punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Tamangūra

Leta Semadeni

09/07/2020

 

Leta Semadeni (1944) dzimusi Skuolā Šveices dienvidaustrumos, studējusi valodas Cīrihes Universitātē. Strādājusi Latīņamerikā, Parīzē, Berlīnē, Ņujorkā. Pārsvarā raksta dzeju retoromāņu un vācu valodā, kuru tad pārtulko no vienas valodas otrā. Tamangūra (Tamangur, 2015; Rotpunktverlag) ir viņas pirmais romāns.

Leta Semadeni saņēmusi vairākas godalgas, tostarp Graubindenes kantona Literatūras balvu 2011. gadā un Šveices Rakstnieku fonda balvu. Par romānu Tamangūra 2016. gadā ieguvusi Šveices Literatūras balvu (Der Schweizer Literaturpreis).

Jautājot Letai, kā vispār radusies ideja par teiksmaino vietu Tamangūru, viņa atbildēja: „Tamangūra ir ciedrupriežu mežs tepat tuvumā. Šīs priedes ir līdz pat 800 gadu vecas. Tā ir maģiska vieta. Reiz es ar draugiem devos pārgājienā uz Tamangūru, un tur pie Alpu būdiņas mūrīša bija lasāms vārds „Tamangūra”. Man tas likās brīnumskaisti – vienlaicīgi gaiši un tumši, gluži kā pati dzīve –, un es sapratu uzreiz: tā sauks manu jauno grāmatu.”

Tulkotāja

 

1

Ir pusdienlaiks, skan zvani, ielas jau ir tukšas. No plaisām zem kājām plūst piķis. Bērns pietupstas, ar rādītājpirkstu izķeksē kripatiņu melnās masas, ātri pakustina pirkstu gaisā šurpu turpu, lai piķi atdzesētu, tad iebāž to mutē un sāk košļāt, iedams augšup pa stāvo ielu – ātri, ar noliektu galvu un vēl pagalam pārņemts ar tā stāsta beigām, ko skolotājs viņiem šodien bija lasījis priekšā: puika un meitene, cieši piekļāvušies viens otram, aizpeld ar siena gubām piekrautā kuģi, un sarkana zelta mēness pārliek mirdzošu asti pār upi.

Piķis mutē garšo bīstami.

Tā viena auss, kas vēl ir atvērta ārpasaules skaņām, dzird tuvojamies mazus soļus; kad soļi paiet garām tai vienai atvērtajai ausij, mute pati no sevis saka labdien.

Kad neseko atpakaļsveiciens, Bērns zibenīgi izraujas no stāsta par sarkano mēnesi, sariktē brilles uz deguna un noskatās pakaļ soļiem.

Zemāk un tālāk pa stāvo ieliņu soļo rūssarkana kaza ar melnu svītru uz muguras. Viņa pagriež galvu atpakaļ un skatās tā, it kā vēlētos atvainoties par savu nepieklājību.

 

Dažreiz vectēvs Vecmammai teica: tu esi kā kaza – no vienas puses, ļoti pieķērīga, bet, līdzko saod kādu zaļumu, tā tevi vairs nenoturēt.

Īsi pēc tam Bērns sēž virtuvē pie galda un kopā ar vecmammu ēd zupu. Laiku pa laikam vecā sieviete noliek zupas karoti šķīvī un paskatās griestos.

Trešais krēsls pie galda ir tukšs. Vectēvs ir Tamangūrā.

Virtuves loga priekšā līkst plūškoks. Tā zari jau ir ogu pilni.

 

Brīdī, kad mednieku sagaida Tamangūrā, viņš pazaudē divdesmit vienu gramu, jo no ķermeņa aizvācas dvēsele, lai atgrieztos tur, kur tā dzīvojusi pirms tam.

Dvēsele klausa ieradumam, saka vecmamma, tā ir stipra, kaut arī sver tikai pāris gramus, un tā vienmēr panāks savu.

Tā var nokļūt kur un kad vien vēlas. Ar savu divdesmit vienu gramu tā jebkur atrod vietiņu, kur pabūt, atrod, kā izvilkt Vecmammu no ikdienas pelēcības. Viņa strīdas un lamājas uz dvēseli: tu neesi nekas, viņa saka, tu, nelaimes čupiņa! Ko gan lai es iesāku ar tādu nelaimes čupiņu?

 

4

Vecmammas sirds ir kā liels mežs ar cieši saaugušiem brikšņiem, ar zemiem un debesu augstiem kokiem, ar daudziem krūmiem. Tur var iet pastaigāties vai arī apmaldīties.

Tur ir arī izcirtumi, kas atklājas kā pārsteigumi. Viens solis, un Bērns pēkšņi stāv gaismā, tam pāri ir debesis, mīkstie mākoņu spilveni un saule. Tur Vecmamma ir eņģelis, kas piepilda jebkuru vēlēšanos.

Viņa lēkā pa dzīvokli, tad paņem bērnu pie rokas, aiziet ar to uz kurpju veikalu un pēkšņi nopērk sarkanās balerīnas, ko tas jau tik ilgi ir vēlējies.

Citureiz Bērns tiek dzīts cauri brikšņiem, tie saskrāpē pēdas un kājas, zari sitas sejā, tas tup tumsā un trīc Vecmammas priekšā, kura pārvēršas par raganu.

Pašam to negribot, Bērns bija atmodinājis Vecmammā sliktas atmiņas; nepareizajā mirklī bija uzsitis pa nepareizajiem klavieru taustiņiem.

Un Bērns no visa spēka ienīst Vecmammu. Kā viņa sakniebj lūpas, jo mutē izveidojies vesels sliktu vārdu kunkulis. Bērns pazīst šīs plānās lūpas, šajos brīžos tam jābūt uz vakts, tas nolien pamežā, līdz mute atkal atslābst.

Lielais kunkulis nedrīkst atraisīties. Ir tādas skaņas un vārdi, kas uzšķērž sirdi labāk par jebkuru aso nazi. Tad ir ieteicams uz brīdi nozust pamežā un būt pavisam klusam.

Ar sirdi ir tāpat kā ar locītavām, saka Vecmamma. Paskaties taču uz Indiju, viņa saka. Tur ir deviņdesmitgadīgi vīri, kas tin kājas sev ap kaklu. Arī sirds ir jātrenē. Tā jāsatricina – jānostiepj līdz plīšanai, lai tā saglabātu formu. Sirds ir jālieto, kamēr tā pukst, citādi tā saraujas un beigās izskatās kā sačervelējies kartupelis.

Viņa negrib apsēsties uz uzgaidāmā soliņa mājas priekšā, lai adītu zeķes. Vectēvam. Lai viņa zīda pēdas, labi pasargātas ar vilnu un mīlestību, atkal atgrieztos no medībām pie viņas.

Viņa atpazīst viņu uzreiz, tikko viņš parādās upes otrā pusē, mežmalā, un ar lieliem, spārnotiem soļiem iet lejup pa tiltu. Ar vai bez guvuma – viņš soļo uz priekšu kā karalis.

 

13

Īpašās dienās, vienalga, vai ciemiņi nāks vai ne, ēdamistabā tiek uzklāts galds. Tad pie Vecmammas var dabūt to mirušo putnu, kurš ir tik liels, ka nokarājas abpus lielajai svētdienas paplātei. Vecmamma putnu piepilda kā tādu zeķi. Viņa saliek tajā garšaugus, ābolus un riekstus un atkal aizšuj milzīgo caurumu. Bērns nevēlas ēst mirušo putnu ar šuvi, tas viņam kaut ko atgādina.

No plastmasas maisiņa, kas paliek pāri uz virtuves galda, vecmamma izņem aknu, sagriež to gabaliņos un piemet pannā sviestam.

Tas ir Amuse-gueule, viņa saka un baro Bērnu ar dakšiņu.

Kad Vecmamma ēd, viņai mirdz acis. Viņa atceras lielo viesnīcu, kurā strādāja kopā ar Vectēvu, un viņai patīk Bērnam par to stāstīt pēc iespējas vairāk. No ēdiena viņa šo to saprot.

Ēdiens ir labākās zāles, viņa atgādina pie katras izdevības, tas izārstē visu. Un, kad jaunības glazūra ir pazudusi, jāturas pie ēdiena. Un vēl – cilvēkam, kurš prot pagatavot labu cepeti, ir arī laba sirds.

Kad viņa naktīs nevar aizmigt, jo pa dienu jau atkal ir uzsākusi cīņu ar kādu tievēšanas kūri, tad Vecmamma mēnessgaismā kā zagle apsēžas pie virtuves galda un izēd ledusskapi tukšu. Tas nomierina.

Rīt būs jauna diena, viņa saka Bērnam, kad tas Vectēva zeķēs atkal parādījies pie virtuves durvīm, pamodies un nobijies no tukšuma gultā sev blakus, rīt būs jauna diena, tad varēs atkal nodzīt kādas kalorijas. Tās jau nekur neaizbēgs.

 

Saldo jāiet ēst uz lielo dzīvojamo istabu. Bērns vēl mazu brīdi uzkavējas koridorā un, kad nodziest gaisma, paskatās atpakaļ pa atslēgas caurumu. Tā vietā, lai visu novāktu, Vecmamma sēž pie ēdamgalda, krūtis uzlikusi galda virsmai tā, ka tās izplešas starp viņas elkoņiem līdz pat gaļas paplātes malai. Viņa skaļi skrubina kauliņus.

Nāc taču iekšā, viņa sauc, zini, šis ir pats labākais. Jo tuvāk kaulam, jo labāk.

Tad viņa ar Bērnu ieiet virtuvē, izņem no ledusskapja krējuma pudeli, iedzer lielu malku un saka: lai labāk nosēžas.

Kad putns ir nosēdies, vēderā vēl ir vieta saldajam. Viņa nespēj atteikties no saldumiem.

Tikai pirms Lieldienām Vecmamma izliekas, ka vairs neēd saldumus. Tā pieaug ilgas pēc zaķa ausīm, viņa saka. Ausis ir zaķa labākā daļa.

Vecmamma mīl ilgas, viņa tās kopj un lolo. Ilgām ir mazi, asi nagi, kas tevi vienmēr kaut kur dīda.

Uz kurieni? To vecmamma nezina. Varbūt no šejienes uz Tamangūru.

Tamangūra ir tur, kur nemaz nevajadzētu vēlēties tikt, viņa saka. Varbūt Vecmamma negrib doties turp pavisam. Tikai kādu gabaliņu, lai būtu tuvāk Vectēvam – bet ne pavisam tuvu.

Paradīzi ir grūti paciest, kamēr pats vēl neesi nomiris, viņa saka.

Galu galā arī šeit nav slikti – pie virtuves galda, kurš radīja izlaupīta veikala iespaidu ar sapluinīto putnu, vīna pudelēm, maizes garozām, ceptajiem kartupeļiem, netīro trauku kalniem, dakšām, karotēm un nažiem, un ilgām tajā vienā virtuves krēslā.

 

15

Caur nemierīgo aizkaru spraugu mirguļo ielas laternas gaisma un krīt uz Vecmammas sejas, kura izskatās tā, it kā viņa no tās būtu aizmukusi.

No ārpuses dzird kādas govs maurošanu. Var arī dzirdēt, kā govis kustas. Kā tās piešķiebj galvas uz sāniem, lai atvērtām acīm aizsapņotos savā ķermenī – par zāli un biedreņu raupjajām mēlēm.

Vējš dauzās pa svaigo sniegu, pasaule ir pārvērtusies. Arī iekšā viss ir citādāk.

No rīta, kad Bērns bija pamodies ar sarkanām acīm un sniega smaržu degunā, Vecmamma ar ieplestu labo plaukstu izdarīja tādu kustību, it kā spētu dot pavēles jebkādām briesmām, un teica:

„Kad vairs nebaidies no vientulības, tu esi brīvs.”

Bērns jau visu dienu mēģina saprast, ko nozīmē šis vārds – vientulība. Vecmamma apgalvo, ka tas ir saistīts ar dūri, kura Bērnam nemitīgi boksē pa vēderu un dažreiz neļauj tam gulēt.

 

Kamēr Bērns ar iepirkumu somu stāv uz dzīvojamās istabas sliekšņa un gaida, kad Vecmamma atkal atgriezīsies savā sejā un kaut ko pateiks, ārpusē uz palodzes nolaižas kovārnis un bakstās ap logu līsti. Vecmamma ar pirkstu kauliņiem atbild klauvējienam, kovārnis aizlido, Vecmamma pagriežas un ir atkal tā pati Vecmamma.

Jocīgi, viņa saka, jocīgi, ka govis mauro, maurošana no to purniem skan tik svešādi un izmocīti.

 

Kopā viņas aiziet uz virtuvi. Vecmamma izsaiņo karpu, kuru viņa – kā jau katru gadu – vairākas nedēļas iepriekš bija pasūtījusi pie miesnieka un kuru Bērns tagad bija atnesis no ciemata.

Uzreiz skaidrs – tā ir pārāk liela diviem cilvēkiem. Šie ir pirmie Ziemassvētki bez Vectēva. Pirms gada viņš pavisam pēkšņi bija „aizlaidies lapās, gļēvulis tāds”, kā mēdz teikt Vecmamma. Kazimirs ar sievu šogad nevar atnākt. Māte un tēvs ir pārvākušies. Palikušas tikai viņas abas, vecā sieva un Bērns. Un suns Čans.

Tādēļ Vecmamma bija ielūgusi arī Elzu no dzeltenās mājas, kura viņai dažkārt palīdzēja ar ogu lasīšanu vai gludināšanu, vai logu mazgāšanu. Šādos vakaros nevajadzētu būt vienam.

Pulkstenis sit septiņus. Elza kā eņģelis kažokādā pārsoļo slieksnim. Savās pelēkajās bizēs viņa iepinusi eņģeļmatus un bizes piestiprinājusi pie galvas ar papīra saspraudēm. Bērns mazliet baidās no Elzas, bet Vecmamma viņu dēvē par atspirdzinošu. Par lielu daļu cilvēku jau iepriekš var saprast, kas viņiem sakāms, un tas ir sasodīti garlaicīgi, to var paciest tikai tad, ja uz sejas uzliek draudzīgu masku un iekšēji nosnaužas. Turpretī Elza ir pilna pārsteigumiem, saka Vecmamma, viņa ir labs bērns, vajag tikai viņā ieklausīties. Elza var salikt kopā visdažādākās lietas un sašņorēt tās pieklājīgā paciņā. Neskatoties uz to, saka Vecmamma, es pilnīgi un galīgi esmu par sugu dažādību. Bet man trūkst līdzcietības, kas vajadzīga, lai priecīgi būtu kopā ar garlaicīgiem cilvēkiem. Manā vecumā tam pietrūkst arī laika.

Kā pārsteigumu Elza līdzi atveda Elvisu. Viņam, protams, atkal mugurā ir stulbais maskēšanās tērps, tas baltais ar mirdzošajām pērlītēm, – tas tāpēc, ka ir Ziemassvētki, saka Elza, un Ziemassvētkos viss zaigo un mirdz. Arī kalni ārpusē sacenšas mirdzumā ar pērlītēm uz Elvisa krūtīm un raida savas spices pretī mēnesim un zvaigznēm.

Tukšums Elzai blakus smaržo mazliet pēc Šanel 5 un kartupeļu pagraba – jeb vienkārši pēc Elzas. Neviens nezina, cik ilgi Elza un Elviss jau ir pāris. Kaut kad rītā pēc bezmiega nakts, savā ikdienas iepirkšanā ceļā, viņa nogāja garām Alpu rozei un zināja, ka viņai vajag tur ieiet, lai tas maksā ko maksādams, tagad, uzreiz. Lai gan bija knapi pirms astoņiem un viņai vajadzēja bažīties, vai melnais vīrs ap šo laiku jau nebūs uzņēmis savu rīta mēriņu.

Viņa atkal bija sapņojusi – par gravitāciju un laiku, kas viņas matus nokrāsoja sirmus. Gravitācija kopā ar laiku bija pret viņu sazvērējušies, par to Elza bija pārliecināta. Nav vērts sazin ko sev ieskaidrot un sadomāties, Elzai labpatika teikt; var cik uziet nodoties visādiem mirdzošiem karekļiem un kažokādas mēteļiem, bet ir neiespējami ielikt sprunguli laikam un gravitācijai spieķos. Vēlākais, vakarā, kad tu, pelēks no dienas, iekāp pidžamā, tie atkal uzbrūk, un no rīta var redzēt rezultātu.

Arī visa tā Elvisa lieta bija kaut kā saistīta ar gravitāciju un laiku. Tajā nožēlojamajā rītā tie abi iestūma Elzu pa taisno Alpu rozē un Elvisa rokās.

Un tad es ienācu bērnībā, stāstīja Elza. Pie letes patiesi vēl joprojām stāvēja skursteņslauķis, melns kā vārna, ar glāzi sarkanvīna rokā, kas tik agri no rīta šķita vēl pavisam rozā un svešādi rēgojās ārā no viņa melnajām piedurknēm, tāpat kā viņa seja no augstās apkaklītes, kurai vajadzēja pasargāt kaklu no sodrējiem.

Viņam vienmēr daudz jādzer, lai no rīkles izskalotu visus sodrējus, apgalvoja Vecmamma, kad runa aizgāja par viņu, un viņš profilaktiski to dara jau no paša rīta.

Kamēr šajā rītā strādājošā viesmīle Klaudija bija aizņemta letes dziļumā, ceļot netīrās glāzes sev pie mutes un pūšot tajās dvašu, lai pēc tam ar mīkstu drānu notīrītu svītras no sieniņām un malām, Alpu rozē ienāca Elza.

Tu vēl izpūtīsi dvēseli ārā no miesas, viņa bija teikusi viesmīlei, pēc pāris gadiem tev vairs tās nebūs. Man nekad tādas nav bijis, atbildēja Klaudija, un Elzai uzreiz bija skaidrs, kāpēc Klaudijai nevajadzēja baidīties no skursteņslauķa – viņai nebija, ko zaudēt.

Man ir daudz dažādu baiļu, teica Elza, tikai gļēvuļiem tādu nav vispār.

Bērnībā bija nelaikā pamodusies muša, tā apjukusi lidinājās zigzagos pa Alpu rozi un pievērsa Elzas skatienu mazajam galdam pa kreisi no otrajām durvīm ar uzrakstu „Darbiniekiem”. Un tur reāli un patiesi pie alus glāzes sēdēja Elviss un smērēja sev matos briljantīnu.

Kopš tā brīža viņi ir pāris. Baltās un nebaltās dienās. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Melnais vīrs vairs neko nespēja viņai padarīt.

Elviss viņu turēja savās skavās, dūdoja pie auss Are you lonesome tonight, aizglāstot no pirksta spīguli, maigi, mīļi.

Ne vienmēr ar viņu klājās labi.

Ir dienas, kad man viņam jāiedod kārtīgs spēriens pa pakaļu, teica Elza, vai nu spīguļa dēļ, vai tādēļ, ka viņš aizņem pārāk daudz vietas. Vai arī vienkārši tāpat, aiz tīrā speršanas prieka. Tai kustībai, tā, no gurna, piemīt kas atbrīvojošs.

Viņa ieturēja nelielu pauzi.

Tās vienmēr ir promesošās lietas, kas aizņem tik daudz vietas.

Dažās dienās Elza ir tik svaigi un traki samīlējusies, ka grib visiem izstāstīt par šo iemīlēšanās būšanu. Īpaši, kad viņš atkal aizlaidies lapās, piemēram, uz Parīzi, kur, visticamāk, sēž pie Sēnas ar pasaules staiguļiem un ģitāras pavadījumā dzied viņu mīļāko dziesmu.

Šādās dienās viņai mati no galvas aug kā antenas, aug pretim Elvisam, pretim TEE vilciena klaudzoņai no Parīzes. Viņa vēlas būt pie viņa, nevis šeit, šajā miestā. Elviss viņai nozadzis sirdi, un tagad tā skaļi sitas vilcienā no Parīzes ceļā uz ciematu. Tā sitas un klaudz tik skaļi, ka to var dzirdēt līdz pat Vecmammas dzīvojamajai istabai, kur Elza sēž nošļukušiem pleciem, kad viņai viņa pietrūkst.

Jā, tie pēkšņie laika lēcieni, saka Elza un noliek savus gaiši zilos kazādas cimdus grozā blakus drēbju skapim, pilnīgi neticami, ka mēs vēl esam kopā, Elviss un es. Visas tās dvēseles, kas pa šo laiku palikušas guļam kaut kur ceļmalā. Tās, kuras nevērīgi, bez nožēlas atstātas aiz muguras. Tu vienkārši maršēji tālāk, it kā nekas nebūtu bijis. Tur nu tās guļ, tās nebija uzmanījušās, tās pienāca pārāk tuvu lāpai un tagad sabirst putekļos un pelnos.

„Kas par lāpu?” jautā Vecmamma, palīdzēdama viņai izkļūt no mēteļa.

„Es,” saka Elza, „tu taču zini.”

„Protams,” saka Vecmamma un vedina viņu uz virtuvi, kamēr Elviss savā maskēšanās tērpā jau tiek sūtīts uz ēdamistabu, lai nenotašķās virtuvē.

Ēst gatavošanā vīrieši tikai traucē, it īpaši, ja viņiem mugurā maskēšanās tērps. Nekad nevar zināt, kas viņiem, šādi maskējoties, var ienākt prātā.

Elza klusē, Vecmamma klusē, uz virtuves, karpas un Bērna nogulstas kāds smagums. Bērns jūt nenoteiktas briesmas. Šādos brīžos klusums tevi viegli var aprīt, un neviens to pat nepamanītu.

Man gribas ēst, Bērns nosaka mazliet par skaļu, un Vecmamma liek Elzu pie darba. Vispirms Vecmamma ar asu nazīti notrin karpai no sāniem mirdzošās zvīņas, tad Elza veic daudzus nelielus iegriezumus, kurus apslacina ar citrona sulu. Kopā viņas piestūķē vēdera caurumu ar garšaugiem un nomizotiem, sasmalcinātiem kartupeļiem, līdz tas ir pavisam pilns. Tad karpu ar atvērto vēdera brūci novieto uz fenheļu, burkānu un salātu seleriju gultas un pannu iestumj krāsnī.

Elza ir veģetāriete un neēd arī zivis, taču ar izņēmumiem. Visu cauru gadu viņa principa pēc neēd dzīvniekus, kaut tie viņai garšo. Lai šad un tad vienalga gūtu baudījumu, viņa uz audekliem glezno ceptus gaļas gabalus un zivis, par kurām viņa tobrīd domā.

Līdz ar cepešiem, desām un citiem gaļas gabaliem Elza glezno arī bildes, kurās neko nevar izšķirt. Kad Elza ir priecīga, viņa glezno melnas bildes, kad ir bēdīga, viņa nokrāso audeklu dzeltenu vai sarkanu.

Lai nepazaudētu līdzsvaru, viņa saka. Elza pati īsti nezina, kāpēc dažreiz vienkārši krāso virsmas, bet viņa domā, ka patiesi svarīgās lietas tāpat nevar uzgleznot, tās uz šīm virsmām ir jāizgudro pašam.

 

Tikmēr Vecmamma kopā ar Elzu un Bērnu jau bija uzklājuši galdu ēdamistabā. Par spīti visam, šodien tomēr ir svētki, un tad jau neviens neēd virtuvē. Pie dažiem noteikumiem ir jāpieturas, citādi cilvēks var kļūt par daudz nepastāvīgs, un Vecmammai ir kaut kas pret nepastāvību. Nepastāvība nāk īsi pirms kritiena.

Dzīvojamā istaba pagaidām paliek slēgta. Nekad jau nevar zināt. Varbūt. Varbūt Kristus bērns jūt līdzi parastajam Bērnam un tomēr vēl izdomā piekāpt. Kristus bērns taču arī ir bērns, un varbūt visu ir redzējis – un sapratis. Ko gan viņa, mazā meitenīte, būtu varējusi darīt? Upe bija pārāk stipra, vēl mazliet, un viņu pašu arī aizrautu līdzi. Viņa bija saukusi, kliegusi.

Kluss un mazs, arvien mazāks, nekādā mērā nepretojoties, mazais brālītis satraucošā pašsaprotamībā līdzīgi bālai zivtiņai bija uzšūpots augstu mirdzošajā, mežonīgajā ūdenī, arvien tālāk prom, arvien mazāks, līdz bija vairs tikai niecīgs pleķis, līdz vilnis viņu pēdīgi paņēma pie sevis pavisam.

„Kur ietek mūsu upe?” Vecmamma kādu reizi pēc tam bija jautājusi.

Melnajā jūrā.

 

48

Kādu vakaru, īsi pēc tam, kad Vectēvs bija aizlaidies lapās uz Tamangūru, Bērns gribēja gulēt pie Vecmammas, bet viņa to aizsūtīja uz dzīvojamās istabas dīvānu.

Kad tas kā zaglīgs kaķis gribēja ielavīties guļamistabā cerībā, ka Vecmamma jau gulēs, Bērns pa durvju šķirbu redzēja, kā viņa pavisam uzmanīgi ieliek galvu iedobītē, kuru savā pēdējā naktī spilvenā bija atstājis Vectēvs.

Pēkšņi Vecmamma kļuva galīgi traka un sāka atkal un atkal grūst un triekt galvu šajā buktē ar tādām dusmām, ka Bērns pārbijās. Viņa runāja ar iedobīti tā, it kā tas būtu Vectēvs pats, tad sāka ar dūrēm zvetēt spilvenu, vienkārši akli sita – un pēkšņi kļuva pavisam mierīga. Un, kamēr Bērns sastindzis aizturēja elpu, Vecmamma sāka gaudot un rimās tikai tad, kad Bērns uzlika savu plaukstu viņai uz rokas. Izbeidz, viņa asi noteica, tu kā tāda sērga. Un nāc taču beidzot gulēt!

Bērns saprata un palīda zem segas. Kopš tās reizes tas gulēja pusē, kur bija gulējis Vectēvs.

Spilvenu kopā ar pārējo veļu nākamajā dienā savāca kaimiņiene, kura Vecmammai dažreiz palīdzēja apdarīt mājas darbus kā kompensāciju par to, ka Vecmamma viņā klausījās.

 

55

Vecmammai pieder veca, salauzta rakstāmmašīna, kurai nekur vairs nevar dabūt krāsu lenti, bet skaistu, baltu papīra lapu – gan.

Labās dienās, parasti vakaros, kad viss vajadzīgais padarīts, viņa apsēžas pie galda, uz kura stāv rakstāmmašīna, nostiepj lapu kā tas indiešu vēstuļrakstītājs no filmas, un tad Bērns Vecmammai diktē vēstuli Vectēva dvēselei.

Kad tā naktī atnāks, ilgodamās pēc siltās gultas un Vecmammas, tā varēs izlasīt šo vēstuli.

Baltajām lapām Vecmamma piešķir datumu un krāj tās mapē, lai Vectēva dvēselei vienmēr būtu iespēja tās pāršķirstīt, ja nu nekas cits tai neienāk prātā.

Pēdējā vēstulē Bērns stāsta par Kazimiru, Vectēva draugu, kurš jau atkal bija ciemos kopā ar savu sievu; Bērns Vectēvam stāsta par Kazimira sievas lielajām pēdām, kas iestūķētas milzīgās čūskādas balerīnās.

Kazimirs kļūst arvien mazāks, diktē Bērns. Drīz viņš pazudīs tāpat kā tu. Tad tev Tamangūrā būs kāds sabiedrotais.

 

56

Rudeņos Vecmamma arvien biežāk ar degošām acīm iekāpj atpakaļ laikā, kad viņa iepazinās ar Vectēvu. Atkal un atkal tas stāsts par parku. Viņa gaida zem savvaļas kastaņām, viņa ir jauna un skaista, un viņai ir sfinksas skatiens tur, lapotnes tumši zaļajā ēnā.

Viņš nāk viņai klāt, pats kā ēna, svešinieks, arvien svešinieks līdz pat nāvei. Un viņa dzird tos trīs vārdus, kas nosaka visu viņas dzīvi, – es tevi gribu, es tevi gribu.

Tad stāsts beidzas. Šņuksts.

Viņam bija pēdas kā zīds, Vecmamma atkal saka. Tā noslēdzas stāsts par parku.

 

No vācu valodas tulkojusi Signe Viška. Foto: Georg Luzzi, RTR.

Dalies ar šo rakstu