteresē, tik, cik atceros vārdus un dzīvoju vienā ciemā ar Porziņģi, aizvakar redzēju viņu sapnī, biju aizbraukusi uz Ameriku ciemos, viņš man rādīja savu čemodānu, tur iekšā bij milzīga paka ar miežu putraimiem (mēs tos saucām par SĪKAJIEM ANSĪŠIEM), izrādās, tā esot ļoti veselīga sportistu barība, ar lielu sajūsmu gaidu tos pirms pamošanās sapņus, tik interesantas lietas tajos rāda. Kad izpildu „svecīti”, radio jau atskaņo svētrītu. Esmu nopelnījusi brokastu putru, esmu atkarīga no auzu pārslām un tumšās linsēklu eļļas, briesmīgi, ka bieži vien filmēšanās no rīta neko tādu nepasniedz. Šodien nenormāli daudz jāpadara, pirms video sarunas ar igauņu kinorežisoru un mākslinieku izpļāpājos par Teitoņu ordeņa kostīmu īri ar ļoti interesanto arheologu Uģi Urtānu, gribētos jau precīzi citēt vēsturi, bet ko tad lai dara, ja kostīmu mākslinieks ir atkarīgs no režisora un cieši saistīts ar filmas mākslinieka vizuālo domāšanu, galu galā budžets vispār vienmēr apcērpj jebkādu fantāziju, bet Rodenpoys arheoloģiskie kostīmi ir tik iespaidīgi, no īstas, austas vadmalas, esmu laimīga, ka džeki ir gatavi izīrēt. Pirms sapulces histēriski vēl krāmēju māju, it kā to labi varētu redzēt kompja ekrānā, tā man pirmā saruna ar filmas mākslinieku Matisu Mesalu un režisoru Elmo Nuganenu, muļķīgi, ka viņiem nav kamera ieslēgta, nevaru redzēt sejas un saprast vien pēc ģīmja, ko viņi man vēlas pateikt. Drusku drošāka sajūta par filmas kostīmu toņiem iestājas, saprotu, ka principā viņi grib daudz maz to pašu, ko jau esmu iemācījusies, strādājot ar Dāvi Sīmani un Andreju Rudzātu, kostīmi, vienalga kādam laikam piederīgi, nedrīkst būt pārāk tīri, labāk, ka tumšās, dziļās krāsās, labi nodzīvoti, kārtaini, ar interesantām detaļām. Kamēr pļāpāju ar igauņiem, zvana arī Dāvis, parunāšu vēlāk ar viņu. Vakar pie brokastīm, lasot Leģendas, uzdūros rakstam par atkritumu vēsturi Rīgā, tieši nodomāju, labi, ka to 1913. g. miskastes apraxtu nelasīju pirms mūsu svaigākās filmas filmēšanas, kā gaļas puvekļi, lopu iekšas, sapuvuši augļi, sprāguši teļi un sivēni izmesti milzīgās kaudzēs tepat Sarkandaugavā, un ātri arī tiek izzortēti no apkārtējiem iedzīvotājiem, labāko savācot cūku barošanai, bet no „svaigākajiem” gabaliem vāra galertu pārdošanai, bail iedomāties to smaku, toties kāda kino bilde sanāktu. Ar Sīmani sazvanos tūlīt pēc igauņu sapulces, viņš gatavo projektu nākamajai filmai par brīnišķo mēmā kino zvaigzni Mariju Leiko, man jāpalīdz ar noskaņu bildēm, būs baigi interesanti atkal, drošāk kā ar nepazīstamajiem igauņiem.
 
Viss, tagad jau ļoti ilgi esmu blarkšķējusi, vajag iziet ārā, izvēdināt galvu, labi, ka šorīt izveda miskasti, tā bij nereāli pilna. Katru dienu, ejot uz jūru, līdz ņemam maisus, atpakaļ nākot tie vienmēr pilni, visvairāk ir plastmasas glāžu un pudeļu, tad stikla tara un vējā labi lidojoši saldumu iepakojumi, Rimčika maisu var pielasīt 50 m, nesaprotu, kāpēc tieši neviens kaimiņš mums nepievienojas, visus šos gadus, kamēr dzīvoju ciemā, vācam miskasti pludmalē, bet mazāk nepaliek, jau iztēlojos, ka vecumdienās man būs tādi rateļi, ko vilkšu līdz pa kāpām, katru dienu kādu gabalu iztīrot un tad uz terases varēšu lēnām zortēt – plastmasā un stiklā, man liekas ļoti veselīga nodarbošanās, reāla vingrošana, kamēr 100reiz noliecies pēc kārtējā korķīša vai hēlija balona paliekas.

 

Matīss Kaža
05.04.2020.

„Matīsiņ, tu man zvanīji?” man, pusmiegā paceļot klausuli, vaicā ome. „Nē, es gulēju,” atbildu viņai, paskatoties pulkstenī. „Es tev sataisīšu stroganovu ar kartupeļiem un…” viņa turpina. Ir astoņi un trīsdesmit sešas minūtes no rīta. Par omi Covid-19 izplatības laikā esmu norūpējies visvairāk. Viņa savā cienījamajā vecumā principiāli katru dienu iet ārā uz veikaliem, kaut gan patiesībā viņai pirkt neko nevajag, visu vajadzīgo pārtiku mēs atnesam. Pierunāt palikt mājās? Neiespējami! Viss, ko par vīrusu raksta medijos un rāda televīzijā, esot muļķības. Omītei ir dzirdes problēmas, un telefonā sacīto viņa uztver tikai daļēji. Un arī to pašu tikai gadījumā, ja telefonā burtiski kliedzu. Izrauts no miega, kaut ko viņai attaisnojos, solos vēlāk atzvanīt un pēc tam atgriežos savā sapnī. Man tā dažreiz gadās, ka kaut ko sapņoju, un, pat ja pieceļos, lai aizvērtu logu, padzertos ūdeni vai aizietu uz tualeti, pēc tam sapni varu visai organiski turpināt. Tagad gan atceros tikai to, ka sapņa darbība risinājās Stokholmas metro, kur es ar kādu spēlēju ķerenes pa vilcienu vagoniem. Starp citu, pretrunīgi vērtētajā Zviedrijas politikā attiecībā pret epidēmiju tomēr viens, manuprāt, pareizs lēmums ir pieņemts. Mediķiem, kas strādā ar Covid-19 pacientiem, izmaksās 220% algas, viņus arī bez maksas ar taksometriem vedīs uz darbu un atpakaļ. 

Patiesībā manu ikdienu Covid-19 epidēmija šobrīd ietekmē visai minimāli. Savu „lielo klepošanu” izslimoju jau februārī. Aizbraucu uz Berlīnes kinofestivālu ar tik nekontrolējamu klepu, ka uzturēšanās jebkurā publiskā telpā beidzās ar apkārtējo novēršanos un dusmīgiem skatieniem. Kinozālēs cilvēki pārsēdās tālāk no manis. Vienreiz stāvēju autobusa pieturā un skaļāk ieklepojos. Kāds vācu vīrietis paspēra četrus soļus tālāk no manis, piegāja pie autobusa saraksta un izlikās, ka lasa sarakstu. Līdzko es sāku pārvietoties viņa virzienā, viņš uzreiz no staba atkāpās. 

Atgriežoties pie šodienas: mans topošais projekts, proti, spēlfilma Kur vedīs ceļš, ir montāžas stadijā. Līdz ar to es jebkurā gadījumā kādus trīs četrus mēnešus katru dienu pavadītu tumšā telpā ar vairākiem monitoriem, minimālā kontaktā ar ārpasauli. Brīvprātīga radošā pašizolācija. Montāžista darbs pielīdzināms skrupulozam skulptoram, filmas īstā forma parādās tikai pakāpeniski. Šobrīd gan būtu veltīgi spriest par to, vai mans vesterns parādīsies uz ekrāniem kā iecerēts – šā gada beigās. Vērosim situāciju un redzēsim. Joprojām nedaudz skumji par to, ka Klejotāji kinoteātros noturējās tikai astoņas dienas. Tad kino slēdza. Bet prieks par to, ka tik operatīvi pārcēlām filmu uz dažādām digitālajām platformām. Tagad Klejotāji turpina dzīvi tur. 

Visoriģinālākos izolēšanās paņēmienus, protams, piedāvā operators Aleksandrs Grebņevs. Greblim (tā viņu sauc tuvākie kolēģi) bija pie mums jānogādā studijas klēpjdators, kas paredzēts uzfilmētā materiāla kopēšanai. Nepietiek ar to, ka viņš no studijas regulāri zog tualetes papīru, Greblis arī studijas datoru izmanto savām vajadzībām un bija aizvedis uz vecāku māju Saldū, kur viņš pavada pašizolācijas dienas. Tā kā Grebņevs pandēmijas laikā atsakās uzturēties publiskās vietās un vispār jebkādās vietās, kur apgrozās citi cilvēki, uz ofisu braukt gatavs viņš nebija, bet datoru piekrita mums atvest uz filmēšanas vietu – kādu pagalmu Purvciemā, kur mēs ar Rūbiju (operatoru Jāni Rubeni) un Žeņu (skaņu režisoru Jevgeniju Načisu) dokumentējām pandēmijas laika ikdienu. Greblis lēnā gaitā iebrauca pagalmā ar savu pelēko Volvo. Uz auto priekšējā kapota bija novietota melna mugursoma ar studijas datoru. Viņš apstājās, mums vajadzēja paņemt datoru, un uzreiz pēc tam Greblis ar lepnu smaidu sejā aizbrauca prom, neizkāpis no auto un neko mums nepateicis. Mēs ar Rūbiju un Žeņu šo notikumu nosvinējām. Aizbraucām uz Purvčika McDrive, pusdienās pasūtījām deviņus čīzburgerus. „Deviņus čīzburgerus?” viņa pārprasīja Rūbijam. Laikam uzskatīja mūs par vājprātīgiem. 

Vakarā turpinās Zoom mēģinājumi kādam projektam, kurš, ja nebūtu Covid-19 pandēmijas, iespējams, nemaz netaptu. Kopā ar aktieriem Andri Keišu, Egonu Dombrovski un Jāni Skuteli strādājam pie jaunas izrādes, kura pirmizrādi piedzīvos digitālā formātā. Viss materiāls top mēģinājumu procesā, un tā sākotnējā ideja ir Keiša. Projektā būs arī kino elementi. Zoom platformā strādāt ir viegli, bet kaitinoši, jo ik pēc 45 minūtēm ir jāpārslēdzas uz jaunu sesiju. Pirms eju gulēt palasu par kādu citu pandēmiju. Džona Volera (John Waller) vēsturiskās grāmatas A Time to Dance, a Time to Die centrālais notikums risinās 1518. gada vasarā Strasbūrā, kad vietējā iedzīvotāja Trofeja kundze iznākusi laukā no savas mājiņas un sākusi vairākas dienas no vietas līdz spēku izsīkumam dejot. Tuvākajā laikā ar šādu nepārtrauktas dejošanas mēri „saslima” vēl vesels bars pilsētas iedzīvotāju, radot nekontrolējamu, transam pakļautu dejotāju kopumu – reivu, kāds varētu rādīties tikai mūsu ļaunākajos murgos. Ar to arī – arlabunakti!

 

Alise Mētra
03.04.20.

Tikai tagad, kad jau pagājušas vairākas nedēļas, kopš tas viss sākās, jūtu, ka sāku pamazām atgūties un līst ārā no tā saucamā save mode režīma. Jau toreiz, sākumā, likās, ka jāpieraksta savas domas un sajūtas, bet tam nebija ne laika, ne spēka, ne iedvesmas. Neatceros, kad vēl manā dzīvē nedēļas būtu vilkušās tik lēni, kā tas ir bijis no marta vidus līdz beigām. Vienīgi tolaik, pirms daudziem gadiem, kad saslimu ar pneimoniju un nācās mājās nogulēt kādas trīs nedēļas. Toreiz es jutos tik nožēlojami, ka likās, ka tas nekad nebeigsies – gan fiziski, gan psiholoģiski bija tik grūti, ka pat sāku apskaust tos bezpajumtniekus, kurus redzēju pa logu, kā tie azartiski meklē ko sev vērtīgu pagalma atkritumu tvertnēs. Toreiz tā arī īsti nesapratu, tieši kāpēc saslimu. Ir nojausma, ka tas bija saistīts ar garīgā līdzsvara pazaudēšanu.

Atgriežoties pie šobrīd aktuālās sērgas, kas plosās tik viltīgi un neparedzami, es tā arī īsti nevaru noformulēt, kā īsti jūtos. Protams, man noteikti var pierakstīt visas klasiskās trauksmes izpausmes, kas tik daudzus ir pārņēmušas – bailes, dusmas, neziņa, nedrošība, utt. Tas, ko es skaidri esmu sapratusi, ka esmu cilvēks, kuram nepieciešams ilgāks pielāgošanās laiks. Jutos vīlusies, ka biznesā tas lielā mērā tiek ignorēts, un man radusies sajūta, ka mūsdienīgam darbiniekam ir zibenīgi jāpārorientējas un ka nav pieļaujama darba efektivitātes zaudēšana arī valsts ārkārtas stāvokļa periodā. Par laimi vai par nelaimi, manī ir cieši ieaudzināts apzinīgums. Tā es kādu vakaru sēdēju pie vēl līdz galam neiekārtotā darba stūrīša istabā un strādāju virsstundas, „pateicoties” savam iekšējām save mode režīmam, kurš neļāva visu izdarīt tik ātri un efektīvi, cik bezrūpīgajos pirms-karantīnas laikos. Mana galva, acis un mugura jau bija pārāk nogurusi, bet es vēl joprojām truli skatījos ekrānā, mēģinot saprast, kas man vēl steidzami jāizdara, līdz izdzirdēju, kā pagalms kļuva skaļš no aplausiem un kādas sievietes balss vairākas reizes iesaucās „paldies!”. Es sapratu, ka tā ir tā pateicības akcija pašaizliedzīgajiem dakterīšiem, un, lai kā es gribēju ātri izskriet uz balkona un viņiem pievienoties, es paliku sēžot kā sastingusi un bezjēdzīgi blenzu ekrānā, un jutu, kā neapvaldāmas asaras sāk gāzties pār vaigiem. Šķiet, ka tobrīd manī kaut kas sabruka un vienlaicīgi piedzima – kaut kas neatgriezeniski pamainījās uz visiem laikiem.

Tagad nu jau ir pagājis it kā pietiekams laiks, lai iemācītos sadzīvot ar jaunajiem apstākļiem, lai samierinātos ar to, ka viss tagad ir sajucis kopā un ka darbs ienācis mājās un māja līdz ar to ienākusi darbā, un ka ir jāsakož zobi un jācīnās, ja gribas puslīdz normāli dzīvot tālāk, nu vismaz puslīdz normāli paēst un būt drošam par savu jumtu virs galvas. Bailes par saslimšanu ir ieņēmušas kaut kādu nākamo stadiju, kad nav spēka vairs tik ļoti baidīties un kad gribas saglabāt vismaz to kripatiņu brīvības, kas ļauj ar skrejriteni izbraukt kādus līkumus pa rajonu vai aiziet bez uzvilktas maskas uz vietējo veikalu un nopirkt to, kas nepieciešams, lai paēstu un sevi palutinātu ar kādu kārumu. Tādi sīki ikdienas prieciņi kaut kā ļoti palīdz – kaut vai tas būtu tikai veiksmīgi izdevies fotokadrs ar saules un aizkaru spēli vai siltā balzama dzēriena baudīšana vakarā, klausoties mobilajā telefonā kādu fantastisku paša autora ierunātu dzejoli. No vienas puses, man ļoti žēl, ka neesmu starp tiem, kuriem adresēti visi tie Facebook uzmundrinošie padomi: „tagad jums ir pietiekami daudz laika, lai pievērstos sev, lai beidzot kārtīgi pavingrotu, lai izlasītu visas tās foršās grāmatas, kuras tik ļoti gribējies izlasīt, lai noskatītos visas tās grandiozās operas, ko tieši tagad piedāvā noskatīties bez maksas, lai…”. No otras puses, man ir prieks, ka man vēl aizvien nav laika nekam no šī, jo ir jāstrādā tāpat kā agrāk, tikai šoreiz no mājām. Un tas man laikam pagaidām dod tik ļoti nepieciešamo drošības sajūtu, kad daudz kas cits ir kļuvis pavisam nedrošs. Vakar tomēr atradu laiku, lai izlasītu vienu mazu grāmatiņu – Paolo Džordāno Sērgas laikā, kura tapa gatava neticami ātrā laikā, un man prieks, ka tā nokļuvusi arī līdz mums. Pati nezinu, kādēļ, bet man uzreiz radās uzticība šim autoram, un arī jutu, ka tas bija tieši tas, ko man vajadzēja izlasīt, vienīgi beigās tika iesēta sēkla mūžīgām bažām, ka ar šo diemžēl viss nebeigsies un ka kaut kad sekos atkal nākamie mistiskie vīrusi, atkal iepriekš nepazīti un neparedzami… Varbūt vienīgais, kas mierina, ir tas, ka cilvēce, cīnoties ar Covid-19, būs iemācījusies „sagrupēties” – sajust draudus pašā saknē un operatīvi aizvērt lidostas un robežas. Bet par to patiešām negribas domāt, jo domas par nākotnes likstām vienmēr sagandē prieku dzīvot tagad. Lai arī vien retos brīžos manā sejā uzaust visplatākais smaids, tomēr iekšā jau tas vēl arvien dzīvo, tikai mazliet iemidzis, tāpat kā radošā iedvesma jau kādu laiciņu ir ieslēgusi tā saucamo nogaidīšanas režīmu. Pāris pandēmijas dzejoļi gan ir paspējuši rasties, šis ir viens no tiem:

 

***

I

istabā atskan savādas skaņas
tik klusas ka varbūt tas tikai šķitums

 

II

apstaigāju istabu
apstājos pie drēbju skapja
pieliecos tuvāk un dzirdu šņukstus
atveru skapi un redzu
tās manas vakarkleitas kas raud

 

III

laikam būs noklausījušās manas skaļās nopūtas
ka balles vēl ilgi nebūs

 

IV

sakreņķējušās kleitas izskatījās
tiešām bēdīgi
samīļoju tās un sasolīju
ka būs balles
drīz vien atkal būs
uz Ziemassvētkiem noteikti

 

V

tagad jāatrod kāds
kurš man to varētu apsolīt

 

 

Liepa Rūce
03.04.20.

Pašizolācijā līdz šim novēroju – stirnas, aļņus, zaķus, lapsu, dzērves, ķīvītes, gulbjus, zosis, pīles, stārķi, ķirzakas – vienu sastingušu, otru nomodā –, govis, aitas ar jēriņiem, vistas un tītaru, sniegpulkstenītes, māllēpes, zilās un baltās vizbulītes, zilsniedzītes, saulcerītes, purva purenes, krokusus, dzeltenus tauriņus un vienu raibu. Debesis maigi rozā krāsā, saldā krējuma krāsā, debeszilā krāsā, melnbaltas, kokus ar augošiem ragiem savainotu mizu sānos, lapu dzinumus zaros – no rīta cieši noslēgtus, vakarā jau ar noskatāmiem ievziedu pumpuriņiem dzinumu vidū. Vēl daudz ko, kam nezinu nosaukumus. Un sevi.

Man šobrīd īpatnēji iekārtojies, ka pašizolācijas apstākļos brīvajā laikā sastopu cilvēkus vairāk un biežāk, nekā ikdienā savās mājās Rīgā. Mēs ar vīru uz nenoteiktu laika posmu esam atbraukuši pārlaist pandēmiju pie vīra vecākiem dzimtas mājās. Šad un tad uzpeld smalkās ironijas apzināšanās, ka šeit, viensētā Latvijas laukos, es, tāpēc ka esmu izsalkusi vismaz dažkārt būt absolūtā, neiztraucējamā vienatnē, mirkļos vīram iečukstu ausī: „Es gribu mājās.” No jauna izprotot to, ko man pašai nozīmē mājas, jo ne jau specifiski uz mūsu tukšo dzīvokli mani tā velk. Pat mūsu kaķis, kuram izteikti nepatīk ceļot, ir atvests šeit un vakaros laimīgi murrā, apgūlies pie mums gultā. Tā ir labi un mājīgi. Tomēr tas, kas man nozīmē manu vietu, manas mājas, izrādās, balstās brīvi pieejamās pašnoteikšanās iespējās; tas ir tas, uz ko mani velk, kad saku, ka gribu mājās.

Divas dienas pavadīju gravā, viena pati attīrīdama to no zariem, no kuriem būvēju milzīgu ugunskuru. Jutos kā būvējam ligzdu vai vigvamu. Es pie tā strādāju tāpat, kā rakstu dzejoļus vai studiju darbus, kad tie nav sasteigti un ja to veikšanai neeksistē ideoloģiski ierobežojumi. Tā ir viena un tā pati sajūta, jo tas, ko radu, ir mans, es tajā varu iedziļināties, pieņemt lēmumus, rīkoties saskaņā ar tiem. Izkārtot, iztapsēt, uzlikt uzsvarus. Pati. Darbošanās mani svieda atpakaļ bērnībā, kur tik ierasta vienatnīga atrašanās dabā, ārā. Plāni un projekti, dažādu mirušu radībiņu apbedīšanas ceremonijas, vainagu pīšana, akmentiņu mētāšana, blandīšanās, kur acis rāda, pēc vajadzības piemelojot, ka mamma atļāva, kad tas vajadzīgs iecerētā veikšanai. Tad es sāku domāt – tiešām, sastrādāju gan daudz ko, bet jau ļoti agrā vecumā, vēl pirms skolas, mans visbiežāk realizētais nedarbs bija nesaskaņota blandīšanās apkārt. Sākumskolas vecumā man joprojām bija raksturīgi tā darīt, bet tikai vēlāk, ap sesto klasi, es sāku arvien biežāk neiet arī uz skolu. Bet kur es biju, ko es redzēju! Liepājas jūras piekraste izstaigāta krustu šķērsu, smilšu graudiņu faktūra atšķiras pilsētas piekrastes ietvaros. Ziemeļu forti un Dienvidu forti, visi moli pēc kārtas, kāpas jebkurā gadalaikā maigos, bet mainīgos toņos, un, protams, kapi, miera osta tiem, kuru vienpatīgā klaiņošana jāsargā no lieciniekiem.

Tomēr joprojām vēl tikai cenšos saprast, kā es darbojos kā sociāla būtne. Šajos, tik neprātīgi dāsni domāšanai piešķirtajos laikos, tā pietiek, lai aizraktos arī tur, kur iepriekš vēl neesmu tikusi. Domāju par to pašu bērnību, kur līdzās bezgalīgajiem vienatnīgajiem ceļojumiem iekšup un uz āru, es tomēr biju arī diezgan pļāpīga un draudzīga. Es meklēju cilvēkus. Gāju ciemos lūgta un nelūgta, aprunājos ar kaimiņiem, kad viņi nāca pagalmā izkārt veļu, labprāt pavadīju laiku pļāpās ar vecākiem cilvēkiem, kad viņi kūtīs apkopa savus lopus. Pamatskolas klases kolektīvu biežāk esmu uzlūkojusi kā sliktu kompāniju, lai gan ar laika distanci saprotu, ka tur bija arī daudz saprātīgu un patīkamu cilvēku (varbūt pat vairākums), ar kuriem būtu bijis iespējams izveidot un uzturēt arī tuvākas un ciešākas attiecības. Tikai dzīvojot uz priekšu un atkārtoti viļoties vienā sabiedrībā pēc otras, esmu nonākusi pie secinājuma, ka diskomforta pamatā ir manis pašas personības uzbūve, kurai sabiedrība kā noslēgts lielums rada spriedzi. Visos šajos „stulbajos bariņos” vaina ir tikai tāda, ka es pati atsakos iestiprināt jebkuru pazīmi sevī kā tik noteiktu un nemainīgu, lai varētu apsolīt stabilitāti jeb to, ko daudzi saprot kā solidaritāti. Un tikai tagad, grozot acu priekšā šo tuvības un attāluma, brīvības un sasaistītības rubika kubu, man izgaismojas tas, cik ārkārtīgi nozīmīga man ir iepriekšminētā pašnoteikšanās. Tā ir manas laimes kodols, es saprotu, analizējot laimīgākos periodus savā dzīvē. Tajos arī piedzīvota tāda solidaritāte, kādu neesmu jutusi nevienā noslēgtā kolektīvā, domubiedru pulciņā un arī ne ģimenē kā grupā – solidaritāte individuālā uzmanīgumā vienam pret otru un kopīgā pateicībā par mirkli, kad esam tuvi, viens otru sadzirdam un varam pieskarties. Kopīgās būtiska mērķa sasniegšanas darbībās bez noteikuma tajā būt vienādiem, pielīdzinātiem un piesietiem; bez nosacījuma noturēt tuvību mūžīgi, pat ja mūžīgums nenāk dabiski; neliekot sevi pretstatīt tiem, kuri nepieder grupai, sevi paceļot virs tiem. Solidaritāte, kas pastāv starp cilvēku un tauriņu, kurš nolaidies uz cilvēka pleca. 

Pandēmija visvairāk izaicina kārtot robežu jautājumus, kam ir perfekti definēts virsslānis – karantīna, pašizolācija, „divi un divi”. Cik potenciāli bīstama šī situācija var izrādīties cilvēku savstarpējai uzticēšanās izjūtai nākotnē, tik ļoti es te saskatu iespējas apgūt apzinātākus mijiedarbības modeļus, kas balstīti robežu noteikšanā un to ievērošanā vienam pret otru. Mēs atrodamies valsts iedrošinātos apstākļos, kuros varam izmēģināt pateikt „nē”, ja tas nekad iepriekš nav darīts. Palūkoties arī uz citiem ar distanci, iespējams, ieraugot, ka cilvēki ir brīnišķīgi dzīvnieki, kuri rada daudz skaistā un ir gatavi ar to dalīties, kad viņus šķietami ieslēdz būrī, patiesībā uz laiku izlaižot no tā ārā. Atļaujot izmēģināt saskarsmes dinamiku, kas nebalstās pašsaprotamā pieņēmumā, ka viens otram piederam, esam viens otra resurss. Paskatīties vienam uz otru kā uz stirnu, lapsu, ķirzaciņu, krāsainām debesīm – nav jāaiztiek ar rokām.

 

Ilze Vītola. Telefonsarunas ar vectēvu

Zinātāji manu vectēvu sauc par Eču – tā agrā bērnībā viņu nokristīja mana māsīca. Viņam ir 89 gadi, lērums veselības problēmu, Eča dzīvo viens, bet katru dienu viņu nāk apraudzīt meita Liene un reizēm arī citi tuvinieki.

Ečam vienmēr paticis runāt – koķetēt ar veikala pārdevējām, pār sētu sabļaustīties ar kaimiņienēm un vadīt piemājas ceļa remontdarbus. Viņa mīļākā sarunas tēma ir maltītes – ar ēst gatavošanu viņš sāka aizrauties pirms 14 gadiem, kad nomira vecmamma. Taču tagad, kad kājas neklausa un redze pasliktinās, uz veikalu pats vairs nebrauc un tikt līdz sētas malai kļūst arvien grūtāk. Par nelaimi, apetīte arī mazinājusies. 

Man vectēvs nenozīmē mītisku varoni no bērnības atmiņām, pie kura vecāki vasarās sūtīja lauku labumus noēsties, bet kuru šodien aizmirsti apsveikt vārda dienā. Pirmos desmit dzīves gadus es ik dienu pavadīju omulīgā drošībā kopā ar viņu. Vecais, labais Eča, kurš, izdzirdot, ka Rīgā dzīvoju kopā ar divām meitenēm, darīja zināmu, ka viņam nebūtu iebildumu, ja es izrādītos lesbiete. Pēdējo reizi es vectēvu apciemoju 7. martā, un šobrīd nav skaidrs, kad viņu atkal redzēšu. Tikpat nenosakāms ir laiks, kas mums abiem kopā atlicis. Tagad mēs sazvanāmies.

 

14. 03. 2020.

– Lūdzu! Krasta 14. klausās.
– Sveicināti, te no Tērbatas ielas. Vēlējos apjautāties, kā jums iet!
– Kā gan vecam cilvēkam var klāties?
– Eču, es kādu laiku tagad pie tevis nebraukšu. Tu taču dzirdēji par koronavīrusu?
– Ak, tā. Bet Ķīnā jau tas tikpat kā novērsts. 
– Jā, bet tagad vīruss atnācis uz Eiropu.
– Tas viss tikai tāpēc, ka bija slikta ziema. Būtu bijusi tikpat auksta kā agrāk, vīruss būtu nosalis.
– Kā tu domā, šim vīrusam ir kāda dziļāka nozīme?
– Absolūti! Tas radies tāpēc, ka mēs, cilvēki, esam uzkundzējušies dabai. 
– Varbūt tev taisnība. Dzīvo prātīgi, drīz sazvanāmies. 
– Bučas tev! (Pauze) Bet, pareizi, bučoties taču arī nevar, tāpēc jau vīruss tik ātri izplatījās Itālijā – viņi par daudz čubinās. 

19. 03. 2020.

– Sveiciens vārda dienā!
– Vai, paldies, ka par mani iedomājaties!
– Kā tev svētkos klājas?
– Nupat Liene aizgāja, apēdām kūku, tādu viscaur vienā baltā krēmā un ogas pa virsu. Vispār garšīga.
– Man šķiet, ka to sauc par Pavlovu. Tu zini, ka es arī ļoti gribētu atbraukt pie tevis, bet tas ir pārāk bīstami.
– Jā, tagad pie manis neviens nenāk, tikai Lienīte.
– Tāpēc, ka visiem rūp tava veselība. Bet labāk pastāsti, kāpēc tevi nosauca par Jāzepu?
– Nezinu. Jāzeps ir Jāzeps. Kāds vārds patīk – tādu liek. 
– Varbūt tolaik Jāzeps bija populārs vārds.
– Tagad jau senie vārdi nāk modē. Vakardienas spēlē Gudrāks par piektklasnieku* arī bija viens Jāzepiņš.
– Es arī labprāt nosaukšu savu dēlu par Jāzepu.
– Nu davai!

21. 03. 2020.
– Ko tu šodien ēdi?
– No rīta ēdu maizi ar vārītu olu un brētliņām. Pusdienā bija Lienes gatavota vistas zupa. Un kas tev garšīgs?
– Brokastīs apēdu jogurtu ar musli un zemenēm.
– To jau tikai smalki kungi ēd. 
– Tagad visi, tāpat kā tu, sēž mājās.
– Pareizi, ja grib slimību likvidēt, tad jāsēž mājās. Šis vīruss ir vēl ļaunāks nekā Otrais pasaules karš.
– Tu laikam Angelas Merkeles runu būsi dzirdējis.
– Tad tu pēc mēneša redzēsi! Viss būs apstājies. Nebūs naudas, jo valsts visu atdod tiem, kas sēž mājās. Neviens neko neražo, bet viss tiek aprīts. 
– Domāju, ka mums Latvijā pārtikas pietiks. Bet, saki, tu baidies? 
– Es jau nekur neeju.
– Bet citi tev var to atnest.
– Ja vajadzēs, tad arī atnesīs. (Pauze) Tā jau stāsta, ka visbīstamākais tas esot veciem cilvēkiem.
– Tāpēc es nebraucu pie tevis. Sakot, ka mana paaudze esot galvenie pārnēsātāji.
– Tad sēdi mājās! Ej uz veikalu tikai no rītiem. Es gan nesaprotu, kas tur tik grūti – ieturēt distanci iepērkoties. Nav jau kā agrāk, kad vajadzēja stāvēt rindā pēc atsevišķiem produktiem, tagad rinda vien pie kases. Bet izvēlies ratiņus, nevis grozu, tie palīdzēs ieturētu attālumu no citiem pircējiem.
– Forša ideja! Bet, labi, rīt nerunāsim par to vīrusu.
– Tu jau runā! Labāk domā par mīlestību. Ar ko uz randiņu iet, uz kuru ķinīti doties. 
– Nekur nedrīkst iet!
– Drīkst iet visur, kur tevi laiž.
– Kā es varu zināt, ka puisis ir vesels?
– Ā, to nevar zināt!

23. 03. 2020.

– Labvakar! Ko labu teiksiet šodien?
– Neko, pasaulē gals.
– Tā ziņās stāsta?
– Jā, Vācijā jau 27 tūkstoši gadījumu, Latvijā inficēto skaits arī aug. Tai pat laikā ziņās rāda, ka Rīgas tramvajos pasažieri kā siļķes bundžā saspiedušies.
– Lūk, bezatbildīgie latvieši. Nezinu, kad viņi nāks pie prāta.
– Cilvēki nesapratīs, līdz tas neskars viņus.
– Tu dzirdēji, ka Vatikāns atcēla Lieldienas?
– Jā, jo baznīcas ir ciet. Ļoti pareizi!
– Tu kaut ko tādu iepriekš esi piedzīvojis?
– Nē. (Nopūšas) Nezinu, mīļo jaunkundz, ar ko šis beigsies!

25. 03. 2020.

– (Fonā dzirdams televizors) Ko tu skaties?
4. studiju. Raidījumu, kas risina cilvēku nedienas – vienam nav ūdens, citam trūkst maizes, vēl kādam pazudis tualetes papīrs. Un tad 4. studijas žurnālisti brauc izmeklēt. 
– Pats neesi zvanījis 4. studijai?
– Es pērn gribēju zvanīt, kad gar māju lika asfaltu un strādnieki bez atļaujas izrāva manus kokus. Taču mani atrunāja. 
– Re, cik šodien jauki laikapstākļi! Kā tu domā, dzīve paliks vieglāka, kad kļūs siltāks?
– Dzīve atrisināsies vien tad, kad vedīsi mani uz Katlakalna kapiem. Nāve ir visa atbilde.
– Bet varbūt pasaules gals pienāks ātrāk nekā nāve.
– Ar šo vīrusu nekas nebeigsies! (Domā) Pasaules gals, protams, kādreiz pienāks, bet maza daļa cilvēces tāpat paliks dzīva. Kādam taču viss būs jāsāk no jauna!
– Interesanta teorija. 

27. 03. 2020.

– Rīt jāgriež pulkstenis.
– Stundu uz priekšu vai atpakaļ?
– Uz priekšu. Mēs zaudēsim vienu stundu.
– Man vienalga, kaut vai desmit.
– Šobrīd man arī.
– Ko tad tik drūmi? Jauns cilvēks, visa dzīve priekšā! 
– Bet gribas, lai šis periods ātrāk pāriet.
– Tu domā šo sērgu? Tādas jau pasaule vairākkārt piedzīvojusi. Būtu bijusi kārtīga ziema, proti, tāda kā Sibīrijā, ap mīnus divdesmit, neviens bacilis pie mums nebūtu atceļojis, pusceļā nomirtu. 

30. 03. 2020.

– Zini, ko es noskaidroju? Arī Sibīrijā slimo ar koronavīrusu.
– (Vilcinādamies) Laikam mana teorija ir aplama. Tomēr es palieku pie sava – ja būtu bijuši kārtīgi mīnusi, slimība nespētu izplatīties tik lielā mērogā. Bet gan jau būs labi, drīz izgudros vakcīnu, un, re, maskas no Ķīnas arī atvestas.
– Es arī kļūstu cerīgāka. Gan jau drīz varēšu doties pie tevis.
– Brauc jau šodien! Stāvēsim divu metru attālumā viens no otra, dzersim kafiju un ēdīsim bulciņas.
– Domāju, ka mums būtu jāietur lielāka distance. 
– Stāvi kaut 10 metrus no citiem, bet, ja tev šis vīruss ir dzīves plānā, tad nekāda piesardzība nelīdzēs. 
– Nē, es to neesmu ieplānojusi, bet uzskatu, ka papildus piesardzība nevienam nekaitē. 
– Labi, pietiks runāt, jāiet ārā. Čau, brauc ciemos!

* LTV1 raidījums Gudrs, vēl gudrāks

 

Ērika Bērziņa. Dzīve mājas režīmā
01.04.20.

Ir pagājušas jau divas nedēļas ārkārtas stāvoklī. Divas nedēļas mājās kopā ar trim bērniem. Jāatzīst, ka dzīve mājas režīmā nav nestandarta situācija vai ārkārtēji apstākļi. Tomēr tagad mājas formāta dzīvei ir vismaz trīs līmeņa izaicinājumi (lai gan izaicinājumu mūsu ģimenei netrūkst arī parastā ikdienā). 

1.Tā kā visi dzīvo mājās, visiem gribas ēst – vismaz piecas reizes dienā! Ak, kā es tagad novērtēju ēdienreizes, ko nodrošina skola un bērnudārzs! Tagad ir jābūt izdomas bagātam, lai pagatavotu maltīti piecu cilvēku ģimenei – ātri, daudz, ņemot vērā, kādi produkti ir mājās, un vēl neaizmirstot, ka katram ir savas ēšanas īpatnības (viens neēd tomātus, otram negaršo paprika, trešajam – pupiņas utt.). Ir sajūta, ka ēst jāgatavo gandrīz vai visu laiku. Jo ēst gatavošana nozīmē arī trauku mazgāšanu, virtuves kārtošanu utt. Ar sešgadīgo dēlu izdomājam traukus mazgāt vannā ar dušas palīdzību, tā Hardijs ir ar mieru palīdzēt. Par laimi, vēl pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas valstī paspēju pasūtīt pārtikas krājumus ar piegādi mājās (daži tad par to iesmēja), bet mums tā ir ierasta prakse, jo esam liela ģimene. Tagad gan uz šīm piegādēm jāgaida pat nedēļas garumā.

2.Ir jāpielieto dažādas motivācijas metodes (ieskaitot arī draudus atņemt tādu ekstru kā TV skatīšanās vai laiku pie datora), lai piespiestu bērnus mācīties. Par laimi, vienpadsmitgadīgā Alise ir apzinīga skolniece, bet tāpat ir jāpiespiežas, lai visu izdarītu laikā – īpaši, lai pieceltos pirms plkst. 10.00, kad e-klasē iekrīt jaunie dienas darbi. Hardijam iet grūtāk. No bērnudārza regulāri saņemam norādījumus par uzdevumiem, kas jāpaveic pirmsskolā. To ir daudz, piemēram, jāiemāca sešgadniekam adīt. Tad ir jāmēģina visu nomenedžēt tā, lai puikas netraucē mācīties lielajai māsai, lai mazais brālis nedauzās, kamēr mēģinu darboties ar sešgadnieku… Mani nomierina bērnudārza vadītājas ziņa, ka galvenais pirmsskolas vecumā tomēr ir spēlēšanās. Un nevis multeņu skatīšanās, kas gan ir viens no vieglākajiem veidiem (bet atkarību izraisošs), kā bērnus noturēt mierā, jo vēl taču ir jāstrādā!

3.Darbs no mājām ir mans lielākais izaicinājums. Mēģinu piecelties agrāk, kamēr vēl pārējie saldi guļ, lai varētu netraucēt pastrādāt pie datora. Bet trīsgadīgais Ernesto parasti pamostas kopā ar mani. Multenes un saldas brokastu pārslas spēj viņu uz kādu laiku noturēt viesistabā uz dīvāna (reizēm viņš tur arī aizmieg), kamēr mēģinu rediģēt, rakstīt un attālināti strādāt. Uz darba e-pastiem atbildu, stāvot pagalmā un pieskatot bērnus. Lai parunātos pa telefonu, jāieslēdzas tualetē, bet tāpat tieši tajā brīdī kādam ļoti steidzami vajag pačurāt. Ja tiešām nopietni jāstrādā ar tekstiem, bērni jānozombē ar multenēm dažādos ekrānos un našķiem, bet tik un tā ik pa piecām minūtēm atskan saucieni pēc palīdzības! Tam visam fonā ir nemitīgas brāļu un māsas cīņas par vecāku uzmanību, par savu vietu zem saules (lasi – dīvānā, pie datora vai galda), kliegšana, kaušanās, ķīvēšanās. Brīžiem tiešām šķiet, ka esmu tāds kā cietuma uzraugs, jo, tikko izeju no istabas, sākas kliegšana. Bērni vairāk nekā divas nedēļas nekur nav bijuši, bet tas nesagādā lielas problēmas. Viņi ir pieņēmuši, ka uz veikalu pēc saldējuma nedrīkst iet, arī uz piemājas kafejnīcu ne. Tikai reizēm trīsgadnieks pavaicā, kad mēs iesim uz muzeju. 

Dienās, kad nav jāstrādā no mājām, jūtos kā tādā garā atvaļinājumā. Ar bērniem dienas lielāko daļu pavadām pagalmā, kur esam kā tādā Dieva ausī. Spīd saule, mazie spēlējas smilšukastē, braukā ar riteņiem, meita kopā ar kaimiņu draugu būvē vigvamu vai šķūnītī iekārto veikalu, zīmē ar krītiņiem, pūš ziepju burbuļus utt. Tad jūtos kā bērnībā, kad vasarās laukos visu dienu dzīvojāmies pa āru un darījām it kā neko, bet tāpat bija tik forši. Pats svarīgākais ir laikus visus pabarot, lai neiestājas izsalkuma trakums. Vīrs parūpējas par pusdienām. Tad nonesu pagalmā lielu katlu ar siltu zupu vai lielu bļodu ar griķiem (bērniem tie tiešām ļoti garšo) un visi kopā ēdam pusdienas. Tā varam būt svaigā gaisā pat piecas stundas no vietas. Un šķiet, ka pasaulē viss ir mierīgi un labi un ir piepildījies mans sen lolotais sapnis – pavadīt vairāk laika kopā ar bērniem. Ja tikai man nepaslīdētu roka un laiku pa laikam es neizlasītu kārtējās ziņas, kas liecina, ka saslimušo un mirušo skaits vīrusa dēļ tikai pieaug.

Kad noskatījos dokumentālo filmu par koronavīrusu Ķīnā, man sāka sāpēt kakls. Jaunākais dēls mostas naktīs un histēriski kliedz, ka viņam ir netīras rokas. Man ir ļoti jāsaņemas, lai aizietu uz veikalu pēc pārtikas. Veikalā dezinficējot rokas, man šķiet, ka iepirkšanās laikā man trūkst elpas. Kādā sestdienā iereibis urla kliedz pārdevējai, ka tūlīt viņai uzšķaudīs. Pārdevēja ir tādā spriedzē (sēž aiz plastmasas aizsargstikla un ar gumijas cimdiem rokās), ka, šķiet, tūlīt sāks raudāt. Urlas draudzene smejoties saka, ka viņš taču tikai joko. Pārdevēja atbild, ka tūlīt viņam tā uzšķaudīs, ka būs jānoslaukās. Urlas draudzene aiztiek manus produktus un nāk man arvien tuvāk. Man uztraukumā neklausa rokas, nevaru attaisīt plastmasas maisiņu. Rokas dezinficēju arī, ejot ārā no veikala, jo pa ceļam uz mājām ļoti gribas uzpīpēt. Sieviete trolejbusa pieturā, ieraugot mani, atkāpjas par diviem metriem. Mājās nododu iepirkumu maisiņus vīram, kurš uzreiz nomazgā rokas. Saku, lai bērnu man nepieskaras, jo man ir netīras rokas.

Man patīk būt darbā, jo tur ir klusums, varu mierīgi pastrādāt. Darbā ir droši. Dezinfekcijas līdzekļi pieejami katrā stāvā, un kabinetā esmu viena, jo kolēģe strādā no mājām. Bet, lai nokļūtu uz darbu, man ir jābrauc ar tramvaju. Pirmajās dienās ir labi, jo cilvēku ir maz, bet tad, kad tiek samazināts tramvaju skaits un no rītiem uz centru brauc galvenokārt tikai vecie tramvaji, stress ir pamatīgs. Vienā vagonā ir ap trīsdesmit cilvēku, kāds ik pa brīdim ieklepojas. Nolieku iepirkuma maisiņus tā, lai neviens man nevarētu nosēsties blakus.

Šonedēļ ieviesti jauni drošības pasākumi – sabiedriskajā transportā ar krustiem atzīmētas vietas, kurās nedrīkst sēdēt. Tāpat cilvēku ir daudz. Piecpadsmit minūtes gaidu tramvaju, iekāpjot saprotu, ka man nav, kur sēdēt. Stāvu pie durvīm, gatava izkāpt nākamajā pieturā (lai gan steidzos uz darbu). Tramvaja vadītāja savā kabīnē klepo. Skaļi un nepārejoši. Kāda sieviete izkāpj, un tagad man ir vieta, kur pasēsties, varu aizbraukt līdz darbam. Pie Centrāltirgus iekāpj daudz pensionāru, kuri sasēžas uz krustiem. Man asaro acis, bet nedrīkstu pieskarties sejai. Tramvaja ekrānos rāda informatīvas reklāmas par drošības pasākumiem Covid-19 pandēmijas laikā. Labāk acis aizvērt. Asaras lēni slīd pār vaigu. Man nav ūdens izturīgas skropstu tušas. 

Man gribas būt mājās kopā ar savējiem. Savus vecākus neesmu satikusi jau vairākas nedēļas. Viņiem ir bīstami braukt sabiedriskajā transportā. Viņiem nav moderno telefonu, tādēļ nevaru nosūtīt fotogrāfijas. Viņi ļoti ilgojas pēc mazbērniem. 

Dzīve iet uz priekšu. Vakaros biežāk dzeru vīnu un naktīs murgoju. Mazāk dusmojos, vairāk ēdu saldumus. Tagad arī es varu aiziet uz teātri, bet tikai tad, kad bērni guļ. Kad beigsies šis garais atvaļinājums, kad tam visam pienāks gals?

Dzīve tāpat iet uz priekšu. Dzimst bērni, mirst draugi un kolēģi tiek atlaisti no darba. Marts tiešām ir bijis ļoti garš mēnesis.

 

Elīna Reitere, Kino Raksti
30.03.20.

Pieceļos 6:10 – aiz iekšēja nemiera, kas pārādījies pēdējās dienās, aizmigt otrreiz vairs nespēšu. Bet tad, kamēr ģimene guļ, varu pieveikt dienas darbu pirmo cēlienu. Latvijā ir stundu vēlāks, kolēģe jau ir atrakstījusi e-pastu ar jautājumiem, kas jāapspriež. Manā mājas darba dzīvē, kas saistīta ar strādāšanu pie datora, gandrīz viss turpinās kā agrāk. Taču kancelēts ir viss, ko es darīju ārpus mājas. Piemēram, ir atcelts viens Leipcigas arthouse kino festivāls, kam bija jānotiek aprīļa beigās, un kuram es biju sagatavojusi retrospektīvas programmu. Bija plānots, ka man maijā būs jāstrādā viena ievērojama kinofestivāla žūrijā, tagad zināms, ka gan festivāls, gan tā žūrēšana notiks onlainā. Jūnijā nenotiks konference, uz kuru braucu katru gadu.

Tā vietā no 16. marta, kad Saksijā aizslēdza skolas un bērnudārzus, bērni visu laiku ir mājās, un arī mans vīrs, kas ir skolotājs. Esam ar viņu vienojušies, ka augstākā prioritāte šajā izolācijas periodā mums visiem ir nepieciešamība saglabāt veselo saprātu. Tāpēc visus citus darbus un pienākumus pakārtojam nodarbēm, kas mums palīdz kopt mentālo veselību, jo citādi šīs 5 (vai cik nu būs…) garās nedēļas draud pārvērsties par slaveno Sartra „Elle, tie ir citi,” kas paradoksālā kārtā šajā gadījumā izrādīsies tavi vistuvākie ģimenes locekļi.

Pirmais nosacījums veselā saprāta saglabāšanas stratēģijā ir ievērot režīmu, lai palīdzētu bērniem tikt cauri dienai, bet vienlaikus jāspēj ikdienas atkārtojuma struktūrā piedāvāt viņiem variācijas, lai nebūtu garlaicīgi. Tāpēc, pēc bērnu lūguma, padarbojos no rīta virtuvē 15 minūtes ilgāk, lai regulāro brokastu musli aizstātu ar olu salātiem, kaut nav svētdiena, kad mums tradicionāli ir bagātīgo brokastu rituāls.  Šībrīža COVID-19 diskursā dominē solidaritātes ideja – domā par citiem cilvēkiem, tāpēc ievēro distanci, mazgā rokas un paliec mājās. Man tajā pietrūkst norādes, ka šis ir laiks, kad obligāti ir jāparūpējas arī par sevi. Jo tas ir būtisks priekšnosacījums, lai mēs kopā izturētu šo laiku. Protams, ka manai pašsaglabāšanās nepieciešamībai vienmēr ir jānotiek, saskaņojot to ar līdzcilvēku dzīvības prioritātēm. Labi apzinos, ka dzīvojam luksusa situācijā – mums tepat aiz aiznākošās ielas sākas meži, pļavas un upes, tur ir daudz arī pavisam vientuļu taku. Un tā, rūpējoties par sevi, lai tādejādi parūpētos arī par citiem, mēs katru dienu pēc brokastīm ejam divu stundu garā pārgājienā. Pat nekādu sirdsapziņas pārmetumu, ka katru dienu darba laikā pastaigājamies, jo tūlīt var aizliegt iziet no mājam vispār. No tā bail visvairāk. Bet Leipcigā katru dienu kopš kroņvīrusa krīzes sākuma spīd spoža saule.

Taču COVID-19 mums ir atņēmis mērķus, ar kuriem vilināt bērnus pastaigā. Tāpat kā Latvijā, arī te ir slēgti rotaļu laukumi, slēgts skatu tornis, pēc pēdējiem ierobežojumiem, ka pulcēties drīkst tikai divi cilvēki vai vienas ģimenes locekļi, es neesmu droša, vai mēs vēlreiz varētu rīkot pikniku parkā kā pagājušajā nedēļā – kāds vēl atsauks policiju, skatoties uz mums ar aizdomām, ka varbūt tomēr mēs neesam vienas ģimenes locekļi. Tviteris pilns ar šāda tipa stāstiņiem. Šobrīd uzskatāmi parādās, ka vācieši ir ļoti apzinīga un likumpaklausīga tauta. Neesošos pastaigas mērķus tagad jāaizstāj ar cik necik vilinošām nodarbēm: šodien izdodas pārdot bērniem lakšu lasīšanu tuvējā mežā kā ārkārtīgi aizraujošu padarīšanu. Atceļā viņi paziņo, ka grib satikt omīti – vīramāte dzīvo 400 metru attālumā, taču mēs nesatiekamies, lai viņu pasargātu. Galu galā tiekamies viņas trepju telpā – Rita stāv dzīvokļa sliekšņa vienā pusē, mēs otrā, drošu 2 metru attālumā. Bērni ātri izstāsta, ko visi viņi ir ieplānojuši darīt kopā ar omīti pēc kroņvīrusa beigām. Lieki teikt, ka vismaz puse no tām ir lietas, ko neviens no viņiem nekad savā mūžā nav darījis. Laikā, kad par daudzām jaukām lietām var tikai sapņot, vismaz bērniem šķiet, ka pēc ārkārtas stāvokļa beigām nepastāvēs nekādi ierobežojumi – ne finansiālie, ne fiziskie – savu sapņu realizēšanai. Pēcizolācijas laiks šobrīd šķiet visu iespēju laiks. Bet arī mēs, pieeaugušie, par spīti savai pieredzes bagāžai, pašaizsardzības vārdā izvēlamies pārējo ignorēt.

Mājās pārrodamies trīs minūtes pirms manas plānotās attālinātās intervijas pētnieciskajam rakstam Kino Rakstiem. Kamēr man norit pēcpusdienas darba cēliens, bērnudārznieks guļ pusdienlaiku. Bet meita pilda savus skolas darbus. Viņa iet otrajā klasē, šajās piespiedu brīvdienās viņai katru dienu ir uzdevumi trijos mācību priekšmetos – matemātikā, vācu valodā un dabas zinātnēs, kas jāizpilda patstāvīgi. Reizi nedēļā skolotāja skolas mājaslapā ieliek jaunus. Taču atgriezeniskās saites ar skolotāju nav nekādā formā – Vācijā skolām nav izstrādāti digitālie risinājumi, kurus tagad varētu izmantot attālinātai mācīšanai. Tāpēc arī mana vīra darba noslodze šajās dienās ir tikai daļēja – jāsagatavo uzdevumi katrai klasei un jāatbild uz kolēģu e-pastiem.

Brīdī, kad šo rakstu, pienāk izbrīnītā meita un pārmetoši vaicā, kāpēc tikai viņa ar brāli gatavo rotājumus Lieldienām, bet mēs ar tēti tajā neiesaistāmies. Mēģinām paskaidrot, ka izmantojam šo brīdi, kad bērni ir aizņemti paši ar sevi, un pastrādāt. Taču, lai es pabeigtu šo tekstu, mans vīrs piekrīt, ka viņu izrotā ar satīna bantēm. Kroņvīrusa situācijā visiem ir kļuvis redzams tas, ko, jo īpaši Vācijā, darba devēji parasti mēģina ignorēt – darbs un bērni nav nošķirami universi. Tie notiek līdzās un vienlaikus. Mums ir daudzas sociālās identitātes, kas mūs raksturo, un tas ir jāakceptē. Arī, ja tas nākošajā solī nozīmētu akceptēt, ka šajā īpašajā situācijā dedlainus nevar ievērot, darba uzdevumi visu laiku jāpārkārto. Un visās valstīs šajās nedēļās vecāki ir pārguruši un izmisuši, kā nodarbināt savus bērnus. Bet arī piecgadnieks jau aizvakar paziņoja, ka koronas brīvdienas ir visstulbākās brīvdienas pasaulē.

Manā vakara darba cēlienā virsroku tomēr gūst vēlme sazināties ar draugiem, kuri dzīvo pilsētās, kas vai ik dienu ziņās tiek minētas kā COVID-19 epicentri. Un, kā ik dienu, piezvanīt mammai uz Līvāniem, savukārt paps no Īrijas pats regulāri dod ziņu. Viņam tur arī vairs nav jāstādā, līdz 20. aprīlim. Jo ilgāk turpinās kroņvīruss, jo biežāk čatoju un sazvanos ar dažādiem cilvēkiem, lai vienkārši apvaicātos, kā viņiem klājas. Pat tādiem, kurus līdz šim drīzāk iedalīju paziņu kategorijā. Mediju teorētiķis Pēteris Veibels pirms pāris dienām rakstīja, ka COVID-19 krīzes rezultātā mēs pārtapsim par jauna līmeņa tele- jeb attālināto sabiedrību, kurā globālo mobilitāti pilnībā aizstās komunikācija dažādos digitālajos kanālos. Kroņvīruss iznīcinās līdzšinējo t.s. tuvuma sabiedrību, ko raksturoja iespēja jebkurā brīdī aizlidot uz jebkuru pasaules malu un satikties klātienē. Jau gadiem būdama digitālais nomads, priekšstatu, ka tikšanās klātienē ar ģimeni, draugiem un kolēģiem varētu kļūt par vēl daudz ekskluzīvāku notikumu nekā līdz šim, pievienoju šo dienu negatīvo ziņu straumei, ko pagaidām neņemt vērā. Ceru, ka vadošais impulss šim Veibela izteikumam, kuru raksturo mediju absolutizācija, bija viņa konkrētā teksta-manifesta retoriskā nepieciešamība servēt lasītājam ātru, skaidru un vienkāršu tēzi par jaunajiem laikiem.

21:30 Uz brīdi bijām no acīm izlaiduši bērnus. Izrādās, viņi noslēpušies virtuvē un no turienes kliedz, ka ienākt nedrīkst, būšot pārsteigums. Kad pēc divdesmit minūtēm atveras durvis, viņi ir sagatavojuši augļu bāru, tai skaitā zemeņu salātus ar jogurtu un šokolādi. Lepni uzskaita, kas ir iekšā viņu pašizdomātajā receptē, un nav aizmirsuši pat pilienu citronu sulas! Ēst gan tik vēlu nevienam vairs negribas. Es nopriecājos, ka par variāciju nākošā rīta ēdienkartē nebūs jāpiedomā.

 

Una Meistere, arterritory.com
29.03.20.

Vakar braucu no Mazirbes uz Rīgu, un pļava bija pilna ar stārķiem. Tie tikko bija atlidojuši. Sācies pavasaris, un dabas ritējumam ir sava šķietami ierastā gaita. Pavasara reibums acīmredzot bija piemeklējis arī kādu alni, kurš neraksturīgā vietā un veidā bija devies pāri ceļam, izraisot avāriju. Draugi teica, ka pusdienlaikā redzējuši arī Mazirbes-Dundagas ceļam pāri skrienam stirnas, kas lielākoties notiek krēslas stundās vai naktī. Savukārt jūra bija tik zila, ka saplūda ar debesīm, baltajām gliemežvāku kārtām liedagā saspēlējoties ar mākoņu švīkām. Daba mostas, un savā ziņā mostamies arī mēs – ar katru jaunu dienu iesoļojot pilnīgi jaunā pasaulē. Tajā ir daudz nezināmā, un tā ir pilna pārbaudījumu, vienlaikus šie mirkļi ceļā uz to ir ļoti vērtīgi.

Neraugoties uz jaunās realitātes skarbumu, manī ir priecīga sajūta. Šim laikam piemīt kaut kāda sirreāla iedvesma un spēks. Atšķirt jēgpilno no butaforijas. Sevī un savās attiecībās ar apkārtējo pasauli. Nav nepieciešamības pēc maskas (jo ar to tāpat nav, kur iziet), un tās nomet arī apkārtējie. Turklāt tas notiek eksaltēti ātri. Un labi, ka tā, jo ar ilūzijām ir līdzīgi kā ar ātro enerģiju no cukura. Tā iedod īslaicīgu high, bet ilgtermiņā ir ceļš uz nekurieni. Vienlaikus šis laiks parāda arī, cik apkārt ir daudz lielisku cilvēku!

Man vienmēr ir paticis mans darbs, taču neatceros, ka vēl nesenā pagātnē būtu strādājusi ar tādu baudu kā tagad – turklāt darot to pilnīgā brīvprātības režīmā, jo līdzīgi kā virknei citu kultūras institūciju/projektu mākslas un kultūras portālam Arterritory.com šobrīd nav finansējuma. Taču, neraugoties uz to visu, mēs esam aizsākuši vairākas jaunas iniciatīvas, kuras, iespējams, nebūtu radušās, ja nebūtu šīs krīzes. Viena no tām ir iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts māksliniekiem – Ko šobrīd dara mākslinieks. Savveida kopā būšanas žests, jo skaidrs ir viens, kaut arī mājās un pašizolācijā, mēs visi turpinām strādāt, domāt un just. Mēs turpinām dzīvot! Un šai dzīvei ir krāsas – daudz niansētākas nekā iepriekšējā, tik ierastajā ikdienā. Projekta ietvaros mēs uzrunājam visdažādākos māksliniekus visā pasaulē – zināmus un mazāk zināmus, aicinot dalīties savos stāstos. Jo katra pieredze šobrīd ir noderīga un katra var kļūt par atslēgu – gan psiholoģisku, gan radošu.  

Neraugoties uz to, ka šodien ir svētdiena – mans epasts ir pilns stāstu. Līdz ar pašizolāciju robeža starp tā dēvētajām darba dienām un brīvdienām ir izplūdusi. Taču tad, kad dari to, kas tev patīk, šim nosacītajam dalījumam jau arī nav nozīmes. Kāds austriešu mākslinieks raksta: „Mans kredo vienmēr ir bijis: kamēr vien es dzīvoju, es izdzīvošu. Problēmas ir jārisina, kad mums tās ir, nevis pirms tam. Man patīk mans darbs un es to turpināšu jebkādos apstākļos. Tā nav karjera, tā ir dzīve. Mēs esam stipri. Kas būtu pasaule bez mākslas? Un bez iespējas noskūpstīt vienam otru?”

Savukārt cits – izraēļu mākslinieks, kurš piedalījās Arterritory.com pirms diviem gadiem rīkotajā izstādē Sapņi un drāmas, atvainojas, ka nav vēl atsūtījis savas darbnīcas bildes. Viņš dzīvo Berlīnē, un šobrīd viņam nav iespēju aizbraukt uz Telavivu pie slimās mātes, taču viņš ir laimīgs, ka beidzot attālināti izdevies saorganizēt viņas nākamo ķīmijas terapiju… Viņā ir sajūta, ka vismaz uz brīdi viņa ģimene ir drošībā.

Rakstot un saņemot šīs vēstules, veidojas brīnumaina solidaritātes stīga. Jo savā ziņā tās ir apliecinājums, ka mēs domājam viens par otru. Un šim domu tīklojumam nepastāv teritoriālas robežas. Ir sajūta, ka samazinās žogi, kurus mēs katrs bijām ap sevi uzcēluši, vai iedomājāmies, ka tos nepieciešams būvēt. Gan aizsargmūri, gan aiz arogances celtie. Pēc tiem vairs nav nepieciešamības, ne velti viens no šī brīža visbiežāk lietotajiem teicieniem ir – mēs visi esam vienā laivā. Jautājums, protams, vai, krīzei beidzoties, „torņu” būvniecība neatsāksies? Katrā ziņā gribētos cerēt, ka tā vairs nenotiks tādā kapacitātē.

Kaut esmu nosolījusies svētdienā to nedarīt, tomēr neizturu un noskrullēju ziņu lenti. Protams, labu ziņu tur tikpat kā nav. Varbūt vienkārši vajadzētu atmest šo ieradumu? Vai mainīt skatu leņķi? Slikto ziņu stress ilgtermiņā ir ne mazāk postošs kā koronavīruss. Vēl pirms mēneša – svētdienā – es atrados pavisam citā pasaules malā. Brazīlijā, Amazones reģionā – pujanavas indiāņu cilts ciematā. Kad kopā ar vietējo ģimeni pusdienojām, fonā skanēja radio – ziņas portugāļu valodā. Tostarp par situāciju Itālijā un arī pašā Brazīlijā, kur jau arī bija pirmie vīrusa gadījumi. Tiesa, tajā mirklī vēl tikai lielajās pilsētās. Īsi pēc tam, it kā starp citu un smaidot, kāda no ģimenes sievietēm izstāstīja, kā pirms pāris nedēļām viņi teju visi pārslimojuši dengas drudzi. Trīs nedēļas viņa mocījusies ar šausmīgām sāpēm, dzērusi paracetamolu, jo citas zāles pret to neesot. Vēl pirms pāris dienām uz vietējā ceļa, turpat netālu no mājas, mētājās beigta kobra. Bērni bija spēlējušies ar balonu, tas iekritis krūmos, viens no puisēniem skrējis pakaļ un čūska viņu sakodusi. Puisēnu izdevās izglābt. „Attiecībās ar dabu ir jāsaglabā gudrība,” man sarunā teica viens no cilts līderiem, un es vēlāk daudz domāju par šiem vārdiem. Un par smaidu viņa sejā, neraugoties uz cilts skarbo vēsturi (pirms 130 gadiem lielāko daļu no tās bija iznīcinājuši no Eiropas atbraukušie kolonizatori) un ikdienas dzīvi dialogā ar džungļiem. Iespējams, ja manas pieredzes kontā nebūtu šo divu nedēļu džungļos, kur es brīnumainā kārtā paguvu nokļūt vēl pirms pasaule bija pilnībā apmetusi kūleni, arī šī mana svētdiena būtu pilnīgi citāda. Es ticu, ka viss ir saistīts, un ka mēs katrs esam pats savs placebo – arī šajās dienās!

 

Bārbala Simsone
27.03.2020. Mana mīļā pandēmija

 Pandēmija mani laikam skāra, pirms vēl īsti bija sākusies. Marta sākumā sāku just jau ierastus, reizi gadā atkārtojošos simptomus, kas signalizēja: „Pastrādāts gana. Derētu paslimot…” Atšķirībā no citiem gadiem, šoreiz no noklausītajiem ziņu raidījumiem biju smēlusies apzinīgumu, devos pie ģimenes ārsta un saņēmu slimības lapu ar, kā varbūt teiktu viduslaikos, „vispārēja vājuma” attaisnojumu. Neliegšos, ka dienišķās slodzes apstākļos tas nāca kā atvieglojums, bet tai pašā laikā atvieglojumu sagādāja arī apjausma, ka neveselības simptomi pagaidām vēl nav katastrofāli.

Taču tas nozīmē, ka brīdī, kad visā Latvijā tika izsludināta ārkārtas situācija, es sliktās pašsajūtas dēļ jau apmēram nedēļu biju atradusies labprātīgā „pašizolācijā”. Un attiecīgi šī status quo dēļ nejutos tik šokēta, kādai man, iespējams, pienāktos būt. Būdama introverta ne šī vārda modernajā, bet klasiskajā nozīmē, apzinos, ka mans „uzlādes princips” ir enerģijas uzņemšana vienatnē. Ģimenes ārste, pie kuras minētajā dienā vērsos ar gluži citām (ne respiratorām) sūdzībām, lietoja zīmīgu analoģiju: „Jūs izskatāties kā mobilais tālrunis, kam atlikuši divi procenti.” Padomāju un atzinu: taisnība. Un slimības lapu pieņēmu bez ierastajiem sirdsapziņas pārmetumiem.

Tā ilgst pusotru nedēļu, pēc tam uzņēmuma vadība ir saprotoša un, tāpat kā virknei kolēģu, ļauj strādāt no mājām, jo pašsajūta diemžēl neuzlabojas. Esmu pateicīga, ka mana darbavieta šādu iespēju pieļauj. Tehniski tātad problēmas nerodas. Problēmas rodas tajā aizapziņas stūri kņudinošajā ķecerīgajā domā, ka nav jau tik slikti. Kaut kur aizapziņā tu mazliet izbaudi šo pauzi. Ar prātu lieliski saproti, ka tūkstošiem cilvēku: mediķiem, māsām, pārdevējiem, sagādniekiem, visiem, kas tavu ikdienu padara ērtu, tā nav nekāda pauze, bet bezprātīgs paātrinājums. Bet vienlaikus tu kaut kādā nesaprotamā, nepieņemamā veidā izbaudi notiekošo.

Esmu režīma cilvēks un neierastajam pielāgojos samērā ātri. Jā, izmantoju izdevību celties nevis sešos, bet astoņos, toties arī darba diena tagad beidzas nevis pussešos, bet ap deviņiem vakarā.  Ārējas disciplīnas faktoru trūkumā pamazām izveidojas sava sistēma un atskaites punkti.

Šodien atveru acis jau pirms septiņiem, iemesls pavisam skaidri saprotams – saule! Pavasarīgi silta diena… un aizvien vēl sāpošs kakls. Labi, apzinīgi iedzersim zāles, izmērīsim temperatūru. Normāla, lieliski. Pabarosim jau kādu brīdi nepacietīgi ņaudošo kaķi. Palasīsim ziņas. Pēc kāda brīža tu vairs negribi lasīt ziņas. Par daudz tas vīruss ņirb visos virsrakstos. Labāk izpētīsim tiešsaistes kultūras piedāvājumu. Vakarā tātad Metropolitēna Karmena. Pārsūtām draugiem pāris joku video un amizantas bildītes. Nē, tevi nekaitina fakts, ka pēc pāris minūtēm no citiem draugiem arī saņem tās pašas bildītes. Kaut kāds pozitīvo „ķēdes vēstuļu” birums panesies.

Ar kafijas krūzi un neizbēgamo C vitamīna šņācoši putojošo glāzi apsēdies pie datora. Ērtā darba monitora vietā nu ir klēpjdators, kura neērtais novietojuma leņķis jau pēc stundas sāk lauzt kaklu. Tāpēc ikdienas režīmā ietilpst arī laika dozēšana – tik un tik minūtes lasām elektroniskos tekstus, tik un tik minūtes strādājam „papīrā”. Padzeramies. Atkārtojam. Nekāda vaina. Pierodu. Vienlaikus dažādās saziņas platformās teju nemitīgi pienāk ziņas – no kolēģiem, rakstniekiem, tulkotājiem, draugiem. Lai svētīti sociālie tīkli! Atbildēt iespējams visiem un daudz ātrāk nekā telefoniski. Vēl viena introvertu fobija – dari, ko darīdams, tikai nezvani man. Protams, piezvana.

E-pasts kolēģei ar lūgto informāciju. Ar mesendžera palīdzību apziņots pusducis autoru. Ziņas tiem, par kuru veselību šobrīd raizējies, un tiem, kuri raizējas par tevi. Mierinoša vēstulīte paziņai, kura pārsūta nedaudz histēriskus video. No komunikācijas viļņa iztramda kaķis, kurš, pa pusei uztrausies uz galda, pārmetoši glūn. Sēdi mājās, tad, lūdzu, esi tik laipna un pabaro!

Jā, man nav bērnu, kuri būtu jādresē tālmācības niansēs. Tāpēc, ar cieņu domājot par visiem draugiem, kuri šobrīd brīvprātīgi piespiedu kārtā apgūst pedagoga iemaņas, ceļos un apkalpoju pūkaino teroristu. Viņš vismaz nepieprasa atkārtot pamatskolas matemātikas kursu.

Pusdienpauze. Celties un izkustēties! Visi muskuļi brēc pēc fiziskas slodzes. Divas iespējas: doties mazo piemājas veikalu, turoties noteiktajā distancē no visiem atlaižu izurķētājiem, vai uz parku, kur, paldies Dievam, svaiga gaisa pietiek visiem tīkotājiem. Uz ietves sociālo distanci ievērot diemžēl nav iespējams, tad jālec zem mašīnas. Tāpēc tu centies neklepot. Pa ceļam vēl jāatjauno imunitātes stiprinātāju krājumi. Aptiekā tu novēli farmaceitēm izturību un izsaki komplimentu par glīto sejas maskas fasonu. Dāmas uz to izstāsta jaunāko Covid-anekdoti.

Pēcpusdiena. Strādājot labi vērot putnu paradīzi aiz loga. Uz pretējās mājas skursteņa ligzdo cienījama izmēra kaiju pāris. Pa kļavas zariem danco apaļi nobarojušās zīlītes. Ik pa brīdim vēl kailajā kokā ielaižas prāvs, koši krāsains sīlis. Nu re, ievērots arī mediķu ieteikums pie teksta strādājošajiem ik pēc divdesmit minūtēm atpūtināt acis. Kļūstu tik veselīga, ka pašai bail…

No darbistabas loga labi vērot saulrietu, kas kvēlojot izplēn tieši aiz Pārdaugavas divstāvu koka namiņiem. Dzeltensārtās debesis izrūto melnas zaru kontūras. Feisbukā noskaties ikvakara livestream ar Torņakalna mācītāju. Tas kalpo kā pārslēgšanās signāls no darba režīma.

Dzīves neierasto raustīšanos pamazām sakārto ritmiski pieturpunkti. Tikai tas nav ierastais ritms. Ikdienas raito čačača nomainījis lēnāks… valsis varbūt? Angļu valsis. Un tu mācies dejot.

Un ir tāda sajūta, it kā tā visa būtu (piedodiet fatālismu) kāda globāla plāna sastāvdaļa. Mēs esam tik daudz skrējuši, ārdījušies, centušies paspēt, arvien ātrāk, arvien vairāk, vēl un vēl. Bet ne jau mēs radījām, un ne jau mēs nosakām. Un Dievs, vai kā nu jūs Viņu sauktu, pēkšņi visai planētai ir piespiedis pogu ar divām vertikālām svītriņām. Pauze. Stop. Apturi savu skrējienu nezin kur un nezin pēc kā. Kas tu esi, kad redzeslauku vairs nepiesedz ārējo atribūtu rekvizīti?

Nē, nepārprotiet. Tieši tāpat kā jūs, mani šausmina bezjūtīgie skaitļi no visas pasaules, mani satrauc ziņu virsraksti. Es skumstu par Itāliju, esmu atcēlusi sen plānotus ceļojumus, situācija mani ierobežo – vairāk, nekā es jebkad būtu domājusi. Es gribu drošību, skaidrību, konkrētu datumu; TAD un TAD šis beigsies. Izturi: šeit finiša līnija. Joks ir tāds, ka finiša līnijas vieta ir neredzama.

Dievs ir apturējis planētu skrējienā un tagad pārbauda pasažieru biļetes. Tu pat nezini, vai tev ir biļete, vai tevi palūgs izkāpt vai ļaus palikt. Tu vienkārši jūti savādu atvieglojumu, ka iestājusies pauze. Tev nekur vairs nav jāpaspēj. Šobrīd visi ir apstājušies. Visi.

 

Līga A. Neilande
26.03.2020.

Jau kuro dienu pamostos nepieklājīgi vēlu. Kad gan vēl varētu savu miegu izgulēt (strādāju tūrismā)? Radio šorīt neieslēdzu, ziņas nelasu. Līdz ar to brokastis ir mierpilnas un aiz loga saule vēsta par pavasara tuvošanos. Mājas solis. Nenoturos un izeju laukā atslēgt savu velosipēdu, pirmo reizi šajā gadā. Pēc brauciena pa klusajām pilsētas ielām nenoturos arī pie piemājas veikala un ātri ieskrienu pēc saldumiem. Bieži nenoturos. Uznesu malku, pagraba durvis ir ieklemmējušās. Kāpņu telpā ienāk kaimiņš un, sveicienu neatņemdams, noraugās uz mani tā, it kā es grasītos apzagt dārgumiem pilno pagrabu. Šajā laikā cilvēki viens otram neuzticas vēl vairāk nekā ierasts. Draugi sasveicinās, sasitot elkoņus, bet es reizēm nenoturos un kādu pieraduma pēc apskauju.

Šoreiz es iekurināšu krāsni tā, ka nesals.

Pirms pāris dienām satikāmies mēģinājumu telpā, lai kaut ko uzspēlētu. Tur vienmēr ir sajūta, ka pasaulei pienācis gals. Tumsa, klusums, izsmēķi un tukšas pudeles uz zemes, un visu pavada pelējuma smaka. Paspēlēt daudz neizdodas, tāpat kā neizdodas daudz kas cits (tā ziloņa dēļ, kas klusi un smagi elpo katrā telpā), tādēļ mums smēķētavā izvēršas stāstu vakars. Par modeli, kas pārgrieztām vēnām vienā mētelī metusies lejā pa LMA kāpnēm, par kāda LU profesora radošo pašnāvības veidu, par puisi, kurš deviņdesmitajos šaušanas mācībā jokojot pielicis pistoli draudzenei pie galvas un nospiedis gaili, par kādu kāpņu telpā mītošu vīru, kurš mīklainos apstākļos izmeties pa logu un atrasts ar pārgrieztu rīkli, un tā tālāk.

Nākamajā dienā ar trim draugiem runājam par dzīvnieku nemākulīgu kaušanu smagu ievainojumu dēļ vai bada apstākļos. Par sabraukta kaķēna mocību pārtraukšanu.

Brīžiem sarunas gaitā gribas raudāt, varbūt kāds no mums arī raud, un tā viss šajās dienās piedzīvotais uz brīdi saved mūs ciešāk kopā.

Bet pirms tam ir bijušas arī dienas, kad vannasistabas dvielis bija manu roku aptraipīts, glāze – lūpu nosmērēta. Laiks, kad visgrūtāk palikt ieslodzītam ar sevi – cilvēku, kuru nīsti visvairāk. Atsevišķos brīžos būšana ar sevi kļūst gluži neciešama, un es nezinu kāpēc. Vispār jau zinu. Jo man ir piemituši visi nāves grēki. Stāvoklis, kurā cilvēks tik ļoti baidās kaut ko sabojāt, ka iziet laukā no sava nama un visu sabojā. Tam noteikti ir kāds atbilstošs termins, kuru nezinu, jo nespēju pilnveidot savu nepieklājīgi neattīstīto prātu, kad pasaule deg. Un pasaule deg visu laiku. Man reizēm gribas pabāzt galvu zem spilvena un raudāt, līdz aizrijos ar palagu. Es neesmu lūgusi piedzimt te, kur nemitīgi kaut kas deg, kamēr tādi cilvēki kā es nepiedodami slinko. Un tieši tāpēc, ka tas ir tik neauglīgi, es nevaru piecelties no gultas un kaut ko lietas labā izdarīt. Tieši tāpēc es visu neglābjami sačakarēšu.

Tāda ir dzīve mājas režīmā. Ir tāda un ir cita – daudz, daudz saulaināka. Bet laime mīl klusumu.

 

Elīna Sproģe
25.03.2020.

– Man tā sāp rokas!
– Tas no spirta.
Mudīgi velc cimdus, ir mīnus!
Mēs braucam zāģēt alkšņus.  Man bail iet benzīntankā.
– Ja tev ir cimdi, tev nevajag to līdzekli pūst!
Pirmais sūknis, burkāni, cepumi, ūdens. Vienā elpas vilcienā.
Ir tik superīga diena. Viena nedēļa, un es vairs nezinu, kas tagad ir… Svētdiena? 
Bauskas šoseja vēl apledojusi. Tāds pavasaris! Un, paskat, strazds!
Es it kā neredzu, ka tik daudz mašīnu uz ielām, bet nav cilvēku.  Kā svētdienas rītā, bet varbūt ir pirmdiena. Kurš tagad nav tā kaimiņu tante, izbāzusies pa logu. Tu dzirdēji? Viņai arī pozitīvs. Tak labi, ja trīs dienas mājās nosēdēja. Cik vēl saslimuši? BBC, CNN, TVNET, CBS. Dirsā. Tas par to Kaimiņu vispār ir reāli tā, ka sūds būtu trāpījis ventilatorā. Kā tur palika ar to divu metru distanci?

Caur trīs bodēm, kamēr tiekam pie sēra. Man atkal bail iet iekšā. Jāgrābj lapas, jārušina dobes. Un pēc salnām slēgsim klāt ūdeni un tad arī logus varēs nomazgāt. Man gribas bēgt uz laukiem. Gūglēju dārznieka kalendāru. Kur vien pamet aci, ir, ko darīt. Zeme saulē smaržo līdzīgi tikko ceptai maizei. (Tā rakstīts latviešu valodas grāmatā pirmajai klasei.) Jātiek galā ar siltumnīcu. Jāizkūpina visi mošķi.
Es stādus pati audzēšu no sēklām. Es nevaru sagaidīt. Lai aug, ir zaļš. Kaut kāds apsolījums, ka viss jau tāpat turpinās. Salaužu zarus – ievas un pūpolus. Arī blīgznas. Atceros, kāds teica, ka kara laikā tās esot plikas bijušas nodīrātas, ēšanai un ārstnieciskiem novārījumiem.
Draugi no savām lauku mājām raksta, ka paņēmuši vistas. Ir olas un laiks gleznot.

Mazie nesaprot, kas ir vīrusa laiks – garās brīvdienas? Es pati kā bērns jūtos. Lasu: „Venēcijas kanālos iepeld delfīni.”  Man acīs asaras, bet varbūt tas ir dezinfekcijas līdzeklis. Kaimiņu bērni nenāks spēlēties. Karantīna. Nepaijā sunīti. Labāk nevajag. Un nu jau raudam mēs visi. Visi, kopā ar bērzu, kuru vēroju caur logu. Puslitrs dienā. 
Vajadzētu pienu, bet man bail. BBC, CNN, TVNET, CBS. Dirsā. Gaužos līdzīgi kā kultūras ziņu diktori. Rīta Panorāmā Guntars Račs velta mums uzmundrinošus vārdus. Gatavojos komandas sapulcei Zoom.
Mēs gaidām. Katrs savā lodziņā. Rīga, Parīze, Londona. Et soudain tout fleurit.
Ieva un blīgzna, un pumpuri, kurus neatpazīstu savā vāzē, met ēnu uz virtuves sienas. Kā svētdienas rītā, bet laikam ir pirmdiena.

Izskrienam?
– Līdz Dzegužkalnam?
– Cik kilometru līdz Šķērsielai?
Dzirciema daudzstāvenes, Tapešu ielas galapunkts, dzelzceļa sliedes. Desmit minūtes, un esam tur – 1988. gadā. Viens jauns bembis brauc pretī, elkoņos saāķējies senioru pāris, trešklasnieks uz divriteņa. Te smaržo pēc bērnības, un es dzirdu Edgara Liepiņa balsi:* „Re, Daigas kaķene nāk mājās. Aldis laikam to akmeni aizvākt netaisās. Kāds vēl ietrieksies tajā!” 

Pie astotā kilometra saprotu, ka man bail nevis no tā, kas notiek benzīntankos un veikalos, bet gan cilvēku galvās. Man tā sāp rokas! Es gribu ar aizturētu elpu klausīties draugu sarunās, nevis stāvēt rindā pie kases. Es tempju bērzu sulu milzu malkiem. Es nevaru sagaidīt, kad tevi satikšu. Es esmu mājās. Mēs esam mājās. Katrs savā lodziņā.

*Ivara Selecka filma Šķērsiela: https://www.filmas.lv/movie/1254/

 

Elizabete Lukšo-Ražinska
24.03.2020.

No rīta. Pirms nedēļas ar E. un suni aizbraucām pie E. vecākiem, it kā pašizolēties, it kā vienkārši izmantot brīdi, kad visa pasaule ir apstājusies, ir ļauts strādāt no mājām un jēdzīgi šķiet nozust no pilsētas. Bet tā pašizolācijas daļa ļoti nosacīta – E. bija tikai pirms nedēļas atbraucis no Zviedrijas, paspējis pastaigāt apkārt, arī es staigāju apkārt, nu un tad pa taisno uz laukiem, pie vecākiem, kas gan jau ir kaut kādā riska grupā. Bet nu tas gan vēl bija tajā laikā, kad Zviedrija nebija krīzes zona; un tajā brīdī tas viss arī nelikās tik nopietni. Pēc tam gan – situācijai un informācijai mainoties, klusībā skaitīju dienas līdz nosacīto 14 karantīnas dienu beigām, kad būs skaidrs, ka no Zviedrijas neesam laukos ievazājuši vīrusu. Laiks pagāja, viss bija kārtībā.

Nedēļa laukos bija mierīga, kaut gan arī tur klīda baumas, ka veikalā redzēta sieviete, kas tikko atbraukusi no Īrijas vai kurienes un pēc tam piedzērusies staigājusi apkārt. Vietējie sprieda, vai zvanīt policijai būtu stukačīgi vai atbildīgi. Es pat nezinu, kā šī informācija līdz mums nokļuva.

Vakar atgriezos Rīgā. Kaut arī valstī ārkārtas situācija, darbi gaida un gribas arī mājās, tāpēc E. mani aizveda līdz Daugavpilij uz Rīgas vilcienu. Vēl pa ceļam uz Daugavpili paspējām sastrīdēties, jo E. ierosināja, ka varētu braukt pašizolēties uz kaut kādu pamestu Mazirbes skolu. Es teicu, ka mums mašīnai nav izieta tehniskā un es nebraukšu ar autobusu, un ka tas vispār ir tik neracionāli – ziemā, vīrusa laikā braukt uz kaut kādu Mazirbes skolu, kur droši vien nav apkures un interneta. E. uzreiz mani centās nomierināt, ka mums nav jābrauc, ja es negribu. Bet mani neapmierināja tāda atbilde, es gribēju, lai viņš atzīst, ka šī ideja bija nenormāla. Tam gan viņš nepiekrita. 

Kad uz perona šķīrāmies, pa jokam teicu, ka, ja vairs netiekamies, tad man bija prieks viņu pazīt un ļoti mīlu. Es, protams, nejutos ne nobijusies, ne apdraudēta, bet visā šajā situācijā tie 200 kilometri, kas mūs šķirs, šķiet daudz labāks materiāls melodramatismam nekā agrāk. Turklāt tas, ka es pametu laukus, nozīmē, ka līdz pandēmijas beigām tur nevarēšu atgriezties, lai nejauši Rīgā saķerto vīrusu neievazātu tur. Bet E. grib palikt laukos. Viņš saka, ka Rīgā viņam nav ko darīt, vienīgais iemesls, lai brauktu uz Rīgu, būtu satikt mani. Ja viņam tāda vēlme uznāktu, tad tepat Rīgā arī būtu jāpaliek. Vaboles stacijā (es nezināju, ka ir tāda) caur logu nofotografēju stacijas mājiņu un ielieku instagramā ar tekstu, ka atvadījos no sava vīra, nezinot, kad tiksimies nākamreiz. Pēc pāris minūtēm man atrakstīja J., jautājot, vai ar E. viss kārtībā. Sapratu, ka var pārprast, tāpēc papildināju bildes aprakstu ar vienu vēl dramatiskāku teikumu, lai pārspīlējums būtu nepārprotams.

Pa dienu. Pirmo rīta stundu, kā ierasts, pavadīju gultā, skrollējot telefonu un lasot ziņas. Izmaiņas skaitļu tabulās vēl aizvien vēroju distancēti, pat ar azartu gaidot jaunākos rezultātus, kas parādīsies tukšajās ailītēs. (Bet bez cinisma – manai aizstāvībai.) Ziņu lentē bez īpašas apdomāšanas uzklikšķināju uz virsraksta Leģendārās „Čučumuižas” radītāji nonākuši nepskaužamā situācijā: mākslinieku pāris netiek atpakaļ uz Latviju, jo bērnībā skatījos to raidījumu. Sāku skatīties fotogaleriju ar abiem raidījuma vadītājiem, kas pārģērbušies par rūķiem un rokās tur rūķu lelles. Ja ne vīruss, iespējams, nekad pie manis nebūtu atgriezusies šī bērnības atmiņa par Čučumuižu, Kikī un Bučiņu. Vispār ir grūti sev iestāstīt, ka tas attiecas arī uz mani. Vai tas ir egocentrisms vai nespēja aptvert kaut ko lielāku un nekontrolējamu, vai arī kaut kāds psiholoģisks pašaizsardzības gļuks? Nezinu arī, vai to saprast vispār ir svarīgi.

Būšana mājās vienai, bez E. un bez suņa, man iedevusi sen nejustu brīvības sajūtu. Atvēru guļamistabas logu un balkonu. Spilgtā saules gaisma, dzestrais gaiss, kas ieplūdis uzsilušajā istabā un kaiju ķērkšana man rīta otro cēlienu ļāva pavadīt kādā nekad nenotikušā atmiņā, iespējams, kādā filmā noskatītā un vēlāk aizmirstā ainā.

Viena lieta, no kuras es gan cenšos distancēties, – piedāvājumi, kā tērēt laiku, kamēr esi mājās. Paldies, bet es pati izdomāšu, kā nosist savu laiku, kura pēdējos 15 gadus ir bijis par maz. Viņiem laikam vairs nepietiek tikai ar manu naudu, tagad ir vajadzīgs arī mans laiks. To es gribu atstāt sev, iešu uz muzejiem, kad gribēšu, uz operu – vienreiz gadā un klātienē, jogošu, kad ienāks prātā un nepareizi, mandalas nekrāsošu, pasakas sev lasīšu pati, bet mūziku, kamēr lasu, neklausīšos, pat ja Grēviņš man personīgi ieslidinās plati pa durvjapakšu. Ko es darīšu? To es negribu pierakstīt, jo citādi tas kļūs par vēl vienu „to do” sarakstu visā manā „to do” sarakstu kartotēkā. Darīšu to, ko gribēšu, un tad, kad gribēšu. Vismaz centīšos. Un, ja vairs negribēšu, tad vienkārši aizmirsīšu. Vai otrādi.

Un vēl viena lieta – vēl aizvien nesaprotu, cik svarīgi ir neiet uz veikalu. Mājās nebija piena, tāpēc omleti brokastīm taisīju ar ūdeni, bet kafiju nedzēru vispār. Tieši šobrīd man gribas šokolādi, bet ne tik ļoti, lai riskētu (nezinu, ar ko). Kaut kad tas ēdiens tāpat būs jānopērk, bet esmu pieradusi pirkt ēdienu tikai vienai ēdienreizei. Man bail, ka nopirktā ēdiena daudzums mainīs nevis dienu skaitu, kuras varu neiet uz veikalu, bet tikai vienā dienā apēsto kaloriju un iztērētās naudas daudzumu.

Vakarā. Biju Elvi, nebiju to plānojusi, bet nopirku tomēr daudz lietu: apelsīnus, marinētus gurķus, tomātus, makaronus, citronpiparus, auzu pārslas, pienu, divus školādes sieriņus „skurdrupūznis”, sešas olas, pilngraudu maizi, čederas sieru, tomātu mērci, jogurtu, šokolādes tāfelīti, želejkonfekšu paciņu. It kā ilgākam laikam. Samaksāju pusi savas naudas. Kamēr krāmēju produktus tašās, nākamais pircējs, neskatoties uz tām dzeltenmelnajām līmlentēm uz grīdas, man pietuvojās jau vismaz metra attālumā. Viņš skaitīja naudu, un pārdevējai teica: „Jānes mājās tiem mazajiem ņergām, tie galīgi pārmīzuši.” Ja nu es arī pārmīzīšu, tad man būs vismaz ko ēst (ja neapēdīšu visu pirmajā dienā). Viņa produkti ieslīdēja starp manējiem – divas plastmasas kārbas ar pupiņu salātiem.

Atnācu mājās, 40 sekundes mazgāju rokas ar karstu ūdeni, dedzināja vietās, kur esmu apgrauzusi ienadžus. Uzliku vārīties makaroniem ūdeni, tikmēr paņēmu želejkončas un apsēdos dīvānā, lai videozvanā piezvanītu E., viņš necēla. Gaidot, kamēr atzvanīs, es apēdu visas želejkončas, sāka sāpēt vēders, un makaronus vairs negribēju vispār.

 

Klinta Paegle (Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas medmāsa)
23.03.20.

6:54. Esmu neticami ātri sataisījusies darbam. Jau dažas dienas atpakaļ piefiksēju, ka aptuveni pēdējo nedēļu man nav bijuši spilgti sapņi. Nekas atmiņā paliekošs. Arī šonakt, šķiet, nesapņoju, taču ļoti labi izgulējos. Mans iekšējais pulkstenis ir noregulējies, pamodos 10 minūtes pirms modinātāja zvana. Tikai šorīt pēc pamošanās ir iemesls arī piecelties no gultas.

Pārvietojos pa dzīvokli uz pirkstgaliem, cik klusi vien spēju, negribot vēl pamodināt draudzeni, kura vakar nolēma palikt pie manis. Viņa tomēr ir jau modusies un vēl miegainā balsī sauc no guļamistabas, ka nespēj noticēt, ka tādā agrumā jau ir tik gaišs. Es par šo gaismu ļoti priecājos. Katru rītu. Manā plānotājā pie datuma ir norādīts saules aušanas un rietēšanas laiks. Šorīt saule uzlēkusi jau 6:16. Gandrīz nemanāmi ir noticis pavasaris.

10:31. Paēdu brokastis un padzēru kafiju, kamēr vēl tik mierīgs rīts. Darbā, ieturot steidzīgas maltītes, es vienmēr kaut ko skatos vai klausos telefonā, parasti izvēloties ko izglītojošu vai vismaz informējošu. Tā tāda mana distancēšanās, lai paēstu vairāk vai mazāk netraucēti. Šodien gribas skatīties komiķus vai smieklīgos kaķu video. Ceru, ka pēc visa šī nebūšu kļuvusi stulbāka. Satieku virtuvē kolēģi, klasiskā saruna par laikapstākļiem. Viņa jautā, vai spēju noticēt, ka jau nākamajās brīvdienās sola +15 grādus. Viss pie mums notiekot tik strauji (man galvā iešaujas doma, ka vajadzētu paskatīties, kas notiek ar statistiku). Atvadāmies, es nomazgāju traukus un atgriežos savā postenī.

Informācija SPKC mājaslapā atjaunota pirms pusstundas, saslimušo skaits Latvijā šobrīd – 180. Kad pēdējoreiz skatījos bija 111 un 20. marts. Man kaut kā izdevies nestresot vai vismaz nepieķert sevi satraukumos par esošo situāciju. Es nelasu ziņas, man pietiek ar to, ka darba čatā nemitīgi pienāk jauni rīkojumi un ziņojumi, un instrukcijas. Ik pa brīdim saņemu ziņas no satrauktiem draugiem vai radiniekiem. Satraukumi saistīti ar manu darbu vai veselību. Vai viņu darbu un viņu veselību. Turpina notikt arī parastie „kā iet? Kas jauns?”, bet ciemos vai satikties neviens neaicina. Un ļoti labi, ka tā. Es jau miljons reižu esmu paspējusi izsapņot, ka ir vasara un visi mani mīļākie cilvēki sanākuši dārzā uz pandēmijas uzvaras pikniku. Un mēs apskaujamies un bučojamies, un neievērojam pilnīgi nekādas distances.

12:07. Zvans no dr. S. Rīt praksē būšu viena. Dakterei un reģistratorei jāiet karantīnā. Atkal! Jau pagājušā nedēļā ar kolēģi bijām spiestas pašizolēties manās mājās, kamēr gaidījām pacienta, ar kuru bijām kontaktā, testa rezultātus. Piektdien sagaidījām atbrīvošanu (pacients bija negatīvs) un uz atvadām vēl ņirdzām, ka gan jau šī nebūs vienīgā reize, kad kāda no mums nonāks pašizolācijā vai karantīnā. Bet nu ne jau tik ātri!

19:02. Pēdējā stunda darbā. Šodien patiešām bijis netipiski mierīgi. Ejot pusdienās uz slimnīcas kafejnīcu, pieķēru sevi tādā kā svētdienas sajūtā – tukši gaiteņi, pie reģistratūras un Narvesen neveidojas rindas, pusdienoju tikai es un daži kolēģi no citām nodaļām. Drusku tā kā ceru, ka arī pēc tam, kad atgriezīsies normālā dzīve un beigsies ārkārtas ierobežojumi, cilvēki būs iemācījušies labāk novērtēt, kas ir neatliekams stāvoklis, kad nepieciešama slimnīca. Pacientu plūsma ir ievērojami samazinājusies. Bet varbūt man tā tikai šķiet, jo neesmu bijusi darbā nedēļu. Varbūt tā ir tikai šodien. Varbūt man palaimējās ļoti mierīga pirmdiena.

21:18. Rīt būs jāiet uz veikalu, jo beidzās banāni. Neesmu bijusi iepirkties ilgāk par nedēļu. Kad es vispār pēdējoreiz biju veikalā? 13. martā? Nu labi, vakar ar meitenēm bijām piemājas nočņikā pēc saldējuma. Katru reizi, kad iedomājos par veikalu, man acu priekšā uzpeld Siguldas Rimi ar tukšiem maizes plauktiem no māsas sūtītajām fotogrāfijām, un cilvēki, kas iepērkas gāzmaskās un armijas lietus mēteļos no darba čatiņā sūtītajām bildēm. Tur tiešām tā izskatās? Tur ir banāni? Nekas daudz jau nav mainījies, ja neskaita to, ka ļoti daudz kas ir mainījies. Cilvēkam vajag paēst un pagulēt. Un rokas mazgāt! Prātā ataust bērnībā tik ļoti bieži dzirdētais bļāviens „ROKAS!” no krusttēva, tikko ienācu pa dzīvokļa durvīm, nodauzījusies pa āru. Man tiešām šķiet, ka viņš ir cilvēks, kurš man iemācīja mazgāt rokas.

 

Justīne Vernera
20.03.20.

10:16. Esmu augšā no astoņiem. Gultā ir pilns ar visādiem sūdiem – te ir kaut kādas zeķes, ģitāras vadi. Sunim garlaicīgi, bet man nāk miegs. Jāmobilizējas. Darba tulkošanā pietiek.

Bāru vakardien pametu vēlāk nekā paredzēts. Vienpadsmitos slēdzu durvis, bet pēdējām klientēm ļāvu palikt. Bija atnākusi M., runājām ne tikai par vīrusu, bet arī pārmaiņu nepieciešamību dzīvē. Pirms tam bija piekāpis V. Nesen pārbraucis no Berlīnes, aizgājis pašizolācijā, tāpēc iekšā nenāca. Sarunājām, ka pēc maiņas padošu viņam pa logu dažus aliņus, bet nenocietās – izpīpējām pa 2 cigaretēm, stāvot viens no otra tik tālu, cik vēl nekad. Vēl ienāca gleznotājs J.Š. un kaut kāds puisis ar žurku vārdā Dženifera. 

Paši pirmie klienti bija 2 krievu jaunieši, daudz bildējās ar karstvīna glāzēm, puisis beigās sāka dejot, kamēr viņa meitene to filmēja. „Tfu, influenceri,” tā es tobrīd nodomāju, bet virsū neskatījos. Brīvbrīdī tā vietā, lai tulkotu kādu riebīgu grāmatu, uzzīmēju Peintā bāru. Daudzi atnāca ar plastmasas pudelēm alum līdzņemšanai. No aizvakardienas izlejamais par puscenu. Esam spiesti slēgties aptuveni 3 stundas ātrāk nekā parasti. Esmu droša, ka drīzumā nevarēsim strādāt vispār. Mazgāju rokas daudz biežāk.

Kā es jūtos par to, ka joprojām apkalpojam cilvēkus? Man liekas tā: ir pavisam loģiski, ka cilvēki šitajā laikā vēlas dzīvot. Apmēram kā Rīgas sargs Artūrs Skrastiņš, kurš pirms nāves paprasa džekiem uzpīpēt. Reizēm es jūtos slikti par to, ka esam vaļā, bet reizēm es jūtos sirsnīgi par pēdējo Pārdaugavas bastionu, kurā vēl vari sajusties kā cilvēks. 

Pagājušajā nedēļā nostrādāju 4 maiņas. Sākumā domāju, ka nebūšu spējīga par tukšo bāru paņemt no šefa algu, taču klienti turpina nākt. Retākos bariņos, bet turpina. Pārsvarā pa diviem. Un sēž stundām. Vecākā paaudze gan atnāk, paņem pa simtiņam konjaka vai brendija un pēc 20 sekundēm ir prom. Visintensīvākais kontakts ar cilvēkiem man joprojām ir lielveikalā. Domāju par saviem Berlīnes un Beļģijas draugiem, kuri ļoti gribēja vasarā būt te, bet visticamāk to nedarīs. Mēs par to nerunājam.

Vietējais kebabnieks vakardien ar divām rokām vienlaikus taisīja četrus kebabus. Āģīša ielas bija pilnas ar veciem cilvēkiem.

Inficēto skaits šodien, protams, ir audzis. Liekas loģiski. Mani vairāk biedē citas ziņas. Dzelzavas ielas Maximā izsauca operatīvos, jo vienu patiesībā veselu cilvēku turēja par slimu. Esot „neadekvāti uzvedies”. Ar to pietiek, lai slēgtu un pilnībā dezinficētu veselu lielveikalu. Pie manējās Maximas apsargs lecās ar kādu vīrieti, kas vēlējās pavadīt savu brīvo laiku, stāvot pie veikala – tā, kā to šādi vīrieši ir darījuši līdz šim. Viņam lūdza iet uz ielas otru pusi. Vīruss mūs nepazemos, to izdarīsim mēs paši. 

Riebjas šīs pandēmijas salīdzinājumi ar karu – tā liekas tāda komfortā dzīvojušo rietumnieku mode. Varbūt esmu pārlasījusies Ļeņingradas blokādes dienasgrāmatas, bet man liekas, ka par badu un vardarbību nekā ļaunāka nav. Un tas mums, vismaz pagaidām, nedraud. Visam citam var tikt pāri, netraumējot pēcteču paaudzes. Cilvēki brīžam runā tā, it kā pirms vīrusa mēs būtu bijuši nemirstīgi.

 

13:40: Pabeigts pirmais steidzamais tulkojums par pandēmijas tēmu. Īsumā: būvnieki brīdina darba devēju par ārkārtējo situāciju. Darba devējs saka, ka tā netraucēs darba izpildei. Būvnieki saka, ka traucēs gan.

 

15:38: Skrējiens ilgst 28 minūtes. Uz V-pils ielas ir 2 lielas bultas, kas ved uz analīzēm. Vēl tur ir sarkana telts. Jāpaēd, jāsavāc dzīvoklis. Jāturpina tulkot un jāpalasa, visticamāk Gargantija un Pantagriels. Neko citu darīt nav ko. Vairāk par suni cilvēkam vajag cilvēku.

 

Eva Eglāja-Kristsone
19.03.2020.

Kopš pagājušās piektdienas ir atslēgts mans modinātājs telefonā, ar sajūsmu nodomājot, ar kādu baudu gulēšu kaut līdz desmitiem, vienpadsmitiem. Bet iekšējais pulkstenis ir galīgi citās domās, ik rītu ap sešiem mostos un jūtos traki labi izgulējusies. Gan jau pirmās nedēļas nerutinēti optimistiskais „Nu tik būs, nu tik darīšu” motīvs. Paskatos telefonā, naktī dēls atsūtījis ziņu: „Atnāc, kad pamodies, pamodini mani (pēc tam, protams, turpināšu gulēt), bet nu drošības pēc atnāc, man tāds dīvains drebulis (bet drošības pēc nepieskaries).” Pa vidu smaidiņi, laikam lai mani iedrošinātu. Aizgāju, pamodināju, esot viss labi. Pieskāros, lai pārbaudītu uz pieres temperatūru. Nav.

Rīta stundas veltīju vienam no daudzajiem Literatura.lv profiliem, kas jāsakārto un jāpapildina. Šorīt laimīgā loze Jūlijam Krūmiņam, ne dzirdētajam miljonāram, bet pozitīvi apsēstam dzejniekam ar pseidonīmu Klamburs, kura pamatnodarbošanās bija darbs Rīgas bibliotēkā, ko šobrīd zinām kā filiālbibliotēku Vidzeme (tolaik 9. bibliotēkā, ar adresi Vidzemes šoseja 5). Bet tostarp mani sajūsmināja – un ko nezināju –, ka 1935. gadā viņš izveidoja Latvju rakstnieku (citviet – Literārisko) mūzeju, gadiem sakrātās grāmatas, rokrakstus, foto utt. sadalījis amizantās nodaļās: Aizsaulē (Rainis, Blaumanis, Brigadere, Poruks u. c.), Spēka briedumā (Plūdonis, Švalbe, Akurāters), Pusdienas tveicē (Aida Niedra, Edvīns Mednis, Elīna Zālīte), Rīta agrumā (Francis, Raisters u. c.), Vēstures stūrītis, Sēnalu literātūra, Karš latviešu rakstniecībā, Īpatņi (O. Krēgers, Lapsingeru Juris u. c.). Varbūt pēc laika varētu papildināt ar Pandēmija latviešu rakstniecībā, bet šis galīgi nav izdevies joks, drīzāk aizraujošāk būtu padomāt, ko šodien varētu ievietot Pusdienu tveicē un Īpatņu listē. Pa starpai FB uzpeldēja šaušalīgais video ar furgoniem Bergamo, kas izved zārkus uz kremēšanu, bet ziņu lentes no vienas puses šķiet tik attālinātas šajā saulainajā rītā, no otras atstāj fona sajūtu. Šodien arī Jāzepu diena, pirms mēneša virtuāli (platformā #Grosvaldi1920) izsērojām Jāzepa Grosvalda pāragro nāvi ar pandēmsko spāņu gripu pirms simts gadiem.

Ap pusdienlaiku brālis atsūta ziņu: „Aizbrauc uz veikalu, sapērc kādam laikam uz priekšu pienu utt. Iespējams, ka tiks izsludināta visas Latvijas karantīna šodien.” Nopirku to pienu un ne tikai. Kā zināms, valdības paziņojums bija cits, bet nekas, veikals ar dezinficētājiem, cimdiem un izvairīšanos no svešiniekiem kādu nedēļu nu man izpaliks, kas labi, manī tur mostas pārāk liela iztēlošanās spēja un slimuma sajūta.

Neesmu īsti vēl pieradusi, ka visi trīs bērni ir mājās gandrīz visu laiku. Pat ja esmu savā Virdžīnijas Vulfas istabā, paralēlā skaņu un nodarbju ņirboņa vēl neļauj koncentrēties martā plānotajiem gargabala rakstu darbiem, bet der, lai padarītu kaudzēm mazāku darbu. Taču ir gana omulīgi beidzot ēst kopā regulārāk, parunāties ne tikai par degošāko, bet par dzīvi kopumā. Interesanti vērot arī viņu pielāgošanos un pēkšņo brīvības sajūtu no ikdienišķajām mācībām, treniņiem, mēģinājumiem un samierināšanos ar izglītošanās attālināto modeli. Vecākais dēls mācās datu analīzes eksāmenam, fonā dienas garumā klausoties 2018. gada Dziesmu svētku ierakstus un dungojot līdzi, otrs dēls dodas stundām garās pastaigās. Mazā meita izbēdājas, ka tiek runāts par skolēnu dziesmu svētku atcelšanu, kam „mēs tik cītīgi gatavojamies”, un basketbola nometni, kas šodien tā arī nesākās, bet pēc brīža jau kūleņo pa batutu, watsapojas ar draudzenēm un ir mani savaņģojusi saviem ikdienas treniņiem. Slava treneriem, kas sagatavo kvalitatīvus videotreniņus un motivējošus izaicinājumus, lai komanda nepalaistos laiskumā un inviduāli atskaitītos par padarīto. Skrienot pa saulaino stadionu spirgtajā marta vējā, sajūta ir pavasara solījuma apvēdīta, atgriežas gājputni, mākoņi ir pūkaini un māmiņas ar ratiņiem riņķo ap dīķi. Apsolījuma skats ir arī dārzā, tulpes un narcises jau sprīdi garas, sastādu lilijas un izdomāju vietas jaunajām peonijām. Mans „stādu skapis” arī zeļ. Ir tāda nākotnes sajūta.

Mēnešiem nebiju piegājusi grāmatu plauktiem, kas gluži kā VKKF projektu noraidījumi „ir mazāk aktuāli”, šorīt uzmetu aci, varbūt ir īstais brīdis ko palasīt ārpus profesionālā iztikas minimuma. Izvilku grāmatu, kas aplīmēta ar nocenojuma uzlīmēm vēl latos: Erika Ādamsona Dziesmas par labu dzīvošanu, sak, varbūt kas iedvesmojošs. Uzšķīrās ar pirmo kaut kur pa vidu Žēlabu dziesma, tur pesimisms, grūšums, nāve un skumjas ik pantā. Un tomēr, tomēr labi, ka izlasīju līdz beigām:

Kaut sērgas pār mums redz brūkam,
Kaut bēdu arvien tik daudz,
Ar bungām, koklēm un dūkām
Sev līdzi mūs dzīve sauc.

Foto: Imants Kristsons

Ivars Šteinbergs
19.03.20.

Strādājot no mājām, vieglāk aizgulēties. Gribu pierakstīt sapņus, bet nevaru atcerēties detaļas – kaut kādi dimanti vai rubīni bira no mutes, laikam aplaupījām banku, kas izskatījās pēc Gaismas pils… Steidzos pie datora, lai sāktu darbadienu, atbildu uz e-pastiem, nosūtu ziņojumus, darbojos divās mājas lapās, atjauninu un aktualizēju informāciju, papilinu saturu, cenšos meklēt, ko vēl izdarīt, īsāk sakot – novēršu sev uzmanību. Atceros par brokastīm, ēdu Muesli ar kaltētiem banāniem, uzvāru kafiju, izdzeru zāles. Ieskrienu ātrā dušā, uz telefona atskaņojot mūziku, lai sevi nomierinātu/uzmundrinātu, – Angelique Kidjo versiju Talking Heads dziesmai Once in a Lifetime, vēlāk klausos Frenka Zapas Montana, Bēthovena 9. simfonijas fragmentu – Odu priekam, t.i., Eiropas himnu. 

Dzīvoklī esmu viens – nekad neesmu dzīvojis viens, vienmēr bija ģimene, draugi vai draudzene. Ilgākais laiks vienatnē – ASV, divi mēneši. Toreiz tas bija sīkums, bet tagad – ir septītā vientulības diena – ir grūti izturēt. Izeju uzsmēķēt pagalmā, gaišzilas debesis, saule, laiks otrai kafijai. Šobrīd manas dzīves lielākā aktualitāte nav pandēmija, jo pagājušonedēļ piedzima mans dēls. Es, protams, ievēroju drošības pasākumus, mazgāju rokas, apbrīnoju ārstu darbu, satraucos par vecvecākiem u.tml., bet reizēs, kad sieva man atsūta video ar mūsu jaundzimušo, kurš žāvājas miegā, es to skatos desmitiem reižu, un visas bailes par globālo krīzi uz mirkli izkūp kā nebijušas. Es tikai ļoti skumstu, ka nevaru būt ar viņiem kopā. 

Pēdējās nedēļas laikā gandrīz katru dienu pusdienlaikā esmu sapakojis sainīti, gājis uz veikalu pēc higiēnas precēm un nesis uz Dzemdību namu. Karantīnas dēļ mani nelaiž pie sievas un bērniņa, nedrīkst, sainītis jāatstāj pirmajā stāvā ar zīmīti „309. palāta”. Es ar viņiem pabiju tikai dzemdību vakarā, 12. martā (vēlāk apskatījos, ka mans bērniņš piedzimis vienā datumā ar Džeku Keruaku). Bija vētra, ārkārtas stāvoklis. Dzemdības izvērtās traumatiskas gan mammai, gan mazajam, tāpēc tagad abiem jāārstējas. Par laimi analīžu rezultāti bēbītim labi, bet ārā tiks laisti – ātrākais – nākamnedēļ. Līdz tam laikam es ar viņiem nesatikšos, tāpēc jūtos kā bez rokām. 

Tovakar paguvu piedzīvot gan savas dzīves smagākos, gan emocionāli bagātākos brīžus. Attiecīgi – kad manu sievu aizveda uz ķeizargriezienu, es paliku asinīm notašķītā palātā, neziņā, satriecošā klusumā. Aptuveni pēc stundas atnāca māsiņa un pateica: „Jums 22.35 piedzimis dēliņš,” bet neko vairāk nepaskaidroja. Vēlāk mani nosūtīja uz intensīvo terapiju un parādīja – lūk, mazulis. Pēc tam, kad biju viņu apskatījis, es izgāju gaitenī un apraudājos. Sen nebiju raudājis. No bēdām, ka bērniņam grūti, no laimes, ka viņš izskatās stiprs. Pēdējo reizi raudāju, šķiet, tikai D.K. bērēs (gandrīz precīzi pirms trim gadiem). Kaut kāds aplis ir noiets. 

Izdzeru zāles, apēdu Snickers batoniņu, neko citu nevaru ieēst. Izeju pīpēt. Vajadzētu atmest. Viegls vējš. Turpinu rakstīt e-pastus, nesen sarakstījos ar promocijas darba vadītāju, lekcijas atceltas, būtu jāizmanto šis laiks, lai rakstītu referātu, bet man ir grūti koncentrēties. Stundu nodarbojos ar šifrēšanas pienākumiem, iet lēni. Visu laiku domāju: viņa jau tagad ir mūsu bērna labā izdarījusi vairāk, nekā es jebkad spēšu. Es ceru, ka viņa atpūšas. Es ceru, ka viņš neraud. Es ceru, ka man izdosies viņiem dot visu, kas viņiem vajadzīgs. 

Kad darbadiena noslēdzas, klausos Nine Horses albumu Snow Borne Sorrow. Derētu kaut ko palasīt, bet nav spēka. Psihiatre vienmēr atgādina, ka jādzer ūdens, tāpēc iedzeru labi daudz atvēsinošu malku. Paguļu uz dīvāna, skatīdamies griestos, kamēr ārā satumst. Tad spēlēju datorspēli Kentucky Route Zero, bet domas tāpat atgriežas pie tuvajiem. Pēkšņi iedomājos, ka kaut kādā ziņā bēbītis ir vairāk vajadzīgs man, nekā es – viņam. Viņš man neizbēgami mācīs disciplīnu. Vairs nepastāvēs teorētiskā iespēja jebkurā brīdī pateikt „man pietiek”, aizstopēt līdz tuvākajai kalnu grēdai, ataudzēt garus matus un atlikušo dzīvi veltīt zāles pīpēšanai un virtuves filozofijai. Viss, šādas iespējas vienkārši vairs nav, un tas ir labi. Tas ir labi. 

Izdzeru zāles, eju gulēt un domāju par to, ka kļūs sliktāk, pirms kļūs labāk; par bezspēcību; un par to, ka – par spīti notiekošajam – man ir paveicies. Cik ļoti man ir paveicies. 

Ieva Plūme
19.03.2020.

Padodiet to koronu šurp, lai ātrāk. Tāda ir pirmā doma pamostoties. Un pēdējā doma iemiegot. Esmu #paliecmājās režīmā. Neceļoju. Neesmu kontaktpersona. Bet bailes par to, vai pietiks elpināmo aparātu (no Viņķeles sapratu, ka pietiks un būs vēl), vai pārdzīvošu pneimoniju, kas notiks ar bērnu, ja mani aizved uz slimnīcu, visbeidzot, abi ar bērnu baidāmies, kas notiks ar kaķi, ja abus aizved, –  bailes pienaglo lēmumu #stayhome. 

Visvairāk riebjas, ka esmu riska grupā ar savu sirdskaiti un reto kardiopulmonālo slimību. Citādi laikam vazātos apkārt kā pārējie. Mazāk stresotu. Vairāk padarītu.

Atraksta draugi, kuriem nav nekādu hronisku slimību. Arī streso. Arī neko nepadara. Visi esam vienādi. Mierinoši.

Ārsts izraksta spirtu uz e-receptes. Lai dezinficēju visu, ko nopērku un ienesu mājā.

Draugs bijis Depo, Rimi, centrāltirgū. Rokas nedezinficē, cimdus nevelk. Prasu WhatsApp, vai kāds stāv 2 m no citiem. Nestāv. Depo darbinieki mēģinot cilvēkus kārtot rindās. Pastaigāties nolemjam katrs savā galā, un pastaigas laikā mums būs videozvans. No touching. Un nez kāpēc silti ap sirdi paliek un tik par pastaigu vien jādomā. It kā distancēšanās. Tomēr tik tuvaun mīļa sajūta sen nav bijusi.

Aizvakar kaķis skrēja pēc putniem, iedauzīja lielās halles stiklu. Stiklā zirnekļtīkla plaisas. Māsa sazvanīta pamāca, ka jālīmē restītē pa visu logu celtniecības skočs. Izrādās, man mājās ir. Ar bērnu nolīmējam pusi loga. Izskatās glīti, kā instalācija. Saukt meistarus, lai iestiklo logu lielumā no grīdas līdz griestiem, – no way. Nesaukšu nevienu. Meistari vispirms būtu spirta vannā jāmazgā.

Piesakās kurjers. Paciņa jānogādā. Prasu, vai bijis ārzemēs. Man pretī – a jūs? Neesam bijuši. Tiekamies pie durvīm. Stāvam ļoti krietnu gabalu viens no otra, pastiepju parādīt pasi. Vells! Tas pasi rokās paņem. Es nitrila cimdos parakstos par piegādi. Eju iekšā.

Pases lapai uzsmidzinu dezinficējošo. Atstāju žūt. Paciņu ielieku vannā. No Ungārijas. Infomateriāli darbam. Ungārs lepns. Atraksta, ka pēdējā brīdī paspējis nosūtīt, jo viņiem pasts veras ciet. Nodomāju – danaf sūtīji, 100 gadus tagad nevajag tos materiālus. Aizrakstu ungāram – thanks a lot, appreciate. Redzu savu liekulību. Tomēr cilvēks centies. Un man tak vēl jāstrādā kopā ar ungāru.

 

Rita Treija
18.03.20. „May You Live in Interesting Times!”

Dienu ir labi sākt ar lasīšanu. Iesāku ar Aksela Hirša stāstu Visas kafejnīcas ir tukšas, un tas atgādināja par pērn pravietiski izraudzīto Venēcijas mākslas biennāles saukli „May You Live in Interesting Times!”.„Kaut tu dzīvotu interesantos laikos!” – tas ir angliskots ķīniešu lāsts. Turpināju ar Primo Levi Atelpu: skaudrais Itālijas ebreja mājupceļš no Aušvicas uz Turīnu. Patlaban ir kara beigas, kuras viņš sagaida, kuldamies pa Bogucices nometni.

Izvedu suni  ieelpot dzestro gaisu. Iekūru krāsni un galvā veicu aprēķinus. Salāgoju tos ar laika prognozēm un secināju: ja rīkošos taupīgi, sagaidīsim siltāku pavasari bez papildu malkas pirkuma. Izņēmu no veļas žāvētāja zilo palagu un spilvendrānas un ieliku tajā klēpi ar melnajām drēbēm. Notīrīju galdu, kafijas traukus ieliku izlietnē. Pārkārtoju puķes bleķa krūzē. Kad lauzu tulpēm sadzeltējušās lapas, tās smaržoja tikpat kā ziedi.

Strādāšana „no mājām” man un citiem institūta ļaudīm nav nekas neparasts. Lai gan tā neiemieso gluži radikālu brīvību, man patīk. Šodienas pienākumos ir lasīt un Google dokumentos papildināt kolēģu sagatavotos pētniecisko projektu pieteikumus. Pirms zinātniski projekti gūst finansiālu atbalstu un tautas atzinību, tos apvij noslēpumainība. Tāpēc detaļās šo darbu nedrīkstu aprakstīt. Minēšu vien, ka projektu iesniegšanas termiņš epidēmijas dēļ nupat tika pagarināts par vienu nedēļu.

Lai izvēdinātu galvu un stiprinātu imunitāti, izstūmu velosipēdu no sava Miera ielas iekšpagalma un aizminos līdz Gaismas pilij, tās 5. stāva sētas pusē ir mūsu birojs. Uz galda atradu parakstāmu dokumentu un akadēmisku žurnālu sūtījumu no Igaunijas. Pāris kolēģu lietderīgi izmantoja surdinēto darbavietas atmosfēru. Paguvu dzirdēt pāris laikmetīgas folkloras vienības. Viena anekdote skanēja tā: apkopēja labprāt strādātu no mājām, taču nav pietiekami garas slotas.

Izlasīju lietišķās un privātās e-pasta vēstules. Kāds tuvinieks no Londonas bija rakstījis naktī, iespējams, raudādams. Viņš nebija taupījis dusmīgus izteikumus kā „šitais Džonsons” un „toriju cūkas”. Vakar viņš  „dēļ tā Coronavirus” zaudējis darbu restorānā.

Dienas izskaņā es daru to, ko labprāt darītu caurām stundām: es zīmēju. Pašlaik mans uzdevums ir ar iespējami nelielu līniju daudzumu izveidot dažādus cilvēku raksturus. Skicēju groteskus pašportretus.

 

Lolita Tomsone
18.03.20.

Septiņos no rīta mani pamodināja ūbeles, kuras gaudoja kā bojas, jo viņām ir pavasaris, nevis epidēmija. Galva nebija skaidra, jo vakar Una sarīkoja Āģītī minimālistiskus dārza svētkus, kuros nevarēja apkamties, bet varēja apvemties. Primitivo ar Moku ir dievu dzēriens, bet kaut kādu 80. gadu nepareizo dievu.

Muzejs slēgts, es tur pāris reizes sēdēju viena pati, uz galda pārmetoši stāv Sestā sieva, bet neviens neatzīstas, kurš to ir atstiepis. Aizdomas krīt uz aktieriem, kuriem tur notiek mēģinājumi, bet arī teatrāļi visu stingrīgi noliedz.

Konferences zvans ir dīvaina lieta, tu skaties uz kolēģu grāmatplauktiem un lustrām, bet neviens vēl nav pidžamā. Pirms zvana es paslēpju milzīgo, tukšo kandžas pudeli, kuru majās atstājuši Rīgas Laika dzērāji. Sākumā man neiet skaņa, bet vakar vēl gāja. Vakar gan tas bija cits dators. Zoom mūs izmet ārā, jo esam pārtērējuši laiku, 40 minūtēs neko nevar sarunāt. Maija noorganizē Google.Meet zvanu, un mēs kā pa celmiem saplānojam darbus.

Muzejā tikmēr nokaltis mans pārlietais apelsīnkoks, viss liecina par mēra tuvošanos.

No Jeruzalemes zvana uztraucies draugs, viņam ir krīze. Pārāk ilgi jau sēdets mājā, un blakus sinagogā arī bijis kāds slimais. Uz sinagogu viņš nekad neiet, bet ja nu kaimiņi mēra laikā kļuvuši dievticīgi? Esmu dusmīga, un viņš mani drausmīgi lamā, ka es vēl satieku draugus. Vienīgais drošais attālums laikam ir tāds, kāds starp mums, aptuveni 3000 skāriendrošu kilometru.

Nomirusi Juta Strīķe, un viņas vietā Saeimā būs paranoidālo sapņu feja Mārtuža. Viss ir ļauni.

Tad zvana VID, jo mātes iesniegtā deklarācijā nav līdz galam iesniegta, un es atkal sēžu ar ārstu čekiem. Tad izrādās, ka 2019. gads tomēr ir pieņemts. Es varu laimē diet, bet 2017. gadu klabinu vēlreiz. Pirmajā mēra dienā noskatījos četras doķenes, tagad čeki un tupums.

Kolēģe Maija pārsūta holokaustā izglābtā ebreja dēla atmiņas no Vācijas, vēstule sākas tik aizkustinoši: „Es gribēju īsi uzrakstīt par fotogrāfijām. Bet nokļuva vesels romāns.” Es apraudos, jo tas romāns ir neticami skarbs, bet ar mazdrusciņ laimīgam beigām.

Dievs bija iemīlējies,
Pasaulē laizdams Gauju.

Raksta Varde, ka bailes ir dvēseles ienaidnieks un jāiet uz Gauju uzspēlēt domino. Kopā ar vīrusu ir atnācis vecums, kad tu bliez ar kauliņiem pa lielo galdu un kliedz „riba!”. Vērmaņdārzam vēl par aukstu, tur mēs apdraudētu vecus cilvēkus. Gauja laikam rīt arī būs ciet, un tad viss, jo mājā man nav domino un naudu tagad tādiem niekiem bail tērēt.

Es jau sataisījos kāpt tramvajā, bet VID darba skudras pametušas savu pūzni un devušās ar 11. tramvaju mājup. Vagonā ir pārāk daudz šallēs satītu seju, jo vilna, ka zināms, ļoti labi filtrē Covid-19. Izsaucu taksi, šoferis Guntis saka, ka ejot sūdīgi „ne roķenes vairs, ne lidostas, ne nakts autobusu”. Roķene esot Rokkafejnīca, es nezināju, ka mums tāda vispār ir. Domāju, ka tāda ir tikai Liepājā ar visādām Līvu un Igo ģitārām. „Parasti ap trijiem jau bija lidenes, viss bija.” Nopelnījis sešu stundu laikā 26 eur, bet Boltam jāmaksā 40 eur un vēl benzīns. Viņš man novēl veselību, domino spēlei noteikti noderēs. Garām pabrauc tukšs 1. tramvajs, kurš parasti uz vakarpusi atgādina visu vecumu sardīņu bundžu.

Rimi neko nedrīkst aiztikt, tas nozīmē, ka uz avokado arī karantīna, jo tos vienmēr kāds ir apmīcījis. Atliek pastaigas kapos, jo tur neviens neko neaiztiek. Cilvēku kapiņos daudz, bet visi jau zem zemes.

Vakar Una ieslēdza olu pulksteni un neviens 30 min nedrīkstēja pieminēt koronu. Sākās Dekamerona īsā versija tiem, kam uzmanības deficīts. Mēs runājām izdomātā poļu valodā, Karīna stāstīja, kā sarakstījusies ar poļu puikām bērnībā, Andžejam bija lokaina ševeļūra, tāda dīvaina sasuka, kuru ķemmē no aizmugures uz priekšu. Varde izstāstīja par aktieri Karcevu, kurš Odesas viesnīcā vilkās pa koridoru. Aiz muguras šveicars sauca nopakaļ: „Jaunais cilvēk, jaunais cilvēk!” Karcevs pat neatskatījies. Pie numuriņa durvīm viņš tomēr atskatās. Apkopēja šveicaram pārmetoši saka: „Pareizi dara, ka neatskatās, nu kāds viņš jaunais cilvēks. Paskaties, cik tad viņam vispār atlicis!”

 

Santa Remere
17.03.2020. Ārkārtas detokss

Es zinu, ka ārā notiek milzīgas nepatikšanas. Šodien visvairāk jūtu līdzi nelaimīgajiem, kas mašīnu rindā iesprūduši pie Polijas/Vācijas robežas, varu tikai iztēloties, cik tas ir mokoši, absurdi, klaustrofobiski. Medicīnas teltīs mirstošajiem pagaidām spēju just līdzi tikai ar prātu, šis izmisums emocionāli vēl liekas tik tālu kā Sīrija, kuras ziņām katru dienu paeju garām kā bezpajumtniekam – rezignēti, bez spējas kaut ko ietekmēt. Bet viss strauji mainās, un es apzinos, ka jau pēc nedēļas varbūt ēdīšu savu cepuri, taču pašlaik manā dzīvē vēl nekas nav mainījies uz slikto pusi. Šī atziņa gan nāk reizē ar skumju apjausmu, ka varbūt man nav bijusi īsta dzīve – neesmu tieši atbildīga ne par vienu uzņēmumu, darbinieku, pasākuma norisi. Principā bez manis plašāka sabiedrība var diezgan labi iztikt, tomēr mana rīcība tīši vai netīši var ietekmēt citus, jo mēs visi, kā izrādās, esam savienoti diezgan ciešā ķēdītē.

Strādāju no mājām jau gadiem, bieži daru to kopā ar bērniem un sociālā izolācija man ir jau iestaigāta taciņa. Sākumskolnieks pārnāk ap vieniem, bērnudārziniekam visa grupa šogad ir bijusi slima jau vairākas reizes, un šī mums ir jau kāda trešā karantīna – kurš tās vairs skaita? Jā, bērni ir drusku atstāti novārtā, kamēr uzrakstu vai iztulkoju tekstu, bet mums ir konstruktori un multenes, kuru pietiks vēl ilgam laikam. Jaunie apstākļi, kad arvien vairāk cilvēku uz laiku nonāk „mājas birojā” jeb no mājām strādājošo māmiņu statusā, man rada pat tādu kā saviesīgi pacilājošu sajūtu – varu drošāk dalīties šīs rutīnas izpausmēs un gandarījumā, ka pa vidu darbiem esmu uzcepusi cepumus un pat notamborējusi bērnu pasūtīto dinozauru.

Kopš ārkārtas stāvokļa noteikšanas man sāk mazināties zilie loki zem acīm, jo atcelti vairāki darbi, kurus būtu bijis grūti paspēt, par kuriem būtu jādeg, jādomā naktī, kad beidzot ir kluss, un par kuriem ir bijis grūti sev atzīt, ka ir par grūtu. Vairs nav jānervozē par to, lai dzirdētu modinātāju, un nav jācīnās ar bērniem, spiežot iet uz skolu un dārziņu, no kura pēc pāris stundām tāpat zvanīs un teiks, ka mazais atkal klepo un jāved mājās. Varam neiet sēdēt pārslogotās ārstes uzņemšanas telpā, lai dabūtu attaisnojuma zīmi, receptes nevajag – tās vēl palikušas no iepriekšējās reizes. Mēs šīs dienas jūtamies vispārēji laimīgāki un pat neguļam līdz desmitiem, bet pieceļamies diezgan laicīgi paši ar savu iekšējo pulksteni. Es nododu darbus bez atgādinājuma par nodošanas termiņu, bet, ja kaut ko nepaspēju, varu pateikt – ak, man bērni mājās neļauj! Un apkārtējie izturas saprotoši, jo mani teksti nav neatliekamas dzīvības glābšanas operācijas, kamēr palikšana kopā ar bērniem reizēm ir.

Sāku just saķeri ar dzīvi – cik daudz es izdaru, kāpēc to daru, nevis tikai paklausu, jo kāds gaida, kādam vajag, kaut šo kādu nekad neesmu satikusi. Manās darba attiecībās ir parādījies es. Pieļauju, ka ne uz ilgu laiku, jo, atceļot kultūras pasākumus, atceļas arī mans kauliņu apgrauzējas darbs.

Vēl es beidzot varu nenervozēt par visiem pasākumiem, uz kuriem neaiziešu. Jūtu atvieglojuma sajūtu, kad kaut kas tiek atkal atcelts. Stulbi, bet tā ir. Ceru sagaidīt brīdi, kad gribēšu pasākumus atpakaļ, un zinu, ka tāds pienāks, bet es gribu tos pati sagribēt, nevis iet tikai tāpēc, ka citā laikā nebūs vai citādi nebūšu lietas kursā. Digitālās simfoniju pārraides nav domātas man, pat ja idejiski atbalstu mākslinieku vēlmi turpināt pulcēt un dalīties, vismaz kaut kādā formātā vēl parādīt priekšnesumu, kas ilgi ticis gatavots un gaidīts. Bet simfonijās man patiešām vajag klātbūtni, internetā es paeju tām garām. Kā bezpajumtniekam.

Patiesībā jau daudzus gadus gandrīz neesmu klausījusies mūziku mājās vai austiņās, jo neesmu spējusi sevī atrast tai telpu, mēģinot paspēt katru dienu. Manī nav bijis vietas, kur ielaist mūzikas radītās sajūtas, bet aizvakar vakarā sēdēju uz dīvāna un klausījos dziesmu pēc dziesmas. Muļķīgas, vienkāršas, sentimentālas – es atkal tās sajutu. Varbūt eksistenciālais fons atrāvis vaļā kādu sprostu, bet varbūt man tiešām bija vajadzīgas brīvdienas – bez paredzama gala, bez stresa par to beigšanos, un tikai ārkārtas stāvoklis mani ir piespiedis paņemt šo pauzi.

Es gribētu kaut kā ietekmēt notikumus, un pašlaik tas ir iespējams vēl pavisam vienkāršā veidā – savedot kārtībā sevi, lieki laukā neejot, lieki nepērkot, neejot slimam pie citiem un nelaižot uz skolu slimus bērnus. Un tas ir tas, ko man jau labu laiku ir gribējies. Es esmu spiedusi sevī skrienošās pasaules ritmu kā tādus sausus kartupeļus. Tā vietā, lai piešķaudītā zālē noskatītos bērnu izrādi, kurā atgādina, cik svarīgi ir atrast laiku, ko pavadīt kopā ar bērnu, un cik sliktas pretējā gadījumā var būt sekas, man beidzot ir iedots pats šis laiks, kurā būt kopā, nemeklējot, kur aiziet un kā nodarbināt.

Es saprotu, ka būtu jābaidās no gaidāmās neparedzamības, bet manas sajūtas drīzāk liek domāt, ka esmu beidzot sataustījusi pamatu zem kājām. Sen neesmu apmeklējusi ballītes – parasti tikai paskatos, vai pietiekami daudzi ir atķeksējušies pie pasākuma, un nodomāju, ka gan jau citi aizies manā vietā, jo man nav spēka, nav laika. Aizvakar nolēmu iet pret straumi un kaut ko darīt pati savā vietā. Noliku gulēt bērnus un pusnaktī aizgāju ciemos pie cilvēka, kurš izmisīgi lūdza ciemos visus savas frendlistes simtus. Biju atnākusi vienīgā.

 

Par projektu

Vairāku gadsimtu garumā dienasgrāmatas rakstīšana ir bijis svarīgs pašrefleksijas veids. Gluži kā pašterapija, kas palīdzējusi tikt galā ar pārdzīvojumu un satraukumu, jo sevišķi tad, kad pasaule pēkšņi pārvērtusies un mūsu dzīve līdz ar to. Arī glābiņš laikā, kad dienām ilgi viss ir apstājies un stāv uz vietas. Ikdienas ieraksti dienasgrāmatā kā strīpiņas, iegrieztas stenderē, atgādina, ka laiks tomēr rit.

Dienasgrāmata ir savāds žanrs, kam tikpat kā nav robežu. Noteiktais ir tikai datums. Tas rakstīto pārvērš dienasgrāmatā. Viss pārējais – tas, ko autors vēlas fiksēt. Ikdienas mirkļi, pārdomas, vārdos izteiktais tas, kas notiek un nenotiek, domu dzīles vai izburtots klusums. Svarīgos notikumus un arī šķietami nenozīmīgo, kas kādā brīdī, iespējams, kļūs par liecību kādam lielās vēstures pagriezienam. Bet varbūt arī nekļūs. To mēs nezinām. Dienasgrāmata ir patvērums laikā. Un subjektīvā laika arhīvs.

Tomēr dienasgrāmata noder ne tikai dvēseles „izlikšanai” vai notikumu fiksēšanai zem datuma ieraksta. Rakstīšana ir sociāla darbība, kas paredz lasītāju – īstu vai iedomātu. Lasītāju, kas lasa tagad vai lasīs vēlāk – kaut kad nākotnē, par kuru rakstītājs nav zinājis itin neko. Dienasgrāmatas lasītājs vienmēr ir zinošāks par rakstītāju. Jo sevišķi spilgti to sajust var brīžos, kad notikumi steidzas laikam pa priekšu. Šodienas ziņas rīt jau tapušas vecas. Šodien kārtojam somas un atvadāmies no draugiem un radiem pirms aizbraukšanas, bet rīt jau robežas ir slēgtas. Vakar domātais ir viegli aizmirsts, bet pierakstītais – ne. Tu paliec savā vakardienas dienasgrāmatā kā muļķītis. Tomēr patiess, kāds biji, un nākotnes neizgrozīts. Cita dienasgrāmatas lasīšana ļauj sajust pagātnes laiku īstāk, vienkāršāk un bez nākotnes diktāta par to, kas no visa tā, kas pierakstīts, vēlāk būs izrādījies svarīgs. Lasīt cita dienasgrāmatu, kas tapusi nule, – tā ir privilēģija. Kā laika zupas šķīvja dalīšana.

Dienasgrāmatas, kas tapušas revolūciju, karu, krīžu, traģēdiju, katastrofu laikā, kļūst par nozīmīgu balsi sabiedrības vēsturē. Tās ir viena no pagātnes personiskajām un subjektīvajām dimensijām, kas ļauj iejusties vēstures notikumos un atklāt, kā tie izdzīvoti tobrīd. Dienasgrāmatas līdztekus citiem autobiogrāfiskajiem naratīviem sniedz unikālu iespēju ielūkoties iepriekšējo paaudžu domu un izjūtu pasaulē, iepazīt tās un mēģināt saprast. Tāpēc dienasgrāmatas ir tik svarīgas.

Pandēmijas dienasgrāmata ir projekts, ko interneta žurnāls Punctum īsteno kopā ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu ar mērķi noskaidrot un ar dienasgrāmatu ierakstiem dokumentēt to, kā mūsu sabiedrība jūtas šodien – situācijā, kad ir tik daudz nezināmā, kad esam spiesti izolēties un laiku pavadīt savos mājokļos vairāk nekā jebkad iepriekš. Taču vairāk par visu šī projekta mērķis ir radīt kopības sajūtu, jo kaut arī katrs savās četrās sienās, tomēr esam vienā laivā.

Ik dienas Punctum publicēs literātu, publicistu, mākslinieku un citu kultūras jomu pārstāvju dienasgrāmatu ierakstus. Līdztekus LU LFMI Latviešu folkloras krātuves Autobiogrāfiju krājumā tiek veidota kolekcija Pandēmijas dienasgrāmata 2020, kur ārkārtas situācijas laikā tapušās dienasgrāmatas var iesniegt ikviens, sūtot tās uz garamantas@lulfmi.lv. Visi šajā projekta iesniegtie materiāli (rakstītie un fotografētie) tiks saglabāti un padarīti publiski pieejami digitālajā arhīvā garamantas.lv

Sanita Reinsone

Dalies ar šo rakstu