punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Rita raiss

Ilva Skulte

21/07/2020

 

Par Andra Zeibota romānu Krauklis (Dienas Grāmata, 2020)

 

Reiz kādā jaukā 1928. gada dienā dzejnieks Jānis Ziemeļnieks dodas no Rīgas uz Valmieru, lai ilgāku laiku paviesotos pie māsas. Vilcienā brauc provinces ļaudis, un nekas neliecina par to, ka dzīvē varētu būt kas atšķirīgs no praktiskā, pragmatiskā plāna, kurā vienīgais rūpju vai satraukuma iemesls ir laika apstākļi, bērni un nākamā raža. Tas ir Andra Zeibota romāna starta punkts – grāmatas sižets aptver dzejnieka dzīves noslēguma periodu, bet stāstījums izvijas starp reālo un nereālo kā viena un tā paša pasaules skatījuma divām daļām. Biogrāfiskais romāns – pirmais izdevniecības Dienas Grāmata 13 romānu un 13 monogrāfiju sērijā par latviešu literatūras klasiķiem – pamatā iecerēts kā ceļojums uz dažādām pasaulēm un vidēm. Tas iesākas visai nebūtiski un nekad tā īsti arī nebeidzas (ja vien par beigām neuzskata nāvi, bet stāstā nāve var būt tikai epizode un ne obligāti pēdējā).

Romāna filozofiski estētiskajā kodā nozīmīgs elements ir aploce, aplis, mūžīgā atgriešanās, uz ko skaidri norāda darba pirmā un pēdējā nodaļa. Galvenais varonis ir gandrīz nepārtrauktā kustībā. Sākumā pa Vidzemes ainavu traucas vilciens, vēlāk pa Valmieru un apkārtni klejo pats dzejnieks, savukārt pārējā romāna daļā Ziemeļnieks pārstaigā dažādus Rīgas rajonus – dažādu personu pavadīts, vests, un viens pats, savādu vajadzību un problēmu dzīts. Kamēr viņš tīši un netīši satiekas ar vēsturiski atpazīstamiem un pa pusei fantastiskiem personāžiem (Eižena Finka tēlā saplūst gan viens, gan otrs), mēs, lasītāji, varam uztvert sociālās dzīves dimensiju kompozīciju un ritumu. Ielu demonstrācijas, kas pārtop grautiņos, intelektuāļu un mākslinieku diskusijas, krogi un pirmizrādes, politiskās un ekonomiskās intrigas – visu to autors ievijis dzejnieka romantiķa pavedināšanas/vajāšanas murgā. Pārdomāti tēli, tipi un vēsturisko personu atveidojumi sajaucas ar iztēli, nostalģiju, bailēm, interesi un sūtību. Tā sanākusi diezgan pārliecinoša latviska improvizācija par Odisejas tēmu, kas 20. gadsimta sākuma kontekstā pieļauj gandrīz nebeidzamu konotāciju virknes.

Tomēr autora ambīcijām ir pavisam citi apgriezieni. Romānu Zeibots aizsāk ar nopietnu Ievada vēstuli aptuveni 25 lappušu garumā, kurā, nepārtraukti pieticīgi atvainodamies par zināšanu trūkumu, sniedz pārskatu par sava literārā projekta filozofisko pamatu. Freida, Delēza, Gvatari un citu domātāju attīstīto modernitātes personu psīhes, eksistences un identitātes problemātiku rakstnieks tur ir pasniedzis meklētāja perspektīvā, un, jā, līdzās citiem strupceļiem vai mijkrēšļiem, kuros maldīties lasītājam piedāvāts kopā ar varoni, mums ir pavērts vēl viens – filozofisko konceptu latvisko tulkojumu brīnišķīgais mijkrēslis, kurā (ieklausieties vārdā vien: mij-krēslis; interesanti, kurš pirmais ieteica to lietot Nīčes darba tulkojuma nosaukumā) lielie jautājumi un tēli neizšķiramā veidolā darbojas kā funkcijas (sociālā plānā) vai dziņas (personiskā plānā), vai pasaules uzskatu strukturējoši elementi – plūstoši, sašķelti un mainīgi, kā jau postmodernismā pienākas.

Tēlojuma elementi ņemti ne vien no Ziemeļnieka dzejas motīviem, bet arī no Edgara Alana Po darbiem. Krauklis grāmatas nosaukumā ir ne vien Ziemeļnieka īstais/dzimtais uzvārds, bet arī atsauce uz Po dzejojumu, kura tēls, motīvi vai, varbūt pat precīzāk, noskaņa ir saglabāta visā darba garumā. Neskaidrie jautājumi un biedējošie tēli, kas Ziemeļnieku triec cauri visām daudzajām (vairāk nekā 600) lappusēm un Rīgas sabiedrības dažādajām aprindām, izrādās norādes uz radošās personības būšanu pasaulē. Šie ir jautājumi, uz kuriem jāatbild neatliekami un pastāvīgi dažādos griezumos un pavērsienos. Jāatbild sev pašam. Tādēļ, iegremdējoties dažādu paaudžu un gaumju mākslinieciski filozofiskajās versijās un tiekot galā ar visiem mitoloģiskajiem un neapzinātā murgiem, dzejniekam romānā jāizcīna cīņa par sevi ar apkārtējo sabiedrību – viņam ir jāizzīmē un jāpierāda sevi citu cilvēku vidū.

Ziemeļnieka tēvs, kas kā muižas stārasts ieguvis neskaidru un divdomīgu raksturu 1905. gada notikumos un dzejnieka atmiņās, ir vainas apziņas nesējs. Savukārt nelaimīgā mīlestība uz dzejnieci Valdu Mooru – emocionālās tukšgaitas izraisītājs. Vēl viens no motīviem, kas „iedarbina sirēnas dzejnieka galvā” un zināmā mērā absurdo kustību telpā, ir viņa sajūta par savas dzejas stilistisko un tematisko neaktualitāti. Freida metode šo problēmu risināšanā romānā tiek piesaukta un… atmesta.

Kraukļa centrā ir atkarība kā slimība. Tās delikātai apzināšanai un attēlošanai veltīta lielākā daļa grāmatas lappušu. Slimais un veselais, dzīvot spējīgais un nespējīgais, normālais un ārpus normas esošais, īstais un izdomātais, es un mans alter ego romānā veido nestabilas dihotomijas, caur kurām tad arī jāsaprot dzejnieka traģēdija. Šis atkarības stāsts nav par gribas trūkumu, tas ir fantāzijas žanra rakstnieka traktējums, kurā iespējams pareģot likteni un neizturēt pārbaudījumu, izpildot kādu lūgumu, savukārt personību var definēt satiktās moiras. Starp citu, šīs definētājas Krauklī ir publiskas personības. Visspilgtāk izceļas trīs modernās Rīgas definētāju loki – Raiņa/Aspazijas, Zentas Mauriņas un Zaļās Vārnas dzejnieku un mākslinieku loks, kur sievišķā noteicēja ir Biruta Skujeniece. Līdzās tam Ziemeļniekam palīdz milzīgs daudzums citu vairāk vai mazāk (stāstā) svarīgu sieviešu. Vienai – tai pašai, kam paveicas novest viņu visai tuvu ārprāta un šausmu avotiem, – ir pat vislabākie nodomi.

Savukārt dzejnieka māsa Alīda jau bērnībā ir pievērsusi uzmanību dzejnieka eksperimentiem ar valodas izteiksmes un tēlainības potenciālu – savulaik nejauši atrastais vārds „raist”, kas reiz pārsteidzis māsu, Ziemeļnieku vēlāk nodarbina kā filozofisks koncepts, ap ko arvien konkrētāk centrējas dzejnieka skatījumā uztvertie notikumi. Šajā nefiksējamā kustībā, kuru dzejnieks, radītājs, romantiķis pārdzīvo dziļāk kā citi, viņš reizē tiek samalts un top kā dzejnieks. Un nav izejas no apburtā loka. Viss atgriežas un atkārtojas, reizē dziļāk un tumšāk un īstāk. Un tad izrādās, ka tās ir tikai iedomas, bet reālajā dzīvē ir bērni, lauku darbi un laika apstākļi.

Romāna stils ir romantiski tēlains. Varētu teikt, ka, šādā romantiski tēlainā stilā uzskicējot dzejnieka iedomu ainavas un norises un iemontējot tās dokumentāli bāzētos stāstījuma fragmentos, Andris Zeibots kaut kādā mērā pārbauda lasītāja pacietības robežas, jo stāsts pastāvīgi aizplūst izdomātos lidojumus. Bet tieši tad parādās arī vēlamais blakus efekts – romantika gandrīz kā narkotika –, dīvaini ģērbtajam kungam tiek piešķirts pārdabisks vēstījums un daiļā dāma vienmēr un visur parādās bīstamākajā brīdī.

Bet, romānam aizsākoties, par to visu vēl nekas nav zināms. Vasaras sākuma augstais raiss paver visdažādākās iespējas un versijas, un Gaujas krastos vēl aizvien ir romantiskas pastaigu vietas…

Dalies ar šo rakstu