punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Sliktu dizainu neskatos

Guntars Sietiņš

22/06/2020

 

Guntara Sietiņa perfekcijas grafikas mākslā, šķiet, zina visi, tomēr tikpat liela viņa darba sastāvdaļa ir arī grāmatu māksla. G. Sietiņš vairākkārt ieguvis balvu Zelta ābele, veidojis dizainu vairāk nekā 100 mākslas un daiļliteratūras grāmatām. Savā radošajā darbībā neatkāpjas no augstas kvalitātes uzstādījuma un mērķa skaidrības. Pašreiz kā Grafikas katedras vadītājs māca jaunos grafikas meistarus Latvijas Mākslas akadēmijā, kur arī norisa mūsu saruna. 

Dzintra Romanovska

 

Kas ir Guntars Sietiņš? Mākslinieks? Grāmatu ilustrators?

Šodienas sarunā esmu koncentrējies runāt par otru manas darbības pusi – grāmatu mākslu. Par ilustratoru es kļuvu nejauši. Kad vēl studēju Latvijas Mākslas akadēmijā, paralēli studijām pēdējos kursos strādāju par mākslinieku Preses namā avīzes Rīgas Balss reklāmas pielikumā, vēlāk to pārdēvēja par Rīgas Reklāmu. Vienu vasaru mani uzaicināja aizvietot laikraksta Pionieris mākslinieci Elzu Stalidzāni. Čakli katram numuram zīmēju visdažādākās ilustrācijas, tajā skaitā Vijas Upmales stāstam Slepenais rēbuss. Rakstniecei tīri labi tās patika. Tika plānots izdot grāmatu izdevniecībā Liesma, un man piedāvāja darbu. Tā bija mana pirmā grāmata, kurai es pieķēros ļoti nopietni. Stāsts bija par zēniem, kas paši lika kopā, remontēja mopēdus. Es braucu uz Biķernieku trasi, kad tur notika Zelta mopēds, fotografēju to vidi, lai zīmējumos būtu atbilstība realitātei. Tad vēl sekoja dažas grāmatas, bet pēc akadēmijas beigšanas es vairāk zīmēju ilustrācijas un grāmatu vākus izdevniecībai Sprīdītis, taču pēdējos gadus esmu pakāpeniski pārgājis uz grāmatu dizainu un maketēšanu.

 

Man šķiet, ka grāmatu ilustrācijas nosacīti var iedalīt divās daļās – tādas, kas patiešām skrupulozi ilustrē tekstu, un tādas, kas sniedz papildu ideju slāņus un nozīmes. Kuram no abiem vairāk piekrītat? 

Drīzāk detalizētām ilustrācijām, bet domāju, ka tieši tas no manis tiek gaidīts. Varu minēt Zentas Ērgles Pāri gadiem bērnības zemē, kurā attēlota Rīgas 1920. gadu vide, arī Aleksandra Čaka Pavasaris pilsētā. Es ļoti daudz meklēju un skatījos vēsturiskās fotogrāfijas, pētīju dažādus materiālus, gāju uz muzejiem. Man bija svarīga katra detaļa. Piemēram, kā izskatījās telefona aparāts vai kā mainījās pati Rīga kāds izskatījās Splendid Palace, pirms vēl to aizbūvēja ar kinoteātri Spartaks.

 

Vai nav tā, ka bērniem grāmatas paliek atmiņā tieši ilustrāciju dēļ? Piemēram, spilgti atceros grāmatu Pasaka par bizi no savas bērnības, kuru ilustrēja Kristīne Jurjāne.

Nu, es nekāds romantiķis nebiju. Man, pirmkārt, patika grāmatas, kur bija kaut kādas aktīvas darbības – pirāti, pusaudžu detektīvi un tādas lietas. Un tās maziem bērniem domātās grāmatas ar lielajām, apaļajām acīm – man kaut kā tie tēli ļoti nepatika. 

 

Drīzāk devāt priekšroku reāli atveidotiem tēliem? 

Bērnu grāmatu ilustrācijas ir tēma, par kuru es vismazāk vēlējos runāt. (Smejas.) Jo neuzskatu sevi par īstu ilustratoru. Es domāju, ka mēs runāsim par to, ko daru pēdējā laikā.

 

Tad izstāstiet, ko jūs darāt pēdējā laikā.

Nu, vairāk veidoju grāmatu maketus, un man patiešām ļoti patīk to darīt. Esmu no tiem dinozauriem, kas sāka pirmās grāmatas taisīt QuarkXPress programmā, kad InDesign vēl nebija. Grāmatu maketu veidošanā man patīk tas, ka ir daudz kas jāaprēķina, jāizveido matemātiskie moduļi, kas būtu savstarpēji saderīgi. Strādājot pie grāmatas maketa, jāsabalansē divas lietas – jāpieņem ļoti racionāli lēmumi, kas ir balstīti aprēķinos, reizē ar kreatīviem un intuitīviem lēmumiem, lai šai grāmatai piešķirtu ne tikai to sauso izrēķināto struktūru, bet arī dizaina elementus. Man liekas, tas ir burvīgi. Tieši sākotnējais process ir vissaistošākais, meklējot ideālo modeli, lai visi grāmatas elementi – sleju platums, paralēlie teksti, burtu lielums, atstarpes – būtu savstarpēji saskanīgi vienotā sistēmā. Tā ir grāmatas teorija, uz ko balstās mūsdienu grāmatu dizains, kas izveidojās pagājušā gadsimta pirmajā pusē ar Bauhaus un konstruktīvistiem. Šīs idejas joprojām ir spēkā. Mainās mode, bet pamatlietas tomēr jau ir aprobētas. 

 

Vienmēr jau gribas pajautāt māksliniekam: „Kā dzimst tā ideja?” Tāda urķēšanās nez vai māksliniekiem iet pie sirds, un tomēr – kā nonākat līdz kādam konkrētam grāmatas dizainam? Vai tas katru reizi ir cits ceļš?

Jā, katru reizi ir cits. Burvība ir tajā, ka divus vienādus maketus nav iespējams uztaisīt. Kādreiz gribas atkārtot kaut ko, kas jau reiz ir veiksmīgi izdevies. Kādus dizainiskus elementus iecelt citā grāmatā, bet nekas nesanāk, jo katrai grāmatai ir pilnīgi cits saturs un vizuālais materiāls. Kādreiz neatkarīgi arī no teksta, skatoties ko citi dara, mēģini domāt savus risinājumus un izdomā kaut ko tādu, kas pašam šķiet labs, ko varētu izmēģināt jau pirmajā grāmatā, kas nāk priekšā, bet izrādās, ka nevar. Katrai grāmatai ir vajadzīga pilnīgi cita pieeja. Vispirms ir jāapkopo visi materiāli, jāsaprot, kas būs grāmatas mērķauditorija un vēl jārespektē autora, izdevēja vēlmes, tad tas makets arī top. Kā jau es teicu – sākuma posms ir tas radošais moments, bet tālāk jau seko tehniski risinājumi. Kad struktūra ir gatava, tad jāstrādā ar tekstiem, ar attēliem, jāliek tie pakāpeniski iekšā un jābūvē grāmata. Varbūt mazāk interesants ir kļūdu labošanas darbs tekstā. Tas tiešām ir tīri tehnisks. Citreiz tas var mokoši ievilkties uz vairākām nedēļām. (Smejas.)

 

Esat bijis dizaina autors Anitas Vanagas grāmatām Ilmārs Blumbergs. Es nemiršu un Latvijas grafika. 100 autori, attēli, gadi. Kā vienā grāmatā sadzīvot diviem vai simtu vienam māksliniekam?

O, jā! Sadarbība ar Blumbergu man bija fantastiska. Viņš pats, būdams ģeniāls mākslinieks un izcils scenogrāfs, jau bija izdomājis, kādā secībā grāmatā būs izkārtoti viņa darbi. Tas viņam bija pilnīgi skaidrs, tomēr viņš grāmatas dizaina veidošanā ļoti uzticējās man. Es no viņa grāmatas tapšanas laikā ļoti daudz ko mācījos. Nevis par grāmatu mākslu, bet lielajām, svarīgajām lietām – par mākslu vispār. Dizaina jautājumos Ilmārs uzklausīja arī manus ieteikumus. Es tomēr pastāvēju uz to, ka grāmatas maketā jābūt stingrai struktūrai. Tā ir grāmata, par kuru man pašam nav kauns. Un es joprojām priecājos un ik pa laikam pāršķirstu. Man patika Ilmāra radošā pieeja – lūk, šajās lapaspusēs viņš kā tāds provokators izdomāja, ka mēs ieliksim attēlus, kas ir drukāti viens uz otra. Un tā nav nekāda imitācija. Tā bija viņa ideja, un mans uzdevums bija sagatavot abus attēlus tā, lai, drukājot tos vienu uz otra, kopējais krāsu daudzums nepārsniegtu 300%, jo šeit uzreiz bija astoņi CMYK kanāli. Vajadzēja ļoti precīzi sagatavot abus attēlus, it sevišķi tumšākajās vietās, lai tur nerastos piķis un neatspiestos krāsa. Ar projekta vadītāju viss bija saskaņots. Viņa zināja, ka grāmatā būs tāds… 

 

Radošais pieskāriens?

Jā, nevarēju atrast vārdu, kā nodēvēt šādu patvaļu. (Smejas.) Un vienalga drukas dienā man zvanīja no tipogrāfijas un satrauktā balsī teica, ka ir notikusi briesmīga kļūda, ka nodrukāts viens attēls uz otra! Ko mēs tagad darīsim? (Smejas.)

 

Nu ja, tas jau tāds līdzīgs joks kā viņa izstādē ar to troksni.1

Jā, jā. Grāmatu mākslā ir kāda vērtīga lieta – iznāk tikties ar lielām personībām, rakstniekiem, māksliniekiem. Esmu arī scenogrāfam Andrim Freibergam taisījis katalogu. Ar rakstnieci Zentu Ērgli man vēl iznāca tikties, un tas bija ļoti satraucoši, jo man Zentas Ērgles grāmatas bērnībā ļoti patika. Noteikti vēl jāpiemin Jānis Baltvilks un romāna Odu laiks autori – Lienīte Medne-Spāre, Vladis Spāre un Juris Zvirgzdiņš.

 

Grāmatas autors parasti ir galvenais virzītājspēks. Reizēm autora vēlmes saduras ar mākslinieka iecerēm.

Autori parasti nediktē savus noteikumus. Diktēt noteikumus patīk pasūtītājam. Man vienreiz autoservisā sīku remontu vajadzēja, domāju – nu, pastāvēšu tepat blakus, paskatīšos. Meistars pateica: „Ja tu te stāvēsi un skatīsies, samaksa būs divreiz lielāka.”  Man bija kāda saruna, kurā pasūtītāja par grāmatas mākslinieka lomu izteicās, kas tas jau nav nekas sarežģīts, tur tikai jāpabīda klucīši, jo viņa esot sēdējusi māksliniekam blakus un redzējusi, kā to dara. Par laimi, viņa to neteica par manu darbu, es droši vien būtu ļoti aizskarts. Bet ir arī tā, ka pasūtītājs pilnībā tev uzticas. Tad strādāt ir vieglāk un arī rezultāts ir labāks. 

 

Grāmata tomēr ir komandas darbs.

Jā, protams. Mūsdienās māksliniekam ir jāzina ne tikai, kā grāmatu salikt datorā, bet svarīgi arī pārzināt pieejamos materiālus. Katrs sīkums ir svarīgs. Arī papīrs vākam, iekšlapām, priekšlapai tonētie papīri, kas dažreiz jāpieskaņo ļoti precīzi. Līdz pēdējiem sīkumiem – par šķirlentēm un diegiem, ar kuriem tiek sašūtas burtnīcas. Tad vēl seko visas tās papildu ekstras – reljefi, lakas, folijas, izcirtumi. Bet šos efektus nevajadzētu lietot pašmērķīgi, jo jebkurā lietā jāietur elegance un atturība.

 

Un grāmatu tekstus pirms tam lasāt? 

Jā, protams.

 

Tas ietekmē domas procesu?

Gadās jau dažādi. 

 

Kādā intervijā viens no grāmatu dizaineriem bija izteicies, ka reizēm gadās tā, ka ierauga autoru, ierauga nosaukum, un bams! pēkšņi kaut kas ienāk prātā, nemaz nezinot, kas ir iekšā. Vai tā ir gadījies?

Jā, dažkārt nosaukums iedod uzreiz rokās kaut kādus trumpjus, bet grāmatas dizainam nevajadzētu būt maldinošam. Tomēr māksliniekiem grāmatas dizains bieži vien ir prioritāte. Kā mākslinieki skatās grāmatas – uzreiz apskatās titulus, spoguli un tādas lietas. Poligrāfisti skatās līdzīgi un vēl parausta, vai diegi nenāk ārā. Tas ir tāds profesionāls niķis. Droši vien aktieriem arī ir tā, ka viņi nevar mierīgi filmas uztvert vai noskatīties teātra izrādes, un man tieši tas pats. Es analizēju labus dizainus. Sliktu es nemaz neskatos, nav nekādas nepieciešamības.

 

Minējāt, ka pats esat veidojis savas izstādes katalogu.2

Tas bija taupības nolūkos, jo pats to izdevu, pats samaketēju. Es gan nepaspēju uz izstādes laiku. Tikai pēc gada to nodrukāja. Likās, ka to katalogu tomēr vajag. Varēju taisīt to, kā vēlos.

 

Vai tas tieši neapgrūtināja?

Nē, tik traki nebija. Pirmo manu darbu katalogu, ko Neputns izdeva jau sen, 2003. gadā, man bija bail pašam taisīt. Tad gan es neriskēju, palūdzu, lai kolēģis Juris Petraškevičs uztaisa maketu.

 

Ja iznāktu monogrāfija par Guntaru Sietiņu, kāds izskatītos grāmatas vāks? Vai tās dizains būtu līdzīgs šim katalogam?

Droši vien savādāks. Tas atkarīgs no tā, kāds būs turpinājums. Pašlaik man ir tāds pārdomu posms.

  1. Ilmāra Blumberga personālizstāde Es nemiršu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls 2013. gadā.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Guntara Sietiņa personālizstāde Riņķa kvadratūra Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2017. gadā.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu