punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Divi stāsti

Harri Salmenniemi

13/08/2020

 

Harri Salmenniemi (Harry Salmenniemi, dz. 1983) ir piecu dzejas grāmatu un trīs īsprozas krājumu autors. Somijas literārajā ainā stipri suverēns autors. Urdīgs meklētājs un eksperimentētājs gan formas, gan satura ziņā. Novele var sastāvēt tikai no jautājuma teikumiem, tikai no zemsvītras piezīmēm; Somijas pilsoņu karš var būt pārcelts uz Itālijas kalniem; stāsta galvenais varonis var būt pats stāsts utt. Autors stājas dialogā ar somu un pasaules klasiku, izziņu un medicīnas literatūru, kinomākslu u. tml. Kritiķis Anti Majanders, raksturojot Salmenniemi, piemin Deivida Fostera Volasa vārdu.

Šai publikācijai izraudzīti stāsti no 2020. gada krājuma Upura sindroms un citas noveles un 2017. gada krājuma Urāna lampa un citas noveles.

 

 

Runātāja vāveres

 

Labi uzprojektētajā auditorijā klausītāji atrodas tik tuvu, ka noteikti ievēro manu pulksteni. Līdz zāles vidum mirdz arī mana tērpa pogas, un no turienes droši vien vēl var saskatīt, kādas goda zīmes dekorē manu krūškurvi.

Tie nedaudzie, kuri vēl vispār prot lasīt goda zīmes, spēj interpretēt manu varoņdarbu mērogu. Viņi jūtas to iespaidoti un ieslīgst drūmās iztēles ainās. Viņi saprot, kam visam man vajadzējis iet cauri, lai tagad varētu stāvēt viņu priekšā. Nāsīs viņi sajūt pielijuša meža un māla smārdu, šļakstošu dubļu un ar tiem saplūstošu asiņu dvaku. Jutīgākie dzird granātu kaukoņu un saprot, cik nospiedošs ir klusums starp diviem šāvieniem. Tad dzirde tā uztrenējas, ka cilvēks ievēro klusumu starp sirdspukstiem. Tad dzirdams, kā lāses piezemējas uz skujām.

Pasaule apstājas, un skuja itin kā pāršķeļ uz zara krītošo lāsi. Forma sadalās divās vienlīdz svarīgās daļās.

Lai aprakstītu šādus mirkļus, man ir sagatavota replika:

– Nāve ir formas sadalīšanās divās daļās, kuras vairs netop par vienu.

Ļauju publikai sagremot šo domu, ieturu klusumu un apšaubītājus atbruņoju ar skatienu. Stāstu par priedēm, kas agrāk auga galvenā štāba priekšā, – tagad taču arī tās ir nocirstas. Pieklaudzinu pie koka, lai koku vairs neiznīcinātu ne ar lielgabaliem, ne tankiem; noteikti ir daži, kas saprot žesta un temata trāpīgo sakritību.

Stāvu tik stalti, ka vājākajiem cērtas acīs. Saku viņiem:

– Tolaik, kad jauni bijām mēs, mums nebija galda lampu. Un tikai direktoriem bija telefoni, ar ko piezvanīt no viena biroja uz citu. Tolaik dzīve bija citāda.

Viņi, protams, nespēj to iztēloties. Viņi šādus birojus uzskata par ļaunuma simboliem un iedomājas, ka dzīve bija caurcaurēm nelaimīga. Taču es viņiem varu pastāstīt daudz ko mierinošu. Stāstu, cik labi pēc meža darbiem garšoja rupjmaize.

– Kad slapji no sviedriem nolikām cirvjus, bija neaprakstāma laime, kad kāds paņēma termosu un krūzītes un salēja visiem kafiju. Kafijas liešana bija goda lieta, to darīja pats vecākais, un pārējie viņu cienīja un apbrīnoja. Savās vārdadienās un dzimšanas dienās pieliet krūzes citiem drīkstēju es, kaut gan biju jaunākais. Dažas no savām dzimšanas dienām atceros tieši tādēļ.

Grasos viņiem aprakstīt, kā kafija smaržoja, kādi bija tās dūmakainie garaiņi.

Es protu aprakstīt šādas lietas, kaut gan visumā neesmu nekāds papīra smērētājs. Garās dienas baltā, vizošā ziemas mežā padarījušas mani tik jūtīgu, ka es varētu rakstīt dzeju par savu pieredzi. Laiki tolaik bija grūti, un trūka pilnīgi visa, tomēr ļaudis bija garā stipri un neviens par niekiem nežēlojās. Ja frontē kādam bija hemoroīdi, neviens par tādu nedz smējās, nedz rādīja ar pirkstu, nē, tādam visi juta līdzi, un biedri centās, cik vien spēka, par tādu rūpēties. Viņi smērēja ziedi, nesa pretsāpju medikamentus un bambusa lapas. Tolaik dzīve bija pilna ar tādu kopības sajūtu un tuvākā mīlestību, kādu mūsdienas vairs nepazīst. Grasos atkārtot šo galveno domu:

– Tolaik šis un tas bija labāk. Mēmes neapgrūtināja gulbjus, kuri līcī slīdēja spodri kā mūsu dzimtenes karogs. Hemoroīdus ārstēja visi kopā. Granātas kropļoja vīrus, taču nāvi un ciešanas tie sagaidīja plecu pie pleca. Neviens nebija viens.

 

Pirms beigu kulminācijas dodu laiku publikas jautājumiem. Saruna ilgst, augstākais, desmit minūšu, jo jauniešiem nav nekādas vēlmes iztaujāt veterānus, viņiem šķiet, ka visu jau zina.

Jaunieši ienīst cilvēkus, toties mīl tehniku, visus tos jaunos krāmus. Tāpēc pašās beigās grasos viņiem parādīt video, kurā tēvs un dēls dzidrā marta dienā dodas uz ateju.

Nošņurkusī ateja vispirms tiek rādīta no ārpuses. Viss izskatās bēdīgi, trepes klāj sniega putra un dubļi. Tad kamera atklāj iekšpusi: izsmalcinātas japāņu tapetes, bambuss slaikās krūkās, pašmāju stikla mākslas sasniegumi, marmora bidē.

Tēvs sēž un apmierina dabiskās vajadzības, dēls apsēžas viņam blakus uz mazāka cauruma. Zēns ar apbrīnu skatās, kā tēvs noslaukās, tad mēģina pats, taču viņam vēl īsti neizdodas. Sūdainais papīrs nosmērē viņa pirkstus un bikses. Zēns izskatās nelaimīgs, daudz netrūkst, lai izplūstu asarās.

Tad durvju spraugā parādās vāvere. Tēvs nekavējoties lec tai virsū un ar zābaku sašķaida pret grīdu. Pēc tam viņš māca dēlam noslaucīties, vadīdams tā roku. Zēns smaidīdams skatās uz vāveres sprāgoni un apgūst tualetes apmeklējuma iemaņas.

– Te jūs redzat, ko es vēlos pateikt, – vāveru saistība ar cilvēka svarīgākajām prasmēm ir vismaz daudzdimensionāla. Jums nav ne jausmas, cik daudz jūsos joprojām ir meža, kā jūs savā dziļākajā būtībā mīlat vāveru gaļu. Jūs ēdat tofu un skatāties video, kuros pestītājs ķērc kā tīnis balss lūzuma laikā, bet jums vēl nāksies pieredzēt, ko nozīmē būt mežā. Naktī bez telts, auduma gabala un pat bez brezenta. Šī civilizācija neizdzīvos. Līdzko beigsies nafta, spēlīte būs galā. Beigu krīze ir sākusies. Ja gaidāmajā dižkarā nespēsiet kaut dažas minūtes nostāvēt stalti, jums izraus acis. Jūs esat nolemti ciest, vemt asinis un izspļaut zobus, jūs esat nolemti nāvei šaušalīgos veidos. Jūs dedzināti pārogļosieties, jūs spīdzinās, un jūsu kapi tiks apgānīti. Taču stiprākie no jums var kļūt par apokalipses kareivjiem, bezbailīgiem iznīcinātājiem. Jums vēl var būt cerība, ja vien dosiet sev iespēju noticēt tam, ko māca mežs.

 

Kāpēc tu pieskāries manam penim?

 

Kāpēc tu pieskāries manam penim? Kāpēc tu piepeši, dzimumakta vidū bez kāda brīdinājuma pieskāries manam penim? Kāpēc tu, atpakaļ atliekusies, elsodama, ar vienu roku glāstīdama man matus, sāki sniegties pie peņa pamatnes un piedūries tai? Vai tevi samulsināja erekcija, pārņēma bailes no mana stīvā locekļa, vai tas tevi satrauca? Vai tu, bikli pieskaroties, centies aprast ar domu par dzimumlocekli? Vai varbūt baidījies, ka erekcija beigsies? Vai varbūt baidījies, ka paugurs, kas manos bokseršortos bija izspīlējies jau tad, kad priekšnamā skūpstījāmies, piepeši kļūs mīksts un saruks, ka mans tornis pamazām sabruks? Vai tev bija bail, ka tad, ja nepieskarsies manam penim, es sākšu runāt par kādu neinteresantu notikumu, stāstīt kaut ko par sevi, vārīties par savu bērnību vai apspriest savu karjeras izvēli? Vai tev bija bail, ka piepeši izstāstīšu kādas atmiņas, varbūt par savu tanti, kā mēs reiz paukojāmies ar niedrēm un kā viņa uz nāves cisām kopā ar mani pacēla kausu par to, ka biju kļuvis par studentu? Vai tev bija bail, ka sabojāšu noskaņu ar tādu politisko viedokli, kas nogalinās tavu uzbudinājumu un liks kaunēties, ka vispār esi ar mani iepazinusies? Vai tev bija bail, ka sākšu runāt par dzīvnieku tiesībām, par tiem tūkstošiem būros ieslodzīto nabadziņu, kas cieš mūsu dzimumakta laikā, un sākšu paceltā balsī prātot par mūsu tiesībām uz fizisku baudu? Vai varbūt domāji, ka es atkal varētu ierunāties par mūsu valsts neatkarību, visiem tiem upuriem mūsu neatkarības labā, par neatkarības nozīmi de jure un de facto? Vai tev bija bail, ka es varētu pārkāpt visas piedienības robežas un pajautāt tev kaut ko par darba un kapitāla nodokļa diferencēšanu deviņdesmito gadu sākumā? Es patiešām gribētu zināt, vai tu tobrīd vairāk biji šausmu, baiļu vai mulsuma varā – vai varbūt pieskāries manam penim, lai paustu prieku, mīlestību vai spontānu interesi? Vai tev bija kāds motīvs, vai varbūt tu rīkojies – kā jau tas parasti notiek – bez iemesla, sapratnes un vēstījuma? Vai tu tādējādi vēlējies kaut ko pavēstīt, vai arī tava rīcība bija akla? Un galvenais: vai tu iedomājies, ka man tā neliksies pazemojoša un derdzīga, ka tu, atliecoties atpakaļ un elsojot, varēsi mani tā maldināt, ka es uzskatīšu tavu rīcību par piederīgu un dabisku? Vai tu iedomājies, ka, mazliet izklaidīgi glāstot man matus, tev izdosies novirzīt manu uzmanību, ka matu glāstīšana dos tev tiesības darīt pilnīgi vienalga ko, ka vienas rokas taktiskais maigums izpirks otras rokas rupjo tuvošanās mēģinājumu? Vai tu iedomājies, ka dzimumaktā ir atļauts pilnīgi viss? Vai tu varbūt joprojām dzīvo ar maldīgo priekšstatu, ka tad, kad divi cilvēki sev aiz muguras aizver guļamistabas koka durvis un nonāk līdz gultai, spēku zaudē visi likumi un nekas vairs neko nenozīmē? Vai tu iztēlojies, ka mīlēšanās ir haoss, anarhija un visu labo manieru atmešana – vai tu iztēlojies, ka nav jāprasa atļauja, ja vien pietiekami kaislīgi elso, plikšķina ar acīm un visu laiku izrāda skurbumu un kaisli? Vai tu iztēlojies, ka īdieni un kunksti atbrīvo no jebkādas atbildības, ka sasvīdis un dīvainas skaņas producējošs cilvēks var aizskart savu tuvāko pilnīgi jebkurā vietā pilnīgi jebkurā brīdi, ka sava ģenitāliju apvidus atkailināšana dod tiesības ne no šā, ne no tā pētīt otra cilvēka ģenitāliju apvidu? Tu taču nevarēji visā nopietnībā ticēt, ka tik ļoti sajauksi man prātu, ka es nemaz nepamanīšu, kā tu sāc grābstīties gar manu peni? Tu taču nevarēji visā nopietnībā iedomāties, ka visu laiku kopš mūsu pirmā skūpsta es neesmu gatavojies tam, ka tu izdarīsi kaut ko drausmīgu, kaut ko pilnīgi neiespējamu, un nemitīgi neesmu tevi novērojis un prātā sagatavojis apsūdzību, ko tu agri vai vēlu būsi pelnījusi uzklausīt?

No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga

Dalies ar šo rakstu