punctum

Literatūra un kultūra

Bluets

Megija Nelsone

23/07/2020

 

Megija Nelsone (1973) ir ASV rakstniece, kuras tekstus daļēji var raksturot kā „dzīvi caur teorijas prizmu”. Grāmatā Bluets, kuras nosaukums no teksta noprotamu iemeslu dēļ atstāts netulkots, šī prizma iekrāsota zila. Autores mīlas, draudzības un ciešanu apraksti, pasniegti 240 sadaļās jeb propozīcijās, ir savīti ar plaša spektra pētījumiem par šo krāsu. Fragmentu atlasē dažas no tematiskajām līnijām izvēlējos izcelt vairāk par citām, taču cerams, ka par grāmatu tāpat būs radīts pilnvērtīgs iespaids.

Tulkotājs

 

1. Ja nu es sāktu ar to, ka biju iemīlējusies krāsā. Ja izteiktu to kā grēksūdzi; ja sarunājoties plēstu skrandās mutautiņu. Tas sākās lēni. Atzinība, patika. Tad kādudien viss kļuva nopietnāk. Tad (veroties tukšā tējas krūzē, kuras apakša nosmērēta ar plānu, brūnu, jūras zirdziņa formā savērptu ekskrementu kārtiņu) tas kļuva kaut kā personiski.

2. Un tā es iemīlējos krāsā – šajā gadījumā zilajā – kā burvestības savaldzināta, un pārmaiņus centos gan noturēties šīs burvestības valgos, gan atsvabināties no tiem.

3. Un kas par to? Labprātīga delūzija, jūs teiktu. Ka ikkatrs zilais objekts var būt degošs krūms, konkrētam aģentam paredzēts slepens kods, krusts kartē, kas pārāk plaša, lai to atritinātu pilnībā, un tomēr tajā attēlots viss izzināmais Visums. Kā gan ikkatra zilā atkritumu maisiņa driska, kas sapinusies ērkšķu krūmā, vai koši zilie brezenta gabali, kas plandās virs ikvienas pasaules mājeles un zivju stenda, var savā būtībā izrādīties Dieva pirkstu nospiedumi? Mēģināšu paskaidrot.

4. Atzīstu, varbūt biju vientuļa. Zinu, ka vientulība var izraisīt svelošu sāpju uzplūdus un tādas sāpes, pietiekami ilgi paliekot svelošas, var sākt atgādināt vai rosināt – izvēlieties vienu – spēju aptvert dievišķo. (Tam vajadzētu raisīt aizdomas.)

7. Taču kāda veida mīlestība tā ir? Nemuļķo sevi, saucot to par diženumu. Atzīsti, ka esi muzejā stāvējusi iepretim pulverveida ultramarīna pigmenta kaudzītei stikla glāzē un jutusi urdošu tieksmi. Taču – darīt ko? Atbrīvot to? Iegādāties? Uzņemt kā barību? Dabā ir tik maz zilas pārtikas – patiesībā zils dabā mēdz signalizēt ēdienu, no kura jāizvairās (pelējums, indīgas ogas) –, ka kulināri ēdiena servēšanā iesaka izvairīties no zilas gaismas, krāsojuma un šķīvjiem. Tomēr, kaut dažiem šī krāsa var gluži burtiski sabojāt apetīti, citiem tā tiek pastiprināta. Var, piemēram, sagribēties izstiept roku un izjaukt pigmenta kaudzi, teiksim, sākumā nosmērējot ar to pirkstus, tad pasauli. Var sagribēties to atšķaidīt un izpeldēties tajā, var sagribēties ar to nosmiņķēt krūtsgalus, var sagribēties tajā nokrāsot jaunavas šķidrautu. Taču tā zilums tāpat paliks neaizsniedzams. Tā pa īstam ne.

18. Agra pavasara silta pēcpusdiena. Ņujorka. Mēs aizgājām uz Čelsī viesnīcu nokniebties. Pēcāk no mūsu istabas loga vēroju zilu brezentu plandāmies uz jumta pāri ielai. Tu gulēji, tāpēc tas bija mans noslēpums. Tas bija ikdienības pleķis, gaiši zila pārsliņa visapkārtējā drēgnā likteņa vidū. Tā bija vienīgā reize, kad pabeidzu. Tā būtībā bija mūsu dzīve. Tā drebēja.

22. Dažas lietas tomēr mainās. No dzīves var ņemt un noplīst membrāna kā sarecējušas krāsas plēksnīte no bundžas augšas. To dienu es ļoti labi atceros: biju saņēmusi telefona zvanu. Kāda draudzene bija iekļuvusi negadījumā. Nebija skaidrs, vai izdzīvos. Viņai tikpat kā vairs nebija sejas, un mugurkauls divās vietās bija salauzts. Viņa vēl nebija pakustējusies; ārsts viņu nodēvēja par „oli ūdenī”. Es staigāju pa Bruklinu un ievēroju, ka pamestā Mobil benzīntanka izbalējusī kapmiršu krāsa bija spēji saziedējusi. Sporta zāles bēbjkaku dzeltenajās dušās, kur pa saplaisājušajiem restu logiem mēdza ielidot sniegs, es pamanīju, ka dažviet lobās dzeltenais un tā vietā mēģina iezagties piedienīgs industriāli zilais. Peldbaseina dibenā lūkojos, kā pret dūmakaino zilgmi vizuļo ziemas baltā gaisma un sapratu, ka pa abām tās radījušas Dievu. Kad iegāju draudzenes palātā, viņas acis bija caururbjošā gaišzilā krāsā tāpat kā vienīgā kustīgā viņas ķermeņa daļa. Es biju nobijusies. Viņa tāpat. Zilums pulsēja.

25. Gētem interesēja gadījums ar „kundzi, kas, kritienā savainojusi aci, redzēja visus priekšmetus, it sevišķi baltos, krāsaini mirguļojam, pat līdz nepanesamībai”. Tas ir tikai viens no daudzajiem Gētes stāstiem par cilvēkiem, kuru redze tikusi bojāta vai izmainīta un kuri šķietami nekad neizārstējas, pat ja trauma bija psiholoģiskas vai emocionālas dabas. „Tas liecina par orgāna galēju trauslumu, nespēju atlabt,” viņš norāda.

26. Pēc draudzenes negadījuma sāku biežāk domāt par šo kundzi ar savainoto aci un mirguļojošajiem baltajiem priekšmetiem. Vai arī man pastarpināti varētu būt noticis kaut kas tāds, tikai ar zilo krāsu? Esmu dzirdējusi, ka krāsu redzes vājināšanās bieži pavada depresiju, taču man nav ne jausmas, kā un kāpēc kas tāds ir neiroloģiski iespējams. Par kādu kaiti varētu liecināt tas, ka krāsas – vai, vēl dīvaināk, viena krāsa – sāk rādīties asākas? Par māniju? Monomāniju? Hipomāniju? Šoku? Mīlestību? Sērām?

27. Taču kāpēc vispār noņemties ar diagnozēm, ja diagnoze ir tikai pārformulēta problēma?

34. Akianoblepsija: zilās krāsas neredzēšana. Saprotams, tas ir elles loks – taču tāds, ko, iespējams, var labot ar Viagras palīdzību, jo viena no šo zāļu blaknēm var likt pasauli redzēt zili iekrāsotu. To man pastāsta gupiju menopauzes eksperts, kura birojs Institūtā ir pretī manējam. Viņš apgalvo, ka tas saistīts ar penī sastopamu proteīnu, kas līdzinās kādam proteīnam radzenē, taču tālāk izsekot es nespēju.

61. Grāmatā On Being Blue Viljams Gass apgalvo, ka lasītāji patiesībā vēlas „penetrēt privātumu”: „Mēs gribam redzēt zem svārkiem.” Taču penetrācija beigu beigās kļūst garlaicīga pat viņam pašam. „Kāda jēga no kaunuma apmatojumam uzmesta skatiena, ja tad jāredz arī apakšbikšu atstātās sarkanās svītras, pumpas uz sēžamvietas, sašķeltas vēnas kā mēļš īkšķa nospiedums, vakarpuses kūša izbradātais paskats? To es varu dabūt arī mājās.” Paziņojis, ka zilais, ko vēlamies no dzīves, patiesībā atrodams tikai daiļliteratūrā, viņš iesaka rakstniekiem „atteikties no šīs pasaules zilajām lietām par labu vārdiem, kas tās izsaka”.

78. Reiz es devos uz Teitu Londonā, lai apskatītu Īva Kleina zilās gleznas. Viņš bija izgudrojis un patentējis pats savu ultramarīna toni, Kleina starptautisko zilo (IKB), kuru lietoja audeklu un priekšmetu apgleznošanai dzīves periodā, ko pats dēvēja par l’époque bleue. Muzejā stāvot pretī šīm zilajām gleznām jeb propozīcijām, jūtot to zilumu izstarojam tik karsti, ka likās, tas skar vai pat bojā manus acābolus, es iešņāpu bloknotā vien frāzi: „Par daudz.” Biju veikusi ļoti tālu ceļu, taču tik tikko spēju paskatīties. Varbūt biju netīšām atdūrusies pret budistu aksiomu, ka apgaismība ir galējā vilšanās. „No kalna redzams kalns,” Emersons rakstīja.

98. Vincents van Gogs, kura depresija, pēc dažu domām, bija saistīta ar deniņu daivas epilepsiju, skatīja un gleznoja pasauli gandrīz nepanesami spilgtās krāsās. Pēc teju nesekmīgā mēģinājuma atņemt sev dzīvību ar šāvienu vēderā māksliniekam jautāja, kāpēc viņu nevajadzētu glābt. Viņš esot atbildējis: „Šīs skumjas būs mūžīgas.” Domāju, ka viņam bija taisnība.

102. Pēc negadījuma es rūpējos par savu draudzeni. Tās vienmēr ir rūpes, taču tas nav viegli, jo dažkārt viņu aprūpēt nozīmē darīt viņai sāpes. Jau divus gadus mums katrreiz jāveic sarežģīts manevrs, saukts par pārnesi, lai viņu ieliktu un izņemtu no ratiņkrēsla. Pārnese mēdz izraisīt neizturamas krampju lēkmes viņas kājās, un tai laikā es varu vien turēt kājas nospiestas un atkārtot „atvaino, lūdzu, atvaino”, līdz drebuļi pāriet. Viņai ir difūzas nervu sāpes ādas virsmā, ko neviens ārsts neprot izskaidrot, un šīs sāpes, viņa saka, ādai liek justies kā sakrokotai, degošai pārtikas plēvei.

103. Kad sāpes ir īpaši smagas, tās atņem viņai krāsu. Kad tās pārmāc daudzās zāles, viņa saka, ka starp viņu un pasauli itin kā nolaižas linu audekls. Ar gara acīm to iztēloju kā neredzamu deguma apvalku, kas turas gaisā starp mums.

104. Es nejūtu draudzenes sāpes, taču, kad netīšām nodaru viņai pāri, es saviebjos, it kā man kaut kur sāpētu, un sāp arī. Pārpūlējusies es mēdzu nolikt galvu viņas klēpī, ratiņkrēslā, un teikt, cik ļoti viņu mīlu, ka man ļoti žēl viņas lielo sāpju, sāpju, kuras varu redzēt un iztēloties, taču nepazīstu. Viņa saka, ja vēl kāds bez manis šīs sāpes pazīst, tad tā esi tu (un Džei, viņas otrā pusīte). Tas gan ir dāsni, jo vienmēr esmu jutusies privileģēta, esot līdzās viņas sāpēm, kaut sāpes var definēt kā to, no kā pārsvarā cenšamies izvairīties. Varbūt tas tāpēc, ka viņa ir dāsna, arī atrodoties savās sāpēs. Ne pirms, ne pēc negadījuma viņa nav iedibinājusi nelaimju hierarhiju, un man tas šķiet kā īstens apgaismības paveids.

116. Vienā no pēdējām reizēm, kad mani apciemoji, tev mugurā bija gaišzils pogājams krekls īsām piedurknēm. „Tevis dēļ uzvilku,” tu teici. Topēcpusdien mēs kniebāmies sešas stundas no vietas, kas īsti neliekas ticami, taču to apliecināja pulkstenis. Mēs novācām laiku. Tu biji ceļā uz piejūras pilsētu, ļoti zilu pilsētu, pavadīt nedēļu kopā ar otro sievieti, kurā biji iemīlējies, ar kuru esi kopā tagad. „Es jūs abas mīlu katru pilnīgi atšķirīgā veidā,” tu teici. Nelikās gudri tālāk pārcilāt šo izteikumu.

145. Būt zilam vāciski – blau sein – nozīmē būt piedzērušam. Delirium tremens kādreiz sauca par „zilajiem velniem”, piemēram, „manas zilās velnišķības rūgtās stundas” (Bērnss, 1787). Anglijā „zilā stunda” ir atlaižu stunda krogā. Džoana Mičela – pirmšķirīga abstraktās glezniecības pārstāve, amerikāņu emigrante, kas dzīvoja Monē īpašumā Francijā, pārliecināta hromofile un dzērāja, pazīstama dzēlīgas mēles īpašniece un mana, iespējams, visu laiku mīļākā darba, Les Bluets, autore, kuru viņa uzgleznoja 1973., manas dzimšanas gadā, – pavasara zaļumu uzskatīja par kaitinošu. Viņai tas šķita traucējošs darbam. Viņa būtu gribējusi mūžam dzīvot l’heure de bleu. Frenks O’Hara, viņas tuvs draugs, to saprata. „Ai, tētiņ, gribu daudzas dienas būt piedzēries,” viņš rakstīja. Un tā arī darīja.

184. Rakstība patiesībā ir apbrīnojama vienādotāja. Es būtu varējusi pusi no šīm propozīcijām uzrakstīt, piemēram, piedzērusies vai apsitusies un otru pusi – skaidrā; es būtu varējusi pusi uzrakstīt izmisīgās asarās un pusi klīniskā atsvešinātībā. Taču tagad, kad tās ir tikušas neskaitāmas reizes sajauktas, tagad, kad beidzot radīts iespaids, ka tās dzenas uz priekšu kā vienota upe, kā gan kāds spētu to atšķirt?

205. Viena no trauslākajām lietām ir papīra driska, uz kuras sens mīlētājs man uzrakstīja: „Tu teici, ka domā par zilo krāsu.” Šai zīmītei viņš uzlīmēja saplēsta zila papīra kvadrātu, kuru pēcāk rūpīgi sašuva kopā. Visa uzparikte tagad jūk ārā – šuves lobās nost, vārdi balē. Tas liekas pareizi, jo šis mīlētājs vienmēr visu salauza un tad izgudroja attapīgus veidus, kā to salabot. Ikvienā no savām dzīvesvietām viņš augstu gaisā iekāra gultu, kurai varēja piekļūt pa nestabilām kāpnēm, un tad salika dārgas orhidejas uz grīļīgām platformām, tā ka kāpjot lejā bieži sanāca apgāzt puķes. Šim vīrietim bija tetovējums, tumši zila čūska, kuru man patika vērot dejojam pa viņa plaukstas locītavu, kad pārējā roka bija pazudusi manī. Šo tetovējumu viņš uztaisīja piemiņai par nakti, kurā nomira visas viņa čūskas, ziemas nakti Konektikutā, kad bija ļoti auksti un bija pazudusi apkure, tāpēc viņš pie čūsku būra salika pēc iespējas vairāk lampu, lai mēģinātu tās sasildīt. Tad mēs iemigām, apkure atgriezās un čūskas pārkarsa un nomira. Tas bija daudz sliktāk nekā apgāzt orhideju. Šis vīrietis reiz man iemācīja, kā nosist peli, paņemot to aiz astes un dauzot pret galdu. Tas jādara, ja čūska tai iekož un savaino, taču nenogalina. Ir cietsirdīgi uzturēt peli pie dzīvības, viņš teica, tāpēc vien, ka čūskai zudusi interese. Beigās viņš dabūja jaunu čūsku, par Gundegu sauktu varavīksnes boa, tā bija kvēlojoša virve. Gundegas krāsas mani nebeidzami fascinēja, taču viņa bija piecas pēdas gara un stipra, un man nepatika, kā viņa aptinās ap manu bicepsu, kad mīlētāja nebija istabā. Pie beigām, kuras mūs abus pārsteidza nesagatavotus, viņš teica, ka viņam ir pārsteigums priekš manis, un pārsteigums bija vēl viens zils tetovējums, sašķobīts aplis pie kakla pamatnes. Tas bija ļoti skaists, ļoti vienkāršs. Nepavadīju ar to pietiekami daudz laika, lai uzzinātu, ko tas dara.

217. „Mums tiek dots vien tik, cik sirds spēj izturēt”, „Kas mūs nenogalina, tas padara stiprākus”, „Tieši bēdas sniedz mums vērtīgākās mācības” – šāda tipa frāzes sanikno manu savainoto draudzeni. Patiešām, būtu sarežģīti atrast garīgu mācību, kuras apguvei nepieciešams paralizēt rokas un kājas. „Tam noteikti ir kāds iemesls” – šī neizteiksmīgā atziņa, kuru dažkārt pauž reliģiski vai kvazireliģiski paziņas un garāmgājēji, ir vēl viens pret viņu vērstas vardarbības veids. Viņai tam nav laika. Izmainītajā formā viņu pārāk nodarbina jautājums, kas gan padara dzīvi dzīvojamu un kā viņa var to dzīvot.

218. Lai gan esmu viņas lieciniece, es nevaru uzrādīt nedz kādu iemeslu, nedz mācību. Taču vienu varu teikt: vērojot viņu, sēžot viņai blakus, palīdzot viņai, kopā raudot, pieskaroties viņai un sarunājoties, esmu skatījusi viņas dvēseles spožo serdi. Nezinu teikt, kā tieši tā izskatās, taču varu teikt, ka esmu to redzējusi.

224. Nesen uzzināju, ka les bluets var tulkot arī kā rudzupuķes. Varētu padomāt, ka es to visu laiku esmu zinājusi, jo domās šo grāmatu jau vairākus gadus dēvēju par Bluets (ar nepareizu izrunu). Taču nez kā sanācis, ka biju dzirdējusi tikai par „mazu, zilu puķi ar dzeltenu viduci, kas bieži sastopama Francijas laukos”. Man likās, ka redzējusi to nebiju.

228. Mana savainotā draudzene tagad raksta vēstules ar balss atpazīšanas programmu, lai draugi varētu izsekot izmaiņām viņas stāvoklī, un tādu ir bijis daudz. „Mana dzīve var mainīties, tā mainās,” viņa norāda, un tā patiešām ir mainījusies un mainās, bieži vien apbrīnojamos veidos. Un tomēr šajās vēstulēs viņa pie beigām parasti ieliek īsu rindkopu, kas apliecina viņas sāpju nebeigšanos un lielās bēdas par zaudēto, bēdas, ko viņa sauc par bezdibenīgām. „Ja es nerakstītu par grūtībām, ar kurām dzīvoju, man būtu jābaidās, ka radu nepareizu priekšstatu par tetraplēģijas un muguras smadzeņu bojājumu nospiedošo realitāti,” viņa raksta. „Tad nu šeit tā ir, rindkopa, kurā skaidri teikts, ka turpinu ciest.”

231. Tomēnes katru nakti sev pieskāros šaurajā gultā un beidzu, domājot par tevi, un tai pat laikā zināju, ka sēju atkal jaunas nelaimes sēklu. Uzreiz nelaime neatnāca, vēlāk gan. „Kaut sešas dienas mierā gāji, / nāks rītu zilais velns vai augļotāji.” (Bairons, 1823). Varu tikai teikt, ka šoreiz dabūju mācību. Es pārstāju cerēt.

238. Ja kādreiz šo lasi, gribu, lai zini, ka bija laiks, kurā man būtu labpaticis, ka blakus esi tu, nevis jebkurš no šiem vārdiem; labāk blakus būtu bijis tu, ne visa zilā krāsa pasaulē.

239. Taču tagad tu runā tā, it kā mīlestība būtu mierinājums. Simone Veija brīdināja, ka ir citādi. „Mīlestība nav mierinājums,” viņa rakstīja. „Tā ir gaisma.”

240. Labi, tad ļaujiet teikt citādi. Esot dzīva, centos būt nevis ilgu, bet gaismas mācekle.

 

No angļu valodas tulkojis Lauris Veips

Dalies ar šo rakstu