punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Žanetes cikls

Kirils Ēcis

10/07/2020

 

Žanetes cikls

 

1

Visi ciema vējrāži
Sadūrušies tavā virzienā.
Es pēkšņi esmu noklīdis mutautiņš,
Nesos tev noglāstīt pieri.

O, Žanet,
Ņem mani aiz čupra,
Bāz krūšu kabatā.
Ļauj just tavas miesas valgmi.
Es būšu pavisam kluss
Un negrābstīšos,

O, Žanet,
Ļauj parādīt tev,
Cik labi esmu audzināts
Un cik maz esmu mīlēts!

 

2

Viņa skūpsta mani aizvērtām acīm.
Es to zinu, jo manas acis stāv vaļā.

Ai, Žanet,
Vai redzi?
Briest granātāboli ar kāru liesmu –
Mums tagad ir jābūt ļoti kailiem.

Ai, Žanet,
Vai dzirdi?
Dzied strauti pārgrieztām rīklēm –
Balodis atgriežas bez olīvzara knābī.

Bet viņa –
Pārkrusto kājas,
Pirkstos virpinot telefona vadu,
Un viņas smiekli izbirst pa klausuli
Kādas lielpilsētas neauglīgajās drupačās.

 

3

Šonakt tu smaržo pēc odu atvairāmā līdzekļa,
Un tavas kājas klāj plāna smiltsērkšķu eļļas kārta.
Es tikai rāpjos un rāpjos, un rāpjos,
Un noslīdu atpakaļ zemē bez spēka.

Žanet,
Tavi ceļi ir mani neceļi.
Es skūpstu tavus celīšus.
Visas domas par marmelādi,
Nevienas domas par laimi.

 

4

Žanet, es varu būt arī sliktais puika!
Tapšu par košļeni tev matos,
Ilgi netiksi no manis tad vaļā.
Palaidīšu ciemā baumas,
Ka tev starp pirkstiem peldplēves aug.
Riņķošu ap tavu māju kā sūdu muša,
Trīs dienas un trīs naktis,
Bet uz tevi i nepaskatīšos!
Lai caurs ir tavs miegs kā izdilis deķis!
Lai paklūpi pār kukurzni, kad dārzā tu ej!
O, Žanet, es būšu tavs vissliktākais puika!

 

5

Vaļā logiem baltā opelī,
Antenā iesietu sēru lentu.
Žanet, esmu atbraucis tev paziņot:

Jau rīt, saulei lecot,
Mana dvēsele būs pametusi šīs miesas
Un izbarota plēsīgu vēju baram!

Tevis nemaz nav mājās.
Tikai tavs tēvs kaislīgi
Berzē borskābi novusa galdā
Un biezajos tabakas dūmos,
Kas plūst pār viņa lūpām,
Kamenēm salīp spārni.
Es arī novelku kreklu
Un sagatavojos zaudēt.

Vēlāk, jau pustumsā,
Braucot cauri ciemam,
Redzu tevi,
Līksmu un bez sandalēm,
Nekulturālu purnu ieskautu.

Žanet,
Kāpēc, nu,
Kāpēc, nu,
Kāpēc tu nekāp manā opelī,
Taisni tevis dēļ es pirku baltu!

 

6

Tagad es tevi nozagšu,
Kā jau mīlnieki to dara.
Tā maigi un klusītēm,
Lai gulstas pār tevi šī vara.

Nu tu redzi, cik viegli ir,
Kad no estrādes dēļiem
Padzisis pēdējais solis
Un, kā iemigusi velēna,
Tevi apņem priekškara samts.
Nu tu redzi, cik viegli ir
Nebēgt kā akmenim,
kam pieskaras tēlnieka roka.

Saldas būs tās ogas,
Kas šonakt rotās tavu ceļu,
Bet uzaustot rītam tur nebūs neviena,
Kas spētu vest tevi atpakaļ.

 

7

Vienīgais, kas palicis pāri, ir noslēpums,
Kuru turēt cieši ar abām rokām.
Aizturējis elpu uz pāris gadiem,
Atkal stāvu pie tā galda,
Uz kura man nācās tevi sadalīt gabalos.

Žanet, tu aizmārša tāda,
Aizejot atstāji manī degošu lampu,
Nu esmu pieklīdis pilns ar ķērcošām cikādēm,
Un melnas lilijas mēļo manī mellu.

Kur slēpties no šīs verdošās gaismas,
Ja pat acu plakstiņi ir cauri kā duršlaks?!

Olīvkoks raud negrimstošas asaras…

Dalies ar šo rakstu