punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Cilvēks

Jurijs Zavadskis

31/07/2020

 

Jurijs Zavadskis (Юрій Завадський, 1981) – ukraiņu dzejnieks, izdevējs, atdzejotājs, trokšņu mūzikas grupas Субпродукт (Subprodukts) dalībnieks. Ternopiļas dzejas izdevniecības Крок (Solis) dibinātājs. Sadarbībā ar atdzejotāju no latviešu valodas Juriju Sadlovski ir izdevis vairākas latviešu autoru – Knuta Skujenieka, Ulža Bērziņa, Jura Helda un Māra Salēja – dzejas izlases. Vairāk nekā desmit dzejas grāmatu autors. Atdzejo poļu mūsdienu dzeju. Viena no pirmajiem hiperteksta literatūras paraugiem Ukrainā – hiperteksta poēmas Цигарки (Cigaretes) – autors. Kritika viņu dēvē par vispoliskāko no visiem ukraiņu dzejniekiem.

Atdzejojums, iespējams, nebūtu tapis, ja man nebūtu bijis iespējas 2019. gada 24.–30. jūnijā piedalīties starptautiskā Polijas, Ukrainas un Centrāleiropas literatūras tulkotāju seminārā Spotkanie Translatorskie Chutor Gorajec, kurš notika Gorajecā – mazā Polijas ciematā pie Ukrainas robežas. Fantastiska pieredze, lieliski amata brāļi un māsas no Polijas, Lietuvas, Ukrainas, Čehijas, Slovākijas, Ungārijas, Serbijas, Krievijas. Citi šajā seminārā tapuši tulkojumi un atdzejojumi ir lasāmi interneta vietnē rozstaje.art.

Atdzejotājs

 

Cilvēks

Cilvēks, kurš māk ēst un gulēt,
nevainojams pilsonis,
darba automāts,
distālais sakodiens.

Šādi cilvēki mirst patstāvīgi, koncentrējušies,
dabūjuši kaklā vai pakausī lodi,
paciešot sāpes kā neveiklu komplimentu.
Tautas kultūra – vari iedomāties? – revolūciju un karu kultūra.

Dzemdēt, par spīti savām nepilnībām,
pakļauties laikmeta prasībām;
būt ierīcei.

Redzu dažādus utilitāras pielietojamības ļaudis –
ar plastmasas kruķiem.

Un zeme – melna, lipīga masa.

 

Bezkrāsainajai nebrīvei

Pakļāvīgi secinājumi par apkārt esošiem kārdinājumiem
no stikla pārlīst zilās baznīcas garīgajā plastikātā,
uz kura zelta vietā dzelteni jaunā laika Damaskas falli.
Kāds laiks? Svešādu joku valguma laiks
un manis, tikpat nedzīva.

Rokas sabāž baznīcas iekšās savas kaulainās sirds somiņas.
Atbildi, meitenīgo smadzeņu pārsalusī peļķe,
baltās muguras nožēla, bezelpa sparp gurniem, atbildi.

Bet kam šeit vajadzīga
bezkrāsainās nebrīves baltkrieviskā piegarša,
ja tikai dzeltenas zeķes attaisno klusēšanu
dzelzceļa stacijas lielumā?

 

Par akmeni

Mana mīla – cinks, esmu mierīgs.
Manu namu ceļ pagāni,
viņu peņi kā dūmvadi stikla pūšanas darbnīcās
izvemj patiesības iekšas.
Zēns, sapinies sevī,
skatās uz lasītnepratēju māti.

Baznīca mana, izvarotāju un krāpnieku aizstāve,
sastrādāto roku nokāvēja,
tavu aizsardzību pieņemu.

Uzskati mani par apustuli,
savukārt es, antiņu antiņš,
pārrakstu tavu patiesību.

 

Rītdienas nav

Vīrietis, uzdūries trepēm,
ieklepodamies lēnām slīd lejup.

Rītdienas nav,
vienīgi šodienas klepus,
sarucināts līdz bezdarbības ritmam,
kamēr trepes virzās
pa barības vadu augšup.

 

Sen saku

Avots lopiem,
ne cilvēkiem. Un istabas lopiem,
ne cilvēkiem. Un maize nav cilvēkiem.
Un taisnie ceļi nav cilvēkiem.
Lopiem šī nauda un saldumi.
Tiem drānas un zelts. Lopiem
šīs acis un pirksti, šis maigums un kaisle,
ne cilvēkiem. Šie lopi izjauc
lietu kārtību, bet aizdomu likumi ņem virsroku,
un pazūd atsevišķie mīlētāji,
un nav labu ceļu un mērķu nav.

Sen, es saku, sen.

 

Vēlēšanas (a)

Kalnos migla kā nezin kas.
Lietus apdzēš pēkšņo uguni,
kas nodrošināja saziņu starp mums.
Dūmi spiežas cauri pūlim,
izkliegdami manu vārdu
nepazīstamā zemē.
Nezinu šo zemi, nepazīstu.

Tuvojas stunda, tai lauzta roka,
tā pienāk, un tai saplaisājuši pirksti,
kā okupācijai pakļauta fonētiska norise.
Nevēlos ar tevi runāt, atkārtoju,
es nevēlos ar tevi runāt.

Divu stundu laikā neuzmanīgi
samaksāju ar vairākiem tūkstošiem vārdu.
Nams laika gaitā nomelnējis
kā tas vīrs, apaudzis saru sūnu,
Nezinu, vai tagad kaut kas
ir kā vērts.

 

Vēlēšanas (b)

Tu – no pirmajiem vārdiem,
kas meklē sevī klusumu.
Komunikācija – bīstama, komunikācija –

bīstama. Mokas ar paša ķermeni,
kurš ir pretrunā reliģijas pamatiem.
Paēst un piešķirt jēgu

ik lietai. Un vēlreiz par
iekšējo klusumu.

 

Vēlēšanas (c)

Atradu uz savas ādas dažas politizētas lāses,
uz kurām tu neatbildi.
Un es palieku ar tām
vēlēšanu lietū.

Lāsts pār visiem, kas nepadevās,
ierasti nograuzuši sev kāju,
izvēles dēļ starp svešo un svešo.
Bet no tevis – ne vārda.

 

No ukraiņu valodas atdzejojis Māris Salējs

Dalies ar šo rakstu