punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Visu ājumu ājums

Jūlija Dibovska

29/07/2020

 

Par Baula Bankovska romānu Pasaules vēsture (Dienas Grāmata, 2020)

 

Ir pamats uzskatīt, ka romānu Pasaules vēsture Pauls Bankovskis ir rakstījis nevis no 2015. līdz 2019. gadam, kā vēstīts Dienas Grāmatas izdevumā, bet visu mūžu. Vai vismaz šis romāns ir svarīgs rezultāts rakstnieka daudzgadīgajiem meklējumiem un atradumiem. Iespējams, to pat var dēvēt par visu Bankovska ājumu ājumu – terminu „ājums” viņš Pasaules vēsturē ievieš un skaidro kā dzīves (tukšās čaulas) piepildījumu, ko vēlams piedzīvot bez pārtraukumiem. Paula Bankovska ājums noteikti bija rakstniecība visās izpausmes formās. Tiesa, Pasaules vēsture kā ājums sastāv no nemitīgiem pārtraukumiem, grūti apstrīdamām manipulācijām ar laiku un telpu, kā arī no saldsūra pesimisma.

Ironiski, ka šo pamatīgo grāmatu rakstnieks balstījis īsti patriotiskās aprisēs. Kādā latvju sētā mitinās mīlīga un savā ziņā gandrīz  ideāla ģimene: māte, tēvs, meita Martiņa un dēlēns Jēkaupiņš. Viņiem ir suns, kaķis, iespējams, vairāk nekā divus simtus gadu vecs Sirmpaps uz krāsniņas augšas un sen pazīstams cienīgtēvs Bišķis – rijīgs un liekulīgs, it kā no Andreja Upīša Stāstiem par mācītājiem izkāpis. Taču šī lauku idille Straumēnu noskaņās notiek postapokaliptiskā pasaulē, kurā meitai Martiņai jau pienākuši precību gadi un gatavs pūrs, bet ar preciniekiem pavisam švaki – daudz cilvēku tuvējā apkārtnē nemaz vairs nav palicis, tāpat arī apkārtējā pasaulē, piemēram, sirotāju un sliktas ekoloģijas izpostītajā Prūšu zemē.

Jēkaupiņš ir vēl mazs, bet brangi zinātkārs, tēvs ir čakls un izglītots, tikai dažreiz pārbrauc no tirgus „sašņaucies”, savukārt māte nav gudrībās lauzījusies, toties krietni dzemdējusi – vairāki mazuļi dažādos vecumos miruši, bet tāda nu ir „pasaules kārtība”. Ziema ievilkusies, laiks esot palicis lēnāks un cilvēki iemanījušies dzīvot vairākus simtus gadu, bet kurš to īsto skaitu sevīm vairs atminas. Kādu dienu viņi nokautam cūcim sāk laist asinis, bet tās izrādās melnas un ļaunas lietas vēstošas.

Tā nu Paula Bankovska garšīgi episkajā, veclatviski stilizētajā un ironiski nopietnajā valodā būvēto latvju sētas sistēmu pāršalc pēkšņa doma, ka jājūdz milzīgam gumijas gliemim līdzīgais viensliedis un jābrauc glābt pasauli. Te laikam Pauls Bankovskis nedaudz pāriet Jāņa Einfelda ietekmes zonā, jo ģimene pajūk un iepriekš iezīmētajiem raksturiem ir arvien mazāk nozīmes krāsainajā notikumu un iespaidu kaleidoskopā, tēli kļūst par pasaku lellēm un sākas nebeidzams ceļojums uz fantastisku distopiju ar Vācu zemes valdnieku un Spranču zemes demokrātijas represijām. Turklāt visur ir slikti un jo tālāk, jo sliktāk, visur varoņi cieš savas citādības jeb dabiskuma dēļ un dabū ilgoties pēc ģimenes, dzimtās latvju sētas.

To lasot, jāsāk domāt, ka jāņi iesalnieki šo tekstu dēvētu par latviskās dzīvesziņas sāpju ceļu globalizācijas pasaulē (viens no Bankovska romāna loģikas galvenajiem balstiem ir visu rasu un valodu sajaukšanās vienā un tāpēc latvju ģimenei ir iespējama komunikācija ar citām pasaules malām). Varbūt vienīgi, neuzmanīgi lasot, tiktu palaists garām šī latvju sētas iemītnieka amizanti „postāriskais” izskats: „Mēs visi esam līdzīgi – tumši pelēkbrūni, strupi un spalvaini pūkaini” (55. lpp.). Savukārt liberāli noskaņotie pamanīs, ka Bankovskis šīs pasaules uzbūvē nav gājis loģiski tālāk un līdz ar rasēm nav vienādojis izskatu un dzimumus, atstādams pasauli apbrīnojami bināru un vairoties gribošu. Tā nu „citādās būtnes” Bankovska distopijā ir tādas, kas negaidot ierodas jau esošā sistēmā kā neiederīgi, ne tikai atšķirīgi viesi – un tas tikai padziļina pesimismu.

Galvenais pesimisma cēlonis distopijā ir melnās asinis – postapokaliptiskās pasaules jaunākā sērga, „kas pamazām vien pārņem savā varā visu dzīvo radību” (368. lpp.), kā vēsta noslēpumainā sieva Spranču zemē, un kas piemeklējusi arī latvju sētas cūci. Melnās asinis cilvēkiem nozīmējot nespēju vairoties un turpināties (kas acīmredzot ir pēdējā īstā vērtība Bankovska tēlotajā pasaulē), tāpēc tās uzskata par ļaunu lāstu, kas var būt pat iemesls pašnāvībai. Bet tajā pašā laikā – Spranču zeme esot pārapdzīvota, resursi tiek laupīti no citām zemēm… Vai rakstnieks vēlējies norādīt, ka neloģiska ir pati pasaule?

Ja nepievērš uzmanību šādiem loģikas sarežģījumiem, dažādiem pārrautiem detaļu un sižeta pavedieniem un arī tam, ka visi varoņi runā autora balsī un ļoti regulāri pāriet stāstos monologos (to visu var skaidrot kā sapņa vienādojošo neloģiku), tad ir aizraujoši vērot, kā rakstnieks tiek galā ar Dieva, laika un pasakas konceptiem, kuriem viņš romānā pieķēries visiem spēkiem. Turklāt šo konceptu pamatā ir intertekstualitāte, kas kā kultūrmateriāls jau sen nodarbinājusi Paula Bankovska prātu.

Rakstnieks secinājis, ka pasauli, kuras pagātne būtībā ir mūsu tagadne, nevar veidot bez Dieva. Diemžēl ticīgā latvju ģimene līdz ar vieglās dzīves beigšanos ir spiesta pamest arī Dievu – citur pasaulē Dievam vairs netic, Spranču zemē par šo ticību pat bijušas smagas represijas. Ir skaidrs, ka līdzšinējā Bībele, kas ir galvenā no pagātnes palikusī grāmata, kā informācijas avots neieder, turklāt ceļojumā tā tiek pazaudēta, tāpēc pravieša aprises rakstnieks ielicis jaunajā Jēkaupiņā, kurš sāk sacerēt savus svētos rakstus – kādas iekšējas balss diktētus izdomājumus. Par spīti tam, ka Dieva loma tiek apšaubīta, romānā nav vietas ateismam – uzstājīga atgriešanās pie Dieva piesaukšanas liecina, ka rakstnieks šeit meklējis atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem, liekot pielaikot zvērojoša ateisma ģērbu nākotnes vai vismaz paralēlās nākotnes pasaulei. Tieši Dieva esamības vai neesamības problēma izceļ Pasaules vēsturi citu Paula Bankovska grāmatu vidū (un tuvina vēl vienam pēdējā laikā nozīmīgam romānam – Ingas Gailes Skaistajām), it kā no vēstures traumas, zvēra, priekšmeta vai cilvēka personības (arī Trako veču) dievišķošanas viņš beidzot būtu nonācis līdz klajam laukam, kurā literāri taustāmā matērija vairs nav tik viegli satverama, jo ir saistīta ar ticību.

Viltīgāk Bankovskis rīkojies ar laiku. Ja sākuma ziemas noskaņās tas ir īpaši palēnināts gan varoņu pasaulē, gan grāmatas vēstījuma ritmā, tad pēc laba brīža pienāk pavasaris un arī romāna notikumi sāk bēgt no lasītāja arvien straujāk, pēdējās nodaļās pat atstājot nelielus pārrāvumus. Vai var ko iebilst pret sasteigto tekstu? Nē, jo šis laika paātrinājums ir iemontēts romāna loģikā un kļuvis par oriģinālu atrisinājumu. Spēles ar laiku rakstnieku ir saistījušas jau senāk – romānā Laiku grāmata (1997), kas bija Bankovska debija romāna žanrā, viņa varoņus nodarbina doma par pārvietošanos laikā ar grāmatu palīdzību. Protams, arī romānā 18 (2014) laiks ir vēstures dzinējspēks. Savukārt Pasaules vēsturē laiks kļūst par vienu no galvenajiem varoņiem, būdams arī žanra, vēstījuma, valodas sastāvdaļa. Iespējams, tieši laiks ir jaunais Dievs un īstenās „melnās asinis”. Un tomēr – laiks nav Bankovska definētais piepildījums jeb ājums, jo, kā liecina mainīgie notikumi romānā, laiks nepiepilda, bet iztukšo, liekot varoņiem zaudēt citam citu.

Visbeidzot, nozīmīgas ir arī pasakas, kuru teiksmainumam Pauls Bankovskis ļāvies, sākot ar man personīgi mīļu konceptuālu izdevumu, vārdā Zvēri man! (2010), kurā pilsētas zvēri sāk runāt cilvēku balsīs, un beidzot ar vēstījumu par lietu dabu Es neko neatceros (2013). Neko nevar izgudrot no jauna, turklāt romāns taču ir pasaules, tātad arī tekstu vēsture. Un izteiksme „reiz” pazūd, atstājot tikai kailus sižetiskus pasaku un teiku režģus ar it kā pazīstamiem un kaut kur sastaptiem karaļiem, briesmoņiem, labirintiem, pazemes cietumiem, raganām un rūķiem līdzīgām radībām. Ja tā padomā, tad visus romāna varoņus Bankovskis vienojis tikai vienā obligātā rituālā – kopīgā maltītē, vai tā būtu pie karaļa galda, cietumā zīžot savas asinis vai kopā ar runājošu lapsu tiesājot nomedītu zaķi.1 Kopumā šīs grāmatas intertekstualitāte ir tik apjomīga, ka var atklāties – nekādas pasaules vēstures nemaz nav. Šo to ir iespējams atšķetināt, bet tā var tikai nodarīt pāri literatūras radīšanas jēgai, rakstniecībai kā ājumam.

Katrs lasītājs noteikti var atzīmēt vietas, kuras pārsteigušas tieši viņu, kā to acīmredzot arī gribējis tobrīd asprātīgi smīnošais autors. Kādam tā būs tikai neobligātā replika „stum, stum”, ko Martiņai vienā no pasaulēm saka eloi radības (555. lpp.). Cits varoņu runā sastaps jau iepriekšējos gados lasītus Paula Bankovska publicistikas rakstus portālā Satori (piemēram, 324. lpp.). Var priecāties arī par Rūdolfa Blaumaņa noveles Nāves ēnā atveidojumu milzīgo gliemju medību priekšvakarā (429. lpp.). Un kur tad bez „liels solis cilvēcei” (489. lpp.), kā arī nemitīgiem Bībeles sižetiem, kas spēj pat nokaitināt ar savu nemirstību pasaulē, kurā viss progresīvais ir pagalam beigts.

*

Kā lai noslēdz recenziju bez nekrologa noskaņām? Pauls Bankovskis ir viens no retajiem rakstniekiem, kura portreti parādās uz dzeltenās preses izdevumu pirmajiem vākiem. Gribētos ticēt, ka tas ir viņa dzīves ājuma dēļ, nevis tāpēc, ka ir pandēmija un nekas cits nenotiek. Zīmīgi, ka Pasaules vēsturē autors nav attēlojis nedz kādus medijus, nedz citus mums ierastos komunikācijas veidus, izņemot grāmatas, no kurām tās pamatīgākās nesteidzas un nebeidzas. Pat apokaliptiskajā nākotnes latvju sētā galvenā saziņa ir kopāsanākšana un saruna vai stāsts. Un lai ko Pauls Bankovskis būtu rakstījis, gan šis romāns, gan jebkurš raksts it kā veicina turpināšanos, vairojot pārdomas, – un bez jebkādām fatālajām melnajām asinīm.

  1. Visi Paula Bankovska darbi varētu būt interesants temats gastropoētikas projekta dalībniekiem, jo rakstnieks man allaž rādījies kā gurmans gan tekstos, gan dzīvē.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu