punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Pragmatiskais jūtīgums

Katrīna Vasiļevska

29/06/2020

 

Katrīna Vasiļevska noteikti nav tā māksliniece, kura skaļi vēsta par savu dzīvi un savu darāmo, –  ziņu lapās un sociālajos medijos par viņu nav daudz lasāmā. Tomēr manāmi atstātas pēdas grāmatniecībā – grāmatu dizainā, kā arī citviet grafiskā dizaina laukā Vasiļevskas darbi ir regulāri redzami. Izveidojot ciešas sadarbības ar Dienas Grāmatu, Zvaigzni ABC un daudziem citiem vietējiem izdevējiem, viņa radījusi vizuālo tēlu Noras Ikstenas, Gundegas Repšes, Dzintara Soduma un citu autoru darbiem. Vasiļevskas grāmatu dizains arī regulāri nominēts balvām. 2019. gadā grāmata Suņa dzīve, kas tapusi kopā ar Noru Ikstenu un Aivaru Vilipsōnu, ieguva Zelta ābeles balvu prozas kategorijā. Nominētas bija arī Dzintara Soduma Post scriptum (Jelgavas tipogrāfija, Dienas Grāmata) un Noras Ikstenas Mīlestība (Jelgavas tipogrāfija, Dienas Grāmata). Kaut mākslinieces saknes meklējamas Rīgā, Vasiļevska uzaugusi Kurzemē un no turienes, šķiet, pielipis pragmatiskais tiešums un humors, kas vijas cauri mūsu sarunai. To pavada arī neliekulīga un atklāta attieksme gan pret mākslu un tās procesiem, gan sevi, gan apkārtējo vidi. 

Maija Rudovska

 

Pastāstiet, lūdzu, kā jums izveidojās interese par dizainu! Kā sākāt strādāt ar grafisko dizainu?

Studēju Tallinā mēbeļu dizainu. Pārceļoties 90. gadu sākumā atpakaļ uz Rīgu un sākot strādāt interjera dizainā, tajos juku laikos es sapratu, ka nevaru cīnīties ar bandītiem un celtniecības vadītājiem. Tad radās iespēja sākt strādāt ar pirmajiem makiem, kas toreiz ienāca Latvijā. 

 

Kā izveidojās sadarbība ar izdevējiem?

Es ilgus gadus nostrādāju nevis grāmatniecībā, bet lietišķajā grafikā. Principā poligrāfijā. Vairāk ar reklāmas lietām, nevis ar grāmatām. Ilgstoši ar tipogrāfiju Gandrs, Vides studiju. Tad kādu periodu strādāju reklāmas aģentūrā RD media, žurnālā Kapitāls. Tieši ar grāmatām sāku strādāt tikai pēdējos desmit gadus. 

 

Vai atceraties pirmo grāmatas projektu?

Nevarēšu pateikt, jo man pa vidu 90. gados bija grāmatas, kuras taisīju. Pirmās laikam bija dabas enciklopēdijas – zvēru pēdas un zvēru kakas, un tamlīdzīgas lietas. (Smejas.)

 

Šogad ieguvāt Zelta ābeles balvu (prozas kategorijā) par grāmatu Suņa dzīve, kas tapusi kopā ar autoriem Noru Ikstenu un Aivaru Vilipsōnu. Kā notika sadarbība? Kā jūs kopīgi nonācāt pie grāmatas idejas?

 

Mēs esam veca trijotne. Jau daudzus projektus esam taisījuši kopā un praktiski esam visu mūžu pazīstami. 

 

Principā draugu projekts?

Jā, tur jau ir atstrādāta metodika. (Smejas.)

 

Tieši tādēļ ir ļoti interesanti uzzināt, kurš kuru lomu spēlē. Kā sadarbības projektos lietas notiek? Principā jau dizainera darbs, manuprāt, ir diezgan vientuļš, bet, kad notiek sadarbība, kurš par ko ir atbildīgs?

Konkrētajā gadījumā Nora bija atbildīga par tekstu. Vilipsōns – par sunīšu salipināšanu. Un es – par atlikušo daļu, grāmatas maketu. 

 

Es drīzāk domāju, kā kopā tiek veidota vizuālā koncepcija.

Ar tām sadarbībām ir interesanti. Man īpaši nepatīk sadarbības. Atskaitot šo gadījumu, kas ir īpašs. Normālā situācijā dzīvē esmu novērojusi, ka, lai kā tas arī būtu, māksliniekiem ir diezgan slikta izpratne par citu mākslas jomu un žanru specifiku. Proti, mūziķiem mēdz būt diezgan slikta vizuālā gaume un vizuālo mākslu pārstāvjiem – muzikālā. Man arī ir štruntīga mūzikas izpratne, ja runājam par nopietnāku izpratni, nevis tikai „patīk/nepatīk” līmenī. Man nav ne mazākā prieka klausīties priekšlikumus, kas parasti izskan sadarbībās ar citu jomu cilvēkiem. Līdz ar to es cenšos no tā izvairīties. Bet tas ir rakstura jautājums. (Smejas.)

Par Suņa dzīvi – es sākotnēji biju iedomājusies, ka būs tie salipinātie sunīši un ka es viņus fotografēšu kā skulptūras, bet tad es tos safotografēju sterilā vidē, un man tas negāja kopā ar Noras tekstu. Sāku klejot ap māju un likt viņus krūmos un vēl visur, kur nu suņi dzīvo, un tad rezultāts sanāca šāds. 

 

Kā jums veidojas sadarbība ar izdevniecībām? Jums, protams, ir savi izdevēji, ar kuriem jau ilgstoši strādājat.

Ir izdevniecības un ir individuāli projekti. Šo to mēģinu iniciēt arī pati. Ar Dienas Grāmatu es regulāri spēju sastrādāties. Pagājušogad uztaisīju lielāku darbu par Rundāles pils muzeju. Tāds priecīgs mirklis, rets gadījums, kad šo projektu franču izdevniecība nopirka, lai izdotu Francijā. Parasti ārzemju izdevniecības pērk tikai tekstu, bet šajā gadījumā nopirka ar visu maketu. Tad nu tūlīt vajadzēs ķerties klāt franču dizainam. 

 

Runājot par dizainu, ko veidojat prozas darbiem. Man kā cilvēkam, kurš nestrādā ar praktisko pusi, bet gan vairāk skatās, reflektē un uztver, interesē, kā rodas impulss par ideju. Kā jūs nonākat pie vizuālā risinājuma? Vai tas ir intuitīvs process vai kas cits?

Es tomēr mēģinu to darīt nedaudz citādāk. Pirmkārt, es grāmatu kārtīgi izlasu vienu vai divas reizes. Ja, vienu reizi izlasot, kaut kas ienāk prātā, tad labi. Ja ne, tad lasu vēl. Grāmatā tomēr svarīgākais ir saturs, ja tā nav bilžu grāmata. Svarīgi, lai rastos darba noskaņa un lai raisītos interese, kas nebūtu pretēja konkrētajai mērķauditorijai jeb grāmatas lasītājam. Tas tomēr ir praktisks dizains, kurā ir jāatrod balanss starp cenu un iespējamo pircēju. Es nevēlos padarīt konkrēto grāmatu nenopērkamu. 

 

Žēl, ka idejas nevar brīvi lidot…

Ir, protams, dažāda rakstura projekti. Ir sponsorēti, nekomerciāli projekti, kur dizainers var izpausties visās savās vēlmēs un darboties pašmērķīgi, radot grāmatu kā dizaina objektu. Bet, ja praktiski strādā ar izdevniecībām, tam produktam ir jāiegulst zināmās realitātes robežās. 

 

Kad es skatījos jūsu dizainētās grāmatas, pamanīju, ka esat strādājusi ar vairākiem Gundegas Repšes darbiem. Attiecīgi uzreiz jautājums, vai jums ir izveidojušās kādas īpašas attiecības ar viņas darbiem? Kā jūs jūtaties attiecībā pret noteikta autora darbiem?

Man ar Repši ir ļoti labas attiecības. (Smejas.)

 

Te es domāju, kā veidojas emocionālā un intelektuālā saikne?  Jūs lasāt šīs grāmatas un domājat, kā šo grāmatu padarīt vizuālu?

Viņa tomēr ir mākslas vēsturniece, un, kad viņa izska komentārus, pekstiņi nav jāklausās. (Smejas.) Līdz ar to mums ļoti labi veicas. 

 

Vai jūs arī šad tad izlemjat, ka ar kādu grāmatu nestrādāsiet?

Jā. Tas, protams, ir atkarīgs, vai finansiāli tai brīdī ir iespējams atteikties no darba. Honorāri nav tik lieli, lai to nevarētu izdarīt, tomēr es diezgan reti atsakos no kāda darba. Parasti tas notiek saturisku iemeslu dēļ un ļoti reti. 

 

Vai ir kādas lietas, kas jūs iedvesmo idejām un procesam? Te es domāju – vide, mākslinieki vai jebkas cits? Kur jūs smeļaties enerģiju?  

Es esmu meža vecene. Man ir absolūtā atkarība no vazāšanās pa mežu, laukiem un upēm. Es, protams, arī aizeju uz izstādēm un, esot ārzemēs, ieeju kādā grāmatnīcā un pašķirstu grāmatu, bet to svešo grāmatu skatīšanās ir diezgan riskanta lieta, jo idejas kaut kur ieķeras. No vienas puses, tāpat ko jaunu diez vai var izdomāt, ja skatām poligrāfiskās iespējas un tehonoloģijas, kas ir tirgū. Būtībā labsajūtai man vajag mežu. 

 

Vai jums ir, teiksim, kāds noteikts laika posms no 20. vai 21. gadsimta dizaina vēstures, kas iedvesmo, uz kuru jūs atsaucaties?

Tallinas, igauņu skola, kas bija bāzēta skandināvu konstruktīvismā, droši vien ir kaut kur aizķērusies un iesēdusies. Laikam tas ir vienīgais. Viens, ko varu pateikt, – tagad vienu brīdi modē nākušais 60. gadu „trīsgaldiņu”, „trīskājiņu” dizains mani uzrunā mazāk. Kaut gan tas zināmā mērā sakrīt ar to laika posmu. 

 

Vai jums ir izveidojies viedoklis par mūsdienu dizainu? Ja mēs runājam par mūsdienu grāmatām – ne tikai Latvijas kontekstu, bet arī globāli?

Ir ļoti daudz kas, kas manā izpratnē ir skaists un kas man patīk. Un ir viena sadaļa, kas man ir pilnīgi neskaidra – kā šādas gaumes produkti rodas? Tie gan rodas tādās situācijās kā tagad – kad katrs, kurš grib izdot, var kaut ko izdot. Ja šķiet, ka zobs jārauj pie zobārsta un mati jāgriež pie friziera, tad grāmatu gan laikam katrs var izdot. Dažreiz jau arī labi sanāk. 

 

Kā jums šķiet, ko varētu uzlabot?

 

Protams, ir vēlme, lai grāmatniecībā būtu lielākas finanses, lai nebūtu tik ļoti „jāžmiedzas”. Tirāžas ir mazas. Pie tik mazām tirāžām cenas ir lielas. Un būtu priecīgāk, ja ar šo aspektu būtu mazāk jārēķinās. Grāmatu dizaina gadījumā radošā izpausme ir tikai viena puse. Otra puse ir materiālu, poligrāfisko risinājumu izvēle, kuru klāsts ir milzīgs, un poligrāfija Latvijā ir ļoti labā līmenī. Īpaši jauki ir strādāt ar Jelgavas tipogrāfiju

 

Vai jūs pievēršat uzmanību tam, kā atšķiras pieeja paaudžu vidū? 

Man šis tas ļoti patīk, kā strādā jaunāka paaudze. Cik es saprotu, daudziem ir arī profesionālāka izglītība. Nevienam profesionālā izglītība nav nākusi par ļaunu. (Smejas.) Jaunākai paaudzei vienīgā problēma ir pacietības jautājums. 

 

Kāds ir jūsu viedoklis par balvām? Vai tās motivē?

Nezinu, vai tas daudz motivē vai nemotivē. Ar balvām Latvijā ir visai sarežģīti tā iemesla dēļ, ka ir šaura vide un draugi un radi, kas ir iesaistīti. Es nerunāju tieši par Zelta ābeli, bet vispār. Tām bieži vien zūd objektīvais segums, kas pārvēršas subjektīvā segumā. Vienam ir slima mamma, otru vajag uzmundrināt utt. Kad konkursi ir lielāki, tad atkal ieslēdzas politiskie aspekti. 

 

Bet šeit, Latvijā, kultūrpolitikas ietvaros varbūt balvas ir svarīgas plašākai publikai? Lai parādītu, ka mākslinieka darbs tiek novērtēts? 

Jā. Popularizēšanas ziņā tam, protams, ir jēga, jo tad par to runā, tas parādās presē. Šis aspekts, protams, ir pozitīvs, un arī emocionāli tas ir jauki. Kāpēc ne! Bet es nedomāju, ka tas ir tik būtiski, jo neviena no mākslas sfērām nav sports.

 

Kādi vēl ir motivējošie faktori, lai strādātu mākslas vidē? Kā nekā mēs visi veidojam vienu ekosistēmu un esam savstarpēji saistīti. 

Es nedomāju, ka mums ir principāli kaut kas atšķirīgs no citās jomās strādājošajiem cilvēkiem. Visa tā vide, kas mums apkārt, iespaido visus. 

 

Ko šobrīd veidojat?

Šobrīd strādāju pie Aleksandra Čaka muzeja memoriālās grāmatas. Par ģimenes priekšmetiem. Cerams, ka sanāks interesanti un atšķirīgi, jo negribas taisīt katalogu. Un Nora [Ikstena] raksta jaunu darbu. Mūsu mūžīgā trijotne. Arī projekts ar frančiem. Vēl grāmata par Indriķi Zeberiņu (kopā ar Ingrīdu Burāni) – par viņa kolekciju Kuldīgas muzejā. Jau otro gadu arī taisu savu projektu Rundāles pilij par Deivida Ostina rozēm. Pils dārzā ir liela angļu rožu kolekcija. Es jau pagājušovasar, kamēr rozes tur ziedēja, tās fotografēju. Ziemā ir brīnišķīga nodarbe – katru vakaru fotošopā apstrādāju vienu rozīti. Tā ir pilnīgi izprieca! Tieši nākošnedēļ jāzvana Rundālei un jāprasa, kas ir sācis ziedēt. 

 

Dalies ar šo rakstu